Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā

Izdarīt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2002, 23.nr.; 2003, 2.nr.; 2004, 14., 18.nr.; 2005, 2.nr.; 2006, 13.nr.; 2007, 12., 15.nr.; 2008, 3.nr.) šādus grozījumus:

1. Papildināt 1.pantu ar 31. un 32.punktu šādā redakcijā:

“31) darbspējīgs vecums — personas dzīves posms no 15 gadu vecuma līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamajam vecumam;

32) karitatīvais sociālais darbs — sociālajam darbam analogs darbs, kura mērķis ir palīdzēt personām, ģimenēm, grupām vai sabiedrībai kopumā atgūt spēju sociāli un garīgi funkcionēt.”

2. Papildināt 2.pantu pēc vārdiem “sociālā darba” ar vārdiem “karitatīvā sociālā darba”.

3. Izteikt 6.panta 7.punktu šādā redakcijā:

“7) vērsties ar iesniegumu par sniegto sociālo pakalpojumu neapmierinošo kvalitāti un klienta tiesību neievērošanu.”

4. Papildināt 7.pantu ar 6.punktu šādā redakcijā:

“6) atļaut sociālā darba speciālistam apsekot dzīvesvietu, ja sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības saņemšana saistīta ar klienta materiālo resursu novērtēšanu.”

5. Izteikt 9.panta trešās daļas otro teikumu šādā redakcijā:

“Ja nepieciešams, personu, kura ir bez mājokļa, ar naktspatversmi vai patversmi, informāciju un konsultācijām, kā arī ar vienreizēju materiālu palīdzību nodrošina pašvaldība, kuras teritorijā šī persona atrodas.”

6. Izteikt 11.panta 4.punktu šādā redakcijā:

“4) noteikt klienta līdzdarbības pienākumus, vienojoties ar viņu par veicamajiem pasākumiem;”.

7. Izteikt 12.panta pirmās daļas 2.punktu šādā redakcijā:

“2) informēt personu, kas pieprasījusi sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību, par pieņemto lēmumu un atteikuma gadījumā rakstveidā norādīt atteikuma iemeslus, kā arī lēmuma pārsūdzēšanas termiņus un kārtību;”.

8. 13.pantā:

papildināt pirmo daļu ar 3.¹ punktu šādā redakcijā:

“3¹) no vardarbības cietušo pilngadīgo personu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu veidu, apjomu, saturu, pakalpojumu saņemšanas nosacījumus un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets;”;

papildināt pirmo daļu ar 11.punktu šādā redakcijā:

“11) vardarbību veikušu personu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu veidu, apjomu, saturu, pakalpojumu saņemšanas nosacījumus un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.”;

izteikt otro, 2.¹ un 2.² daļu šādā redakcijā:

“(2) Valsts var izveidot sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādes vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem šā panta pirmās daļas 1., 4., 6., 7., 8. un 9.punktā paredzēto valsts pienākumu izpildei.

(2¹) Lai nodrošinātu šā panta pirmajā daļā paredzēto valsts pienākumu izpildi, tās 2.punktā noteiktos pakalpojumus sniedz Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība; tās 3.punktā noteiktos pakalpojumus sniedz Latvijas Bērnu fonds; tās 5.punktā noteiktos tehniskos palīglīdzekļus — tiflotehniku un surdotehniku — nodrošina Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība.

(2²) Lai nodrošinātu šā panta pirmajā daļā paredzēto valsts pienākumu izpildi, tās 5.punktā noteiktos tehniskos palīglīdzekļus sniedz valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””.”;

papildināt pantu ar 2.³ un 2.⁴ daļu šādā redakcijā:

“(2³) Īstenojot šā panta 2.¹ un 2.² daļā paredzēto pienākumu izpildi, Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Nedzirdīgo savienība, Latvijas Bērnu fonds un valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”” atrodas Labklājības ministrijas funkcionālā pārraudzībā, nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu un kontroli, administrēšanas izdevumiem izlietojot ne vairāk kā 10 procentus no šo pakalpojumu nodrošināšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Šo pienākumu izpildes nodrošināšanai minētās organizācijas ir tiesīgas izdot administratīvos aktus.

(2⁴) Ministru kabinets nosaka šā panta 2.¹ un 2.² daļā paredzēto pienākumu izpildes nosacījumus un kārtību.”

9. 13.¹ pantā:

aizstāt pirmajā daļā skaitļus un vārdus “1., 2., 3., 4., 6., 7. un 8.punktā noteiktie pakalpojumi” ar skaitļiem un vārdiem “1., 2., 3., 3.¹, 4., 6., 7., 8. un 11.punktā noteiktie pakalpojumi”;

papildināt otro daļu pēc vārda “iemaksu” ar vārdiem “vai veicot līdzmaksājumu”.

10. Izteikt 14.pantu šādā redakcijā:

“14.pants. Labklājības ministrijas uzdevumi

Labklājības ministrijas uzdevumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā ir šādi:

1) izstrādāt valsts politiku sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā, kā arī organizēt un koordinēt tās īstenošanu;

2) organizēt šā likuma 9.¹ un 13.pantā minēto sociālo pakalpojumu sniegšanai piešķirto valsts budžeta līdzekļu administrēšanu;

3) koordinēt valsts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, izņemot šā likuma 15.¹ panta pirmās daļas 3.punktā noteikto sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, sniegšanu;

4) pārraudzīt šā likuma īstenošanu, kontrolēt sociālo pakalpojumu sniegšanu regulējošo normatīvo aktu ievērošanu, kā arī sociālo pakalpojumu kvalitāti un sociālo pakalpojumu sniedzēju atbilstību normatīvo aktu prasībām un administratīvi sodīt sociālo pakalpojumu sniedzējus par izdarītajiem pārkāpumiem.”

11. Izslēgt 15.pantu.

12. Aizstāt 15.¹ panta pirmās daļas 3.punktā vārdus “profesionālā rehabilitācija” ar vārdiem “profesionālā un sociālā rehabilitācija”.

13. Papildināt 17.panta trešo daļu pēc vārdiem “kurai ir” ar vārdiem “otrā līmeņa profesionālā augstākā vai akadēmiskā”.

14. Izteikt 17.¹ pantu šādā redakcijā:

“17.¹ pants. Administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšana un pārsūdzēšana

(1) Tiešās pārvaldes iestāžu, valsts kapitālsabiedrību vai šā likuma 13.panta 2.² daļā noteikto personu kā sociālo pakalpojumu sniedzēju izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību var apstrīdēt Labklājības ministrijā, bet tās lēmumus pārsūdzēt tiesā, ja likumā vai Ministru kabineta noteikumos nav noteikts citādi.

(2) Pašvaldību un to institūciju kā sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības sniedzēju izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību var apstrīdēt atbilstoši likumam “Par pašvaldībām”.

(3) Labklājības ministrijas amatpersonu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību var apstrīdēt, vēršoties pie Labklājības ministrijas valsts sekretāra, bet viņa lēmumus pārsūdzēt tiesā.

(4) Labklājības ministrijas lēmuma par sociālo pakalpojumu sniedzēja izslēgšanu no Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistra, Labklājības ministrijas vai sociālo pakalpojumu sniedzēja lēmuma par sociālo pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanu vai izbeigšanu, kā arī pašvaldības lēmuma par sociālās palīdzības sniegšanas pārtraukšanu vai izbeigšanu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur attiecīgā lēmuma darbību, izņemot gadījumu, kad šī darbība tiek apturēta ar tās iestādes lēmumu, kurā lēmums tiek apstrīdēts.”

15. Papildināt 25.pantu ar ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Šā panta pirmajā daļā noteiktās personas ar tehniskajiem palīglīdzekļiem, izņemot tiflotehniku un surdotehniku, nodrošina valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””, kura:

1) organizē tehnisko palīglīdzekļu piegādes sistēmu, ņemot vērā teritoriālo principu, un izdod administratīvos aktus par tehnisko palīglīdzekļu piešķiršanu konkrētām personām;

2) nosaka tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumu sniedzējus un slēdz līgumus par tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanu, piegādi un pakalpojumu sniegšanu;

3) nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu un šā izlietojuma kontroli;

4) organizē datubāzu veidošanu un uzturēšanu par rindām tehnisko palīglīdzekļu saņemšanai un tehnisko palīglīdzekļu lietotājiem;

5) informē sabiedrību par tehnisko palīglīdzekļu saņemšanas iespējām.”

16. Papildināt 26.panta pirmo daļu ar teikumu šādā redakcijā:

“Lai saņemtu valsts finansētos profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, persona vēršas pie attiecīgā pakalpojumu sniedzēja. Attiecīgais profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējs pieņem lēmumu par pakalpojumu piešķiršanu vai atteikumu piešķirt pakalpojumus.”

17. 29.pantā:

aizstāt panta nosaukumā vārdus “institūcijās dzīvojošu personu” ar vārdiem “institūciju klientu”;

aizstāt pirmās un otrās daļas ievaddaļā vārdus “institūcijā dzīvojošai personai” ar vārdiem “institūcijas klientam”;

aizstāt otrās daļas 1., 2. un 3.punktā skaitli “15” ar skaitli “10”;

papildināt otrās daļas 3.punktu ar teikumu šādā redakcijā:

“Par labām un teicamām sekmēm un aktivitāti sabiedriskajā dzīvē izglītības iestādes vai ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas var piešķirt arī lielāku naudas summu.”

18. Papildināt 31.pantu ar ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Pensijas, piemaksas pie pensijas un valsts pabalstu izmaksu klientiem, ievērojot šā likuma 29.panta otrās daļas 1.punkta nosacījumus, nodrošina ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas, kuru kontā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, pamatojoties uz klienta iesniegumu, pārskaita pensiju, piemaksu pie pensijas vai valsts pabalstu.”

19. 36.pantā:

izslēgt otrās daļas pirmo teikumu;

papildināt otro daļu pēc vārdiem “līmeņa nodrošināšanai” ar vārdiem “un kārtību, kādā slēdzama vienošanās par līdzdarbību”;

izslēgt trešo daļu.

20. Papildināt 42.pantu pēc vārdiem “profesionālo vidējo izglītību” ar vārdiem “sociālās aprūpes jomā”.

21. Izteikt 45.pantu šādā redakcijā:

“45.pants. Sociālā darbinieka un karitatīvā sociālā darbinieka profesionālie uzdevumi

(1) Sociālā darbinieka un karitatīvā sociālā darbinieka profesionālā darbība ir vērsta uz to, lai panāktu un veicinātu indivīda sociālo problēmu praktisku risinājumu un viņa dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrībā, spēju palīdzēt pašam sev.

(2) Sociālais darbinieks un karitatīvais sociālais darbinieks pēc apstākļu izvērtēšanas:

1) sniedz personai palīdzību un atbalstu sociālo problēmu risināšanā;

2) palīdz personai attīstīt spēju risināt personiskās, starppersonu un sociālās problēmas;

3) atbalsta personas attīstības iespējas, kā arī tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot;

4) piesaista sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personas vai personu grupas sociālo problēmu risināšanai;

5) nodrošina informāciju par sociālo pakalpojumu sniedzējiem un veido kontaktus starp sociālo pakalpojumu saņēmējiem un sniedzējiem.

(3) Veicot šajā pantā minētos uzdevumus, sociālie darbinieki un karitatīvie sociālie darbinieki ievēro sociālo darbinieku ētikas kodeksu, kuru apstiprina Latvijas Profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācija.”

22. Pārejas noteikumos:

izslēgt 16.punktu;

papildināt pārejas noteikumus ar 16.¹, 17., 18., 19. un 20.punktu šādā redakcijā:

“16.¹ Šā likuma 13.panta otrās daļas jaunā redakcija, 2.¹ un 2.⁴ daļa stājas spēkā 2010.gada 1.janvārī.

17. Šā likuma 13.panta pirmās daļas 3.¹ punkts un 13.panta pirmās daļas 11.punkts stājas spēkā 2011.gada 1.janvārī.

18. Šā likuma 13.panta 2.² un 2.³ daļa un 25.panta ceturtā daļa stājas spēkā 2009.gada 1.septembrī. Līdz 2009.gada 31.augustam nepiemēro šā likuma 2.² daļu 2008.gada 18.decembra redakcijā.

19. Likvidējamās valsts aģentūras “Tehnisko palīglīdzekļu centrs” tiesības, pienākumus, mantu, tajā skaitā lietvedību un arhīvu, pārņem valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””.

20. Laika periodā no 2009.gada 1.septembra līdz 2009.gada 31.decembrim valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”” nodrošina personas arī ar tiflotehniku un surdotehniku.”

Likums stājas spēkā 2009.gada 1.jūlijā.

Likums Saeimā pieņemts 2009.gada 7.maijā.

Valsts prezidents V.Zatlers

Rīgā 2009.gada 27.maijā

Redakcijas piebilde: likums stājas spēkā ar 2009.gada 1.jūliju.