Uz deputātu jautājumiem rakstiski iesniegtās atbildes

Ministru prezidents V.Dombrovskis

Uz jaut. nr.149/J9 – dok. nr.4116

Par LR Ministru prezidenta Valda Dombrovska publisko retoriku

Atbildot uz Saeimas deputātu jautājumu par tiesiskās paļāvības principu ievērošanu un turpmāko valdības rīcību attiecībā uz bezdarbnieku pabalstiem, vecāku pabalstiem un ģimenes valsts pabalstiem, daru zināmu, ka šobrīd Labklājības ministrija gatavo priekšlikumus saistībā ar iespējamajām izmaiņām minēto pabalstu saņemšanas nosacījumos un kārtībā. Šādas rīcības pamatojums izriet no nepieciešamības nekavējoties sagatavot 2009.gada budžeta grozījumus, kas atbilst starptautisko aizdevēju nosacījumiem, lai Latvija varētu saņemt nākamo aizdevumu un novērst valsts maksātnespējas iestāšanos.

Kas attiecas uz Jūsu citēto Satversmes tiesas 2004.gada 25.oktobra spriedumu saistībā ar tiesiskās paļāvības principu, vēlos precizēt, ka Satversmes tiesa savā spriedumā ietvērusi arī šādu atzinumu: “Tiesiskās paļāvības princips noteic arī to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības nevar pastāvēt neierobežoti ilgi. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka tiesiskās paļāvības princips nodrošina indivīdam tiesisko aizsardzību tikai likumdevēja noteiktajā pārejas periodā. Tiesiskās paļāvības princips negarantē indivīdam pastāvīgu status quo, t.i., nedod tiesības uz pastāvīgu izņēmuma situāciju jaunajā tiesiskajā regulējumā” [lieta Nr.2004-03-01].

Līdz ar to ir skaidrs, ka nepieciešams pārejas periods uz jaunu tiesisku regulējumu, tomēr personas reiz iegūtās tiesības nevar tikt atzītas par nemainīgām un negrozāmām, ko neietekmē ne ekonomiskā, ne šā brīža budžeta – finanšu situācija valstī. Jo vairāk – Satversmes tiesa savos spriedumos ir devusi skaidrojumu arī samērīguma principam, kas faktiski definē robežu starp sabiedrības un indivīda interesēm: “Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm.

Lai konstatētu, ka samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla – likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu” [lieta Nr.2001-12-01].

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka attiecībā uz “māmiņu algām” un to turpmāku saņemšanu valdības galvenais uzdevums un princips ir panākt, lai šo “algu” saņemtu tieši tas no vecākiem, kurš faktiski kopj bērnu. Pēc būtības šāds ir arī pabalsta mērķis.

Ministru prezidents V.Dombrovskis

2009.gada 28.aprīlī

Ministre L.Mūrniece

Uz jaut.nr. 151/J9 – dok.nr.4161

Par to jaundzimušo bērnu reģistrāciju, kuriem viens no vecākiem ir Latvijas nepilsonis un otrs – ārzemnieks

Iekšlietu ministrija kompetences ietvaros ir izvērtējusi Saeimas deputātu jautājumu “Par to jaundzimušo bērnu reģistrāciju, kuriem viens no vecākiem ir Latvijas nepilsonis un otrs – ārzemnieks” un sniedz šādu informāciju.

Saskaņā ar likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” (turpmāk – Statusa likums) 1.panta pirmo daļu šā likuma subjekti – nepilsoņi ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie, kā arī terminētā prombūtnē esošie bijušās PSRS pilsoņi un viņu bērni, kuri vienlaikus atbilst šādiem nosacījumiem:

1) 1992.gada 1.jūlijā viņi bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992.gada 1.jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā;

2) viņi nav Latvijas pilsoņi;

3) viņi nav un nav bijuši citas valsts pilsoņi.

Ievērojot minēto, viens no priekšnoteikumiem, lai persona tiktu atzīta par Latvijas nepilsoni, ir tāds, ka tā nav un nav bijusi citas valsts pilsonis.

Saskaņā ar Statusa likuma 8.panta otro daļu šā likuma subjekti ir arī šā likuma 1.panta pirmajā daļā minēto personu bērni, ja šo bērnu dzimšanas brīdī abi viņu vecāki ir nepilsoņi vai viens no vecākiem ir nepilsonis, bet otrs – bezvalstnieks vai nav zināms, vai saskaņā ar vecāku savstarpēju vienošanos, ja viens no vecākiem ir nepilsonis, bet otrs – citas valsts pilsonis. Uz šīm personām attiecas šā likuma 2., 5., 6. un 7.pants.

Tādējādi, ja viens no bērna vecākiem ir Latvijas nepilsonis, bet otrs – citas valsts pilsonis, viņi var, savstarpēji vienojoties, pieprasīt bērnam Latvijas nepilsoņa statusu.

Latvijas nepilsoņa statuss tiek noteikts saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 14.decembra noteikumiem Nr.1011 “Latvijas nepilsoņa statusa noteikšanas kārtība”.

Saskaņā ar minēto noteikumu 3.punktu, lai personu atzītu par nepilsoni, persona Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē iesniedz šādus dokumentus:

1. iesniegumu par nepilsoņa statusa piešķiršanu, apliecinot, ka persona nav un nav bijusi nevienas valsts pilsonis un uz viņu neattiecas likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.panta trešajā daļā noteiktie ierobežojumi nepilsoņa statusa iegūšanai;

2. dzīves aprakstu;

3. dzimšanas apliecību vai izrakstu no dzimšanas reģistra (ja tāds ir);

4. dokumentu, kas apliecina personas identitāti (ja tāds ir);

5. dokumentus, kas apliecina personas tiesības uz nepilsoņa statusu (ja tādi ir);

6. dokumentu, ko izsniegusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes noteikta ārvalsts kompetenta institūcija un kas apliecina, ka persona nav un nav bijusi attiecīgās valsts pilsonis, nav šajā valstī saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju un nav pēc 1992.gada 1.jūlija bez termiņa ierobežojuma reģistrēta (pierakstīta) Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dalībvalstī, vai dokumentāru apliecinājumu, ka šādu dokumentu nav iespējams iegūt.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 14.decembra noteikumu Nr.1011 “Latvijas nepilsoņa statusa noteikšanas kārtība” 4.punktu, reģistrējot Latvijā dzimušu bērnu (līdz četru mēnešu vecumam), kura dzimšanas brīdī abi vecāki ir nepilsoņi vai viens no vecākiem ir nepilsonis, bet otrs ir bezvalstnieks vai nav zināms, un iekļaujot Iedzīvotāju reģistrā ziņas par šo bērnu, šo noteikumu 3.punktā minētos dokumentus nepieprasa.

Kā izriet no minēto Ministru kabineta noteikumu 3. un 4.punkta, uz bērnu, kuram viens no vecākiem ir Latvijas nepilsonis, bet otrs – citas valsts pilsonis, nav attiecināms noteikumu 4.punkts, un tādējādi, nosakot bērna tiesisko statusu valstī, vecākiem saskaņā ar 3.punkta nosacījumiem ir jāiesniedz dokuments, ko izsniegusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes noteikta ārvalsts kompetenta institūcija un kas apliecina, ka persona nav un nav bijusi attiecīgās valsts pilsonis, vai dokumentāru apliecinājumu, ka šādu dokumentu nav iespējams iegūt.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 14.decembra noteikumu Nr.1011 “Latvijas nepilsoņa statusa noteikšanas kārtība” 5.punktu, nosakot 3.6.apakšpunktā minēto institūciju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ņem vērā personas tiesiskās saites ar attiecīgo valsti:

1. valsts, kurā persona ir dzimusi;

2. valsts, kurā ir personas pēdējā reģistrētā dzīvesvieta;

3. personas vecāku vai citu ģimenes locekļu valstiskā piederība;

4. valsts, kuras pilsonis (pavalstnieks) varētu būt attiecīgā persona vai kuras pilsonībā (pavalstniecībā) tā varētu tikt uzņemta.

Ievērojot minēto, ja viens no bērna vecākiem ir citas valsts pilsonis un vecāki vēlas bērnam pieprasīt Latvijas nepilsoņa statusu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, nosakot bērna tiesisko statusu valstī, ir jāpārliecinās, ka uz viņu attiecas Statusa likuma 1.panta pirmās daļas nosacījumi nepilsoņa statusa iegūšanai, tai skaitā jāpārliecinās, ka bērns nav citas valsts pilsonis, un tādējādi jāpieprasa iesniegt attiecīgas ārvalsts kompetentas institūcijas dokumentu, kas apliecina, ka persona nav un nav bijusi attiecīgās valsts pilsonis, vai dokumentāru apliecinājumu, ka šādu dokumentu nav iespējams iegūt.

Ievērojot visu iepriekšminēto, Iekšlietu ministrijas ieskatā, nav nepieciešams veikt grozījumus Ministru kabineta 2004.gada 14.decembra noteikumu Nr.1011 “Latvijas nepilsoņa statusa noteikšanas kārtība” 4.punktā. Bez tam jāatzīmē, ka likumprojekta (23.05.2007.) anotācijā noteiktais uzdevums tika izpildīts, jo 2009.gada 10.martā ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.225 “Noteikumi par Iedzīvotāju reģistra pirmuzskaites veidlapas paraugu un tās aizpildīšanas kārtību”, kas nosaka kārtību, kādā tiek aizpildīta pirmuzskaites veidlapa, uz kuras pamata iekļauj ziņas Iedzīvotāju reģistrā.

Tāpat arī, Iekšlietu ministrijas ieskatā, nepastāv pretruna starp Statusa likuma 8.panta otro daļu un Ministru kabineta 2004.gada 14.decembra noteikumu Nr.1011 “Latvijas nepilsoņa statusa noteikšanas kārtība” 3. un 4.punktu, jo minētie Ministru kabineta noteikumi izdoti saskaņā ar Statusa likuma 1.panta ceturtajā daļā doto pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā persona ir atzīstama par Latvijas nepilsoni atbilstoši Statusa likuma nosacījumiem.

Attiecībā uz 2009.gada 10.marta Ministru kabineta noteikumu Nr.225 “Noteikumi par Iedzīvotāju reģistra pirmuzskaites veidlapas paraugu un tās aizpildīšanas kārtību” 7.3.apakšpunktu informējam, ka gadījumos, kad viens no bērna vecākiem ir citas valsts pilsonis, bērna tiesisko statusu valstī nosaka Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, un šajos gadījumos pašvaldības dzimtsarakstu nodaļa neaizpilda pirmuzskaites veidlapu, tādējādi minētos Ministru kabineta noteikumus nav nepieciešams grozīt.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes interneta mājaslapā esošā informācija par bērna tiesiskā statusa noteikšanu ievietota saskaņā ar iepriekš minētajām tiesību normām un tai ir informatīvs raksturs, un tā nav pretrunā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tai skaitā Satversmi.

Papildus informēju, ka 2009.gada 7.maijā nevarēšu ierasties uz mutvārdu atbildes sniegšanu, jo atradīšos darba vizītē Ventspilī un Liepājā.

Iekšlietu ministre L.Mūrniece

Rīgā 2009.gada 6.maijā

Ministre L.Mūrniece

Uz jaut. nr.157/J9 – dok. nr.4192

Par apvienības “Apsardze” likvidāciju un ar to saistītajiem budžeta zaudējumiem

Atbildot uz Saeimas deputātu jautājumu “Par apvienības “Apsardze” likvidāciju un ar to saistītajiem budžeta zaudējumiem” (Jautājumu reģistra Nr.157/J9), Saeimas Kārtības ruļļa 121.pantā noteiktajā kārtībā sniedzu šādas atbildes:

1. Jautājums par apvienības “Apsardze” reorganizāciju vai likvidāciju kopš 2000.gada jau vairākkārt ir bijis iekļauts Ministru kabineta darba kārtībā, bet izšķirošais Ministru kabineta lēmums līdz šim brīdim nav pieņemts.

Lēmums par apvienības “Apsardze” likvidācijai nepieciešamo dokumentu sagatavošanu pieņemts, ņemot vērā Valsts kontroles revīzijas ziņojumos ietvertos ieteikumus (par apvienības “Apsardze” darbības neatbilstību Valsts pārvaldes iekārtas likuma XI nodaļas normām, kas reglamentē publiskas personas darbību privāto tiesību jomā) un Valsts policijas sagatavoto informāciju par apvienības “Apsardze” darbības rezultātiem.

Apvienības “Apsardze” 2008.gada finanšu darbības rezultāti pēc uzkrāšanas principa pēc gada pārskata budžeta izpildes rezultātiem ir + Ls 81 971,08.

2. Lai nodrošinātu efektīvu Valsts policijas funkciju izpildi, tai skaitā sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, 2009.gada 29.aprīlī Valsts policijā ir apstiprināts Valsts policijas struktūras optimizācijas plāns, ar kuru paredzēts, reorganizējot 27 esošās pilsētu un rajonu Valsts policijas pārvaldes, līdz 2010.gada 1.janvārim izveidot piecas reģionu pārvaldes (Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Latgales un Zemgales) un trīs kategoriju policijas iecirkņus pilsētās un novados.

3. Šobrīd apvienībā “Apsardze” dienesta pienākumus pilda gandrīz 300 Valsts policijas amatpersonas, no kurām daļa veic netiešās (administratīvās) funkcijas. Valsts policijas amatpersonu skaits pēc Apvienības “Apsardze” likvidācijas netiks palielināts un sabiedriskā kārtība tiks nodrošināta ar esošajiem Valsts policijas cilvēkresursiem.

4. Apvienība “Apsardze” tiek finansēta tikai no pašu ieņēmumiem par sniegtajiem maksas pakalpojumiem. Nekavējošas likvidācijas rezultātā, laužot darba līgumus, atbrīvojot darbiniekus, iespējamas šādas vienreizējas izmaksas (uz 01.04.2009.):

– Atlaišanas pabalsts:

darbinieku atbrīvošana – 294 Ls (vidējā mēnešalga) x 469 (darbinieku skaits) x mēneši (atkarībā no stāža) = Ls 358 504;

amatpersonu atbrīvošana – 390 Ls (vidējā mēnešalga) x 314 (amatpersonu skaits) x 1 mēnesis = Ls 122 460;

– kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu = Ls 103 706;

– sociālās apdrošināšanas iemaksas (24,09%) = Ls 140 847

__________________

Kopā: = Ls 725 517

Prognozējams, ka gadījumā, ja daļa atlaisto darbinieku pieprasīs bezdarbnieku pabalstu, palielināsies valsts sociālā budžeta izmaksas.

5. Apvienības “Apsardze” kredītsaistības par noslēgtajiem autotransporta nomas (līzinga) līgumiem šobrīd ir Ls 373 330. Daļu no šiem līgumiem var lauzt pirms termiņa.

Apvienībai “Apsardze” nav kredītsaistītu, kas izriet no līgumiem par radioaparatūras un cita aprīkojuma iegādi.

6. Apvienība “Apsardze” valsts budžetā ir ieskaitījusi:

Arī turpmāk ir prognozējami ieņēmumi valsts budžetā šādā apmērā, kurus pēc apvienības “Apsardze” apsargājamo objektu pārņemšanas maksās privātās apsardzes firmas.

7. Jautājums par apvienības “Apsardze” privatizāciju ir izvērtēts, un secināts, ka nav tiesiska pamata to privatizēt, jo apvienība “Apsardze” ir Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes struktūrvienība.

Likums “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” paredz valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību, ja tā nav noteikta ar citiem likumiem, kā arī Privatizācijas aģentūras dibināšanas un darbības principus. Valsts vai pašvaldības īpašuma objekts minētā likuma izpratnē ir nekustamais īpašums vai nekustamā īpašuma domājamā daļa, kapitālsabiedrība, kapitāla daļa vai cita manta, kas ir valsts vai pašvaldības īpašumā, bet arī šajā gadījumā nav paredzēta iespēja privatizēt valsts pārvaldes iestādes struktūrvienību.

Valsts policijas vadībai 2009.gada 29.aprīlī uzdots līdz 2009.gada 1.jūnijam sagatavot un iesniegt Iekšlietu ministrijā apvienības “Apsardze” likvidācijas plānu. Plānā iekļaujami tiesiskie un ekonomiskie risinājumi, lai mazinātu apvienības “Apsardze” likvidācijas negatīvo ietekmi uz valsts budžetu.

Ņemot vērā iepriekš ieplānoto darba vizīti Valmierā, 2009.gada 14.maijā plkst. 17.00 nevarēšu ierasties, lai sniegtu mutvārdu atbildes uz izsludinātajiem deputātu jautājumiem “Par to jaundzimušo bērnu reģistrāciju, kuriem viens no vecākiem ir Latvijas nepilsonis un otrs – ārzemnieks” (Jautājumu reģistra Nr.151/J9) un “Par Apvienības “Apsardze” likvidāciju un ar to saistītajiem budžeta zaudējumiem” (Jautājumu reģistra Nr.157/J9).

Iekšlietu ministre L.Mūrniece

Rīgā 2009.gada 13.maijā

Ministre T.Koķe

Uz jaut. nr.160/J9 – dok. nr.4237

Par 2008.gada 29.jūlija MK noteikumu Nr.612 realizācijas iespējām

Pamatojoties uz Ministru prezidenta 2009.gada 15.maija rezolūcijā Nr.45/SAN-1750 doto uzdevumu un ievērojot Saeimas kārtības ruļļa 121.panta pirmās daļas 1.punktu, sniedzu atbildi uz Jūsu jautājumu par 2008.gada 29.jūlija noteikumiem Nr.612 “Par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes kārtību” (turpmāk – noteikumi), kas paredz palielināt privāto uzņēmumu amatu un profesiju skaitu, kurām valsts nosaka valsts valodas prasmes līmeni.

Piekrītu, ka, pieņemot minētos noteikumus, tika paplašināts to personu loks, kurām saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumiem Nr.296 “Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību” ir jāapliecina sava valsts valodas prasme noteiktā līmenī un pakāpē.

Esmu iepazinusies ar Jūsu vēstules pielikumā pievienotajiem aprēķiniem, kas norāda, ka būtiski palielināsies valsts valodas prasmes pārbaudes kārtotāju skaits. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas (turpmāk – ministrija) statistiskie rādītāji par pārbaudes pretendentu skaitu, sākot ar 2008.gada augustu, neliecina, ka palielinās valsts valodas prasmes pārbaudes pretendentu skaits. Statistiskie dati apliecina, ka 2008.gadā pārbaudi kārtoja par 1296 cilvēkiem jeb 25,3% vairāk nekā 2007.gadā. 2008.gadā pārbaudi kārtoja 5104 personas (vidēji 425 mēnesī). Pārbaudi kārtojošo pretendentu skaits 2009.gada 1.ceturksnī – 1484 personas (vidēji 494 mēnesī).

Vēršu Jūsu uzmanību, ka situācijas objektīvam izvērtējumam ir svarīgs ne tikai pārbaudi kārtojošo, bet arī pārbaudei reģistrējušos pretendentu skaits. Kopš 2008.gada pārbaudei reģistrējas vidēji 585 personas mēnesī; uz pārbaudi ierodas un to kārto vidēji 442 personas.

Vēlos norādīt, ka 2008.gadā un 2009.gada pirmajā ceturksnī pārbaude tika nodrošināta visiem pretendentiem, atbilstoši pieprasījumam. Sākot ar 2009.gada aprīli, finanšu samazinājuma dēļ uz pārbaudi varam reģistrēt un pārbaudi nodrošināt mazākam cilvēku skaitam (vidēji – 300 personām mēnesī). Ierobežoto vietu skaita dēļ no šī gada aprīļa nebija iespējams reģistrēt vidēji 200 personu, kas izteikušas vēlmi kārtot pārbaudi.

Jāņem vērā, ka noteikumos paredzētais valsts valodas zināšanu apjoms attiecas tikai uz tiem konkrēto amatu vai profesiju pārstāvjiem, kas darba procesā ir saistīti ar klientu apkalpošanu vai informācijas sniegšanu (A2, B1 valodas prasmes līmenis), kuru pienākumos ietilpst saskarsme ar klientiem vai informācijas sniegšana (B2 valodas prasmes līmenis) un kuru darba pienākumos ietilpst tieša saziņa ar klientiem vai informācijas sniegšana (C1 valodas prasmes līmenis). Tas nozīmē, ka pārbaude nebūs jākārto visiem attiecīgajā amatā vai profesijā strādājošajiem.

Vēlos norādīt, ka daļai no darbspējas vecumā esošajām personām jau ir konkrētajam amatam vai profesijai atbilstošā valsts valodas prasmes līmeņa un pakāpes valsts valodas prasmes apliecība. Laika posmā no 1992.gada līdz 2008.gadam dokumentus par personas valsts valodas prasmi ir saņēmusi 650 671 persona.

Veicot aprēķinus, Jūs esat secinājuši, ka privātajā sektorā nodarbināto nelatviešu skaits ir 330 000. Statistika liecina, ka personu, kas līdz 2008.gadam ir saņēmušas dokumentus par konkrēta līmeņa un pakāpes valsts valodas prasmi, ir vairāk nekā to, kuras nodarbinātas. Līdz ar to secinām, ka, vadoties pēc nodarbināto skaita, nav iegūstami objektīvi rādītāji par prognozējamo pārbaudes pretendentu skaitu.

Ministrija piedāvā pasākumus, kurus varētu īstenot, ja strauji pieaugs pārbaudes pretendentu skaits:

1. paaugstināt valsts nodevu valsts valodas prasmes pārbaudei;

2. palielināt valsts budžeta izdevumu daļu, kas paredzēta valsts valodas prasmes pārbaudes nodrošināšanai.

Informēju, ka jaunie Ministru kabineta noteikumi “Par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, patstāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas patstāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” ir iesniegti Valsts kancelejā iekļaušanai Ministru kabineta darba kārtībā.

Ar cieņu,

izglītības un zinātnes ministre T.Koķe

Rīgā 2009.gada 20.maijā