Vakar, 16.jūlijā, atbildot žurnālistiem:

Ja valdība darbosies tā, kā vajadzētu, tai ir sagaidāms visai ilgs mūžs. Jo vienkāršā aritmētika pierāda, ka šai koalīcijai aizvien ir iespējams iegūt vairākumu Saeimā.

Protams, situācija Latvijā ir ārkārtīgi grūta, tāpēc valdības locekļiem stāv priekšā ļoti smags darbs. Ir jāsaprot arī, ka šī nav pilnīgi jauna valdība, tā formējusies no tiem pašiem deputātiem, kas ievēlēti 7. Saeimā. Taču pats fakts, ka viņi ir pārgrupējušies tādā veidā, kur principā vajadzētu būt tuvākām ideoloģiskajām bāzēm, tas loģiski varētu vest uz secinājumu, ka valdībai vajadzētu spēt sadarboties un spēt noturēties pēc iespējas ilgāk. Ideālā variantā — līdz 7. Saeimas pilnvaru beigām. Ja vien nerodas kautkas neparasts, ja vien ministri ir savu uzdevumu augstumos, ja viņi tiešām pierāda spējas risināt tās problēmas, kas patlaban ir valstī. Ne jau mometāli atrisināt, bet apliecināt, ka viņi spēj ķerties tām klāt no pareizās vietas un vest valsti uz kaut kādiem paredzamiem rezultātiem. Tad, manuprāt, šim Ministru kabinetam vajadzētu noturēties līdz pat šīs Saeimas mandāta beigām. Ja tas neizdosies, tā katrā ziņā būs neveiksme, raugoties no viņu puses. Patlaban viņiem ir dotas rokās visas kārtis priekš stabilitātes. Tātad viņiem ir dota atbildība izmantot šo izdevību, kas tomēr ir ļoti nozīmīga, kur no sešām partiju frakcijām ir iespējams izveidot formāciju ar stabilu vairākumu Saeimā jau no paša sākuma. Viņiem tagad ir ļoti smaga atbildība gādāt par to, lai tik tiešām tiktu risinātas tās ļoti nopietnās problēmas, ar ko mūsu valsts šobrīd sastopas.

Domāju, ka ēnas, kas krīt uz šo valdību, daudz neatšķiras no tām, kas krita uz iepriekšējo. Manuprāt, šīs interešu konfliktu ēnas krīt pār visu šo septīto Saeimu. Tā ir ļoti fundamentāla problēma, kas ir arī demokrātijas problēma. Proti, kā tautas pārstāvji var pierādīt to, ka viņiem pirmais un arī pēdējais ir valstiskie apsvērumi, valsts un tautas intereses, ka savas personīgās, savas biznesa intereses viņi spēj nolikt malā vismaz uz to brīdi, kad viņi ir uzņēmušies kalpot tautai. Tas ir ļoti būtisks un fundamentāls princips, kas demokrātijas apstākļos ir jāievēro. Līdz ar to būs jautājums, kā šī valdība spēs pārliecināt tautu, ka ministri rīkojas tā, lai izkliedētu šīs ēnas un šos pamatus šīm ēnām.

Ministru prezidentam Andrim Šķēlem noteikti būtu jādistancējas no savām biznesa interesēm manāmā un redzamā veidā. Esmu jau runājusi par to ar viņu. Viņš sacīja, ka tas ir ļoti grūti izdarāms mazā valstī, kur viss savā ziņā ir kopā saistīts. Bet man šķiet, ka tā tomēr ir nepieciešamība. Viņam tomēr būs jāveic konkrēti soļi, kas liecinātu par to, ka Ministru prezidenta amata pildīšanas laikā viņš tomēr būs izšķīries, kā mēdz sacīt, starp sievu un māti. Noliekot valsti un valdību pirmajā vietā, biznesu atstājot otrā plāksnē. Es domāju, ka tas ir nepieciešams.

Runājot par valdības deklarāciju, jāteic, ka tā kā jau deklarācija ir deklaratīva. Tā norāda uz zināmiem mehānismiem tās realizēšanai, bet, protams, tagad ir pāragri spriest, cik efektīvi būs šie mehānismi. Deklarācija ir visaptveroša, bet dažās jomās tā varētu tikt īstenota drīzāk vai vēlāk. Katrā ziņā tā ir ļoti plaša. Tik svarīga nozare kā rūpniecība gan netika minēta. Tas varētu būt trūkums. Bet citādi tā patiešām ir visaptveroša. Lai Dievs dod, ka to valdības locekļiem izdotos virzīt tālāk uz priekšu.

Es uzsveru to, ka mēs nevaram sagaidīt momentānus rezultātus nedz trīs nedēļu, nedz trīs mēnešu laikā. Bet arī savās sarunās ar ārzemju diplomātiskajiem pārstāvjiem esmu uzsvērusi, ka Latvijai, īpaši šajos mēnešos pirms Helsinku konferences un kad tiek lemts par Latvijas gatavību sarunām par uzņemšanu Eiropas Savienībā, ārkārtīgi svarīgi ir spēt pierādīt, ka pie mums notiek virzība uz labo pusi. Ārvalstu pārstāvji man ne reizi vien ir apliecinājuši, ka visi saprot un izprot to, ka mēs neesam pilnīgi brīvi, ka mums ir iespaids no vispārējās starptautiskās finansiālās situācijas, īpaši no tās finansiālās krīzes, kas valda mūsu kaimiņvalstī. To visi saprot. No mums negaida, lai mēs visu atrisinātu tūlīt. Bet no mums ārzemēs un arī latviešu tauta gaida to, lai tiktu parādīts, ka mēs esam ķērušies pie šo jautājumu risināšanas, ka darbs ir uzsākts. Tapēc es Šķēles kungam lūdzu, lai šai deklaratīvajai programmai tiktu pievienotas arī norādes attiecībā uz laika sprīžiem, kuros atsevišķie programmas punkti būtu pavirzāmi vai par jaunu sagaidāmi, ejot soli pa solim uz priekšu. Tas varētu būt sava veida paredzamā progresa kalendārs. Tad varētu ik pēc trīs mēnešiem atskaitīties par to, kas ir noticis, un novērtēt esošo situāciju. Tas ļoti palīdzētu gan mums pašiem, izprotot stāvokli mūsu valstī un daudz ko plānojot uz priekšu, bet jo īpaši tas būtu svarīgi, tuvojoties decembra konferencei Helsinkos, kad Latvija tiks izvērtēta zem palielināmā stikla.

Runājot par jaunās valdības sastāvu, teikšu, ka daži ministri vēl nav sevi pierādījuši politikā, bet citi jau ir. Savā ziņā tā ir veselīga kombinācija. Tātad varētu pārmest, ka tām sejām, kas jau agrāk ir redzētas, ir jau sakrājušies pārmetumi, kas pret viņiem ir vērsti. Tajā pašā laikā viņiem ir arī uzkrāta pieredze. Es domāju, ka pie valdības darba turpināšanas ir svarīgi, lai tur būtu pieredzējuši ministri, kas jau ir pierādījuši savas spējas kaut vai tehniskās kompetences līmenī. Tas, ka valdībā nāk iekšā pilnīgi jaunas sejas, man šķiet arī ļoti veselīgi. Valstij ir jāatjaunojas, tai ir jāspēj piesaistīt jaunus spēkus. Jaunajiem ministriem ir jāizaug tieši savā darba situācijā. Neviens par ministru nepiedzimst. Viņam ir jādod izdevība pierādīt savas spējas, apgūt situāciju un uz to reaģēt. Es vienmēr ar optimismu raugos uz jaunām sejām, tā vienmēr ir cerība, ka valdībā ienāk tādi jauni talanti, kuru līdz šim ir pietrūcis.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu redaktors

Pēc ieraksta "LV" diktofonā