Ministru prezidents

Vakar, 16.jūlijā, Saeimas tribīnē:

Cienījamā Valsts prezidente! Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!

Es vēlos izteikt pateicību Valsts prezidentei par man parādīto uzticību, uzdodot šo sarežģīto darbu — valdības sastādīšanu. Tā ir ārkārtīgi liela atbildība. Vēl jo vairāk — šajā laikā, kad lielā mērā no jaunās valdības lēmumiem un rīcības būs atkarīgs tas, vai un cik ilgā laikā, ar kādiem upuriem mums izdosies novērst krīzi, kas izveidojusies valstī.

Valdības veidošanas process ir bijis ļoti saspringts un straujš. Es gribu pateikt paldies kolēģiem no koalīcijas partijām, kas šajā karstajā laikā spēja sakopot spēkus un rīkoties precīzi un enerģiski. Enerģiska rīcība mums būs vajadzīga. Pat izšķiroša.

Es gribu pateikt paldies arī tiem kolēģiem, kuri šajā koalīcijā nav pārstāvēti, bet kuru rīcība valstij ļoti nozīmīgā pagrieziena punktā, prezidenta vēlēšanās, palīdzēja iedibināt jaunu tradīciju, jaunu politisko kultūru Latvijā. Kaut kas būtisks ir mainījies. Valsts intereses ir celtas augstāk par šaurām partiju interesēm. Es nezinu, vai šāds salīdzinājums ir īsti vietā, bet man šķiet, ka situāciju Latvijas politiskajā dzīvē varētu aprakstīt ar vārdiem — "ir beidzies karš". Mums aiz muguras, kaut arī netālu, ir postošā savstarpējā neuzticība un politisko personāliju ķildas. Ir pieklusuši apvainojumi un pārmetumi, partijas spējušas paskatīties cita uz citu ne tikai kā uz konkurentiem, bet arī kā uz sabiedrotajiem. Mēs esam sēdušies pie viena galda un sākuši normālu, politisku darbu. Ir izveidota dabiska un sengaidīta koalīcija. Mēs — Tautas partija, apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un savienība "Latvijas ceļš"— esam vienojušies par to, ko tautas lielākā daļa skaidri pieprasīja jau pagājušā gada oktobrī. Mēs esam uzņēmušies atbildību, zinot, ka cita ceļa mums nav.

Ir tādas elementāras lietas, kas vienkārši jādara, neprasot, kāpēc un kāds tev no tā labums. Ja tev sniedz roku, tā jāpaspiež. Ja tu redzi, ka uz ielas sit cilvēku, tev jāiet viņam palīgā. Ja tu jūti, ka valsts iet postā, jāsāk strādāt. Latvijas valsts ir ļoti smagā stāvoklī. Es zinu, ka šos vārdus nevajag atkārtot pārāk bieži, taču šoreiz tas ir jāpasaka skaidri un atklāti. Valsts budžets ir kļuvis nepiedodami atkarīgs no bezatbildīgas aizņemšanās, ko mums atstājuši mantojumā iepriekšējie septiņi mēneši.

Finansiālā krīze rauj Latviju atvarā, kura vārds ir nabadzība. Tas ir lielākais ienaidnieks, ar kuru būs jāsaskaras mūsu valdībai. Pazemojoša nespēja nomaksāt parādus, īri, skolasnaudu mūsu bērniem, algas skolotājiem, pensijas tiem, par kuriem mums būtu jārūpējas. Nabadzība ir galvenais šķērslis ceļā uz Eiropas Savienību un NATO. Taču nabadzība nenozīmē tikai naudas trūkumu. Mūs patoloģiski gremdē politiskās kultūras nabadzība, kuras draudziņi — korupcija un ienaids — seko tai pa pēdām.

Mūsu ienaidnieks ir morāles nabadzība, kas pieļauj melus, zagšanu un bezatbildību gan valsts līmenī, gan attiecībās starp cilvēkiem. Mēs esam pazaudējuši pamatu stabilai ģimenei, savstarpējai uzticībai un mīlestībai. Vērtības, kas palīdzējušas izdzīvot mūsu tautai daudzu gadsimtu garumā, tagad slīd ārā no pirkstiem.

Taču ir kāds ienaidnieks, kas traucē mums visvairāk. Tā ir gribasspēka nabadzība — šī lienošā, lipīgā slimība, kas neļauj piecelties no krēsla tad, kad jāiztaisno mugura, un neļauj paspert pirmo soli tad, kad jādodas uz priekšu. Mēs pārāk ilgi esam ļāvušies slinkumam, cerēdami, ka viss nokārtosies pats no sevis. Dzīvē tā nenotiek. Dzīvē, lai noturētos uz vietas, ir jāiet uz priekšu. Nepārtraukti. Mēs nedrīkstam sevi mierināt ar to, ka Latvija pārdzīvo Krievijas krīzes ietekmi. Mēs paši esam saimnieki savā zemē un paši vien esam atbildīgi par to, kā protam saimniekot.

Jūsu priekšā ir jaunās valdības deklarācija, un es nesākšu to pārstāstīt. Tā ir pietiekami lakoniska un tieša. Mēs, partijas, kas esam parakstījušas šo dokumentu, pirmām kārtām vienojāmies, ka jau pašā sākumā skaidri jāpasaka, ko darīsim. Mums ir kopīga pārliecība par to, ka demokrātiska valsts nevar pastāvēt un attīstīties, ja sabiedrība nav pietiekami informēta gan par to, kas ir, gan par to, kas būs. Mēs saprotam, ka šajā deklarācijā ir vietas, kas vairāk izskatās pēc nepatīkamu, taču neatliekamu darbu saraksta. Mēs ceram, ka šāda forma ļaus sabiedrībai stingrāk un zinošāk kontrolēt valdības darbu.

Mums ir jānotic savai valstij. Mūsu valstij šodien vairāk nekā jebkad ir vajadzīga mūsu ticība. Taču būsim godīgi: valsts — tie esam mēs paši, un, lai arī cik grūti tas būtu, mums pirmām kārtām ir jānotic pašiem sev.

Pēdējās divas nedēļas, ko Tautas partija, apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un savienība "Latvijas ceļš" pavadīja, strādādami pie jaunās valdības deklarācijas un koalīcijas līguma sagatavošanas, deva patiesu gandarījumu, un es varu droši apgalvot — mēs esam gatavi tam, ko sabiedrība no mums gaida.

Pusgada laikā Latvija ir ieguvusi budžeta deficītu 60 miljonu latu. Tas nozīmē, ka šī pusgada laikā ik minūti mēs esam kļuvuši nabagāki par 230 latiem.

230 latu minūtē. Tas būtu — vairāk nekā 1500 latu šīs uzstāšanās laikā. Ilgāk runāt mēs vairs nedrīkstam. Ir jāsāk strādāt.

Saeimas preses dienests