"Mums jāuzsver un jāpaplašina latviešu valodas lietojums sabiedrībā"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, uzrunājot sabiedrību

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Valsts prezidente intervijā Latvijas Valsts radio vakar, 19.jūlijā, raidījumā "Pusdiena", pulksten 12.35. Raidījumu vada Latvijas radio žurnāliste Ingvilda Strautmane.

— Man ir prieks Latvijas radio studijā apsveikt Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga:

— Sveicināti!

— Kaut arī prezidentes amatā jūs esat oficiāli 11 dienas, pa šo laiku jums ir bijis jāpieņem vairāki ļoti svarīgi lēmumi. Gan aicinot Andri Šķēli sastādīt jauno valdību, gan atdodot Saeimā otrreizējai caurlūkošanai Valsts valodas likumu, un, protams, ir bijušas neskaitāmas tikšanās, konsultācijas, iepazīšanās. Tā ka, manuprāt, runāt par simts dienu saudzējošu režīmu laikam pat nevar. Sakiet, vai jūs, tādā intensīvā režīmā strādādama, jau esat novērtējusi prezidentes darba patīkamās un ne tik patīkamās puses!

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, varbūt pirmais, kas jāpiezīmē, ka, nu labi, sāksim ar to, ka es vispirms vēlētos izteikt savu prieku būt šai raidījumā. Es ļoti priecājos par izdevību uzrunāt latviešus tuvos un tālos novados, ļoti priecāšos arī dzirdēt viņu, varētu teikt, atgriezenisko saiti, viņu komentārus, jautājumus, to, kas viņiem interesē dzirdēt. Es šajos raidījumos esmu tātad visplašākās publikas rīcībā un esmu gatava atbildēt uz cilvēku jautājumiem. Runājot par prezidenta pienākumiem, tā īpatnējā situācija ir tāda, ka savā ziņā pienākumi man jau tūliņ momentā kļuva manāmi pēc ievēlēšanas un katrā ziņā otrā rītā, kad es vairākas nedēļas pilnīgi ar saviem spēkiem, bez īpaša, jo nebija nekas paredzēts pārejas posmā jaunievēlētam prezidentam, bez nekāda tāda tīri strukturāla atbalsta biju spiesta atbildēt uz ārkārtīgi intensīvu jautājumu straumi un vēlmi pēc intervijām no ārzemju preses tieši. Tāpat tajā laikā jau pieteicās arī ārzemju pārstāvji — vēstnieki šeit pat Lavijā, jau tajā posmā. Tāpat augsta ranga amatpersonas, kā ārlietu ministri vai ārlietu ministru vietnieki no ārzemēm, kas tajā laikā viesojās Latvijā, arī ar tiem man jau bija oficiālas tikšanās, pirms es vispār biju stājusies amatā. Katrā ziņā spriedzes un intensitātes ziņā man ir bijušas ļoti, ļoti, kā varētu teikt, stingri piepildītas dienas, sākot ar 18.jūniju.

— Jā, bet tātad šajā laikā, kā jūs varētu novērtēt, kas tad ir bijis pats būtiskākais?

V.Vīķe–Freiberga:

— Man pats pirmais, ar ko sastapos, bija Latvijas tēls ārzemēs un ka šīs vēlēšanas radīja izdevību savā ziņā par to rūpēties. Katrā ziņā ar lielāku intensitāti, kā tas bija pat iecerēts savos, kā sakot, krāsainākos sapņos darīt Latvijas institūtam. Jo lūk, tās bija ziņas, tas bija jaunums, ka tiek ievēlēta pirmā prezidente sieviete, tas bija jaunums. Arī tas neparastais veids varbūt, kā es tiku ievēlēta bez vēlēšanu kampaņas. Ja mēs padomājam, ka Amerikas Savienotajās Valstīs tās kampaņas iet bezgalīgi ilgi un tur tiek izdoti desmitiem, ja ne simtiem miljonu dolāru. Tā doma par kādu, kas tiek ievēlēts par prezidentu dažu stundu laikā un bez nekādiem, absolūti bez nekādiem izdevumiem kampaņai, arī ir kaut kas diezgan unikāls. Tātad tas bija ziņu moments, kaut kas jauns, un ārzemju presei ārkārtīgi interesēja, tika sūtīti garās rindās gan radio, gan televīzijas, gan rakstītās preses žurnālisti. Es savu fizisko spēku robežās tad arī centos ar visiem viņiem runāt un sniegt intervijas, jo tā bija izdevība nest Latvijas tēlu pasaulē, izmantot to, lai Latvijas vārds tiktu minēts un lai šoreiz tiktu minēts kādā pozitīvā kontekstā, ne ar tām pašām diezgan trafarētām un nodilušām piebildēm, ar kurām pārāk bieži Latvijas vārds ir saistījies ārzemju presei. Tas bija patīkams pagrieziens tajā virzienā.

Jūs jau minējāt šo neparasto ievēlēšanu, jums pašai tas bija pārsteigums. Jūs ticējāt, ka kļūsit par prezidenti?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu varbūtība bija, varbūtība bija, bet drošība ne. Ne jau manās rokās bija tā pēdējā izvēle, ne arī man bija iespējas droši paredzēt, kā rīkosies Saeimas deputāti, kā veidosies, kā nekā nepieciešama koalīcija vairāku partiju starpā, tas jau bija skaidrs šajās vēlēšanās, ka jebkura viena partija savu kandidātu nebija spējīga ievēlēt, bija vajadzīgs un nepieciešams vairākām no viņām vienoties. Kā tas viņām varētu īsā laikā izdoties, lūk, tas bija kaut kas, par ko ne es, ne kāds cits, kas nebija tieši tai procesā iesaistīts, nevarēja būt drošs. Viņi paši nevarēja būt droši, kas tur vēl iznāks.

— Jā, nu šo vasaru nekādi nevar uzskatīt par mierīgu laiku Latvijas politikā. Un tad jau nāca arī jūsu izvēle — tātad, izskatot un izsverot, ko darīt ar Valsts valodas likumu. Sakiet, šajā brīdī, kā jūs prognozējat, kāds būs šī likuma tālākais liktenis? Likumprojekta jau faktiski.