Lauku cilvēks savā gadsimtu misijā

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, - "Latvijas Vēstnesim"

Vēl 1935.gadā Latvija bija lauku un lauksaimniecības valsts. Gadā, kad notika pēdējā neatkarīgās Latvijas tautas skaitīšana, laukos saskaitīja 62,8% valsts iedzīvotāju, pilsētās - tikai 37,2%. Turpmākais pusgadsmits ir ieviesis milzīgas pārmaiņas. Pēc iedzīvotāju statistikas datiem, 1998.gadā Latvijas laukos dzīvoja vairs tikai 30,9% valsts iedzīvotāju, bet pilsētās - jau 69,1%. Latvija nav vienīgā Eiropas valsts, kur iedzīvotāji pakāpeniski koncentrējas pilsētās. 1993.gadā no visiem iedzīvotājiem pilsētās bija koncentrēti Somijā 79,7%, Zviedrijā 83,1%, Dānijā 84,9%. Var domāt, ka arī Latvijā šis process turpināsies: pilsētas kļūs lielākas, lauki - tukšāki. Virkne politiķu šādu tendenci atbalsta atklāti, citi - tikai netieši, pieļaujot laukiem un lauksaimniecībai nelabvēlīgu saimniecisko politiku.

Ir jāatzīst, ka pilsētās dzīve ir vieglāka, plašāk pieejami tehnikas un kultūras sasniegumi, valdību īstenotā politika nodrošina augstāku dzīves līmeni. Īslaicīgā skatījumā urbanizācijas process jāvērtē pozitīvi. Kā to vērtēt ilglaicīgā, gadsimtu skatījumā, tas apcerēts maz.

Militāras kaujas izcīna tikai vīrieši. Sievietes tajās gandrīz nepiedalās. Vīrieši kaujās prot iznīcināt citus un krist paši. Īslaicīgas uzvaras izcīna viņi un cīņas arī zaudē. Jaunas armijas spēj radīt tikai sievietes. Viņas vai nu rada, vai nerada, un tas izšķir gadsimtu cīņu likteni.

Zinātnes tehnikas un kultūras augstākie sasniegumi rodas pilsētās. Bet arī noziedzība un citas antisociālas parādības pilsētās sit augstāku vilni. Pilsētās cilvēki ierodas sevi apliecināt un - nomirt. Tautas dzīvā spēka, vitalitātes un morālā potenciāla atjaunošana notiek galvenokārt laukos. Vismaz pēdējā gadsimtā. Vai ceturtā, piektā daļa iedzīvotāju, kas paliek un paliks laukos, spēs izpildīt šos gadsimtu uzdevumus? Šādu jautājumu var izvirzīt, bet nevar atbildēt. Tomēr mūsu rīcībā pakāpeniski krājas dati, kas apstiprina, ka jautājums uztverams nopietni.

Mājsaimniecību statistika

Iedzīvotāju statistikas pētīšanas vienība ir atsevišķs iedzīvotājs. Taču iedzīvotāju labklājība, labsajūta, arī demogrāfiskā vitalitāte veidojas ģimenēs, plašākā nozīmē - mājsaimniecībās. Mājsaimniecība ir plašāks jēdziens nekā ģimene: sava mājsaimniecība ir arī vieniniekam, bet ģimenes viņam nav.

Datus par ģimenēm iegūst tautas skaitīšanās. Pēdējā tautas skaitīšana Latvijā notika 1989.gadā, un tās rezultāti vairs neatspoguļo šodienas stāvokli valstī. Tādēļ dati par Latvijas mājsaimniecībām jāņem no mājsaimniecību budžetu pētījuma. Šī pētījuma pamatuzdevums ir raksturot iedzīvotāju ienākumus, izdevumus, patēriņu, dot sava dzīves līmeņa pašvērtējumus. Tomēr, ņemot vērā šī pētījuma plašo apjomu (tas aptver 6 - 8 tūkstošus novērojumu gadā), varam iegūt arī pietiekami ticamas ziņas par mājsaimniecību demogrāfisko, sociālo, tautību u.c. sadalījumu, kā arī noskaidrot teritoriālas īpatnības.

Šajā rakstā pievērsīsimies Latvijas lauku mājsaimniecībām, pilsētu mājsaimniecību datus izmantojot vienīgi salīdzinājumam.

Izdarot izlases datu vispārināšanu ar svēršanas un kalibrēšanas metodēm, var vērtēt, ka 1998.gadā mums bija 301,2 tūkstošu lauku un 709,5 tūkstoši pilsētu mājsaimniecību. Lauku mājsaimniecības, kā to jau varēja sagaidīt, ir manāmi lielākas: vidēji lauku mājsaimniecībā bija 2,50 locekļi (personas), pilsētu - 2,36 (1.tabula).

Lauku mājsaimniecības turpmāk pētīsim atsevišķi piecos novados. Četri no tiem ir vēsturiski: Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale, piektais - Pierīgas (vai Rīgas) - izveidojies mūsdienās, pateicoties lielpilsētas spēcīgai ietekmei uz pieguļošo lauku teritoriju, kas rada vērā ņemamas savdabības.

Pierīgas novadā ir iekļauti Rīgas, Ogres un Tukuma rajona lauku pagasti. Pārējie novadi veidoti, apvienojot nedalītus administratīvos rajonus. Tādējādi Zemgalei nosacīti pieskaitīti Aizkraukles un Jēkabpils rajonu pagasti, kas atrodas Daugavas labajā pusē, un vēsturiski būtu pieskaitāmi Vidzemei. Citu novadu robežas visumā atbilst vēsturiskajām.

Pēc lauku mājsaimniecību skaita visi novadi ir pietiekami lieli un šajā nozīmē salīdzināmi. Visvairāk lauku mājsaimniecību (74,8 tūkst.) ir Vidzemes novadā, vismazāk (51,7 tūkst.) - Kurzemes. Vislielākās mājsaimniecības ir Zemgalē - vidēji 2,64 locekļi mājsaimniecībā, bet vismazākās Vidzemē - 2,41 loceklis. Tomēr visos novados lauku mājsaimniecību vidējais locekļu skaits ir lielāks nekā pilsētu mājsaimniecībās (1.tabula).

1.tabula

Latvijas mājsaimniecību skaits un raksturojums 1998.gadā

Demogrāfiskās grupas

Mājsaimniecību raksturošanai demogrāfiskā skatījumā esam izdalījuši sešas pamatgrupas, vajadzības gadījumā tās iedalot apakšgrupās (skat. 2.tabulas 1.aili). Šīs grupas esam izveidojuši sava pētījuma vajadzībām, un oficiālā statistikā lietotām tās atbilst tikai daļēji.

Par demogrāfiski aktīvām var uzskatīt pirmās trīs grupas, kurās aug vēl nepilngadīgi bērni. Pārējās trīs grupas var uzskatīt par demogrāfiski pasīvām. Ceturtajā grupā var būt precēti pāri ar bērniem, bet tad bērni ir jau sasnieguši darbspējas vecumu un viņu vecāki savu paaudžu turpināšanas pienākumu visumā izpildījuši.

Vērtējot 2.tabulas datus, vispirms jāpamana lielais vieninieku mājsaimniecību īpatsvars, kas laukos sasniedz 35,6%, bet pilsētās 30,2% un veido visplašāko no minētām sešām grupām. Jāpiezīmē gan, ka, rēķinot no iedzīvotāju skaita, kā vieninieki dzīvo tikai 14,2% laukos un 12,8% pilsētās.

Kā rāda detalizētāki pētījumi, lielākā daļa vieninieku Latvijas laukos (ap 58,5%) ir vecāki par pensijas vecumu. Lielo vieninieku skaitu un īpatsvaru laukos lielā mēra izskaidro urbanizācijas process: daudzi jaunieši, sasniedzot vidusskolas vecumu, dodas uz pilsētām un tur paliek, bet viņu vecāki joprojām dzīvo laukos.

Struktūras relatīvie lielumi (procentu skaitļi grupās) ir savā starpā saistīti lielumi. Lielais vieninieku mājsaimniecību īpatsvars laukos samazina pārējo demogrāfisko grupu īpatsvaru.