Gados pirms PSRS sabrukuma un arī pēc tam Vācijas Federatīvajā Republikā aktīvi darbojās t.s. Austrumu pētniecības institūti ( Ostforschung ), kas analizēja Austrumeiropas valstu un tautu vēsturiskos likteņus, tradīcijas, ekonomiku, sabiedrības attīstību, gadsimtu saites ar Vāciju. Šādu institūciju skaitā minami Herdera institūts Mārburgā, institūts Berlīnes Brīvajā universitātē, Getingenas darba grupa, kā arī Ziemeļaustrumvācu kultūras institūts Līneburgā ( Institut Nordostdeutsches Kulturwerk ), kura veidotājs un direktors bija pazīstamais kultūrvēsturnieks Latvijas ZA ārzemju loceklis, tagad jau aizsaulē aizgājušais Dr.Heincs Išreits. Latvijas ZA izveidojušies sakari ar šo institūtu, kas izpaudušies kā piedalīšanās institūta rīkotajās konferencēs, Latvijas zinātnieku, arī mani, darbi ir publicēti žurnālā " Nordostdeutsches Archiv" , kurš kopš 1992.gada tiek veidots kā zinātnisku ideju apmaiņas forums ar vācu kolēģiem. Šis institūts un tā izdotais žurnāls (iespēja tur publicēties) ir palīdzējuši atjaunotās Latvijas vēsturniekiem visai pozitīvā aspektā integrēties Eiropas vēstures zinātnē. Pašreiz institūts cita starpā izdod H.Išreita grāmatu par Jelgavas kultūrvēsturi (ar manu pēcvārdu).

Jaunās VFR valdības plānos ir zinātnes un kultūras institūciju reorganizācija Vācija. Skaidrs, laiku pa laikam kaut kas ir jāracionalizē, jāpārskata mērķi. Diemžēl, kā mūs informēja vācu kolēģi, projektos paredzēts pilnīgi izsvītrot Baltijas pētniecību no Vācijas valsts subsidējamo tēmu skaita un Bundestāga kultūras komisijā ierosināts Ziemeļaustrumvācu kultūras institūtu slēgt.

Šī institūta slēgšana savā ziņā būtu trieciens Vācijas tradicionālajiem kultūras un zinātnes sakariem ar Baltijas valstīm. Institūta galvenais uzdevums, kā jau teikts, saistās ar triju Baltijas valstu un Polijas izpēti, institūta bibliotēkā, arhīvā un izdevniecībā sakopoti svarīgi materiāli un veikts nopietns pētniecisks darbs. Būtībā tas ir vienīgais institūts Vācijā, kas veic šādus uzdevumus attiecībā uz Baltijas valstīm. Šim darbam ir svarīga nozīme arī aktuālajā politikā, jo demokratizācijā, konfliktu novēršanā un starptautisku saišu nostiprināšanā ļoti nozīmīga ir prasme likt lietā vēstures pieredzi. Manu viedokli šajā jautājumā atbalsta pazīstami Latvijas vēsturnieki, attiecīgo jomu speciālisti.

Institūta slēgšana ne tikai pārtrauktu jau izvērsto zinātnisko sadarbību, bet varētu arī izraisīt zinātnieku aprindās dibinātas bažas par to, cik lielā mērā Vācija vēlas veicināt Eiropas Savienības paplašināšanu un Austrumiem un Baltijas valstu iekļaušanu šajā procesā.

Jānis Stradiņš,

Latvijas ZA prezidents

Rīgā 1999.gada 17.jūlijā