Magdalēna Hofa, Eiropas Parlamenta viceprezidente:

"Eiropa gaida, turp jātiecas un jādodas pašiem"

Divas nedēļas, no 28. jūnija līdz 10. jūlijam, Rīgā, Tehniskajā universitātē notika pirmreizējs pasākums - Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta, Hāgenas Tālmācības un Rīgas Tehniskās universitātes kopīgi rīkotā vasaras universitāte "Valoda - tilts, lai saprastos".Tajā darbojās 40 ģermānistikas, vēstures, politoloģijas un citu specialitāšu studenti no dažādām Latvijas, Igaunijas un Lietuvas augstskolām.

Vasaras universitātes organizatori Hāgenas Tālmācības universitātes profesora doktora Dītera Gucena vadībā bija formulējuši arī šī pasākuma mērķi - "sasaistīt Baltijas valstu kā patstāvīgu politisko un kultūrvienību pašapziņu ar ārējo priekšstatu par Baltijas reģionu kā vienotu vienību."

Vasaras universitātes dalībnieki noklausījās Maincas universitātes goda doktora Ervina Oberlendera lekciju "Vāciešu tēls latvju dainās", akciju sabiedrības "Dresdner Bank" pārstāvis Rīgā Lotars Krīgers referēja par Vācijas banku sistēmu un lielas vācu bankas komerciālajām iespējām Baltijas valstīs, Latvijas Bankas pārstāvis Varis Vagotiņš - Vagulis - par Vācijas centrālās bankas - "Deutsche Bundesbank" lomu Latvijas Bankas attīstībā, Hāgenas Tālmācības universitātes vadītājs doktors Bernhards Zudēks - par Vācijas Federatīvās Republikas politisko sistēmu un politisko kultūru, Eiropas Parlamenta viceprezidente Magdalēna Hofa - par Baltijas valstu ceļu uz Eiropas Savienību, Vācijas valdības pārstāvis Pauls Šusters — par Vācijas tiesību sistēmu, Latvijas Universitātes Eirofakultātes pasniedzējs doktors Aivars Lasmanis — par Latvijas tiesību sistēmu, vasaras universitātes organizators doktors Dīters Gucens — par tematu "Priekšstati par Vāciju mūsdienu literatūrā", Vācijas Bundestāga deputāts Ginters Noke — par Vācijas politiku attiecībā uz Baltijas valstīm, Latvijas Valsts prezidenta ārlietu padomnieks Armands Gūtmanis — par tematu "Deviņdesmito gadu eiropolitika - Vācijas un Latvijas drošība", savukārt Ziemeļreinas - Vestfālenes valsts kancelejas pārstāvis doktors Jurgens Veiss - par federālisma priekšrocībām, Vācijai atbalstot Baltijas valstis

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

"Eiropas Savienības paplašināšanās process notiek pēc plāna", "Eiropas Savienības paplašināšanās procesā sperti veiksmīgi soļi uz priekšu", "Austrumeiropiešu iestāšanās process norit sekmīgi", "Pirmo sešu kandidātvalstu bilance ir pozitīva", ar šādiem Vācijas laikrakstu pēdējā laika citātiem savu lekciju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas studentiem 2.jūlijā sāka Eiropas Parlamenta viceprezidente Magdalēna Hofa.

Turklāt, kā atzina M.Hofa, šis veiksmīgi aizsāktais ES paplašināšanās process tuvākajā pusgadā kļūs aizvien dinamiskāks. Jo par ES prezidējošo valsti, sākot ar 1. jūliju, ir kļuvusi Somija,pirmo reizi pēc savas iestāšanās ES 1995. gadā. Tātad kā "iesācēja" šajā lietā ļoti centīsies, lai tās prezidēšanas laiks būtu panākumiem bagāts. Turklāt, kā ne reizi vien ir uzsvēris Somijas pastāvīgais pārstāvis Briselē Anti Satuli un Somijas ārlietu ministre Tarja Halonena, par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem šajos sešos mēnešos Somija uzskata tieši ES paplašināšanās procesa veicināšanu. Atšķirībā no Vācijas Somijai koncentrēties uz ES attīstības jautājumiem tik ļoti netraucēs arī krīze Kosovā.

Šādu uzdevumu — nesamazināt ES paplašināšanās tempu — organizācijai savā pēdējā tikšanās reizē jūnija sākumā Ķelnē formulēja arī visu piecpadsmit ES dalībvalstu galvas un valdību vadītāji. Jau vairākkārt pierādījies, ka mazas valstis ES prezidentūrā darbojas ļoti veiksmīgi. Līdzīgi panākumi tiek sagaidīti arī no Somijas. Šim faktoram, savienojumā ar Somijas deklarēto nodomu nostiprināt Eiropas Savienības "ziemeļu dimensiju" un Somijas tradicionāli labajām attiecībām ar trim Baltijas valstīm, kā secināja M.Hofa, vajadzētu kļūt par ievērojamu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas priekšrocību ES paplašināšanas procesā šajā pusgadā.

ES dalībvalstu vadītāju tikšanās šī gada decembrī Helsinkos kļūs par visu, gan pirmās, gan otrās grupas, kandidātvalstu pārbaudījumu. Kaut arī pagājušā gada novembrī Eiropas Komisijas izdotajā pirmajā kandidātvalstu progresa ziņojumā vēl netika piedāvāts paplašināt to valstu loku, ar kurām ir uzsāktas sarunas par iestāšanos, Latvijai, Lietuvai un Slovākijai tika dotas zināmas cerības. Latvijai šīs cerības varētu piepildīties jau šī gada beigās, Lietuvai — vismaz pārskatāmā nākotnē — tā, tiekoties ar Eiropas Parlamentu, 1998. gada novembrī atzinis ES komisārs Hanss van den Bruks. Šādu viedokli, jūnijā tiekoties Ķelnē, pauda arī ES valstu vadītāji.

Savu atbalstu visu triju Baltijas valstu iesaistīšanai ES paplašināšanas procesā ar rezolūciju izteica arī Eiropas Parlamenta vairākums šī gada 15. aprīlī. Šī rezolūcija, kā atzīmēja M.Hofa, pauda uzskatu, kuru vairums Eiropas Parlamenta deputātu atbalsta jau kopš brīža, kad visas 12 pašreizējās kandidātvalstis izteica savu vēlmi iestāties šajā valstu savienībā. Atbilstoši tam ar visām pretendentēm uzņemšanas sarunas būtu bijis jāsāk vienlaikus un nekāds kandidātvalstu dalījums grupās vispār nebūtu pieļaujams.

Jau 1997. gada 4. decembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā pieprasīja, lai tiktu izstrādāts un pieņemts uz visām kandidātvalstīm attiecināms dokuments, kas noteiktu, ka katra valsts, kura to vēlētos, varētu piedalīties sarunās par ES paplašināšanos. Tas būtu pilnīgi jauns eirointegrācijas posms. Šis process notiktu atbilstoši EK izstrādātā dokumenta "Agenda 2000" principiem, bet sarunu sākšana ar visām kandidātvalstīm vienlaikus, protams, nenozīmētu, ka tās visas varētu cerēt uzreiz kļūt arī par ES loceklēm. Tomēr tādējādi tām visām tiktu garantēta vismaz iespēja jau no paša sākuma sekot sarunu gaitai.

Tieši šie principi ir pamatā stingrajai Eiropas Parlamenta nostājai, ka visdrīzākajā laikā ir jāsāk sarunas arī ar Lietuvu un Latviju — tām Baltijas valstīm, kuras, atšķirībā no Igaunijas, līdz sarunu galdam vēl nav tikušas.

Šādu līdzšinējo EP nostāju, pēc M.Hofas domām, atbalstīs arī tikko kā ievēlētais EP sastāvs. Kaut gan viņa atzina, ka par to vēl pāragri spriest — pirms līdz galam ir noskaidrojies, kādu iespaidu uz Eiropas Parlamenta darbu atstās jaunais spēcīgāko politisko spēku samērs (Eiropas tautas partija, kas ir kristīgo demokrātu un konservatīvo partiju apvienība, ieguvusi 225 parlamenta vietas, bet Eiropas Sociāldemokrātiskā partija — 180 balsis) un kā EP attieksmi pret paplašināšanās procesu iespaidos fakts, ka puse no visiem jaunievēlētajiem deputātiem — 626 — šajā amatā ir pirmo reizi.

Kā atzina M.Hofa, Baltijas valstis ir daudz darījušas, lai veicinātu to šķēršļu novēršanu, kurus 1997. gada decembra sākumā, atbildot uz triju Baltijas valstu iesniegumiem par vēlmi iestāties Eiropas Savienībā, konstatēja Eiropas Parlaments.

Kā zināms, Ungārijas un Polijas 1994. gada aprīlī pieteiktajiem iesniegumiem īsā laika sprīdī — līdz 1996. gada beigām — sekoja vēl astoņu citu Viduseiropas un Austrumeiropas valstu iesniegumi par vēlmi iestāties Eiropas Savienībā, to skaitā no Latvijas — 1995. gada oktobra beigās, no Igaunijas — novembra beigās un no Lietuvas — decembra sākumā. Pēc šo iesniegumu saņemšanas Eiropas Parlaments oficiāli novērtēja kandidātvalstu stāvokli, kā arī definēja šķēršļus un problēmas, kas tām jānovērš, lai uzņemšana Eiropas Savienībā kļūtu reāla.

Attiecībā uz Igauniju EP toreiz, 1997. gada decembrī, konstatēja, ka šai valstī ir veikta tautsaimniecības pārveide par funkcionējošu tirgus ekonomiku un izveidotas demokrātiju garantējošas institūcijas. Neraugoties uz krasajām tautsaimnieciskās aktivitātes atšķirībām starp Tallinu un citiem valsts reģioniem, kā arī uz negatīvo ārējās tirdzniecības bilanci, kuru daudzējādā ziņā ietekmē lielais tiešo ārējo investīciju apjoms un tūrisms, šai valstī ir izveidota un funkcionē brīvā tirgus ekonomika. Tomēr, lai pozitīvās attīstības tendences nostiprinātu, šiem procesiem ir jāturpinās arī nākotnē, kā arī jāveic publiskās pārvaldes kvalitātes uzlabošana un jāpaplašina nacionālo minoritāšu pārstāvju iespējas iegūt Igaunijas pilsonību.

Vērtējot Latvijas situāciju, EP konstatēja, ka ir sasniegti ievērojami panākumi nacionālu institūciju veidošanā, tomēr jāturpina pasākumi valsts pārvaldes pilnveidošanā, kā arī tiesiskuma nostiprināšanā. Kaut arī ir konstatēti trūkumi, EP tomēr secināja, ka valstī veiksmīgi ir pabeigtas tirgus ekonomikas reformas. Taču neskaidrais krievvalodīgās minoritātes statuss, nepabeigtā privatizācija un tiesiskās, kā arī valsts pārvaldes sistēmas reformas Latvijai vēl jārisina.

Attiecībā uz Lietuvu Eiropas Parlaments atzina — valstī notikušās politiskās un saimnieciskās reformas ir nonākušas tiktāl, lai tautsaimniecība atbilstu lielākajai daļai ES iestāšanās kritēriju. Tomēr vēl nepieciešams turpināt reformas publiskās pārvaldes un tiesiskuma nostiprināšanas jomā. Kaut arī Lietuva ir sasniegusi progresu, tuvinot savus ekonomiskos rādītājus Kopenhāgenas samitā noteiktajiem, un EP atzina tautsaimnieciskās situācijas uzlabošanos un pozitīvo efektu, ko devusi valūtas un preču kustības, kā arī cenu ierobežojumu atcelšana, EP tomēr atzina, ka vēl jāveic vairāki būtiski pasākumi, piemēram, jāveido tiesiskā bāze korupcijas ierobežošanai un darba tirgus regulēšanai.

Visām trim Baltijas valstīm Eiropas Parlaments šajā atzinumā atgādināja, ka bez saimnieciskajām jārisina arī citas problēmas — lai cerētu uz uzņemšanu Eiropas Savienībā, piemēram, jāatceļ nāvessods. Attiecībā uz Lietuvu joprojām aktuāls paliek jautājums par Ignalinas AES drošību, šo jautājumu savas prezidentūras laikā — 1998. gada otrajā pusē — īpaši aktualizēja Austrijas valdība, izvirzot jaunu lozungu "Nevienu jaunu ES locekli ar nedrošu AES!".

Kopš 1997. gada decembrī tapušā EP atzinuma ES kandidātvalstis aktīvi veikušas EP un EK ieteiktos pasākumus gan tautsaimniecisko, gan valsts pārvaldes un citu reformu turpināšanai. Tā, piemēram, 1998. gada martā Igaunijā atcēla nāvessodu, Lietuvas Seims par šādu lēmumu nobalsoja 1998. gada decembrī, Latvija šādu soli spērusi pavisam nesen. Uzlabojumi panākti arī daudzās citās jomās. Tomēr, kā atzina M.Hofa, Baltijas valstīs joprojām ir aktuālas vairākas problēmas, kas tām jāatrisina pirms iestāšanās ES.

Tā, Igaunijai ir robežstrīds ar Krievijas Federāciju. Krievijas puse bloķē robežlīguma parakstīšanu, pamatojot to ar Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesību neievērošanu. Aptuveni 340 tūkstošu Igaunijā dzīvojošo krievu situāciju no savas puses ir kritizējusi arī ES.

Pagājušā gada sākumā jaunu attiecību krīzi ar Krieviju piedzīvoja arī Latvija. Sākot ar pagājušā gada beigām, Latvijas puse šo situāciju ir centusies būtiski uzlabot. Līdzīgas attiecības valda arī Lietuvas un Krievijas starpā. Tomēr visas trīs Baltijas valstis apgalvo, ka savu nākotni redz labās attiecībās ar Krievijas Federāciju, vienlaikus par savu galveno prioritāti izvirzot iekļaušanos ES un NATO. Turklāt, kā atzina M. Hofa, no izvirzītā mērķa — iekļauties NATO struktūrās — Baltijas valstis atteikties nav varējusi piespiest pat Krievijas "uzbrūkošā uguns".

Kaut gan jāatzīst arī tas, ka Baltijas valstu neiekļūšana NATO pirmajā paplašināšanas kārtā radīja šeit zināmu vilšanos, sevišķi attiecībā uz ASV. Jo arī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir skaidrs, ka 1998. gada februārī parakstītā ASV un Baltijas valstu harta šīm trim valstīm nekādas patiesas drošības garantijas nenodrošina. Joprojām ir pamats bažām, ka Baltijas valstis, kā tas reiz jau ir noticis, varētu tikt izolētas drošības politikas "pelēkajā zonā". Acīmredzot tādēļ visas trīs Baltijas valstis aktīvi piedalās Baltijas jūras valstu padomes darbā. 1998. gada janvārī Rīgā notikusī šīs padomes valstu ministru prezidentu tikšanās kļuva par jaunas Baltijas valstu telpas identitātes dzimšanas simbolu. Acīmredzot sadarbība Baltijas jūras valstu padomes ietvaros var saglabāt savu nozīmi arī pēc visu šīs organizācijas dalībvalstu uzņemšanas Eiropas Savienībā.

Apkopojot visu iepriekš teikto, jāsecina, ka visas trīs Baltijas valstis atrodas pozitīvā virzībā uz Eiropas Savienību. Igaunija jau ir iekļauta pirmajā sarunu grupā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Latvijas un Lietuvas cerības pievienoties šai grupai pievīla pagājušā gada novembra sākumā iznākušais Eiropas Komisijas progresa ziņojums un arī vēlākā Eiropas Savienības vadītāju tikšanās Vīnē. Tagad atliek gaidīt nākamo EK progresa ziņojumu un ES valstu vadītāju tikšanos šī gada decembrī Helsinkos.

Jāpiebilst, ka Eiropas Parlaments ir pietiekami skaidri paudis savu nostāju — kopā ar Igauniju pilnvērtīgā sarunu procesā iesaistīt arī abas pārējās Baltijas valstis, tiklīdz tās līdzīgi Igaunijai būs izpildījušas prasības, kuras izvirzītas sarunu sākšanai.

Turklāt Eiropas Parlaments Eiropas Savienības Ministru padomei un Eiropas Komisijai izvirzījis prasību sadarbībā ar pirmās sarunu grupas valdībām pēc tā sauktā skrīninga procesa nobeiguma, atskaitēm par sarunu rezultātiem un priekšlikumu iesniegšanas par sarunu turpinājumu piedāvāt Eiropas Parlamenta izskatīšanai arī Eiropas Savienības paplašināšanas konkrētu termiņu plānu un tā iespējamā nobeiguma laiku.

Sarunā ar "LV" Eiropas Parlamenta viceprezidente Magdalēna Hofa vairākkārt uzsvēra, ka svarīgākais nosacījums visu triju Baltijas valstu integrācijai Eiropas Savienībā ir pašu aktivitāte — pēc iespējas drīzāk nodrošināt savu spēju pildīt Kopenhāgenā izvirzītos iestāšanās kritērijus. Jo Eiropas Savienība ir atvērta ikvienam pievienoties gribētājam. Šāda paplašināšanās, protams, ir visu kandidātvalstu interesēs — ekonomikas vispārējas globalizācijas apstākļos nodrošināt nelielas valsts konkurētspēju ir gandrīz neiespējami. Tomēr būtisks ieguvums organizācijas paplašināšanās būs arī "vecajām" Eiropas Savienības dalībvalstīm — gan drošības, gan vienotā tirgus palielināšanās dēļ.

Tomēr, kā atzina M. Hofa, lai pievienošanās kļūtu reāla, Latvijai vēl jāpagūst atrisināt vairākas problēmas. Viena no svarīgākajām — Valsts valodas likums un sabiedrības integrācija. "Eiropa ir māja, kas balstās uz stingriem pamatiem, — tās ir vienādas tiesības visiem tās iedzīvotājiem. Latvijai līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā būs jāpieņem šī pamatpatiesība kā savējā," — uzsvēra M. Hofa.

Dina Gailīte, "LV" Saeimas un valdības lietu redaktore

No 24. līdz 26. jūnijam Budapeštā notika Eiropas Savienības (ES) valstu un PHARE programmas aptverto valstu izglītības ministru konference. Kā novērotājiem piedaloties Kipras, Maltas un Turcijas ministriem un Eiropas Padomes pārstāvjiem, konferencē sapulcējās pavisam 32 valstis. Konferencē piedalījās arī ES XXII (izglītības) direktorāta vadība, jo tās rezultāti tālāk tiek iestrādāti Eiropas izglītības programmu nostādnēs nākamajiem periodiem.

Šāgada konferences tēma bija Eiropas izglītības uzbūve: izglītība un ekonomika — jaunas partnerattiecības. Lai sagatavotu ministru dialogu, Vācijas Izglītības ministrija bija pasūtījusi Eiropas Izglītības fondam (ETF) un Bohumas universitātes salīdzinošo izglītības pētījumu centram Vācijā sagatavot pārskatus par pašreizējo situāciju vairākos nozīmīgos izglītības, sabiedrības un darba tirgus attiecību aspektos ES un Austrumeiropas valstīs. Bija patīkami dzirdēt, ka virkni būtisku atziņu par situāciju Austrumeiropas valstīs ETF ziņojuma sastādītāji bija ņēmuši tieši no Latvijas Akadēmiskās informācijas centra (kurš kopš 1995.gada darbojas arī kā ETF izveidota "Nacionālā observatorija") pērn publicētajiem pētījumiem.

Augstākā izglītība. Tā kā nesen, 18. un 19. jūnijā, Boloņā notika īpaši Eiropas augstākās izglītības telpas veidošanai sasaukta konference, kuras rezultātā 30 valstu izglītības ministru parakstītajā deklarācijā ir skaidri noteikti Eiropas sadarbības mērķi augstākajā izglītībā tuvākajai desmitgadei, Budapeštas konference augstāko izglītību skāra mazāk. Tomēr jāatzīmē dažas būtiskas nostādnes, kuras atspoguļojas arī Eiropas sadarbības programmu "Socrates" un "Leonardo" vadlīnijās nākamajam posmam.

Ministru konference Budapeštā uzsvēra "universitāšu (Eiropas sadarbības programmu vadlīnijās ar vārdu "universitāte" tiek apzīmēta jebkura augstākā mācību iestāde, tajā skaitā arī tīri profesionālās augstākās izglītības iestādes) jauno lomu". Uzsākot divdesmit pirmo gadsimtu, augstskolām tiek ierādīta jauna, daudz plašāka loma, kuras veikšanai augstskolas uzņemsies arī tādas funkcijas, kas pašlaik tām nav raksturīgas.

Pirmkārt, bez tradicionālajām funkcijām — augstākās izglītības un pētījumu veikšanas — augstskolām paredzēta visplašākā iesaiste profesionālajā tālākizglītībā sakarā ar profesiju satura straujo izmaiņu, dodot iespēju mūža garumā vismaz trīs reizes pārkvalificēties arī tādu profesiju pārstāvjiem, kuru veikšanai nav nepieciešama augstākā izglītība. Turpmāk augstskolām savas studiju programmas jāveido tā, lai atsevišķi programmu moduļi būtu noderīgi profesionālajai tālākizglītībai un tos pēc vajadzības varētu tiešā vai pārnestā nozīmē pirkt uzņēmumi un paši strādājošie. No šejienes izriet arī augstskolu tieša sadarbība ar darba devējiem un iesaiste darba tirgus izpētē.

Otrkārt, augstskolām paredzēta pilnīgi jauna loma savos reģionos, ne tikai veicot pētījumus, kas nepieciešami konkrētā reģiona attīstībai, bet arī tieši iesaistoties reģiona pārvaldē un arī kalpojot par reģiona "smadzeņu centriem".

Apspriestie jautājumi. Galvenais dialogs bija strukturēts ap vairākām jautājumu grupām. Ministri apsprieda, kāda izglītības stratēģija atvieglotu jauno cilvēku pāreju uz darbu, kā stimulēt individuālu iniciatīvu un iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, kā organizēt dialogu starp valdību, izglītību un ekonomiku, kā iespējams nodarbinātajiem un bezdarbniekiem piedāvāt ar darbu saistītas mācības, kas kopīgi jāveic izglītības sistēmai un darba devējiem, lai pavērtu nodarbinātības iespējas arī tiem jaunajiem cilvēkiem, kuriem ir mācīšanās grūtības, un tiem pieaugušajiem, kuru prasmes ir novecojušas, kādu jaunu prasmju apguve jānodrošina izglītībai sakarā ar reāla Eiropas mēroga darba tirgus veidošanos un, kā izmatot zinātnes potenciālu, lai stiprinātu praktisko dimensiju gan sākotnējā izglītībā, gan tālākizglītībā.

Indivīda nodarbināmība un pamatiemaņas. Daudz tika runāts par indivīda nodarbināmību. Nodarbināmība ( employability ) ir jauns jēdziens, kas raksturo cilvēka spēju savas darba dzīves laikā būt dažādos veidos nodarbinātam. Nav jābrīnās par to, ka pastāv bezdarbs, taču vienlaikus darba devēji nespēj atrast piemērotus darbiniekus. Lai indivīds būtu nodarbināms, tam pirmām kārtām ir jāpiemīt t.s. pamatiemaņām — jāprot strādāt patstāvīgi, darboties grupā, analizēt sava darba rezultātus, patstāvīgi mācīties un apgūt konkrētajā laikā nepieciešamās profesionālās zināšanas, tam jābūt apveltītam ar komunikācijas spējām. Mūsdienās pamatiemaņām pievienojas arī svešvalodu zināšanas un spēja izmantot mūsdienu informācijas tehnoloģijas. Šīm prasmēm trūkstot, cilvēks gluži vienkārši nav nodarbināms. Eiropas izglītības ministru vienprātīgs viedoklis bija tāds, ka pamatiemaņu nodrošināšana ir galvenais izglītības sistēmas uzdevums. Ministri atzīmēja, ka mūsdienu mainīgajos darba tirgus apstākļos minētajām pamatiemaņām ir vismaz tikpat liela nozīme kā sagatavotībai darbam konkrētā profesijā. Kā liecina statistikas dati, piemēram, 65% ASV augstskolu beidzēju ļoti sekmīgi darbojas tādās nozarēs, kas nebūt nesakrīt ar iegūtās izglītības virzienu. Nenoliedzot konkrētu specifisku profesionālo prasmju un iemaņu noteicošo lomu daudzās profesijās, tomēr jāsecina, ka panākumus citās nozarēs nodrošina tieši augsta līmeņa vispārējā izglītība, kuras rezultātā iegūtas augsta līmeņa pamatiemaņas. Savukārt, lai patiešām sniegtu jaunajiem cilvēkiem dzīvei nepieciešamās pamatiemaņas, izglītības sistēmas nedrīkst būt centrētas uz skolotāju (kurš māca, izskaidro, atprasa), kā tas vairumā valstu ir pašlaik, tām ir jākļūst pilnībā centrētām uz izglītojamo un tā personības attīstību. Konference atzīmēja, ka izglītības sistēmām visiem spēkiem jāvairo to cilvēku skaits, kas būtu gatavi uzsākt uzņēmējdarbību, tādējādi uzņemoties atbildību gan paši par sevi, gan arī dodot darbu citiem. Šinī nolūkā izglītībai jāstimulē tādu īpašību attīstība kā pašcieņa un pašapziņa, savu spēju apzināšanās un iniciatīva. No šiem aspektiem izriet nepieciešamība veltīt maksimālas pūles skolotāju sagatavošanai un skolotāju pārkvalifikācijas attīstībai — lai skolotājs prastu strādāt pilnībā pa jaunam un lai tas nebūtu atpalicis moderno informācijas tehnoloģiju izmantošanā.

Izglītība un sabiedrība. Bija interesanti dzirdēt, ka izglītotāji attīstītajās ES valstīs visumā sastopas tieši ar tām pašām problēmām, kādas tiek uzskatītas par Austrumeiropai raksturīgām. Kā vienu no šādām problēmām ministri atzīmēja mūžīgo konfliktu starp izglītību un sabiedrību, jo izglītības sistēmas nekad un nekur nav spējušas momentā izsekot sabiedrības straujajai attīstībai. Izglītības atpalikšana no pārmaiņām sabiedrībā notiek jau tādēļ vien, ka, ieviešot izmaiņas izglītībā, paiet vairāki gadi, kamēr parādās mainīto izglītības programmu beidzēji. Atcerēsimies, ka Latvija pāreju uz 12 gadu vidējo izglītību sāka vēl 1987. gadā, taču pirmie beidzēji, kas skolā pavadījuši pilnus 12 gadus, parādījās tikai šogad! Šī iemesla dēļ, piemēram, tikai šogad Latvijas skolu beidzējus Vācijā uzņems augstskolās bez papildprasībām.

Izglītības un darba tirgus jaunās attiecības. Otra problēma, kas izrādījās visiem kopīga, ir izglītības sistēmas sadarbība ar darba devējiem. Kā izrādās, darba devēji visur pārmet, ka izglītības programmu beidzēji neatbilst darba tirgus prasībām. Tajā pašā laikā darba devēji (kā izrādās atkal — gan Austrumos, gan Rietumos) parasti spēj formulēt tikai ļoti konkrētas īstermiņa vajadzības darbaspēka izglītošanā, bet ne palīdzēt virzīt izglītības stratēģiju. Eiropas izglītības ministriem bija vienots viedoklis, ka darba devēji jāiesaista gan katrai profesijai nepieciešamo zināšanu un prasmju formulēšanā, gan izglītības programmu kvalitātes vērtēšanā, gan arī mācību iestāžu pārvaldē, tādējādi vienlaikus dodot tiem arī iespēju mācīties noformulēt savas prasības izglītības sistēmai. Ministri atzīmēja, ka būtisks ir ne tikai dialogs ar darba devējiem, bet gan plašs trīspusējs dialogs, nopietni iesaistot tajā arī darba ņēmēju organizācijas. Darba ņēmēju intereses izglītībā ir plašākas — tie vēlas ne tikai būt gatavi šodienas darba tirgum, bet arī redzēt savas nodarbinātības iespējas mūža garumā, tādēļ darba ņēmēji ir tieši ieinteresēti vispārējā izglītībā un pamatiemaņu apguvē.

Tika arī atzīmēts, ka mūsdienu jauniešiem nereti trūkst priekšstata par reālo darba dzīvi, vai arī tas ir nepareizs. Šī iemesla dēļ vairāku valstu ministri minēja, ka ārkārtīgi būtiska ir izglītības iestāžu sadarbība ar sava reģiona uzņēmējiem, organizējot jauniešiem kaut vai pavisam īsas prakses, tikšanās.

Ministru tikšanās nostādnes ļāva pārliecināties, ka Latvijas uzsāktais ceļš profesionālās izglītības pārveidē — trīspusēja sociālā dialoga veidošana izglītībā, darba devēju iesaiste profesiju aprakstu veidošanā un izglītības kvalitātes vērtēšanā — pilnībā atbilst šā laika vajadzībām. Taču — kā jau izglītībā — arī šajā gadījumā pirmie rezultāti būs redzami tikai pēc vairākiem gadiem.

Jaunieši ar mācīšanās grūtībām. Ļoti liela uzmanība tiek pievērsta jautājumam par to, kas darāms to jauniešu labā, kuri visdažādāko iemeslu dēļ atstāj izglītības sistēmu, neieguvuši ne profesiju, ne oficiālu izglītības dokumentu. Ministri secināja: lai šī jauniešu grupa nekļūtu par sociālu problēmu un nenonāktu noziedzības pasaulē, jāveic darbs kopā ar darba devējiem, lai dotu šādiem jauniešiem iespēju iegūt pirmo pozitīvo darba pieredzi, kura tos pamudinātu pēc kāda laika — savu spēju līmenī — atgriezties izglītības sistēmā, lai iegūtu gan vispārējās pamatiemaņas, gan profesiju. Pievēršoties jauniešu grupai, kurai mācīšanās grūtības rada invaliditāte vai psihiski traucējumi, ministri secināja, ka šīs jauniešu grupas atdalīšana no pārējiem speciālās mācību iestādēs noved pie vēl lielākām grūtībām to integrācijai sabiedrībā, tādēļ, ciktāl tas iespējams, jauniešiem invalīdiem jārada iespējas mācīties kopā ar citiem, vienlaikus audzinot pārējos jauniešos pareizu attieksmi pret tiem.

Vai izglītība ir pārāk dārga? Arī līdzekļu nepietiekamības problēma izglītībai un zinātnei izrādījās visiem kopīga. Ministri uzsvēra nepieciešamību pārliecināt politiķus un uzņēmējus, ka jāiegulda līdzekļi ne tikai lietišķajos pētījumos konkrētu šodienas vajadzību apmierināšanai, bet arī fundamentālās zinātnes attīstībā, kas virza uz priekšu visas cilvēces progresu. Runājot par politiķu attieksmi pret izglītības un zinātnes finansējumu, tika ierosināts par Budapeštā notikušās Eiropas izglītības ministru konferences otro moto pieņemt izglītības filozofa Dereka Boka teicienu, kuru ieteicams pārdomāt arī politiķiem: "Ja izglītība jums šķiet pārāk dārga, varbūt izmēģiniet, kāda ir tumsonība."

7. maijā Briselē norisinājās Eiropas Savienības (ES) un Latvijas likumdošanas salīdzināšanas sesija par personu pārvietošanās brīvību. Tās ietvaros tika skatīta sadaļa par diplomu atzīšanu reglamentētajās profesijās. Eiropas Savienībā reglamentētās profesijas regulē pavisam 62 Eiropas Komisijas direktīvas, aptverot gan profesijas, kurās paredzēta izglītības harmonizācija ES dalībvalstu starpā, gan arī tās, kurās diplomu un cita veida kvalifikāciju atzīšanai izveidota vispārējās atzīšanas sistēma.

ES puse atzinīgi novērtēja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādāto likumprojektu par reglamentētajām profesijām, atzīmējot salīdzināšanas sesijas protokolā, ka reglamentēto profesiju jomā Latvija sekmīgi virzās uz priekšu likumdošanas saskaņošanā ar ES, un fiksēja iespējamos termiņus, kad likums varētu stāties spēkā un kad varētu tikt izstrādātas nepieciešamās izmaiņas esošajā likumdošanā.

Visu reglamentētās profesijas aptverošo direktīvu nosacījumu ieviešana Latvijas likumdošanā realizēsies, pieņemot likumu par reglamentētajām profesijām Latvijas Republikā. Šo likumu izstrādāja IZM un tas 14. aprīlī ir iesniegts Ministru kabinetā. Likuma A sadaļa paredzēta situācijas sakārtošanai Latvijā reglamentēto profesiju laukā un tā stāsies spēkā tūlīt pēc likuma pieņemšanas, B sadaļa savukārt saskaņo situāciju Latvijā ar ES direktīvu nosacījumiem. B sadaļa stāsies spēkā, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti. Teorētiski tā var stāties spēkā arī agrāk, ja starp Latviju un ES valstīm tiek noslēgta attiecīga vienošanās.

Reglamentētās profesijas ir profesijas, kuru praktizēšanai tiek pieprasīta precīzi noteikta veida izglītība. Nosacījumi izglītībai ir aprakstīti vai nu likumdošanas aktos, vai arī tos nosaka attiecīgo profesiju profesionālās asociācijas. Tipiskas reglamentētās profesijas ir visas medicīnas profesijas, arhitekta profesija, virkne profesiju transportā, friziera profesija utt. Kādas profesijas reglamentēt, kādas ne, ir katras valsts iekšēja darīšana.

ES valstis rūpējas par diplomu savstarpējo atzīšanu reglamentētajās profesijās, jo cenšas aizsargāt savu iekšējo tirgu un nepieļaut ārzemnieku iespiešanos tajā. Reglamentētajās profesijās ir viegli radīt barjeras, lai neļautu citā valstī izglītību ieguvušam profesionālim uzsākt darbu. Eiropas Savienības direktīvas diplomatzīšanas jomā ir pieņemtas ar nolūku atspēkot atsevišķo valstu profesionālo asociāciju centienus pēc iespējas aizsargāt savu darba tirgu no ārzemnieku iespiešanās, t.i, atvieglināt ES valstu pilsoņiem darba atļauju iegūšanu arī citās ES valstīs.

Par dažām reglamentētajām profesijām Eiropas Savienībā ir pieņemtas atsevišķas sektoru direktīvas, ar kuru palīdzību attiecīgās progfesijas praktizēšanai nepieciešamā izglītība tiek harmonizēta — tai izveidoti kopēji nosacījumi visā Eiropas Savienībā. Attiecībā uz pārējām reglamentētajām profesijām darbojas vispārējā atzīšanas sistēma. Vispārējās atzīšanas sistēmas direktīvas ir divas: 89/48/EEC par profesijām, kuru praktizēšanai nepieciešama augstākā izglītība (ES izpratnē — vismaz 3 gadus ilgas augstskolas studijas) un 92/51/EEC par profesijām, kurās nav vajadzīga augstākā izglītība. Vispārējās sistēmas direktīvu pamatā ir princips, ka izglītībai, ko pretendents ieguvis ārzemēs, nedrīkst būt būtisku atšķirību no izglītības valstī, kurā tas vēlas strādāt. Ja tādas ir, tiek noteikti īpaši eksāmeni vai adaptācijas periods licencēta speciālista uzraudzībā.

Ko tas nozīmē Latvijai kā asociētai valstij? Uzņemot asociētu valsti ES, uz šo valsti tiek attiecinātas arī ES direktīvas par reglamentētajām prfesijām. Tas nozīmē, ka Latvijas porofesionāļi iegūs tādas pašas tiesības ES valstīs, kādas ir, piemēram, Vācijas pilsonim Francijā un otrādi. Tajā pašā laikā ES vēlēsies garantijas, ka Latvijā netiks likti šķēršļi ES profesionāļiem.

Lai to novērstu paredzētā Eiropas Savienības 3 posmu programma asociēto valstu profesionālo kvalifikāciju saskaņošanai ar Eiropas Savienības prasībām (Baltās grāmatas nodaļa Profesionālo kvalifikāciju savstarpēja atzīšana: pirmais posms — likumdošanas saskaņošana, otrais — izglītības saskaņošana septiņās profesijās, par kurām ir ES sektoru direktīvas, trešais — ES direktīvu attiecināšana uz Latviju.