Dr. hist. Elizabete du Reo, Sorbonnas universitātes viceprezidente:

"Uz kopīgo drošību, kopīgi atrisinot problēmas"

Elizabete du Reo un Rēzeknes augstskolas Pedagoģijas fakultātes Svešvalodu katedras vadītāja Mārīte Opincāne Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

1992. gadā Džeks Delors rakstīja: "Visos vēstures posmos mūki un prinči, augsti valsts civilierēdņi un filozofi ir iedomājušies vienotas Eiropas projektu kā miera instrumentu starp cilvēkiem. Eiropa viņiem pirmkārt bija ticība aicinājumā tiem, kas bija par mieru."

Šie miera stabilitātes meklējumi nebija šo projektu centrā tikai Rietumos, kas bija definēti periodā pēc diviem pasaules kariem, — tie arī mudināja uz darbību tos, kuri bija veicinājuši Eiropas ideju no cilvēkiem Austrumeiropā uz cilvēkiem Rietumeiropā. 1986. gadā Vāclavs Havels, vīlies par loģikas vajāšanu aukstajā karā, aicināja savus laikabiedrus: "Mums visiem kopā ir jāaptur pasaules postošā muļķība, liekot citu un labāku trakumu tās ceļā: mūsu redzējuma trakumu par mierīgu Eiropas sabiedrību, Eiropas sirdsapziņas trakumu."

Kopš Berlīnes mūra krišanas un notikumiem Austrumeiropā veidojas jauna starptautiska kārtība, bet aukstā kara beigas vēl nav nesušas jaunu miera rītausmu Eiropā. Lai gan Parīzes harta norādīja ceļu, izvirzot dažus principus un definējot dažus mērķus, vairāki šīs hartas parakstītāji, īpaši valstīs, kas izveidojušās pēc PSRS un Dienvidslāvijas sabrukuma, ir iesaistītas kariem līdzīgā procesā. Šo XX gadsimta pēdējo gadu laikā, izzūdot Varšavas paktam, ir veiktas plašas institucionālas pārmaiņas, lai noskaidrotu Eiropas aizsardzības formu. Cik svarīgs visu XXI gadsimta sākuma izaicinājumu priekšā ir ieguldījums Eiropas drošības atkārtotā izveidē? Kā lielās Eiropas nācijas uztver attiecības ar citiem partneriem, īpaši ar Austrumeiropu? Kādu virzienu viņi aplūko ārpolitikas un aizsardzības jautājumā par sadarbības attīstību.

Drošības politika netiek reducēta līdz jēdzienam "gatavošanās aizsardzībai", tai ir globālāka nozīme, kurā politiskā pieeja aizstāj militāro pieeju. Tā tiešām bija kolektīvās drošības filozofija, kas vadīja tos, kuri iestājās par Nāciju līgas nostiprināšanu. Pieņemot Ženēvas protokolu 1924. gadā, viņi cerēja ieviest automātiskas militāras sankcijas pret locekļiem, kuri neievēroja mierīgas noregulēšanas principus starptautiskos konfliktos. Šis protokols neguva atzinību un neveicināja savstarpēju drošības paktu sastādīšanu, īpaši Eiropā (Lokarno pakts 1925. gadā), tas izrādījās neefektīvs, kad sadūrās ar revizionistu tendencēm dažās problēmās.

Locekļi, kas to parakstīja, apņēmās risināt starptautiskos strīdus ar miermīlīgiem līdzekļiem. Harta nodrošināja iespējas savstarpējai palīdzībai tiem, kas parakstījuši reģionālos līgumus, bet nekādas piespiedu darbības nedrīkstēja tikt veiktas bez Drošības padomes atļaujas. Tādējādi jaunās sistēmas mērķis bija radīt jaunu pasaules kārtību, bet Sanfrancisko hartas īstenošana iepriekš pieļāva zināmu uzskatu saplūšanu starp pastāvīgajiem Drošības padomes biedriem, kuriem bija veto tiesības. Bet tieši no 1945. gada rudens un pat 1946. gadā nopietni saspīlējumi radās padomes iekšienē. Starp visnopietnākajām atšķirībām, kas noskaņoja PSRS pret Rietumu demokrātiju un bija sākums lielās alianses sadalīšanās procesam, kas pilnīgi tika pabeigts 1947. gadā, bija Jaltas un Potsdamas vienošanās 1945. gada februārī.

Starp Sanfrancisko konferenci, kas iezīmēja ANO izveidošanu 1945. gada jūnijā, un konferenci Vašingtonā, kurā — 1949. gada aprīlī tapa Atlantijas alianses, pasaules kārtība, kas balstījās uz Otrā pasaules kara uzvarētāju lielās alianses varas nostiprināšanu, tika apšaubīta.

ANO kodolieroču izmantošana tieši kopš 1945. gada augusta ievadīja jaunu — kodolieroču bruņošanās ēru. Šis fakts izmainīja stratēģiskās pārrunas, ļoti drīz Pentagons, kurš bija informēts par PSRS valstīs. Baltijas valstis bija šīs Nāciju līgas locekles un atbalstīja visus projektus, lai nostiprinātu līgu.

No 1942. gada vasaras amerikāņu un britu eksperti pētīja palīdzības organizācijas plānus, kas varētu pievērsties darbam karadarbības beigās. Apvienoto Nāciju palīdzības un attīstības princips tika attīstīts 1943. gada laikā. No 1944. gada Padomju Savienība iesaistījās sarunās, kurām vajadzēja sasniegt kulminācijas punktu ar Dumbartonas Oaksas vienošanos (1944.g. septembrī, izveidojot Apvienoto Nāciju Organizāciju, kura tika oficiāli apstiprināta Sanfrancisko konferencē (1945. gada aprīlis — jūnijs).

Apvienoto Nāciju harta smēlās iedvesmu no Nāciju līgas konvencijas teksta, bet, mācoties no pagātnes kļūdām, tā mēģināja nodrošināt jauno organizāciju ar struktūrām, kas bija labāk piemērotas tās misijai. Principiem, kuri bija aizstāvēti hartā, vajadzēja kalpot kā norādījumiem lielākajai daļai reģionālo organizāciju, kurām vēlāk vajadzēja attīstīties, konkrēti — Rietumu savienībai un pēc tam Atlantijas aliansei. Hartas galvenie mērķi bija: attīstīt starp nācijām draudzīgas attiecības, kas balstās uz cilvēktiesību vienlīdzības principa ievērošanu un viņu tiesībām uz pašnoteikšanos, un spert jebkuru soli, lai veicinātu mieru pasaulē, sasniegt starptautisko kooperāciju, atrisinot ekonomiskas, sociālas un humanitāras dabas problēmas.

No 1945. līdz 1947.gadam Eiropā strauji attīstījās draudu izpratne. 1947. gada sākumā tie, kas bija atbildīgi par drošību Francijā un Britānijā, vēlreiz piekrita noslēgt pret Vāciju vērstu aliansi. Dunkirkas līgums, ko parakstīja 1947.gada martā, paredzēja abu partneru saskaņotu darbību Vācijas agresijas gadījumā pret jebkuru no divām parakstītājpusēm. Bet 1947.gada vasarā Francijas ārlietu ministrs Žoržs Bido un Lielbritānijas ārlietu ministrs Ernsts Bevins pirmajā Parīzes konferencē par Māršala plānu atzīmēja, ka nebija iespējams panākt vienošanos ar viņu padomju kolēģi Vjačeslavu Molotovu.

1948.gadā Rietumeiropa izdarīja secinājumus par šo traģisko plaisu. 1948. gada 22.janvārī Ernests Bevins, Apakšnamā ziņojot par Padomju Savienības draudiem, konstatēja: "Rietumeiropas brīvajām nācijām tagad vajadzētu ciešāk turēties kopā."

Izmantojot konsultācijas Eiropas arhīvos un visas iespējamās liecības, tika atklāta svarīga perspektīvas maiņa kopš 1945.gada. Kopš tā laika domām par Eiropas drošību piemīt globālāka pieeja. Garantijas mērķim bija galvenokārt militāra daba, un tādējādi tas ietvēra militāru līdzekļu izvēršanu, kas bija piemēroti pretinieka pārstāvētajām potenciālajām briesmām. Tam ir arī ekonomiska daba, jo katra aizsardzības politika iepriekš paredz bruņošanās pieaugumu. Tas bija galvenais ieguldījums Eiropas partneriem, kuri joprojām nebija nostiprinājuši savus spēkus un kuru rekonstrukcija bija atkarīga no ASV. Un, visbeidzot, cīņa bija arī politiska un ideoloģiska. Padomijas divu pārstāvēto nometņu viedoklis, bez šaubām, bija karikatūras cienīgs, bet tas simbolizēja vienu no ieguldījumiem jaunajā starptautiskajā sacensībā — ideoloģisko ieguldījumu. Vai Eiropa bija kļuvusi, kā Andrē Fontēns to skaisti nosauca, par "vienvietīgu gultu ar diviem sapņiem"? Tā faktiski sadalījās pa dzelzs aizkara līniju; tā bija sašķeltā Eiropa, kura radās no pirmajām aukstā kara konfrontācijām. Nobažījušies eiropieši, par laimi, nezināja, ka viņu kontinents paliks sadalīts vairāk nekā 40 gadus.

1948.gada 17.martā parakstītais Briseles pakts noteica pirmo Eiropas aizsardzības polu, tas notika gadu pirms Atlantijas alianses izveidošanās. Parakstītāju puses — Francija, trīs Beniluksa valstis un Apvienotā Karaliste — izvirzīja savus mērķus:

Britānija bija precizējusi savas raizes pakta parakstīšanas priekšvakarā šādiem vārdiem: "Saskaroties ar komunistiskajām briesmām, Anglija piedāvā, ka noteikti morāli un garīgi spēki ir jāorganizē ar amerikāņu un domīniju palīdzību, lai aizstāvētu Rietumu sistēmu. Kopš šī pirmā soļa radās sākotnējs mērķis: atsaukšanās uz morālu un garīgu Eiropas organizāciju par spīti komunisma draudiem Eiropas demokrātiskajai sistēmai.

Tādējādi alianse starp piecām valstīm bija ne tikai militārs pakts, kas saturēja klasiskus pantus, nodrošinot locekļu solidaritāti agresijas gadījumā. Teksta preambula atsaucās uz lieliem ieguldījumiem cīņā par Rietumu pasaules vērtībām. Pieci partneri bija apņēmušies aizstāvēt viņu ticību cilvēka pamattiesībām un cilvēka vērtībai, kā arī citiem principiem, kas proklamēti Apvienoto Nāciju hartā. Garantētais patrimonijs tādējādi nebija tikai teritoriāls reģions, kura viengabalainība bija jānodrošina, tas bija plašāks jautājums, jo šim Eiropas patrimonijam bija garīga, kultūras un politiska daba. Ernstam Bevinam, Žoržam Bido un Polam Spānam tas bija demokrātiskā ideāla aizstāvēšanas jautājums. Tā kā pirms kara nebija demokrātu savienības, tagad tai bija jākļūst noteicošai.

Tiklīdz dažas Rietumu savienības institūcijas tika izveidotas Londonā 1948.gada 17.aprīlī, izšķirošais jautājums bija par piecu Briseles pakta partneru darba līdzekļiem. Lēmējstrukūra — ārlietu ministru padome — izveidoja kara komiteju ar galveno pārvaldi Londonā un tai pakļautu pastāvīgu militāro komiteju.

Atlantijas alianses radīšana 1949.gada aprīlī bija iniciatīva, kas sniedzās pāri Eiropas robežām, tā izvirzīja paziņojumu par Eiropas nāciju pagrimumu. Ja valsts varas pakāpe tika vērtēta pēc aizsardzības spējas, bija skaidrs, ka neviena Eiropas nācija pati nevarēja garantēt savu drošību. Pat Briselē radītās daudzpusīgās sistēmas varas vienādojuma pētījums parādīja Rietumeiropas ārkārtīgo ievainojamību, kura tai pašā laikā nederēja nedz parasto ieroču arsenālam, nedz kodolieročiem un tāpēc bija atkarīga no Austrumu agresora žēlsirdības. Sarunās pirms Vašingtonas līguma parakstīšanas Francija tomēr aizstāvēja Eiropas aizsardzības pola saglabāšanas nepieciešamību. "Mums bez iebildumiem jāpieņem sadarbības princips ar Savienotajām Valstīm," rakstīja nacionālās aizsardzības ministrs Pols Ramadjē, "neļaujot mūs novirzīt no tā, ko mēs darām Eiropas līmenī." Britu delegāti tomēr uzsvēra nepieciešamību ātri noslēgt aliansi, kura, pateicoties spēku apvienošanai jebkurā Atlantijas pusē, padarīs par iespējamu radīt īstu Eiroatlantijas savienību. Parakstot Vašingtonas līgumu 1949.gada 4.aprīlī, 10 Eiropas partneri un 2 Ziemeļamerikas valstis (Savienotās Valstis un Kanāda) vēl saglabāja Briseles paktu, bet tā raksturīgās militārās struktūras bija lemtas sakāvei. Amerikas palīdzība izpaudās 40 000 vīru klātbūtnē uz Eiropas zemes, kas galvenokārt bija izvietoti Federatīvajā Vācijā, kā arī daudzu gaisa un jūras bāzu izvietošanā Atlantijas pakta alianses valstīs. Ziemeļatlantijas līguma organizācija — NATO — tika nodibināta pēc Korejas kara. Kopš tā laika Rietumu savienībai nebija savu militāru struktūru, tā paturēja dialoga lomu starp Eiropas partneriem un zināmu laiku (līdz 60. gadiem) saglabāja zināmu klātbūtni kultūras jomā, turpināt cīņu līdzās Eiropas Padomei par demokrātisku vērtību aizsardzību.

1950.gadu sākumā Eiropas aizsardzības gravitācijas centrs virzījās uz Rietumiem. Vai NATO bija vienīgais patvērums Rietumeiropas vienotībai no draudiem? Vācijas apgādāšana ar jaunu bruņojumu deva iespēju atkārtoti pārbaudīt dažas stratēģiskās hipotēzes un radīja godkārīgu Eiropas plānu par Eiropas aizsardzības savienību.

Eiropas aizsardzības savienības līguma izveidošana tika stipri kritizēta visās ieinteresētajās valstīs, bet 1954.gada pavasarī Federatīvā Vācija un 3 Beniluksa valstis ratificēja tās tekstu. Jautājums vēl joprojām nebija izlemts Itālijā un Francijā.

Beidzot Pjērs Mandess Frānss, kurš kļuva par premjerministru 1954.gadā, nolēma iesniegt līguma projektu Nacionālajai asamblejai. 30.augusta debašu rezultāts ir labi zināms. Atsakoties apspriest lietas būtību, franču parlamentāriešu vairākums novērsa teksta pieņemšanu. Godkārīgais plāns, kurš, iespējams, bija iesniegts pārāk ātri un, kuram, kā mēs redzam, ir daudzas vājas vietas, tika noraidīts. Vai šī neveiksme veda uz atteikšanos no visas Eiropas plāniem aizsardzības jautājumā? Nākotne parādīja, ka tā tas nav.

Alternatīvs risinājums tika izvirzīts 1954.gada septembrī. Ar amerikāņu piekrišanu 1954.gada 3.oktobrī tika parakstīta Parīzes vienošanās par Rietumeiropas savienību. Šī jaunā Eiropa aizsardzības līmenī ietvēra 8 partnerus, 5 agrākos Briseles pakta locekļus — Beniluksu, Franciju, Lielbritāniju, kuriem pievienojās Federatīvā Vācija un Itālija. Attiecības starp Rietumeiropas savienību un NATO tika skaidri deklarētas. Kamēr Rietumvalstu savienība tika uzskatīta par Eiropas aizsardzības pilāru, tās locekļi nebaudīja īstu autonomiju. Tās izteikti militārās struktūras tāpēc izzuda, un tā bija NATO, kam aukstā kara gados bija vadošā loma Eiropas aizsardzībā. Kopš 1989.gada galvenās stratēģiju perspektīvas Eiropā ir mainījušās. Apvienotā Vācija ir atguvusi pilnīgu suverenitāti, un tāpēc situācija Centrāleiropā ir mainījusies. Padomju Savienības sabrukums ir, M.Gorbačova vārdiem runājot, "atbrīvojis Rietumus no ienaidnieka tēla". Masīva, negaidīta Austrumu uzbrukuma hipotēze vairs nešķiet ticama. Bet PSRS sadalīšanās ir izraisījusi nacionālus konfliktus bijušajās Padomju teritorijās un tās agrākajās ietekmes zonās. Konflikts Dienvidslāvijā kopš 1991.gada ir atklājis starptautiskās sabiedrības bezpalīdzību un parādījis Eiropas no ieročiem brīvās ārpolitikas ierobežotās iespējas.

NATO organizētā Atlantijas aizsardzība saglabāja savu nozīmi, un PSRS neatbrīvoja Eiropu no draudiem.

1992.gadā parakstītais Māstrihtas līgums pievērš lielu uzmanību ārlietu un drošības politikai. Seši galvenie tā mērķi ir šādi:

— garantēt vispārcilvēciskās vērtības, fundamentālās intereses un savienības neatkarību,

— nostiprināt savienības un tās dalībvalstu drošību,

— saglabāt mieru un nostiprināt sabiedrisko drošību,

— attīstīt un nostiprināt demokrātiju, likumu spēku, kā arī cilvēktiesību un galveno brīvību ievērošanu.

1987.gadā Rietumeiropas savienības ministri, tiekoties Hāgā, izvirzīja Eiropas drošības interešu platformu un izteica vēlēšanos par Rietumvalstu savienības aktivitātes atjaunošanu, lai Eiropas balss būtu dzirdama svarīgās stratēģiskās debatēs, kas saistītas ar tās drošību.

1992.gadā jūnijā Bonnā Rietumeiropas savienības ministri tikās ar saviem kolēģiem no 8 Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm ārkārtas sesijā.

1994.gada maijā Luksemburgas sapulcē tika pieņemts lēmums iekļaut 9 demokrātriskās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis (9 uz tā rēķina, ka Čehija un Slovākija sadalījās). Tādējādi Rietumeiropas savienībai šodien ir svarīga loma kā savienības bruņoto spēku struktūrai. NATO paplašināšanas perspektīva tālāk nostiprinās Eiropas partneru skaitu, taču var palielināt konflikta risku.

Tomēr nesenie konflikti un īpaši Dienvidslāvijas konflikts ir pierādījuši, ka pat šodien eiropieši nevar nodrošināt stabilitāti un drošību Eiropā, nesaglabājot transatlantiskās saites. Viduseiropas un Austrumeiropas prasība ir skaidra: viņi vēlas iestāties NATO, kura viņiem ir vienīgā organizācija, kas spēj nodrošināt viņu drošību un efektīvu drošību Eiropā.

Lai gan Eiropas aizsardzības organizācijas jautājums nopietni satrauca rietumeiropiešus, saspīlējumi, kas saistīti ar kodolbruņošanos, padarīja to neiespējamu uz daudziem gadiem Eiropas aizsardzības politikas īstenošanā. Būdama pakļauta NATO, Rietumeiropas savienība ilgu laiku spēlēja otršķirīgu lomu. Tādējādi aizsardzības jautājums pagātnē ir vairāk sašķēlis eiropiešus nekā vienojis. Pēc starpvaldību konferences 1997.gada pavasarī radās cerības, ka 15 valstu un valdību vadītāji uzņemsies vadību.

Drošība vairs nav tikai militāra koncepcija. Tai ir jāatbilst ekonomiskajām un sociālajām prasībām. Runājot par aizsardzību un drošību, rodas jautājums par vienotas Eiropas veidošanu. Vai NATO struktūra spēj atbilst Eiropas pilsoņu prasībām pēc suverenitātes, solidaritātes un attīstības? Vai jaunajai struktūrai nevajadzētu būt vairāk atbilstošai Eiropas vajadzībām? Ņemot vērā ilgo konfliktu vēsturi, mums jāveido jaunas attiecības starp cilvēkiem, kuras nebalstās uz naidu vai pārsvaru, vai agresiju, bet gan uz politisku dialogu konflikta atrisināšanā. Eiropiešiem, kas domā uzņemties politisku atbildību, aktīvi jāpiedalās vadīšanā. Tas nenozīmētu izstāšanos no transatlantiskajām attiecībām, bet gan restrukturēšanu tā, lai tiesības un atbildība būtu vienlīdzīgi sadalītas starp ASV un Eiropu. Jaunā Vašingtonas samitā pieņemtā koncepcija paver jaunus horizontus, bet Eiropas savienībai ir jāeksistē politiski, lai NATO jomā būtu Eiropas identitāte. Baltijas valstis, būdamas Rietumeiropas savienības asociētās partneres un kandidātes uz Eiropas Savienību, ir iekļautas šajā procesā, un tām ir jābūt saviem uzskatiem par šīm problēmām un drošības ieguldījumu, īpaši tagad, Kosovas krīzes un traģēdijas laikā.

No franču valodas  tulkojusi Mārīte Opincāne

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē "Integrācijas problēma smūsdienās", 1999.gada 29.–30.aprīlī Rēzeknē