Jauns parlaments, jauni deputāti, jaunas ieceres

Arnis Buka, LU Juridiskās fakultātes students, — "Latvijas Vēstnesim"

Šī gada jūnija vidū notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās jau piekto reizi vairāk nekā 375 miljoniem eiropiešu katram ar savu balsi tika dota iespēja noteikt visas Eiropas Savienības parlamenta locekļus.

Šogad Eiropas Parlaments svin divdesmit gadu jubileju, kopš tā sastāvs tiek veidots, ievērojot vēlētāju tiešu gribu, un šodien Eiropas Parlaments (vismaz teorētiski) ir labākais uzskates līdzeklis, kā pieaug Eiropas Savienības ietekme uz tās dalībvalstīm. Sākotnēji parlaments faktiski aprobežojās ar padomdevēja funkcijām, bet pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā tā pilnvaras jau ir sasniegušas līmeni, kas neļauj pārvērtēt tā ietekmi uz Savienības tālāko attīstību, gandrīz nevienu Savienības aktu nevar izdot bez parlamenta piekrišanas, kā arī parlaments tieši var ietekmēt daudzas sociālās dzīves sfēras (piemēram, nodarbinātības un imigrācijas politiku.

Pirmajām četrām vēlēšanām vislielākā kopīgā problēma bija zemais nobalsojušo vēlētāju skaits. Gatavojoties šīm vēlēšanām, tika veltītas milzīgas pūles, lai cilvēki zinātu par iespēju balsot un par nepieciešamību to darīt. Eiropas Savienība no sava budžeta vien atvēlēja 5,5 miljonus eiro vēlēšanu kampaņas atbalstam, Eiropas lielpilsētas ņirbēja no uzrakstiem "Balsot!", uzsverot Eiropas Parlamenta jauno pilnvaru nozīmīgumu. Tomēr šīs vēlēšanas ieies vēsturē tieši ar antirekordu — viszemāko balsotāju skaitu, jo tikai 49% no visiem balsstiesīgajiem (Lielbritānijā —24%, Holandē — 30%) izvēlējās doties pie vēlēšanu urnām un izteikt savu viedokli par politiskajiem spēkiem Eiropas līmenī.

Uzreiz pēc vēlēšanām tika meklēti cēloņi šādai politiskajai apātijai. Dažādu valstu politiskie komentētāji izteica visdažādākos iemeslus, no kuriem populārākie bija Kosovas konflikta pieļaušana, nepietiekamā politisko spēku aģitācijas kampaņa, nacionālo problēmu uzsvēršana, eiro kritums, kā arī gada sākumā visu Eiropas masu mediju uzmanības centrā esošais korupcijas skandāls Eiropas Komisijā.

Jāatzīst, ka zināmā mērā šīs vēlēšanas grāva rožainās eirooptimistu cerības par vēl ciešāku integrāciju dalībvalstu starpā, ko vēl vairāk stimulē Amsterdamas līgums. Tieši tādā kontekstā būtu jāskata balsošanas rezultāti Francijā, jo miljons franču (jeb 6% no vēlētājiem) savos balsošanas iecirkņos ieradās tikai tāpēc, lai vēlēšanu urnā ielaistu neskartas vēlēšanu zīmes.

No politiskā spektra viedokļa vēlēšanas jāuzskata par lielu nobīdi labējo spēku virzienā. Francijas, Vācijas un Lielbritānijas valdošās partijas saņēma pamatīgu dunku ar atgādinājumu, ka aktīva ārpolitika (vairāk vai mazāk sekmīga Kosovas krīzes atrisināšana) neattaisno iekšējo problēmu nerisināšanu. Lielbritānijā gan leiboristu zaudējums vēlēšanās var tikt arī skaidrots ar jauno proporcionālo vēlēšanu sistēmu, kuru lietojot rezultātā tiek samazināta lielo partiju noteicošā loma.

Interesanti, ka Lielbritānijā jaunās vēlēšanu sistēmas rezultātā Eiropas Parlamentā iekļuva pārstāvji no Lielbritānijas Neatkarības partijas, kas ir uzskatāma par radikāli eiroskeptisku. Tās vadītājs ir paziņojis, ka viņu darbība Eiropas Parlamentā tālākā perspektīvā būs vērsta uz Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir ļoti nozīmīgs faktors, ja atceramies, ka nākamajās (kas notiks 2004.gadā) vai aiznākamajās arī katram Latvijas iedzīvotājam var tikt dota iespēja nodot savu balsi par visas Eiropas nākotnes attīstību. Tomēr šo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti un ar tiem saistītās pārmaiņas Eiropas Parlamentā Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā īpaši neietekmēs, ievērojot to, ka jaunu dalībvalstu uzņemšanas ziņā Eiropas lielo partiju nostāja ir visai līdzīga — pakāpeniska kandidatvalstu integrācija Eiropas procesos ar solījumiem nākotnē noteikti ļaut tām iestāties.

Nobeigumā jāsecina, ka pirms vēlēšanām daudzinātais Eiropas Parlamenta pilnvaru pieaugums pēc Amsterdamas līguma un tādēļ iespējamās nākotnes perspektīvas, kurās Eiropas Parlaments tika redzēts tikpat nozīmīgs kā tradicionalie valstu parlamenti, var palikt utopijas līmrnī. Lai gan no mandātu sadalījuma viedokļa nav svarīgi, cik procentu no vēlētājiem ir piedalījušies balsošanā, tas skaidri parāda — vidusmēra eiropietis netic, ka Eiropas Parlamentam ir reāla vara, kas varētu ietekmēt procesus Eiropā. Iespējams, ka šī jaunievēlētā parlamenta darbības laikā var notikt būtiskas pārmaiņas, parādot visiem, ka Eiropas Parlamenta pilnvaras nepaliks tikai uz papīra, bet tiks arī īstenotas, kas varētu dot stimulu vēlētājiem pēc četriem gadiem ar lielāku entuziasmu doties pie vēlēšanu urnām. Varbūt arī Latvijā.

Informācijas avoti:

The Economist, June 19th – 25th, 1999. – p. 31 – 34.,

Bulletin Quotidien Europe, 16 June, 1999. – p. 3 –7.,

Internets: http://www.europa.eu.int; http://www.europarl.eu.int; http://www.european–voice.com; http://www.funet.fi/pub/org/EU.

"LV" nozaru redaktores LIENA PILSĒTNIECE un DINA GAILĪTE