Pasaules vēstnesis

Daidžests. Citu rakstītais Nr. 47(47)

"Latvijas prezidenti gaida ugunskristības"

"Neue Zūrcher Zeitung" — 99.07.17./18.

Parlaments apstiprinājis jauno Andra Šķēles valdību.

Latvijas prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas lēmums neparakstīt strīdīgo valodu likumu ir izraisījis pozitīvu reakciju. Starptautiskās sabiedrības acīs viņas izturēšanās liecina par drosmi, jo prezidente nostājās pret vairākumu parlamentā, kas viņu šajā amatā ievēlēja tikai pirms četrām nedēļām. Arī Latvijas valdība ir signalizējusi, ka akceptēs lēmumu.

Stokholma, 16. jūlijs. Starptautiskā sabiedrība apsveic Latvijas prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas lēmumu neparakstīt jauno valodu likumu. Atbilstoši noraidītajam likumprojektam sabiedrībā tiktu spēcīgi ierobežota krievu valodas pielietošana. Pat privāto uzņēmumu un organizāciju pienākums būtu pārsvarā runāt un rakstīt latviski – piemēram, satiksmē ar klientiem. Ceturtdien kāds ASV valdības pārstāvis apsveica Vīķes – Freibergas kundzi par viņas drosmi, ko viņa ir parādījusi, nosūtot likumu atpakaļ parlamentam pārstrādāšanai. Likumu kritizēja arī Eiropas Drošības un Sadarbības organizācija (EDSO), kā arī ES. Somijas ārlietu ministre Halonena Latvijā brīdināja, ka likuma pieņemšana varētu jūtami samazināt Latvijas izredzes uz drīzu iestāšanos ES.

 

Integrācijas vietā ierobežojumi

Vīķe – Freibera sava lēmuma pamatojumā principā nevērsās pret prasību veicināt latviešu valodu pēc gadu desmitiem ilgās krievu virskundzības. Kā prezidente rakstīja vēstulē parlamentam, likums iesniegtajā redakcijā ir pretrunā ar tiesībām uz runas un informācijas brīvību, kā arī ar tiesībām brīvi paust uzskatus. Pēc viņas domām, likumprojekts tā vietā, lai veicinātu krievvalodīgās minoritātes integrāciju, ir pārāk vērsts uz to, lai ierobežotu krievu valodu. Komentētāji Latvijas prezidentes soli vērtē kā drosmīgu, jo līdz ar to viņa jau pirmajā nedēļā pēc stāšanās prezidentes amatā vēršas pret parlamentāro vairākumu, kas viņu pirms četrām nedēļām kā politisko autsaideri ievēlēja šajā amatā. Tikko kā sastādītā jaunā Latvijas valdība Andra Šķēles vadībā jau ir ļāvusi noprast, ka akceptēs Vīķes – Freibergas lēmumu.

Taču Šķēle pats piektdien varēja atzīmēt pirmos, gaidītos panākumus, kad parlaments ar 60 pret 37 balsīm (trim atturoties) viņam izteica savu uzticību. Tagad viņš pārstāv centriski labējo valdību, kas balstās uz trīs partiju koalīciju. Pie tās bez viņa paša Tautas partijas pieder nacionālistiskā partija Tēvzemei un Brīvībai , kā arī Latvijas ceļš , kas izvirzīja iepriekšējo ministru prezidentu Vili Krištopanu. Tas, ka šīs trīs partijas varētu apvienoties koalīcijā, pirms Krištopana atkāpšanās vēl nebija skaidrs, tikai informatīvā vienošanās starp toreiz vēl opozīcijā esošo Tautas partiju un koalīcijas partneri Tēvzemei un Brīvībai noveda līdz Krištopana demisijai.

Starp nacionālistiem, kā arī Eiropai draudzīgo Latvijas ceļu pastāvēja arī citas viedokļu atšķirības. Tā, piemēram, Latvijas ceļš jaunā valodu likuma apspriešanā parlamentā ieņēma mazāk stingru nostāju nekā Tēvzemei un Brīvībai , bet nespēja to realizēt. Tā ir Latvijas politiskās dzīves sajukuma ironija, ka Vīķe – Freiberga, nosūtot valodu likumu atpakaļ parlamentam pārstrādāšanai, nostājās Latvijas ceļa pusē, lai gan tieši šī partija prezidenta vēlēšanās līdz pat pēdējam turējās pie sava kandidāta un nebalsoja par Kanādā uzaugušo politiķi, kura Latvijā ir atgriezusies tikai pirms gada.

 

Reformām draudzīgais "darītājs"

Tagad jau trešo reizi valdības vadību valstī pārņems uzņēmējs Šķēle, kurš bauda ekonomikai draudzīga "darītāja" slavu, un kurš nebaidās no nepopulārām reformām. Jau pēc vēlēšanām pagājušā gada oktobrī šķita, ka Šķēle ir nonācis pie varas; viņa jaundibinātā Tautas partija uzreiz ieguva 21% balsu un līdz ar to kļuva par spēcīgāko frakciju parlamentā. Tomēr personiskais naidīgums traucēja Latvijas ceļam sadarboties ar Tautas partiju , un tā palika ārpus valdības. Saskaņā ar valdības programmu, Šķēle grib Latvijas uzmanību pievērst ekonomikas atveseļošanai, kas spēcīgi cieš no ekonomiskās krīzes Krievijā. Viņš tiecas panākt drīzu valsts iestāšanos ES un NATO un nākoša gada laikā grib pabeigt patreiz notiekošo privatizāciju.

"Latvijas skaidrā valoda"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.07.16.

Pēc ES draudiem Rīga uzlabos valodu likumu.

Nesen kāds novērotājs, raksturojot šīs Baltijas valsts jauno prezidenti, rakstīja, ka viņa atsvaidzinās Latvijas politiku. Trešdien vēlu vakarā Vaira Vīķe - Freiberga apstiprināja šo pirmo vērtējumu, kad viņa asi izturējās pret daudziem no deputātiem, kuri viņu ievēlēja. Latvijas valsts vadītāja uzlika veto apstrīdētajam valodu likumam, kuru parlaments (Saeima) ar lielu balsu vairākumu - 73 pret 16 balsīm - pieņēma tikai pagājušo ceturtdien. Viņa uzskata, ka dažas no tā pasāžām ir naidīgas integrācijai un tāpēc atteicās to parakstīt, un nodeva likumu atpakaļ parlamentam Rīgā.

Noraidītais likumprojekts paredz ievērojami palielināt latviešu valodas nozīmi. Saskaņā ar to visiem sabiedriskajiem pasākumiem ir jānotiek latviešu valodā, tā būtu vienīgā oficiālā un darījumu valoda, un arī visiem sabiedriskajiem uzrakstiem vajadzētu būt šajā baltiešu valodā. Latvijā runāt latviski noteikti nav nekas nosodāms, taču deputātu pārmērīgā prasība ir vērsta pret valsts lielo krievu minoritāti. Valstī katrs trešais ir krievs, un daudzi no viņiem tikko nojauš, kā latviski ir dzelzceļš.

Maskava, kas vēršas pret bijušo Baltijas padomju republiku integrāciju Rietumos, izmanto katru izdevību, lai diskreditētu Latviju. Tā tas bija arī pagājušajā nedēļā pēc balsojuma Latvijas parlamentā. Krievijas Valsts Domes prezidents, komunists Genādijs Seļezņovs teica, ka valodu likuma projekts Latvijā diskriminējot krievu minoritāti. Pret to vadība Rīgā vēl varēja izturēties kā pret Maskavas ierasto neapmierinātības izrādīšanu, taču iepriekšējās dienās Latvija saņēma nesalīdzināmi nopietnāk uztveramu rājienu, kas mazo valsti varētu skart līdz kaulu smadzenēm. Somijas valdība, kura patreiz ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts, brīdināja, ka valodu likums varētu apdraudēt Latvijas uzņemšanu ES, un aicināja latviešus pieņemt liberālāku likumu.

Protams, ka šos draudus Vīķe - Freiberga saprata pareizi, jo līdzdalība ES un NATO ir abi lielie mērķi, kurus Latvija sev ir nospraudusi. Iespējams, ka te savu lomu spēlēja arī prezidentes personiskā pieredze: vairāk nekā trīs gadu desmitus viņa ir dzīvojusi Kanādā un tur angļu un franču valodas ir līdzvērtīgas valsts valodas.

Franks Nīhuzens

"Latvijas prezidente liek pārskatīt valodu likumu"

"Die Welt"

— 99.07.16.

"Naidīgs integrācijai". ES, EDSO un Maskava baidās no krievu minoritātes diskriminācijas.

Rīga

. Līdz ar atteikšanos parakstīt jauno, apstrīdēto valodu likumu Latvijas prezidente Vaira Vīķe - Freiberga pieprasīja tā atkārtotu izskatīšanu. Ceturtdien Rīgā nākamais ministru prezidents Andris Šķēle par iepriekšējā dienā pieņemto lēmumu teica: "Mēs respektēsim prezidentes gribu un likums tiks izskatīts atkārtoti." Šķēle nepateica, kādas izmaiņas satura ziņā būtu akceptējamas jaunajai valdībai. Arī viņa Tautas partijas , Tēvzemei un Brīvībai , kā arī Latvijas ceļa ceturtdien publicētajā koalīcijas dokumentā kā svarīgam uzdevumam vieta ir ierādīta "Latvijas valodas un kultūras aizsardzībai".

Tikai pirms nedēļas ar Šķēles Tautas partijas un tās nākošo koalīcijas partneru balsīm pieņemtais likums izraisīja Krievijas, ES un EDSO protestus, jo līdz ar to tiek ievērojami pastiprināts spiediens pielietot latviešu valodu sabiedriskajos pasākumos un profesionālajā jomā. Tas tika vērtēts kā krievu minoritātes diskriminācija, kas sastāda apmēram trešo daļu no valsts 2,5 miljoniem iedzīvotāju.

Ārlietu ministrija Maskavā prezidentes atteikšanos parakstīt likumu kādā paziņojumā nosauca par "reālistisku lēmumu". Kopenhāgenā Dānijas ārlietu ministrs Nils Helvegs Petersens teica: "Es priecājos, ka Latvijas parlamentam tagad ir dota izdevība likumu saskaņot ar EDSO rekomendācijām."

Vaira Vīķe - Freiberga, kura amatā ir tikai nedēļu, paziņoja, ka viņa jauno likumu uzskata par daļēji neatbilstošu konstitūcijai. Pie tam viņa norādīja uz noteikumu, saskaņā ar kuru visiem uzrakstiem ir jābūt latviešu valodā. "Man, diemžēl, ir jāsaka, ka zināmu likuma aspektu mērķis ir audzināšanas un sociālās integrācijas vietā noteikt ierobežojumus," domā Baltijā no trimdas atgriezusies Vīķe - Freiberga. ES prezidentūras vārdā Somijas ārlietu ministre Halonena trešdien paziņoja, ka likums kaitējot centieniem iestāties Eiropas Savienībā. dpa .

"Veto valodu likumam"

"Tageszeitung"

— 99.07.16.

Latvijas jaunā prezidente atsakās parakstīt likumu. Uzslava no Maskavas.

Rīga/Maskava (dpa)

. Ar atteikšanos parakstīt jauno, starptautiski apstrīdēto valodu likumu Latvijas prezidente Vaira Vīķe - Freiberga piespieda to caurlūkot no jauna. Ceturtdien Rīgā nākamais ministru prezidents Andris Šķēle par iepriekšējā vakarā pieņemto lēmumu teica: "Mēs respektēsim prezidentes gribu un likums tiks izskatīts atkārtoti." Taču Šķēle nepateica, kādas izmaiņas satura ziņā būtu akceptējamas jaunajai valdībai. Arī viņa Tautas partijas , Tēvzemei un Brīvībai , kā arī Latvijas ceļa ceturtdien publicētajā koalīcijas dokumentā kā svarīgam uzdevumam vieta ir ierādīta "Latvijas valodas un kultūras aizsardzībai".

Tikai pirms nedēļas ar Šķēles Tautas partijas un tās nākošo koalīcijas partneru balsīm pieņemtais likums izraisīja protestus gan Krievijā, gan ES un Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijā, jo līdz ar to ievērojami pastiprinās spiediens pielietot latviešu valodu sabiedriskajos pasākumos un profesionālajā jomā. To kritizētāji vērtēja kā krievu minoritātes diskrimināciju.

Ārlietu ministrija Maskavā prezidentes atteikšanos parakstīt likumu nosauca par "reālistisku lēmumu". Vaira Vīķe - Freiberga paziņoja, ka viņa jauno likumu uzskata par daļēji neatbilstošu konstitūcijai. Pie tam viņa norādīja uz priekšrakstu, saskaņā ar kuru visiem uzrakstiem ir jābūt latviešu valodā. Pārējās likuma daļas Vaira Vīķe - Freiberga kritizēja kā "neskaidras un zināmā veidā korupciju veicinošas".

"Prezidente noraida valodu likumu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.07.16.

Stokholma, 15. jūlijs

. Latvijas prezidente Vaira - Vīķe Freiberga ir nosūtījusi atpakaļ parlamentam (Saeimai) strīdīgo, latviešu valodas aizsardzībai paredzēto likumu.

Vīķes - Freibergas kundze Rīgā teica, ka likums pārāk dziļi skar privāto sfēru, daļēji neatbilst tā patiesajam mērķim un tā vietā, lai veicinātu Latvijas sabiedrības integrāciju, ir pārāk balstīts uz ierobežojumiem. Pirms tam likumu kritizēja Eiropas Padome, Eiropas Savienība (ES), Drošības un Sadarbības organizācija (EDSO), kā arī Maskava. ES draudēja atlikt uzaicinājumu uz sarunām par iestāšanos. EDSO Augstais minoritāšu un cilvēktiesību komisārs van der Stūls vēstulē Latvijas prezidentei paziņoja, ka vairāki likuma panti ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Vairāk nekā trešā daļa no Latvijas iedzīvotājiem ir krievu ieceļotāji, un viņi vai nu nerunā latviski nemaz, vai arī runā tikai lauzītā latviešu valodā.

Citādi nekā pārmetumos no Krievijas puses, Eiropas institūcijas saskata arī zināmu nepieciešamību atbalstīt likumu, taču uzskata, ka lielāka vērība ir jāpievērš krievu iedzīvotājiem, kā arī ārvalstu investoriem Latvijā. Kritika ir vērsta pret atsevišķiem tā pantiem, kas latviešu valodas pielietošanu nosaka pat ieskaitot privāto saraksti. Tā, piemēram, vienā no likuma pantiem ir teikts, ka uzņēmumu vēstuļu veidlapu galvām Latvijas iekšējā sarakstē ir jābūt formulētām latviešu valodā. Bez tam likumā ir noteikts, ka plakātiem, izkārtnēm, paziņojumiem vai "jebkurām citām atzīmēm (komentāriem) sabiedrības informēšanai" ir jābūt uzrakstītiem latviešu valodā. Pēc EDSO, kā arī pēc ES domām, Latvija līdz ar to pārkāpj starptautiskās konvencijas par minoritāšu aizsardzību, kā arī uzskatu brīvību Bez tam kritizēts tiek arī neskaidrais to likuma pantu formulējums, kas nosaka latviešu valodas pielietošanu vai tulkošanu latviešu valodā "sabiedriskajos pasākumos".

Ar valodu likumu Latvijas politiķi nodarbojas jau vairākus gadus. Balsojums par patreiz izstrādāto projektu Rīgā tika kritizēts kā sasteigts. To iespaidoja valdības maiņa, kas, starp citu, realizējās tāpēc, ka jaunie koalīcijas partneri spēja vienoties par valodu likumu. Tāpēc Vīķes - Freibergas kundze aicināja Saeimu nesteigties ar pārstrādātā projekta iesniegšanu.

"Latvijas valodas likumu apspriedīs no jauna"

"Helsingin Sanomat"

— 15.07.1999.

Rīga – Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga trešdien nosūtīja atpakaļ parlamentam kritizēto valodas likumu apspriešanai.

Rietumvalstis un Krievija ir kritizējušas likumu par to, ka tas represē lielo krievu valodu runājošo iedzīvotāju daļu.

Somijas ārlietu ministre Tarja Halonena (Tarja Halonen) , kura trešdien bijā vizītē Latvijā, brīdināja, ka, ja Latvija nemainīs likumu, tas var apgrūtināt valsts cerībām iestāties Eiropas Savienībā.

Parlamenta agrāk pieņemtajā likumā būtu, piemēram, prasīts lietot latviešu valodu arī privātos uzņēmumos, kuros strādā tikai krievu valodu runājošie. Tāpat likums būtu aizliedzis citvalodu reklāmas sabiedriskās vietās.

40 procentiem no Latvijas 2,5 miljonu iedzīvotājiem dzimtā valoda ir krievu valoda.

"Cik godīga Rietumeiropa ir pret Latviju"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.07.17./18.

Kopš kāda laika Baltijas jūras telpā pastiprinās problēma, kas rietumeiropiešu skatījumā drīzāk varētu šķist minimāla, bet tiem, uz kuriem tā attiecas, tai ir liela nozīme.

Un tās, uz kurām tā attiecas, ir Baltijas tautas un problēma ir jautājumā, kā igauņiem, latviešiem un arī lietuviešiem ir jāizturas pret savu nacionālo identitāti. Vai arī, citiem vārdiem sakot: kā šīs tautas pēc piecdesmit apspiestības un svešas kundzības gadiem atkal var dzīt saknes savā zemē un īstenot pašnoteikšanos? Atbilde uz šo jautājumu ir kompleksa un tai ir gan politiskie, gan kultūras un ekonomikas aspekti. Viens no svarīgākajiem aspektiem ir valoda, un tā patreiz Latvijā atkal atrodas politisko diskusiju uzmanības centrā.

Tikai nesen ievēlētā valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga ir noraidījusi parlamentā ar lielu balsu vairākumu pieņemto valodu likumu, jo tas, kā viņa saka, esot daļēji pretkonstitucionāls un varētu veicināt korupciju. Tas ir visai aizplīvurots tā fakta apraksts, ka likums par latviešu valsts valodas veicināšanu ir pretrunā ar krievu minoritātes interesēm valstī – un pie tam ar uzkrītošu paralelitāti – ir izraisījis pārdomas arī Rietumeiropā. Šajā sakarībā ir jāsaka, ka likumprojekts varētu spiest krievus Latvijā mācīties un izmantot latviešu valodu, un proti, ne tikai saskarsmē ar iestādēm, bet arī ekonomiskajā jomā. Tā kā krievi pēc tam, kad Latvija 1991. gadā kļuva neatkarīga, ir ārkārtīgi maz rūpējušies par asimilāciju, likuma pieņemšanai attiecībā uz viņiem patiesi varētu būt dažas nepatīkamas konsekvences.

Pēc krievu domām, precīzāk sakot Maskavas domām, ar šo likumu tiktu pārkāptas fundamentālas krievu tautas grupas cilvēktiesības, un tāpēc jau ilgāku laiku Maskava uz mazo kaimiņvalsti izdara spēcīgu spiedienu. Taču ar to nepietiek. Pret valodu likumu kritiski izturas arī Rietumu institūcijas un organizācijas. ES, Eiropas Padomes un EDSO skatījumā projekts pārkāpj līdztiesības un individuālās brīvības principus. Tieši ES kritiku saista ar draudiem izslēgt Latviju no sarunām par iestāšanos, ja tā neizdarīs izmaiņas valodu likumā. Tagad šķiet, ka prezidente ar veto pirmām kārtām ir piekāpusies šim spiedienam.

Pēdējais vārds šajā afērā vēl nav teikts. Taču jau tagad sajūta ir ārkārtīgi nepatīkama. Rietumeiropas valstis iepretī Baltijas valstīm izmanto tiesību izpratni (Rechtsauffassung), kas ir ne tikai ārkārtīgi stingra, bet arī nelīdzsvarota un iedarbojas farizejiski. Pēc baltiešu domām, tas ir ne tikai spiediens pats par sevi, kas sāp, bet arī milzīgs daudzums brīdinājumu un uzmundrinājumu, kas bieži vien ir pretrunīgi un rada lielāku sajukumu nekā skaidrību. Tas pēdējā laikā noveda līdz nepārprotami īgniem baltiešu puses paziņojumiem, kam nekavējoties sekoja jaunas Rietumu pamācības. Par to, ka Krievija, kas Baltijas valstis joprojām pakļauj savām difūzajām lielvaras manierēm, ļoti labprāt uzkurina šāda veida spriedzi, nav jābrīnās.

Rodas jautājums, kā ES, Eiropas Padomei vai EDSO ir jāizturas pret Baltijas valstu problēmām. Ārkārtīgi stingro tiesisko mērogu īstenošana noteikti ir attaisnojama. Taču ir jābūt arī godīgai izturēšanās un ir jāmēra ar vienu mēru. Eiropas Padomei un EDSO varētu būt grūti izskaidrot, kāpēc tās citās dalībvalstīs pacieš būtiski bēdīgākas cilvēktiesību attiecības nekā Latvijā. Taču, ja jau: vai latviešu gadījumā nevajadzētu ņemt vērā šīs mazās nācijas ļauno pagātni, kura kā neviena cita tauta Eiropā ir cietusi no brūnā un sarkanā terora un kurai tagad ir jādzīvo ar vardarbīgās rusifikācijas sekām?

Patreiz latvieši uzskata, ka eirokrāti pret viņiem izturas kā pret augstprātīgu, apspiedēju tautas vairākumu. Viņiem šķiet, ka tie negrib ņemt vērā to, ka pirms desmit gadiem viņi bija maza Padomju Savienības minoritāte, kuru valoda vilka eksistenci krievu diktāta ēnā.

"Jaunais valdības vadītājs piesaka cīņu ekonomiskajai krīzei"

"Frankfurter Rundschau"

— 99.07.17./18.

Rīga, 16. jūlijs (dpa).

Jaunais Latvijas ministru prezidents Andris Šķēle ir paziņojis, ka pastiprināti centīsies apkarot akūto ekonomisko krīzi šajā Baltijas valstī.

Nabadzība esot lielākais šķērslis ceļā uz uzņemšanu ES un NATO. Savu attieksmi pret starptautiski apstrīdēto valodu likumu 41 gadu vecais ministru prezidents piektdien Rīgā pēc stāšanās amatā neizpauda.

Jaunais valdības vadītājs uzticības balsojumā parlamentā amatā tika apstiprināts ar 60 balsīm "par" un 37 "pret" un tagad vadīs jauno Tautas partijas , kas līdz šim bija opozīcijā, koalīciju ar partijām Tēvzemei un Brīvībai un Latvijas ceļu , kuras abas bija arī iepriekšējā valdībā. Šķēles labēji centriskajai koalīcijai parlamentā ir 62 no 100 mandātiem.

"Ar ieroču žvadzināšanu Krievija mēģina iebaidīt Latviju"

"The Globe and Mail"

— 99.07.16.

Kremlis uztver ierobežojošā valodas likuma pieņemšanu un centienus tuvoties NATO ar draudīgu spēka izrādīšanu.

Krievijas ieroču žvadzināšana bija skaidrs signāls Baltijas kaimiņiem. Netālu no Baltijas valstu robežām Krievijas spēki šāva ar raķetēm un mīnmetējiem, blieza ar lielgabaliem un tankiem, kā arī desantēja izpletņlēcēju īpašās vienības.

Bijušajām šī reģiona padomju republikām pagājušajā mēnesī notikušās Krievijas militārās mācības pie Baltijas jūras bija draudīgs atgādinājums par to milzīgā kaimiņa spēku. Tiek ziņots, ka militārie manevri esot bijuši paredzēti kā Krievijas kara pret Baltijas valstīm simulācija.

"Tas man atgādina laupītājus, kuri jums pienāk klāt uz ielas cik tuvu vien iespējams, lai redzētu, vai jūs nenobīsieties," privātā sarunā izteicās kāds no augstākā ranga Latvijas vadītājiem.

Trīs jaunās neatkarīgās Baltijas valstis - Latvija, Lietuva un Igaunija - joprojām apgrūtina saspringtās un grūtās attiecības ar saviem kādreizējiem krievu apspiedējiem. Naidīgās attiecības uzkurina robežstrīdi, draudi par tirdzniecības sankciju pielietošanu, sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem un vārdu kaujas par baltiešu centieniem iestāties NATO.

Pēc Krievijas ieroču žvadzināšanas pagājušajā mēnesī spriedze turpināja pieaugt. Pagājušajā nedēļa Latvijas parlaments apstiprināja jaunu valodu likumu, kas ierobežotu krievu valodas pielietojumu privātā biznesa jomā. Krievijas līderi nosodīja jauno likumu kā "atklāti diskriminējošu" un "šausmīgu netaisnību". Etniskie krievi Latvijā kļūšot par "atstumtajiem", ja jaunais likums stāšoties spēkā, paziņoja Kremlis.

"Krievijas attieksme pret Latviju diezin vai varētu kļūt vēl sliktāka," kādā intervijā atzina Latvijas prezidente Vaira Vīķe- Freiberga. "Es uzskatu, ka tā vairs nevarētu kļūt daudz sliktāka, ja vien netiktu pieteikts karš. Viņi ir izsludinājuši ekonomisko karu un tirdzniecības sankcijas, kā arī ierosinājuši vēl citas pret mums vērstas sankcijas. Tā nekādā ziņā nav ārkārtīgi draudzīga attieksme. Es varu tikai cerēt, ka attiecības uzlabosies."

Vīķe-Freiberga ir aizstāvējusi jaunā valodu likuma būtību. Tomēr šonedēļ viņa nosūtīja valodu likumu atpakaļ Latvijas parlamentam, lai tas izskatītu "atsevišķus neprecīzus un neatbilstošus" paragrāfus.

Tāpat kā daudzi citi Baltijas valstu vadītāji, Vīķe-Freiberga izsaka bažas par krievu militārajām mācībām. "Ir gluži saprotami, ja kāds tās uzskata par iebaidīšanu," viņa teica.

Vīķe-Freiberga, bijusī Kanādas universitātes profesore, kura savā dzimtenē atgriezās pagājušajā gadā, ir panākusi vēsturisku pagriezienu, pagājušajā nedēļā nododot Latvijas prezidenta zvērestu. Viņa ir pirmā jebkuras bijušās padomju republikas prezidente, kura nerunā krievu valodā. Daži krievu masu mēdiji viņu kritizēja par nespēju runāt tajā valodā, kurā runā 40 procenti Latvijas iedzīvotāju. Taču viņas ievēlēšana bija nopietns signāls par to, ka Baltijas valstu līderi neizjūt nekādu pienākumu runāt Maskavas valodā.

Konflikts starp Krieviju un Baltijas valstīm ir turpinājies gandrīz bez pārtraukuma kopš Baltijas valstu neatkarības atgūšanas 1991.gadā. Lai gan pēdējos gados Lietuvai ir izdevies atrisināt dažas domstarpības ar Krieviju, Maskava tomēr turpina asus strīdus ar Latviju un Igauniju, kur etnisko krievu minoritāte ir daudz lielāka.

Potenciāli visbīstamākais ir jautājums par Baltijas valstu iestāšanās centieniem NATO. Pēc Kosovas konflikta beigām Krievijā strauji pieaug pret NATO vērsti noskaņojumi un Maskava vēl noteiktāk nekā agrāk ir apņēmusies bloķēt NATO paplašināšanos bijušajā padomju teritorijā.

Taču Baltijas valstis atsakās atkāpties. To mērķis ir panākt iestāšanos Rietumu militārajā aliansē NATO nākamās lielās galotņu konferences laikā 2002.gadā. "Līdz tam laikam mēs jau būsim pieauguši eiropieši," saka Aivis Ronis, Latvijas Ārlietu ministrijas augsta ranga ierēdnis. "Krievija mēģina nobremzēt mūsu integrāciju Rietumu struktūrās, taču ar to tā mūs tikai tuvina Rietumiem."

Neraugoties uz baltiešu bravurīgo izturēšanos, lielākā daļa neatkarīgo analītiķu sagaida, ka NATO savu lēmumu par Baltijas valstu uzņemšanu pārskatāmā nākotnē atliks. Daudzas no Alianses dalībvalstīm ir nobažījušās, ka tāds lēmums varētu izsaukt asu Krievijas atbildes reakciju, kas radītu vēl vienu kārtējo kritumu jau tā sliktajās attiecībās starp Krieviju un Rietumiem.

Vairākas krievu amatpersonas ir devušas mājienu, ka Maskava varētu būt gatava uzlabot attiecības ar Latviju. Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs pagājušajā mēnesī bija iecerējis apmeklēt Rīgu. Kaut arī vizīte pēdējā brīdī tika atlikta, Latvijas amatpersonas uzskatīja, ka vizītes atcelšanu esot izraisījusi Kosovas krīze un tai neesot nekāda sakara ar Latvijas un Krievijas attiecībām. Tā būtu bijusi pirmā augsta ranga Krievijas amatpersonas vizīte Latvijā kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā.

Tomēr ir iespējams, ka jebkādu tuvināšanos ar krieviem ir aizkavējis jaunais valodu likums.

Vīķe-Freiberga apgalvo, ka viņa vēloties nodibināt "draudzīgas attiecības" ar Maskavu. Taču viņa sagaida, ka arī Krievija izrādīs draudzīgus žestus, īpaši strīdīgajā jautājumā par robežu starp abām valstīm. Krievijas līderi ir atteikušies ratificēt 1997.gadā panākto vienošanos, kuru tika parafējuši zemāka ranga pārstāvji.

"Latvija ir izrādījusi gatavību nodot Krievijas ziņā daļu savas teritorijas tikai tādēļ, lai paātrinātu savas austrumu robežas iezīmēšanu," stāsta Vīķe-Freiberga. "Latvija ir izdarījusi lielu piekāpšanos. Mēs esam gatavi parakstīt līgumu."

Tajā pašā laikā Krievijas parlamenta apakšnams ir izstrādājis likumprojektu, kas Latvijai piemēro smagas tirdzniecības sankcijas, lai atriebtos par latviešu izturēšanos pret savu krievu minoritāti. Likums, ja vien tas tiks pieņemts, nozīmēs nopietnu konflikta saasināšanos. Tomēr lielākā daļa no Latvijas amatpersonām ir pārliecinātas, ka tirgotāji pašā Krievijā nevarot atļauties zaudēt savus tirdzniecības darījumus ar šo Baltijas valsti.

"Krievija pastāvīgi mēģina iebaidīt Latviju," stāsta Juris Bojārs, kādas ietekmīgas Latvijas politiskās partijas priekšsēdētājs. "Krievijai patīk demonstrēt savu varu un savus muskuļus. Taču ekonomiskajā ziņā tā ir ļoti vāja. Krieviem pašiem ir nepieciešama tirdzniecība ar Latviju. Jau astoņus gadus Krievija draud ar sankcijām, taču tas īpaši nedarbojas."

Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Ronis apgalvo, ka Latvijai esot izdevies izbēgt no Krievijas ietekmes sfēras. Viņš ir pārliecināts, ka Latvija tagad vairāk atgādina kādu no tādām Ziemeļeiropas valstīm kā Somiju vai Norvēģiju nekā tādas bijušās padomju republikas kā Armēniju vai Baltkrieviju.

Psiholoģiskajā ziņā Latvija ir pārliecināta par savu neatkarību un savu eiropeisko identitāti, saka Ronis. "Mēs neesam nekāda bijusī padomju republika savās attiecībās ar Krieviju. Mēs esam guvuši uzvaru savā apziņā."

"Latvieši protestē pret aizbildniecību"

"Tageszeitung"

— 99.07.19.

Latvija nevēlas, lai tai ceļu uz nākotni aizšķērsotu valodu likums. Un nākotni sauc Eiropas Savienība. Taču tautā vēl dziļi ir iesakņojies nacionālisms.

Latvijas parlamenta pieņemtais strīdīgais valodu likums, kā šķiet, spēkā nestāsies. Pēc tam, kad Latvijas jaunā prezidente atteicās likumu parakstīt, nedēļas beigās jaunais ministru prezidents Andris Šķēle skaidri pateica, ka viņš šajā jautājumā nevēlas ne konstitucionālu konfliktu, ne arī lielāku spriedzi ar Rietumiem un Maskavu: jauns balsojums parlamentā nenotiks drīz, ir "mierīgi jāapsver", kā rīkoties tālāk.

Latvijas jaunā prezidente Vaira Vīķe - Freiberga pagājušajā nedēļā atteicās parakstīt valodu likumu, lai līdz ar to tas varētu stāties spēkā. Kā pamatojumu viņa minēja konstitucionālos apsvērumus - vienlīdzīgas izturēšanās (Gleichbehandlungsgebot) un uzskatu brīvības prasību neievērošanu - un izteica bažas, ka jaunais likums varētu veicināt korupciju. Likuma mērķis esot ierobežojumi un aizbildniecība, nevis sociālā integrācija. Saskaņā ar konstitūciju Latvijas parlamentam, Saeimai, ar kvalificētu balsu vairākumu - un šis noteikums sākotnējā lēmuma pieņemšanā ar 73:16 balsīm arī tika izpildīts - ir tiesības neņemt vērā prezidentes atteikšanos likumu parakstīt un pieņemt lēmumu par likuma stāšanos spēkā. Taču ceturtdien nacionālistisko partiju Tēvzemei un Brīvībai un Latvijas ceļa , kuras abas piedalās arī Šķēles jaunajā valdībā, pārstāvji paziņoja, ka "Latvijas valodas un kultūras aizsardzība" būšot absolūti prioritārs jaunās valdības uzdevums.

Piektdien valdības paziņojumā jaunais ministru prezidents Andris Šķēle, kuru amatā ievēlēja ar 60 balsīm "par" un 37 "pret", izvairījās no skaidras pozīcijas attiecībā pret strīdīgo valodu likumu, lai nedēļas beigās skaidri pateiktu, ka viņš ir nodomājis pagaidām atlikt valodu likuma pārskatīšanu. Arī tāpēc, ka līdz ar to jau ir iedēstīts pirmais nopietnais koalīcijas konflikta asns. Likumu plaši atbalsta ne tikai viņa koalīcijā vien, bet arī Latvijas iedzīvotāju vidū. Televīzijā izskanējušās intervijas uz ielām, kurās pārsvarā piedalījās latvietes, pagājušās nedēļas beigās parādīja, ka - tāpat kā pagājušajā gadā saistībā ar pilsonības likumu - kopējai frontei, kas sastāv no ES, EDSO un Maskavas, ir lielāka teikšana valsts iekšpolitikā nekā iedzīvotājiem un parlamentam. Vairākkārt bija dzirdams vārds "aizbildniecība", bieži tika izteikts novērtējums, ka Rietumi nav vajadzīgi, paši tiks skaidrībā.

Acīmredzot, ministru prezidents Šķēle valdības paziņojumā, kad aicināja "ņemt likteni savās rokās" un teica, ka "mēs paši esam sev kungi" pauda valstī šo tik izplatīto noskaņojumu. Taču vienlaicīgi viņš paskaidroja, ka mērķi saskata Latvijas "sagatavošanā" līdzdalībai ES un NATO. Pēc viņa domām, līdz šim lielākais šķērslis ceļā uz Rietumiem ir bijusi ir nepietiekamā tirgus ekonomikas attīstīšana.

41 gadu vecais Šķēle, kurš ir sestais Latvijas valdības vadītājs astoņu gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas no Padomju Savienības 1991. gadā, ministru prezidenta amatā jau bija laikā no 1995. gada līdz 1997. gadam. Viņš toreiz bija spiests atkāpties virknes korupcijas skandālu dēļ un viņam ir spoža, ļoti bagāta uzņēmēja slava, kurš daļēji ar ārkārtīgi apšaubāmām metodēm ir ieguvis varu gandrīz vai pār visu valsts pārtikas industriju. Par viņu saka arī to, ka viņš kā ekonomikas reformators neņem vērā savu reformu plānu sociālo ietekmi.

Viņa priekštecis amatā Vilis Krištopans viņam pārmet to, ka viņam prātā ir tikai sava "pārtikas līdzekļu mafijas" intereses. Protams, ka apvainotais pret to iebilda un teica, ka Krištopans savas valdības laikā esot bijis tikai "naftas un transporta mafijas" marionete.

Reinhards Volfs

"Krievijas republiku nesagraujamā savienība"

"Izvestija"

— 99.07.14.

Krievijas un Baltkrievijas Savienības projekti klīst pa slepeniem kabinetiem, tos kopīgi apspriež abu pušu deputāti, taču tieši kādā izskatā pats projekts piepeši ieraudzīs dienas gaismu un, nav izslēgts, pat tiks pieņemts, neviens patlaban skaidri nezina.

Turklāt pārsteidzīgi strauji jebkuru bīstamu projektu var pieņemt ne tikai tie mūsu deputāti, kas alkst savienības ar Baltkrieviju. Ja arī neapmierinātos tikai ar Domes lēmumu, bet izsludinātu referendumu, nav šaubu, ka lielākā iedzīvotāju daļa nobalsotu "par". Tādēļ, ka pati ideja šķiet pievilcīga: Krievijai un Baltkrievijai ir jāapvienojas. Plašas iedzīvotāju masas par to nobalsos, pat nesaprotot, ka Savienība un vienotība ir ne vien atšķirīgas, bet pat pilnīgi pretējas lietas! Iedzīvotāji nobalsos un mēs vārda vistiešākajā nozīmē pamodīsimies pavisam citā valstī. Tādā valstī, kādu mēs nepavisam nevēlējāmies ieraudzīt, balsojot "par" ar vislabākajiem nodomiem!

Nav jāšaubās par Krievijas un Baltkrievijas vienotības vēsturiskajiem priekšnoteikumiem. Baltkrievijai vēsturiski nebija sava valstiskuma: tās teritorijas, kuras apdzīvoja krievi, bet kuras savulaik tika pievienotas Lietuvai, bet vēlāk iekļautas apvienotajā Polijas un Lietuvas valstī, pakāpeniski pēc vairākkārtējās Polijas sadalīšanas tika iekļautas Krievijas impērijā, izveidojot Rietumu apgabalu, kurā, aptuveni rēķinot, ietilpa pašreizējās Lietuva un Baltkrievija. Teritorijas ģenerālgubernātors atradās Viļņā, un nevis Minskā.

Starp citu, pirmo Baltkrievijas valstiskuma iedīgli izveidoja boļševiki, 1917.gada 26.novembrī izveidojot Rietumu apgabala Tautas komisāru padomi, kuras teritorijā ietilpa Mogiļeva, Vitebska un Minska, kura toreiz tika izveidota par mazo galvaspilsētu. Nākamā gada martā tolaik ķeizara Vilhelma Vācijas okupētajās teritorijās Baltkrievijas Rada pasludināja neatkarīgas Baltkrievijas valsts nodibināšanu. Pēc revolūcijas Vācijā gada beigās pārstāja eksistēt arī nejaušā Baltkrievijas neatkarīgā valsts, taču tās vietā uz kartes parādījās Baltkrievijas PSR - sava veida kvazivalsts ar teorētiskām tiesībām uz pašnoteikšanos līdz pat tiesībām valstiski pilnīgi atdalīties. Neviens partijas CK vai Centrālajā izpildkomitejā tolaik pat neiedrošinājās iedomāties, ka teorija varētu pārvērsties praksē. Ja savā laikā Baltkrievijai būtu noteikts autonomās republikas statuss bez tiesībām uz pašnoteikšanos, tad 1991.gada decembrī nebūtu izveidojusies Baltkrievijas Republika.

Rietumu apgabalā noteicošā vienmēr bija krievu valoda. Maz cilvēku zināja baltkrievu valodu, un tie galvenokārt dzīvoja pierobežas rajonos ar Poliju. Baltkrievu valoda tika uzskatīta par vietējo dialektu. Atšķirības starp Maskavas izloksni un Minskas izloksni ir daudz mazākas nekā, teiksim, starp Maskavas un Stavropoles dialektiem. Lielākajai daļai Rietumu apgabala iedzīvotāju pat prātā neienāca, ka viņi varētu nebūt krievi. Bet katoļticīgie sevi uzskatīja par poļiem. Pat tagad kāds no redzamākajiem baltkrievu nacionālistiem izteicās, ka baltkrieviem beidzot ir radusies vēsturiskā iespēja izveidoties par nāciju. Tikai iespēja! Tādēļ arī baltkrievu neatkarība, Baltkrievijas atdalīšanās no Krievijas bija mākslīgi radīta, tas bija tikai un vienīgi politisks solis, turklāt lielākā iedzīvotāju daļa nemaz nesaprata, kādēļ viņi tiek šķirti no Krievijas. (Cik savlaicīgi kādreiz tika pazemināts Karēļu-somu PSR statuss, pārveidojot to par Karēlijas APSR - pretējā gadījumā tagad neizbēgami eksistētu arī neatkarīga Karēlijas-Somijas republika, kurā krievu iedzīvotāji droši vien sastādītu aptuveni 80 procentus - gluži tāpat kā Baltkrievijā!). Sadalīšanās ir atnesusi daudzas likstas - gan sadalītas ģimenes, gan arī sašķeltas saimnieciskās saites. Tādēļ arī apvienošanās ideja ir tik populāra.

Krievijā šī ideja īpašu popularitāti ir ieguvusi tieši krievu iedzīvotāju starpā. Savienības atbalstītāji visu uzsvaru lika uz "slāvu brālības" ideju. Taču Krievija ir federatīva valsts, ārkārtīgi daudznacionāla valsts, kurā dzīvo simtiem tautību, un vispirmām kārtām - miljoni musulmaņu. Tomēr fanfaras vēsta tā, it kā nesagraujamo Savienību noslēgtu tikai Lielā Krievzeme ar Balto Krieviju. Bet tatāri vai osetīni un dagestānieši šajā procesā ir tikai klātesošie. Viņi ir svešie slāvu godībās. Nekrievu tautībām kārtējo reizi tiek atgādināts, kurš mūsu valstī ir Lielais Brālis. Tādas spekulācijas ir visai riskantas tādā valstī, kurā starpnacionālie konflikti ir tikai pieklusināti, taču nebūt nav likvidēti. Savienotajās Valstīs lielākā daļa no iedzīvotājiem ir Anglijas vai Īrijas izceļotāju pēcteči, taču uz kādu mirkli pamēģināsim iedomāties, kas notiktu, ja kāds oficiāls amerikāņu valdības pārstāvis nosauktu Ameriku par "anglosakšu zemi". Savienotajās Valstīs tas nav iespējams - tur tagad valda "politiskais korektums". Taču pie mums par to tautu izjūtām, kuras ietilpst mūsu raibajā federācijā, iedomājas tikai retais. Taču pazemojumi nepaiet bez sekām, tie tikai kaut kur tiek atlikti un uzkrājas - lai kādreiz atkal uzliesmotu jaunas Čečenijas veidā.

Ne vienu reizi vien prezidents Šaimijevs jau ir norādījis, ka tad, ja starp Krieviju un Baltkrieviju tiks noslēgts vienlīdzīgs līgums par Savienību, tad viņš izvirzīs jautājumu pat Tatārijas pievienošanos tam ar vienlīdzīgām tiesībām. Jāņem vērā, ka Šaimijevam ir pilnīga taisnība: kādēļ gan Baltkrievijai vajadzētu kļūt par pirmās šķiras republiku, par tādu republiku, kas atrodas ārpus Krievijas Federācijas, bet Tatārijai - par otršķirīgu republiku, par "Krievijas sastāvā esošu republiku" ?! Taču tādus pašus jautājumus uzdos arī citas "sastāvā esošās republikas". Palūkosimies uz Jakutiju, kas pati par sevi ir lielākā un bagātāka par visu Eiropu. Kādēļ gan tās rangam būtu jābūt zemākam par Baltkrievijas rangu? Tāpat būtu jāatceras arī tā suverenitāšu ķēdes reakcija, kas izraisījās PSRS sastāvā ietilpstošajās republikās, kas pēc tam noveda pie lielās Savienības sabrukuma! Mazā Savienība ar Baltkrieviju jau nākamajā dienā var novest pie tā, ka par līdzīga statusa republikām sevi pasludinās kā Tatārija, tā arī Baškīrija, Jakutija un Dagestāna - to izdarīs gandrīz visas Krievijas sastāvā eksistējošās republikas. Un tad radīsies PSRS-2, kurā ietilps nevis 15 republikas, kā agrāk, bet gan 24! Tālāko notikumu attīstību nav grūti paredzēt ….

Lielās nācijas jau savas ģeogrāfiskās izkliedes dēļ, kā arī vēsturisko apstākļu dēļ, bieži vien savā iekšienē izveido zināmas apakšgrupas. Tādu grupu veido, piemēram, kazaki. Daži kazaku identitātes teorētiķi arī ir pasludinājuši, ka kazaki ir atšķirīgi no krievu tautas. Taču tas ir pārspīlējums. Kazaki ir grupējums krievu tautas iekšienē, kuram ir savas atšķirīgās īpašības un tradīcijas. Tas pats ir attiecināms arī uz baltkrieviem. Jā, viņi ir baltkrievi, taču tajā paša laikā viņi ir arī krievi.

Būtu labi, ja Baltkrievijā varētu organizēt referendumu, uzdodot jautājumu: "Bet vai jūs vēlaties iekļauties Krievijā?" Brīvas vēlētāju gribas gadījumā eksistē ļoti liela iespēja, ka lielākā daļa iedzīvotāju atbildētu ar "jā’". Šie vienkāršie cilvēki justos kā mājas nesagraujamās krievu republiku savienības ietvaros, gluži tāpat, kā viņi jutās, būdami pilntiesīgi pilsoņi pirms revolūcijas. Bet, ja viņi būtu saņēmuši jaunās pases bez iedaļas "tautība", tad arī viņi drīz vien aizmirstu, kurš ir krievus, bet kurš - baltkrievs.

Baltkrievijai nevajadzēja kļūt pa suverēnu valsti. Tomēr ir jāatzīmē, ka topošais prezidents un toreizējais Baltkrievijas parlamenta deputāts Lukašenko bija vienīgais, kurš balsoja pret neatkarību, un šis balsojums arī deva startu viņa spīdošajai politiskajai karjerai. Tagad viņš asi apgalvo, ka par vienkāršu Baltkrievijas iekļaušanos Krievijā nevarot būt ne runas. Un tas ir pat dabiski: neviena no valdošajām grupām, kas ir izjutusi, ko tas nozīmē, būt par "starptautisko tiesību subjektu", nekad nepiekritīs atteikties no sava pašreizējā visai respektablā statusa.

Tagad Lukašenko pieprasa steidzamu Savienības izveidošanu - kas tiktu veidota saskaņā ar viņa nosacījumiem. Tajā pašā laikā viņš piedraud, ka pretējā gadījumā viņas metīšoties Rietumvalstu apkampienos. Tas pats par sevi būtu šausmīgi, ja vien viņš nebūtu aizmirsis, ka Rietumi savos apkampienos nepieņem kuru katru: Rietumos viņu uzskata par diktatorisku - turklāt pilnīgi pamatoti. Bet diktatori ne Eiropas Padomē, nedz arī Eiropas Savienībā vai NATO nav vēlami.

Protams, manis ierosinātais referendums Baltkrievijā nenotiks, jo Lukašenko nepieļaus, ka Baltkrievija kļūtu par "republiku savienības sastāvā". Tas nozīmē, ka saprātīgāka būtu tāda politika, kas nesteidzīgi ir turpināta pēdējo divu gadu laikā: muitas savienības nostiprināšana, ekonomisko saišu nostiprināšana, savstarpēja reģistrācijas noteikumu vienkāršošana, savstarpēja uzņēmējdarbības attīstīšana, savstarpējas īpašumu iegādes veicināšana, abu valstu pilsoņu darbā iekārtošanas un mācību nodrošināšana. Tas nozīmē - darīt to, kas ikdienas ir nepieciešams lielākajai vairumam iedzīvotāju. Bet vēl viens prezidents, vēl viena valdība, vēl vieni deputāti iedzīvotājiem nepavisam nav nepieciešami: pilnīgi pietiek jau ar esošajiem!

Mihails Čulaki

"Prezidents Primakovs un premjers Lužkovs"

"Die Presse"

— 99.07.14.

Krievija. Pirms gaidāmajām svarīgajām vēlēšanām veidojas interesanta iekšpolitiskā konstelācija.

Krievijas parlaments jau jūnija beigās devās brīvdienās, starp citu, arī prezidents Boriss Jeļcins jau atkal ir devies uz atpūtas rezidenci Zavidovo. Tomēr pirms tam viņš premjeram Sergejam Stepašinam piekodināja parūpēties par parlamenta vēlēšanām decembrī. Novēlojies norādījums, jo vēlēšanu cīņa, kas oficiāli sākas tikai augusta vidū, jau rit pilnā sparā - un virzienā, kas Kremlim var sagādāt galvassāpes.

Prezidents kopš jūnija beigām pie superpartiju bloka ar nosaukumu "Rosija", kam ir jāapvieno visi nekomunistiskie un daļēji liberālie spēki, gan ir izveidojis nelielu štābu - taču līdz šim nav gūti pieminēšanas vērti panākumi. Konservatīvie provinces gubernatori nav gatavi ielaisties politiskajā dēkā, kāda nenovēršami būtu alianse ar jaunajiem radikālajiem reformatoriem. Bez reģionu vadītājiem, kas patreizējā Krievijā ir vienīgā daļēji funkcionējošā varas struktūra, un kas bez tam vēl ietekmē arī iedzīvotāju balsu sadalījumu, Jeļcins nevar realizēt to, ko ir nodomājis: "Mums ir vajadzīga Dome, kurā valdītu cits (nekomunistisks) vairākums".

Taču tieši provinču gubernatori vairās no Jeļcina un apzinās savu tirgus vērtību: "Mēs esam gatavi sadarboties ar visiem demokrātiskajiem spēkiem," pagājušajā nedēļ? lika saprast varenais tatāru hans Mintemirs Šajmijevs.

Kremlim tā bija rūgta vilšanās: Šajmijevs ir ne tikai pārsvarā musulmanisko, nekrievisko problēmu republiku starp Volgu un Ziemeļkaukāzu neoficiālais runasvīrs, bet kopš aprīļa beigām viņš atrodas reģionu vēlēšanu bloka "Visa Krievija" priekšgalā, par kura atbalstītājiem cīnās arī Jeļcina pretinieki - līdz šim bez panākumiem.

Taču visvairāk raižu Kremlim sagādā Maskavas mēra Jurija Lužkova kreisi centriskā apvienība "Otečestvo" Drīz vien varētu notikt Lužkova partijas apvienošanās ar provinču gubernatoriem, no kā tik ļoti baidās Kremlī. Proti tad, ja Lužkovam izdosies piesaistīt Jeļcina maijā atlaisto valdības vadītāju Jevgēņiju Primakovu. Pagājušās nedēļas beigās Lužkovs Primakovam piedāvāja pirmo vietu savas partijas vēlēšanu sarakstā. Politisko novērotāju vairākums Maskavā domā, ka Primakovs varētu pieņemt Lužkova piedāvājumu. Virspusēji raugoties šis piedāvājums šķiet paradoksāls, jo abi cer uz Jeļcina pēcteča vietu. Taču pragmatisms var izrādīties spēcīgāks nekā doma par konkurenci.

Ar Primakovu Lužkovam labāk veiktos ar atbalstītājiem provincē. Savukārt Primakovs līdz ar šo savienību iegūtu potenciālos sponsorus. Arī jautājumu par varu Primakovs un Lužkovs varētu noskaidrot savstarpēji vienojoties. Abi tiecas izdarīt izmaiņas konstitūcijā, kuru rezultātā Krievija iegūtu valdību ar lielākām kompetencēm. To varētu pārstāvēt Lužkovs, kamēr Primakovs kā valsts prezidents varētu koncentrēties uz ārējo un drošības politiku.

Elke Vindiša

"Vai jauns sākums Serbijas un Melnkalnes attiecībās?"

"Die Presse"

— 99.07.15.

Belgrada un Podgorica ir sākušas sarunas par Dienvidslāvijas federācijas nākotni.

To, ka viņa uzaicinājums uz sarunām varētu tikt pieņemts, negaidīja arī pats Melnkalnes prezidents Milo Djukanovičs. Katrā gadījumā, Melnkalnes galvaspilsētā Podgoricā bija pārsteigti, kad kļuva zināms, ka trešdien pirmo reizi tiksies Melnkalnes un Serbijas sociālisti un runās par Dienvidslāvijas nākotni.

Iepriekšējās nedēļās Djukanovičs atkārtoti aicināja "pārdefinēt" Melnkalnes un Serbijas attiecības, kā arī no abām republikām sastāvošo federāciju. Melnkalnes opozīcijas politiķis Srdja Bozovičs dusmojās, ka Djukanovičs dialogu nemaz neesot vēlējies un tagad tam neesot sagatavots.

Sarunu konstrukcija norāda uz to, ka Belgrada pret lietu izturas nopietni. Starp īstajiem atbildīgajiem, republiku un federācijas orgāniem, attiecības ir tiktāl iestrēgušas, ka dialogs nav iespējams tikai protokolāru iemeslu dēļ vien. Melnkalne neatzīst Dienvidslāvijas valdību melnkalnieša Momira Bulatoviča vadībā, savukārt Belgrada vēl nav atsaukusi iebildumus pret it kā negodīgo Djukanoviča ievēlēšanu prezidenta amatā 1997. gada oktobrī.

Divas mazas partijas, kas Podgoricā valda koalīcijā ar sociālistiem, atklāti prasa pilnīgu Melnkalnes neatkarību. Apmēram 9% iedzīvotāju sevi uzskata par serbiem un arī starp tiem, kuri sevi ir deklarējuši par melnkalniešiem, daudzi izjūt piederību Dienvidslāvijai, kā arī serbu valodai un kultūrai.

Karš Melnkalnē un pret to būtu ārkārtīgi nepopulārs arī Serbijā: serbi melnkalniešus uzskata par sev līdzīgiem. Bez tam melnkalnieši ir pārstāvēti arī Dienvidslāvijas virsnieku korpusā; lojalitāte viņiem varētu traucēt piedalīšanos pilsoņu karā. Podgoricā domā, ka Belgrada arī tad būtu ieinteresēta jauna veida attiecībās starp republikām un federācijā, ja Melnkalne iegūtu lielāku autonomiju.

Kopš apsūdzības izvirzīšanas Hāgas Kara noziegumu tribunālā valsts vadība Belgradā jūtas starptautiski izolēta. Turpretī Melnkalne bauda Rietumu atbalstu. Reģiona atjaunošanas kreditoru konferencē embargo, kas ir noteikts pret Serbiju uz Melnkalni attiecināts netika. Šajā stāvoklī kalnainā republika pie Adrijas jūras Belgradai paver vārtus uz pasauli, kas tai palīdzētu izveidot politiskos un ekonomiskos kontaktus.

Savukārt Djukanovičs ir ieinteresēts tajā, lai viņa valsts ātrāk saņemtu savu valūtu. Pretējā gadījumā tā varētu nonākt jaunas dināra inflācijas virpulī. Taču par panākumiem pie vēlētājiem Djukanovičam ir jāpateicas tieši "labākas dzīves" solījumiem.

Drīza sarunu sākšana Belgradai dod arī taktiskas priekšrocības: tas Djukanoviču, kurš simpatizē patreizējai protesta kustībai Serbijā, sarunu, un īpaši to pozitīva rezultāta gadījumā, spiestu būt atturīgam attiecībā pret Serbijas iekšējām lietām.

Norberts Mapess – Nidiks

"Taivāna kaitina tīģeri"

"Die Welt"

— 99.07.16.

Ķīnas dzirnavas maļ lēni. Taču tās maļ. Uz Taivānas prezidenta Lī izteikumiem, ka Ķīnas un Taivānas attiecībās runa ir par divām suverēnām valstīm un nevis par "vienu Ķīnu", Pekina sākumā reaģēja ar sašutuma pilnu polemiku pret "nemiera izraisītājiem".

Daži komentētāji pārsteidzīgi sprieda, ka tas ir tikai tāds viltus pērkons.

Taču patiesībā Pekina ievēroja veco scenāriju. Tā arvien vairāk mobilizēja sabiedrību. Vispirms sašutumu izrādīja partijas laikraksti, tad kritiku pauda t.s. "demokrātiskās partijas" un masu organizācijas. Tas sekoja "patrioti" Honkongā, Makau un ārzemēs dzīvojošie ķīnieši. Tad plānu sašķelt Ķīnu nosodīja armija un beigās to darīja arī studenti. Viņi visi leģitimēja gaidāmo rīcību.

Tā, kas šeit tiek iesākta, ir organizēta eskalācija. Taivānas prezidents pats izraisīja strīdu, kura bīstamību neviens nedrīkst novērtēt par zemu. Viņš šo strīdu meklēja jau pirms vairākiem gadiem, taču pēc īsa brīža vienmēr savus izteikumus atsauca. Tagad, astoņus mēnešus pirms aiziešanas no amata, viņš ir nopietns.

Patreiz visa Āzija min, ko Lī, kurš nepamatoti atsaucas uz kādreiz izveidotajām divām vācu valstīm, cer iegūt no sava divu valstu modeļa. Vai viņš cer uz ASV aplausiem, kas pēc Kosovas kara atkal ar grūtībām mēģina Ķīnas politiku ievest mierīgākos kopējo interešu ūdeņos? Vai arī viņš cer uz Japānas atbalstu?

Abas valstis nekavējoties atbalstīja Pekinas "vienas Ķīnas" politiku. To nekavējoties paustais viedoklis tuvināja briesmas, ka Pekinas vadības reakcija var kļūt nekontrolējama. Tā baidās no Taivānas problēmas internacionalizācijas. Par to, ko domā Pekina, vakar informēja laikraksts "Liaowang": ja Taivāna būtu neatkarīga valsts, tā varētu atkalapvienošanos ar Ķīnu noraidīt uz visiem laikiem. Ja tad Pekina pielietotu spēku, tad tā būtu vainīga intervencē. Tad ārvalstis varētu ar pilnām tiesībām doties palīgā Taivānai, tāpat kā Kuveitai 1991. gadā.

Lī bez kādas vajadzības izjauca status quo ap Taivānu, kas, neraugoties uz draudošo Pekinas ēnu, iedarbojās stabilizējoši un tāpēc nāca par labu arī Taivānas politiskajai un ekonomiskajai attīstībai. Lī, neko nepanākot, noveda Taivānu līdz jaunai krīzei. Tā, ja vien nenotiks vēl kaut kas sliktāks, var saglabāties līdz vēlēšanām martā.

Džonijs Erlings

"Mullu Pirra uzvara"

"Die Presse"

— 99.07.16.

 

Nesenos studentu nemierus izraisīja, un tos arī brutāli izbeidza Teherānas šaurpierainā konservatīvā varas elite.

Viss manevrs kopumā izskatās pēc provokācijas ar noteiktu mērķi malā atspiest reformu spēkus ap prezidentu Mohamedu Hatami. Viss sākās ar stingrāku preses likumu un liberālā laikraksta "Salam" aizliegšanu. Kliķes ap revolūcijas vadītāju Ajatolu Hamenei uzmanības lokā atkal nonāca Hatami atvēršanās politika. Studentu reakcija bija paredzama: viņi izgāja ielās, lai aizstāvētu svarīgu lietu – uzskatu brīvību. Tās, kas sākumā, mēreno mullu atbalstītas, norisinājās Teherānā, bija mierīgas demonstrācijas.

Ārpus kontroles situācija nonāca tikai tad, kad kādā studentu mītnē tika sarīkota asinspirts. Lai nomierinātu sakarsētos prātus, ātri tika atrasti pāris vainīgie. Taču studenti neapmierinājās ar steidzīgi sagādātajiem grēkāžiem. Runa bija par principu: pie atbildības ir jāsauc ne tikai zemākie pakalpiņi, bet arī augsta ranga atbildīgie. Aicinājumi atkāpties Teherānas policijas vadītājam kļuva arvien skaļāki. Taču prasību centrā palika preses likuma atcelšana. Režīms nevienā no abiem punktiem piekāpību neizrādīja. Un tikai tad nonāca līdz ekscesiem. Jautājums ir, kas izraisīja vardarbību.

Vilšanos izraisīja arī par mērenu uzskatītā prezidenta Hatami reakcija. Beigās tie, kuri par viņa reformu projektu riskēja ar savu galvu, bija tikai "nemiera izraisītāji". Taču, kas gan cits viņam atlika? Ja viņš tā nerīkotos, konservatīvie, iespējams, jau būtu sarīkojuši puču un viņu gāzuši. Tad valsts būtu nonākusi uz pilsoņkara robežas.

Hatami ir sistēmas daļa; viņš nekad nav bijis revolūcijas aizstāvis, bet pakāpenisku reformu atbalstītājs. Un tas arī patīk iedzīvotājiem. Irāņiem radikālie pārveidojumi jau ir līdz kaklam. Tomēr nesenie nemieri ir izvirzījuši jautājumu, cik daudz laika jaunā paaudze viņam vēl dos?

Konservatīvie konfrontācijā uzvarēja. Taču tā ir Pirra uzvara ceļā uz viņu sakāvi. Atvēršanās process, kuru ir iesācis Hatami, ir kļuvis neatgriezenisks. Nākotne pieder brīvību alkstošajai jaunatnei. Mullas to zina, bet, tāpat kā visi vecie despoti, vēlas varas saldumi izbaudīt līdz galam.

Kristians Ulčs Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS