Saeimas 1999. gada 16. jūlija ārkārtas sesijas ārkārtas sēdē

Sēdes sākums — pulksten 9.00

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 7. Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie kolēģi! Lūdzu ieņemiet vietas! Sāksim 16. jūlija ārkārtas sesiju un ārkārtas sēdi.

Pirmais darba kārtības jautājums — lēmuma projekts "Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam". Vārds Valsts prezidenta aicinātajam Ministru prezidenta kandidātam Andrim Šķēlem.

A.Šķēle

. Cienījamā Valsts prezidente, godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Es vēlos izteikt pateicību Valsts prezidentei par man parādīto uzticību, uzdodot šo sarežgīto darbu — valdības sastādīšanu.

Tā ir ārkārtīgi liela atbildība, vēl jo vairāk šajā laikā, kad lielā mērā no jaunās valdības lēmumiem un rīcības būs atkarīgs tas, vai un cik ilgā laikā, ar kādiem upuriem mums izdosies novērst krīzi, kas izveidojusies valstī.

Valdības veidošanas process ir bijis ļoti saspringts un straujš. Es gribu pateikt paldies kolēģiem no koalīcijas partijām, kas šajā karstajā laikā spēja sakopot spēkus un rīkoties precīzi un enerģiski. Enerģiska rīcība mums būs vajadzīga, pat izšķiroša.

Es gribu pateikt paldies arī tiem kolēģiem, kuri nav pārstāvēti koalīcijā, bet kuru rīcība valstij ļoti nozīmīgā pagrieziena punktā — prezidenta vēlēšanās — palīdzēja iedibināt jaunu tradīciju, jaunu politisko kultūru Latvijā.

Kaut kas būtisks ir mainījies. Valsts intereses ir celtas augstāk par šaurām partiju interesēm. Es nezinu, vai šāds salīdzinājums ir īsti vietā, bet man šķiet, ka situāciju Latvijas politiskajā dzīvē varētu aprakstīt ar vārdiem — ir beidzies karš.

Mums aiz muguras, kaut arī netālu, ir postošā savstarpējā neuzticība un politisko personāliju ķildas. Ir pieklusuši apvainojumi un pārmetumi, partijas spējušas paskatīties viena uz otru ne tikai kā uz konkurentiem, bet arī kā uz sabiedrotajiem. Mēs esam sēdušies pie viena galda un sākuši normālu politisku darbu. Ir izveidota dabiska un sengaidīta koalīcija. Mēs, Tautas partija, apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un savienība "Latvijas ceļš", esam vienojušies par to, ko tautas lielākā daļa skaidri pieprasīja jau pagājušā gada oktobrī. Mēs esam uzņēmušies atbildību, zinot, ka cita ceļa mums nav.

Ir tādas elementāras lietas, kas vienkārši jādara, neprasot — kāpēc un kāds tev no tā labums. Ja tev sniedz roku, tev tā jāpaspiež. Ja tu redzi, ka uz ielas sit cilvēku, tev jāiet viņam palīgā. Ja tu jūti, ka valsts iet postā, ir jāsāk strādāt.

Latvijas valsts ir ļoti smagā stāvoklī, un es zinu, ka šos vārdus nevajag atkārtot parāk bieži, taču šoreiz tas ir jāpasaka skaidri un atklāti. Valsts budžets ir kļuvis nepiedodami atkarīgs no bezatbildīgas aizņemšanās, ko mums atstājuši mantojumā iepriekšējie 7 mēneši. Finansiālā krīze rauj Latviju atvarā, kuras vārds ir nabadzība. Tas ir lielākais ienaidnieks, ar kuru būs jāsaskaras mūsu valdībai. Pazemojoša nespēja nomaksāt parādus, īri, skolas naudu mūsu bērniem, algas skolotājiem, pensijas tiem, par kuriem mums būtu jārūpējas. Nabadzība ir galvenais šķērslis ceļā uz Eiropas Savienību un NATO. Taču nabadzība nenozīmē tikai naudas trūkumu. Mūs patoloģiski gremdē politiskās kultūras nabadzība, korupcija, un ienaids seko tai pa pēdām.

Mūsu ienaidnieks ir morāles nabadzība, kas pieļauj melus, zagšanu un bezatbildību gan valsts līmenī, gan attiecībās starp cilvēkiem. Mēs esam pazaudējuši pamatus stabilai ģimenei, savstarpējai uzticībai un mīlestībai. Vērtības, kas palīdzējušas izdzīvot mūsu tautai daudzu gadsimtu garumā, tagad slīd ārā mums no pirkstiem.

Taču ir kāds ienaidnieks, kas traucē mums visvairāk. Tā ir gribasspēka nabadzība. Šī lienošā, lipīgā slimība, kas neļauj piecelties no krēsla tad, kad jāiztaisno mugura. Un neļauj paspert pirmo soli tad, kad jādodas uz priekšu. Mēs pārāk ilgi esam ļāvušies slinkumam, cerot, ka viss nokārtosies pats no sevis. Dzīvē tā nenotiek. Dzīvē, lai noturētos uz vietas, ir jāiet uz priekšu. Nepārtraukti. Mēs nedrīkstam mierināt sevi ar to, ka Latvija pārdzīvo Krievijas krīzes ietekmi. Mēs paši esam saimnieki savā zemē un paši vien esam atbildīgi par to, kā protam saimniekot.

Jūsu priekšā ir jaunās Valdības deklarācija, un es nesākšu to pārstāstīt. Tā ir pietiekami lakoniska un tieša. Mēs, partijas, kas esam parakstījušas šo dokumentu, pirmām kārtām vienojāmies, ka jau no paša sākuma skaidri jāpasaka, ko darīsim. Mums ir kopīga pārliecība par to, ka demokrātiska valsts nevar pastāvēt un attīstīties, ja sabiedrība nav pietiekami informēta par to, kas ir, un par to, kas būs.

Mēs saprotam, ka šajā deklarācijā ir vietas, kas vairāk izskatās pēc nepatīkamu, taču neatliekamu darbu saraksta. Mēs ceram, ka šāda forma ļaus sabiedrībai stingrāk un zinošāk kontrolēt valdības darbu. Mums ir jānotic savai valstij. Mūsu valstij šodien vairāk nekā jebkad ir vajadzīga mūsu ticība, taču būsim godīgi, valsts — tie esam mēs paši. Un, lai cik tas arī grūti nebūtu, mums pirmām kārtām ir jānotic pašiem sev.

Pēdējās divās nedēļās, ko Tautas partija, apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un savienība "Latvijas ceļš" pavadīja, strādājot pie jaunās Valdības deklarācijas un koalīcijas līguma sagatavošanas, deva patiesu gandarījumu. Un es varu droši apgalvot, ka mēs esam gatavi tam, ko sabiedrība no mums gaida.

Pusgada laikā Latvija ir ieguvusi budžeta deficītu 60 miljonu latu apmērā. Tas nozīmē, ka šī pusgada laikā ik minūti mēs esam kļuvuši nabagāki par 230 latiem. Par 230 latiem minūtē. Tas būtu vairāk nekā 1500 latu šīs uzstāšanās laikā. Ilgāk runāt mēs vienkārši nedrīkstam. Ir jāsāk strādāt.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Ingrīda Ūdre — Jaunās partijas frakcijas deputāte.

I.Ūdre

(JP). Cienījamā Valsts prezidente! Godātais Prezidij un cienījamie kolēģi! 7. Saeimas pirmās darbības gadā nu jau otro reizi mēs, deputāti, lemsim par uzticības izteikšanu kārtējai valdībai. Ko nesīs Latvijā dzīvojošajiem šī valdība, kas atkal vēlas rakstīt jaunu lappusi Latvijas vēsturē? Vai radikālas ekonomiskās reformas, kas palīdzēs pārvarēt valsts tautsaimniecisko krīzi, vai vēlmi domāt un atbalstīt cilvēkus, kuru dēļ vispār šī valsts eksistē? Pieņemot lēmumu par uzticības izteikšanu valdībai, Jaunā partija izvērtēja gan kārtējās valdības deklarāciju, gan arī situāciju, kādā jaunā valdības koalīcija veidojās. Profesionāli analizējot deklarāciju, mēs nonācām pie secinājuma, ka vismaz 60 punkti no šīs deklarācijas ir iepriekšējo valdību uzsākto aktivitāšu turpinājums. Taču Jaunajai partijai ir grūti izprast, kā varēs koalīcijā sadarboties partijas, kuras nu jau gandrīz astoņus gadus vienā vai otrā salikumā ir mēģinājušas vai centušās šos mērķus īstenot, diemžēl bez acīmredzamiem rezultātiem, ar partiju, kas nesen vēl asi kritizēja iepriekšējās valdības deklarāciju un tās centienus to īstenot. Analizējot iespējamās valdības deklarāciju, ir virkne absolūti deklaratīvu un neskaidru jautājumu, kuru izpildē nav mehānismu, kā arī ir nesaprotamas finansējumu bāzes, ņemot vērā to, ka vairākkārt kārtējās valdības veidošanas procesā politiķi uzsvēra ārkārtīgi lielo budžeta deficītu un izdevumu nežēlīgu samazinājumu. Tikai nedaudzi piemēri.

Piemēram, Latvijas grāmatvedības standartu saskaņošana ar starptautiskajiem standartiem. Es domāju, ka valdības veidotājiem vajadzētu zināt, ka šādi standarti nav apstiprināti, un tie, kas ir izveidoti, ir izveidoti, pamatojoties uz starptautiskiem grāmatvedības standartiem, ko vēl mums skaņot? Kā valdība ierobežos negodīgo konkurenci, kāpēc tas netika darīts iepriekšējo valdību laikā, kad vienā vai otrā brīdī kārtējo valdību veidoja frakcijas, kas bija varas olimpā? Kā valdība radīs nosacījumus 10 tūkstošu jaunu darbavietu radīšanai un kāpēc tikai 10, bet ne 12 vai 8? Pasaules prakse pierāda, ka jaunas darbavietas pamatā rada mazie un vidējie uzņēmēji, bet diemžēl, analizējot deklarāciju, nav saprotama šī atbalsta sistēma. Ja kādam no jaunās valdības pārstāvjiem būs nepieciešams padoms, kā veidot tādu skaidru un saprotamu atbalsta sistēmu ar pietiekamu finansējumu, mēs to nekad neliegsim, jo Jaunā partija nedomā par krēslu noturēšanu vai iesēšanos jaunos krēslos, bet gan par godprātīgi un profesionāli pildāmu darbu tautas un valsts labā. Taču, kā vērojams, Latvijas politiķu vidū iecienītāks ir princips: kāda starpība, kas ko māk, galvenais ir saglabāt vietas valdībā, nav svarīga ne ideoloģija, ne mērķi, ne politiskie principi, kur nu vēl runāt par godīgām partnerattiecībām.

Bet atgriežoties pie deklarācijas, domāju, ka visu sabiedrību interesēs jautājums, kā valdība gada laikā samazinās bezdarbu līdz 8%? Nedomāju, ka, palielinot pensijas vecumu līdz 65 gadiem un samazinot skolotāju skaitu uz audzēkņu skaita pieaugumu, šis samazinājums būs panākams, jo pensijas vecuma palielinājums papildus radīs vismaz 3000 potenciālo bezdarbnieku, bet skolotāju skaita samazinājums apmēram 5000. Vai dažu miljonu latu ieguvums atsvērs tos izdevumus, kuri neizbēgami radīsies sociālajā budžetā? Jebkuras profesijas pārstāvju profesijas prestiža paaugstināšanu var panākt nevis ar likuma sodu vai piespiedu bijības ieviešanu, bet gan ar to, ka šo profesiju pārstāvji, godprātīgi veicot savus pienākumus, iegūst šo prestižu sabiedrībā. Jaunajai partijai nav skaidrs, kā kārtējā valdība un līdz kuram laikam panāks policijas prestiža paaugstinājumu un ar ko minētā valdība cīnīsies, lai palielinātu policistu atalgojumu.

Jaunās partijas ieteikums būtu beidzot pārskatīt visas tās izveidotās valsts bezpeļņas akciju sabiedrības un sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kurās kā mucā bez dibena pazūd valsts līdzekļi. Varbūt tad mums nebūs jācīnās pašiem ar sevi. Neskatoties uz to, ka līdzīgs atzinums ir arī dažādām starptautiskajām finansu organizācijām, iespējamās valdības deklarācija pat neieminas par šī svarīgā nodokļu maksātāju naudas izlietojuma sakārtošanu. Tieši pretēji, valdības deklarācijas izpildes rezultātā iespējams papildus birokrātiskā aparāta palielinājums, kā piemēram, konsultāciju centra izveide attiecīgajos valsts dienestos mazo un vidējo uzņēmēju atbalstam. Ja kādam būtu pieticis laika izpētīt šo problēmu, tad valdības veidotāji zinātu, ka pašlaik viena no Valsts ieņēmumu dienesta struktūrām ir konsultāciju nodaļa un Latvijā nu jau četrus gadus ar daļēju valsts atbalstu darbojas vismaz desmit reģionālie uzņēmējdarbības atbalsta centri, kā arī ir izveidots reģiona attīstības fonds, kas arī nodarbojas ar konsultācijām un apmācībām. Kā jau minēju, pašreiz mazā un vidējā uzņēmēju atbalsta sistēma ir sarežģīta un sadrumstalota, tā būtu jāpārveido vienkāršā, saprotamā un viegli kontrolējamā veidā, bet, lai to izdarītu, ir nepieciešama politiskā griba, drosme un, protams, arī zināšanas.

Analizējot Valdības deklarāciju, mūs uztrauc privatizācijas jautājumi, jo, veicot uzņēmumu privatizāciju, būtu jāizšķir divi mērķi vai arī šo mērķu kombinācija: pirmais mērķis ir iegūt budžeta līdzekļus, otrais — padarīt efektīvu uzņēmumu darbību, tā palielinot uzņēmumu vērtību, vai šo mērķu kombinācija. Bet galvenais, ko Jaunā partija uzskata, ir tas, ka privatizācija jāveic sabiedrības interesēs tā, lai privatizācijas rezultātā mēs nepazaudētu kuģošanas uzņēmējdarbību, nepalielinātos telefonu, elektrības vai siltuma tarifi. Tāpēc mūsu partija sekos privatizācijas norisei, sākot ar noteikumu izstrādāšanu, konkursiem, ja tādi būs, investoru izvēli, kā arī tam, vai tiek pildīti privatizācijas nosacījumi.

Sēdes vadītājs.

Laiks, Ūdres kundze!

I.Ūdre

. Varbūt vienu minūti?

Sēdes vadītājs.

Vienu minūti. Nav iebildumu? Nav. Lūdzu!

I.Ūdre

. Diemžēl ir jāsecina, ka radikālās reformas skars pensionārus un skolotājus. Pamatā to sabiedrības daļu, kas ir vismazāk aizsargāta. Neba jau, labas dzīves dzīti, pensionāri iet strādāt, tādēļ man ir ļoti žēl, ka, viesojoties kādā citā zemē, man nebūs iespējams redzēt ceļojošos pensionārus no Latvijas, jo, neskatoties uz to, ka savu darba dzīvi viņi ir veltījuši savas dzimtenes izaugsmei, joprojām arī šī valdība neatzīs viņu ieguldījumu un nenovērtēs cilvēku ieguldīto darbu.

Un vēl. Analizējot iepriekšējās valdības krišanas un jaunās valdības veidošanas priekšnosacījumus un partiju motivācijas, esam secinājuši, ka daži no iepriekšējās valdības koalīcijas partneriem nebija pietiekami drosmīgi, lai atzītu savas kļūdas kandidātu izvēlē un to darbības izvērtēšanā. Ka faktiski demisija bija panākta sazvērnieciskā veidā un jaunā valdība tika veidota, ķīlā liekot Valodas likumu. Jaunā partija ir pierādījusi sevi kā profesionālu un tālredzīgu politisko spēku. Mūsu uzvara ir Valodas likuma atgriešana Saeimā un frakcijas pārstāvju apgalvojums par likuma sasteigtību un likuma pieņemšanas politizāciju. Jāņem vērā, ka esam atkal situācijā, ko varētu raksturot ar vārdiem — karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Taču, ņemot vērā visus iepriekš minētos faktorus, Jaunā partija balsos pret uzticības izteikšanu šai valdībai. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Egils Baldzēns, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas deputāts. (Starpsauciens: "Viss jāpaskaidro! Kāpēc tā?")

E.Baldzēns

(LSDSP). Cienījamā Valsts prezidente! Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidija locekļi! Godājamie kolēģi! Dāmas un kungi! Vai sociāldemokrātiem ir kāda skaudība pret valdību veidojošām partijām? Gribu godīgi pateikt... Jā, jā es saprotu jūsu sajūsmu, gribu godīgi pateikt, ka skaudības nav, jo mēs esam iepazinušies ar Valdības deklarāciju. Es redzu, ka te daudzi runāja par politisko kultūru, bet tā klibo, aizlien, bet tur nekā nevar darīt, tāda ir tā morālās izaugsmes problēma dažiem deputātiem.

Kolēģi, es gribētu skaidri un gaiši pateikt sekojošo, ka nav mums šīs skaudības, un ir skaidrs, ka šī Valdības deklarācija ir labēja, un arī "Latvenergo" privatizācija ir šeit ietverta ļoti stingrā nozīmē, un sociāldemokrātiem tas ir principiāli nepieņemami, un tāpēc arī sociāldemokrāti izteiks savus iebildumus. Tajā paša laikā sociāldemokrāti grib atzīmēt, ka tik tiešām šajā 7.Saeima mēs saskatām jaunas politiskās kultūras iezīmes. Un šī politiskā kultūra saistās ar to, ka virkne politiķu savus vārdus un solījumus pilda, un es personīgi neesmu dzirdējis no Viļa Krištopana nevienu pārmetumu, ka mēs, sociāldemokrāti, būtu pārkāpuši to vienošanos, ko parakstīja Sociāldemokrātiskā strādnieku partija ar bijušo Ministru prezidentu Vili Krištopanu. Es domāju, ka tas ir pats būtiskākais, ne tie skarbie apvainojumi, ko "Latvijas ceļa" vadība un frakcijas vadība ir izteikusi kādreiz sociāldemokrātiem. Tas ir kritērijs, kas pārliecina un pierāda to, ka rīcība ir bijusi pietiekami konsekventa.

Un tagad — mazliet runājot par situāciju valstī. Jā, finansēs ir krīze, ir pietiekami smaga situācija ekonomikā. Ir jautājumi, kas liecina, ka morāles loma politikā netiek novērtēta pietiekami. Jā, sociāldemokrāti deva savus priekšlikumus, atsevišķus priekšlikumus mēs redzam šajā Valdības deklarācijā, bet virkne nopietnu kritēriju, kas varētu dot iespējas atbalstīt šo Valdības deklarāciju, šeit nav ietverta. Un pats galvenais, kas mums šķiet, ir tas, ka reformu īstenošanai, it īpaši, ja mēs mēģinām pieteikt radikālas reformas, izšķirošs ir tautas atbalsts un izpratne, bet mums nerodas pārliecība, ka piedāvātās Valdības deklarācijas izpilde vismaz virknē jautājumu nenoritēs uz sociālās politikas rēķina, nenoritēs uz tautas veselības aprūpes, izglītības sistēmas un pašvaldību rēķina. Tās ir tās bažas, kas sociāldemokrātus nomāc un dara ļoti piesardzīgus un uzmanīgus. Mēs negribam, lai krīzes smagums tiktu pārvarēts uz mazturīgākās sabiedrības daļas rēķina, jo mums ir skaidri un gaiši jāapzinās, kāda situācija ir Latvijā, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mani kolēģi to lieliski zina. Es tikai atgādināšu, ka 82% Latvijas Republikas iedzīvotāju dzīvo zem Valsts statistikas komitejas noteiktā iztikas minimuma. Divas trešdaļas savās ģimenēs dzīvo zem krīzes iztikas minimuma. Atgādināšu, ka šis krīzes iztikas minimums ir pieteikts Latvijā kā unikāla parādība sešus gadus atpakaļ, tā kā runāt par krīzi mēs varam pietiekami ilglaicīgi. Vēl gribu uzsvērt to, ka 48 % mājsaimniecību pietrūkst līdzekļu uztura iegādei, 55% mājsaimniecību spēj nomaksāt komunālos maksājums, bet 36% — tikai daļēji, bet 9% — nespēj.

Un tad ir jautājums: vai tas, ko piedāvāja sociāldemokrāti, citu alternatīvu, veidot plašāka spektra valdību par labēja spektra valdību, nebūtu pamats tam, lai reformas varētu īstenot? Mūsuprāt, tā tas bija, jo bez sociālā atbalsta reformas nevar gūt, un tāpēc mēs piedāvājam mazliet citu modeli, lai valdībā iekļautos gan sociāldemokrāti, gan Jaunā partija. Izvēle bija cita. Un tagad mēs varēsim pārliecināties darbībā par to valdību, ko tik ilgi dažādi eksperti, publicisti, politologi aicināja kā vienīgo valsts un nācijas glābiņu. Šo labējo triju lielo partiju valdību. Redzēsim, vai tas būs šis labējais brīnums, kas atrisinās šīs problēmas, vai tas būs tas, kas padarīs mūsu dzīvi sarežģītāku dažām sabiedrības grupām, varbūt pat grūtāku un smagāku.

Un tāpēc mēs uzskatām, ka arī mēģinājums ne tikai uz šīs jostas savilkšanas rēķina tautai, bet arī uz to, ka privatizācijā iegūtie līdzekļi būs viens no pamatiem, kā lāpīt valsts budžetu, mūsuprāt, neatbilst ne sociāldemokrātu, ne konservatoru, ne liberāļu idejai Eiropā un, manuprāt, arī Latvijā.

Sēdes vadītājs.

Atvainojiet, 5 minūtes ir pagājušas.

E.Baldzēns.

Drīkst vēl minūti?

Sēdes vadītājs.

Minūti? Nav iebildumu, kolēģi? Paldies! Lūdzu, vienu minūti vēl.

E.Baldzēns.

Paldies! Tātad ko mēs gribētu šeit teikt? Jā, mēs varam dažādi. Mēs varam domāt arī par to, ka izpārdosim "Latvenergo", kura patiesā vērtība, mūsuprāt, ir 495 miljoni lati. Mēs varam domāt par visām šīm lietām. Sociāldemokrātiem tas nav pieņemami. Un es atzīmēšu tikai dažas lietas.

Iepriekšējās valdības programmas, arī likumprojekti, kas ir iesniegti, ir zināmā mērā redzami Valdības deklarācijā, ir virkne pozitīvas tēzes. Bet mums aizvien liekas, ka, ja mēs piesakām pozīciju, ka taupīsim valsts līdzekļus un tajā pašā laikā Valdības deklarācijā paredzam vismaz 10 jaunas valsts institūcijas izveidot, tās, neapšaubāmi, ir pretrunas. 2000. gadā sasniegt vismaz 7% iekšzemes kopprodukta pieaugumu, mūsuprāt, nav nopietni. Tā ir konservatīva utopija. Laiks rādīs, cik tā ir pamatota, un aizmirst ietvert Valdības deklarācijā sadaļu — rūpniecība — mūsuprāt, arī nav labākais, un nav patīkami redzēt to, ka sadaļā par augstskolām nav paredzēts vairs neviens vārds, kas teikts par budžeta studentu grupām. Un ir runa tikai par bezmaksas izglītību, tieši vispārējo izglītību.

Sēdes vadītājs.

Laiks.

E.Baldzēns

. Gribu pateikt pavisam skaidri — valdība būs ilgspējīga, bet vai būs ilglaicīga, to tiešām rādīs laiks.

Sēdes vadītājs.

Jānis Jurkāns, apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" frakcijas deputāts.

J.Jurkāns

(PCTVL). Cienītā Valsts prezidentes kundze, Prezidij, kolēģi! Vispirms es gribu izteikt frakcijas vārdā patiesu pateicību Valsts prezidentei par viņas drosmīgo politisko soli — atdot atpakaļ otrai caurlūkošanai Valodas likumu. Šis solis liek mums cerēt, ka mēs esam sākuši dzīvot valstī, kurā ir beidzot cilvēks, kurš domā par valsti, cilvēks, kurš nav populists, cilvēks, kurš zina, kas šai valstij ir vajadzīgs.

Es gribu apsveikt arī Andri Šķēli ar politisku uzvaru. Jūs, Šķēles kungs, teicāt savā uzrunā, ka ir beidzies karš. Un stādos priekšā Tirzas kauju. Es ļoti baidos, vai tikai šī uzvara nav Tirzas uzvara, jo tā komanda, kurā jūs strādāsiet, ir atbildīga par krīzi valstī. Šī ir tā otrā tēze, par ko jūs runājāt savā uzrunā. Kas tad šo krīzi ir izraisījis? Neba jau kādi lielie kaimiņi jeb mazie kaimiņi vai kādi šīs valsts ienaidnieki. Šo krīzi valstī esam izraisījuši mēs paši. Jūs runājat par jauno politisko kultūru. Vai jaunā politiskā kultūra nozīmē rotaļāties ar likumu? Apzināti pieņemt tādu, kas nav pieņemams mūsu sabiedrotajiem Eiropā, kas nav pieņemams ļoti lielai sabiedrības daļai? Un tad uzvelt šo politisko atbildību prezidentei. Un tā ir politiskā kultūra? Tas ir tas, ar ko mēs iesim Eiropas Savienībā? Mēs esam būtībā ne tikai trīs Mildas zvaigznes nodevuši, bet arī visas divpadsmit Eiropas Savienības zvaigznes. Un tikai tāpēc, ka viens otrs politiķis šodien avīzē saka, ka lai paskatītos, kāda būs reakcija uz šo likumu. Es ļoti gribētu novēlēt tiem cilvēkiem, kas darbosies šinī valdībā, lūdzu nerotaļāsimies ar šo valsti vairāk, kā mēs esam darījuši līdz šim.

Jūs ļoti trāpīgi, Šķēls kungs, teicāt, ka ir pieklusuši pārmetumi. Ir pieklusuši, tas ir ļoti pareizs vārds. Kāda ir garantija, ka tie cilvēki, ar kuriem jūs šodien esat kopā, atkal nesāks interesēties par jūsu, piedodiet, podiem un tā tālāk un tā tālāk. Man šādas ticības nav, jo nav tās morālās, jaunās morālās kultūras. Ir tā pati morālā nabadzība. Tie cilvēki ir tie paši. Kāpēc man jātic, ka šie cilvēki, kas ir noveduši valsti krīzē, šo valsti izvedīs no krīzes? Kāpēc es lai tam noticu, ja vēl pirms nedēļas šie cilvēki rotaļājās ar šo valsti?

Tālāk. Jūs sakiet — jānotic valstij. Valsts esam mēs paši. Un atkal es nonāku pie šī punkta. Jūs atceraties, kā tas bija, kad mēs vēlējām prezidenti. Un mēs ievēlējām Freibergas kundzi tikai tāpēc, ka mēs paši sevi necienām un paši sev neticam. Nu mums, paldies dievam, ir prezidente, kurai es gribu sākt ticēt un esmu sācis ticēt. Tanī brīdī, kad Freibergas kundze tika ievēlēta par prezidenti, viņa ir mūsu prezidente, un es esmu ļoti priecīgs, ka šī prezidente iesāka šo soli ar ļoti drosmīgu un atbildīgu lēmumu. Mēs... (No zāles: "Kāpēc nebalsoji? Kāpēc nebalsoji par ievēlēšanu? Runā šķērsām...")

Ņemot vērā visu iepriekš teikto un ņemot vērā to, ka jūsu Valdības deklarācija principā nepalīdzēs uzlabot nedz skolotāju, nedz pensionāru, nedz ārstu situāciju, jūs deklarācijā necīnīsieties pret ierēdņiem, mums tā vien liekas, ka tā nauda, ko jūs ietaupīsiet uz trūcīgo rēķina, būs tās pašas lielās "Latvijas ceļa" izveidotās birokrātijas uzturēšanai. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Juris Dobelis, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas deputāts.

J.Dobelis

(TB/LNNK). Augsti godātā Valsts prezidente un cienītie kolēģi! Es gribētu atgādināt, ka apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK savā domes sēdē jau pagājušā gada rudenī pieņēma lēmumu, kurš nav mainījies, par to, ka ir jāveido labēja konservatīva valdība, un šo valdību ir jāveido tām trim frakcijām, kuras to veido šodien. Vajadzētu to atcerēties vienam otram.

Un šodien viss notiek, kā pieklājas. Pozīcija piedāvā savu risinājumu, opozīcija daudz kritizē, lej krokodila asaras par pagājušajiem laikiem, uztraucas par nabadzīgajiem, par kuriem galīgi neuztraucās tad, kad bija valdībā, tad te neviens nekāpa tribīnē un nestāstīja, kāds viņiem kauns par pensionāriem, tagad, protams, ir nokaunējušies, netikuši paši valdībā iekšā. Un tāpēc, es domāju, vislabākais, ko mēs varam darīt, ir fiksēt šodien gan to, ko piedāvā pozīcija, gan fiksēt visus iespējamos pārmetumus un raudulīgos pareģojumus un pēc zināmiem laika posmiem novērtēt, kas ir noticis, un tas būtu vislabākais.

Tagad te izskanēja tāda īpatnēja doma, ka Valodas likums esot bijis ķīla valdības veidošanas procesā. Es varētu pateikt, ka tās ir galīgas blēņas un, ja kāds ir kaut ko tādu sacerējis, tad viņam ar smadzenēm viss kārtībā tomēr nav vai viņš ir bijis dziļi uztraucies tanī brīdī. Es saprotu, ka tie, kas gribēja tikt valdībā, pirms šī procesa bija manāmi satraukušies. Netikuši tur, protams, viņiem jāmeklē ir iemesli. Tagad ir savādi dzirdēt, ka Valsts valodas likums ir bijusi kaut kāda uzvara. Es redzēju tos, kas protestēja un sēdēja, un stāvēja, un gulēja pie prezidenta pils. Es atceros šos ģīmjus deviņdesmito gadu sākumā, tie bija tie, kas protestēja pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tur ir cietumnieks Rubiks, tur visa mūsu "cienītā" Tatjana Ždanoka un citi tā saucamie cilvēka tiesību mīlētāji. Jā, tagad jājautā, kur ir tie uzvarētāji? Te viens uzvarētājs arī nupat stāvēja tribīnē. Es labi redzēju, kas bija par varenām gavilēm un par kliegšanu hip, hip urā, dzirdot šo galīgo prezidentes lēmumu. Tāpēc man jājautā, kurš tad ir tas lielais uzvarētājs šodien? Tikai velti jūs te kāds cerat uz kaut kādu konfrontāciju, uz kaut kādu nesaskaņu, par ko tā izteicās kroplīgā krievu valodā runājošais Nils Muižnieks, nebūs nekādas konfrontācijas, nebūs. Būs darbība Latvijas valsts un latviešu tautas interesēs. Protams, ja kāds darbosies pret Latvijas valsti vai pret latviešu tautu, tad būs konfrontācija neapšaubāmi. Tikai nezin kāpēc nevienos protestos, nevienos paziņojumos, nekur neizskanēja tas, ka esošais Valodas likums, kas darbojas, nav nebūt mīkstāks par to, kuru mēs patlaban taisījāmies pieņemt. Šajā likumā atrada nezin cik trūkumu, bet par to, kas darbojas, neviens nerunā. Tā kā, uzvarētāji, atļausiet man par jums pasmaidīt nedaudz. Kas attiecas par turpmāko darbu pie šīs valdības, jā, laiks parādīs, kā tas viss notiks, un šad un tad, atgriežoties šeit tribīnē, lūdzu, tad jūs varēsiet šeit uzstāties un pateiksiet, ko jūs esat izdarījuši lietas labā. (Starpsauciens: "Lai dzīvo Dobelis!") Es personīgi domāju, ka novēlu šai valdībai gan ilgspējīgu, gan ilglaicīgu rīcību. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Dobeļa kungs, izsaku jums piezīmi par atsevišķu personu godu aizskarošiem izteikumiem. Nākamajam vārds debatēs Ivaram Godmanim, — finansu ministram.

I.Godmanis

(finansu ministrs). Augsti cienījamā Valsts prezidente! Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Man ir tas gods uzstāties jūsu priekšā kā bijušam ministram. Man ir zināmas aizdomas, ka tā būs viena no pēdējām reizēm, kad man būs tas gods jūs uzrunāt. Tāpēc faktiski atļausiet man nedaudz pateikt novēlējumus jaunajai valdībai un arī parlamentam. Es domāju, ka neatkarīgi no tā, kāda valdība arī tiek veidota, ņemot vērā mūsu vēsturi, atjaunojot mūsu neatkarību, es esmu dziļi pārliecināts, ka mums vēl nav izdevies atrisināt galveno uzdevumu, kura sastāvdaļas ir veiksmīga privatizācija, veiksmīga finansu politika, veiksmīga politika industriālā sfērā, lauksaimniecībā, tās visas ir sastāvdaļas. Galvenais uzdevums, kas mums jāatrisina, ir izcīnīt valstij, Latvijai, vietu, mūžīgi paliekošu vietu pasaules politiskajā apritē un ekonomiski finansiālā apritē. Un, lai mēs būtu pārliecināti, ka šī valsts var izturēt šo kritēriju, ka viņa var eksistēt mūžīgi, viens no kritērijiem ir, neapšaubāmi, kā šī valsts pārvarēs krīzi. Apmēram septiņus mēnešus atpakaļ es jūsu priekšā uzstājos un teicu, mums nav pieredzes šādās problēmās, cik dziļi ārējās krīzes ietekmē, cik dziļi mēs šajā krīzē ieiesim un kā mēs no tās iziesim. Un, protams, katram ir savas funkcijas. Bieži vien man personīgi ir nācies parādīties tad, kad krīze ir uzsākusies, jau visdziļākā brīdī. Bet diemžēl manā dzīvē nav bijis daudz iespēju mēģināt pārbaudīt to, ko esmu licis priekšā, kā no šīs krīzes iziet, un izbaudīt, vai tas ir pareizi vai nav. Man tas vienkārši — ir vēlējums, tomēr nākamai valdībai pierādīt, ka var krīzi pārvarēt. Pavisam nelielas pazīmes februāra beigās parāda, ka mēs esam jau pamazām sasnieguši minimumu un ejam no turienes ārā. Tagad ir ļoti svarīgi, kā pareizi to izdarīt. Katrai valdībai ir savi uzdevumi. Man nav laika teikt par kļūdām, man nav laika teikt par panākumiem, bet es gribētu teikt vairākas lietas, novēlot valdībai un parlamentam.

Es sākšu ar parlamentu. Man ir liels lūgums parlamentam, vienalga, vai ar pašvaldību vēlēšanām, vai ar valsts vēlēšanām nedarīt tādas lietas, kas tika darīts 1998.un daļēji arī 1997.gadā. Jo tad, kad valstij iet labi, ne vienmēr pārpalikusī nauda ir jātērē, ne vienmēr ir jāmaksā tā gada vidū, vienai vai otrai, vai trešai vajadzībai. Jāsaprot, ka jāpalielina algas ir skolotājiem, es saprotu, ka policistiem, es saprotu, ka tiesnešiem, bet, cienījamais parlament, atcerēsimies, ka tad, ja mēs to darām gada vidū, tad sitiens pār izdevumu daļu nāk nākamā gadā. Klajš piemērs ir 1999.gads.

Otrs. Ko tad darīt, ja budžets tiešām pildās labi, paliek pāri nauda. Ir tikai divas klasiskas iespējas — vai nu veidot rezerves fondu tieši tādiem krīzes brīžiem, vai nu dzelžaini maksāt savus iepriekšējā laikā sakrātos parādus. Šāda pieredze parlamentā līdz šim nav bijusi. Tiešām aicinātu parlamentu nopietni pret to attiekties. Jo nav nekas sliktāks, kā iedot cilvēkam cerību, algu, pensiju un pēc tam noņemt nost, pasakot, ka vairāk šīs naudas nav.

Tālāk. Es neapšaubāmi domāju, tas ir viens no visbūtiskākiem jautājumiem parlamentā — nevar būt tāda situācija, ka cilvēks nedomā ne labi, ne kreisi, bet domā kaut kā pa vidu. Man viens cilvēks nesen pateica vienu frāzi, pie kā es pieturos. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ja mēs sasniegsim līmeni, kad būs divi principi — tirgus, cik vien iespējams, un valdība, cik vien nepieciešama — tad tas nozīmē, ka mēs esam izdarījuši to, ka neatkarīgi no tā, cik strauji notiks politiskās rokādes un pārmaiņas, saimnieciskais sektors fundamentāli darbosies pats. Piemērs tam ir Itālija, un es varētu minēt daudzas valstis.

Tālāk nedaudz konkrētākas lietas. Es negribētu iedziļināties plānā, bet es tomēr aicinu jauno finansu ministru un valdību pievērst nelielu uzmanību plānam, kas bija izstrādāts Finansu ministrijā. Un šis plāns ir sekojošs, ka budžets ir jāgroza. Es lūdzu iepazīties ar tiem datiem, tie ir pieejami atklāti, budžets ir jāgroza, bet ne jau par tik lielu summu, kā vajadzētu grozīt, piemēram, mēnesi, divus atpakaļ, tāpēc ka daļa iesaldēto līdzekļu jau ir uzskatīti kā budžeta grozījumi, tie ir 2,5%, pēc maniem aprēķiniem būtu jāmaina un jāgroza papildus vēl 3%.

Sēdes vadītājs.

Atvainojiet, piecas minūtes ir pagājušas.

I.Godmanis.

Es varētu vēl vienu minūti papildus?

Sēdes vadītājs.

Nav iebildumu? Lūdzu!

I.Godmanis.

Jā. Un tagad pāris ļoti precīzi novēlējumi.

Pirmais. Es stādos priekšā, kā tomēr samērot šīs lietas, reformas un sociālās problēmas. Izglītībā, mēs būsim drusku mainītās lomās ar jauno izglītības ministri, bet es viņas vietā nenākšu un neteikšu, ka obligāti ir jābūt divreiz lielākām algām, bet ir skaidrs, ka šajā valstī nevar būt tā, ka ir septiņi bērni uz vienu slodzi. Eiropā nav nekur mazāk kā trīspadsmit. Tas nozīmē, ka, no vienas puses, ir jāiziet uz normālām attiecībām starp skolotāju skaitu un bērniem, no otras puses, tikai tad mēs varēsim, pat katru gadu pat nedaudz liekot naudu klāt, panākt, ka, pieliekot klāt kaut kur gadā 7 miljonus, mums faktiski iznāktu 70 latu uz rokas, tagad skolotājiem tie būs apmēram 125, tā rēķinot, kā mēs esam likuši.

Lauksaimniecībā. Man ir lūgums: cik ilgi mēs vēl mānīsim ar akcīzes atmaksu zemniekiem par 120 litriem uz hektāru, kas absolūti nav nekādā sakarā ar to, ko ražojam? Nomainīsim to ar citu ciparu subsīdijās, kur ir skaidri redzams, ko viņš ražo, nevis iedosim par hektāru, kurš netiek apstrādāts.

Bērnu pabalstos. Vai jūs visi to zināt, ka katram bērnam principā pienākās bērnu pabalsts līdz 24 gadiem, ja viņš mācās? Vienalga, kaut vai jums ir tūkstoš latu mēnesī.

Sēdes vadītājs.

Ir laiks.

I.Godmanis.

Jā, piedošanu, ka es nepaspēju pateikt jums visu, ko es gribēju. Vai jūs man vēl neļautu mazliet…

Sēdes vadītājs.

Godmaņa kungs lūdz vēl 2 minūtes. Nav iebildumu? Lūdzu!

I.Godmanis.

Redziet, ko es gribu teikt par bērnu pabalstiem. Visiem ir skaidrs, ka 28 procenti, un ministri to zina labāk par mani. Ir bērni, kas dzīvo tiešām — daudzbērnu ģimenes ir visgrūtākajā stāvoklī. Nu bet tad iznāk tā, ka bērnu pabalstu uzrēķina visiem, neatkarīgi no tā, cik viņi ir bagāti, un nevar saņemt tie, kam ir jāsaņem un kam ir trūkums. Un tāpēc es noteikti domāju, un es ierosinātu valdībai izskatīt jautājumu par to, ka tik tiešām izpildām jauno likumu, paaugstinām bērnu pabalstus, bet nemaksājam to visiem.

Protams, vēl ir trīs lietas. Neapšaubāmi, mēs nevaram atļauties būvēt ceļus. 60 uz 40 akcīzes nodoklī, vienīgais, kā mēs varam darīt, ja mēs saņemam dūšu un ceļam akcīzes nodokli. Neceļam — nevaram 60 uz 40.

Kas attiecas uz finansēm aizsardzībai. Es ļoti lūgtu parlamentā nedaudz ieklausīties manās domās. Mums nebūs iespēju vienkārši iekļūt Eiropas kopienā, ceļot savu sociālās labklājības līmeni, ja mēs neveltīsim naudu aizsardzībai. Sevišķi pēdējie notikumi Eiropā, kad demokrātijas ir spiestas tērēt lielu naudu, lai aizstāvētu demokrātijas. Ir skaidrs, ka, ja mēs neiesim šo ceļu, nepalielināsim līdzekļus, Eiropas Kopienu neredzēt kā savas ausis.

Un pēdējais. Par kariem un par kaujām. Es tiešām ceru, un no sirds ceru, ka šī valdība izvedīs šo valsti no krīzes. Diemžēl mums nebija iespēju to izdarīt. Tāda bija sitācija. Bet es neesmu skaudīgs, es novēlu jums to izdarīt. Taču atcerēsimies vienu lietu, ko man teica savā laikā Lehs Valensa: kamēr mēs nebūsim izcīnījuši savai valstij to mūžīgo pastāvēšanas iespēju, tikmēr… Es vienmēr atcerēšos viņa teicienu, kur ir runa par cīņu starp konservatīvismu un liberālismu, starp komunismu un starp kapitālismu. Viņš vienmēr teica tā: pagaidām arī Polijā mēs nevaram teikt, ka mēs esam vinnējuši karu, mēs esam vinnējuši tikai kauju. Lai uzvarētu karu, vēl būs daudz jāstrādā. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Leons Bojārs, LSDSP frakcijas de- putāts.

L.Bojārs

(LSDSP). Cienījamā prezidente, cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Dāmas un kungi, Latvijas iedzīvotāji! Jā, zīmīgi ir šodien, skaistā vasaras dienā, kad esam gandrīz ražas novākšanas priekšvakarā, dot pilnvaras jaunai Latvijas valdībai. Diemžēl bija īss laika sprīdis, lai iepazītos ar Valdības deklarāciju, bet ir žēl, ka ir jāmaina valdība ātrāk, nekā lapsa met spalvu. Ir apdomīgi, saudzīgi jāsaimnieko, bet nav jāizsaimnieko.

Par deklarāciju. Izglītība. Man rada izbrīnu, ka mums tai ir jābūt konkurētspējīgai. Es nekad nešaubos, ka tie speciālisti, ko gatavo mūsu mācību iestādes, nav sliktāki nekā citās valstīs. Ja to novērtē citādi, tad mūsu Izglītības ministrija nonākusi līdz kliņķim.

Arī, pārskatot citas pozīcijas, ir atrodami solījumi, kuri tika doti no 1992. gada līdz 1998. gadam. Tagad varbūt jau neatceramies, bet ir tas, kur esam nogājuši ar savu bezsaimnieciskumu? Par Latvijas augšāmcelšanos. Bezdarbs. Kur nodarbināsim cilvēkus, lai viņi varētu nopelnīt to iztikas minumu, kurš jebkurā ģimenē ir vajadzīgs? Deklarācijā nav atrodams par rūpniecību. Rūpniecība ir jāreanimē. Tikai tad būs darba vietas, būs cilvēkiem nauda un būs republikas uzplaukums.

Atkal gribam valsts budžetu glābt. Bet uz pensionāru, skolotāju, pašvaldību un maznodrošināto rēķina. Tas jau ir bijis, un otro reizi upē ielēkt nevar.

Par valsts pilnvarniekiem. Nebija nekas pateikts. Kas ir vainīgs pie tā, ka mūsu rūpniecības valsts uzņēmumi nestrādā. Jebkurš var saprast, ka, ja cilvēks ieņem piecus vai septiņus amatus, tad viņš tikai savāc naudu, neko nedara, un tad ir tādi brīnumi, kā notika "Aurorā". Var jau no Rīgas domes pievest piemēru, ka, apstiprinot "Spilves" pilnvarnieku, kuram jau bija 14. amats… Un pie kā tas pienāca? Izzaga, izsaimniekoja, un tagad tas uzņēmums nestrādā.

Skatāmies par IPK — 7% — 2000. gadā. Diemžēl lauksaimniecība, kas tikko dzīvību velk, un rūpniecība mūsu ir nezināšanā. Kādā veidā un kāda nozare būs tā, kas palīdzēs sasniegt šos procentus? Mūsu nodokļu sistēma. Astoņu gadu laikā mēs to nevarējām sakārtot. Mēs to strukturizējām, pārstrukturizējām un nonācām pie tā, ka mazo, vidējo uzņēmēju žņaudzam nost, kā vien varam, tajā pašā laikā mums zeļ nelegāli ievestā produkcija, atkal Rīgas tirgū spirta plūdi, jo noņēmām konvoju. Starptautiskā finansu sadarbība — kāda var būt runa, ka mēs palīdzēsim citām valstīm, ja mums 2000. gadā pašiem vajadzēs prasīt palīdzību? Vajag taču uz realitāti arī drusciņ paskatīties.

Tagad par demogrāfiju. Es tiešām neredzu, kā mēs risināsim šo jautājumu. Divi viņsaulē aizgājuši, viens piedzimušais. Bet mūsu statistikai nevar ticēt, tā kā tam netic arī Finansu ministrija. Patiesībā ir četri aizgājuši viņsaulē un varbūt viens vai pusotra piedzimis. Tad kas mums, patiesībā jums, jaunajiem deputātiem, pēc 40 gadiem maksās pensijas un tās pelnīs?

Dzelzceļu restrukturizācija. Es to saprotu tā, ka mēs domājam noņemt pēdējās dzelzceļa sliedes un pārlikt tās par lūžņiem. Tas jau tiek darīts.

Un tagad par mūsu privatizāciju. Diemžēl privatizācija tika izvesta tā, ka to privatizēto vai pārdoto uzņēmumu lielākā daļa Latvijai neko nedod.

Kas attiecas uz "Latvenergo". "Latvenergo" ir jāpaliek mūžīgi Latvijas tautas īpašumā bez privatizācijas.

Sēdes vadītājs.

Piecas minūtes ir pagājušas.

L.Bojārs.

Jo, ja privatizēsim šo uzņēmumu… Es vienu minūti…

Sēdes vadītājs.

Viena minūte, lūdzu.

L.Bojārs.

Ja privatizēsim šo sistēmu, kurai pēc 10—15 gadiem būs ļoti liela vērtība, tad Latvijas iedzīvotāji sēdēs pie petrolejas lampas, jo pacelsies cena uz vienu kilovatu, kā tiek aprēķināts, 14—16 santīmu. Un mums jau piemērs ir no "Lattelekom".

Un pēdējais. Par mūsu parādiem. Mēs par tiem klusējam. Pusmiljards mums ir parādu. Kādā veidā mēs tos atpelnīsim? Kā tos nomaksāsim? Kas tos nomaksās, un kur ir aizgājusi tā naudiņa? Kas par to nesīs atbildību Latvijas un Latvijas iedzīvotāju priekšā. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Imants Burvis, LSDSP frakcijas deputāts.

I.Burvis

(LSDSP). Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Cienījamā prezidente! Ja mēs paskatāmies uz to, kas šodien notiek, tad mēs, protams, runājam par to, ka centīsimies pārvarēt krīzi. Un tad ir jāapzinās, ka šī krīze, tā ir tā vieta, kur mūs novedušas visas iepriekšējās valdības, tātad iepriekšējo valdību darba summa, visu, ne tikai pēdējās, Krištopana vadītās valdības. Teorētiski man ļoti patīk Godmaņa kunga tēze par to, ka dzelžaini jāmaksā savi iepriekšējos laikos sakrātie parādi, bet kurš maksās? Valdības? Vai tie, kas tur ir bijuši? Nē, acīmredzot, tā tas izriet no deklarācijas, maksās tā pati tauta, kura šobrīd pat priecājas par to, ka šķietami, liekas, jauna, stabila valdība nāk. Šo deklarāciju faktiski sastādīja tie paši cilvēki, kuri strādāja iepriekšējās valdībās. Dobeļa kungs kritizēja tos, kuri gribēja, bet netika valdībā, bet vai viņš kā valdošās koalīcijas pārstāvis būs spējīgs godīgi kritizēt savas partijas pārstāvjus par savas partijas pārstāvju jau sagatavotiem ceļiem krīzes pārvarēšanai? (Starpsauciens" "Būs spējīgs!") Un šos ceļus apmaksās tā pati latviešu tauta, par kuru viņš līdz šim tik cītīgi aizstāvot runāja. Domāju, ka tomēr ne. Ejot iepriekšējo ceļu, un deklarācija piedāvā tieši iepriekšējā ceļa iešanu, no esošā strupceļa mēs ārā neiziesim.

Tagad dažas sīkas piezīmes. Manā skatījumā deklarācijā ir pietiekami bīstama tēze par valsts kontroles pastiprināšanu ostās. Žēl, ka šī tēze nav skaidra, bet atgriezt valsts kontrolē to, kas ir atdots pašvaldībām, tas izsauks pietiekami stabilas jukas. Vai tā būs stabilitātes pazīme, nezinu. Man nav līdz galam skaidra tēze par jaunās kuģošanas politikas izstrādāšanu un ieviešanu. Tā ir izstrādāta pusotra gada atpakaļ, un ieviest neviens nebija spējīgs, varbūt nebija vienkārši politiskas gribas. Nu, gribās cerēt, ka jaunajai valdībai šī politiskā griba būs. Manā skatījumā deklarācijā ir bīstama pretruna jautājumā par pensiju vecuma palielināšanu un bezdarba apkarošanu, šīs divas tēzes kopā neštimmēs. Un nākamā ļoti nopietnā bīstamība jaunajā deklarācijā —privatizācijas un attīstības aģentūras apvienošana vienās rokās. Tātad faktiski mēs atzīstam, ka visu, ko varēja noprivatizēt, mēs jau esam gandrīz privatizējuši. Nākošajā solī vairs nebūs, no kā papildināt cauruma ielāpu, un tagad vienās rokās būs jaunās investīcijas programmu finansēšanas, jauno kredītu izmantošanas un atlikušās daļas privatizēšanas politika. Manā skatījumā tas ir mazdrusciņ bīstami, viena aģentūra kļūdās, otra pat nevarēs labot. Man liekas, tas būtu jāņem vērā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Egils Baldzēns. Otro reizi.

E.Baldzēns

(LSDSP). Godājamie kolēģi! Sociāldemokrātiem te tādā netiešā veidā tika izteikts pārmetums, ka mēs iepriekšējā valdībā neesam uztraukušies par pensionāriem. Mums nevajadzēja uztraukties, mums vajadzēja balsot. Es atgādināšu, ka arī tās izmaiņas, kas tika pieņemtas pensiju jautājumā, piemēram, par pensionāram virs 80 gadiem 10% pielikumu, panāca sociāldemokrāti, "Tēvzemei un Brīvībai" un citām opozīcijas balsīm, tā kā šeit, es domāju, nevajag uztraukties tik ļoti, vajag strādāt, un tad būs pavisam labi.

Atgādināšu vēl, ka sociāldemokrātiem nebija nepieciešams nepārtraukti kāpt tribīnē, jo mums bija līgums, kas saistīja mūs ar Ministru prezidentu, un visas šīs tēzes, kas saistās ar pensionāru līmeņa pakāpenisku celšanu, bija šajā līgumā. Un, ja tās ir jāpilda Ministru prezidentam, tad tās ir jāpilda arī labklājības ministram, finansu ministram un tā joprojām. Tā kā jāprot strādāt ir parlamentāri un ne no Saeimas tribīnes vien.

Sēdes vadītājs.

Debates beidzam. Vai referentam apspriežamajā lietā, Andrim Šķēlem, ir kas piebilstams? Iebilstams nav. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par Saeimas lēmuma projektu — izteikt uzticību Ministru kabinetam šādā sastāvā:

Ministru prezidents — Andris Šķēle,

aizsardzības ministrs — Ģirts Valdis Kristovskis,

ārlietu ministrs — Indulis Bērziņš,

ekonomikas ministrs — Vladimirs Makarovs,

finansu ministrs — Edmunds Krastiņš,

iekšlietu ministrs — Mareks Segliņš,

izglītības un zinātnes ministre — Silva Golde,

kultūras ministre — Karina Pētersone,

labklājības ministrs — Roberts Jurdžs,

satiksmes ministrs — Anatolijs Gorbunovs,

tieslietu ministrs — Valdis Birkavs,

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs — Vents Balodis,

zemkopības ministrs — Aigars Kalvītis,

īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām — Roberts Zīle,

īpašo uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās — Jānis Bunkšs.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 60, pret — 37, atturas — nav. Lēmums ir pieņemts. (Aplausi.)

Nākamais darba kārtības jautājums — likumprojekts "Par Asociācijas Padomes lēmumu par Latvijas līdzdalības noteikumiem un nosacījumiem Eiropas Kopienas pētniecības, tehnoloģiskās attīstības un rezultātu demonstrēšanas programmās [182/1999/EC (1998 — 2002)] un pētniecības un apmācības pasākumu programmās [1999/64/Euratom (1998 — 2002)]". Pirmais lasījums. Ārlietu komisijas vārdā — deputāts Guntars Krasts.

Kolēģus es lūdzu un arī viesus es lūdzu apsveikumus veikt pēc tam, kad būs slēgta šī sesija. Mēs pašlaik izskatām likumprojektu. Lūdzu, Krasta kungs!

G.Krasts

(TB/LNNK). Godātā Valsts prezidente! Kolēģi! Latvija kļūst pilntiesīga šīs programmas, tā sauktā piektā ietvara Eiropas Savienības programmas zinātnē un tehnoloģijā, dalībniece pēc šī likumprojekta apstiprināšanas. Varu jūs informēt, ka jau ar 1.jūniju noslēdzies termiņš projekta pieteikumiem, Latvijas puses zinātnieku pieteikumiem šai programmai. Un, ja Latvijas zinātnieku projekti netiks izskatīti un nebūs nokārtotas šīs procedūras, konkrēti nebūs pieņemts šis likumprojekts, mūsu zinātnieki paliek bez iespējām piedalīties šajā programmā šajā gadā un, respektīvi, paliek bez iespējām piedalīties kopējā programmā līdz 2002.gadam, programmā, kas ilgs trīs gadus, trīs gadu programmā, un varu jūs arī informēt par to, ka iepriekšējā, ceturtā ietvaru programmā, Latvijas zinātnieki ar saviem projektiem ir bijuši pietiekami konkurētspējīgi un spējuši piesaistīt 1,5 miljonus latu Latvijas zinātnei. Tāpēc atbildīgā komisija ierosina šo likumprojektu izsludināt par steidzamu, ja nav iebildumu.

Sēdes vadītājs.

Vispirms lemjam par šī likumprojekta atzīšanu par steidzamu. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par steidzamību. Lūdzu rezultātu! Par — 89, pret — nav, atturas — nav. Likumprojekts par steidzamu atzīts.

G.Krasts.

Paldies, godātie kolēģi. Tad es gribētu aicināt to pieņemt pirmajā lasījumā!

Sēdes vadītājs.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par — 93, pret — nav, atturas — nav. Pirmajā lasījumā likumprojekts ir pieņemts.

G.Krasts.

Uz otro lasījumu atbildīgā komisija lūdz redakcionāli precizēt 1.pantu.

Sēdes vadītājs.

Deputātiem iebildumu nav.

G.Krasts.

Paldies! Redakcionāli tiek precizēts arī 2.pants.

Sēdes vadītājs.

Deputāti neiebilst.

G.Krasts.

Un redakcionāli tiek precizēts 3.pants.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

G.Krasts.

Ja iebildumu nav, es lūgtu apstiprināt šo likumprojektu arī otrajā, galīgajā, lasījuma.

Sēdes vadītājs.

Deputātiem iebildumu nav. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta "Par Asociācijas Padomes lēmumu par Latvijas līdzdalības noteikumiem un nosacījumiem Eiropas Kopienas pētniecības, tehnoloģiskās attīstības un rezultātu demonstrēšanas programmās un pētniecības un apmācības pasākumu programmās" pieņemšanu otrajā, galīgajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par — 96, pret un atturas — nav. Likums pieņemts.

...

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm.

Kamēr tiek gatavota reģistrācijas izdruka, vārds paziņojumam Tautas partijas frakcijas deputātam Jānim Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš

(TP). Kolēģi deputāti no Pilsonības likuma izpildes komisijas! Pulksten 10.45 īsa komisijas sēde 301. kabinetā.

Sēdes vadītājs.

Vinetai Muižniecei par komisijas sēdi paziņojums.

V.Muižniece

(TP). Godātie Mandātu un iesniegumu komisijas locekļi! Šodien pulksten 11 būs Mandātu un iesniegumu komisijas sēde Mandātu un iesniegumu komisijas telpās. Lūdzu visus pievērst uzmanību šim paziņojumam un ierasties. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Imantam Kalniņam.

I.Kalniņš

(TB/LNNK). Godājamie Budžeta un finansu komisijas locekļi! Budžeta un finansu komisijas sēde notiks pēc mūsu šīsdienas otrās plenārsēdes. Tātad pēc tās plenārsēdes, kas sākas pulksten 14.00, tūlīt pēc plenārsēdes. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Vārds Andrim Bērziņam, Jaunās partijas frakcijas deputātam.

A.Bērziņš

(JP). Ļoti cienījamie kolēģi! Liels lūgums Bērnu tiesību aizsardzības komisijai, 11.30 Sociālo un darba lietu komisijas telpās būs sanāksme, kur būs ziņojums par tiem bērniem, kas atrodas pašlaik Francijā un kur tik daudz presē tiek rakstīts. Liels lūgums visiem ierasties. Es domāju, ka tas ir svarīgs un būtisks jautājums.

Sēdes vadītājs.

Godātie deputāti, pulksten 11.30 notiks ārkārtas Saeimas Prezidija sēde, kas acīmredzot lems vēl par vienas sesijas un ārkārtas sēdes sasaukšanu šodien orientējoši pulksten 12.00.

Lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

A.Bartaševičs

(7. Saeimas sekretāres biedrs). Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Gundars Bojārs, Jānis Lāčplēsis, Silva Golde, Helēna Demakova, Vaira Paegle, Oskars Grīgs, Jānis Straume, Vineta Muižniece. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Paldies! Ārkārtas sesija un ārkārtas sēde ir slēgta.