Lēmums par atbilžu sniegšanu uz deputātu jautājumiem 2009.gada 18.jūnijā

 

Saeimas Prezidijs nolemj:

Izziņot jautājumus, uz kuriem tiks sniegtas atbildes 2009.gada 18.jūnijā pulksten 17.00:

 

1. Deputātu J.Plinera, J.Sokolovska, V.Buhvalova, V.Buzajeva un M.Mitrofanova jautājums ārlietu ministram Mārim Riekstiņam (jautājumu reģistra Nr.158/J9)

“Par iespējamo Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu saistību neizpildi”

(pilns jautājuma teksts pielikumā). (Atbildes dok. Nr.4247)

 

2. Deputātu J.Plinera, J.Sokolovska, V.Buhvalova, V.Buzajeva un M.Mitrofanova jautājums tieslietu ministram Marekam Segliņam (jautājumu reģistra Nr.159/J9)

“Par informācijas sniegšanu svešvalodā”

(pilns jautājuma teksts pielikumā). (Atbildes dok. Nr.4234)

 

3. Deputātu J.Plinera, J.Sokolovska, V.Buhvalova, V.Buzajeva un M.Mitrofanova jautājums ārlietu ministram Mārim Riekstiņam (jautājumu reģistra Nr.163/J9)

“Par Latvijas līgumsaistībām”

(pilns jautājuma teksts pielikumā). (Atbildes dok. Nr.4286)

 

4. Deputātu J.Plinera, J.Sokolovska, V.Buhvalova, V.Buzajeva un M.Mitrofanova jautājums tieslietu ministram Marekam Segliņam (jautājumu reģistra Nr.164/J9)

“Par naturalizācijas gaitu”

(pilns jautājuma teksts pielikumā). (Atbildes dok. Nr.4282)

 

5. Deputātu J.Urbanoviča, A.Golubova, O.Deņisova, V.Orlova un V.Agešina jautājums veselības ministram Ivaram Eglītim (jautājumu reģistra Nr.166/J9)

“Par medicīniskās palīdzības minimumu”

(pilns jautājuma teksts pielikumā). (Atbildes dok. Nr.4419)

 

6. Deputātu A.Bērziņa, I.Godmaņa, O.Kastēna, A.Mackeviča, K.Pētersones, V.Aizbalta un J.Dukšinska jautājums veselības ministram Ivaram Eglītim (jautājumu reģistra Nr.167/J9, dok. Nr.4436)

“Par VSIA “Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs” reorganizācijas finansiālajiem ieguvumiem”

(pilns jautājuma teksts pielikumā). (Atbildes dok. Nr.4474)

 

7. Deputātu J.Plinera, V.Buhvalova, J.Sokolovska, M.Mitrofanova un V.Buzajeva jautājums labklājības ministram Uldim Augulim (jautājumu reģistra Nr.168/J9)

“Par Latvijas Republikas līgumiem ar Krievijas Federāciju un Baltkrievijas Republiku par sadarbību sociālās drošības jomā”

(pilns jautājuma teksts pielikumā).

 Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze

Rīgā 2009.gada 15.jūnijā

 

Pielikums

Par iespējamo Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu saistību neizpildi

“Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu” 9.pants paredz, ka dalībvalstis regulāri ANO Komitejai rasu diskriminācijas likvidēšanai iesniedz referātu par veiktajiem likumdošanas, tiesas, administratīvajiem vai citiem pasākumiem, kuri palīdz realizēt šīs konvencijas noteikumus.

Saskaņā ar 2003.gada ANO Komitejas rasu diskriminācijas likvidēšanai noslēguma secinājumu 25.punktu (CERD/C/63/CO/7) Latvijai vēl pirms diviem gadiem, 2007.gada 14.maijā, bija jāiesniedz kārtējais ziņojums par “Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu” realizāciju. Ministru kabinets šā ziņojuma tekstu apstiprināja tikai 2008.gada vasarā, taču, kā liecina ANO Cilvēktiesību komitejas datubāze, šis ziņojums līdz pat šim brīdim joprojām nav iesniegts.

Sakarā ar iepriekšminēto lūdzam atbildēt uz sekojošiem jautājumiem.

1. Vai iepriekšminētais ziņojums ir iesniegts?

2. Ja nav, tad kas ir vainīgs un ar ko ir saistīta vilcināšanās ar ziņojuma iesniegšanu?

3. Kad minētais ziņojums tiks iesniegts?

9.Saeimas deputāti: J.Pliners, J.Sokolovskis, V.Buhvalovs,
V.Buzajevs, M.Mitrofanovs

Rīgā 2009.gada 14.maijā

 

Par informācijas sniegšanu svešvalodā

Latvijas Republikas tiesībsargs šā gada 21.aprīlī savā atbildē Nr.6/6-134 Rīgas domes deputātam Aleksandram Kuzminam (pielikumā) konstatēja (1.punktā), ka “iestādēm, kuru viena no pamatfunkcijām ir cilvēktiesību ievērošanas un integrācijas veicināšana (piemēram, Tiesībsarga birojs, Labklājības ministrija, pašvaldību sociālie dienesti), jāpiešķir tiesības savas kompetences un kapacitātes ietvaros sniegt informāciju svešvalodā (bez konkrēta personas pieprasījuma Ministru kabineta 2005.gada 15.februāra noteikumu Nr.130 3.1.punkta izpratnē)”.

Sakarā ar iepriekšminēto lūdzam atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

1. Vai Tieslietu ministrija plāno iesniegt Ministru kabinetā grozījumus MK noteikumos Nr.130, lai ieviestu dzīvē tiesībsarga ieteikumus un sakārtotu šos noteikumus atbilstoši cilvēktiesību prasībām?

2. Kāds varētu būt attiecīgo grozījumu izstrādāšanas termiņš un to saturs?

Pielikumā: LR tiesībsarga atbildes kopija.

9.Saeimas deputāti: J.Pliners, J.Sokolovskis,
 V.Buhvalovs, V.Buzajevs, M.Mitrofanovs

Rīgā 2009.gada 14.maijā 

Pielikums

Godātais A.Kuzmina kungs!

Tiesībsarga birojā tika izskatīti Jūsu iesniegumi (reģistrēti ar Nr.27C-26D/1548 un 26D/1549) par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem Valsts valodas likuma 21.panta pirmajā daļā un Pilsonības likuma 2.panta 1.³ punktā, kā arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 201.³⁵ panta septītajā daļā.

Izvērtējot lietas materiālus, sniedzu šādas atbildes:

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 104.pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Ikvienam ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā.” Minētais regulējums interpretējams kopsakarā ar Satversmes 4.panta pirmo teikumu, saskaņā ar kuru “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Jāatzīmē, ka valsts valodas noteikšana katrā valstī ir iekšpolitisks jautājums, kurš ir likumdevēja kompetencē. Piešķirot latviešu valodai valsts valodas statusu Latvijas Republikā, cilvēktiesību principi un normas netika pārkāpti. Satversmes tiesa savā 2001.gada 21.decembra spriedumā lietā Nr.2001-04-0103 atzina, ka “ar Satversmes 4.pantu juridiski nostiprinātas arī Latvijas iedzīvotāju tiesības lietot latviešu valodu gan mutvārdu, gan rakstveida saziņā”.

Satversmē ietverto principu konkretizēšanai valsts valodas jomā likumdevējs pieņēmis Valsts valodas likumu. Jāatzīmē, ka Satversmes 4. un 104.panta un Valsts valodas likuma regulējumu mērķis ir latviešu valodas kā valsts valodas aizsardzība. Līdzīga prakse ir attīstīta un nav atzīstama par diskriminējošu arī citās pasaules valstīs.

Saskaņā ar valsts valodas likuma 21.panta pirmo daļu “Valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī uzņēmējsabiedrību, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, sabiedrības informēšanai paredzētā informācija sniedzama tikai valsts valodā, izņemot šā panta piektajā daļā noteiktos gadījumus. Šis noteikums attiecināms arī uz privātām iestādēm, organizācijām, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kā arī pašnodarbinātajām personām, kuras, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvo aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas, ja informācijas sniegšana saistīta ar attiecīgo funkciju izpildi”. Šā regulējuma leģitīmais mērķis ir latviešu valodas kā valsts valodas aizsardzības un tās konstitucionālā statusa nodrošināšana.

Saskaņā ar Valsts valodas likuma 1.panta ceturto punktu viens no šā likuma uzdevumiem ir nodrošināt “mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas”. No minētā regulējuma secināms, ka līdztekus valsts valodas stiprināšanai viens no Valsts valodas likuma uzdevumiem ir mazākumtautību pārstāvju integrācijas veicināšana, respektējot un ievērojot viņu tiesības lietot arī citas valodas. Tāpat ir svarīgi atzīmēt, ka valsts ir tiesīga noteikt savu iestāžu darba valodu, tomēr valstij ir jānodrošina arī efektīva un praktiska cilvēktiesību realizācija. Vēlos informēt, ka 2006.gadā Valsts cilvēktiesību birojs vērsās Ministru kabinetā ar lūgumu izvērtēt Ministru kabineta 2005.gada 15.februāra noteikumu Nr.130 “Noteikumi par valodu lietošanu informācijā” 3.1.punkta grozījumu iespējas, izslēdzot no šīs tiesību normas regulēšanas sfēras institūcijas, kuru funkcijas ir vērstas uz sabiedrības integrācijas veicināšanu. Pēc vairākām darba grupas sēdēm tiesībpolitisku apsvērumu dēļ šis priekšlikums netika atbalstīts.

Rezumējot minēto, norādu, ka valsts valoda ir viens no neatkarīgās Latvijas Republikas pastāvēšanas nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, bet vienlaikus ir arī valsts iedzīvotāju saziņas līdzeklis, kas būtiski ietekmē Satversmes 90. un 100.pantā noteiktās tiesības. Satversmes tiesa 2008.gada 9.maija spriedumā lietā Nr.2007-24-01 atzina, ka “Satversmē noteiktās pamattiesības nedrīkst būt deklaratīvas. Ir jānodrošina arī to praktiska īstenošana”. Uzskatu, ka tiesībām ir jāatbilst sabiedrības vajadzībām un konkrētajai vēsturiskajai situācijai. Pašreizējā situācijā valsts suverenitātes apdraudējumi nav tik aktuāli kā, piemēram, pirms desmit gadiem, un līdz ar to pamatoti un samērīgi jāmaina normatīvais regulējums. Iestādēm, kuru viena no pamatfunkcijām ir cilvēktiesību ievērošanas un integrācijas veicināšana (piemēram, Tiesībsarga birojs, Labklājības ministrija, pašvaldību sociālie dienesti), jāpiešķir tiesības savas kompetences un kapacitātes ietvaros sniegt informāciju svešvalodā (bez konkrēta personas pieprasījuma Ministru kabineta 2005.gada 15.februāra noteikumu Nr.130 3.1.punkta izpratnē).

 

Par Latvijas līgumsaistībām

1. Latvijas Republikas Augstākā padome, 1990.gada 4.maijā pieņemot deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”, nolēma pievienoties cita starpā arī UNESCO Konvencijai pret diskrimināciju izglītībā (minētās deklarācijas 8.punkts).

Spriežot pēc datiem UNESCO interneta mājaslapā,¹ Latvija vēl nav šīs konvencijas dalībvalsts, respektīvi, Ārlietu ministrija līdz pat šim brīdim nav deponējusi pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektora ratificēšanas dokumentus.

• Lūdzam paskaidrot, kāpēc jau gandrīz 19 gadus netiek pildīta likumdevēja griba un netiek deponēti pievienošanās dokumenti un kad tas visbeidzot tiks izdarīts?

2. 2008.gada 9.oktobrī Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību Konsultatīvā komiteja pieņēma atzinumu par Latvijas ziņojumu.

Kaut arī saskaņā ar noteikumiem par Konsultatīvās komitejas atzinumu publiskošanu “Par Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību izpildi”, valstij nav pienākums to publiskot, tā to var darīt un daudzas valstis šo iespēju izmanto.

Pie tam saskaņā ar Eiropas Padomes Ministru komitejas šī gada 16.aprīlī apstiprinātajiem grozījumiem noteikumos par Konsultatīvās komitejas atzinuma publiskošanu, šis atzinums automātiski tiks publiskots 4 mēnešus pēc tam, kad tiks nosūtīts valstij, uz kuru tas attiecas. Neskatoties uz to, valstis tiek aicinātas publiskot Konsultatīvās komisijas atzinumu uzreiz pēc tā saņemšanas. Grozījumi tāpat paredz, ka izņēmums no šī četru mēnešu termiņa ir iespējams, tikai balstoties uz pamatotiem iebildumiem no tās valsts puses, uz kuru tas attiecas.

Sakarā ar iepriekšminēto lūdzam atbildēt uz šādiem jautājumiem:

• Lūdzam iepazīstināt mūs ar Konsultatīvās komitejas atzinumu, kura pieejamību saskaņā ar likuma “Par valsts noslēpumu” 5.panta 3.punktu nevar ierobežot, kā arī Latvijas Republikas komentāriem par to!

• Kad Latvija plāno (ja vispār plāno) publiskot iepriekšminēto Konsultatīvās komitejas atzinumu?

• Kāpēc Latvija nav iesniegusi savus komentārus par šo atzinumu, lai gan tas bija jāizdara jau līdz šī gada 28.martam, un kad tas tiks izdarīts?

¹ http://portal.unesco.org/la/convention.asp?KO=12949&language=E&order=alpha

9.Saeimas deputāti: J.Pliners, J.Sokolovskis,
V.Buhvalovs, V.Buzajevs, M.Mitrofanovs

Rīgā 2009.gada 19.maijā

 

Par naturalizācijas gaitu

1. Naturalizācijas process Latvijā sākās 1995.gada 1.februārī, un līdz 2008.gada decembrim tika iesniegti 127 632 naturalizācijas iesniegumi. Pilsonību naturalizācijas ceļā ieguva 130 790 cilvēki (ieskaitot naturalizēto personu bērnus).¹

1999.gadā novērotais naturalizācijas iesniegumu skaita pieaugums tiek skaidrots ar naturalizācijas “logu” atcelšanu, savukārt 2004.gada maksimumu parasti skaidro ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un Latvijas pilsoņa statusa piesaisti ES pilsoņa statusam. Šeit var atzīmēt arī to apstākli, ka 2004.gadā tika novērota liela krievvalodīgo iedzīvotāju politiskā aktivitāte, iestājoties pret tā saukto “izglītības reformu”. 2006.gadā, kad ar “izglītības reformu” saistītie iedzīvotāju protesti noplaka, bet ar iestāšanos ES saistītais stimuls palika, naturalizācijas iesniegumu skaits salīdzinājumā ar 2004.gadu bija sarucis divkārt.

Vīzu režīma atcelšana nepilsoņiem ieceļošanai Šengenas līguma valstīs un pēc tam arī ieceļošanai Krievijā, ar ko parasti izskaidro naturalizācijas tempu palēnināšanos, notika daudz vēlāk – attiecīgi 2007.gada janvārī un 2008.gada jūnijā. 

1.zīm. Naturalizācijas tempi

2008.gada laikā tika iesniegts tikai 2601 naturalizācijas iesniegums, par Latvijas pilsoņiem kļuva 3004 cilvēki. Tas ir par 21% iesniegumu mazāk un par 56% pilsonību ieguvušo personu mazāk nekā 2007.gada laikā. Iesniegumu skaits pagājušā gada laikā ir rekord­zems, bet pilsonību ieguvušo skaits bija zemāks vienīgi 1995.gadā un 1997.gadā, tas ir pirms naturalizācijas “logu” atcelšanas.

Tik lēns naturalizācijas process praktiski nerisina masu bezpilsonības problēmu Latvijā. 2009.gada 1.janvārī Latvijā bija 357 811 nepilsoņi, un, tā kā pilsonību iegūst vidēji 2362 cilvēki gadā, veicot elementārus aprēķinus, var secināt, ka, lai pilnībā naturalizētu atlikušos nepilsoņus, būs nepieciešams 151 gads!

2. Joprojām darbojas arī nepilsoņu atražošanas konveijers. Kopš attiecīgās normas spēkā stāšanās brīža (1995.gada 5.februārī) līdz 2009.gada 31.janvārim reģistrācijas kārtībā par Latvijas pilsoņiem tika atzīti tikai 7728 bērni. 2008.gada 1.jūlijā Latvijā dzīvoja 15 457 bērni, kas bija dzimuši 1992.–2008.gadā un kuri ir Latvijas nepilsoņi vai personas bez pilsonības.²

3. Naturalizācijas procedūras objektīvo sarežģītību apstiprina sakarība starp to pilsonības pretendentu skaitu, kuriem ir augstākā izglītība, un to personu skaitu, kuras nokārtoja naturalizācijas eksāmenus no pirmās reizes.³

2.zīm. Pretendentu sastāvs pēc viņu izglītības līmeņa un eksāmenu rezultāti (% no pretendentu skaita)

Pastāv sakarība starp to personu skaitu, kuras nebija spējīgas nokārtot pārbaudes, un iesniegumu skaita kritumu (sk. 1.zīm.). Prasības, kas bija viegli pārvaramas krievu lingvistiskās kopienas elitei, kas izmantoja savas tiesības iegūt pilsonību vēl 1999.gadā, izrādījās pārmērīgas plašajiem iedzīvotāju slāņiem ar daudz zemāku izglītības līmeni.

2008.gadā Naturalizācijas pārvalde rīkoja valodas pārbaužu pilsonības pretendentiem salīdzinošu analīzi 36 valstīs.⁴ No tām 29 valstīs ir zināms valodas pārbaužu sarežģītības līmenis pēc vispārējās Eiropas klasifikācijas ALTE.

Vienīgā valsts, kurā sarežģītības kategorija ir augstāka nekā Latvijā (B2 – ceturtā pēc sarežģītības līmeņa), izrādījās Dānija. Vēl četras valstis (Lielbritānija, Latvija, Čehija un Somija) izvirza par vienu pakāpi zemākas prasības (B1). 5 valstīs (Vācija, Luksemburga, Slovēnija, Krievija, Igaunija) prasības ir par puspakāpi zemākas (A2/B1). Vēl 10 valstīs (Austrālija, Austrija, Bulgārija, Grieķija, Kanāda, Lietuva, Nīderlande, ASV, Francija, Horvātija) prasības nepārsniedz pirmo vai otro sarežģītības pakāpi. Vēl 9 valstīs (Beļģija, Īrija, Īslande, Spānija, Kipra, Lihtenšteina, Norvēģija, Polija, Zviedrija) valodas prasības kandidātiem uz pilsonību netiek izvirzītas vispār. Turklāt vismaz 6 valstīs (Austrālija, Kanāda, Lielbritānija, Lietuva, Slovēnija, ASV) pusmūža vecuma personas tiek atbrīvotas no valodas eksāmena kārtošanas.

Prasību, kuras praksē tiek izvirzītas Latvijas pilsonības pretendentiem, līmenis ir ievērojami augstāks, nekā to paredz likums (sadzīves rakstura prasības). Pie tam saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Satversmes un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudes, kuru saturs acīmredzami pārsniedz sadzīves tematikas pārrunu ietvarus, arī tiek rīkotas latviešu valodā.

4. Ievērību pelna arī pretendentu sadalījums pēc vecuma salīdzinājumā ar visu nepilsoņu sadalījumu pēc vecuma.⁵

1.tabula. Nepilsoņu vecuma pamatgrupu naturalizācijas tempi

Vecuma grupas	1		2				3	4	5	6
	Nepilsoņi		Naturalizējamie
	1993.	2007.	1996.	2000.	2007.	Vidēj.	Relat.	Natur.	Dzīv.	gadi
15–17	3,66	2,09	6,47	11,09	12,81	8,76	4,20	10502	7896	9,0
18–30	16,09	13,09	17,17	28,50	38,56	31,51	2,41	37777	49534	15,7
31–40	20,00	11,97	12,68	23,43	16,02	19,89	1,66	23848	45292	22,8
41–50	17,74	19,15	14,81	22,77	14,65	20,61	1,08	24707	72475	35,2
51–60	17,70	21,18	18,84	10,84	12,43	12,43	0,59	14900	80134	64,5
>60	24,80	32,52	30,03	3,37	5,53	6,80	0,21	8153	123069	181,1

Tabulā tiek apkopoti šādi dati:

1) attiecīgo vecuma grupu nepilsoņu daļa 1993.gadā un 2007.gadā;

2) pretendentu daļa tajās pašās vecuma grupās 1996., 2000., 2007.gadā un vidēji visā naturalizācijas procesa gaitā;

3) visa naturalizācijas procesa attiecīgās vecuma grupas pretendentu daļas attiecība pret šīs pašas vecuma grupas daļu nepilsoņu vidū 2007.gadā;

4) kopējais pretendentu skaits attiecīgajā vecuma grupā visā naturalizācijas procesā;

5) kopējais nepilsoņu skaits attiecīgajā vecuma grupā 2007.gadā;

6) gadu skaits, kas būtu nepieciešams, lai naturalizētu attiecīgo vecuma grupu (ņemot vērā to, ka naturalizācijas process turpinās 12 gadus).

Acīmredzami, ka naturalizācijas process ir absolūti neefektīvs vecāko paaudžu pārstāvju grupās, kuras patlaban sastāda nepilsoņu vairākumu.

5. Attiecībā pret Latviju tika izteiktas daudzas EDSO⁶, Eiropas Savienības⁷, Eiropas Padomes⁸ un ANO⁹ rekomendācijas veicināt naturalizācijas gaitu.

Sakarā ar iepriekšminēto lūdzam Jūs atbildēt uz šādiem jautājumiem:

1. Vai 1.punktā aprakstītie naturalizācijas tempi atbilst rekomendācijām, kas minētas 5.punktā?

2. Kādus pasākumus plāno veikt ministrija, lai sasniegtu tos naturalizācijas tempus, kas bija raksturīgi 2004.gadā?

3. Kas būtu jādara, lai apstādinātu 2.punktā raksturoto nepilsoņu atražošanas konveijeru? Kādas rekomendācijas sakarā ar to tika dotas Latvijai un kādiem šo rekomendāciju ietvaros paustajiem atzinumiem valdība nepiekrīt?

4. Vai Jūs, iepazīstoties ar 3.punktā izklāstīto, tāpat kā Jūsu priekšteči ministra postenī, apgalvosiet, ka naturalizācijas eksāmeni nav sarežģīti? Kādus pasākumus nepieciešams veikt naturalizācijas eksāmenu vienkāršošanai?

5. Vai Jūs neuzskatāt, ka 4.punktā izklāstītie fakti liecina par nepieciešamību vienkāršot naturalizācijas procedūru vecāka gadagājuma cilvēkiem? Kādus pasākumus sakarā ar to varētu veikt Tieslietu ministrija?

6. Pēdējo nepilnu divu gadu laikā tika slēgtas Naturalizācijas pārvaldes struktūrvienības Tukumā, Dobelē, Ogrē, Aizkrauklē, Saldū, Krāslavā, Valkā, Ludzā, Jūrmalā, Alūksnē, Balvos, Limbažos, Talsos un apvienotas divas Rīgas filiāles, kā arī kopš 1.maija pārtrauca darboties Naturalizācijas pārvaldes bezmaksas informatīvais tālrunis 80002050.

Kā šāda rīcība saskan ar starptautiskajām rekomendācijām, kas ir izklāstītas 5.punktā?

¹ Naturalizācijas pārvalde (uz 2009.gada 1.martu) http://www.np.gov.lv/lv/faili_lv/naturalizacija_lv.pdf.

Prognoze 2009.gadam attiecībā par iesniegumu skaitu iegūta pēc divu pirmo mēnešu datiem, attiecībā par pilsonību ieguvušo skaitu – salīdzinot šādu personu skaitu 2008.gadā ar iesniegumu skaitu 2007.gadā.

² Iedzīvotāju reģistra dati http://www.pmlp.gov.lv/lv/documents/statistika/IRD/ISVG_Latvija_pec_DZGada_VPD.pdf.

³ Naturalizācijas pārvaldes datu pārrēķins.

⁴ Informācija par valodas prasmes un citām zināšanu pārbaudēm pilsonības iegūšanai. LR Naturalizācijas pārvalde, ārējo sakaru daļa, 2008. (Informācija par valodas prasmes pārbaudi un citām zināšanu pārbaudēm pilsonības iegūšanai. LR Naturalizācijas pārvalde, Ārējo sakaru daļa.)

⁵ Naturalizācijas pārvaldes datu pārskaitīšana.

⁶ http://www.osce.org/documents/odihr/2007/02/23213_lv.pdf Sk. 15.nodaļas 2.pkt.

⁷ http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P5-TA-2004-0180+0+DOC+HML+V0//EN&language=LV Sk. 74.pkt.

⁸ http://www.coe.int/T/R/CommissionerHR/%5BDocuments%5D/CommDH(2004)3_Latvia.asp Sk. 132.4.pkt.

⁹ http://www.unhchr.ch/tbs/doc.nsf(Symbol)CERD.C63.CO.7.En?Opendocument Sk.13.pkt.

9.Saeimas deputāti: J.Pliners, J.Sokolovskis,
V.Buhvalovs, V.Buzajevs, M.Mitrofanovs

Rīgā 2009.gada 21.maijā

 

Par medicīniskās palīdzības minimumu

Latvijas Republikas Satversmes 111.pants pasludina:

“111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.”

Godājamais Eglīša kungs!

1. Vai valstī ir noteikts medicīniskās palīdzības minimums? Ja ir, kas veido šo medicīniskās palīdzības minimumu?

2. Vai krīzes apstākļos tiek plānotas kādas izmaiņas medicīniskās palīdzības minimumam?

Cieņā,

LR 9.Saeimas deputāti: J.Urbanovičs, A.Golubovs,
 O.Deņisovs, V.Orlovs, V.Agešins

Rīgā 2009.gada 28.maijā

 

 

Par VSIA “Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs” reorganizācijas finansiālajiem ieguvumiem

Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 119.panta pirmo un piekto daļu iesniedzam Latvijas Republikas veselības ministram Ivaram Eglītim adresētu steidzamu jautājumu.

Saeimas deputāti ir saņēmuši VSIA “Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs” (turpmāk – RPNC) darbinieku kolektīvu iesniegumu par RPNC darbinieku kopsapulci 2008.gada 22.maijā, kuras laikā Veselības ministrijas valsts sekretārs A.Ploriņš informēja, ka jau maijā tiks parakstīti dokumenti par RPNC reorganizāciju, pievienojot to pie SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” un fiziski pārceļot Psihiatrisko stacionāru no adreses Tvaika ielā 2, Rīgā, uz Biķernieku slimnīcu.

Šobrīd joprojām spēkā ir ar Ministru kabineta 2004.gada 20.decembra rīkojumu Nr.1003 apstiprinātā “Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstības programma” (masterplāns), kurā Garīgās veselības valsts aģentūrai, kuras funkciju, tiesību un saistību pārņēmējs ar 2007.gada 1.martu ir RPNC, noteikts Specializētā centra statuss. Šis masterplāns nepieļauj specializēto centru iekļaušanu daudzprofilu stacionāru sastāvā. Veselības aprūpes sistēmas reformas ieviešanas plāns 2009.–2011.gadam vēl nav apstiprināts.

RPNC darbinieku iesniegumā norādīts, ka, izstrādājot Veselības ministrijas pārstāvju pausto reorganizācijas plānu, nav ņemts vērā “Psihiatrijas un narkoloģijas centra” speciālistu un Latvijas Psihiatru asociācijas viedoklis, kā arī reorganizācijas plāns nav saskaņots ar Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības dalīborganizāciju “Psihiatrijas centrs” un Latvijas Ārstniecības un aprūpes darbinieku arodsavienību.

Lūdzam Jūs atbildēt:

1. Kāds ir ekonomiskais pamatojums plānotajai “Psihiatrijas un narkoloģijas centra” reorganizācijai, pievienojot RPNC pie SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” un fiziski pārceļot Psihiatrisko stacionāru no adreses Tvaika ielā 2, Rīgā, uz Biķernieku slimnīcu? Cik liels atbilstoši veiktajiem aprēķiniem ir plānotās reorganizācijas finansiālais ieguvums?

2. Kāpēc, izstrādājot Veselības ministrijas pārstāvju pausto reorganizācijas plānu, nav ņemts vērā “Psihiatrijas un narkoloģijas centra” speciālistu un Latvijas Psihiatru asociācijas viedoklis, kā arī reorganizācijas plāns nav saskaņots ar Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības dalīborganizāciju “Psihiatrijas centrs” un Latvijas Ārstniecības un aprūpes darbinieku arodsavienību?

3. Kā Jūsu vadītās ministrijas plānotā RPNC reorganizācija turpmāk nodrošinās pacientu kvalitatīvu psihiatrisko aprūpi un ārstēšanu, samazinot gultu vietu skaitu vairāk nekā uz pusi? Vai Biķernieku slimnīcā būs atbilstoši apstākļi pacientu ārstēšanai?

Jautājums ir steidzams, jo šādi Veselības ministrijas pārstāvju paziņojumi rada pamatu bažām, ka valstij nāksies ieguldīt papildu finanšu līdzekļus telpu ierīkošanai atbilstīgi obligātajām Ministru kabineta noteiktajām prasībām psihiatriskajām stacionāru nodaļām, kā arī psihiatrijas un narkoloģijas pacientu pārvietošanai uz citām telpām.

Latvijas Republikas 9.Saeimas deputāti: A.Bērziņš, I.Godmanis,
O.Kastēns, A.Mackevičs, K.Pētersone, V.Aizbalts, J.Dukšinski

Rīgā 2009.gada 4.jūnijā

 

Par Latvijas Republikas līgumiem ar Krievijas Federāciju un Baltkrievijas Republiku par sadarbību sociālās drošības jomā

Labklājības ministrija savā atbildē (151-04/1274) uz 30.aprīļa frakcijas PCTVL deputātu jautājumu norāda, ka Krievijas pusei mēneša laikā (jau līdz šī gada 1.maijam) bija jānosauc institūcijas, kuras būs atbildīgas par bezdarbnieka pabalstu lietu apstrādi un invaliditātes grupas noteikšanu. 6.maijā šī informācija vēl nebija saņemta.

– Vai tā ir saņemta tagad, un vai Krievijas puse jau ir saskaņojusi 28.aprīlī Labklājības ministrijas nosūtītās veidlapas?

– Ja iepriekšminētā informācija ir saņemta, kad Labklājības ministrija plāno pabeigt darbu pie gala Vienošanās versijas un kad tā tiks nosūtīta saskaņošanai Krievijas pusei?

Labklājības ministrija savā atbildē (151-04/1274) uz 23.aprīļa frakcijas PCTVL deputātu jautājumu norāda, ka Baltkrievijas puse vēl nav sniegusi savus komentārus par Latvijas priekšlikumiem Latvijas–Baltkrievijas līgumā par sadarbību sociālās drošības jomā.

– Lūdzam raksturot situāciju uz pašreizējo brīdi un sniegt informāciju par to, kādā saskaņošanas stadijā atrodas iepriekšminētais līgums?

– Vai Jūs varat vēlreiz apliecināt, ka līdz 2010.gada janvārim abi iepriekšminētie līgumi sociālās drošības jomā stāsies spēkā?

9.Saeimas deputāti: J.Pliners, V.Buhvalovs, J.Sokolovskis,
M.Mitrofanovs, V.Buzajevs

Rīgā 2009.gada 11.jūnijā