"Sabojāja Rīgas tēlu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.22.

Vaira — Vīķe Freiberga nav apmierināta ar Borisa Jeļcina manierēm, kas atteicies no Latvijas ordeņa.

Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga gatavojas nosūtīt oficiālu atbildi Krievijas prezidenta vietas izpildītājam Vladimiram Putinam sakarā ar netaisnīgo Lielā Tēvijas kara veterāna Vasilija Kononova notiesāšanu šīs nedēļas laikā. Taču īsu komentāru presei viņa sniedza: "Tas ir kara noziegums. Cilvēkus, kas ir kaut ko tamlīdzīgu pastrādājuši, mēs sodām un sodīsim arī turpmāk." Latvijas prezidentes neatlaidību var saprast: republikas vadītāju ievēlē Saeima, bet valdošajā koalīcijā ietilpst nacionālradikāļi no partijas "Tēvzemei un Brīvībai", kas nekad nepiedos "mūsu Vairai", ja viņa apžēlos padomju partizānu Vasiliju Kononovu.

Latvijas prezidente izteicās arī par Borisa Jeļcina atteikšanos pieņemt republikas augstāko apbalvojumu –— Triju Zvaigžņu ordeni. "Mēs Krievijai pasniedzām draudzīgu roku," piebilda Vīķe–Freibergas kundze, "izrādījām pašu lielāko godu bijušajam prezidentam. Ja to cita valsts nepieņēma, tad mēs tur neko nevaram mainīt. Man žēl, ka tā ir iznācis." Bet, vēršoties pie ārzemju žurnālistiem, piebilda: "Tas parāda viņa manieres." Starp citu, sešos gados, kad pie varas bija iepriekšējais valsts vadītājs Guntis Ulmanis, ordeni piešķīra 626 personām, tai skaitā visu to valstu vadītājiem, kas Latvijā ieradās oficiālā vizītē. Jeļcins ir pirmais ārvalstu pārstāvis, kas atteicies no šī apbalvojuma.

Borisa Jeļcina apbalvošanas iniciatīva pieder Raimonda Paula Jaunajai partijai. "To vajadzēja jau sen izdarīt," paziņoja maestro "ŅG" korespondentam, "lai izrādītu cieņu par to, ko viņš ir paveicis Latvijas neatkarības labā. Un nekādu citu komentāru." Komentāri, starp citu, bija. Un raksturīgi ir tas, ka vairākums Latvijas politiķu, atbalstot Paula iniciatīvu, piebilda, ka tieši Jeļcins vairākkārtēji ir bloķējis KF Valsts domes mēģinājumus ieviest ekonomiskās sankcijas pret Latviju.

Jāpiebilst, ka ar savu iniciatīvu "jaunpartijieši" nāca klajā 11. februārī, tas ir, nākamajā dienā pēc tā, kad Krievijas valdība bija izskatījusi Baltijas cauruļvadu līnijas būvniecības projektu, kas Latvijā tika ļoti slimīgi uzņemts, jo par ceturtdaļu papildina savu budžetu uz naftas tranzīta rēķina.

"Latvijas ceļa" frakcijas līdere Saeimā Kristiāna Lībane uzskata, ka Jeļcina atteikšanās no apbalvojuma "nav apkaunojusi Latviju", vēl vairāk "no savas valsts tēla formēšanas redzes viedokļa, tā ir tikai ieguvusi"; ņemot vērā, ka tas viss notiek uz pretošanās kustības cīnītāja Vasilija Kononova notiesāšanas un nacista Kalēja lietas fona, ko sarežģījusi Latvijas prokuratūra, un "pedofilgeita", kurā apvaino republikas augsti stāvošas amatpersonas, Latvijai ir dīvaini uzskati par "valsts tēlu". Tomēr tas, starp citu, netraucē Rīgai drošiem soļiem doties uz Eiropas Savienību — pagājušajā nedēļā Briselē Latviju oficiāli sāka uzņemt ES.

Jāpiebilst, ka daži Latvijas iedzīvotāji ar cerību uzņem Putina vēstuli Vīķei–Freibergai un attiecīgo paziņojumu Irkutskā. Lai gan, protams, ir arī neliels satraukums. "ŅG" korespondentam Saeimas kreisās frakcijas "Par cilvēku tiesībām vienotā Latvijā" deputāts Juris Sokolovskis piebilda,— "gribētos ticēt, ka tā nav priekšvēlēšanu aģitācija, bet sākums lielam darbam, lai aizsargātu līdzpilsoņus, kas dzīvo ārpus Krievijas."

Andrejs Riskins

 

"Ventspils un VDK"

"Vremja MN"

— 2000.02.22.

 

Eksistē dažādas versijas, kāpēc ir radusies latviešu "pedofilgeita".

Latvijas parlamenta deputāts Jānis Ādamsons, kas ir apvainojis augstākās valsts amatpersonas pretdabiskā mīlestībā pret bērniem, vakar no jauna apstiprināja, ka viņam esot nepieciešamie pierādījumi, taču viņš tos iesniegšot tikai jaunajam ģenerālprokuroram. Tostarp tieslietu ministrs Valdis Birkavs jau piekto dienu badojas, protestējot pret šausmīgajiem apvainojumiem, kuri pret viņu tika izvirzīti no Saeimas tribīnes. Starp augstus amatus ieņemošajiem pedofiliem minēts arī premjerministrs Andris Šķēle un Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs Andris Sončiks.

Pagājušā gada rudenī Ādamsons vadīja parlamenta komisiju, kurai bija jānoskaidro, vai kāds no augsti stāvošajām valsts amatpersonām ir bijis klients pornoaģentūrā "Logos", kas specializējās abu dzimumu nepilngadīgu jauniešu seksuālu pakalpojumu sniegšanā. Svētdien televīzijas pārraidē "Panorāma" Ādamsons paziņoja, ka Šķēles, Birkava un Sončika vārdi pedofilijas lietā nopratināto liecinieku liecībās tiekot minēti no četrām līdz desmit reizēm. Tomēr deputāti, ministri un prezidente, atguvušies no pirmā šoka, izteicās nepārprotami: lai Ādamsons vispirms uzrāda savus argumentus, bet atlaist Ministru kabinetu un Saeimu vienmēr pagūsim.

Par to, kam ir izdevīga Ādamsona "bumba", ir dažādas versijas. Iespējams, ka tas ir ekonomisko klanu cīņas rezultāts. Līdz tam, kad par premjeru kļuva Šķēle, viņš vadīja pārtikas koncernu Ave Lat un bija pazīstams ar savu naidīgo attieksmi pret Latvijas "galveno tranzītnieku" Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Sociāldemokrātus (bet Ādamsons ir šīs partijas biedrs) jau sen uztur Ventspils, kā apgalvojis uzņēmuma Latrostrans valdes loceklis Valentīns Kokalis. Pats Ādamsons nesen esot iegādājies piecistabu dzīvokli par 30 tūkstošiem dolāru, ziņoja kāda vietējā avīze. Interesanti atzīmēt, ka naktī pēc skandāla Ādamsona partijas biedrs un attiecīgās frakcijas vadītājs Rīgas Domē Leonīds Lasmanis mēģināja nošauties kādā no Rīgas viesnīcām. Būdams jau slimnīcā, viņš nolika savas deputāta pilnvaras un paziņoja, ka esot bijis piedzēries un neuzmanīgi tīrījis savu pistoli.

Otrā versija: Ādamsons ir nolēmis novērst uzmanību no savas personas. Februāra beigās notiks tiesa, kurai ir jāizlemj, vai deputāts uzskatāms par čekistu, vai arī nē. Padomju laikā Ādamsons strādāja Tālajos Austrumos jūras robežsardzē, kur arī izpelnījās iesauku Kapteinis Haizivs, bet robežsardzes vienības, kā zināms, bija pakļautas VDK. Ja Ādamsons tiesas prāvā zaudēs, tad viņš automātiski "izlidos" no Saeimas, jo saskaņā ar vēlēšanu likumu bijušie čekisti nevar kļūt par tautas pārstāvjiem.

Darja Ždanova

 

 

"Nekrologi"

"Upsala Nya Tidning"

— 2000.02.11.

Gandrīz 90 gadu vecumā miris agronoms Arvīds Ūdris no Upsalas. Viņa tuvākie cilvēki ir sieva Milda un meita Ilze ar ģimeni.

Arvīds Ūdris dzimis Latvijā, kur viņš pirms kara nokārtoja agronoma eksāmenu un strādāja par kādas kooperatīvas pienotavu organizācijas direktora palīgu. Kara beigu posmā viņš kopā ar sievu kā bēglis ieradās Zviedrijā un sākumā dabūja arhīva darbinieka vietu Lauksaimniecības augstskolā Ultūnā. Pēc kāda laika viņš kļuva par Mājdzīvnieku ģenētikas institūta asistentu, kur bija atbildīgs par plaša apmēra biostatiskiem izmeklējumiem. Viņš cieši sadarbojās ar toreizējo institūta profesoru Ivaru Juhansonu un piedalījās arī vairākos fundamentālos pētījumos par ģenētiskā mantojuma ietekmi uz govju tesmeņu formu un pienīgumu. Šajos pētījumos tika izstrādātas atlases metodes, kas ļāva pakāpeniski palielināt piena izslaukumus.

Ūdris drīz vien ieinteresējās par Amerikas ūdeļu pavairošanu un to kažoka īpašību pārmantošanu iedzimtības ceļā. Sešdesmito gadu vidū viņš kļuva par pētniecības vadītāju, uzņemoties atbildību par kažokzvēru vairošanos un audzēšanu. Vēlmes sadarboties un personīgo īpašību dēļ viņam institūtā tika uzticēti daudzi un dažādi uzdevumi.

Arvīds Ūdris bija labs zīmētājs, un gadu gaitā viņš ir uzzīmējis simtiem figūru un diagrammu, kas ir izmantotas dažādās institūta publikācijās. Savā garajā darba mūžā viņš kļuva par institūta tradīciju glabātāju un vienmēr bija gatavs palīdzēt, kad vien tas bija vajadzīgs.

Arvīds Ūdris svešumā ļoti daudz domāja par saviem mīļajiem tuviniekiem, kuri bija palikuši Latvijā. Mēs kopā ar viņu priecājāmies tajā dienā, kad Latvija kļuva brīva un kad viņš atkal varēja apmeklēt savu dzimteni.

Mājdzīvnieku ģenētikas institūta draugu vārdā

profesore un prefekte Birgita Danela

un pensionēts profesors Jans Rendels

 

Arvīds Ūdris ļoti rūpējās par latviešu bēgļu vienotību. Viņš nekad nepārstāja interesēties par latvietību. Kad Padomju Savienība 80. gados tika atvērta tūrismam, viņa sieva Milda apciemoja radiniekus Latvijā. Arvīds baidījās, ka viņam doties līdzi būtu pārāk riskanti. Tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš varēja droši braukt uz turieni, un viņam tomēr izdevās atkal ieraudzīt savu dārgo tēvzemi.

Lielu sava brīvā laika daļu viņš veltīja vasaras mājai Sāringē netālu no Ālundas. Tur mana sieva un es iepazināmies ar Ūdru ģimeni. Viņi diendienā sagājās ar manas sievas vecākiem un vēlāk arī ar mums. Vairāk nekā 30 gados mēs cits citu diezgan labi iepazinām.

Arvīds bija ļoti apdomīgs un cēlsirdīgs cilvēks. Humors bija viņa personas neatņemama iezīme. Viņš nekad neatteica palīdzību draugiem. Dažādās tikšanās reizēs tas allaž bija viņš, kurš teica runas. Viņš bija labs tēvs un ārkārtīgi mīlēja abus savus mazbērnus.

Īpaši labas attiecības viņam bija izveidojušās ar vecāko mazdēlu Rihardu. Pirms dažām nedēļām Rihards pēkšņi smagi saslima. Slimība ļoti strauji progresēja, un pēc dažām dienām viņš nomira. Arvīdam tas bija smags trieciens un bēres bija liels pārdzīvojums. Riharda 22. dzimšanas dienā Arvīds vēlējās apmeklēt viņa kapu un ar lielām pūlēm un draugu palīdzību viņš līdz tam tika. Mazdēla kapa ieraudzīšana viņam bija pārlieku liels pārdzīvojums, viņš sabruka un nomira dažas dienas pēc nogādāšanas slimnīcā. Arvīds nepiedzīvoja savu 90. dzimšanas dienu, tomēr beidza savu dzīvi ar cieņu, godinot mīļu radinieku.

Abi nāves gadījumi mums radīja lielu pārsteigumu un apjukumu. Mēs izsakām dziļu līdzjūtību Mildai, kas vispirms zaudēja savu mīļo mazbērnu un pēc tam vīru, par kuru viņa daudzus gadus bija tik pašaizliedzīgi rūpējusies. Mums pietrūkst vārdu, lai izteiktu līdzjūtību meitai Ilzei un viņas ģimenei, kad no dzīves priekšlaikus ir aizgājis vecākais dēls un brālis un līdzās nav vairs arī tēva un vectēva.

Hanss Rihters

 

 

"Krievijai ir jāveic dekolonizācija"

"Die Welt"

— 2000.02.18.

Mēs dzīvojam pirmajā gadā pēc dekolonizācijas gadsimta.

Tā bija Šarla de Golla lielvalsts, kas nokārtoja Francijas problēmas ar kolonijām pirms vēl valsts iestājās Eiropas Kopienā. Ģenerālis valsts vadībā zināja, ka Francija ar tās kolonijām Eiropas integrācijai radītu pārāk daudz problēmu. Līdzīga attīstība norisinājās arī Lielbritānijā. Viseiropas idejas autors Ričards grāfs Kundenhofs — Kalergi divdesmitajos gados Apvienoto karaļvalsti tās uz kolonijām orientētās politikas dēļ pat neuztvēra kā daļu no apvienotās Eiropas. Tikai pēc tam, kad Lielbritānija pēc Otrā pasaules kara vai nu zaudēja savas kolonijas, vai arī atdeva tām neatkarību, tā varēja kļūt par Eiropas daļu. Eiropas politikas uzdevums šajā procesā ir sniegt atbalstu Krievijai, kas kā vienīgā valsts vēl joprojām nav īstenojusi dekolonizāciju. Šodien valstīs arvien lielāka kļūst tautu grupu un minoritāšu nozīme. Arī šeit Francija ar tās ļoti centrālistiskajām tradīcijām noder kā labs piemērs. Reģionālās padomes un līdz ar to arī reģionālās īpatnības iepriekšējos gados nepārprotami ieguva arvien lielāku nozīmi.

Šajā pat gaismā ir jāaplūko arī politiskā attīstība Dienvidaustrumeiropā. Slovēnijas, Horvātijas un citu valstu atbrīvošanās no komunistikās Dienvidslāvijas, tāpat kā Kosovas centieni iegūt neatkarību, bija dekolonizācija. Arī Krievija nevarēs izvairīties no šīs attīstības. Konflikti Kosovā, Austrumtimorā un Čečenijā ir attiecināmi uz tiem pašiem pirmsākumiem. Pašreizējā Krievijas Federācijā neatkarības centienu piemēri ir atrodami, sākot ar Tuvu, Grozniju un līdz pat Joškarolai.

Krievija ir tā valsts, kas pagājušajā gadsimtā vissliktāk izturējās pret savām tautu grupām un minoritātēm. Padomājiet par daudzajām tautām un miljoniem cilvēku, kas, piemēram, Staļina laikā valsts iekšienē tika deportēti ar visbrutālākajiem līdzekļiem vai arī tika vienkārši likvidēti. Šodien mēs piedzīvojam šīs pašas "tautu grupu politikas" turpinājumu, piemēram, Prigorodas rajonā, kur Osetijas iestādes ar klusu Maskavas piekrišanu no dzimtenes sistemātiski padzen par minoritāti kļuvušos ingušus.

Tātad karu Čečenijā nevar uzskatīt par atsevišķu gadījumu. Tas ir tikai asiņainākais visas valsts politikas slimības simptoms. Šeit, par spīti zaudējumiem tiek piekopta hegemoniāla politika, turklāt lielākās draudošās briesmas tiek atstātas pilnībā bez ievērības. Karš pret čečenu tautu ved ne tikai veselas tautu grupas noslepkavošanas virzienā, tas vienlaikus veicina arī islamisko fundamentālismu valstī, kas iepriekšējos gadsimtos ir piedzīvojusi ļoti liberālu islama formu. Ja Krievija turpinās savu pašreizējo politiku, visus Krievijas musulmaniskos reģionus var aptvert šāds "evanģēlijs". Vēl ir laiks šīs briesmas novērst ar konsekventas eiropeiskas ārējās un tautu grupu politikas palīdzību. Taču Eiropa savā ārpolitikā nevis integrētu šo viscaur iespējamo scenāriju, bet konsekventi raugās sāņus. Politika tiek aizstāta ar Krievijas teritoriālās integritātes apliecinājumiem. Ir jāsaprot, ka Putins nav nekāds muļķis. Viņš VDK ir mācījies domāt tālākā perspektīvā un savā labā izmantot citu vājības. Ilgtermiņa stratēģijas trūkums ir lielākais Eiropas ārpolitikas vājums.

Līdz ar iestāšanos Eiropas Padomē Maskava apņēmās ievērot noteiktus spēles nosacījumus — piemēram, tautu grupu un minoritāšu aizsardzību. Līdz ar Krievijas integrāciju ES programmā Tacis , kas ir paredzēta NVS valstīm, Eiropa ir uzņēmusies politisko atbildību par šo milzīgo politisko masu. Un līdz ar EDSO hartas parakstīšanu Maskava ir pat akceptējusi tautu pašnoteikšanās tiesības.

Tas, kurš faktiski domā, ka ar šādu ārpolitiku dara kaut ko labu Krievijai, nav neko sapratis vai arī neņem vērā realitāti, un tas ir uz nepareiza ceļa. Eiropas uzdevums ir ar savu priekšzīmi atbalstīt Krieviju dekolonizācijas ceļā. Par labu Krievijas stabilitātes un uzplaukuma, tāpat kā Eiropas stabilitātes labā.

Karls Habsburgs ir Viseiropas kustības prezidents Austrijā.

Karls Habsburgs

 

"Likteņa pārmaiņas"

"Izvestija"

— 2000.02.22.

Jaunajam Baltkrievijas premjerministram labāk ir izteikt līdzjūtību, nevis sūtīt apsveikumus.

Baltkrievijas premjerministra Sergeja Linga atkāpšanos daudzi analītiķi jau ir paguvuši nosaukt par pašu negaidītāko no visiem iespējamajiem lēmumiem. Pēdējā laikā prognozes par valdības priekšsēdētāja demisiju parādījās ar tādu pašu regularitāti kā laika prognozes. Tomēr tieši šī iemesla dēļ radās iespaids, ka 62 gadus vecais pieredzējušais saimniecības darbinieks Lings, kas ir izgājis visus padomju un partijas hierarhijas pakāpienus (no agronoma līdz valdības priekšsēdētāja vietniekam) savā krēslā vēl paliks nenoteikti ilgu laiku. Jaunais baumu vilnis par iespējamo rokādi Ministru padomē izraisījās pagājušā gada decembrī, kad līguma par Baltkrievijas un Krievijas Savienības izveidošanu parakstīšanas priekšvakarā no darba tika atlaists prezidenta palīgs Mihails Sazonovs un prezidenta lietu pārvaldes vadītājs Ivans Titenkovs. Taču tobrīd vairāk demisiju nebija.

Starp citu, ir jāsaprot, ka no saskaitāmo kārtības maiņas valsts vadības aparātā to summa, tas ir, Baltkrievijas valdības un paša premjerministra vieta un loma, nemainās. Valsts jau sen dzīvo pēc prezidenta direktīvām un rīkojumiem, bet Ministru padome tos cenšas īstenot dzīvē, periodiski uzstājoties peramo zēnu lomā augsta ranga sanāksmēs. Būtībā Baltkrievijā ir izveidojusies valsts galvam visai izdevīga savstarpējo attiecību shēma — visas ekonomiskās politikas neveiksmes Aleksandrs Lukašenko noraksta vienīgi uz valdības rēķina, kura pacietīgi panes publiskos pērienus. Savulaik bijušais premjers un pašreizējais apsūdzētais Mihails Čigirjs nevēlējās pildīt šādu lomu un 1996.gadā atkāpās no amata, nepiekrizdams prezidenta ekonomiskajai politikai.

Taisnības labad ir jāatzīmē, ka Sergejs Lings ne vienu reizi vien rakstīja atlūgumus, taču prezidents tos nepieņēma un viņu no amata neatbrīvoja. Bet, lūk, tagad acīmredzot bija iestājies viņa likteņa pavērsiena moments. Kārtējo atlūgumu prezidents parakstīja.

Tomēr vairāki analītiķi uzskata, ka šis labās gribas žests nav nekas cits kā paša prezidenta lēmums. Pagājušajā gadā pārāk acīm redzamas kļuva neveiksmes ekonomiskajā jomā, jo īpaši trijos prioritārajos virzienos, kurus bija noteicis prezidents: eksportā, celtniecībā un lauksaimniecībā. 1999.gadā salīdzinājumā ar 1998.gadu eksporta apjoms kritās par 20 procentiem, tikpat daudz samazinājās arī celtniecības apjomi, bet lauksaimniecības sektorā produkcija samazinājās par 9 procentiem. Turklāt Baltkrievijai neizdevās arī tikt galā ar inflāciju (pagājušajā gadā tā sasniedza 351 procentu), kā arī stabilizēt nacionālo valūtu (Baltkrievijas rublis pat pēc oficiālā kursa ir devalvēts trīskārtīgi). Par visu to kādam bija jāatbild — kaut vai nomināli. Un Sergejs Lings šajā ziņā izrādījās par lielisku kandidātu.

Šodien daudzi saprot, ka bijušais premjers nepavisam neatbildēja par personīgi pieļautajām kļūdām savā darbā — runa ir par visas ekonomiskās sistēmas defektiem. Un diezin vai tos spēs pārvarēt jaunais premjerministra amata kandidāts — Minskas mērs Vladimirs Jermošins, kas saskaņā ar prezidenta rīkojumu jau pilda valdības vadītāja pienākumus. 57 gadus vecais galvaspilsētas saimnieks savā amatā bija jau no 1995.gada un bija izpelnījies laba saimnieka autoritāti. Viņa karjerā ir tikai viens mīnuss — traģiskie notikumi metrostacijas pārejā, kad panikā bojā gāja 53 cilvēki. Pēc šīs traģēdijas Jermošins pat iesniedza atlūgumu, taču prezidents to nepieņēma.

 

 

"Ukraina skatās uz Rietumiem"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.18.

 

Ārlietu ministrs Tarasjuks: Labas izredzes reformu realizēšanai.

Ukraina nešaubīgi noraida iestāšanos Savienībā, kas izveidota starp Krieviju un Baltkrieviju, pat šādas iespējas apsvēršanu. To sarunā ar šo avīzi apstiprināja ārlietu ministrs Tarasjuks un piebilda, ka viņa valsts jau sen izdarījusi "izvēli par labu Eiropai". Pēc tam, kad 1991.gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma vairāk nekā 90% Ukrainas iedzīvotāju izteicās par valsts neatkarību, šī ciešā apņemšanās par valsts suverenitāti un patstāvību atkārtoti izpaudās astoņus gadus vēlāk, atkārtoti par prezidentu ievēlot Kučmu. Pagājušā novembra vēlēšanu rezultāts vienlaikus parādīja, ka lielākā daļa ukraiņu atbalstot politiskos un ekonomiskos prezidenta reformu nodomus.

To īstenošanas iespējas, pēc Ukrainas ārlietu ministra domām, tagad esot labākas nekā jebkad agrāk. Tarasjuks to saista ar "vienreizēju politisko spēku situāciju", Verhovna Rada , parlamentam esot daļēji "sāpīgi" reformu plāni. Pagātnē šie nodomi galvenokārt izjuka komunistu veiktās blokādes politikas dēļ. Kā pierādījumu jaunajai situācijai Ukrainā ārlietu ministrs min to, ka parlaments ceturtdien atbalstīja 2000.gada budžetu. "Tas ir valdības panākums, tāpat arī iekšpolitiskā un ārpolitiskā ziņā svarīgs notikums." Tarasjuks ar to saista cerību par labākām savas valsts attiecībām galvenokārt ar starptautiskajām finansu organizācijām.

Bijušā Ukrainas ministru prezidenta Lazarenko apgalvojumus, ka Kijevas Centrālā banka Starptautiskā valūtas fonda (IWF) piešķirtos kredītus neizmanto lietderīgi, Tarasjuks noraidīja. Lai vērstos pret šiem pārmetumiem, viņa valdība esot piekritusi starptautiski veiktai ekonomikas pārbaudei, kuras rezultāti esot drīzumā sagaidāmi. Ārlietu ministrs norādīja, ka Lazarenko izdarītie pārmetumi — bijušais ministru prezidents pirms krietna laika pārcēlies uz Ameriku, un Kijevā tiek apsūdzēts par to, ka, būdams valdības vadītājs, netraucēti iedzīvojies bagātībā — iespējams, esot daļēja iekšpolitiska intriga ar mērķi jauno ministru prezidentu, kas pirms tam bija Centrālās bankas vadītājs, diskreditēt. Šie apgalvojumi izvirzīti laikā, kad Kijevai gaidāmas svarīgas sarunas ar SVF par jauniem kredītiem un ārējo parādu pārstrukturizāciju. Tarasjuks pilnībā neizslēdza saistību ar prezidenta vēlēšanām ASV, jo līdzšinējais viceprezidents Gors, kas kandidē, lai būtu par prezidenta Klintona sekotāju, bija atbildīgs par starpvaldību sarunām ar Kijevu (un Maskavu).

Tālāk ārlietu ministrs pievērsās iekšpolitisko jautājumu skaidrojumam par 16.aprīlī ieplānoto tautas nobalsošanu, kurā jāizšķiras par otras parlamenta palātas izveidi par labu izteiktākai reģionālai reprezentācijai. Šis nodoms nav apstrīdams tāpēc, ka prezidents ieceļ un atlaiž gubernatorus un ar viņu palīdzību var iegūt lielāku ietekmi parlamentā. Tarasjuks šajā sakarībā teica, ka Kučma šajā nedēļā Eiropas Padomes Parlamentārās sanāksmes delegācijai paziņojis, ka otrās palātas deputāti tāpat jāievēl tiešās vēlēšanās. Turklāt referenduma iniciatīva attiecas uz vairāk nekā 300 pilsoņu grupām, kuras referenduma sasaukšanai savākuši gandrīz četrus miljonus balsu. "Prezidents Kučma šo ukraiņu vēlmi nevarēja ignorēt," teica Tarasjuks. Turpinot tēmu par referendumu, runa esot par jautājumu attiecībā uz deputātu skaita samazināšanu Verhovna Rada no 450 līdz 300,— tā ārlietu ministrs.

 

 

"Mākoņi pār Kijevu"

"Financial Times"

— 2000.02.22.

Cerības, ka Ukrainas prezidents Leonīds Kučma pēc savas atkalievēlēšanas šajā postenī pagājušā gada novembrī varētu sākt kādas nopietnas politiskas un ekonomiskas reformas, visai ātri sāk gaist. Viņa otrais piecu gadu termiņš ir sācies ļoti līdzīgi tam, kā beidzās pēdējais — ar iekšējām politiskām cīņām, konstitucionālo procedūru pārkāpumiem un apsūdzībām augsta līmeņa korupcijā.

Uz brīdi pēc viņa uzvaras vēlēšanās izskatījās, ka prezidents Kučma varētu uzņemt jaunu startu. Viņš deva signālus ES par vēlmi uzlabot attiecības, un premjerministra postenī nozīmēja populāro centrālās bankas pārvaldnieku Viktoru Juščenko.

Taču viņa iniciatīvas ir aizēnojuši strīdi ar parlamentu un apsūdzības par nepareizu Starptautiskā valūtas fonda izsniegto kredītu izmantošanu, kuras ir parādījušās tieši brīdī, kad Ukraina mēģina vienoties ar fondu par jaunu SVF finansējumu.

Ir sāpīgi skaidrs, ka pat ar Juščenko savas komandas sastāvā Kučma un viņa apkārtējie nevēlas risināt Ukrainas pamatproblēmas. Kontroli pār daudziem valsts produktīvajiem īpašumiem ir sagrābuši to bijušie vadītāji. Šī kleptokrātija saglabā kontroli ar plaši izplatītas korupcijas palīdzību. Radīt iespējas visiem iedzīvotājiem ar liberalizācijas palīdzību vienkārši nav tās interesēs.

Ukrainā pastāv nozīmīgi demokrātijas elementi — universālas vēlēšanu tiesības un daudzpartiju parlaments. Starptautiskie novērotāji apstiprināja, ka novembra vēlēšanas bijušas pietiekami godīgas.

Taču šīs demokrātijas saknes ir visai trauslas. Prezidenta vara ir pārāk spēcīga, lai tai varētu mest efektīvu izaicinājumu tiesā, parlamentā vai masu medijos. Lai arī drukātā prese ir mēreni brīva, televīzija tiek turēta diezgan īsā pavadā. Likumi ir pārāk vāji, lai kontrolētu rūpnīcu bosus, it īpaši tad, kad runa ir par finansu noziegumiem. Joprojām nav atklātas vairākas prominentu cilvēku slepkavības — piemēram, pirms diviem gadiem nogalinātā bijušā centrālās bankas pārvaldnieka Viktora Hetmana slepkavība.

Šajā ziņā Ukraina ne ar ko neizceļas bijušās Padomju Savienības — arī Krievijas — fonā. Bez atbilstošiem pamatiem demokrātija nefunkcionē pārāk labi. Bez likuma varas un brīviem masu medijiem valsts pārāk viegli var dominēt pār individuālu cilvēku. Un atsevišķi labā vietā nonākuši un pietiekami nežēlīgi cilvēki viegli var sagraut valsti.

Šī ilgi cietušā reģiona tautas ir pelnījušas ko labāku. Starptautiskajai sabiedrībai vajadzētu likt mazāku uzsvaru — un arī naudu — ekonomiskajai palīdzībai, lai cik vitāli svarīga tā arī nebūtu, bet lielāku — uz shēmām demokrātijas atbalstam. Spēcīgas tiesas, neatkarīga televīzija, kā arī pilsoņu konsultāciju centri nav nekāds papildaprīkojums labi funkcionējošai demokrātiskai sabiedrībai, bet gan tās pamatelementi.

 

"Gruzija un Krievija"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.19.

Vahtanga Beridzes un Alekseja Kuzmičeva raksts "Kas ir vainīgs un ko darīt?", manuprāt, diezin vai var veicināt normālu un draudzīgu attiecību veidošanos starp divām suverēnām valstīm. Lai būtu objektīvs, vispirms ir nepieciešams izpētīt to faktoru cēloņsakarības, kas jau ir iemesls sarežģītajām attiecībām Krievijas un Gruzijas starpā.

Ja jāsauc lietas īstajos vārdos (kā to prasa minētā raksta autori), tad ir jāatzīst, ka abu valstu attiecībās par klupšanas akmeni ir kļuvusi to dažādā pieeja tādai graujošai parādībai kā agresīvais separātisms.

Teiksim atklāti, notikumus Čečenijā Krievijas politiķi traktē kā separātismu, taču līdzīgas parādības Abhāzijā vai Dienvidosetijā, kā arī citās NVS valstīs par tādu netiek uzskatītas.

Krievija ir liela valsts, mūsu dabiskais kaimiņš un stratēģiskais partneris. Krievijas liktenis tieši un nepastarpināti ietekmē Gruzijas likteni. Tieši tādēļ kā bēdīgs paradokss ir fakts, ka, par spīti daudzkārtējiem oficiālajiem paziņojumiem par Krievijas pozīciju Abhāzijas konfliktā, tās reālā politika izraisa daudzus jautājumus. Atzīstot Gruzijas teritoriālo vienotību de iure , Krievija tajā pašā laikā de facto atbalsta separātisko pašreizējo Abhāzijas vadību.

Kādās gan starptautisko tiesību normās var iespīlēt tamlīdzīgu nonsenu? Krievija taču, tāpat ka visas citas pasaules valstis, ir nosodījusi agresīvo separātismu jebkurā pasaules reģionā un ir atzinusi nepieciešamību stingri ievērot neatkarīgo valstu teritoriālās integritātes principus.

1994.gadā, uzstājoties Gruzijas Zinātņu akadēmijā, pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins paziņoja: "Abhāzijas traģēdijā sava daļa vainas ir jāuzņemas arī Krievijai…" Ir pagājuši seši gadi, taču pagaidām neviena oficiālā Krievijas amatpersona nav atšifrējusi šo vārdu jēgu.

Taču vaina ir tajā faktā, ka bruņotā konflikta laikā Abhāzijā 1992.—1993.gadā Krievija sniedza palīdzību un atbalstu separātistiem. Tā bija informācijas, finansu, ekonomiskā un militārā palīdzība.

1993.gada septembrī Suhumi un visa Abhāzija krita, pateicoties Krievijas Bruņoto spēku vienību iesaistei karadarbībā. Šīs vienības bruņotajā konfliktā sniedza aktīvu palīdzību abhāzu separātistiem un ārvalstu algotņiem (no pašas Krievijas, citām NVS valstīm un Tuvajiem Austrumiem). Turklāt tika izmantots modernais Krievijas bruņojums, arī aviācija (SU—27, SU—25 tipa lidmašīnas), vakuuma bumbas un vēl daudz kas cits.

Traģiskajās 1993.gada septembra dienās, kad abhāzu puse kārtējo reizi rupji ignorēja savas saistības un sāka triecienu pret Suhumi, Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks Mihails Koļesņikovs, uzstājoties KF Augstākās padomes sesijā, nosauca konkrētu pilsētas krišanas datumu. Un tas viss notika laikā, kad Krievija uzstājās par garantu 27.jūlijā parakstītās konfliktējošo pušu vienošanās ievērošanai.

Šajā sakarā ir vērts citēt Ņikitas Molčanova rakstu Ņezavisimaja gazeta 2000.gada 20.janvārī. Viņš raksta: "Krievija skaidri apliecina, ka Kremlis nav bijis vienaldzīgs nekādos karos. Karabahā, Dienvidosetijā, Piedņestrā, Abhāzijā krievu militārās vienības oficiāli nepiedalījās nevienā kaujā. Bet kurš gan speciālists nezina par to palīdzību, kāda vienai vai otrai pusei tika sniegta, apgādājot to ar ieročiem, militārajiem speciālistiem vai pat vienkāršiem brīvprātīgajiem? Visur Krievijas ietekme bija samērā efektīva. Bet tagad Krievija ir sadūrusies ar karu jau savā teritorijā." Te komentāri ir lieki.

Un šodien esam liecinieki īstai traģēdijai Abhāzijā:

• tur ir bojā gājuši apmēram 30 tūkstoši cilvēku;

• genocīds, etniskā tīrīšana un padzīšana no mājām ir skārusi vairāk nekā 250 tūkstošus Abhāzijā dzīvojošo gruzīnu;

• mēs, abhāzi, esam nonākuši uz fiziskas izzušanas robežas;

• smags liktenis ir piemeklējis daudzus tūkstošus citu cilvēku — krievus, ukraiņus, armēņus, grieķus, ebrejus, kā arī citu tautību pārstāvjus, kuri ir gājuši bojā vai arī kuriem ir nācies pamest Abhāziju.

Kā ideoloģiskie Abhāzijas separātisma iedvesmotāji bijuši un vēl joprojām ir pazīstamie Krievijas "vanagi" Lukjanovs, Zatuļins, Baburins, Žirinovskis, Mitrofanovs, Tihonovs un citi. Izpildītāju lomās bijuši agresīvie ģenerāļi Koļesņikovs, Balujevskis, Čindarovs, Sorokins un citi.

Vladimirs Žirinovskis ir teicis, ka "ir jāizved mūsu (Krievijas) karaspēks no Gruzijas un no visa Kaukāza kopumā. Tad Gruzija sadalīsies sešās valstiņās un katra tā — Adžārija, Dienvidosetija, Džavahetija, Abhāzija — pievienosies Krievijai. Un nevienam nenāksies kaut kur braukt un vest kaut kādas sarunas, bet mēs paši viņus pieņemsim Kremlī. Un viņi vēl nostāsies rindā." Tamlīdzīgs plāns ir jaušams arī KF otrā sasaukuma Valsts domes ģeopolitikas komitejas ziņojumā: "Tagad un arī nākamībā ir acīm redzams, ka Abhāzija, Dienvidosetija un zināmā mērā arī Adžārijas autonomija ir dabiskās Krievijas sabiedrotās attiecībās ar Gruziju."

Šodien milzīgā bēgļu un vardarbīgi pārvietoto personu armija (300 tūkstošu no Abhāzijas) vēl vairāk apgrūtina jau tā sarežģīto Gruzijas sociālekonomisko stāvokli. Simtiem tūkstošu cilvēku ir palikuši bez pajumtes, bez darba, bez saviem īpašumiem un bez stabiliem ienākumiem. Tiek ignorētas viņu pamattiesības. Padzītie, kurus daudzkārt ir apkrāpuši un kuri zaudē pēdējās cerības, pārvēršas par margināliem.

Vladislavs Ardzinba un viņa atbalstītāji Krievijā solīja abhāzu tautai suverēnas abhāzu valsts izveidošanu vai Abhāzijas pievienošanos Krievijai. Par spīti uz "militārajiem panākumiem" pašreizējais režīms nav guvis nekādus rezultātus, nav ieguvis nekādas politiskas vai ekonomiskas dividendes. Neviens visā pasaulē nav atzinis pasludināto neatkarību un tā dēvētās vēlēšanas, kurās nepiedalījās lielākā daļa Abhāzijas iedzīvotāju. Tas arī nekad nenotiks, jo ir pretrunā ar starptautisko tiesību normām un praksi. Katastrofiskā ekonomiskā situācija ir iemesls tālākai Abhāzijā palikušo iedzīvotāju slīgšanai nabadzībā, atskaitot, protams, pašu Ardzinbu un viņa līdzgaitniekus. Dziļās sociālās un ekonomiskās krīzes fonā norit Abhāzijas kriminalizācija.

Un vēl viens svarīgs jautājums. Līdz šim vēl joprojām norit bezkaunīgas spekulācijas ar abhāzu tautu, pret kuru it kā tiekot vērsta ekonomiskā blokāde, lai neļautu tai piecelties kājās.

Ir pamats pavaicāt krievu radikāļiem un separātiskajai Abhāzijas vadībai, vai viņi maz saprot, kur tad patiesībā atrodas abhāzu tauta un visi Abhāzijas iedzīvotāji kopumā?

Divas trešdaļas Abhāzijas iedzīvotāju dzīvo aiz savas dzimtenes robežām. Pašreiz Abhāzijā dzīvo tikai kādi 130—140 tūkstoši iedzīvotāju. Puse no viņiem ir ienācēji, kuriem par uzticību valdošajam režīmam piešķīra mājas, dzīvokļus un īpašumu, kas savulaik piederēja padzītajiem gruzīniem, krieviem, grieķiem, ebrejiem, armēņiem un citiem. Otra puse ir mūsu vecās paaudzes iedzīvotāju, kas nevēlējās atstāt dzimtās vietas.

Diemžēl savā laikā Maskavas augstākās varas ešelonos nekādi nereaģēja uz Tbilisi brīdinājumiem, ka agri vai vēlu separātisma atbalstīšana nodarīs kaitējumu pašai Krievijai. Tagad ir skaidrs, ka konflikta eskalācija Čečenijā lielā mērā ir saistīta ar nekonsekvento un neprincipiālo Krievijas pozīciju pret separātisma izpausmēm postsovjetiskajā teritorijā.

Starp citu, kad kara un miera jautājumi skāra citus reģionus, nevis Abhāziju, tad Krievijas pozīcija un rīcība strauji mainījās. Neseno notikumu laikā Kosovā Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis Viktors Černomirdins risināja ārkārtīgi intensīvas un aktīvas sarunas ar daudzu valstu līderiem (tai skaitā arī ar Dienvidkaukāza valstīm), cenšoties iegūt atbalstu Krievijas pozīcijai par uzlidojumu pārtraukšanu Dienvidslāvijai un par bēgļu drošu atgriešanos Kosovā. Ceru, ka Krievija, būdama vidutāja konflikta noregulēšanā Abhāzijā, izrādīs tādu pašu aktivitāti šīs problēmas risināšanā.

Notikumi Čečenijā tikai apstiprina, ka konfliktu ātrāka noregulēšana un kopīgs reāls pretspars separātismam, kas grauj kā mazu, tā arī lielu neatkarīgu valstu teritoriālo integritāti, ir miera un stabilitātes garants Kaukāza reģionā.

Loriks Maršanija,

Gruzijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

 

"Azerbaidžāna vēlas uz NATO"

‘’Ņezavisimaja gazeta’’

— 2000.02.19.

 

Baku cienī čečenus.

Oficiālā Baku ar lielu entuziasmu komentē prezidenta Heidara Alijeva vizītes rezultātus ASV. Tiek ziņots, ka Azerbaidžānas delegācijas viesošanās laikā Vašingtonā apspriesti daudzi jautājumi, kas saistīti ar divpusējo attiecību tālāku attīstību, kā arī armēņu un azerbaidžāņu opozīcijas problēmas Karabahā un to noregulēšana mierīgā ceļā, tāpat Kaspijas energoresursu kopīga apgūšana. Šajā sakarā Heidars Alijevs atzīmē, ka problemātiskais naftas vada Baku — Džeihanas projekta finansēšanas jautājums "praktiski ir atrisināts". To viņš paziņoja pēc 45 minūšu garas sarunas ar Bilu Klintonu. Taču noskaidrojās, ka šī problēma abu prezidentu sarunas laikā nav apspriesta. Pēc Azerbaidžānas vadītāja vārdiem, "nebija nekādas nepieciešamības apspriest šīs problēmas detaļas". Tāpēc nav skaidrs, kurā brīdī un kādā veidā "detaļas" atradušas savu risinājumu, kurām ir ļoti principiāla nozīme šī projekta nākotnē. Izbrīna arī Azerbaidžānas prezidenta izteikums, ka projektu Baku — Džeihana finansēs "Eiropas un Amerikas konsorciji, kuri jau ir ieguldījuši investīcijas Azerbaidžānas ekonomikā". Pieminēsim, ka praktiski vienīgais nopietnais bēdīgi slavenā "naftas konsorcija" dalībnieks līdz šodienai ir Krievijas "LUKOIL".

Heidars Alijevs uzskata, ka pašlaik Maskavai ar Baku ir "normālas" attiecības. Tajā pašā laikā Azerbaidžānas un Amerikas savstarpējos sakarus viņš nosauca par tādiem, kādi eksistē starp "partneriem un sabiedrotajiem". Par normāliem Alijevs dēvēja arī kontaktus ar Irānu, lai gan uzskata, ka "tie varēja būt arī labāki". Tajā pašā laikā Azerbaidžānai attiecības ar Turciju un Gruziju ir "spīdošas un ļoti tuvas". Ar Armēniju, protams, saglabājas pretrunas sakarā ar neatrisināto Kalnu–Karabahas problēmu, kas, pēc Haidara Alijeva vārdiem, "saindē atmosfēru un kavē sadarbības attīstību visā reģionā". Šajā sakarā Azerbaidžānas prezidents cer, ka konfliktu izdosies noregulēt jau šajā gadā, kālab, protams būs nepieciešams aktivizēt EDSO Minskas grupas priekšsēdētāju centienus un uzturēt pašreizējo dialogu ar Robertu Kočarjanu.

Tomēr Azerbaidžānas prezidents "izteica nožēlu", ka Armēnijā vēl joprojām atrodas krievu karaspēks. Jau Vašingtonā Heidars Alijevs uzzināja, ka Erevāna ir noslēgusi militāru savienību arī ar Minsku. Pēc viņa domām, "to ir izraisījusi Dienvidkaukāza militarizācija". Tajā pašā laikā Azerbaidžānas vadītājs nenoliedz, ka viņa valsts vēlētos kļūt par NATO dalībnieci. Tuvākajā perspektīvā Baku ir iecerējusi aktivizēt sadarbību ar aliansi Ziemeļatlantiskās asamblejas un programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros. Baku uzstājīgā vēlme kļūt par NATO dalībvalsti jau sen netiek slēpta. Taču oficiālā Baku vēl joprojām nav atbildējusi uz ļoti likumsakarīgu jautājumu: kāpēc Krievijas un Armēnijas militāri politiskā savienība draud ar Aizkaukāza militarizāciju, bet Azerbaidžānas dreifs Rietumu virzienā, sevišķi militārajās struktūrās, tiek pasniegts gandrīz vai kā miera spēku process, kas spēs paātrināt stabilitāti reģionā?

Atbildot uz auditorijā klātesošo čečenu jautājumiem, Heidars Alijevs paziņoja, ka situācijas apspriešanai Ziemeļkaukāzā viņa vizītes laikā tika veltīta īpaša uzmanība. Azerbaidžānas prezidents teica, ka "viņa valsts ir pret jebkādām separātisma, terorisma un noziedzības izpausmēm", un piebilda, ka "Čečenijas teritorija pieder Krievijai",bet "pret čečenu tautu mēs attiecamies ar sevišķu cieņu un simpātijām".

Ivans Aivazovskis

 

"Konjunktūras pieaugums

Viduseiropā un Austrumeiropā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.16.

Eksporta tirgu atveseļošana

kā dzinējspēks

Viduseiropas un Austrumeiropas pārejas procesa valstīs saskaņā ar Vīnes Starptautiskā ekonomikas salīdzināšanas institūta (WIIW) datiem konjunktūra 1999.gada otrajā ceturksnī ir atkopusies.

Konjunktūras uzplaukums, kas līdz 1999.gada otrajam ceturksnim visās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs bija atstājis savu ietekmi, radies, pateicoties plaša mēroga atveseļošanās procesam. Kā to savā pēdējā ziņojumā par konjunktūru atzīst WIIW speciālisti, tad parādās apbrīnojama sinhronitāte. Konjunktūras izmaiņas uz labu — gandrīz vai vienlaikus — sākušās visās pārejas procesa valstīs. Gan savā transformācijas procesā tālāk izvirzījušās valstis, tādas kā Ungārija, Polija un Čehijas Republika, gan arī sekotājvalstis Bulgārija, Rumānija vai Horvātija ļoti ātri sajutušas izaugsmes ietekmi.

 

Eiropa kā lokomotīve

Kā iespējamās pirmo reizi novērotās sinhronitātes skaidrojumu WIIW ekonomisti minēja 1999.gadā sākušos atveseļošanos. Galvenokārt atkal sliedēs iegājusī Vācijas ekonomika, kura absorbē ne mazāk kā 42% čehu, 38% ungāru un 36% poļu eksporta, pārejas procesa valstīm izrādījusies par lokomotīvi. Paralēli tam nostabilizējās arī 1998.gada valūtas krīzes piemeklētā krievu konjunktūra, kas bija atbalsts ar šo valsti vēl joprojām saistītajām Bulgārijas un Rumānijas tautsaimniecībām. Ar Krievijas krīzi saistītā rubļa vērtības devalvācijai patiesībā vajadzēja izrādīties par Krievijas industrijas spēka avotu, kura savu ražošanu no šā brīža varēja ievērojami kāpināt. Kopumā WIIW institūta speciālisti vadās no tā, ka ekonomiskā vide pārejas procesa valstīm paliks daudzsološa. Viņi šim gadam un arī nākamajam prognozē vienīgi pozitīvus un tālāk pieaugošus nacionālā iekšzemes kopprodukta (BIP) pieauguma rādītājus. Lielāko pieauguma potenciālu WIIW apliecina "paraugskolniekam" Ungārijai, tomēr arī Polija un Maķedonija ieguva ļoti labu novērtējumu. Lēnāk process varētu noritēt Horvātijā, Slovākijā, Čehijā un Rumānijā.

 

Slēptie riski

Par spīti optimismam: WIIW ziņojums par konjunktūru uzrāda arī vājos punktus, kas dažas valstis padara nespējīgas pretoties lejupslīdei. Tiem, piemēram, var pieskaitīt lielus tīrā eksporta deficītus. Tas liecina par to, ka par spīti ārvalstu investīciju fondam aptuveni 125 miljardus dolārus — 1999.gadā vien 22 miljardi dolāru aizplūda uz Viduseiropu un Austrumeiropu — ne visās valstīs izdevās uzņēmumus padarīt konkurētspējīgus. Izteiktam importam atsevišķās vietās iepretim stāv nespēja pietiekamā apjomā ražot eksportam atbilstošu produkciju. Turklāt uzkrītoši ir tas, ka sabiedriskā sektora pārbūve pat ekonomiski spēcīgās un sakārtotās valstīs, tādās kā Ungārija, uz priekšu virzās ļoti lēni un salīdzinājumā ar restrukturizācijas panākumiem privatizācijas sektorā neiet kopsolī. Uzpūsti pārvaldes aparāti aprij līdzekļus, kurus daudz efektīvāk varētu izmantot citur. Tātad ekonomiskās izaugsmes potenciāli paliek neizmantoti.

 

 

Ekonomiskais stāvoklis Viduseiropā un Austrumeiropā: rezultāti un prognozes

Iekšzemes kopprodukts Inflācija Bezdarba kvota Tīrais eksports

(reālais pieaugums %) (%) (gada beigās, %) (Saldo % no IKP)

1999 2000 2001 1999 2000 2001 1999 2000 2001 1999 2000 2001

Bulgārija 2,5 4,0 4,0 0,3 3,0 3,0 16,0 17,0 16,0 -4,6

Dienvidslāvija 19,3 3,0 3,0 44,9 35,0 50,0 32,0 35,0 35,0

Horvātija -2,0 1,0 2,0 4,2 4,0 4,0 20,8 21,0 22,0 -7,1 -7,3

Maķedonija 2,7 3,0 5,0 -1,0 3,0 5,0 32,4 32,0 32,0 -4,2 -8,6 -10,4

Polija 4,1 4,5 5,0 7,3 7,0 5,0 13,0 12,5 12,0 -7,6 -8,1 -7,7

Rumānija -3,9 0 1,0 45,8 40,0 35,0 12,0 13,0 12,0 -4,2 -5,0 -5,3

Slovākija 2,0 0 2,0 10,5 13,0 10,0 19,2 19,0 18,0 -5,4 -4,1 -2,5

Slovēnija 3,7 3,7 4,0 6,1 5,5 4,5 13,0 12,0 12,0 -2,5 -1,2 -1,1

Čehijas Rep. -0,6 1,5 2,0 2,1 3,5 3,5 9,4 11,0 12,0 -1,5 -2,4 -2,6

Ungārija 4,0 4,5 5,0 10,0 8,3 6,5 9,6 9,0 9,0 -4,2 -4,0 -3,8

Krievija 1,7 2,0 3,0 85,7 22,0 20,0 12,0 12,0 12,0 9,3 8,2 5,0

Ukraina -0,4 1,0 3,0 19,2 20,0 20,0 5,0 6,0 8,0 2,9 1,2 -1,9

 

"Eiropas drauds NATO nākotnei"

"Financial Times"

— 2000.02.11.

 

Jaunas aizsardzības alianses izveidošana fundamentāli mainītu kontinenta attiecības ar ASV.

Daudzi Eiropā un Amerikā uzskata, ka Eiropas Drošības un aizsardzības identitātes (EDAI) izveidošana nevājinās NATO. Par nelaimi transatlantiskajām attiecībām, tie kļūdās gan jautājumā par EDAI lomu, gan jautājumā par tās ietekmi uz aliansi.

Pirmkārt, EDAI ir klasisks piemērs, kā notiek gatavošanās pēdējam karam — šoreiz Dienvidslāvijas sadalīšanās karam. Britu premjerministrs Tonijs Blērs ir izteicies, ka eiropiešiem "nevajadzētu gaidīt no Savienotajām Valstīm, ka tās spēlēs lomu it visās nekārtībās mūsu pašu pagalmā". Lielākā daļa amerikāņu tam piekritīs. Taču tad rodas pamatots jautājums: cik daudz Dienvidslāvijas paveida nekārtību eiropieši vēl paredz? Reālām nepatikšanām, ko, piemēram, varētu izraisīt atpaliekoša, ksenofobiska Krievija, būtu vajadzīga reāla atbilde no NATO, nevis no nepārbaudītas Eiropas Savienības.

Ja Centrāleiropas jaunajām demokrātijām — Polijai, Ungārijai un Čehijai — būtu jāsaskaras ar draudiem to robežām, vai kāds patiešām domā, ka pēc palīdzības tās vērstos pie ES? Citi konflikti, kā, piemēram, Grieķijas un Turcijas domstarpības, arī ir jāatrisina NATO ietvaros.

Iespējams, ka EDAI ir ietverts slēpts plāns: projicēt Eiropas militāro spēku "ārpus zonas" bez ASV iesaistīšanas. Eiropieši stingri noliedz, ka tas būtu stratēģisks mērķis, taču amerikāņiem vismaz būtu jābūt izbrīnītiem.

Otrkārt, ja nesenie Eiropas spertie soļi — sākot no paziņojuma par "franču un vācu" korpusa izveidi un beidzot ar Senmalo deklarāciju un aģitāciju Kosovas jautājumā — būtu tikai centieni palielināt Eiropas ieguldījumu kopējā aizsardzībā, Amerika rīkotos muļķīgi, nepiekrītot tiem. Turklāt Eiropas līderi piepilda savas runas ar vārdiem "spēcīgs", "enerģisks" un "aktīvs", kas izklausās labskanīgi. Taču patiesi nozīmīgam Eiropas ieguldījumam ir nepieciešams ievērojami lielāks militārais budžets gandrīz visās jomās, gan absolūtajos skaitļos, gan arī procentos attiecībā pret nacionālo kopproduktu.

Diemžēl ES budžeti, it īpaši kontinenta labklājības sistēmām, lielāku spiedienu, nekā jelkad agrāk, galvenokārt pateicoties Eiropas monetārās savienības atstātajam ierobežojošajam iespaidam. Tādēļ nebūtu īpaši jābrīnās, ka tuvākajā nākotnē aizsardzības izdevumi varētu samazināties vēl vairāk.

Tas nozīmē, ka Eiropas čeku grāmatiņas vienkārši neatbildīs politiskajai retorikai. Taču eiropieši turpina nākt klajā ar satraucošiem žestiem un retoriku, piemēram, nozīmējot Havjēru Solanu par jau sen mirstošās Rietumeiropas Savienības galvu papildus viņa otrajam, iespaidīgi nodēvētajam postenim kā "Kopīgās ārējās un drošības politikas augstākajam pārstāvim". Francijas prezidenta Žaka Širaka ieguldījums bija provokatīva antiamerikāniska runa pagājušā gada novembrī.

Citi eiropieši ātri atgādina amerikāņiem, ka frančus nevajag uztvert nopietni, ka tie, dēvēdami Ameriku par hyperpuissance , nerunā visu eiropiešu vārdā. Taču ja šie žesti turpināsies un antiamerikāniskā retorika nesaņems atbildi, amerikāņi var izdarīt tikai vienu no diviem secinājumiem: vai nu eiropieši pret savām aizsardzības ambīcijām neizturas nopietni, vai arī tās tomēr ir nopietnas. Un abi šie secinājumi ir satraucoši.

Treškārt, un kas ir visnepatīkamākais, pat trūcīgi budžeti nespēj apslēpt galveno ES līderu politisko virzību. Tāpat NATO atbalstošo eiropiešu labā griba nevar mainīt faktu, ka atsevišķa Eiropas aizsardzības "identitāte" neizbēgami mainīs NATO un varbūt pat iztukšos to. Tā ir iedzimtā alianses pakļautības un vadības problēma un nevis kaut kas tāds, par ko var vienoties ar ierastajām ES runām par arhitektūru. Ja eiropieši vēlas un tad panāk atsevišķu, vienotu militāro kapacitāti bez ASV līdzdalības, līdz ar to tie būs likvidējuši pamatu NATO pastāvēšanai tādā veidā, kādā mēs to patlaban zinām.

Uzskats, ka Eiropas "identitāte" — vienalga, vai NATO ietvaros, vai ārpus tās — fundamentāli nemainīs attiecības starp ASV un Eiropu, ir pretrunā ar politisko un militāro pieredzi. NATO ar vienu lielvaru un 15 vidēja un maza mēroga dalībvalstīm fundamentāli atšķiras no NATO ar divām lielvarām un dažiem mazākiem dalībniekiem. Solana pats ir sacījis, ka viņa mērķis ir "jauns līdzsvars starp Eiropu, Savienotajām Valstīm un Kanādu". Tas ir tieši tas, ko acīmredzami vēlas arī Širaks: beigas amerikāņu "dominantei" aliansē un Eiropas atkarībai no ASV spējām un tehnoloģijām.

Eiropiešus var saprast, ja pret EDAI vērstā amerikāņu kritika izklausās neierasti. Gadu gaitā Valsts departaments reti kad ir atradis ko iebilstamu pret jebkuru ES projektu. Patiesībā Klintona administrācija ir smaidījusi par EDAI un tās priekšgājējiem, tāpat kā par lielāko daļu pārējo "trešā ceļa" valdību projektiem.

Taču tagad Savienotajās Valstīs sāk nostiprināties pretējs viedoklis, kurš sasaucas ar Tomasa Džefersona teikto, rakstot par Napoleonu: "Mūsu interesēs nav Eiropas reducēšana uz vienu monarhiju." Lai kurš arī neuzvarētu prezidenta vēlēšanās, eiropieši var būt droši, ka Amerikas dienas Eiropas politisko un militāro pretenziju kājslauķa lomā tuvojas beigām.

Džons Boltons

— American Enterprise institūta viceprezidents

 

"Tur, kur eņģeļi baidās spert savu kāju"

"Jamestown Foundation Monitor"

— 2000.02.16.

Rodas iespaids, ka ASV prezidents Bils Klintons šonedēļ ir pievienojies Krievijas prezidenta amata izpildītāja Vladimira Putina priekšvēlēšanu atbalstītāju pulkam, CNN tiešajā pārraidē teikdams, ka Krievijas līderis ir tāds cilvēks, ar kuru Savienotās Valstis "var slēgt darījumus".

Klintons arī raksturoja Putinu kā "ārkārtīgi inteliģentu", "augsti motivētu" un "stingru uzskatu" cilvēku. Klintons pieļāva, ka ASV administrācija neesot vienis prātis ar Putinu pilnīgi visos jautājumos, taču tomēr uzsvēra, "cik es viņu līdz šim esmu redzējis, manī rodas pārliecība, ka viņš ir spējīgs kļūt par ļoti spēcīgu, efektīvu un tiešu vadītāju." ASV prezidents arī izteica cerību, ka pēc prezidenta vēlēšanām Krievijā tā un Savienotās Valstis varētu virzīties uz priekšu diplomātiskajā laukā un ka abas valstis varētu panākt tālāku progresu bruņojuma kontroles jautājumos.

Nav nemaz pārsteidzoši, ka Krievijas valdība vakar pauda savu prieku par Klintona "konstruktīvajiem paziņojumiem", savu uzmanību gan vairāk pievēršot nevis Klintona atzinīgajiem vārdiem personīgi par Putinu, bet gan Klintona aicinājumiem uzlabot divpusējās attiecības. Ārlietu ministrijas paziņojumā uzsvērts, ka "Krievijas vadībai ir līdzīga vēlēšanās… intensificēt divpusējo dialogu, vispirms jau drošības un atbruņošanās jomā, lai pārvarētu bīstamo tendenci šajos jautājumos nonākt strupceļā." Turklāt šķiet, ka paziņojumā Klintona izteikumi par nepieciešamību cīnīties pret starptautisko terorismu ir izmantoti kā zināma veida atbalsts Kremļa karam Čečenijā. "Mēs arī atzīmējam ASV vadības apstiprinājumu, ka ir svarīgi spert izšķirošus soļus pret starptautisko terorismu," teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā. Savās tiešraidēs Klintons izteicies, ka čečenu nemierniekiem arī esot jāuzņemas zināma daļa atbildības par piecus mēnešus ilgo konfliktu ar Krieviju.

Pašlaik Putins ir visticamākais uzvaras kandidāts Krievijas prezidenta vēlēšanās 26.martā. Tomēr vēlēšanām ir jānotiek, un brīdis, kurā ir izteikti Klintona izteikumi, ir brīdis, kad priekšvēlēšanu kampaņa sāk izvērsties visā nopietnībā, un šajā kontekstā tas izskatās kā amerikāņu atbalsts bijušajam VDK pulkvedim. Turklāt Klintona publiskās uzslavas Putinam rada iespaidu, ka administrācija ir atteikusies no negribīgajiem un īslaicīgajiem mēģinājumiem kaut vai nedaudz distancēties no Krievijas vadītāja. Savā 8.februāra ziņojumā Senāta Ārlietu komisijai valsts sekretāre Madlēna Olbraita, kas tikko bija atgriezusies no Maskavas, par Putinu, piemēram, izteicās daudz samiernieciskākā tonī nekā iepriekš. Olbraita likumdevējiem teica, ka Putins esot "pretrunīgs cilvēks", ar kuru dažos jautājumos, ieskaitot karu Čečenijā, būšot grūti panākt vienošanos.

Ar tādu gatavību un tik publiski atbalstot Putinu, Klintona administrācijai (tāpat kā arī politiskajiem līderiem Eiropā) atkal rodas briesmas atjaunot tāda paša veida personalizētās — un potenciāli neefektīvās — attiecības, kādas bija izveidojušās ar bijušo prezidentu Borisu Jeļcinu. Taču 1990. gadu sākumā vismaz eksistēja vērā ņemami vēsturiski iemesli tām privileģētajām attiecībām, kādas izveidojās starp Krievijas un Savienoto Valstu galvenajām amatpersonām. Galu galā Jeļcins taču bija Krievijas pirmais demokrātiski ievēlētais valsts vadītājs un tas cilvēks, kurš visvairāk bija atbildīgs par Padomju Savienības izjukšanu. Vairāk nekā desmit gadu viņam arī bija ārkārtīgi liela politiskā vara un viņu ar lielāku vai mazāku ticamības pakāpi vismaz varēja uzskatīt par bastionu pret komunisma atdzimšanu.

Putinam nepiemīt neviena no šīm labajām īpašībām. Viņš vēl joprojām ir nezināmais lielums, kura nākšanu pie varas ir izkārtojuši ietekmīgi politiskie un ekonomiskie spēki, izraisot asiņaino un barbarisko karu Čečenijā. Arī viņa darbība prezidenta amatā, nerunājot nemaz par to, ka savulaik viņš ir bijis VDK izlūkdienesta štata darbinieks, līdz šim vēl nav devusi iemeslu uzskatīt, ka viņš izrādīsies par uzticamu to brīvību aizstāvi, kuras ir nepieciešamas demokrātiskai Krievijas attīstība. Acīm redzamu iemeslu dēļ Rietumu līderi ārkārtīgi vēlas uzlabot attiecības ar Maskavu pēc asās vārdu apmaiņas perioda. Tomēr nav skaidrs, kā nekritisks atbalsts Putinam varētu veicināt šī mērķa sasniegšanu konstruktīvā veidā.

 

"ANO joprojām ir akla"

"Die Welt"

— 2000.02.15.

Šķiet, ka šis postenis nav īpaši iecienīts. Tikai 13 mēnešus, pirms viņš 1998. gada beigās atstāja šo valsti, īrs Deniss Holidejs Bagdādē bija Apvienoto Nāciju augstākais pārstāvis un ANO palīdzības programmas "Nafta pret pārtikas līdzekļiem" koordinators. Tagad līdzīgi viņam rīkojas vācietis Hanss fon Šponeks. Arī viņš ANO ģenerālsekretāram Kofi Ananam ir iesniedzis demisijas rakstu un marta beigās, pēc 15 mēnešiem šajā amatā, to atstās.

Abiem ir viens un tas pats aiziešanas iemesls: viņi ir vīlušies par, pēc viņu domām, nepareizo ANO sankciju politiku pret Irākas diktatoru Sadamu Huseinu. Šponeks saka, ka tuneļa galā gaisma nav redzama. Apvienotās Nācijas esot nokavējušas pēc deviņiem stingru sankciju gadiem irākiešiem dot izredzes uz atvieglinājumiem. Vācietis atkārtoti iestājās par to, lai jautājumu par sankciju atcelšanu atdalītu no ieroču inspekcijas jautājuma. Taču viņā neklausās. Londona un Vašingtona par šo viņa priekšlikumu ir izteikušas kritiku. Tas, ka pārējās ANO Drošības padomes dalībvalstis (Ķīna, Francija un Krievija) par to ir citās domās, noveda vienīgi līdz asiem strīdiem.

Šponeka lēmumu ietekmēja dusmas un bezpalīdzība. ANO sankcijas neskar tos, kam tās ir domātas, bet Irākas tautu. Tas, kurš ik dienas redz, ka nepietiekams pārtikas daudzums ir par iemeslu augstam bērnu mirstības koeficientam — tādam kā trešās pasaules valstīs — šaubās par ANO politikas izredzēm uz panākumiem. Un despots, kuram nav svarīgas cilvēku ciešanas, to meistarīgi izmanto, lai par savas tautas postu atbildību uzliktu starptautiskajai sabiedrībai. Bez tam viņš piekopj nodevīgu taktiku un nepārdod pat atļauto naftas daudzumu, lai par ieņēmumiem iegādātos pārtikas līdzekļus un medikamentus. Tikai izsalkusi un slima tauta ir gatava cīnīties pret deklarēto ienaidnieku. Taču tauta, kas no ārpuses saņem visaptverošu palīdzību, varētu sākt šaubīties par savu prezidentu. Taču tik tālu, diemžēl, vēl nav. Sadams joprojām ir ļaunums, līdz kuram ANO ar savu politisko instrumentāriju vēl nav izaugusi. Šponeks Irakā to saskatīja, taču ANO joprojām ir akla.

Dītrihs Aleksanders

 

"Kā Savienotās Valstis izspiego Eiropu"

"Le Monde"

— 2000.02.22

Eiropas Parlaments ir noraizējies par amerikāņu Nacionālās drošības aģentūras vadīto "informācijas paktu", izlūkojot sarunas, faksus un elektronisko pastu visā pasaulē.

Tā ietver Savienotās Valstis, Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēladi tā saucamajā "Echelon" tīklā.

Parlamenta pilsoņtiesību un brīvību komisija 22. un 23.februārī Briselē organizē lekcijas par tēmu "ES un datu aizsardzība", kas ir slēpta sanāksme, lai izpētītu ziņojumu, kas nosoda anglo-saksisko telekomunikāciju informācijas kontroli visā pasaulē, kas ir nosaukta par "Echelon". Šis dokuments sekoja pirmajam ziņojumam, ko 1998.gada septembrī publicēja Mančestras "Omegas" fonda Zinātnisko un tehnoloģisko iespēju novērtēšanas grupa STOA ar nosaukumu "Politiskās kontroles tehnoloģijas novērtējums."

Amerikāņu Nacionālās drošības aģentūras ietekme uz spēcīgo elektroniskās spiegošanas tīklu visā pasaulē turpinās. Pašreizējā ziņojuma jaunums slēpjas uzskaitīto faktu precizitātē, kā arī atklājumā, ka šī alianse starp Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi tā saucamā Ukusa līguma ietvaros, īsteno mērķus, kas attiecas galvenokārt uz ekonomisko un tirdzniecisko spiegošanu. Tas neattiecas ne uz agrāko sadarbību starp informācijas pakalpojumiem, ne uz komunikāciju bloķēšanu valsts aizsardzības mērķu vārdā vai cīņu pret starptautisko terorismu. "Echelon" patiesā politika ir pavisam cita: tā ir viena no ES dalībvalstīm – Lielbritānija, kas cenšas izmantot savas "privileģētās attiecības" ar Vašingtonu, lai izspiegotu savus Eiropas konkurentus. Tas savukārt izprovocē konfliktus parlamenta ietvaros jautājumā par individuālo brīvību aizsardzību un konkurences tiesībām.

Ņemot vērā problēmas sarežģīto raksturu, liela daļa Eiropas deputātu nevēlas izteikt atklātu nosodījumu Lielbritānijai. Valdības nevēlas riskēt ar savām transatlantiskajām komerciālajām attiecībām. Parlamenta brīvību komisijas prezidents Grems Votsons atzīst, ka politisko grupējumu attieksme esot lielā mērā neprognozējama.

Kad "Echelon" pastāvēšana ir pierādīta, Eiropas Komisijas prezidents turpina izrādīt zināmu piesardzību. Romano Prodi tuvās aprindas pēc konsultēšanās ar Eiropas telekomunikāciju ekspertiem ir vienojušās, ka iegūtā informācija ir "ļoti ticama." Ja Eiropas Parlaments izvēlēsies aktivizēt diskusijas, Komisija tomēr neriskētu izteikt apsūdzību tai vai citai valstij, bet gan ieteiktu kopīgas iniciatīvas, lai īstenotu normas skaitļu un burtu sfērā, kas galu galā veicinātu komunikāciju drošību.

Parlamentā iesniegtie dokumenti pierāda elektroniskās kontroles esamību, izmantojot telekomunikāciju spiegošanu, un Nacionālās drošības aģentūra šo praksi ir nosaukusi par rūpniecisko aktivitāti, kas ļauj pārtvert visas ārvalstu komunikācijas.

"Echelon" sākotnēji bija paredzēta militāriem mērķiem, bet lielākoties to piemēro pret civiliem objektiem (valdībām, organizācijām, rūpniecības nozarēm), iegūstot gan politisko, ekonomisko, gan tehnoloģisko un komerciālo informāciju. "Echelon" pārtver ievērojamu skaitu privāto komunikāciju (tā potenciāls sasniedz 2 miljardus dienā).

Berlīnes tehniskās universitātes profesora Franka Leprevo rediģētajā dokumentā aprakstīta galvenā tehnika, kas ļauj aizsargāties pret visdažādākajām tehnoloģijas un komunikāciju pārtveršanas formām. Autors skaidro, ka komunikāciju konfidencialitātes aizsardzība nav pilnīga, un uzņēmumi, organizācijas un indivīdi, kuri būtu nodrošināti ar kriptogrāfisko sistēmu "likumu ietvaros", nebūtu pasargāti no savu ziņojumu pārtveršanas.

Trešo dokumentu, kas iesniegts Parlamentā, sagatavojis jurists un telekomunikāciju inženieris Kriss Eliots, un tas izskaidro nepieciešamo likumdošanu legālajā komunikāciju pārtveršanā. Savukārt ceturtajā dokumentā izklāstīta elektroniskās novērošanas attīstība, it īpaši internetā.

"Echelon" galvenais mērķis ir amerikāņu uzņēmumu priekšrocību radīšana bruņojuma līgumos.

Lorāns Zečini

 

 

"Mūsu rīcībā ir dučiem nezināmu vārdu"

"Aftonbladet"

— 2000.02.23.

Divi raksti, kuru autori ir Andress Kings ( Andres Kūng ) un Pēters Puide (Peeter Puide ) ( Aftonbladet Debatt 7. februārī un 13. februārī), no jauna pievērš uzmanību sākotnējam sarakstam, kurā minēti divpadsmit Zviedrijā dzīvojoši par kara noziegumiem aizdomās turēti baltieši un kuru Simona Vīzentāla centrs 1986. gadā iesniedza Zviedrijas iestādēm. Kā atbildīgais par šī saraksta sastādīšanu es uzsveru, ka abi autori ir nepareizi sapratuši šī saraksta iesniegšanas loģisko iemeslu un izkropļojuši tā saturu. Vēl ļaunāk — viņi mēģina izmantot tajā, viņuprāt, atklātās nepilnības, lai tādējādi zviedru lasītājiem radītu priekšstatu, kas ļoti lielā mērā samazina lietuviešu, latviešu un igauņu lomu holokaustā.

Zviedrijai iesniegtais vārdu saraksts bija viens no 11 sarakstiem, kas 1986. — 1987. gadā tika iesniegti astoņām valstīm. Šie saraksti, kuros kopumā bija minēti 254 vārdi, balstījās uz vairāku arhīvu materiāliem un sekundāriem informācijas avotiem galvenokārt Izraēlā, bet arī citās valstīs. Informācija par aizdomās turēto emigrēšanas mērķiem (tas ir, valstīm, uz kurām viņi izceļoja — I.D. ) pēckara periodā tika iegūta no International Tracing Service Ārolsonā, toreizējā Rietumvācijā. Iesniedzot šos sarakstus, Vīzentāla centrs vēlējās pārliecināt valstis, uz kurām aizdomās turētie emigrējuši, cik svarīgi ir sākt oficiālu valdības iniciētu izmeklēšanu un veikt tiesiskus pasākumus.

Mums bija skaidrs, ka mūsu rīcībā esošā informācija ir tikai leduskalna virsotne un ka tikai valdībām ir resursi un iespējas piekļūt nepieciešamajai informācijai, lai šo problēmu pamatīgi izmeklētu. Daudzo avotu vidū, kas tika izskatīti šo sarakstu sastādīšanā, bija dažādas Padomju Savienības publikācijas, to skaitā arī Kinga un Puides minētās. Atšķirībā no viņu abu viscaur negatīvā šo dokumentu raksturojuma un fakta, ka tie acīmredzot ir padomju propaganda, patiesība ir tāda, ka šajos materiālos patiešām ir svarīgi fakti par baltiešu kolaboracionistiem. Šos faktus daudzreiz ir apstiprinājuši avoti, kam nav nekāda sakara ar Padomju Savienību.

Patiesībā Rietumvalstīs tika veikti tiesiski pasākumi pret daļu no tām personām, kas šādos padomju rakstos bija nosaukti par nacistiskajiem līdzskrējējiem. Pēc šī apgalvojuma es esmu spiests norādīt, ka no šiem materiāliem mēs ieguvām relatīvi maz vārdu sarakstiem, kas tika darīti zināmi, piemēram, ASV, Kanādā un Austrālijā.

Ar Zviedriju tā nebija, jo tur šie dokumenti bija mūsu galvenais informācijas avots. Mēs apzinājāmies, ka šis apstāklis būs par iemeslu pret mums vērstai kritikai, taču Padomju Savienības arhīvi — pretēji Puides apgalvojumam — Simona Vīzentāla centram, kas ir ebreju organizācija, kura ļoti enerģiski cīnījās par padomju ebreju tiesībām emigrēt uz Izraēlu, bija slēgti. Patiesībā padomju iestādes noraidīja neskaitāmos centra mēģinājumus iegūt atļauju piekļūt arhīviem, tādējādi mums nebija dokumentālo pierādījumu par Zviedrijā mītošajiem aizdomās turētajiem, ko mēs labprāt būtu iesnieguši Zviedrijas iestādēm.

Tomēr mēs iesniedzām materiālus cerībā, ka Zviedrijas valdība uzņemsies šīs lietas izmeklēšanu, jo mums bija skaidrs, ka zviedru iestādēm ir daudz lielākas iespējas piekļūt padomju arhīviem nekā Simona Vīzentāla centram. Šis viedoklis apstiprinājās sešus gadus vēlāk, kad es Tallinā meklēju arhīva materiālus par igauņu kara noziedznieku Ēvaldu Miksonu, kas bija viens no tiem baltiešiem, kuri aizbēga uz Zviedriju. Miksons bija minēts vienā padomju Igaunijas publikācijā par vietējiem nacistu līdzskrējējiem. Igaunijas galvaspilsētā es sameklēju dokumentus un liecības, kas apstiprināja pret viņu izvirzītās apsūdzības. Nav pamata šaubīties, ka arī par pārējiem aizdomās turētajiem eksistē šādi dokumenti vai nu Igaunijā, vai Maskavā — taču vislabākā instance šādu pētījumu veikšanai, protams, ir Zviedrijas valdība.

Nepieciešami divi papildu norādījumi par Zviedrijai iesniegto sarakstu. Pirmais — sākumā mūsu rīcībā bija 21 uz Zviedriju aizbēguša cilvēka vārds. Tajā laikā mēs zinājām, ka vismaz deviņi no viņiem jau ir miruši un tādēļ viņus mēs sarakstā neiekļāvām. Tomēr jāsaka, ka viņu vidū bija vairāki augstu stāvoši nacistu kolaboracionisti, kuru vaina ir neapstrīdama: Oskars Angelus, kas vadīja igauņu fašistisko policijas organizāciju Omakaitse, Hugo Okasmā un Leonīds Laids, kas abi bija Tallinas Harju politiskās policijas iecirkņa priekšnieka vietnieki.

Otrs. Pēc tam, kad Zviedrijas valdība atteicās izmeklēt jautājumu par nacistu kara noziegumiem, mēs, izmantojot dažādus avotus, uzzinājām vēl vairāku duču uz Zviedriju pārcēlušos aizdomās turētu baltiešu vārdu. Šie vārdi tomēr nekad netika iesniegti Zviedrijas valdības negatīvās nostājas dēļ. Šobrīd šie vārdi varētu kļūt par daļu no apjomīgas valdības veiktas izmeklēšanas.

Secinājums: nepilnības, kas varētu būt bijušas sākotnējā sarakstā, nemitīgi ciniski izmantojusi Zviedrijas valdība un baltiešu apoloģēti. Pirmā tādēļ, lai par katru cenu nebūtu jāizskata jautājums par Zviedrijā mītošajiem nacistiskajiem kara noziedzniekiem, un pēdējie tāpēc, lai apslēptu savu tautiešu apjomīgo piedalīšanos Baltijas valstīs dzīvojošo ebreju iznīcināšanā. Nekas no tā tomēr nespēj grozīt pamatfaktu, ka baltiešu sadarbība ar nacistiem bija izšķirošais faktors Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ebreju kopienu masveida iznīcināšanā un ka vairākas vainīgās personas pēc kara pārcēlušās uz Zviedriju.

Tagad ir pienācis laiks izveidot lielu Zviedrijas valdības komisiju un veikt tiesiskus pasākumus pret kara noziedzniekiem. Vīzentāla centra iesniegtie saraksti pārliecināja Kanādu, Austrāliju un Lielbritāniju, ka ir nepieciešams pieņemt īpašus likumus, lai dotu iespēju sākt tiesas procesus pret holokausta slepkavām. Zviedrijai ir pēdējais laiks rīkoties tāpat.

Efraims Zurofs, Simona Vīzentāla

centra Jeruzalemē direktors

 

 

"Jauna spriedze ap Taivānu"

"The New York Times"

— 2000.02.23.

 

Sarežģītajās attiecībās par Taivānas jūras šaurumu parādās bīstams jauns modelis.

Taivānas pēdējo prezidenta vēlēšanu laikā 1996. gadā Ķīna ūdeņos netālu no salas lielākajām pilsētām veica raķešu izmēģinājumus, tādējādi, pēc tās domām, protestējot pret Taivānas virzīšanos uz neatkarību. Tagad līdz ar jaunas kampaņas aizsākšanos Pekina atkal mēģina iebaidīt taivāniešu vēlētājus un piespiest salas nākamos līderus ātri sākt atkalapvienošanās sarunas pēc Ķīnas noteikumiem.

Ķīna šonedēļ pieļāva kļūdu, draudot lietot spēku pret Taivānu, ja salas līderi pārāk ilgi vilcināsies apvienoties ar kontinentālo Ķīnu. Apvienojot šo draudu ar mēģinājumu novelt vainu par pieaugošo militāro spriedzi Taivānas jautājumā uz Vašingtonu, Pekina, iespējams, ir mazinājusi savas iespējas gūt Kongresa atbalstu Ķīnas uzņemšanai Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Pretēji dažām agrākajām krīzēm, ko izraisīja Taivānas aizejošā prezidenta Lī Denhui provokatīvās darbības, vaina par šo saasinājumu pilnībā gulstas uz Pekinu. Taivānas trīs vadošie prezidenta amata kandidāti ir mēģinājuši pieklusināt neatkarības jautājumu, un visi trīs atbalsta ātru sarunu sākšanu ar kontinentālo Ķīnu. Lielākā daļa pasaules un lielākā daļa taivāniešu atzīst principu, ka Taivāna un kontinentālā Ķīna ir daļas no vienotas Ķīnas, ko beigu beigās vajadzētu apvienot.

Taču pastāv vitāli nozīmīgas atšķirības uzskatos, kad un kā apvienošanai vajadzētu notikt. Savienotās Valstis, kas atzīst komunistu valdību Pekinā kā vienīgo Ķīnas valdību, pareizi uzstāj, ka apvienošana būtu jāpanāk ar miermīlīgiem līdzekļiem. Taču Pekina pastāvīgi ir uzstājusi uz savām tiesībām risināt šo jautājumu ar spēka palīdzību. Kad Ķīna 1996. gadā uzsvēra šo draudu ar raķešu izmēģinājumiem, tā izraisīja pret sevi vērstu reakciju Taivānas vēlētāju vidū un pasliktināja Pekinas attiecības ar Savienotajām Valstīm. Nespējot izrādīt lielāku savaldību, kontinentālā Ķīna atkal var nodarīt ļaunumu pati savām interesēm.

Taivānas prezidenta vēlēšanas ir triju celiņu sacīkste starp valdošās Nacionālistu partijas kandidātu Lienu Čanu, disidentu Džeimsu Songu un opozicionārās Demokrātiskās progresīvās partijas kandidātu Čenu Šuibianu.

Lai arī Čena partija tradicionāli ir aicinājusi

izveidot neatkarīgu Taivānu, viņš apzināti ir atkāpies no šīs pozīcijas, ievēlēšanas gadījumā solot nemēģināt panākt formālu neatkarību. Šī piesardzība atspoguļo Taivānā vispārizplatīto sajūtu, ka prezidents Lī nevajadzīgi izprovocējis Ķīnu ar savu politizēto 1995. gada vizīti Savienotajās Valstīs un savu 1999.gada paziņojumu, ka Taivāna sarunas ar Ķīnu sāks vienīgi tad, ja Pekina atzīs to kā līdzvērtīgu valsti.

Piecdesmit gados ir izveidojies relatīvi stabils izkārtojums, kas ļauj Taivānai un kontinentālajai Ķīnai saglabāt atsevišķas politiskās un ekonomiskās sistēmas kā daļu no lielākas, vienotas Ķīnas. Šī izpratne ir labi kalpojusi abām pusēm un palīdzējusi saglabāt mieru. Šis Pekinai nav īstais brīdis, lai draudētu to sagraut.

 

 

"Irāņi pie vēlēšanu urnām

atbalsta prezidenta reformu kursu"

"Die Presse"

— 2000.02.21.

Irānā piektdien tika ievēlēts ne tikai jauns parlaments vien. Tika balsots arī par 1997. gadā ievēlētā prezidenta Mohameda Katami reformu kursu. Irāņu votums, kā rāda vēlēšanu rezultāti, ir nepārprotams: vairākums grib, lai valsts turpinātu iet pēdējos gados sākto atvēršanās ceļu.

Ir jāatzīmē, ka Irāna ir vienīgā islamisko Vidējo Austrumu valsts, kur vispār ir notikušas šādas kvalitātes vēlēšanas un politiskā elite atzīs zaudējumu vēlēšanās, ja tāds būs. Augstais vēlēšanās piedalījušos procents rāda, ka irāņi šodien domā, ka pie vēlēšanu urnām patiesi ir iespējams kaut ko ietekmēt: 1997. gadā runa bija par to, lai Irānas valstij piešķirtu jaunu seju — Katami. Šoreiz vēlētāji grib sašķaidīt dzirnakmeni, kas karājas Katami pie kājas — konservatīvo dominēto parlamentu.

Instrumentārijs, ar kura palīdzību konservatīvie Irānā mēģina aizstāvēt savu varu, ir spēcīgs, taču ne tik spēcīgs, lai ilgu laiku varētu stāties pretī vēlmei īstenot pārmaiņas. Vēlēšanu priekšvakarā pazuda reformu nometnes svarīgākie kandidāti un konservatīvo dominētā vēlēšanu komisija padarīja pārējo, lai izretinātu atraktīvo kandidātu sarakstu. Taču katra aizkavētā reformu nometnes kandidāta vietā parādījās jauns (gluži tāpat, kā šodien Irānā katra aizliegtā laikraksta vietā tiek nodibināti pat divi jauni). Sacensībā tika sūtīti brāļi un sievas, un arī viņus vēlētāji uzņēma ar uzticēšanos.

Ir tā, kā svētdien raksta laikraksts Mosharekat : Irānā šodien runa vairs nav par to vai, bet gan par to, cik ātri ir jāvirza uz priekšu reformas. Rietumos novērotāji bieži jutās vīlušies Katami vilcināšanās dēļ. Acīmredzot šo piesardzīgo un saudzējošo kursu labi saprata un atzina valsts iedzīvotāji. Katami nenodedzināja tiltus, pa kuriem viņam varētu sekot lēnākie, un viņa saprātīgums arī konservatīvos garīdzniecības vadītājus spieda atbildēt tikpat saprātīgi un aizkavēt bieži draudošo destabilizāciju.

To, ka nekas neatbaidīja spēkus, kuru lielākā vēlēšanās bija irāņiem un pārējai pasaulei norādīt uz Katami neveiksmēm, apliecina daudzu inteliģentu nogalināšana, kuras iniciators bija slepenais dienests un kam nebija nekādas citas jēgas, kā radīt valstī bīstamu stāvokli. Reformu nometnes piekritēji tomēr nepieļāva, ka viņus ved maldināšanā. Šie noziegumi, un arī vēl daudz nežēlīgāki konservatīvo manevri nekādu citu ietekmi neatstāja, kā vienīgi vēl vairāk palielināja simpātijas pret Katami.

Arī bažas, ka vēlētāji varētu no viņa novērsties, ja krīžu satricinātajā Irānā nebūs ātru panākumu, neapstiprinājās, taču tā nevar turpināties mūžīgi. Irāņi no reformatoru dominētā parlamenta gaida daudz, cerams, ka ne vairāk, kā tas spēj dot. Vēl joprojām eksistē institūcijas, kas neatbalsta nekādus jauninājumus, starp tām arī "Revolūcijas sargu padome", kurai viss, kas nāk no parlamenta, ir jāpārbauda, vai tas saskan ar islama kritērijiem, un jādod sava piekrišana.

Tomēr tas, ka novērotāji Irānā saskata pakāpenisku valsts atdalīšanos no reliģijas — ar reliģisko vadību, kas rūpētos tikai par mošejām — ir pāragri. Vairums irāņu būtu apmierināti arī ar to, ja reliģija nebūtu augstāk par likumu.

Gudruna Harere

 

 

"Kodolkrīze"

"The Washington Post"

— 2000.02.23.

Ik pēc pieciem gadiem valstis pārskata savu parakstīto kodolneizplatīšanas līgumu (NPT).

Tas ir līgums, kas nodrošina starptautiskos ierobežojumus (arī inspekcijas) kodolprogrammām. Tas aptver ne tikai kodolvalstis, bet vēl 180 citas, piemēram, Irānu, Irāku, Ziemeļkoreju un Lībiju. NPT beigas nozīmētu atteikšanos no neskaitāmām inspekcijām, turklāt tas pavērtu ceļu aktīvākai kodolieroču izplatībai valstīs, kas jau pašlaik rada nopietnus teroristiskus draudus pārējām.

Nu ir pienākusi kārtējā reize pārskatīt 30 gadu veco NPT, kas notiks ANO starptautiskajā asamblejā. Diemžēl jāatzīst, ka pašreizējā kodolieroču izplatīšanas situācija ir bēdīga. Pēc autora domām, iespējams apgalvot, ka pasaule saskaras ar kodolkrīzi. Par nelaimi, liela loma šīs krīzes izraisīšanā ir bijusi Savienotajām Valstīm.

1995.gadā liela valstu grupa, kuru rīcībā ir finansiālie resursi un tehnoloģija, lai ražotu kodolieročus, tai skaitā Ēģipte, Brazīlija un Argentīna, vienojās pagarināt NPT, taču ar noteikumu, ka piecas kodollielvaras veiks specifiskus pasākumus, lai mazinātu kodolproblēmu: līdz 1996.gadam apstiprinātu visaptverošu kodolizmēģinājumu aizlieguma līgumu, pabeigtu sarunas par šķeļamo materiālu ierobežošanas līgumu, kā arī veiktu "apņēmīgus pasākumus", lai samazinātu kodolarsenālu ar mērķi to likvidēt vispār.

Gandrīz visi ir vienisprātis, ka neviena no šīm saistībām nav pildīta. Indija un Pakistāna ir šo neveiksmi izmantojušas, lai attaisnotu savu pievienošanos Izraēlai kā valstis, kurām piemīt ievērojamas kodolspējas, atsakoties ievērot NPT noteikumus. Ir novēroti arī citi bīstami faktori.

Pirmo reizi nenotiek nekādas sanāksmes, ne arī sagatavošanās tālākai kodolarsenālu samazināšanai. START–II līgums, ko pirms 7 gadiem noslēdza prezidenti Džordžs Bušs un Boriss Jeļcins, vēl nav ratificēts Krievijas parlamentā.

Gan Savienotās Valstis, gan NATO ir nevis attālinājušas paļaušanos uz kodolarsenāliem, bet izdarījušas satraucošus mājienus pārējām valstīm, paziņojot, ka šie ieroči vēl arvien esot Rietumu drošības politikas stūrakmens, un abas ir no jauna uzsvērušas, ka nepakļausies politikai, kas paredz "pirmajām nelietot" kodolieročus. Krievija uz šo ASV un NATO politiku ir reaģējusi, noraidot savu iepriekš pieņemto "pirmās nelietošanas" politiku; bez finansējuma un nespējīga saglabāt savus parastos zemūdeņu, tanku, artilērijas un karaspēka bruņojumus, tā pašlaik varētu daudz lielākā mērā balstīties tieši uz kodolieročiem. Savienotās Valstis, NATO un pārējās vēl arvien ir saglabājušas savus taktisko kodolieroču arsenālus, ieskaitot līdz pat 200 kodolieročiem Rietumeiropā.

Par spīti ģenerāļu Lī Batlera un Endrjū Gudpāstera, admirāļa Stensfīlda Tērnera un citu militāro ekspertu pūlēm amerikāņu un krievu atomraķetes vēl arvien tiek turētas "īpašas kaujas gatavības" statusā.

Pēc gadiem ilgām intensīvām sarunām nesenais CTBT noraidījums Senātā bija smags trieciens globālajiem atomieroču kontroles centieniem un amerikāņu vadošās lomas pārliecībai.

Pārmērīgi vājie starptautiskie līgumi netiek piemēroti šķeļamo materiālu pārsūtīšanā.

Iespējamā ierobežotas "zvaigžņu karu" raķešu aizsardzības sistēmas izveide Savienotajās Valstīs jau ir likusi Krievijai, Ķīnai un pārējām valstīm paziņot, ka tas anulētu Pretballistisko raķešu līgumu (ABM). Tas sagrautu esošo starptautisko līgumu ietvaru starp lielvarām.

Ne Savienotajās Valstīs, ne Eiropā nav dzirdami aktīvi aicinājumi Izraēlai ievērot NPT. Un neviens negrib atzīt, ka tas var kalpot par spēcīgu pamudinājumu Irānai, Sīrijai, Irākai un Ēģiptei pievienoties kodolkopienai.

Nesen tika likvidēta ASV Bruņojuma kontroles un atbruņošanās aģentūra (ACDA), līdz ar to likvidējot arī bieži vien vājo un tomēr pamanāmo vienību bruņojuma jautājumu izskatīšanai.

Parastā sabiedrība būtu ārkārtīgi nobažījusies, ja zinātu šos faktus, taču pagaidām šādi jautājumi nav iekļauti prezidenta diskusiju darba kārtībā.

Vairākas atbildīgas valstis, kas nav uzskatāmas par kodolvalstīm, tai skaitā Brazīlija, Ēģipte, Īrija, Meksika, Jaunzēlande, Dienvidāfrika un Zviedrija, ir paudušas savu dziļo vilšanos par progresa trūkumu atbruņošanās virzienā. Kodolneizplatīšanas sistēma nespēj pastāvēt, ja lielvaras nenodrošina pārliecinošus pierādījumus, ka tās pilda agrākās saistības.

Par galveno mērķi aprīlī būtu jāizvirza NPT atkalapstiprināšana, savukārt līderiem, kurus labi informēta sabiedrība iedvesmotu uz saprātīgu un drosmīgu rīcību, to vajadzētu arī pildīt. Šis līgums ir kalpojis kā galvenais līdzeklis pret ieroču izplatīšanu, un tā neveiksme pat mieru mīlošās valstis pamudinātu veidot savas kodolkaujasspējas.

Visām kodolvalstīm būtu jādemonstrē jauni centieni, lai panāktu kodolieroču skaita samazināšanu un galu galā arī likvidāciju visā pasaulē.

Tikpat lielā mērā, cik amerikāņu politika ir vainojama neskaitāmās problēmās, tā varētu arī izmantot savu ietekmi, lai palīdzētu atrisināt pasaules kodolproblēmu.

Džimijs Kārters

 

"Ar aizsardzību nav laika vilcināties"

"Financial Times"

— 2000.02.18.

Raksta autors Daglass Hērds ir bijušais Lielbritānijas ārlietu ministrs (1989-1995).

Pēc gadiem ilgušas retorikas britu un franču plāns Eiropas aizsardzības galvanizēšanai beidzot ir principiāli apstiprināts - to ir izdarījusi gan Eiropas Savienība, gan NATO. Taču pastāv briesmas, ka gadījumā, ja impulss netiks uzturēts, šis projekts pazudīs. Visiem tiem, kuri, tāpat kā es, uzskata, ka Eiropas un lielā mērā arī Āzijas drošība ir atkarīga no dzīvām transatlantiskajām attiecībām, kuras pašlaik ne tuvu nav pilnīgas, būtu ļoti nevēlami.

Lielbritānijā šaubas rodas daļēji dēļ plaši izplatītā uzskata, ka ikviens Eiropas projekts ir jānoraida, lai cik arī tas nebūtu izdevīgs Lielbritānijai. Plāns izveidot Eiropas drošības identitāti nav domāts NATO graušanai vai tās aizvietošanai, vai tā milzīgā ieguldījuma atdarināšanai, ko Lielbritānija un tās sabiedrotie ir devuši NATO infrastruktūrai. Tas nav plāns par supranacionālas Eiropas armijas izveidi, kura būtu Eiropas Komisijas pakļautībā: lēmumus pieņemtu valdības, un tajā iesaistītie spēki joprojām būtu nacionāli.

Tāpat tā nav nekāda pēkšņa revolūciju britu aizsardzības politikā. Humanitāros un miera uzturēšanas uzdevumus, ko eiropieši varētu uzņemties bez ziemeļamerikāņu līdzdalības, pirmo reizi analizēja 1992. gadā. 1996. gadā Berlīnē tos apsprieda NATO. Tas, ko mēs redzam šodien, ir pirms astoņiem gadiem aizsāktas domāšanas evolūcija.

Joprojām pastāv vērā ņemamas problēmas. Valdības vēl nav noteikušas lomu, kāda būs tiem NATO Eiropas sabiedrotajiem, kuri vēl nav ES sastāvā. It īpaši tas attiecas uz Turciju - stratēģiski ārkārtīgi nozīmīgu valsti. Tāpat šī projekta autori nav pārvarējuši Eiropas valdību nevēlēšanos palielināt aizsardzības izdevumus.

Tomēr daudz var panākt, uzlabojot pašreizējo izdevumu kvalitāti. ES valstis katru gadu tērē pusi no ASV izdevumiem aizsardzībai, taču to rīcībā ir tikai 10% no ASV iespējām izvietot un uzturēt spēkus ārpus ES robežām. Pēc savas mazās, taču veiksmīgās lomas Kosovā vācieši, piemēram, varētu vieglāk pārvērst savu lielo, uz karaklausības principa balstīto armiju mazākos, lietderīgākos profesionālos spēkos. Eiropas aizsardzības izdevumu uzlabošana varētu būt svarīgāks mērķis nekā galamērķis - 60 000 vīru liela, 60 dienu laikā izvietojama armijas korpusa izveide.

Kritizējot projektu 11. februāra Financial Times (raksta tulkojums atrodams pārskata 16.februāra numurā), Džons Boltons plaši izklāstīja amerikāņu aizdomas. Lai arī britu ministru rīcībā ir augsta līmeņa amerikāņu valdības pārstāvju citāti, kuros pēdējie slavē Eiropas iniciatīvu, tomēr bažas saglabājas. Notiek plašas diskusijas par to, kādu operāciju ES varētu uzņemties bez Amerikas līdzdalības. Viens piemērs ir ātra Eiropas pilsoņu evakuācija no kādas krīzes skartas Ziemeļāfrikas valsts.

Nozīmīga iesaiste Balkānos arī var izraisīt bīstamus scenārijus. Es šaubos, vai eiropiešiem būtu prātīgi iesaistīties ar sauszemes spēkiem kādā lielā konfliktā bez amerikāņu piedalīšanās. ASV ir pārāk lielas, lai izslēgtu sevi no ilgstošiem konfliktiem jebkurā pasaules valstī.

Mēs nevēlamies redzēt, ka atkārtojas tāda spriedze, kādu aliansē izraisīja Bosnijas konflikts, kad amerikāņi bija politiski un emocionāli iesaistīti, tomēr nedalot upuru risku. Praksē - lai arī franči ne vienmēr vēlas to atzīt - jebkuram projektam, kurā nepieciešama NATO militārā spēka lietošana, tāpat būs vajadzīga arī ASV piekrišana, lai arī amerikāņi tajā nepiedalītos.

Zināmā mērā amerikāņiem ir ko iebilst jebkurā gadījumā. Ja Eiropa aizsardzības jautājumos kļūs spēcīga un noteikta, daži amerikāņi varētu izmantot to kā iemeslu, lai aizietu no Eiropas. Taču to pašu tie var izdarīt arī tad, ja Eiropa paliks bezrūpīga un inerta, kā uzskata daudzi amerikāņu komentētāji.

Mūsu vadlīnijā būtu jākalpot faktiem no Kosovas. ES bruņoto spēku skaitliskais sastāvs ir apmēram 1,9 miljoni cilvēku. Taču mums bija grūtības izvietot mazāk nekā 2,5% no šī skaita operācijā mūsu pašu durvju priekšā, krīzei, par kuru mēs bijām brīdināti jau krietni iepriekš. Savienotās Valstis pētījumiem un attīstībai tērē četrreiz vairāk līdzekļu, nekā ES valstis. Amerikāņu lidmašīnu Kosovas operācijā bija 80% no kopskaita, un 85% izmantotā munīcija par bija amerikāņu. Lielākajai daļai Eiropas lidmašīnu trūka nakts redzēšanas iekārtu un lāzervadīto ieroču sistēmu. Šī nelīdzsvarotība jau ir uz bīstamības robežas.

Dzīvas transatlantiskās partnerattiecības nevar droši paļauties tikai uz superlielvalsti vienā Atlantijas okeāna krastā ar veselu pulku eiropiešu otrā krastā, kuri ir gan spēcīgi retorikā, taču kuriem hroniski trūkst sakļautības un spēka. Ne saskaņotību ārpolitikā, ne arī spēku aizsardzībā iegūt nebūs viegli.

Eiropai būtu jāiesaka kā Māstrihtas līguma centrālo daļu izvēlēties šo starpvaldību uzdevumu, nevis eiro izveidi. Tagad beidzot šis projekts ir aizsākts. Britus, bez šaubām interesē, lai šis projekts būtu veiksmīgs.

 

"Atlantijas okeāns kļūst plašāks"

"Die Welt"

— 2000.02.11.

Debates: Aizsardzības konference parādījusi, ka Eiropa un ASV vairs nerunā vienā valodā.

Tēlaini runājot, Atlantijas okeāns kļūst plašāks. Taču ne jau tāpēc, ka amerikāņi un eiropieši to vēlētos. To nosaka izmaiņas stratēģiskajos dzīves apstākļos un atšķirīgā gatavība nopietni izturēties pret šīs pasaules briesmām. Tāds ir Minhenes "drošības konferences" secinājums.

Šķiet, ka arī uz NATO attiecas likums, ka alianses nepārdzīvo mērķi, kura dēļ tās izveidotas. Kamēr NATO šodien iesniedzas dziļi Centrāleiropā un Austrumeiropā un rīkojas "out of area", viena no otras arvien vairāk attālinās stratēgiskās vadlīnijas un stratēģiskā filozofija.

Eiropieši joprojām dzīvo ar patīkamo sajūtu, ka aukstais karš ir pārciests. Savukārt amerikāņi jau saskata jaunu konfliktu aprises, kurus eiropieši uzskata vai nu par izdomātiem, vai arī par nekontrolējamiem, katrā gadījumā par tādiem, kam nav stratēģiskas nozīmes. Eiropieši domā par tā sauktajiem "Petersbergas uzdevumiem", par miera nodrošināšanu spektra zemākajā līmenī, kas neprasa daudz līdzekļu. Amerikāņi domā par masveida iznīcināšanas līdzekļiem un to nesējiem, par narkotiku karteļiem, valsts atbalstīto terorismu un vardarbīgo fanātismu, kas ir visur un nekur. Viņi domā par iespējamās stratēģisko jūras ceļu nosprostošanas sekām un par piekļūšanu naftai.

Amerika, kas iekšpolitikā bieži vien ieslīgst " political correctness" (poliskajjā izlīdzināšanā), ārpolitikā atzīst lietišķu analīzi un skaidrus izteikumus. Eiropieši ar to nenodarbojas. Ja viņi ņemtu vērā ASV aicinājumus, tad viņi atteiktos no tālākas aizsardzības budžetu izsaimniekošanas. Taču kuram ir drosme to izskaidrot vēlētājiem? Protams, ka kādu dienu priekškars kritīs un skatuve būs tukša. Un tad tiks uzdots jautājums, kāpēc neviens nenojauta to, kas bija skaidri redzams: pasaule joprojām ir bīstama.

Minhenes galotņu sanāksmes tikšanās rezultāts nav nomierinošs. Eiropieši un amerikāņi runā dažādās politiskās valodās. Vācijas valdība no Vašingtonas atzinību nesaņēma, bet par to tai tika uzdoti urdoši jautājumi, kas palika bez atbildes. Kā Vācija ar vakardienas bruņotajiem spēkiem domā tikt galā ar rītdienas apdraudējumiem? Kā Berlīne ar aizsardzības budžetu, kas attiecībā pret iekšzemes sociālo kopproduktu pārspēj vienīgi Luksemburgu, spēs vienlaikus veikt bruņoto spēku restrukturizāciju un modernizāciju? Un kāpēc gan eiropieši par vienu eiro iegūst daudz mazāku militāro efektu nekā amerikāņi par vienu dolāru?

Senatorus, deputātus un četru zvaigznīšu militāristus no Vašingtonas pārsteidz tas, ka eiropieši, neatrodoties drošībā aiz diviem okeāniem, neņem vērā draudus, ko rada tādu valstu kā Irāka, Irāna un Ziemeļkoreja masveida iznīcināšanas ieroči un raķetes. Amerikāņu 12 miljardu dolāru vērtais National Missile Defense (valsts raķešu aizsardzības) projekts – tam ir jāsākas vasarā, ja izmēģinājumu rezultāts būs pozitīvs – apdraud 1972. gadā noslēgto vienošanos par pretraķešu aizsardzības ierobežošanu. Eiropieši baidās "atbrīvoties no saites" un krievu dusmām, kuri grib iesaldēt stratēģiskā bruņojuma kontroli, kas, stingri ņemot, nevar būt viņu interesēs.

Ģenerālpulkvedis Ivašovs nebija noskaņots uz pieklusinātu toni. Lai izraisītu eiropiešos bailes, lai paugstinātu cenu par krievu piekrišanu izmaiņām ABM līgumā. Tas, ko teica Krievijas Aizsardzības ministrijas Rietumu speciālisti, neskanēja kā atvainošanās par Čečeniju, bet gan atstāja nāvējoša aukstuma iespaidu. Tas, ka NATO paplašināšana ir piedota un aizmirsta, esot tikai pieņēmums, nevis realitāte.

Savukārt eiropiešiem bija jāizskaidro Eiropas drošības un aizsardzības iniciatīvas (EDAI) projekts. Amerikāņi tajā nesaskata Eiropas pīlāru un baidās no jaunas militārās birokrātijas un īpašā eiropiešu ceļa. Viņi arī nevarot tā īsti iztēloties, kādā nolūkā ārpus NATO varētu nākt par labu 60.000 vīru vienība ar gaisa un jūras spēkiem? Tā nespētu rīkoties ne bez NATO un ASV palīdzības ar militāro nodrošinājumu, ne arī tai būtu piemērotas komunikāciju un kontroles sistēmas. Amerikāņi domā, ka tad, kad eiropiešiem pietrūks elpas, atkal vajadzēs nākt ASV kavalērijai, lai viņus glābtu no viņu pašu nolaidības sekām. NATO ģenerālsekretāram lordam Robertsonam vajadzēs spēt jāt uz diviem zirgiem vienlaikus.

Minhenē spēcīgi bija pārstāvētas Āzijas pasaules mēroga varas — Ķīna, Indija un Japāna. Ķīnas ārlietu ministra vietnieks brīdināja no nevienprātības Taivānas lietās, īpaši no ieroču piegādāšanas: ir tika viena Ķīna. Viss pārējais nav pieņemams: Pekinas kods casus belli . Turpretī viņa kolēģis no Japānas tikpat eleganti, cik stingri pamatoja, kāpēc Japāna padziļina stratēģisko aliansi ar Ameriku. Indijas padomnieks drošības jautājumos norādīja, ka bez kodoldraudiem karš par Kašmiru būtu varējis izvērsties par lielu karu.

Tam, kurš gribēja, Bavārijas pilī patīkamā atmosfērā bija iespēja sastapties ar realitāti.

Mihaels Štirmers

 

"Darīsim visu, lai brīvā tirdzniecība

nāktu par labu arī nabadzīgajiem"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.19.

 

Raksta autors Maiks Mūrs ir Pasaules tirdzniecības organizācijas ģenerāldirektors.

Pasaules tirdzniecības Organizācija ir atgriezusies uz ceļa. Gan lielās, gan mazās dalībvalstis ir demonstrējušas jaunu apņēmību strādāt ar plašu programmu, lai tirdzniecības sistēma darbotos gan bagāto, gan nabadzīgo labā.

Jaunās darbības programmas centrā ir attīstības jautājumi. Nesen organizētās sarunas par lauksaimniecību un pakalpojumiem ir ārkārtīgi būtiskas visādas attīstības valstīm.

Attīstības valstīm būtiska ir lielāka tirgus pieeja, kā arī lauksaimniecības subsīdiju samazināšana bagātajās valstīs, kur liels cilvēku skaits strādā fermās un kur tiek radīts ievērojams ārvalstu valūtas daudzums.

Ražošanas iespēju palielināšana lauksaimniecībā palīdz atrisināt lauku nabadzības problēmu, savukārt aktīvāka tirdzniecība spēj ievērojami paplašināt lauksaimniecības ražošanu.

Tālāka tirdzniecības liberalizācija pakalpojumu jomā var dot ievērojamu labumu attīstības valstīm. Daudz valstu, it īpaši Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijā esošās, jau ir guvušas labumu no liberalizācijas tādās jomās kā tūrisms, finansu pakalpojumi, telekomunikācijas un datorpakalpojumi.

PTO notiek centieni izstrādāt pasākumu kopumu, lai palīdzētu vismazāk attīstītajām valstīm, tai skaitā brīvā tirgus pieeju to eksportam un palīdzību institucionālo un cilvēcisko spēju un infrastruktūras attīstībai.

Diskusijas, kas turpinās, cenšas risināt visu problēmu kompleksu, kas saistās ar PTO līgumu īstenošanu. Šīs sarunas pievēršas tām problēmām, kuru pamatā ir dažu attīstības valstu piedzīvotās grūtības šo līgumu īstenošanā vai arī to piemērošanā.

Tiek pārskatītas arī PTO iekšējās lēmumu pieņemšanas procedūras. Vairākas attīstības valstis jūtas no šī procesa norobežotas. Tomēr daži tirdzniecības ministri un vēstnieki brīdina no pārāk vienkāršotas pieejas, kas varētu apdraudēt jau sen iedibināto lēmumu pieņemšanas demokrātisko konsensa principu.

Ir pilnīgi skaidrs: lai attīstības valstis spētu atbrīvoties no nabadzības, nepieciešams aktīvāk nojaukt barjeras, kas traucē to eksportu.

Tie, kuri uzstājas pret globalizācijas uzspiešanu attīstības valstīm, attīstībai izdara lāča pakalpojumu. Patiesās briesmas ir gluži pretējas — globalizācijas priekšrocības var apiet daudz attīstības valstu, ja vien tās netiks pilnīgāk integrētas globālajā ekonomikā.

Globalizācijas problēma nesaistās ar tās pieņemšanu vai noraidīšanu. Ir jāsaprot, ka, tāpat kā visām izmaiņām, arī globalizācijai ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti.

Ir jāizmanto visi pieejamie institucionālie līdzekļi, lai saskaņoti veicinātu ekonomisko pieaugumu, sociālo attīstību, nabadzības samazināšanu un produktīvas investīcijas tā, ka palīdzētu miljardiem cilvēku izkļūt no nabadzības. Tas ir gan morāls, gan ekonomisks uzdevums.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors