Latviešu balerīnas — Eiropas "zelta desmitniekā"

Eiropas kultūras kartē šovasar atkal tiek ierakstīts Latvijas vārds. Lionas Lielajā operā notika Eirovīzijas IX Grand Prix konkurss jaunajiem dejotājiem vecumā no 15 līdz 20 gadiem. 16 Eiropas televīzijas sabiedrības deleģēja uz to savus labākos dejotājus, kuru galvenais mērķis bija iekļūt "zelta desmitniekā", kurš uzstājas aptuveni 20 miljonu skatītāju auditorijai 22 Eiropas valstīs. Pati jaunākā konkursantu vidū bija Latvijas TV sūtītā Elza Leimane, kurai tikai izbraukšanas dienā palika 15.

Elza Leimane un Parīzes Grand Opera primabalerīna
Agnese Letestū. Lionā 1999.gada vasarā

Tas ir melnais darbs Rīgā. Treniņstienis, treniņstunda…

Foto: Eiženija Freimane

Mūsu Budapeštas, Jaltas un Vīnes starptautisko konkursu laureāte Elza Leimane pierādīja, ka viņas panākumi nav nejaušība, bet talanta, mērķtiecīga darba un labas skolas rezultāts. Viņas Esmeraldas dejojumu augstu uzteica pati konkursa patronese, Parīzes Grand Opera primabalerīna ( etoile — zvaigzne, tāds oficiāls rangs eksistē franču baletā) Agnese Letestū. Starp citu, Agnese sajusmināja rīdziniekus LNO atklāšanas zvaigžņu koncertā, un arī jaunajā sezonā solījusies atrast laiku viesoties Rīgā. Elzas talants ne par nieku neizblāvēja blakus Grand Prix ieguvēju, astoņpadsmitgadīgo Katjas Vunšes un Johana Šteglija lieliski nodejotajai divdejai no "Pelnrušķītes".

Pēc nedēļu ilgas atelpas Elza kopā ar skolas biedriem devās kārtējā Rīgas Horeogrāfijas skolas koncertbraucienā. Jau otro reizi uz Franciju un Spāniju, kur slavenajās kūrortpilsētās Biaricā un Sansebastjanā rīdzinieki sniegs septiņus koncertus. Taisnā ceļā no Spānijas Elza kopā ar savu draudzeni un klasesbiedreni Annu Lauderi dosies uz ASV. Viņas ieguvušas radošo stipendiju trīs nedēļu ilgām studijām Annaheimas baleta vasaras kursos Losandželosā.

Atsevišķu zvaigznīšu panākumi (atcerēsimies, VIII Eirovīzijas konkursā "zelta desmitniekā" iekļuva Viktorija Jansone, kas nu jau pirmo gadu, pie tam spoži, nodejojusi LNO baletā) neglābj mūs no jautājuma: kāds mūsu balets būs XXI gadsimtā? Kā mūsu baletskola risina savas problēmas uz jauna gadsimta sliekšņa? Tos uzdod vienlīdz gan latviešu baleta skolas draugi, gan tie, kas uzskata, ka nepieciešams kardināli lauzt un pa jaunam veidot dejas izglītības sistēmu. Atbild viens no autoritatīvākajiem cilvēkiem šai jomā, mākslas maģistrs, LNO galvenais baletmeistars Aivars Leimanis:

— Nenoliedzot baletskolas panākumus (tos šopavasar vērienīgi apliecināja arī trīsdaļīgais skolas koncerts operā), es uzskatu, ka nevajag akli sekot padomju laika horeogrāfijas skolu programmai, kaut gan tā ir ļoti plaša un bagāta. Jādarbojas ar praktiskām, uz skatuvi centrētām lietām: vairāk praktisku mēģinājumu, vairāk dejošanas. Jāizvērtē, kas ir lieks šai programmā, un ko nepieciešams klātlikt. Arī manas meitas piemērs ir pamācošs: ja viņa ārpus plāna nebūtu tik daudz mēģinājusi, apguvusi jaunas dejas un variācijas, tādu panākumu nebūtu. Bet vai ir nepieciešams "obligātās klavieres" drillēt visus astoņus gadus? Neaudzinām taču jaunus ričardus klaidermaņus! Varbūt pietiek ar pieciem gadiem? Manuprāt, tik liela nozīme kā senāk nav arī vēsturiskajām un raksturdejām. Toties akcents jāliek uz laikmetīgo deju, aktiera meistarību, duetu. Muļķīgi skan pārmetumi, ka mēs strādājam pēc t.s.Vaganovas skolas. Tā ir un būs labākā pasaulē. (Ne velti Agnese Letestū sapņo aizbraukt uz Pēterburgu, lai gadu stāžētos tur tieši pēc šīs sistēmas!) Taču jāpārņem arī labākā pieredze no Rietumu baleta skolām: kolosāli izstrādātās pēdas, filigrānie mazie lēcieni, citas smalkas lietiņas. Padomju stils bija iespaidīgs, taču atlētisks un smags. To reprezentēja tādi baleti kā Spartaks, Jānis Briesmīgais, Angāra. Bet vajag uzlēkt nevis augstu, nevis ar spēku, bet uzlēkt skaisti un eleganti!

Profesijas pretstižs? Ar meitenēm baletā nav problēmu. Problēmas ir puiši un vēlreiz puiši! Bet tās nav neatrisināmas. Cik procenti dejotāji ir attiecībā pret Latvijas iedzīvotājiem? 0,000... Es neticu, ka no mūsu bērniem un jauniešiem nevar atrast tos 0,00 procentus! Viņi gluži vienkārši ir jāmeklē.

Pēdējo desmit gadu laikā skolu beidzis 61 audzēknis, no viņiem operā strādā 30. Vai tas ir daudz vai maz? Piecdesmitajos gados tādā pašā laika sprīdī bijuši 38 absolventi, no kuriem teātrī palikuši 25. Šajos gados baletskolu beidza slavenā "zvaigžņu klase" — Haralds Ritenbergs, Arturs Ēķis, Alfrēds Spura, Uldis Žagata un Māris Liepa, kā arī tādas spožas dejotājas kā Ināra Gintere, Inta Karule un Aija Baumane. Būtiskākā jau ir kvalitāte. Pašlaik LNO afiša nav iedomājama bez prīmas Jūlijas Gurvičas, stilīgi smalkā vicepremjera Raimonda Tirnera, šarmantās un stabilās Ritas Lukašēvicas, plaša vēriena jaunās primadonnas Margaritas Demjanokas, neatdarināmās Pepijas Garzeķes — Agneses Andersones, staltā Ringolda Žiga, bet pēdējo divu gadu izlaidumi devuši LNO divas īpaši talantīgas meitenes — Viktoriju Izotovu un Viktoriju Jansoni, kas jau šogad nominētas "Spēlmaņu naktij" kā labākās dejotājas. Viņu atveidotie tēli — princese Marija, Ceriņu feja, Čaikovska sieva, fon Meka u.c. nes ne tikai jaunu dejas individualitāšu vaibstus, bet arī kaut ko Rīgas baleta skolai kopumā nozīmīgu: smalkumu, inteliģenci, augstu dejas un spēles kultūru.

Šai sakarā gluži vai zīmīgs liekas kāds pie mums tikpat kā aizmirsts dzīves stāsts, kas savulaik bijis saistīts ar Rīgu, tās baletu un baletskolu. Ar lielu nosebošanos no ASV Sanfrancisko tika saņemta ziņa, ka tur 102 gadu vecumā miris kādreizējais (piektais pēc kārtas) Latvijas Nacionālās operas baletmeistars, Rīgas Horeogrāfijas skolas (toreiz LNO baletskola) pirmais vadītājs, izcils krievu klasiskā baleta meistars Anatols Viltzaks. Arī viņam kā dejotājam un pedagodam piemita rīdzinieciski smalka atturība, dejas cildenuma izpratne un izjūta. Šīs kvalitātes Viltzaks nesa cauri visam savam fenomenāli garajam un dzīvajam dejas mūžam. Rīgai ir un paliek īpaša vieta izcilu dejotāju likteņos un Eiropas un pasaules klasiskās dejas kartē.

Eriks Tivums, —

"Latvijas Vēstnesim"