Dr. philol. Dzintra Hirša, Valsts valodas centra vadītāja:

Referāts Rīgas Latviešu biedrībā 2000. gada 24. februārī

Latvietim vienmēr ir bijusi svarīga viņa identitātes (resp., savdabīguma) problēma. 50 gadus mūsu tauta pretojās PSRS totalitārā režīma ideoloģiskajam spiedienam un uzturēja dzīvas tās humānās vērtības, kas saglabāja mūsu identitāti. Tagad — brīvības un neatkarības, un dažreiz ar to saistītu ilūziju gaismā, pasaules atvērtības priekšā — mēs pārvērtējam šīs vērtības.

Globalizācijas un standartizācijas priekšā šis pārvērtēšanas process notiek arī Eiropā. Minētās tendences formālā pazīme ir atteikšanās no tautības ieraksta pasē, par ko visai drīz lems arī mūsu valsts. Tāpēc šodien mums visiem jādod atbilde uz jautājumu, vai mums nepieciešama mūsu identitāte? Un, ja nepieciešama, vai mūsu valsts garantē mums mūsu identitāti? Man šī identitāte ir nepieciešama, lai es piederētu ne tikai pasaulei, bet arī savai tautai. Es vēlētos, lai "valsts" būtu ne tikai kādas teritorijas apzīmējums kā "apgabals", "novads" vai "apriņķis", bet kā tādas teritorijas apzīmējums, kurā dzīvo kāda konkrēta tauta. Tāpēc man ir būtiski, lai mana valsts garantētu man manu identitāti, un tāpēc man ir būtiski saprast tos sabiedrības procesus, kas ietekmē manu identitāti.

Gundegas Repšes sarunā ar Māri Čaklo "Mēs nedzīvojam plastmasas virskārtā" ("Literatūra un Māksla Latvijā", 2000. g. 17. febr.) M. Čaklais saka: "Jo tālāk es eju, jo vairāk jūtu, ka cilvēces sensenie ētiskie uzstādījumi, postulāti, jā, arī patiesības meklējumi, top arvien plurālāki, iecietīgāki, liktenim ļāvīgāki, kapacitāte atslābinātāka. Kā tev liekas, kas tas ir? Varbūt tā ir nevēlēšanās iet līdzi traktētam laikam — bez ierunām pieņemt to ar visām jaunprasībām?"

Un G. Repše uz to atbild: "Kāda gan man daļa par jaunprasībām!.. Vai patiesība piemērojas prasībām? .. Patiesība nav modē, nav "stils". Šī kategorija ir izzudusi no sarunām, no ideoloģiskajiem strīdiņiem. Notiek viena vienīga piemērošanās, pielāgošanās …Vērtību sistēma ir noslīdējusi amerikāniskās veiksmes parametros…" Modīgās ideoloģijas formas "ir virspusējas un garantē vienīgi ērtāku esamības kodeksu".

Šobrīd svarīgākie procesi, kas varētu identitāti ietekmēt, ir integrētas sabiedrības veidošanās pašu valstī un integrācijas perspektīvas Eiropas Savienībā.

Vienā no valsts integrācijas programmas koncepcijas variantiem bija dots, manuprāt, ļoti precīzs psiholoģisks pamatojums integrētas sabiedrības veidošanai Latvijā: "Psiholoģiskā nozīmē integrācija ir spēja uzticēties. Uzticēšanās sabiedrībā var attīstīties tikai tad, ja integrācijā iesaistītās puses jutīsies drošas un aizsargātas. Latviešiem tas nozīmē garantijas savu tradīciju, dzīvesveida, latviskās identitātes, tautas dzīvā spēka attīstības nodrošināšanā. Cittautiešiem uzticēšanās pamatā ir pārliecība, ka Latvijas valsts interesēs nav viņa piespiedu izraidīšana, asimilācija vai tiesību samazināšana." No šī sabiedrības psiholoģiskā modeļa, manuprāt, izriet, ka pašreizējā situācijā sabiedrības integrācija nav iespējama kaut vai tā iemesla dēļ, ka Latvijas valsts interesēs neapšaubāmi ir cittautiešu skaita samazināšana, kaut arī ne piespiedu kārtā (šāda mehānisma trūkums nenozīmē, ka nav problēmas), un Latvijas valsts interesēs ir cittautiešu senāko privilēģiju atcelšana, piemēram, krievu valodas privilēģiju atcelšana. Apgalvot pretējo ir politisks nekorektums gan attiecībā pret cittautiešiem, gan attiecībā pret latviešiem. Līdz ar to integrācijas programmas koncepcija, manuprāt, pašreiz ir politiski mākslīgs produkts, kuru grib piedāvāt abām lielākajām valstī eksistējošām kopienām. No šīs koncepcijas loģiski izriet arī nepieciešamība Latvijai atteikties no dekolonizācijas tēzes uzturēšanas politiskajā līmenī. Citēju vienu no koncepcijas autoriem E.Vēberu: "Vēlreiz jāmin arī argumenti pret politisko dekolonizācijas tēzi" (tātad par okupācijas seku leģitimēšanu — Dz.H.), domājot par to, kā būtu jājūtas cilvēkam, kuru skubina brīvprātīgi repatriēties. Šī tēze nav savienojama ar integrācijas ideju un tās morālo ievirzi, pat ja to formulē kā "vēlmi veicināt cittautiešu brīvprātīgu repatriāciju un tālāku emigrāciju". Nav skaidrs ne tas, kam būtu jāuztic pienākums veicināt šādu repatriāciju, ne arī tas, kādi ir šie iedomātie veicināšanas līdzekļi. Tomēr galvenais ir tas, ka, ja aizceļošana tiek kaut kādā veidā veicināta no malas, tad tā vairs nav un nevar būt brīvprātīga izvēle. Bet kāda izvēle tiek piedāvāta latviešiem? Vai latviešu brīvprātīgā izvēle uz 3. gadu tūkstoša sliekšņa būtu samierināties ar okupācijas sekām un pašiem de iure un de facto atteikties pat no šīs tēzes uzturēšanas politiskajā līmenī? Gandrīz vienīgajiem Eiropā!

Emigrācijas latvieši piespieda ārvalstis Latvijas de iure uzturēt visus 50 gadus faktiski bezcerīgā situācijā, bet Latvijas latvieši pēc 9 neatkarības gadiem aicina Latvijas okupācijas faktu aizlaist nebūtībā, jo tas, lūk, traumējot cittautiešus.

Arī tas, ka latvieši 6 pilsētās ir mazākumā, integrācijas koncepcijas autoriem nav īpaši svarīgs arguments, jo neviena cita etniskā grupa, piemēram, tādās pilsētās kā Liepāja, Ventspils un Jūrmala, neesot skaita ziņā lielāka par latviešu skaitu šais pilsētās. Citēju E. Vēberu: "Ja kāds tomēr vēlas iztēlot latviešus kā neaizsargātu minoritāti, tad vajadzētu atbildēt uz jautājumu, kas tad šajās pilsētās ir etniskā majoritāte un nacionāli aizsargātākais vairākums." Bet, manuprāt, nozīme nav dažādu tautību procentuālajam sastāvam, bet gan latviešu nācijas procentuālam lielumam attiecībā pret citām tautībām neatkarīgi no tā, vai tie ir nacionāli, resp., etniski diferencēti vai ne, bet īpaši problemātiski, ja tie nav etniski stingri diferencēti, kā tas ir Latvijā. Lingvistiskās asimilācijas rezultātā krievu valodu par savu dzimto valodu uzskata 74,9% ebreju, 64,8% baltkrievu, 54,2% poļu, 49,4% ukraiņu un 2,6% latviešu. Bez tam zinātnieki lēš: ja kādā valstī cittautiešu skaits ir lielāks par 30%, tad valsts stabilitāte ir apdraudēta. Šo etnisko fonu traģiskāku padara pēdējie demogrāfiskie skaitļi, kas liecina par latviešu skaita sarukšanu. Šis skaits zināmā mērā ir kritiskā masa sabiedrības līdzsvara attīstības saglabāšanai. Bet, kas attiecas uz valodu, gribu atgādināt Dānijas Roskilles universitātes profesores T.Skutnabas–Kangasas vārdus, ka "vairākumu un mazākumu parasti nosaka pēc runātāju skaita , tomēr arī pēc varas pakāpes, kas ir viņu rokās. Manuprāt, nākotnē vēl zināmu laiku krievu valoda Baltijā noteiktā pārejas laikā joprojām jāuzskata par vairākuma valodu, turpretī pret Baltijas valodām to pašu izglītības mērķu labad jāizturas kā pret minoritātes valodām un tās jāaizsargā. Krievu valoda ir par vairākuma valodu padarīta minoritātes valoda (minoritātes valoda tā ir pēc runātāju skaita, taču tai piešķirtas vairākuma valodas tiesības ), turpretī baltiešu valodas ir par minoritāšu valodām padarītas vairākuma valodas (tām vajadzīga tā aizsardzība, kas parasti nepieciešama apdraudētām minoritāšu valodām). Tas jāpatur prātā, kad domājam par izglītošanas modeļu lietošanu."

Un pat tādā gadījumā, ja valsts nacionālā attīstība notiktu pietiekami normāli, neuzturēt dekolonizācijas tēzi starptautiskajā mērogā, manuprāt, būtu liela politiska kļūda, kas noteiktos vēsturiskos apstākļos Latvijai var kļūt liktenīga. Savukārt, uzturot šo tēzi spēkā, iespējams vieglāk atrunāt to vērtību aizsardzību, kas latviešu tautai ir vitāli svarīgas.

Valdības apstiprinātā integrācijas koncepcija liecina, ka valsts nacionālās politikas stratēģija mainās, bet tas nozīmē, ka latviešu etniskajai identitātei joprojām būs jāiztur nopietns pārbaudījums. Mūsu vērtību skalā, šķiet, parādījies jauns politiski ētisks fenomens, līdzīgs tam, ko agrāk dēvēja par internacionālo audzināšanu. Kā viena, tā otra koncepcija balstās, manuprāt, uz patiesības noliegšanu, ko negrib atzīt viena liela sabiedrības daļa, bet otra sabiedrības daļa, saprazdama šo patiesību, no tās atsakās, lai uzturētu ērtāku savu esamības kodeksu.

Otra svarīga identitātes problēma ir latvietis Eiropas Savienības tautu saimē, resp., tā aizsargātība Eiropas labklājīgo un demokrātisko valstu politisko interešu priekšā. Sociologs T.Tisenkopfs savā lieliskajā rakstā "Latviskā identitāte gadsimta izskaņā. Es, citi, mēs" (Sestdiena, 1999. g. 27. nov.) dod dažus pieturpunktus mūsu identitātes izpratnei pagātnes un tagadnes kontekstā un nākotnes perspektīvā. Un mani iepriecina tas, ka valodnieku identitātes redzējums sasaucas ar sociologu izpratni par identitāti. T.Tisenkopfs raksta: "Tagad, 10 gadus pēc neatkarības, daudzus ekonomiskos un kultūras procesus Latvijā vairs nenosaka latviskā identitāte, bet globālais tehnoloģijas, finansu, preču un informācijas tirgus. Latviskā identitāte ir atsviesta sekundārās pozīcijās kapitāla un tirgus spēku priekšā, un tās reakcija uz iepriekšējās integrējošās lomas zaudēšanu ir milzīgs stress… Visu sirdīs ir sarucis tas kaktiņš, kurā būtu vieta latviskajai identitātei."

Citas sarunas uzdevums būtu vēl runāt par vispārcilvēciskās pamatvērtības — cilvēka kā indivīda un savas tautas sastāvdaļas vērtības samazināšanos tirgus un kapitāla priekšā, par ko liecina arī starptautisko dokumentu, konvenciju un līgumu juridiski politiskā interpretācija, kurā indivīds parādās galvenokārt kā ekonomiska kategorija bez identitātes vērtību kategorijas klātbūtnes. Vismaz man palicis tāds iespaids, runājot ar Eiropas institūciju ekspertiem un analizējot atbilstošo starptautisko dokumentu interpretācijas. Četrus gadus ilgās debates par Valsts valodas likumu liecina par cīņu starp nacionālās identitātes maksimālu saglabāšanu valodas lietošanas sfērā un tirgus un kapitāla aizstāvju vēlmi šo sfēru pēc iespējas sašaurināt. Uzskatāmi tas parādās divos Valsts valodas likuma pantos, kuros skartas valodas lietošanas tiesības publiskajos pasākumos un publiskajā informācijā. Resp., tā ir tā valodas lietošanas sfēra, ko sociologi dēvē par identitātes radošo telpu. T.Tisenkopfs raksta: "Identitāte nevar pastāvēt tukšumā, tai vajadzīga telpa, kurā biedroties un nodibināt draudzību. Tāpēc identitāte ir jutīga pret kopējas telpas iekārtojumu. Socioloģijas klasiķi uzskatīja, ka kārtība veidojas, ja cilvēki savā rīcībā iekļauj sabiedrības centrālās vērtības.. Taču Latvijā īsti kopēju vērtību nav , indivīdi alkst darboties pārsvarā katrs par sevi.. Tad kārtību veido nevis abstraktu normu, piemēram, demokrātisko vērtību, iemiesojums, bet rīcības, attieksmju un vērtējumu atkārtošanās. Kopējo telpu tad veido tas, kas tajā visbiežāk notiek. To tad veselais saprāts iemācās pieņemt kā jaunu sabiedrisku normu." Neapšaubāmi tas cieši ir saistīts ar valodu lietošanas atkārtošanos telpā. Jaunais likums nosaka, ka Ministru kabinetam vēl ir jāsagatavo noteikumi, kas noteiktu, kur Latvijā publiskajā sfērā būtu lietojamas nevis tikai svešvalodas, bet gan arī latviešu valoda. Un tas, protams, ir Eiropas dažādu institūciju spiediena rezultāts, resp., kapitāla un tirgus diktāts. Bet latviešu valodas lietošanas biežums publiskajā sfērā nostiprina vai vājina valodas pozīcijas, ietekmē mūsu identitātes noturību. Mazu tautu valodas pasaules tirgū nav konkurētspējīgas, bet tās var padarīt konkurētspējīgas valsts iekšējā tirgū, ja valsts garantē identitātes nosargāšanu un veidošanos, ja tā ir valsts stratēģijas sastāvdaļa.

Kā zinām, mūsu Saeima ir formulējusi vienu no galvenajiem valsts stratēģijas mērķiem — iekļaušanos Eiropas Savienībā. Taču Eiropas Savienība vēl top. Daudz kas šajā savienībā nav skaidrs. Austrijas nosodījums un pret to vērstās sankcijas no ES dalībvalstu puses sakarā ar tautas izvēli par labu Haidera Brīvības partijai skaidri pierāda, ka nav definēta ES kompetence attiecībā uz valstu suverenitāti. Vēl vairāk. Nav definēta ES kompetence attiecībā uz identitāti. Jo Austrijas tautas izvēle saistās ar tiem simptomiem austriešu sabiedrībā, kas skar arī tautas identitāti, resp., austriešu dominanti multikulturālā sabiedrībā, kas, iespējams, tiek ietekmēta palielinātas migrācijas rezultātā.

Gandrīz vienlaikus otras ES valsts — Dānijas — valdības tā paša iemesla dēļ vēl vairāk pastiprinātais bēgļu un ceļotāju likums, kas, ja nekļūdos, ir pretrunā ar dažiem starptautiskiem postulātiem, proti, ar tiesībām uz ģimenes apvienošanos, ES sankcijas nav izraisījis. Tātad reakciju uz dalībvalstu rīcību nosaka politika, nevis ES kompetence. Tāpat ir neskaidrības t.s. Eiropas Savienības standartu lietošanā. Dīvaini, ka tās pozīcijas Latvijas tautsaimniecībā un kultūrā, kas uztur lielākas vērtības nekā attiecīgās Eiropas Savienības valstu pozīcijas (mežu saimniecība, valodas politika, lauksaimniecības produktu kvalitāte u.c), tiek īpaši kritizētas ar mērķi šo pozīciju kvalitatīvos rādītājus pazemināt, lai vienādotu ar ES valstu pozīcijām.

Bieži par piemēru valodas politikā minētā Somija skaitļos dod pārsteidzošu situācijas raksturojumu. 28% Somijas iedzīvotāju no 18 līdz 64 gadu vecumam neprot nevienu citu valodu kā tikai somu. Vecumā no 18 līdz 24 gadiem nevienu citu valodu neprot 4 % iedzīvotāju. Tikai 27% māk vismaz divas svešvalodas un 10% — vairākas valodas. Tas noārda mītu par visu somu divvalodīgumu un faktiski apstiprina, ka tautas garīgā dzīve norit vienā valodā, bet indivīda dzīve — vairākās valodās. Un šī ir viena no mūsu valodas politikas pamattēzēm, kas pamatota tautas identitātē.

Daudzi politiķi uzskata, ka ES ir vienīgais Latvijas drošības garants un labklājības avots. Bet varbūt mēs paši dzenam sevi stūrī, nemeklēdami vēl citus ceļus savas drošības nostiprināšanai un vienkārši neprazdami savas vērtības aizstāvēt vai neuzskatīdami šīs vērtības par vērtībām, kuras vērts aizstāvēt. Bet ja nu ES izirst, kā līdz šim ir izirušas daudzas savienības? Ko tad? Varam atrasties pie sasistas siles, ja visu savu nākotni liekam uz vienas kārts.

T.Tisenkopfs definē XXI gadsimta latvisko identitāti kā jaunu tradīcijas, valodas, zināšanu, inovāciju un tirgus vienību, kam pilnībā pievienojos. Taču mieru nedod viņa uzdotie jautājumi. "Kapitālismā identitāšu, tāpat kā preču, vērtību nosaka tirgus, nevis sviedri un vēsture. Ja tavu identitāti nepērk, tai ir nepiemērota struktūra vai slikts mārketings. Varbūt tajā trūkst inovāciju? Varbūt tā balstās uz novecojušu tehnoloģiju vai tai trūkst valsts atbalsta? Vai varbūt tā ir pārāk savdabīga, lai gūtu plašāku tirgu?" Protams, bez valsts atbalsta identitātes uzturēšanai grūti iedomāties tās ilgstošu pastāvēšanu. It īpaši moderno tehnoloģiju laikmetā informācijas tehnoloģiju trūkums var smagi iedragāt valodas lietotāju pašapziņu, valodas lietošanu kultūrā un kavēt mazo un vidējo uzņēmumu uzplaukumu.

Tomēr visvairāk mani uztrauc jautājums: vai kapitālismā viss ir prece? Tātad, vai identitāte ir tikai prece, vai identitāte vispār ir prece? Varbūt identitāti var lietot arī kā preci? Bet kas tad ir cilvēks bez savas etniskās identitātes? Tā ir cilvēce bez savdabības, tā ir standartizēta cilvēce, tā ir savas sugas intelektuālā un fiziskā atražošana. Tas ir visu iecienītais kapitāla un tirgus ekonomikas standartcilvēks. Nezinu gan. Es negribu būt bez savas etniskās identitātes. Es negribu būt bez latvietības. Bet, ja nav identitātes, nav tautas.