"Latvijā darbu ir sākusi jaunā valdība"

"Krasnaja Zvezda"

— 99.07.20.

Attiecību uzlabošanos ar Krieviju gaidīt nav vērts.

Latvijas Saeima ir izteikusi uzticību jaunajam premjerministram Andrim Šķēlem un viņa "pašai mazākajai visās Baltijas republikās" (tikai 15 ministru) valdībai. Valdībā ir pārstāvētas 3 partijas - Latvijas Ceļš , Tēvzemei un Brīvībai un Tautas partija . Šīs partijas, kurām 100 vietu parlamentā kopā ir 62 deputātu mandāti, nesen notikušajās prezidenta vēlēšanās nodrošināja uzvaru savai kandidātei - Kanādas latvietei Vairai Vīķei-Freibergai. Pēc gūtā panākuma bloks nesabruka, bet turpināja sarunas par "rīcībspējīgas valdības izveidošanu, kas varētu izvest Latviju no krīzes".

Jaunajam Latvijas premjerministram Andrim Šķēlem ir 41 gads. Pagājušā gada maijā viņš izveidoja Tautas partiju , kas patlaban Latvijā ir pati populārākā un kurai ir visvairāk deputātu mandātu parlamentā. Šķēle ir ne tikai partijas līderis, bet arī ievērojams biznesmenis (viņš ir īpašnieks koncernam Ave Lat , kurā ietilpst lielākie Latvijas pārtikas uzņēmumi). 1995.gada decembrī viņš jau vadīja Latvijas valdību, kura noturējās līdz 1997.gada jūlijam. Toreiz viņa atkāpšanos gandrīz vienbalsīgi atbalstīja visas partijas, tai skaitā arī valdošās, kurām Andris Šķēle bija apnicis ar savu nesaudzīgo un nesavaldīgo publiski izteikto kritiku.

Jaunais premjers paziņoja, ka viņa kabinets būšot "radikālu ekonomisko reformu valdība". Viņš uzskata, ka Latvija ir nonākusi dziļā krīzē, ka budžets irst pa visām vīlēm (pašreiz budžeta deficīts ir sasniedzis 143 miljonus ASV dolāru). "Apgrozībā esošo latu summa ir pusotras reizes mazāka par ārējo parādu - visa nauda, ka atrodas mūsu kabatās, ir aizlienēta. Tādā situācijā Latvija ir nonākusi pirmo reizi." Par galveno jaunās valdības uzdevumu Šķēle uzskata valsts izvešanu no krīzes, un, kā ziņo novērotāji, šī mērķa, kā arī izdevumu samazināšanas nolūkā viņš sola veikt nepopulārus pasākumus.

Republikas ārpolitiskās prioritātes paliek nemainīgas. Jaunā valdība turpinās kursu uz integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Attiecībās ar Krieviju, neraugoties uz demonstratīvi pasludināto vēlēšanos tās uzlabot, nekādus uzlabojumus, acīmredzot, pagaidām nav vērts gaidīt.

Aleksejs Ļaščenko

"Alkas rīkoties"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.07.20.

Andris Šķēle Latvijā savu valdību sastādīja tāpat kā mēdz rīkoties: ātri un efektīvi.

Kad pirms trīs gadiem viņš jau divas reizes pēc kārtas bija šīs Baltijas republikas ministru prezidents, viņš valsti pasargāja no lejupslīdes, kam sašķēlies parlaments nebūtu spējis stāties pretī. Viņš brīžiem žonglēja pat ar sešiem koalīcijas partneriem. Taču tas viņam netraucēja dot impulsu valsts attīstībai. Viņam te palīdzēja harizmātiskums un spēja pieņemt lēmumus, un, kā saka Rīgā, dažkārt arī viltīga vilka lapsas ādā šarms. Tāpēc viņš ir populārs iedzīvotāju vidū, bet ministru kabinetā ne vienmēr.

Toreiz Šķēle bija bezpartejiskais, un tas viņam beigās lika izjust partiju dusmas. Tāpēc viņš nodibināja savu partiju. Tautas partija , tā sauc Šķēles partiju, parlamenta, Saeimas, vēlēšanās pagājušajā gadā uzreiz izdarīja lēcienu līdz pirmajai vietai. Šķēle bija lielais vēlēšanu uzvarētājs, tomēr valdības sastādīšana viņam pēc tam pagāja secen. Sekas bija ne tikai nedabiskas, bet arī nevajadzīgas. Latvija zaudēja enerģiju, kas tai bija vajadzīga, lai ātri novērstu Krievijas krīzes ietekmi. Šķēles pretinieks, patreiz no amata aizejošais ministru prezidents Vilis Krištopans, kurš kādreiz Šķēles valdībā bija spēcīgs satiksmes ministrs, bet pēc vēlēšanām sašķeltas minoritātes valdības vadītājs, tam bija par vāju.

Partijas, kas jau pirms vairākiem mēnešiem tuvojās tam, lai izveidotu valdības koalīciju, tagad ir apvienojušās; Šķēles Tautas partija , nacionāli konservatīvā partija Tēvzemei un Brīvībai , kā arī Latvijas ceļš , kura ievirze, līdzīgi kā Tautas partijai , ir labēji liberāli pragmātiska. To programmas gandrīz neatšķiras viena no otras. Tirgus ekonomika, Eiropa un nācija ir to stingās pārliecības akcenti. Tomēr tās atšķiras pēc konsekvences, ar kādu tās dodas uz mērķi. Šķēle starp to vadošajām figūrām noteikti ir tas, kurš visvairāk alkst rīkoties.

Šķēle saka, ka viņa paraugs ir Margarete Tečere, nedomājot par anglosakšu liberālisma mācību grāmatām, bet gan par uzņēmēja principiem. Viņš ļoti ātri iedzīvojās jaunajā laikā. 41 gadu vecais Šķēle varētu būt viens no bagātākajiem Latvijas darījumu cilvēkiem. Viņš līdz ar "Ave Lat" kontrolē lielu daļu no pārtikas rūpniecības. Tas attiecas vēl uz laiku, kad viņš sēdēja Lauksaimniecības ministrijas vadības aparātā un viņam bija darīšana ar privatizāciju. Tas norāda uz vienu iezīmi, kas ir izplatīta Latvijas politikā: amatu un darījumu, valsts un privāto interešu sajaukumu. Tas, cik ilgs būs Šķēles pilnvaru laiks, lielā mērā būs atkarīgs arī no tā.

Tomēr ir jārēķinās ar to, ka Šķēle amatā paliks ilgāk nekā pēdējo reizi. Trīs partiju koalīcijai ir jānoturas vismaz līdz ziemai, ja Latvija vēlas beidzot pārkāpt Eiropas Savienības iestāšanās sarunu starta līniju. Pārējie uzdevumi nav mazāk laika ietilpīgi: interešu izlīdzināšana ar Krieviju, Latvijas krievu minoritātes integrācija, privatizācijas pabeigšana. Un kas gan ar to tiks galā, ja ne Šķēle.

Jaspers fon Altenbokums

"Rīga piekāpjas spiedienam"

"Izvestija"

— 99.07.16.

Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atteicās parakstīt parlamentā pieņemto valodu likumu, pret kuru uzstājas republikas krievu iedzīvotāji. Tas notika dažas stundas pēc tam, kas Eiropas Savienības prezidējošā valsts Somija pieprasīja Rīgai izmanīt dokumenta tekstu.

Eiropas Savienība ir guvusi nozīmīgu un efektīgu diplomātisko uzvaru. ES spiediena rezultātā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atteicās parakstīt likumu par valodu, nosūtot to atpakaļ uz parlamentu pārstrādāšanai. Likums bija izraisījis vētrainus republikas krievu iedzīvotāju protestus.

Pret Saeimas pagājušajā nedēļā pieņemto dokumentu kritisku attieksmi izrādīja ne tikai Eiropas Savienības valstis vien. Arī Krievijas Ārlietu ministrija pieprasīja tā pārstrādāšanu. Tomēr būtu ārkārtīgi pārspīlēti apgalvot, ka Latvijas prezidentes piekāpšanās ir notikusi mūsu valsts diplomātijas centienu rezultātā.

Rīgā jau sen vairs neuzklausa Maskavas viedokli. Tur jau sen ir pieraduši pie protesta notām un apsūdzībām par "aparteīda politiku" un parasti nesteidzas uz tām reaģēt. Pavisam cita lieta ir Eiropas Savienība. Iestāšanās šajā organizācijā ir viena no Latvijas ārējās politikas prioritātēm.

Rīgā bija jūtams dziļš aizvainojums par to, ka viņu valsts, atšķirībā no kaimiņos esošās Igaunijas, netika iekļauta pirmajā Eiropas Savienības iestāšanās kandidātu grupā. Latvieši tomēr nezaudē cerības, ka pretendentu saraksts vēl nav noslēgts un drīzumā tiks pārskatīts. Dabiski, kā pārskatīts viņiem par labu. Bet, ja tā, tad Latvijas politiķi nekādā gadījumā nedrīkst atļauties ignorēt Lielās Eiropas rekomendācijas.

Tieši šo apstākli arī izmantoja Somijas ārlietu ministre Tarja Halonena, kuras valsts no 1.jūlijā ir ES prezidējošā valsts. Viņas Baltijas turnejas laikā izteiktais paziņojums bija lielisks korektuma un tai pašā laikā arī stingrības paraugs.

Halonena iesāka ar uzslavām. Viņas vārdiem sakot, Latvijai "pasaulē ir ļoti pozitīva reputācija". Taču pēc tam sekoja sitiens pa pašu vārīgāko vietu. Ja likums par valodu netiks pārskatīts, ministre brīdināja, tad tas samazinās Rīgas izredzes uz ātru uzņemšanu Eiropas Savienībā.

Panākumi pārspēja visas cerības. Diezin vai pati Halonena sagaidīja, ka Latvija uz viņas vārdiem noreaģēs tik operatīvi. Nepagāja ne dažas stundas, kad prezidente jau noraidīja neveiksmīgo likumu.

Izšķiroties par šādu soli, Vīķe-Freiberga meta izaicinājumu tam pašam parlamentam, kurš vēl pavisam nesen viņu ievēlēja par valsts galvu. Taču par to viņa ieguva Eiropas politiskās elites atzinību. Un tas jaunajai prezidentei, kura vēl tikai sper pirmos soļus starptautiskajā arēnā, ir daudzkārt svarīgāk. Vīķe-Freiberga parādīja, ka viņa ir pragmatiķe, kura neļaujas emocijām un ieklausās saprāta balsī.

Kad "patriotiski noskaņotie" Saeimas deputāti izvēlējās prezidentu un šajā procesā izgāza Raimonda Paula kandidatūru, tad šis lēmums tika skaidrots ar komponista "pārlieku lielo uzmanību", kas tiekot pievērsta nelatviešu iedzīvotāju problēmām. Pavisam cita lieta ir Kanādas latviete Vaira Vīķe-Freiberga, kas nekad nav dzīvojusi Padomju Savienībā un kas pat nerunā krieviski. Šķita, ka uz viņu katrā ziņā var paļauties, ka par viņu var balsot droši.

Bet piepeši - tāda vilšanās. Dunča dūriens mugurā. Tā, ar kuru tika saistītas tik lielas cerības, tagad nodod "nacionālās intereses", iet Eiropas tiesībsargātāju pavadā un atsakās ievērot latviešu specifisko situāciju. Galu galā, nedrīkst taču izturēties pret "krievu okupantu" pēctečiem tāpat, kā Eiropā un Amerikā izturas pret visām pārējām nacionālajām minoritātēm. Nē, ilgā dzīve Kanādā Vairai Vīķei-Freibergai nekādā gadījumā nav nākusi par labu, jo tur cilvēki netiek iedalīti pirmās vai otrās šķiras pilsoņos, vai pat vispār nepilsoņos. Vai deputāti, pirms mēneša balsodami par viņu, kaut ko tādu vispār bija spējīgi iedomāties?

Maksims Jusins

"Muļķīgā NATO iedoma"

"The Orlando Sentinel"

— 99.07.20.

 

Rodas iespaids, ka Klintona administrācija nespēj darboties ārpolitikā, neizraisot nepatikšanas.

Runa ir par valsts sekretāres vietnieka Strouba Telbota izteikumiem pagājušajā nedēļā par Ziemeļatlantijas Līguma Organizācijas potenciālo paplašināšanu, iekļaujot tajā Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Šai muļķīgajai iedomai ir trīs problēmas:

NATO, kura jau tā ir uzblīdusi, nesen uzņemot Čehijas Republiku, Ungāriju un Poliju, nav īsti skaidras sava uzdevuma izpratnes.

Dibināta kā aizsardzības organizācija, tā tagad ir uzņēmusies policista lomu Eiropā. NATO nemākulīgā intervence Kosovā ir lielisks piemērs tam, ka Alianse ir pilnīgi zaudējusi galvu.

Dodoties šajā virzienā izmaksas, risks un draudošās briesmas nav aprēķināmas.

Savienotās Valstis no savas pieredzes zina, ka NATO "uzpumpēšana" ar bijušajām padomju bloka valstīm tikai sanikno un aizkaitina Krieviju.

Jau tā Maskava jūtas nonākusi izolācijā. Redzot savus bijušos sabiedrotos nostājamies rindiņā aiz sava bijušā ienaidnieka miera un samērā labu attiecību laikā tikai atmodina pagātnes rēgus. Komunisti un ultranacionālisti var izmantot šo spriedzi. lai grautu Krievijas demokrātu pozīcijas, taču tas ir pretrunā ar Savienoto Valstu interesēm.

No visām valstīm, par kurām Savienotās Valstis apgalvo, ka vēlētos tās redzēt uzņemtas NATO, Baltijas valstīm līdzi velkas vissmagākā bagāža. Krievija daudz stingrāk iestājas pret šo valstu uzņemšanu NATO nekā pret jebkuras citas valsts uzņemšanu, un Klintona administrācijai tas būtu jāsaprot gluži tāpat kā visiem citiem. Baltijas valstu iekļaušana NATO varētu izraisīt karu ar Krieviju.

Un tomēr Telbots saka: "Trijām Baltijas valstīm ne tikai ir iespējas iestāties Alianse, bet tās arī ir panākušas ļoti konkrētu progresu šajā virzienā."

Ko gan citu, ja ne tikai Krievijas nāvīgu aizvainošanu, viņš ar to cerēja panākt?

Klintona administrācijai jau tā ir milzīgs daudzums problēmu. Tai būtu vairāk jāpiestrādā, lai risinātu jau esošās krīzes un mēģinātu novērst nākamās, un nevis lai radītu jaunas.

"Amerikāņu flote palīdzēs

"iezemiešu ekonomikai""

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.07.21.

Latvijas jau šodien ir gatava savā teritorijā pieņemt un izvietot NATO karavīrus.

"Rīgas jūras līci uzturas amerikāņu flote. Amerikāņu jūrnieki tērēs naudu Latvijas veikalos un bordeļos, ar to veicinot iezemiešu ekonomikas attīstību." Šādu ainu attēloja Rīgā krievu valodā iznākošā avīze "Čas", savus izteikumus balstot uz sarunām ar latviešu militārajiem ekspertiem par to, kas, viņuprāt, sagaida Latviju pēc iestāšanās NATO.

Neatkarīgās Latvijas pirmais aizsardzības ministrs, NATO akadēmijas absolvents, bet tagadējais Baltijas Stratēģisko pētījumu centra direktors Tālavs Jundzis uzskata, ka amerikāņu bāzes uz Latvijas zemes neatradīšoties - tās drīzāk būšot uz ūdens. Savu prognozi viņš izskaidro tā: "Latvija kā sauszemes placdarms NATO blokam nav īpaši nepieciešama: karā tagad pats galvenais ir kontrole gaisa telpā. Nepieciešamības gadījumā raķetes var izšaut nevis no bāzēm, bet gan no kuģiem. Ja nākamo sabiedroto kara flote atradīsies pie Latvijas krastiem, tad bez sauszemes bāzes tā varēs iztikt gadiem ilgi. Taču, vispār runājot, izveidot sauszemes bāzi kaut kur pie Alūksnes (rajona centrs Latvijas un Igaunijas robežas tuvumā -A.B.) ir iespējams dažu dienu laikā. Tas nav sarežģīti."

Jundzis uzskata, ka "Aliansei ir nepieciešama ātrāka pretgaisa brīdināšanas sistēma nekā tā, kādu spēj nodrošināt bāzes kaut kur Norvēģijā." Tādēļ arī Latvijā, viņaprāt, dažādos rajonos un Rīgas tuvumā būs nepieciešams uzbūvēt piecus lielus lokatorus. Šim nolūkam Latvijas valdībai nāksies piešķirt līdz 100 miljoniem latu (200 miljoni dolāru). Vienīgā palīdzība no NATO puses, ar kuru var rēķināties Baltijas valstis - tas ir visu lokatoru kopējais kontroles punkts, kas, visticamāk, tiks izvietots Lietuvas ziemeļdaļā. "To tad arī amerikāņi ir gatavi uzbūvēt un uzturēt," atzīmē Jundzis.

Latvijas Aizsardzības ministrijas Aizsardzības politikas departamenta direktors Jānis Sārts nosauc to izdevumu summu, kas ir saistāma ar līdzdalību NATO. Viņa ieskatā, Latvijas iemaksas bloka budžetā ikgadus varētu sastādīt divus līdz četrus miljonus dolāru. Savukārt, viņš ir pārliecināts, ka no NATO Latvija saņems daudzkārt vairāk - no desmit līdz četrdesmit miljoniem dolāru gadā. Par galveno ienākumu avotu kļūs Rietumu investīcijas dažādās militārajās programmās, kas "dos impulsu visai Latvijas saimniecībai kopumā". Tādu pašu impulsu došot arī "NATO karavīru uzturēšanās Latvijā", jo viņi "saņem milzīgas algas un te savu naudu varēs iztērēt".

Saskaņā ar nesen pie Aizsardzības ministrijas nodibinātās īpašās NATO integrācijas nodaļas vecākās referentes Gitas Leitlandes teikto, "jau šodien Latvija praktiski ir gatava savās armijas daļās pieņemt un izvietot NATO karavīrus." Savukārt, Latvijas bruņotie spēki gatavojas iekļauties NATO struktūrās: ir pārveidota armijas komandshēma, ir uzlaboti sakari, pakāpeniski norit bruņojuma pielāgošana NATO standartiem, kā arī notiek visu Aizsardzības ministrijas darbinieku angļu valodas mācības.

Iestāšanās NATO ir oficiāli pasludināta par Latvijas prioritāro mērķi. Vēl vairāk - tiek izvirzīts uzdevums panākt iestāšanos jau līdz 2002.gadam. Šajā sakarā ir paredzēts palielināt valsts militāro budžetu no 0.9 līdz 2 procentiem no valsts nacionālā kopprodukta.

Tajā pašā laikā Latvijas iedzīvotāju attieksme pret valsts iestāšanos Aliansē nebūt nav viennozīmīga. Saskaņā ar sociologu datiem, šo mērķi atbalsta mazāk nekā puse iedzīvotāju (46.7%), bet pret līdzdalību Aliansē iestājas 34.9%.

Parlamenta deputāts no kreiso spēku apvienības "Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā" Oļegs Deņisovs uzskata, ka Latvijas iestāšanās NATO kļūs par vēl vienu šķērsli labu kaimiņattiecību nodibināšanai ar Krieviju.

Anatolijs Baranovskis

"Lietuvas saimniecība aprēķina zaudējumus"

"Izvestija"

— 99.07.16.

Krievijas finansu un ekonomiskā krīze, kuras negatīvo iespaidu uz Lietuvas saimniecību ilgu laiku nevēlējās atzīt Lietuvas valdība, pārbaudot ir izrādījusies daudz graujošāka, nekā to spēja iedomāties valdības amatpersonas un pat par vislielākajiem skeptiķiem uzskatītie ekonomisti.

Saskaņā ar oficiālajām ziņām, materiālajā izteiksmē šo zaudējumu apmērs ir tāds: sākot no pagājušā gada septembra, Lietuvas valsts kase ir zaudējusi 700 miljonus litu, vai 8 procentus no budžeta ienākumiem; valsts iekšzemes kopprodukta izaugsme ir samazinājusies par 3 procentiem; bezdarbs ir pieaudzis par 0.4 procentiem, šobrīd pārsniedzot 8 procentu atzīmi; darbu ir zaudējuši 3.5 tūkstoši cilvēku, bet valstī kopumā bez darba joprojām ir vairāk nekā 150 tūkstoši republikas iedzīvotāju.

Kritums ir vērojams arī ārējās tirdzniecības apgrozījumā: ja pirms gada Krievijas īpatsvars sastādīja aptuveni 20 procentus, tad šobrīd - vairs tikai 14 procentus. Pēc atsevišķiem aprēķiniem reālais bezdarba līmenis Lietuvā sasniedz 20 procentus un aptuveni katrs ceturtais no darba meklētājiem ir jaunāks par 25 gadiem.

Tik sarežģītā situācijā valdība cenšas glābt situāciju, saskaņā ar jauno pretkrīzes pasākumu programmu ieviešot nodokļu atlaides visvairāk cietušajiem uzņēmumiem, nosakot augstākas muitas nodevas, pastiprinot pret darba devējiem izvirzītās prasības par savlaicīgu darba algas izmaksu, likvidējot nerentablos uzņēmumus, utt. Tomēr visi šie pasākumi pagaidām nav spējuši apdzēst arvien plašāko ekonomiskās krīzes ugunsgrēku.

Nikolajs Laškevičs

"Kādēļ Krievija ir apvainojusies uz NATO"

"Newsweek"

— 99.07.26.

Intervija ar Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu.

Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs ir pazīstams kā draudzīgs un vienkāršs cilvēks - atskaitot tās reizes, kad ir jārunā par Kosovu. Viņš asi kritizēja NATO aviācijas karu pret Serbiju, kura laikā ministrs paziņoja, ka NATO vadītājus vajadzētu tiesāt par kara noziegumiem. Tomēr, kad krievu karavīri apsteidza NATO miera uzturēšanas vienības Kosovā, ieņemot Prištinas lidostu, Ivanovs krievu manevru nosauca par "kļūdu". Bijušais Krievijas vēstnieks Spānijā un Krievijas pārstāvis 1995.gada Deitonas sanāksmēs, kuras izbeidza karu Bosnijā, 53 gadus vecais Ivanovs pagājušā gada septembrī kļuva par Krievijas ārlietu ministru. Savā pirmajā garākajā intervijā kopš Kosovas kara beigām viņš Maskavā sarunājās ar Newsweek korespondentu Bilu Pauelu. Žurnālā tiek publicēti sarunas fragmenti.

Pauels:

Jūs izteicāties par savu pārliecību, ka ir bijis iespējams novērst NATO gaisa uzlidojumu kampaņu un rast diplomātisku risinājumu pat pēc Rambuijē sarunu izgāšanās. Kādēļ?

Ivanovs:

Man neliekas, ka viss stāsts sākās Rambuijē. Tas sākās janvāra beigās Londonā, kad pēc Krievijas iniciatīvas sanāca Kontaktgrupa [Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Vācija, Itālija un Krievija] un pieņēma lēmumu , ka pēc vairāku mēnešu atspoles diplomātijas … ir pienācis laiks uzsākt tiešās sarunas … starp Belgradu un Prištinu … kurās piedalītos arī "troika"- Krievija, Savienotās Valstis un Eiropas Savienība. Tajā pašā laikā, un to es vēlētos uzsvērt īpaši, bija arī panākta vienošanās izstrādāt politisku dokumentu izkārtojumam. Nekādi iespējamie militārie aspekti nemaz netika apspriesti. [ Toreiz] es sniedzu paziņojumu, ka Krievija atbalstīs vienīgi politisku izkārtojumu un ka Krievija stingri iebilst pret spēka izmantošanu šīs problēmas risināšanā. Tieši par to mēs arī bijām vienojušies.

P:

Kas tad nogāja greizi?

I:

Sarunas Rambuijē gan sākās, taču tajās delegāciju starpā nenoritēja nekādas tiešās pārrunas. Man par pārsteigumu šo sarunu laikā amerikāņu puses pārstāvis vēstnieks Kristofers Hills darīja zināmus vēl divus papildus dokumentus. Viens no tiem bija par NATO militārās operācijas uzsākšanu un otrais bija saistīts ar policijas spēku izvietošanu [Kosovā]. Un šiem dokumentiem vajadzēja tikt pievienotiem galvenajam [politiskajam] dokumentam. Ne pirmais, nedz arī otrais dokuments ar mums nemaz nebija apspriests. Spriežot pēc tā, cik rūpīgi izstrādāti bija šie dokumenti, bija acīmredzams, ka tie ir gatavoti jau vairākus mēnešus. Un [NATO komandieris] ģenerālis [Veslijs] Klārks nesenajā iztaujāšanā Kongresā atzina, ka gatavošanās militārajai operācijai esot sākusies jau vismaz 1998.gada jūnijā. Tādēļ arī ir jāsecina, ka šis solis Rambuijē praktiski tika sagatavots aiz mūsu muguras, aiz Krievijas muguras.

P:

Tātad jūs uzskatāt, ka Savienotās Valstis jūs gluži vienkārši piekrāpa?

I:

Protams, partneri - un mēs uzskatījām, ka mēs esam partneri - tā nekad nerīkojas. Tajā brīdī mums bija jāizvēlas: vai nu mums ir jāpamet sarunas, jo otrā puse bija pārkāpusi Londonas vienošanos; vai arī jāpieņem tāds lēmums, kas būtu pakļauts augstākajam mērķim. Bet mūsu augstākais mērķis bija mierīga un politiska izkārtojuma sasniegšana. Dabiski, ka mēs izvēlējāmies otro variantu. Tajā brīdī mēs publiski paziņojām par savu nostāju attiecībā pret starptautisko militāro spēku izvietošanu Kosovā. Un šī mūsu pozīcija palika nemainīga visa konflikta laikā.

P:

Kā jūsu Rietumu partneri Kontaktgrupā izskaidroja tā dēvēto militāro un policijas pielikumu parādīšanos pie politiskā dokumenta?

I:

Mani kolēģi atbildēja, ka bez militārā atbalsta politiskās vienošanās nebūtu iespējams īstenot. Mēs arī uzskatījām, ka būs nepieciešama zināma starptautiskā palīdzība. Taču veids, kā tas tika izdarīts, un īpašā loma, kas tika piešķirta NATO, mums bija un vēl joprojām ir nepieņemami. Neviens nespēja atbildēt uz mūsu jautājumu, kādēļ tieši NATO būtu jāuzņemas šī loma. Mums bija un vēl joprojām ir pietiekami juridiskie kanāli šādu jautājumu kārtošanai.

P:

Es esmu dzirdējis, ka tad, kad krievu karavīri savā pārsteiguma akcijā ieradās Prištinā, un jūs uzstājāties televīzijā, nosaukdams šo rīcību par kļūdu, jūs esot piedāvājis arī savu demisiju. Vai tā ir tiesa?

I:

Nē, tā nav tiesa.

P:

Šī epizode tomēr ir ļoti savāda. Kas tad patiesībā notika?

I:

Es neesmu militārists un man nebija pieejamas militārās plānošanas detaļas; visi zināja, ka ir dota piekrišana krievu spēku līdzdalībai miera uzturēšanas operācijās. Būtībā nav nemaz tik svarīgi, kad tieši tie ieradās Kosovā.

P:

Cik nozīmīga un ilgstoša būs ASV un Krievijas attiecību saasināšanās Kosovas konflikta rezultātā?

I:

Es neslēpšu faktu, ka saasināšanās patiešām ir notikusi, turklāt kaitējums šīm attiecībām nav no mazajiem. NATO agresija noveda pie anti-amerikāniska noskaņojuma Krievijas sabiedrībā, īpaši gados jauno cilvēku starpā. Jaunie cilvēki uzdod jautājumu: vai demokrātiskās vērtības ir iespējams uzspiest ar vardarbīgiem līdzekļiem? Būs nepieciešama liela piepūle, lai pārvarētu "Dienvidslāvijas sindromu". Tajā pašā laikā pēdējo gadu laikā nostiprinājušās Krievijas un Amerikas attiecības ļauj izteikt pārliecību, ka šo posmu mēs spēsim pārvarēt.

"Nepatikšanas Šveicē"

"Newsweek"

— 99.07.26.

Šogad Boriss Jeļcins nepavadīs vasaru Šveices Alpos un, jādomā, tur neatpūtīsies arī liela daļa no Kremļa amatpersonām.

Pagājušajā nedēļā Šveices prokurori ir uzsākuši izmeklēšanu par apsūdzību, ka caur Šveices banku rēķiniem naudu ir atmazgājuši Kremļa padomnieks Pāvels Borodins, viņa sieva un vēl citi 23 krievi. Runā, ka daudzi no vārdos neminētajiem esot augsta ranga valsts ierēdņi. Krievijas prese spekulē, ka izmeklēšanas rezultāti varētu novest pie Jeļcina ietekmīgās meitas Tatjanas Djačenko. Taču pagājušajā nedēļā Ženēvā prokurora runasvīrs apgalvoja, ka "ģimene" "pagaidām vēl" neesot nonākusi izmeklētāju uzmanības lokā. Borodins izmeklēšanu nosauca par "politiski motivētu" un apgalvoja, ka ne viņam, nedz arī viņa sievai neesot nekādi rēķini Šveices bankās.

"Lužkovam grūtības rada

nelegālie ieroču darījumi ar Ziemeļkoreju"

"Die Presse"

— 99.07.20.

Maskavas mērs Jurijs Lužkovs spēcīgi kavē "Korea – Gate" izmeklēšanu.

Maskava

. Runāšana ir sudrabs, bet klusēšana zelts. Šo sakāmvārdu Maskavas mērs Jurijs Lužkovs ņēma vērā pēc atmaskojumiem Čehijas televīzijā. Raidītājs nesen apgalvoja, ka Lužkovs esot spēcīgi traucējis nelegālā ieroču eksporta izmeklēšanu.

Marta vidū muitnieki Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku aizturēja kādas čehu firmas kravas lidmašīnu ar sešiem MiG tipa iznīcinātājiem un lielu automātisko ieroču daudzumu, kas, saskaņā ar pavaddokumentiem, bija domāti Slovākijai. Taču muitniekiem bija aizdomas, ka transportlidmašīnas, kura bija izlidojusi no Kazahstānas, mērķis ir Dienvidslāvija un viņi uz laiku aizturēja 16 pasažierus, kuri atradās uz lidmašīnas borta.

Kā apgalvoja Čehijas televīzija, bīstamā krava tomēr esot bijusi domāta Ziemeļkorejai, pret kuru ir noteikts ieroču embargo. Lai notušētu skandālu, mērs Lužkovs Baku vispirms panāca, ka tiek atbrīvoti 16 apcietinātie, kā arī lidmašīnas atgriešanos Kazahstānā un tad panāca arī izmeklēšanas pārtraukšanu.

Tas, ka Lužkovs varētu rīkoties Kremļa uzdevumā, ir izslēgts par 99%. Kopš Maskavas mēram ir ambīcijas uz prezidenta amatu, starp viņu un prezidentu Borisu Jeļcinu saskaņa vairs nevalda. Saspringtajās attiecības neko nemaina arī tas, ka Lužkovs tagad ir licis saprast, ka varētu no savas kandidatūras prezidenta amatam atteikties, lai atbalstītu bijušo premjeru Jevgēņiju Primakovu. Tāpēc Kremļa "Korea – Gate" Lužkovam vēlēšanu cīņā pat būtu kā debesu dāvana. Viņa klusēšana afēras jautājumos varētu būt zīme tam, ka Lužkovs ir rīkojies uz savu roku.

Jau ilgāku laiku Kremlis un valdība cer uz pretspēlētāja finansu izsīkumu. Tā, piemēram, Krievijas Centrālā banka ir atņēmusi licenci vairākiem Lužkovam tuvu stāvošiem finansu institūtiem. Starp citu, arī Most Business Bank . Kopš tā laika bankrots draud ne tikai Maskavas pilsētai vien, arī Lužkova vēlēšanu cīņas kase, kā apgalvo vietējie, ir aizdomīgi tukša. Zaudējumi jāizlīdzina ir holdinga sabiedrībai "AFK Sistema".

Žurnālisti šo impēriju uzskata par zelta ēzeli. "AFK Sistema" pieder lielākā daļa no Maskavas mobilo telefonu sabiedrības MTS. Vēl tā nodarbojas ar kompjūteru tehnoloģiju, nekustamajiem īpašumiem, celtniecību, naftu un masu mēdijiem. Uzraudzības padomes priekšsēdētājs ir Lužkova svainis Vladimirs Jevtušenko. Uzņēmuma apgrozījums pagājušajā gadā sasniedza vairāk nekā miljardu dolāru. Peļņa ir novērtēta uz 230 miljoniem dolāru. Tomēr vietējie brīdina no Joint venture . "AFK Sistema" kalpojot tikai kā legāls aizsegs apšaubāmajām "Sistema 2" aktivitātēm – ar noslēpumiem apvīts jaukto preču veikals, ko ir dibinājušas Lužkova uzticības personas.

Bīstamākās operācijas – starp tām arī darījumi ar ieročiem – notiek ar firmas "Vojeninvest", kurā piedalās arī militāristi, un "Konvers – Bank" starpniecību.. Pēdējā ir Krievijas Atomministrijas banka. "Sistema 2" tiek uzskatīta par "Lužkova mafijas karteli" un naudas atmazgāšanas vietu. Tas ir "darījumu lauks", ar ko pārsvarā nodarbojas Lužkova sieva Jeļena un svainis Jevtušenko.

Vietējie žurnālisti privātās sarunās apstiprina informāciju, bet nosaukt arī vārdus atsakās. Daļēji bailēs zaudēt darba vietu, jo Lužkovs kontrolē vairākus laikrakstus un divus TV raidītājus. Starp citu, tāpēc, ka pretējai pusei trūkst pierādījumu, Lužkovs jau ir izvirzījis vairākas apsūdzības presei par apmelošanu un tajās uzvarējis, starp citu, arī pret "Spiegel".

Elke Vindiša

"Lužkova ambīcijas

Jeļcinam ir kā dadzis acī"

"Die Welt"

— 99.07.20.

Maskavas mērs tiek uzskatīts par favorītu prezidenta vēlēšanās. Kremļa pret viņu vērstā dzēlienu politika.

Maskava

. Te neko nemainīja arī ādas jaka ar Bavārijas ģerboni uz krūtīm, kurā Maskavas mērs Jurijs Lužkovs bija ģērbies galvaspilsētas alus svētku atklāšanas laikā: harizmātiskā pilsētas galvas svētku noskaņojums nebija manāms, kad viņš tūkstošiem maskaviešu acu priekšā pacēla alus kausu. Ziņas, ka slepenā dienesta uzmanības lokā ir nonākušas divas viņa sievas Elenas Baturinas firmas, sabojāja Lužkovam garastāvokli. Baturinas uzņēmumi Inteko un Bistroplast ir iesaistītas izmeklēšanā pret kādu nelielu kredītinstitūtu Aleksbank . Ar bankas starpniecību esot atmazgāt 150 miljoni dolāru un sadalīti pa Offshore kontiem Klusā okeāna telpā.

Kāds sakars Lužkovam vai viņa laulātajai draudzenei ir ar šo gadījumu, arī slepenā dienesta vadītājs Vladimirs Putins nevarēja pateikt. Acīmredzot, vīrs rīkojās pēc norādījumiem no augšas. Lužkovs, kurš, iespējams, Kremļa tronī grib nomainīt Borisu Jeļcinu, jau vairākas nedēļas izjūt dzēlienus no prezidenta Jeļcina atbalstītāju puses.

Tā, piemēram, nesen Krievijas gaisa spēki nedeva atļauju viņa helikopteram pārlidot Maskavas apkārtni. Rīkojums nāca no Kremļa. Arī valsts televīzijas raidītājs ORT ar finansu oligarhu Borisu Berezovski vadībā kūda pret viņu sakot, ka Lužkova uzvara vēlēšanās esot līdzvērtīga "asinsizliešanai". Un ietekmīgais privātais televīzijas raidītājs NTV, kas pēdējā laikā labprāt ziņoja par Lužkovu, nesen atradās bankrota priekšā. Taču tikai sievas uzņēmumos izdarītā kratīšana lika Lužkovam zaudēt pacietību. "Valsts varai ir jāaiziet. Tā sevi apkauno, iesaistot politiskajā cīņā drošības struktūras," 62 gadus vecais mērs izaicināja savu kādreizējo atbalstītāju Borisu Jeļcinu. "Pret mani ir iesaistīts slepenais dienests, ģenerālprokuratūra un Kremļa administrācija," viņš vērsās pret vērienīgo vēlēšanu cīņas manevru.

Faktiski Kremļa koridoros par Lužkovu runā kā par "ārkārtīgi bīstamu politisko pretinieku". "Ja viņš nāks pie varas, tad ir jāsaka ardievu." Reāli prezidents Lužkovs diez vai atstātu amatos veco Kremļa komandu, vispirms jau Jeļcina meitu Tatjanu, Berezovski un Kremļa administrācijas vadītāju Aleksandru Vološinu. Viņam kā mēram ir pietiekami daudz līdzstrādnieku, kuri varētu ar šiem pienākumiem tikt galā. Jeļcinam Lužkova popularitāte ir kā dadzis acī. Viņu galvaspilsētā atbalsta vairāk nekā 80% iedzīvotāju. Saskaņā ar aptaujām, viņš būtu arī vadošais favorīts gaidāmajās prezidenta vēlēšanās nākamā gada jūnijā. Lai nostiprinātu savas pozīcijas iepretī Kremlim, Lužkovs raugās pēc vareniem sabiedrotajiem.

Īpaši noderīgs viņam būtu Jevgēņijs Primakovs, otrs valsts varas atstumtais. Kopēju vakariņu laikā Primakova vasarnīcā Lužkovs viņam izteica priekšlikumu ieņemt pirmo vietu viņa "Tēvzemes" partijas vēlēšanu sarakstā. 69 gadus vecais Primakovs, kurš patreiz raksta memuārus, ir lūdzis apdomāšanās laiku.

Lužkovs aģitē nenoguris. Mērs televīzijā teica, ka tad, ja Primakovs gribēs kļūt par prezidentu, viņš viņu atbalstīs. Taču tas, vai līdz ar to varasvīrs Lužkovs atteicās no ambīcijām uz prezidenta amatu, nav zināms.

Jens Hartmans

"Turcijas ilgais ceļš"

"Die Welt"

— 99.07.21.

Joška Fišers dodas uz Ankaru. Viņam ceļasomā līdzi ir izredzes uz piedāvājumu un prasību katalogs.

Vācijas un Turcijas vēsās attiecības varētu uzlaboties, ja Ārlietu ministrija uzskatītu, ka ir pienācis laiks Turciju atkal uzņemt Eiropas Savienības kandidātvalstu lokā. Taču tad tai ir jāievēro pilsoņu un cilvēktiesības, un pirmām kārtām, jāpanāk politisks kurdu problēmas atrisinājums un jānokārto Kipras konflikts, Jo precīzāks būs ES iestāšanās izmaksu un ieguvuma aprēķins, jo mazāk pārpratumu apgrūtinās attiecības starp Turciju un Eiropu.

Līdz šim abu pušu attiecības ir noteicis pašapziņas trūkums, slikta vadība un iedomība. Eiropa jau sen Turcijas ģeostratēģiskās nozīmes dēļ izvairās ieņemt skaidras pozīcijas. Negribīgi prioritāte tika piešķirta humānajiem un plurālistiskajiem principiem, kā arī tika nosodīta ieroču izmantošana kurdu problēmas atrisināšanā. Tas ne pie kā nenoveda un beigās, zaudējusi cerības, ES aizcirta durvis. Turcija niknumā novērsās.

Turcijas vadībai ES perspektīva ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu senam līdzeklim, ar kuru īstenot nacionālās pretenzijas uz atzīšanu pasaulē. Taču ES nav atsevišķu valstu profila asināšanas apvienība. Turcijas kritika, ka Eiropas Savienības neatlaidīga pastāvēšana uz kopējiem principiem ir (kristīgās) Vakarzemes hegemoniālo pretenziju izpausme, nav pamatota.

ES kalpo tam, lai katram no tās pilsoņiem tiktu dotas vienlīdzīgas izredzes attīstīties. Demokrātija un tiesību drošība tam ir priekšnoteikums tāpat kā mazāk attīstīto reģionu veicināšana un (visiem pārmetumiem par spīti) subsīdijas uzņēmumiem un apvienībām. Pārējiem kandidātiem šis princips iestāšanos ES padara centienu vērtu: uz katru čehu skotu, bavārieti, kurdu vai turku ideālā veidā attiektos vieni un tie paši noteikumi un brīvības: vai tie būtu darījumi, reliģijas izpausme, arodbiedrību dibināšana, partijas vai universitātes.

Turcijas ceļš uz šo pilsoņu savienību ir tāls. Taču ir signāli, ka jaunā valdība ir atvērtāka un tai ir drosme sākt nenovēršamās iekšējās debates ar militāristiem, nacionālistiem un islamistiem.

Joahims Vidmans

"Politika: vai tā ir krīze?"

"The Economist"

— 99.07.17./23.

\ Pēc komunisma sabrukuma pasaule pieredzēja jaunu demokrātisko valstu izveidošanās vilni. Taču kādēļ gan valstīs ar nobriedušu demokrātiju pilsoņi sāk zaudēt uzticību savām politiskajām institūcijām? Šis ir pirmais raksts no sērijas par pārmaiņām demokrātijā.

Ikviens atceras, ka Vinstons Čērčils kādreiz izteicās, ka demokrātija esot pati sliktākā pārvaldes forma, atskaitot visas pārējās, kuras esot vēl sliktākas. Šķita, ka Aukstā kara beigas pierāda viņa vārdu patiesīgumu. Atskaitot tikai dažās valstis, visas pārējās tagad apgalvo, ka tās ir pieņēmušās demokrātiskos ideālus. Debatēm par demokrātiju vēršoties plašumā, tajās galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, kā palīdzēt "topošajām" Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas un Austrumeiropas demokrātijām panākt jau sen iedibināto demokrātiju Rietumvalstīs un Japānā. Jaunās demokrātiskās valstis jau ir pieradušas, ka novērotāji no briedumu sasniegušajām demokrātiskajām valstīm ar pašiem labākajiem nodomiem ierodas tajās vēlēšanu laikā, lai nodrošinātu brīvu un godīgu vēlēšanu norisi. Taču rodas jautājums - vai politiskā dzīve šajās attīstītās demokrātijas zemēs patiešām ir tik veselīga, kādai tai vajadzētu būt?

Ja aptauju izpētei ir kaut kāda nozīme, tad ir jāatzīst, ka nobriedušās demokrātijas valstīs arī ir savas problēmas. Īpaši Savienotajās Valstīs, kurās pēdējo četrdesmit gadu laikā augstais novērtējums, ar kādu amerikāņi vērtēja savu valdību, ir pastāvīgi gājis mazumā. Regulārās viedokļu aptaujas, kuras tiek rīkotas pētījumu sērijas ietvaros par nacionālajām vēlēšanām Amerikā, rāda, ka vērtējuma kritums ir sācies jau 60-tajos gados. Pilsoņtiesību konflikts un Vjetnamas karš padarīja 60-tos gadus par īpaši vētrainu periodu Savienoto Valstu vēsturē. Taču sabiedrības ticība politiķiem un valdībai turpināja samazināties arī nākamā ceturtdaļgadsimta laikā. Par to, ka šī iezīme nav raksturīga tikai Savienotajām Valstīm vien, liecina kaut vai 1968.gada studentu nemieri Parīzē un citur.

Ir grūti salīdzināt attieksmi pret demokrātiju dažādos laika periodos un dažādās valstīs. Lielākā daļa no viedokļu aptaujām tiek veikta vienas valsts ietvaros: tās tiek noturētas dažādos laikos un aptauju organizētāji bieži vien uzdod dažāda veida jautājumus. Neskatoties uz to, ir iespējams izdarīt zināmus vispārinājumus. Savā drīzumā iznākošajā grāmatā ("What is Troubling the Trilateral Democracies?", Princeton University Press, 2000) trīs zinātnieki - Roberts Patnems, Sjūzena Fāra un Rasels Daltons (Robert Putnam, Susan Pharr, Russell Dalton) - ir veikuši lielu darbu, analizējot lielākajā daļā bagāto valstu veikto aptauju rezultātus.

Daži no tiem tiek apkopoti tabulās. lejupslīdošās līknes liecina, ka uzticība politiķiem mazinās un to apliecina izmaiņas respondentu atbildēs uz tādiem jautājumiem, kā: "Vai jūs uzskatāt, ka politiķiem var uzticēties?", "Vai parlamenta deputāti rūpējas par tādiem, kā jūs?" un "Vai jums šķiet, ka jebkuras partijas sastādītā valdība dos priekšroku visas valsts interesēm un nevis tikai savas partijas interesēm?". Lielākajā daļā attīstīto demokrātisko valstu aptauju rezultāti liecina par arvien pieaugošu vilšanos par politiķu darbību. Vienīgi Nīderlandē bija vērojama skaidri izteikta uzticības pieauguma tendence.

Ne tikai politiķi vien zaudē sabiedrības uzticību. Aptaujas rāda, ka uzticība zūd arī politiskajām institūcijām. Piemēram, 11 valstīs no 14 tika novērota uzticības samazināšanās parlamentam. Īpaši asi tas ir izpaudies Kanādā, Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā un Savienotajās Valstīs. 1980. un 1991.gadā visā pasaulē noturētajās aptaujās tika pētīta uzticība piecām institūcijām: parlamentam, bruņotajiem spēkiem, tiesu institūcijām, policijai un civildienestam. Dažas no šīm institūcijām bija iekarojušas sabiedrības uzticību, taču, kopumā ņemot, 10 gadu laikā uzticība tām bija samazinājusies par 6 procentiem. Vienīgās valstis, kurās sabiedrības uzticība institūcijām bija nedaudz pieaugusi, izrādījās Islande un Dānija.

Citi atklājumi, kurus ir apkopojuši Patnems ar kolēģiem, ir visai nepatīkami:

— 1950-to gadu beigās un 1960-to gadu sākumā amerikāņu ticība valdībai bija vienkārši aizkustinoša. Uz jautājumu "Vai jūs ticat, ka valdība Vašingtonā pieņem pareizos lēmumus?" trīs no četriem respondentiem atbildēja: "parasti, jā" vai "gandrīz vienmēr". 1998.gadā mazāk nekā četri no desmit respondentiem uzskatīja, ka valdība rīkojoties pareizi. 1964.gadā tikai 29 procenti no amerikāņu vēlētājiem piekrita izteikumam, ka "valdību izrīko tikai daži interešu grupējumi, kuri domā tikai par savu labumu". Līdz 1984.gadam šis skaitlis bija pieaudzis līdz 55 procentiem, bet 1998.gadā tā domāja jau 63 procenti aptaujāto. 1960-tajos gados divas trešdaļas amerikāņu noraidīja apgalvojumu, ka "lielākajai daļai vēlēto amatpersonu ir pilnīgi vienalga, ko domā tādi cilvēki, kā es". 1998.gadā gandrīz divas trešdaļas respondentu piekrita šim izteikumam. To amerikāņu skaits, kuri pauda "lielu" ticību izpildvarai samazinājās no 42 procentiem 1966.gadā līdz 12 procentiem 1997.gadā; ticība Kongresam tajā paša laikā ir samazinājusies no 42 procentiem līdz 11 procentiem.

— Arī kanādieši ir zaudējuši ticību saviem politiķiem. To kanādiešu skaits, kuri domā, ka "valdībai ir vienalga, ko domā tādi cilvēki, kā es", ir pieaudzis no 45 procentiem 1968.gadā līdz 67 procentiem 1993.gadā. Cilvēku skaits, kuri izsaka "lielu" ticību politiskajām partijām ir samazinājies no 30 procentiem 1979.gadā līdz 11 procentiem 1999.gadā. Uzticība parlamenta apakšpalātai ir samazinājusies no 49 procentiem 1974.gadā līdz 21 procentam 1996.gadā. Līdz 1992.gadam tikai 34 procenti kanādiešu bija apmierināti ar savu valsts pārvaldes sistēmu, turpretī tādu viedokli pauda 51 procents aptaujāto 1986.gadā.

— Mazāk pieejama ir informācija par sabiedrības viedokli Japānā . Taču dažu tur veikto aptauju rezultāti visumā atbilst pasaulē valdošajām tendencēm. Pirmajās desmitgadēs pēc vecās politiskās sistēmas sagrāves Otrā Pasaules kara rezultātā ticība politiskajām institūcijām pieauga. Par laimi demokrātijai, to japāņu vēlētāju skaits, kuri uzskatīja ka "Japānas uzplaukuma sasniegšanai labāk ir paļauties uz talantīgiem politiķiem, nekā atļaut pilsoņiem strīdēties pašiem savā starpā", 40 gadu laikā aizvien vairāk ir samazinājies. Tomēr laika posmā no 1973.gada līdz 1993.gadam pastāvīgi ir pieaudzis arī to japāņu skaits, kuri domā, ka valsts politiku nekādi nevar ietekmēt ne vēlēšanu ceļā, nedz arī ar demonstrācijām.

— Lai gan vispārinātus spriedumus par Rietumeiropu izteikt ir grūtāk, tomēr arī tur uzticība politiskajām institūcijām lielākajā daļā valstu samazinās. 1985.gadā 48 procenti britu izteica visai lielu uzticību Parlamenta apakšnamam.1995.gadā šis skaitlis ir samazinājies uz pusi. To zviedru skaits, kuri nepiekrīt izteikumam, ka "partijas interesējas vienīgi par vēlētāju balsīm, nevis par viņu uzskatiem" ir samazinājies no 51 procenta 1968.gadā līdz 28 procentiem 1994.gadā. 1986.gadā ticību parlamentam pauda 51 procents aptaujāto, bet 1996.gadā - tikai 19 procenti. Vācijā to cilvēku skaits, kuri izteica pārliecību, ka Bundestāga deputāti pārstāv viņu intereses pieauga no 25 procentiem 1951.gadā līdz 55 procentiem 1978,gadā, bet līdz 1992.gadam tas atkal nokritās līdz 34 procentiem. To itāļu skaits, kuri uzskata, ka politiķiem "ir vienalga, ko domā tādi cilvēki, kā es" ir palielinājies no 68 procentiem 1968.gadā līdz 84 procentiem 1997.gadā.

Šādi rezultāti ir satraucoši, ja tos pieņem nekritiski. Tos ir nepieciešams rūpīgi izvērtēt un interpretēt. Demokrātija var izrādīties pati par savu sasniegumu upuri. Ir pilnīgi iespējams, ka šodien cilvēki no savas valdības sagaida daudz vairāk, ka tie valstij izvirza jaunas prasības, un šo iemeslu dēļ arī pieaug neapmierinātība. Galu galā, ideja, ka valdībām ir jānodarbojas ar tādiem jautājumiem kā vides aizsardzība vai atveseļošana, jaunu darba vietu nodrošināšana, morālo problēmu risināšana, vai vienlīdzīgu tiesību nodrošināšana sievietēm un minoritātēm, ir relatīvi moderna un vēl joprojām pretrunīga. Tāpat arī ir iespējams, ka neapmierinātība ir augošā izglītības līmeņa un ar to saistītā skepticisma veselīgs blakusprodukts. Varbūt neapmierinātību izraisa arī masu mēdiju darbība, izgaismojot tādas valdības neveiksmes un trūkumus, kuri agrāk tika noklusēti. Lai kādi arī nebūtu iemesli, valdības vai politiķu popularitātei nevajadzētu būt par vienīgo demokrātijas veselības mēru.

Tajā pašā laikā nepatīkamajiem atklājumiem blakus var nostādīt arī pozitīvākas liecības. Lai kā arī nekristos uzticība valdībām, tomēr šķiet, ka šis fakts nav spējis mazināt sabiedrības atbalstu demokrātiskajiem principiem. Aptaujas liecina, ka vidusmērā vairāk nekā trīs no četriem aptaujātajiem bagātajās valstīs uzskata, ka demokrātija ir pati labākā valsts pārvaldes forma. Pat tajās valstīs, kurās atsevišķu valdību darbība ir bijusi tik slikta, ka tā ir novedusi pie visas partiju sistēmas sabrukšanas (piemēram, Japānā un Itālijā 1993.-1995.gados), tas nav izraisījis nopietnus draudus demokrātiskajiem pamatprincipiem. Šķiet paradoksāli, ka cilvēki izsaka stingru atbalstu demokrātijai, kaut arī to ticība politiķiem un politiskajām institūcijām ir stingri sašķobījusies. Tātad šī neuzticība vēl nenozīmē to "demokrātijas krīzi", kuru laiku pa laikam pasludina politologi.

Tomēr tā neliecina arī par vispārēju atbalstu, īpaši ņemot vērā to faktu, ka aptauju rezultātus apstiprina arī informācija par citām tendencēm. Šo tendenču starpā ir gan politisko partiju biedru skaita samazināšanās, gan arī augošā vēlētāju pasivitāte vēlēšanās. Martins Vattenbergs no Kalifornijas universitātes ir apkopojis datus, kas liecina, ka 18 valstīs no 20 bagātajām demokrātiskajām valstīm vēlētāju skaits vēlēšanās šodien ir samazinājies salīdzinājumā ar 1950-gadu sākuma posmu. Vidēji vēlētāju skaits ir krities par 10 procentiem. Daži politologi izsaka apšaubāmu pieņēmumu, ka protesta kustību izaugsme kopš 1960-tajiem gadiem liecinot par neuzticības palielināšanos attiecībā pret tradicionālajām demokrātiskās pārstāvniecības institūcijām, kā arī par centieniem tās apiet. Citi politologi uzskata, ka visnopietnākie draudi rodas no aizvien profesionālākajām spiediena grupām un lobistu organizācijām, kuras darbojas aizkulisēs, lai ietekmētu valdība politiku un aizstāvētu savas īpašās intereses, bieži vien uz pārējo vēlētāju rēķina.

Kas tad būtu darāms? Tie, kuri uzskata, ka valdības ir cietušas neveiksmi, mēģinādamas aptvert neaptveramo, aicina izveidot mazākas valdības, kuras arī tik daudz nesasolītu izdarīt. Tiek uzskatīts, ka tādējādi cilvēki sāks vairāk rūpēties paši par sevi. Bet lai kāds arī nebūtu vispiemērotākais valdības lielums un tās uzdevumu loks, tomēr vienmēr atliek vieta demokrātijas mašinērijas darba uzlabošanai.

Un tiešām, vairāki komentētāji uzskata, ka sabiedrībā vērojamā uzticības mazināšanās politiskajām institūcijām rada labu iespēju demokrātiskajām reformām. Hārvarda universitātes Kenedija valdības pētījumu centra pētniece Pipa Norisa (Pippa Norris) apsveic "kritiski noskaņoto pilsoņu" skaita pieaugumu (grāmatā "Critical Citizens", Oxford University Press, 1999), uzskatot, ka šādi pilsoņi saskata pašreiz eksistējošajos pārstāvniecības kanālos demokrātisko ideālu iztrūkumu un tādēļ vēlas tos reformēt.

Dažas pazīmes jau par to liecina. Tādās savstarpēji tika atšķirīgās valstīs, kā Itālija, Japāna, Lielbritānija un Jaunzēlande pēdējā laikā ir apspriestas vai arī jau ieviestas izmaiņas vēlēšanu sistēmā. Visās pasaules valstīs arvien plašāk tiek izmantoti referendumi un citas tiešās demokrātijas formas. Daudzās valstīs parlamenta tiesības tiek ierobežotas, piešķirot tiesu instancēm jaunas tiesības pārskatīt ievēlēto politiķu pieņemtos lēmumus. Un visur valdības izstrādā jaunus politiķu un politisko partiju finansēšanas noteikumus. Citos šīs sērijas rakstos tiks analizētas dažas no šīm pārmaiņām, kā arī šīs pārmaiņas izraisošie spēki.

"Poļi bažījas par augsto

ārvalstu kapitāla līmeni"

"Financial Times"

— 99.07.20.

Polijai būtu jāsāk dot priekšroku vietējām kompānijām un nevis ārvalstu kapitālam, vakar izteicās Varšavas Fondu biržas prezidents Veslavs Rozluckis

.

"Praktiskajos risinājumos [piemēram, privatizācijas procesā] es saskatu, ka priekšroka tiek dota ārzemniekiem. Lai šo lietu labotu un visu sakārtotu pēc ekonomiskā loģikas principiem, es uzskatu, ka zināmas priekšrocības būtu jāpiešķir vietējiem uzņēmumiem, gluži tāpat, kā tas notiek citās valstīs," Rozluckis teica intervijā laikrakstam FT.

Rozlucka izteikumi atskan laikā, kad Polijas sabiedrībā valda nopietnas bažas par augsto ārvalstu kontroles pakāpi Polijas banku sistēmā. Šīs bažas izraisīja nesenā Polijas lielākās komercbankas Pekao stratēģiskās akciju paketes pārdošana Itālijas UniCredito Italiano , kas šajā darījumā darbojās kopā ar Vācijas apdrošināšanas sabiedrību Allianz .

Vēl vairāk sabiedrības interesi par šiem jautājumiem uzjundīja pagājušās nedēļas paziņojums par apvienošanās sarunām starp Polijas lielāko korporatīvo banku Bank Handlowy un BRE - kādu citu Polijas banku, kas specializējas uzņēmumu apkalpošanā. Tieša apvienošanās varētu samazināt ārvalstu kontroli pār abām bankām, jo pašlaik vācu Commerzbank pieder 49 procenti no BRE akcijām, bet lielākajam Bank Handlowy akcionāram - ASV J.P.Morgan pieder tikai 12 procenti bankas akciju.

Rozluckis intervijā teica: "Apvienošanās rezultātā banka kļūtu poliskāka un vispār es uzskatu, ka tas pat būtu vēlams."

Dzirdot Rozlucka izteikumus, starptautiskās biznesa kopienas pārstāvjiem Polijā uzmetīsies zosāda. Viņš ir trešā nozīmīgākā persona Polijas finansu jomā pēc finansu ministra Ļešeka Balceroviča un Centrālās bankas pārvaldnieces Hannas Gronkevičas-Vaļcas. Rozluckis ir vadījis biržu kopš tās atkalnodibināšanas 1991.gadā.

Viņa izteikumi arī nāk laikā, kad Polijā pieaug skepticisms par ekonomikas internacionalizāciju un iestāšanos Eiropas Savienībā. Lai gan lielākā daļa poļu joprojām atbalsta integrāciju Rietumeiropā, strīdi ar Briseli par tādiem jautājumiem kā tirdzniecība ar lauksaimniecības produktiem šo entuziasmu ir krietni vien atvēsinājuši.

Rozluckis apgalvoja, ka viņš joprojām iestājoties kā par iestāšanos Eiropas Savienībā, tā arī par tālākām ārvalstu investīcijām Polijā. Tomēr, visiem pārējiem nosacījumiem esot vienādiem, Polijai, tāpat kā citām valstīm, priekšroku vajadzētu dot savām kompānijām. Polijai vajadzētu mācīties no Eiropas Savienības dalībvalstu darbiem un nevis vārdiem.

"Es nedomāju, ka mums vajadzētu būt eiropeiskākiem par citām Eiropas valstīm," teica Rozluckis.

Īpašas bažas Rozluckis pauda par to, ka ārvalstu grupējumi pārņem biržā reģistrētās kompānijas, ar to nodarot kaitējumu biržai. Tāpat viņš bažījās arī par privatizācijas procesu, kurā ārzemju institūcijas nereti iegūst tādas priekšrocības, kādu nav vietējiem investoriem.

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

— 99.07.22.

The Moscow Times

. Latvijas Centrālā banka ir apturējusi latu tirdzniecību.

Izvestija

. "Sergejs Stepašins konsultējas ar liberālajiem ekonomistiem".

Sovetskaja Rossija

. "Premjera Stepašina benzīna "makaroni"".

Sovetskaja Rossija

. "Senatoru kļūda. Vai Federācijas Padomei draud frakciju cīņa?".

Vremja

. "Stavropoles mērs atzinās iekšlietu ministram, ka nav starpības starp RNE un KFKP". Stavropoles novadā no 1994. gada legāli darbojas viena no spēcīgākajām Krievijas Nacionālās Vienības reģionālā nodaļa, kuru aktīvi atbalsta Stavropoles mērs.

Ņezavisimaja gazeta

. "Otečestvo" negrib dalīties ar "Jabloko". Lužkovs nolēmis nekoordinēties ar Javlinski un meklē atbalstu reģionālajā biznesā.

Vremja

. "Georgijs Boss atteica "Jabloko". Georgijs Boss paziņoja Sergejam Ivaņenko, ka "Otečestvo" ne ar vienu nedalās.

Segodņa

. "Saderināšanās tika atcelta. "Otečestvo" un "Jabloko" nevarēja vienoties par vēlēšanu apgabalu sadali.

Ņezavisimaja gazeta

. "Lukašenko ilgi būs leģitimitēts. Krievija un Ukraina atbalsta Baltkrievijas prezidentu"

Obščaja gazeta

. Konstitucionālās tiesas Zālamana lēmums. Konstitucionālās tiesas lēmums par likumu par pārvietotām vērtībām, cik dīvaini tas nebūtu, apmierināja visus.

Segodņa. Kreditors apvainojās par okupantu. Vācija cīnīsies par "mākslas trofeju" atgriešanu.

Obščaja gazeta

. "Berezovskis būvē ceļu uz NTV".

Obščaja gazeta

. J.Lužkovs. "No kurienes galvaspilsētai ir nauda".

Kommersants

. M.Lesins. "Neviens no masu informācijas līdzekļiem pie mums vēl nav iznīcināts".

Obščaja gazeta

. "Lielā Kremļa radu saime".

Izvestija

. "Maskavas lēdija. Es esmu aizmugures līnijā."

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS