Ministru prezidents Andris Šķēle:

"Mums ir jāpārvērtē savas iespējas un vajadzības"

Ministru prezidents intervijā Latvijas radio vakar, 26.jūlijā, raidījumā "Rezonanse", pulksten 15.07. Raidījumu vada Latvijas radio žurnālists Aidis Tomsons.

— Šīsdienas neapšaubāmi pirmais un galvenais temats par to, kas noticis valdībā, ir budžets. Jūs skatījāt nākamā gada budžetu. Cik tālu tikāt, kādi ir rezultāti?

A.Šķēle:

— Tiešām, valdība pirmo darba nedēļu velta pārsvarā tikai budžeta jautājumiem un abiem diviem budžetiem — gan grozījumiem 1999.gada budžetā, gan budžeta projektam 2000.gadam. Mēs esam apņēmības pilni grozījumus izdarīt līdz 10.augustam, un man jāsaka paldies Saeimas Prezidijam, kurš arī organizē šobrīd Saeimas darbu,gatavs darīt to arī tālāk, lai nāktu pretī valdībai tās centienos, un 2000.gada budžetu mēs esam gatavi iesniegt, kā prasa likums, līdz 1.oktobrim. Un tādēļ šobrīd valdības darbs ir ļoti intensīvs un nedēļā vairākas sēdes notiek. Kopumā, protams, aina ir bēdīga, nav ko slēpt. Valdības sēdē piedalījās arī Latvijas Bankas prezidents Einars Repšes kungs, kurš arī sniedza savu viedokli. Nu, jāsaka, ka finansu ministra un bankas prezidenta viedoklis šajā jautājumā pilnībā sakrīt, un tā ir vēl papildu motivācija ministriem domāt daudz prātīgāk un daudz apdomīgāk, lai sakārtotu finanses.

— Droši vien, lai mēs tiktu uz 2000. gada budžetu, būtu prātīgi vispirms iziet no šī gada. Runājot par šiem pašiem grozījumiem, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše šodien atzina, ka viņš arī ir zināmā mērā kļūdījies, nepietiekami kritizējot Viļa Krištopana vadīto valdību, runājot par budžetu. Kāda ir situācija šobrīd, nu jau ar zināmu skatījumu un sapratni iedziļinoties dokumentos?

A.Šķēle:

— Faktiski jāatzīst, ka budžeta gads tuvojas beigām, jo reāli budžeta grozījumi stāsies spēkā tikai no 1.septembra, tātad būs pēdējais ceturksnis tikai palicis, tā ka korekcijas var izdarīt tikai par vienu ceturto daļu, ne vairāk. Ja nekas netiktu darīts un būtu saglabāta iepriekšējās valdības politika, kā tas gāja, tad faktisāi būtu jārēķinās ar divkāršu budžeta fiskālo deficītu, nevis trīs procentiem, bet gan tuvu sešiem, kas īstenību būtu absolūti nāvējoši tik mazai ekonomikai, kāda ir Latvijā. Mēs šobrīd esam apņēmības pilni nepārsniegt trīs procentu robežu, bet mani māc dziļas šaubas, vai izdosies jau ar šiem pirmajiem grozījumiem, neko nemainot iekasēšanas jautājumos, neizmainot tautsaimniecības lietās, sasniegt Deklarācijā pausto mērķi — šogad jau panākt vienu procentu, vienu procentu — ne vairāk — fiskālo deficītu. Tā ka mēs vēl strādāsim ļoti rūpīgi, un konflikts šobrīd, teiksim tā, starp vajadzībām un realitāti ir ļoti liels.

— Jā, kas ir šīs rezerves, kādā veidā mēs varam ietaupīt, gan runājot par izdevumiem, gan arī par ienākumiem?

A.Šķēle:

— Tātad tiek apturēti visi reāli dzīvē neiesāktie projekti, tātad arī virkne iepirkumu. Tiek apturētas un tiek paredzētas tādas tēriņu lietas, kas būtu it kā vajadzīgas arī valsts atbildīgām institūcijām, tai skaitā Saeimai, tai skaitā valdībai. Mēs nevaram atļauties ķerties klāt, teiksim, skolotāju algām vai pensijām, vai tamlīdzīgi; par to šobrīd nav runa, ka kādam tur kaut ko varētu noņemt nost. Stipri, stipri jāpārvērtē ir iespējas, kas vēl saistās ar tādām lietām, kur varētu būt arī pamainītas nodokļu likmes, kā, piemēram, azartspēlēm. Es domāju, neviens nedomā, ka, teiksim, mazturīgā tautas daļa ir tā, kas par tūkstošiem latu spēlē dažādas spēles. Es nezinu, es nekad neesmu bijis kazino... Un savukārt tāpat iespējams, ka tiks izskatīts jautājums arī par nelielu, bet nepieciešamu varbūt akcīzes nodokļa pacēlumu alkoholam.

— Atkal nepietiek — tā es saprotu...

A.Šķēle:

— Ar to vienalga nepietiks, un galvenais tomēr ir šīs samazinājuma daļas, kas skar tiešām neefektīvus un varbūt šobrīd atliekamus uzturēšanas izdevumus. Tiek ekonomēts, un Valsts kase dara visu, un ir atrasts tas labais iespaids, tā labā iespēja, ko dod efektīvāka valsts ārējā parāda apkalpošana, kur ekonomija būs par aptuveni 12 miljoniem. Nu, teiksim, tā — tiek skrubināts kopā pa mazumiņam, bet saprotam, ka finansu gads faktiski jau tuvojas beigām, un pēdējais ceturksnis — tas ir ļoti nokavēts. Īstenībā visam tam bija jānotiek, kā jau to teicām agrāk un arī nepārtraukti aizrādījām iepriekšējam finansu ministram, jau martā, tam bija jābūt februārī, īstenībā tam bija jānotiek, jau sastādot budžetu. Nedrīkstēja atļauties jau plānot tik lielu aizņemšanos, tik lielu fiskālo deficītu un tamlīdzīgi. Beidzot 1997.gadu, mēs teicām, ka visas aizņemtās naudas ir tik daudz, cik mums visiem ir kabatās naudas, teiksim tā, ja vajadzētu atdot vienā dienā, tad visi iedzīvotāji, atdodot visu naudu, varētu teikt — esam norēķinājušies. Tagad diemžēl situācija ir sliktāka. Situācija ir būtiski sliktāka — atdodot visu naudiņu, mēs vienalga paliktu apmēram par 40 procentiem vēl parādā.

— Tas nozīmē arī zināmu krīzi tautsaimniecībā?