Dr. oec. Jūlijs Beļavnieks, Latvijas statūtsabiedrību asociācijas priekšsēdētājs:

Pa ceļu no pilnas slaucenes līdz pilnam makam

Par piensaimniecības ekonomiskajiem aspektiem

Šajos dokumentos norādīts, ka tuvākajos sešos septiņos gados piena ražošanu Latvijā iespējams palielināt par 1 miljonu tonnu (t.i., divas reizes). Turpmākajos piecos gados iecerēts divkāršot cūkgaļas ražošanas apjomu, sasniedzot 80-90 tūkstošus tonnu gadā (paredzēts nobarot 1,2 miljonus cūku gadā).

Par 100 miljoniem olu jeb par 20% iecerēts palielināt olu ražošanu. Cūkkopības un putnkopības attīstība savukārt radītu papildu pieprasījumu pēc lopbarības graudiem.

Vai šīs un citas ieceres ir reālas, ja praktiski turpinām lopu skaita samazināšanu un ražošanas sašaurināšanu?

Ja valdība izrādīs politisku gribu, vēl ir iespējams atjaunot ekonomisko motivāciju ražot lopkopības produkciju un stabilizēt situāciju visā lauksaimniecības nozarē.

Patlaban situācija ir tāda, ka Latvijā ekonomiski izdevīgi ir ražot kviešus un cukurbietes. Turklāt šajās nozarēs nav nepieciešams liels strādājošo skaits, intensīvi jāstrādā tikai lauku darbu sezonas laikā.

Savukārt lopkopībā, kas ir vissarežģītākā nozare ar ievērojamu materiālo resursu patēriņu un kur apkalpojošam personālam jāstrādā katru dienu, ieskaitot brīvdienas un svētku dienas, ekonomiskā atdeve bieži vien ir ar mīnusa zīmi (skat. tabulu). Liellopu realizācija 1998.gadā bez izņēmuma visās LSA dalīborganizācijās nesusi zaudējumus. Lielai daļai saimniecību zaudējumi ir arī no cūku un piena pārdošanas. Šogad, kā zināms, iepirkuma cenas cūkām un pienam ir samazinājušās, tāpēc gaidāmie finansu rezultāti būs vēl sliktāki.

Lai gan iepriekš minētajos Saeimā un valdībā akceptētajos dokumentos piensaimniecība pieskaitīta pie prioritārajām nozarēm, situācija piena lopkopībā turpina pasliktināties. Turpinās lopu skaita samazināšana un ražošanas sašaurināšana, kas izskaidrojams ar ekonomiskās motivācijas samazināšanos lopkopības produkcijas ražošanā.

Piena iepirkuma cenas, sākot ar 1998.gada rudeni, joprojām samazinās.

18 statūtsabiedrību - lielāko piena ražotāju - dati liecina, ka par 1999.gada janvārī-aprīlī realizēto pienu, rēķinot 1999.gada realizācijas apjomu 1998.gada janvāra-aprīļa cenās, šīs 18 saimniecības cenu samazināšanās dēļ zaudējušas 150 000 latu, bet piena iepirkuma cenas šogad vidēji ir par 20 procentiem zemākas nekā gadu iepriekš.

Piena iepirkuma cenu samazinājumu pārstrādes uzņēmumi attaisno ar tradicionālās eksporta produkcijas- sviesta, siera, sausā piena un piena konservu cenu pazemināšanos pasaules tirgū un nepietiekamo eksporta subsīdiju apjomu.

Pārstrādes uzņēmumi iekšējā tirgū rada savstarpēju mākslīgu konkurenci, samazinot gan gatavās produkcijas vairumcenas, gan arī piena iepirkuma cenas. Nesamērīgi liels ir piena pārstrādes uzņēmumu skaits ( kopskaitā 79). Strādājot ar nepilnu slodzi, augstas ir pārstrādes uzņēmumu uzturēšanas un ar piena pārstrādi saistītās izmaksas.

Vai tāpēc visiem jāpāriet uz kviešu un cukurbiešu audzēšanu? Kvieši nedod bagātas ražas visur Latvijā, bet ar cukurbiešu realizāciju jau patlaban ir problēmas.

Pa kādiem ceļiem ejot būtu iespējams pozitīvi ietekmēt lopkopības attīstību?

Pirmkārt, jāpārkārto valsts atbalsta sistēma, subsīdijas galvenokārt novirzot lopkopības nozarei. Protams, subsīdiju karā Latvija nevar uzvarēt ES valstis, kur ES un nacionālo valdību atbalsts jau ražotāju līmenī sasniedz 47% no kopējiem nozares ienākumiem. (Latvijā to vērtē ar 8 procentiem.)

Jāizpilda Lauksaimniecības likuma prasības attiecībā uz resursu cenu un lauksaimniecības produkcijas cenu paritātes nodrošināšanu. Pagaidām tas veiksmīgi atrisināts vienīgi attiecībā uz dīzeļdegvielu, kur tiek atmaksāts akcīzes nodoklis. Diemžēl Finansu ministrijā jau kārtējo reizi izvirza priekšlikumus akcīzes nodokļa atmaksu pārtraukt.

Latvijas lauku attīstības programmā minēts, ka kopumā tautsaimniecībā cenas laikā no 1990.gada līdz 1997.gadam pieaugušas 90 reizes, bet lauksaimniecības produkcijai - 50 reizes. Autora aprēķini liecina, ka stāvoklis patiesībā ir daudz nopietnāks (skat. tabulu).

Lauksaimniecībā izmantojamo resursu cenas šajā laika periodā ir pieaugušas krietni vairāk, trīs četras reizes apsteidzot lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugumu.

Jāpaplašina intervences iepirkums, attiecinot to ne tikai uz graudiem, bet arī uz piena produktiem (sviestu, sieru u.c.).

Iebildēm, ka šādiem mērķiem, kā arī eksporta subsidēšanai trūkst budžeta līdzekļu, pretī var likt aprēķinus, kas liecina: neatbalstīt eksportu un sašaurināt ražošanu valstij izmaksā daudz dārgāk.

Piemēram, viena kilograma sviesta vidējā pašizmaksa Latvijas pienotavās ir Ls 1,30 (divas reizes zemāka nekā vadošo ES valstu piena pārstrādes uzņēmumos). Tātad ražojam ļoti lēti. Eksporta cena sviestam patlaban ir ap 1 Ls/kg, tātad iespējamie zaudējumi - Ls 0,30 par kilogramu. Par eksportēto sviestu šogad paredzētas subsīdijas 13 santīmi par 1 kg, kas, protams, ir nepietiekami piena pārstrādes uzņēmumu ieinteresēšanai vairāk ražot un vairāk eksportēt.

No vienas tonnas piena var saražot 47 kg sviesta. Ja par eksportēto sviestu piemaksātu Ls 0,30 par kilogramu, tad par tonnu pārstrādātā piena nāktos piemaksāt Ls 14,28.

Bet dati liecina, ka piena pārstrādes uzņēmumi dažādu nodokļu veidā budžetā iemaksā krietni vairāk. Piemēram, a/s "Rīgas piena kombināts" 1998.gadā nodokļos ir samaksājis 1817 tūkstošus latu jeb Ls 36,33, rēķinot uz katru tonnu pārstrādātā piena (tātad divas reizes vairāk nekā iepriekš minētās iespējamās eksporta subsīdijas).

Ja pieskaita piena ražotāju saimniecību, spēkbarības ražošanas un citu ar lopkopības nozari saistīto servisa uzņēmumu samaksātos nodokļus, tad iznāk, ka katra govs valsts dažādajiem budžetiem gadā dod vismaz 120-150 latu. Ne mazāk svarīgi ir pieskaitīt nodarbinātības (vai pretējo - no ražošanas izbrīvēto bezdarbnieku) ekonomisko efektu. Un tad nav grūti secināt: valstij ir ekonomiski izdevīgi ražošanu atbalstīt.

Uzskatāmi par to liecina Lietuvas piemērs. Ar valdības lēmumu tur noteiktas minimālās piena iepirkuma cenas (patlaban pamatcena ir 470 liti (aptuveni 70 lati) par tonnu). Turklāt par tonnu augstākās kvalitātes piena noteikta valsts subsīdija 250 liti (37 lati) par tonnu. Tātad piena piegādātājs saņem 720 litus (107 latus) par tonnu. Lietuvā saglabātas arī subsīdijas atsevišķu piena produktu eksporta atbalstam. Latvijā 1997.gadā pārstrādei iepirka 406 tūkstošus tonnu piena, Lietuvā - 1,4 miljonus tonnu jeb 3,5 reizes vairāk. No saražotajiem piena produktiem Lietuva pusi patērē savā valstī, pusi eksportē. 1997.gadā Latvija eksportēja 2,1 tūkstoti tonnu sviesta, Lietuva - 22 tūkstošus tonnu jeb 10 reizes vairāk, fermentētos sierus - attiecīgi 2,8 tūkstošus tonnu un 14 tūkstošus tonnu jeb 5 reizes vairāk, sauso pienu - 2,4 tūkstošus tonnu un 20 tūkstošus tonnu jeb 8 reizes vairāk.

Tādus atšķirīgus rezultātus var izskaidrot ar Lietuvas valdības centieniem saglabāt lauksaimnieku ekonomisko motivāciju ražot lopkopības produkciju.

Tāpēc, piemēram, Pasvales rajona lauksaimniecības sabiedrībā "Draugijste", kas atrodas turpat kaimiņos Bauskas rajonam, visus izaudzētos graudus (arī kviešus) izmanto savas saimniecības govju un cūku ēdināšanai. Saimniecības vadība uzskata, ka, realizējot lēti saražoto pienu un gaļu, iespējams gūt lielāku peļņu, nekā pārdodot graudus. Bet mūsu pusē - Bauskā - vērojams pretējais process: lopus likvidē un pārorientējas uz kviešiem un cukurbietēm.

Otrkārt, jāatjauno līdzsvars starp lopkopības produkcijas importu un eksportu, patēriņa struktūrā jāpalielina Latvijā ražoto produktu īpatsvars. To var panākt, veicot starptautiskos līgumos atļautos iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus. Par šo tematu pēdējā laikā ir rakstīts un runāts pietiekami daudz. Izrādās, ka gandrīz piecus gadus, kopš parakstīts pirmais Latvijai saistošais starpvalstu līgums ar Eiropas kopienu, nekas nebija darīts, lai sakārtotu Latvijas nacionālo likumdošanu - izstrādātu un pieņemtu likumu par iekšējā tirgus aizsardzību, antidempinga likumu un pretsubsīdiju likumu.

Lai gan šī gada februārī beidzot tika pieņemts likums par iekšējā tirgus aizsardzību, tomēr trīs mēnešus pēc tam nekas praktiski netika darīts, lai šo likumu iedarbinātu. Un tikai pēc tam, kad lauksaimnieku organizācijas sacēla troksni, draudot ar protesta akcijām, īsā laikā Ministru kabinets apstiprināja noteikumus par Valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisiju, izveidoja šo komisiju un pēc tās ieteikuma Saeima ieviesa pagaidu pasākumus cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzībai. Tas deva iespēju pakāpeniski normalizēt situāciju cūkgaļas tirgū.

Līdz Ministru kabinetam ir nonācis arī antidempinga likumprojekts. Atliek tikai cerēt, ka valsts institūcijām būs laba griba un vēlēšanās pildīt likumos ietvertās normas, tehniski sakārtot robežkontroles punktus (svari kravu svēršanai, noliktavas muitas kontroles operācijām u.c.), tādējādi aizsargājot Latvijas ražotājus pret negodīgu konkurenci.

Treškārt, jāveic ražošanas pārkārtojumi saimniecību līmenī.

Lai lielie, ES prasībām atbilstošie, piena pārstrādes uzņēmumi saņemtu kvalitatīvu izejvielu un spētu ražot visām prasībām atbilstošu produkciju ne tikai iekšējam patēriņam, bet arī eksportam, jāveic saimniecību fermu tehniskā un tehnoloģiskā modernizācija, jāpāriet uz piena slaukšanas un dzesēšanas hermētisko iekārtu izmantošanu. Ekonomiski tāda modernizācija var atmaksāties lielajās fermās, kuru skaits diemžēl turpina samazināties. Kā rāda tabulas dati, Latvijā patlaban ir tikai 217 saimniecības ar govju skaitu virs 50. Visādā ziņā ir jāsekmē šo saimniecību fermu aprīkošana ar jaunajām iekārtām.

Mazie, ES nesertificētie, uzņēmumi varētu turpināt iepirkt pienu no sīkražotājiem un ražot produkciju vietējam patēriņam.

Katrā saimniecībā, bet jo īpaši statūtsabiedrībās un kooperatīvajās sabiedrībās kritiski jāizvērtē ražošanas kvalitatīvie un ekonomiskie rezultāti. LSA dalīborganizāciju iesniegtās informācijas analīze parāda, ka tā vai cita produkcijas veida ražošanas un realizācijas ekonomiskie rezultāti daudzmaz pozitīvi ir tajās saimniecībās, kas attiecīgajā nozarē ir specializējušās un strādā ar lielražošanai raksturīgām tehnoloģijām (skat. tabulu).

Tāpēc katrā saimniecībā ir jāizvērtē tās vai citas nozares izdevīgums un jāpieņem lēmums: vai nu ražot intensīvi, vai arī attiecīgās produkcijas (kartupeļu, cūkgaļas, liellopu gaļas u.c.) ražošanu pārtraukt.

Ekstensīvi ražojot, mūs neglābs ne valsts atbalsts, ne arī citi iepriekš minētie un neminētie pasākumi.

Pārstrādes uzņēmumos iepirktā lopkopības produkcija  un atsevišķu piena produktu ražošana Latvijā

Ražotās produkcijas viena centnera pašizmaksas  un tās pārdošanas cenas salīdzinājums  LSA dalīborganizācijās 1998.gadā