Pasaules véstnesis

Daidžests.  Citu rakstītais Nr. 49(49)

"Latvija jau otro dienu mēģina stabilizēt savu valūtu"

"The Moscow Times"

— 99.07.22.

Latvijas Centrālā banka jau otro dienu pēc kārtas veic intervenci valūtas tirgū, lai atbalstītu latu, un analītiķi apgalvo, ka viņu ieskatā valdība par katru cenu centīsies tikt galā ar budžeta problēmām, kas apdraud lata stabilitāti.

Centrālās bankas ārvalstu valūtas dīleris Kārlis Bauze stāstīja, ka banka trešdien atkal esot uzpirkusi latus. Pirmo reizi šajā gadā banka izdarīja intervenci tirgū otrdien, jo lata kurss tirgū nokritās zem Latvijas Bankas noteiktā kursa.

"Jā, mēs šorīt veicām nelielus darījumus, taču es teiktu, ka tie patiešām bija nelieli … Tā ir pasīva intervence, turklāt nelielā apjomā," teica Bauze.

Trešdien no rīta lats nokritās līdz plus/mīnus 1 procenta svārstību apakšējai robežai attiecībā pret valūtu grozu, kam tas ir piesaistīts.

Dienas vidū dolāra piedāvājuma kurss attiecībā pret latu tirgū sasniedza 0.6011, kas bija augstāk par bankas piedāvāto kursu. Centrālā banka aktīvi neiejaucas, lai atbalstītu latu, taču tā darbojas kā "pēdējās instances piegādātājs", kad tirgus cenas vienā vai otrā virzienā pārsniedz noteikto svārstību robežu.

Centrālā banka, ka pagājušajā gadā izdarīja intervenci tirgū sakarā ar Krievijas krīzi, bija spiesta atbalstīt latu sakarā ar tirgus bažām par slikto stāvokli ekonomikā un lielo budžeta deficītu.

Biznesam labvēlīgi noskaņotais premjerministrs Andris Šķēle, kurš pagājušajā nedēļā ieņēma premjera amatu pēc tam, kad viņa priekšgājējs Vilis Krištopans demisionēja sakarā ar aso kritiku par savu darbību budžeta jomā, ir solījis samazināt budžeta izdevumus, lai atbalstītu lata ekonomisko pamatu.

"Šķiet, ka viņi ir ļoti nobažījušies par budžetu un, domājams, ka viņi ir apņēmušies kaut ko šajā lietā darīt. … Es neuzskatu, ka viņi latu devalvēs," uzskata Deutsche Bank analītiķis Kriss Blevins.

"Ja nu viņi tomēr devalvētu [latu], tad importa cenas strauji pieaugtu, bet Latvija atrodas pārejas periodā, kad ir jāmodernizē infrastruktūra, viss rūpniecības komplekss, un tā tālāk, tādēļ arī devalvācija nodarītu lielus zaudējumus šiem centieniem," piebilda Blevins.

"Strasbūrā nesaprot"

"Novoje russkoje slovo"

— 99.07.

Kārtējā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) sanāksmē Strasbūrā Latvijas delegātiem nācās krietni vien pasvīst. Viņiem par grūtu pārbaudījumu kļuva naturalizācijas un "valodas" likumprojekta tēmas apspriešana.

Eiropas Padome integrācijas gaitu Latvijā sāka vērot kopš 1997.gada. Uzstājot, ka Latvijas iestāšanās process Eiropas Savienībā ir skatāms atsevišķi no pārējiem jautājumiem, Latvijas EPPA delegācijas vadītājs Juris Sinka ierosināja eiropiešiem monitoringu pārtraukt.

Eiropieši tam nepiekrita. Gluži otrādi, Strasbūrā viņi par nepilsoņu tiesībām Latvijā izrādīja vēl lielāku ieinteresētību . Deputātu interesi vēl vairāk uzkurināja Krievijas delegācijas pārstāvis Oļegs Savickis. Situācijas analīzi iesniedza arī Latvijas Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs. Savickis paziņoja, ka vairāk nekā 700 tūkstošiem Latvijas nepilsoņu ir ierobežotas sociālās, kultūras un citas tiesības. Viņš pieminēja faktu, ka nepilsoņiem nav vēlēšanu tiesību, ka naturalizācijas temps ir lēns, ka valodu likums ir "pilnībā diskriminējošs", utt. Atbildot krievam, Sinka indīgi "atvainojās" par to, ka Latvija ir atguvusi savu suverenitāti.

Britu sociālists Terijs Deiviss atzīmēja, ka Eiropas Padome varētu pārtraukt monitoringa procedūru, ja Latvija ratificētu Konvenciju par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību, kuru tā ir parakstījusi pirms četriem gadiem.

Strasbūrā Latvijas delegācija tikās ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāru Danielu Tarši. Sarunā tika apspriests jautājums par valodu likumprojektu. Taršis pauda bažas par šo dokumentu, pievēršot īpašu uzmanību brīvai valodas pielietošanai privātfirmās un skolās. Likuma aizstāvībai Sinkam bija tikai viens arguments: "Taršis kungs, bet vai nevajadzētu izteikt bažas par latviešu valodas likteni?" Pēc sarunās ar ģenerālsekretāru Latvijas parlamentārietis paziņoja, ka viņš ir esot izjutis skaidri izteiktu eiropiešu vēlmi izrādīt spiedienu pret Latviju.

Bet kādēļ gan ne? Reizēm civilizēto valstu spiediens izrādās visai produktīvs…

"Naftas termināls Būtiņģē kā politiskais simbols"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.07.24./25.

 

Lietuva ir sākusi jaunā naftas termināla Būtiņģē ekspluatāciju.

Pie robežas ar Latviju izvietotajām iekārtām valstij ir milzīga politiskā nozīme, jo tās mazina atkarību no Krievijas naftas. Visdrīzākā laikā ir jāapzīmogo arī amerikāņu partnera iesaistīšanos Lietuvas naftas industrijā.

Prāga, 22. jūlijs

. Ceturtdien Lietuvā ar pirmā tankkuģa iekraušanu oficiāli sākās jaunā Būtiņģes naftas termināla ekspluatācija. Notikuma simbolisko nozīmi, kā jau tas pieklājas, uzsvēra augsto politisko un ekonomisko prominenču klātbūtne. Līdz ar darba uzsākšanu jaunajā terminālā, kas ir paredzēts gan jēlnaftas eksportam, gan arī tās importam, Lietuva beidzot varēs panākt lūzumu tās vienpusējā atkarībā no Krievijas naftas. Lai gan iekārtas primāri bija domātas vienīgi tās naftas pārkraušanai, kas Lietuvā nonāk pa Krievijas naftas vadu sistēmu, tās ļauj arī importēt izejvielas Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas vajadzībām, ja Maskava kā politiskā spiediena līdzekli izmantotu naftas krāna aizgriešanu.

Amerikāņu investora piedalīšanās

Otrs stratēģiskais solis pašmāju naftas industrijas attīstīšanā tiks sperts, kā partneri privatizācijā iesaistot amerikāņu uzņēmumu Williams . Williams akciju kapitāls būs trešā daļa no valsts uzņēmuma Mažeiķu Nafta, Būtiņģes naftas termināla, Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas, kā arī Lietuvas naftas vadu vērtības un nākošo septiņu gadu laikā tā daļa pieaugs līdz divām trešdaļām. Taču vienošanās parakstīšana ir aizkavējusies par vairākiem mēnešiem, un, kā informē Lietuvas ekonomikas ministrs Maldeikis, augustā tam beidzot ir jānotiek. Izvēloties amerikāņu investoru, Lietuva sadusmoja krievu koncernu Lukoil , kas kā Krievijas naftas piegāžu galvenais koordinators arī centās iegūt Mažeiķu Naftas akcijas. To, ka pēdējā mēneša laikā divas reizes piegāžu trūkuma dēļ vajadzēja apturēt Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu un līdz ar to ciest lielus zaudējumus, Lietuva interpretēja kā spēka izrādīšanu no Krievijas puses ar mērķi realizēt savas intereses.

Nolūks attiecībā uz drošības politiku

Līdz ar amerikāņu partnera piesaistīšanu Viļņa tiecas ne tikai pēc ekonomiskā un tehnoloģiskā atbalsta, bet tai ir savs nolūks arī attiecībā uz drošības politiku. Tā rēķinās ar to, ka amerikāņu investīcijām sekos arī amerikāņu drošības intereses. Ar šiem apsvērumiem no valdības puses arī tiek attaisnots tas, kāpēc no Williams par privatizāciju netiek prasīta iespējami augstākā cena. Turpretī opozīcija aiz valdības sarunām saskata korupciju.

Strīdi ar Latviju

Būtinģes termināla celtniecība noveda līdz nesaskaņām arī ar ziemeļu kaimiņu Latviju. Tās apkārtējās vides sargātāji un valdība kritizēja nepietiekamo Lietuvas gatavību sākt sarunas par valsts atbildības garantijām un kopējā katastrofu apkarošanas scenārija izstrādāšanu. Latvijas dabas sargātāji ceturtdien ar protesta akcijām mēģināja aizkavēt Būtiņģes termināla nodošanu ekspluatācijā. Lietuvas prese Rīgas pretestību Būtiņģes terminālam pirmām kārtām nepamato ar ekoloģiskiem apsvērumiem jau tikai tāpēc vien, ka jaunajā terminālā ir modernas iekārtas, kas atbilst jaunākajiem drošības standartiem. Latvija daudz vairāk baidoties no konkurences tās naftas ostai Ventspilī, kas gan ir lielāka, bet jau ir sākusi novecot, un no valūtu ieņēmumu zaudējumiem eksporta samazināšanās dēļ.

Turpretī kāds cits no strīdīgajiem punktiem starp Viļņu un Rīgu ir nokārtots. Pēc vairākus gadus ilgas cīkstēšanās abu valstu valdības nesen vienojās par definitīvo jūras robežas noteikšanu. Tā tik svarīga ir tāpēc, ka domā, ka pie krasta atrodas naftas atradnes, kurās varētu būt pat 50 miljoni tonnu naftas. Nenoskaidrotā robežjautājuma dēļ līdz šim neviena starptautiskā kompānija nepiekrita izdarīt pārbaudes urbumus. Naftas lauka eksistence lēcienveidīgi palielinātu Būtiņģes nozīmi Lietuvai, jo tad būtu atrasta cenas ziņā izdevīga alternatīva Krievijas naftai un Lietuva atrastos daudz labākās sarunu pozīcijās. Pagaidām, kā domā kāds Lietuvas ekonomikas eksperts, Lietuva ar Būtiņģi gan varētu samazināt politisko atkarību no Krievijas naftas, taču, ja ņem vērā rentabla uzņēmuma nepieciešamību, tad tā ir palielinājusi ekonomisko atkarību. Pārējie sevi mierina ar to, ka arī Krievija ir ļoti atkarīga no naftas eksporta un tāpēc ir ieinteresēta piegādēs.

"Krievija var glābt Ukrainu no benzīna bada"

"Izvestija"

— 99.07.22.

Situācija Ukrainas apgādē ar benzīnu patiešām ir izmisīga.

Pietiek tikai pateikt, ka tikšanās laikā Kijevā ar grieķu multimiljonāru Vardi Vardinojani pašam prezidentam Leonīdam Kučmam nācās asaraini izlūgties naftas produktu ārkārtas piegādes. Grieķis ņēma vērā Ukrainas līdera lūgumu un apsolīja piegādāt 1 miljonu tonnu t.s. gaišo naftas produktu. Pirmais tankkuģis ar naftu, ko Ukrainai piegādās Vardinojana finansu un rūpnieciskais grupējums, Ukrainā pienāks ne vēlāk par 24.jūliju.

Neraugoties uz to, par galveno Ukrainas glābēju ir jākļūst Krievijai. Tieši Krievijas kompānijas līdz 17.augusta krīzes sākumam nodrošināja piegādes un darbu trijām no kaimiņvalsts sešām naftas pārstrādes rūpnīcām Odesā, Ļisičanskā un Kremenčugā. Pēc finansu tirgus kraha Krievijā naftas produktu piegādes gandrīz pilnībā tika pārtrauktas - dolāra vērtības straujais kāpums naftas kompānijām lika pumpēt naftu galvenokārt uz "tālo ārzemju" valstīm.

Nevarētu teikt, ka Kijevā krīzi nogulēja. Ukrainas valdība vēl pirms mēneša novērtēja valstī radušos situāciju naftas produktu piegāžu jomā kā katastrofālu. Jūnija beigās Ukrainas premjerministrs Valērijs Pustovoitenko piezvanīja Krievijas kurināmā un enerģētikas ministram Viktoram Kaļužnijam un aicināja viņu maksimāli paātrināt jautājuma izskatīšanu par naftas produktu piegāžu atjaunošanu Kijevai.

Nedēļu pēc telefona sarunas Kaļužnijs ieradās vizītē Ukrainā. Sarunu laikā ar Valēriju Pustovoitenko abas puses principā vienojās par Ļisičanskas naftas pārstrādes rūpnīcas, kas ir viena no lielākajām Ukrainā, akciju kontrolpaketes nodošanu Krievijas īpašumā. Tā vietā Ukraina prasīja nodrošināt Krievijas naftas piegādes 8 līdz 9 miljonu tonnu apmērā. Viktors Kaļužnijs izteicās, ka Krievija būtu gatava to darīt, ja vien Ukraina apmēram par 40 procentiem samazinātu tarifus par naftas transportēšanu caur Ukrainas teritoriju. Jautājums par Krievijas naftas piegādēm tika apspriests arī Krievijas premjerministrs Sergeja Stepašina nesenās vizītes laikā Ukrainā. Tomēr nekāda konkrēta vienošanās tā arī netika panākta.

Tagad Krievijas un Ukrainas sadarbībai naftas jomā ir radušies vēl vieni draudi. Krievijas valdības komisija jautājumos par iekšējās tirdzniecības aizsardzību savā 19.jūlija sēdē pieņēma lēmumu attiecināt naftas eksporta nodevas arī uz tām NVS valstīm, kuras neietilpst Muitas savienībā. Līdz ar to naftas piegādes Ukrainai tiks apliktas ar tādām pašām nodevām, no kā eksports uz tālajām ārzemēm.

Benzīna krīze Ukrainā var kļūt par pēdējo klupšanas akmeni jau tā ne visai rožainajās tirdznieciskajās attiecībās starp Krieviju un Ukrainu. Ja Krievija nedosies palīgā kaimiņam, Ukraina, bez šaubām, intensificēs jaunu partneru meklējumus, kas to spētu nodrošināt ar energoresursiem. Ukrainas valdības delegācijas jau ir vedušas sarunas ar Azerbaidžānas vadību par naftas piegādēm un ar Poliju - par Norvēģijas gāzes tranzīta iespējām caur tās teritoriju. Tādējādi, Krievija pārskatāmā nākotnē varētu zaudēt pašu lielāko energoresursu tirgu visā pēcpadomju telpā.

"Konflikta sezonas saasinājums"

"Izvestija"

— 99.07.21.

Osetīnu un ingušu pretrunas ir jārisina nevis Maskavā, bet gan uz vietas.

Ir novērots, ka osetīnu un ingušu konflikta zonā regulārajam spriedzes pieaugumam ir sezonveidīgs raksturs. Konflikts ar jaunu spēku uzliesmo rudeņos, kad bēgļi kārtējo reizi saprot, ka Ingušijas valdība nav spējīga nodrošināt viņiem normālu dzīvi pirms sala iestāšanās un centīgi cenšas viņus izspiest atpakaļ uz Ziemeļosetiju, kurai nav nekādu tehnisko iespēju vienlaikus uzņemt tik daudz cilvēku. Konflikts uzliesmo ik reizes, kad reģionā tiek nozīmēts jauns federālais ierēdnis, kura priekšā nekavējoties tiek "izvērsta problēma" visā tās krāšņumā un daudzveidībā. Un, visbeidzot, situācija saasinās tad, kad federālā valdība sāk izdarīt spiedienu uz Čečeniju.

Ziemeļosetijas-Alanijas prezidenta Aleksandra Dzasohova ieskatā ir nepieciešams pārtraukt par Ziemeļkaukāza reģionu atbildīgo federālo ierēdņu riņķa danci. Prezidents uzskata, ka osetīnu un ingušu konflikts ir jārisina uz vietas, bet nevis Maskavā. Jau eksistējošās vienošanās un kontakti starp Vladikaukāzu un Nazraņu rada pietiekamas tehniskās iespējas ka kontrolējamai bēgļu pārvietošanai, tā arī pilnīgai teritoriālo domstarpību un citu strīdu likvidēšanai abu republiku savstarpējās attiecībās. No otras puses, pastāvīgās apelācijas Maskavā, to federālo ierēdņu izmantošana, kuri bieži vien neizprot problēmu būtību, kā arī lobisms situāciju tikai pasliktina.

Tajā pašā laikā Ziemeļkaukāza konfliktu zonās situācijā arvien vairāk ir izjūtama pavisam citu faktoru iejaukšanās, kuru eksistence līdz pat pašam pēdējam laikam šķita tikai detektīvromānu rakstnieku fantāzijas auglis. Aleksandra Dzasohova ieskatā Krievijas diplomātijai un krievu specdienestiem būtu jāstrādā ar daudz lielāku atdevi, lai "likvidētu ārējo spēku ietekmi Ziemeļkaukāza reģionā". Kaukāzs Krievijai ir prioritāra būtiski svarīgo interešu zona un nevis "brīvās konkurences zona", kā to iedomājas Rietumi. Aleksandrs Dzasohovs izsaka izbrīnu par "Krievijas Ārlietu ministrijas reakcijas trūkumu" par ASV Kongresā izvirzīto ideju par "Kaukāza ekonomisko programmu". Tāda veida priekšlikumi nedrīkst tikt izvirzīti, apejot Krieviju - pretējā gadījumā tie ir jāvērtē kā iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās.

Daudzējādā ziņā šī piezīme attiecas arī uz stāvokli Čečenijā, kurā ārvalstu specdienestu (īpaši vairāku arābu valstu un Turcijas) ietekme ir tik liela, kā vēl nekad agrāk. Osetijas prezidents negatīvi izteicās par īpaša statusa piešķiršanu administratīvajai robežai ar Čečeniju. Viņš arī uzskata, ka pret Čečeniju vērstie preventīvie triecieni nebūs pietiekami efektīvi, lai tos varētu izmantot kā "diplomātisku manevru". Attiecību normalizācija ar Čečeniju un terorisma draudu likvidēšana ir savstarpēji tieši saistītas problēmas. Un tās ir iespējams atrisināt, vienīgi atbalstot Čečenijas varas sistēmu, kas balstās uz prezidenta Aslana Mashadova un viņa tuvāko līdzgaitnieku saprātīgo domāšanas veidu.

Jevgēņijs Krutikov

"Gaidīšana uz atmošanos"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.07.21.

Pēc baltkrievu opozīcijas domām, prezidenta Lukašenko pilnvaru laiks ir beidzies.

Minskā iepriekšējās dienās parādījās skrejlapas, kurās Baltkrievijas galvaspilsētas iedzīvotājus 21. jūlijā aicināja pilsētas centrā piedalīties "nacionālajās svinībās sakarā ar Aleksandra Grigorjeviča Lukašenkas valdīšanas laika oficiālajām beigām". Pēc Baltkrievijas opozīcijas domām, 1994. gadā uz pieciem gadiem ievēlētā prezidenta pilnvaru laiks beidzas 20. jūnija pusnaktī. Turpretī Lukašenka pagājušajā nedēļā teica, ka viņam šāds datums neeksistē, vismaz ne tādā nozīmē, kā to saprot opozīcija. Viņš uzskata, ka 1996. gada novembrī, pēc referenduma par izmaiņām konstitūcijā, ir sācies jauns piecus gadus ilgs pilnvaru laiks. Toreiz iedzīvotāji piekrita prezidenta pilnvaru paplašināšanai un jūtamai parlamenta varas samazināšanai. Opozīcija un EDSO izmaiņas konstitūcijā vērtē kā "valsts apvērumu", jo Lukašenka tad, kad referenduma rezultātus paziņoja par saistošiem, neņēma vērā Baltkrievijas konstitucionālās tiesas lēmumu.

Tāpēc EDSO parlamentārā sapulce līdz šim par likumīgo tautas pārstāvniecību atzīst Augstākās Padomes deputātu mazākumu, kas toreiz pretojās divu palātu parlamenta izveidošanai ar ierobežotām budžeta tiesībām. Opozīcija argumentē, sakot, ka, tā kā 1996. gada referenduma rezultāti nav spēkā, tad joprojām neierobežoti spēkā ir 1994. gada konstitūcija - un tātad Lukašenkas pilnvaru laiks beidzas piecus gadus pēc tā sākšanās.

To, ka 21. jūlijā Baltkrievijā varētu būt citas varas attiecības nekā 20. jūlijā, nedomā arī opozīcija. Uz Poliju aizbēgušais Baltkrievijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Vladimirs Niklajevs kādā intervijā teica, ka viņš tomēr cer, ka "šis datums palīdzēs atvērt acis Balkrievijas sabiedrībai." Uz šo atmošanos jau zināmu laiku veltīgi cer arī opozīcija. Tās mēģinājums maijā organizēt prezidenta vēlēšanas cieta neveiksmi pārāk niecīgās iedzīvotāju atsaucības, organizatorisko trūkumu un Lukašenkas pretinieku sašķeltības dēļ. Opozīcija masu medijiem nevar piekļūt nu jau vairākus gadus. Tās nozīmīgākie preses orgāni ir aizliegti jau ilgāku laiku.

Neraugoties uz to, režīms uz akcijām reaģēja ar stingrām represijām. Vēlēšanu komisijas vadītājs un vairāki laukos dzīvojošie kandidāti martā tika apcietināti. Attiecībā uz pēdējiem runa ir par Mihailu Čihiru, kurš līdz konstitucionālajai krīzei 1996. gada novembrī bija ministru prezidents. Šķiet, ka Lukašenka baidās, ka tādi vīri kā Čihirs, kas ir saistīti ar nomenklatūru, ir bīstamāki nekā Baltkrievijas Tautas frontes (BTF) nacionālisti, kuri viņa varas pirmajos gados veidoja opozīcijas kodolu, bet kam iedzīvotāju vidū bija maz atbalstītāju antikrieviskās ievirzes dēļ. Baiļu klimata izveidošanos vēl vairāk veicināja tas, ka aprīlī opozīcijas politiķis Henadijs Karpenka zaudēja dzīvību nenoskaidrotos apstākļos un nākošajās divās nedēļās bez pēdām pazuda divi prezidenta kritizētāji: bijusī Nacionālās bankas prezidente Viņņikova un bijušais iekšlietu ministrs Zaharenko. Arī tagad šķiet, ka Lukašenka ir gatavs jebkādus protestus apturēt jau iedīglī. Arodbiedrību pārstāvis Sjargiejs Antončiks, kurš 1995. gada sākumā ar publikāciju kādā laikrakstā izprovocēja pirmo atklāto iejaukšanos preses brīvībā, un vecās Augstākās Padomes priekšsēdētājs Šareckis, kura rokās saskaņā ar 1994. gada konstitūciju 20. jūlijā vajadzēja pāriet varai valstī, ir informējuši par norādēm uz viņu gaidāmo apcietināšanu.

Reinhards Fezers

"Savādais pāris"

"Financial Times"

— 99.07.22.

Francijas prezidenta un opozīcijā esošā premjerministra sadzīvošana kļūst aizvien grūtāka. Vai Francijai patiešām ir nepieciešami abi?

Francijas konstitūcijai ir tikai nedaudz pāri par 40 gadiem un tās vecums sevi jau liek manīt.

Prezidentālā sistēma ir tā konstitūcijas daļa, kas vismazāk pakļaujas pārmaiņām. Bieži vien par "republikānisko monarhiju" dēvētā septiņus gadus ilgā prezidentūra tika īpaši piemērota ģenerāļa Šarla de Golla autokrātiskajam stilam viņa valdīšanas pēdējos gados. Šī sistēma nekad nebija paredzēta pašreizējai situācijai, kurā labējā spārna prezidents Žaks Širaks ir apņēmies līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām "sadzīvot" ar kreisā spārna valdību, kuru vada sociālistu premjerministrs Lionels Žospēns.

Šāda sadzīvošana vai kohabitācija nozīmē, ka izpildvara ir pavisam neveikli sadalīta starp valsts galvu un premjerministru, kaut gan pēdējam ir vairāk reālās varas, jo Žospēna kontrolē atrodas arī likumdevēji. Lai kohabitācijas sistēma darbotos, ir nepieciešams, lai abas puses izrādītu pietiekamu iecietību un atturību, bet tas savukārt nozīmē, ka tiek novājināta opozīcijas un valdības tradicionāli antagonistiskā loma.

Šīs sistēmas neērtības nav palikušas nepamanītas, taču tās izmainīšanas ieteikumi vienmēr ir atdūrušies pret dziļo konservatīvismu Francijas politiskajās aprindās, kur vēl joprojām valda atmiņas par četru iepriekšējo republiku nestabilitāti. Tomēr tagad šis jautājums ir atkal saasinājies, pateicoties vairākiem bijušā prezidenta Valerī Žiskāra d’Estēna rūpīgi izsvērtajiem izteikumiem tieši pirms Bastīlijas dienas svētkiem.

D’Estēns ne tikai kritizēja prezidentu Širaku par viņa "konsensu meklējošo" pieeju attiecībās ar Žospēna valdību, bet arī brīdināja, ka kohabitācijas sistēma kļūst darboties nespējīga.

"Ir tikai viens atrisinājums un tas ir piecu gadu ilgs prezidenta amata periods," ierosināja d’Estēns. "Tas nostiprinās prezidenta mandātu, jo tad prezidentūras termiņš sakritīs ar parlamenta pilnvaru laiku."

Šie izteikumi izraisīja asu prezidenta Širaka atbildi, kuru viņš izteica savā uzrunā tautai 14.jūlijā: "Es palikšu amatā visu savu pilnvaru periodu, un Francijas tauta pati varēs spriest un izdarīt savus secinājumus."

Diezin vai ar to jautājums būs izsmelts, jo, laikam ritot, kohabitācija kļūst aizvien komplicētāka. Prezidents Širaks liek skaidri saprast, ka viņš vēlētos atkal uzstāties kā labā spārna kandidāts pēc savu pilnvaru izbeigšanās 2002.gadā. Savukārt Žospēns ir nodomājis prezidenta vēlēšanās uzstāties vēlreiz kreiso spēku kandidāta lomā.

Divas iepriekšējās kohabitācijas reizes bija samērā īsas: prezidents Fransuā Miterāns ar premjeru Žaku Širaku (1986-1988) un prezidents Miterāns ar Eduāru Balladūru (1993-1995). Pat zaudējis kontroli pār parlamentu, prezidents Miterāns atsaucās uz valsts galvas tiesībām noteikt politikas vadlīnijas un nekavējās darīt zināmas savas nesaskaņas ar valdību.

Taču prezidents Širaks atrodas novājinātā pozīcijā, jo viņa solis, 1997.gada sākumā atlaižot parlamentu, bija kļūdains, tādēļ ka tam sekojošās parlamenta vēlēšanās prezidenta labējā spārna sabiedrotie tika izmesti no valdības. Šī prezidenta pieļautā kļūda izsita viņam no rokām potenciāli spēcīgo parlamenta atlaišanas ieroci. Kārdinājumu izmantot to atkal tuvākajā nākotnē ir ierobežojuši arī nožēlojamie rezultāti, kurus labējie uzrādīja jūnijā notikušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās - kur jo īpaši vāji uzstājās prezidenta paša gollistiskā RPR partija.

Līdz ar to Širaks vairs nevar cerēt kādreiz valdīt kopā ar premjerministru no savas partijas, kā tas bija paredzēts 1958.gada konstitūcijā.

Tā vietā viņam pretī stāv Žospēns, kuram ir plašs tautas piešķirts mandāts un kurš savās rokās tur visas politikas jomas, atskaitot ārpolitiku un valsts aizsardzības politiku, kur gala vārds ir sakāms prezidentam.

Tomēr arī pat šajā gadījumā abi vīri ir spiesti meklēt kopīgu valodu. Vienotās valūtas izveidošanās ir panākusi, ka Eiropas politika ir kļuvusi par iekšpolitikas turpinājumu, tādējādi dodot Žospēnam lielu ietekmi visās ES lietās. Vēl jo vairāk - viņu abu atbalsts eiro ierobežo iespējamās domstarpības par plašu ekonomisko un sociālo jautājumu loku, jo Francijai nākas ievērot Eirozonas stabilitātes pakta kritērijus. Nesenais konflikts Kosovā arī parādīja abu vīru uzskatu apbrīnojamu sakritību jautājumā par Francijas pienākumu atbalstīt NATO vadīto akciju.

"Francūžiem kohabitācija patīk, jo prezidents un premjerministrs saprotas," stāsta kāds Žospēna augsta ranga padomnieks. "Tas nozīmē, ka prezidentam ir jāizvairās no konfrontācijas ar Žospēnu, ja viņš vēlas saglabāt savu popularitāti - bet popularitāte ir prezidenta galvenā priekšrocība."

Taču tādi labējā spārna politiķi kā Žiskārs d’Estēns ir nobažījušies, ka, izvairoties no konfrontācijas, prezidents riskē atsvešināties no saviem atbalstītājiem. "Ja viņš atkal izvirzīs savu kandidatūru prezidenta amatam, tad viņam nāksies piedāvāt tādu platformu, kas viņu skaidri nošķir no tiem, ar kuriem viņš iepriekšējo piecu gadu laikā ir labprātīgi sadzīvojis …Vai tas maz ir iespējams?" jautā bijušais prezidents.

Ar šādu grūti apgāžamu loģiku uzmanība tiek pievērsta nepieciešamībai izmainīt prezidenta amata perioda ilgumu. Francijas kreisie pirmie ierosināja prezidentūras termiņa saīsināšanu līdz pieciem gadiem jau 1972.gadā, uzskatot, ka ilgais amata periods varētu novest pie prezidenta pilnvaru pārkāpumiem. Gadu vēlāk prezidenta Žorža Pompidū ierosinājumu samazināt prezidentūras termiņu noraidīja parlaments.

Divas desmitgades vēlāk prezidents Miterāns izveidoja īpašu komisiju šī jautājuma izpētei. Piecu gadu termiņa atbalstītāju rindās bija arī Žospēns, apgalvojot, ka politiskās dzīves norises esot pārāk straujas, lai kāds varētu palikt amatā tik ilgi bez sabiedrības atbalsta. Viņš šo pašu domu atkārtoja, cīnīdamies par prezidenta krēslu 1995.gada vēlēšanās. Žospēna palīgi stāsta, ka viņa viedoklis šajā jautājumā kopš tā laika neesot mainījies.

Pārmaiņu pretinieki bažījas, ka piecu gadu prezidentūras termiņš tādā gadījumā, ja prezidents un parlaments tiktu ievēlēti vienlaicīgi, varētu novest pie Amerikas stila prezidentūras izveidošanās. Premjerministra atbildība par valdības darbu Nacionālās Sapulces priekšā līdz ar to kļūtu tikai simboliska. Tāda veida iebildes, kuras galvenokārt atskan no labējā spārna puses, ir visai nopietnas. Taču tajā pašā laikā ir jāatzīst, ka labējie nav spējuši pierādīt, kā pašreizējā konstitūcija varētu tikt izmainīta, lai izveidotu labāk darbojošos sistēmu.

Tas nav tika iekšpolitisks jautājums vien. Kohabitācijas attiecības atstāj lielu ietekmi uz Francijas starptautiskajām attiecībām. Francijas partneri Eiropas Savienībā kļūst aizvien neapmierinātāki par nepieciešamību svarīgākajos Eiropas jautājumos panākt divkāršu saskaņojumu kā ar prezidentu, tā arī ar premjerministru. Pirms nesenās ES galotņu konferences Vācijas kanclers Gerhards Šrēders laika taupīšanas nolūkā uzstāja uz tikšanos ar prezidentu un premjerministru vienlaicīgi. Ņemot vērā to, ka visās pārējās ES valstīs valsts galvas un izpildvaras vadītāja lomas ir nodalītas, pret Franciju tagad tiek vērsts spiediens, lai tā arī reglamentētu sava prezidenta un premjerministra kompetences.

Roberts Greiems

 

"Zaudētā kauja"

"Die Welt"

— 99.07.22.

Tā Bundesvēram bija slikta diena: Vācijas aizsardzības ministrs Rūdolfs Šarpings, pēc ilgas pretošanās finansu ministra Hansa Eihela spiedienam veikt taupības pasākumus, piekāpās.

Tagad viņam vajadzēs ietaupīt 3,5 miljardus DM un turpmāk vēl samazināt izdevumus. Gerharda Šrēdera un viņa finansu ministra spiediena rezultātā tiks svītrota liela daļa no bruņotajiem spēkiem paredzētajām investīcijām. Tas, nozīmē briesmas arī darba vietām, lai gan bieži vien to atstāj neievērotu.

Līdz šim lielāko panākumu, misijas Kosovā, momentā, Bundesvēram izvirza jautājumu par savu nākotni. Jaunais izdevumu ierobežojumu vilnis skar pašu rīcībspēju kodolu. Tas attiecas ne tikai uz materiāliem, kas ir novecojuši, bet pirmām kārtām tas skar cilvēkus. Tā kā bruņotie spēki ir kļuvuši par finansu ministra darbalauku, bailes par nākotni un nedrošība atstās iespaidu arī uz armijas vienībām. Zaudējot cīņā pret Šrēderu un Eiheli, Šarpings zaudēja arī lielu karavīru uzticēšanās daļu.

Tas, ka joprojām ministrs atspēko to, ka viņš varētu kļūt par jauno NATO ģenerālsekretāru, runā par viņa pienākuma apziņu. Vēlākais ceturtdien Šarpingam ir jābūt skaidram, ka viņš ar Šrēdera un Eihela taupības pasākumiem kļūs par no visām pusēm ierobežotu aizsardzības ministru. Un, kā pie galējās apstiprināšanas paziņoja Finansu ministrija, turpmāk ar lielākajām investīcijām ministram vajadzēs vispirms iepazīstināt kolēģus Ministru kabinetā.

Martins S. Lambeks

"Joška Fišers pamāca zaļos"

"Die Welt"

— 99.07.22.

Taču, tas vai viņš grib kļūt par partijas vadītāju, nav zināms.

Berlīne

. Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers (Savienība 90'/Zaļie) aicināja atjaunot partiju strukturāli un satura ziņā. Jau ilgāku laiku viņš iestājas par dubultamatu atcelšanu partijā, tomēr intervijā izdevumam "Woche" viņš nepateica, vai tas attiecas arī uz viņu pašu. Fišers centās atspēkot līdz ar to radušos minējumu, ka viņš domā par partijas vadītāja amatu, sakot, ka viņš tam neesot gatavs un viņam arī neesot nodoma pārņemt šo amatu.

Fišers atklāti uzstāja uz partijas atjaunošanu satura ziņā. Viņš zaļos brīdināja nekļūt par paaudžu vai vides partiju. "Mēs dzīvojam no atjaunošanās, tāpēc dogmatisms mums ir tik bīstams." Partijai esot jākļūst racionālākai un efektīvākai un dalībniekiem profesionālākiem. "Taču vispirms mums ir jāpārstāj pašiem sev uzbrukt." Tāpēc arī viņš aizstāvēja apkārtējās vides ministru Tritinu. "Es vēlos, lai viņam būtu panākumi, jo viņš mums ir vajadzīgs," teica Fišers un vienlaicīgi atzina savas "komplicētās" attiecības ar Tritinu.

"Taupības budžets: slēdz vēstniecības"

"Berliner Morgenpost"

— 99.07.23.

BM/af Berlin

. Taupības dēļ Ārlietu ministrija slēgs 20 diplomātiskās pārstāvniecības ārzemēs.

Piecas vēstniecības - Burundi, Sjera Leonē, Nigērijā, Čadā un Papuā - Jaungvinejā. Skarti tiks arī divpadsmit ģenerālkonsulāti un trīs "filiāles". Starp citu, tiks slēgtas arī pārstāvniecības Detroitā un Sietlā, kā arī Insbrukā, Cīrihē, Ženēvā, Mančesterā, Apenradē Dānijā, Ščecinā un Opolē Polijā, Timišvarā Rumānijā, Aleksandrijā Ēģiptē, Džidā Sauda Arābijā, Kasablankā un Tanžērā Marokā, kā arī viena pārstāvniecība Brazīlijā.

Ārlietu ministrijas pārstāve par summām, kas līdz ar to varētu tikt ietaupītas, izteikties nevēlējās. Tas esot atkarīgs, piemēram, no tā, vai diplomātisko pārstāvniecību nekustamais īpašums tiks pārdots vai iznomāts. Ārlietu ministrijai nākamajā gadā ir jāietaupa 270 miljoni DM. Pie tam spēles telpa ir ļoti maza. Dienestam nav iespējams ietaupīt ne uz iemaksu Apvienotajās Nācijās rēķina, ne arī uz personāla izmaksām.

Ārlietu ministrijas pārstāve teica, ka tagad ar pārējām ES dalībvalstīm tikšot sāktas sarunas, lai izveidotu kopējas pārstāvniecības. Piemēram, Mongolijā Vācijai esot kopēja pārstāvniecība ar Lielbritāniju.

Vācijai patreiz ir 147 vēstnieki, 12 pastāvīgās pārstāvniecības pie starptautiskajām organizācijām, 63 ģenerālkonsulāti, četri konsulāti, Vācijas interešu pārstāvis Ziemeļkorejā un pārstāvniecības birojs Palestīniešu autonomajā apgabalā

"Maigie miera asni"

"Die Welt"

— 99.07.22.

Spānijas tiesa ir devusi pozitīvu signālu: tā ar radikālo basku politiķu - politiski motivētu vai nemotivētu - atbrīvošanu ir veicinājusi maigo miera cerību stādiņu attīstību.

Nu jau vairāk nekā gadu neviens nav gājis bojā terora aktos. Kopš tā laika basku pagrīdes organizācija ETA ievēro pamieru; un valdība Madridē un ETA slepenās sarunās iepazīstas ar pretējās puses pozīcijām. ETA pārāk labi zina, ka tā ir tās vienīgā izdevība, jo pašā Basku zemē atbalsts terorismam ir ievērojami samazinājies - it īpaši tāpēc, ka tur pie vadības stūres atrodas jauna paaudze. Protams, ka ceļš līdz mieram ir garš, grūts un akmeņains - tas ir redzams arī Ziemeļīrijas gadījumā. Taču Spānijas tiesas lēmums varētu novest līdz tam, ka gatavībai uz ierobežotu pamieru vēlāk sekotu arī gatavība uz ilgstošu mieru.

Tomass Firege

"Cita Eiropa"

"Izvestija"

— 99.07.23.

Kosovas konflikts sapurināja Apvienoto Eiropu. Tā tagad mēģina par jaunu izvērtēt integrācijas jēgu, paplašināšanās procesu un savu vietu pasaulē. Pārdomās ieslīgušajai Eiropai netrūkst politiskās gribas, bet Krievijai nāksies adaptēt savu Eiropas kursu, pielāgojot to ātri mainīgajām realitātēm.

Eiropas apvienošana, kas pirms pusgadsimta tika uzsākta kā pret karu vērsts projekts, pēc Kosovas krīzes ir ieguvusi jaunu un spēcīgu impulsu. Neraugoties uz plaši izplatīto kļūdaino pieņēmumu, tieši Eiropas Savienības dalībvalstis, saglabājot gandrīz nevainojamu vienotību, uzstāja par spēka pielietošanu. Tiesa gan, par eiropeiskajām vērtībām nācās karot galvenokārt ar amerikāņu ieročiem. Bet šodien Eiropas Savienība sev izvirza grandiozo visa Balkānu reģiona stabilizācijas uzdevumu. Jau ir apgūtas divas galvenās Kosovas mācības: vienotajai Eiropai ir jāpaplašinās, lai novērstu konfliktu iespējas, un tai ir jārada arī sava militārā mašinērija, kas spētu konfliktus noslāpēt. Solidaritāte, Eiropas aizsardzība un paplašināšanās - tādi ir šodienas Eiropas Savienības lozungi.

 

"Balkānu eiropeizācija"

"Maksimāli pietuvināt Eiropas Savienības robežas Eiropas ģeogrāfiskajām robežām," tā galveno Kosovas mācību formulēja ievērojamais britu politiķis Kriss Patens, kuram ir uzticēta šī jautājuma pārraudzība jaunajā Eiropas Savienības Komisijas sastāvā. Bijušais Honkongas gubernators, pats par sevi saprotams, pirmām kārtām domāja par Balkāniem.

Viņa tautietis - Lielbritānijas ārlietu ministrs Robins Kuks - uzskata, ka Eiropas Savienībai jau sen vajadzēja uzmanīgāk izturēties pret šo reģionu, neieciklējoties uz veiksmīgākajiem kandidātiem no Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Arī nabadzīgākajām kontinenta valstīm ir nepieciešami stimuli, lai izveidotu pilsonisku sabiedrību. Britu diplomātijas šefu Maķedonijā un Albānijā satrieca vietējo līderu "cinisms", kuri bija pārliecināti, ka līdz ar Kosovas konflikta izbeigšanu Eiropa par viņiem aizmirsīs.

Pēc Kosovas pat pašas nabadzīgākās un neveiksmīgākās Balkānu valstis saņēma reālu perspektīvu integrācijai visas Eiropas telpā. Rietumeiropa ir nopietni nolēmusi dalīties stabilitātē ar trūcīgajiem Eiropas Dienvidaustrumiem, uzņemoties atbildību ne tikai par pēckara atjaunotni un pārvaldes struktūru atjaunošanu Kosovā, bet arī par visa reģiona attīstību. Kosovas un Bosnijas protektorāti - tas ir tikai sākums. Asinīs izmirkušajiem Balkāniem tiek piedāvāta NATO aizsardzība, pārvalde no ārpuses, miljardos mērojamas naudas summas, kā arī Eiropas apvienošanas ideāli.

 

Somu slogs

Par to atbildības slogs lielā mērā gulstas uz ziemeļnieku pleciem, kuri visai veiksmīgi tiek galā ar netīro darbu Balkānos. Ir pietiekami atcerēties neatlaidīgo zviedru Karlu Biltu vai pašreizējo EDSO priekšsēdētāju, apburošo norvēģi Knutu Vollebeku, nerunājot nemaz par Somijas prezidentu Marti Ahtisāri. Neitrālajai Somijai ir iedalīta īpaša loma: ES prezidējošās valsts statusā ievadīt Balkānu "superprojektu". Helsinku galotņu konferencē decembrī ir paredzēts nosaukt nākamo kandidātvalstu grupu, kura uzsāks sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Somija, kas iestājās Eiropas Savienībā tikai 1995.gadā, tiek uzskatīta par Savienības paraugvalsti. Valsts politiskā elite vienmēr ir gatava aprakstīt integrācijas priekšrocības, kaut gan tā ne vienmēr gūst atbalstu no pašmāju iedzīvotājiem.

Pēc Polijas, Ungārijas, Čehijas, Slovēnijas, Kipras un Igaunijas, ar kurām jau notiek sarunas par iestāšanos ES, pie Lielās Eiropas durvīm klaudzina nākamais sešinieks: Baltijas "neveiksminieces" Lietuva un Latvija, kā arī Malta, Slovākija, Rumānija un Bulgārija. Somu valsts vadītāji saprot, ka pašreizējā situācijā rodas liels kārdinājums piešķirt iestāšanās biļeti visiem iestāties gribošajiem, un tādēļ jau ir sagatavojušies turēties pretī spiedienam. Somi atgādina, ka Eiropas Savienība nedrīkst atkāpties no 1993.gadā Kopenhāgenā pieņemtajiem dzelžainajiem tirgus ekonomikas un demokrātijas kritērijiem.

 

Starp Ziemeļiem un Dienvidiem

Integrācijas paātrināšana Dienvidos nedrīkst nodarīt kaitējumu citiem, daudz "pieņemamākajiem" kandidātiem. Pazīstamais somu diplomāts Renē Njūbergs savā intervijā laikrakstam Izvestija paziņoja, ka Kosovas dēļ Eiropas paplašināšanas plāns neesot mainījies - tie, kuriem jau ir izdevies "ielēkt vilcienā", noteikti kļūšot par ES līdzdalībniekiem, iepriekš izpildot visus nosacījumus - galu galā sarunas noritot par ikvienu likumu pantu, par ikvienu preču kategoriju.

Tomēr Eiropas Savienībai, kā uzskata Njūbergs, ir pienācis pēdējais laiks "padomāt par savu nākotnes arhitektūru". Patiešām, pārskatāmā nākotnē - pieņemot, ka mainīsies režīms Belgradā - kandidātu skaits varētu tikt papildināts ar Dienvidslāviju (un, iespējams, arī ar neatkarīgo Melnkalni), bet pēc tam pienāks kārta arī Maķedonijai un Albānijai. Somu diplomāta vārdiem runājot, izvirzās jautājums arī par Moldāviju un Ukrainu.

Vēstnieks Renē Njūbergs atzīst, ka visi finansu resursi tagad tiek piesaistīti Balkāniem: "Mēs visi izjutām, ka naudas visiem pārējiem projektiem palika mazāk." Tomēr viņš nav noskaņots pārspīlēt "Dienvidu" un "Ziemeļu" virzienu cīņas nozīmi: mūsdienu Eiropa ir spējīga attīstīties visos virzienos vienlaicīgi, tās būtība tieši ir vērsta uz to, lai likvidētu pretrunas starp Ziemeļiem un Dienvidiem, Austrumiem un Rietumiem. Eiropas Savienības prezidentūru no Somijas pārņems Portugāle, taču tādēļ būtībā nekas nemainīsies. Eiropas Savienībā nav pieņemts pārvilkt deķi uz savu pusi.

 

Savu panākumu upuri

Kaut arī visas Eiropas uzmanība tagad ir piesaistīta Balkāniem, Baltijas valstis tomēr nejūtas apvainotas un aizmirstas. "Tur tikko ir beidzies karš - mēs taču nevaram izjust skaudību. Mūsu reģionā tādas lietas nav notikušas, un mēs darām visu, lai kaut kas līdzīgs arī nekad nenotiktu," uzsver Lietuvas Ārlietu ministrijas Politiskās direkcijas vadītājs Vigauds Ušackis.

Šī gada decembrī Eiropas Savienībai vajadzētu atalgot Latviju un Lietuvu par to veikto sagatavošanās darbu un piekāpšanos jautājumos par minoritāšu tiesībām. Lietuvas Ārlietu ministrijas Eiropas integrācijas departamenta direktors Rītas Martikonis "tic Briseles birokrātiskajai objektivitātei". Viņš apšauba, ka Eiropas Dienvidu valstis varētu šķērsot Lietuvai ceļu uz ES.

Bet ar to, ka "Briseles ierēdņi tagad vēl skrupulozāk izvēlēsies projektus" Rīgā un Viļņā ir samierinājušies kā ar neizbēgamu faktu. Martikonis atgādināja, ka Balkānu atjaunotnei ir paredzēts ārkārtas finansējums un tas neskars paplašināšanās nolūkiem uz tuvākajiem gadiem jau apstiprināto izdevumu pantu. Izvestija sarunu biedri Baltijas valstu galvaspilsētās ir pārliecināti: apvienotā Eiropa tagad vēl izlēmīgāk paplašinās savas robežas. "Tas tomēr ir labāk, nekā pēc tam meklēt naudu donoru konferencēm."

Baltijas valstīs cer, ka šī pati loģika ir attiecināma arī uz NATO. Tomēr to iestāšanās perspektīva Aliansē nepavisam neizskatās tik spoža. Ietekmīgās Washington Post nesenajā rakstā tika apgalvots, ka Igaunija, Latvija un Lietuva tagad galīgi esot atbīdītas NATO iestāšanās rindas lejasdaļā tādēļ, ka Rietumi nevēloties sastrīdēties ar Maskavu. Alianse it kā pavēršoties uz Dienvidiem, uz nestabilitātes perēkļiem, novārtā atstājot Baltijas valstis.

"Baltijas integrācijas labā mēs darām to, kas ir atkarīgs no mums taču mēs nezinām, kā izvērtīsies ģeopolitiskās shēmas un scenāriji. To apspriest ir pāragri," atzīst Rītas Martikonis. Viņa latviešu kolēģis Ivars Pundurs, Ārlietu ministrijas Starptautisko organizāciju un drošības politikas departamenta direktors, uzskata, ka "karš Kosovā nav pasliktinājis Latvijas iespējas iestāties NATO", un neuzskata, ka Alianse par to būtu zaudējusi interesi. Pundurs īpaši uzsver, ka Rīga "nebaida Rietumus ar krievu draudiem" un nemēģina spekulēt uz Maskavas attiecību saasināšanos ar NATO. "Mēs uzskatām, ka šī lappuse jau ir aizvērtā," Latvijas diplomātam piekrīt Vigauds Ušackis.

 

"Domāt par Krieviju"

Neitrālā Somija, kā zināms, savu likmi liek uz "mīksto drošību" un uz "labu kaimiņvalstu klimatu". Visus pēdējos gadus, kā atzīmē Renē Njūbergs, somi ir mēģinājuši "piespiest Eiropas Savienību domāt par Krieviju". Tā arī šajā pusgadā, izmantojot savas ES prezidentūras tiesības, Somija cenšas attīstīt savu iniciatīvu par "Ziemeļu dimensiju". Runa ir par pierobežas sadarbību, tirdzniecības attīstību, kopīgiem enerģētikas un ekoloģiskajiem projektiem ārkārtīgi plašā reģionā, kas sevī iekļauj Krievijas ziemeļrietumus un tās Eiropas daļas ziemeļus, Latviju, Igauniju, Lietuvu, Poliju, Somiju, Norvēģiju un Zviedriju.

Tomēr ir jāšaubās, vai somi spēs panākt to, ko savulaik panāca Portugāle, Spānija un Grieķija ar savām Vidusjūras saitēm. Ekspertu ieskatā Somija nav piedāvājusi neko principiāli jaunu, salīdzinot ar reģionā jau eksistējošām programmām un instrumentiem.

Tomēr, lai kādu neatlaidību arī neizrādītu Somija, reālā Eiropas Savienības un Krievijas tuvināšanās ir iespējama tikai uz kopējo vērtību pamata. Nav jābrīnās, ka Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki izsaka nožēlu par to, ka nesen pieņemtajā ES Kolektīvajā stratēģijā attiecībā pret Krieviju pārāk liela uzmanība tiek pievērsta pilsoniskās sabiedrības radīšanai un mazāk tiek runāts par "sociāli-ekonomisko sadarbību", kā arī žēlojas par to, ka Somijas prezidentūras dokumentos ne ar vienu vārdu netiek pieminēta Eiropas Drošības Hartija - tas EDSO dokuments, uz kuru Maskava arī pēc Kosovas liek lielas cerības.

Šodienas attiecības starp Maskavu un ES ir paradoksālas: kā nesen kādā starptautiskā seminārā izteicās kāds Krievijas diplomāts, "mēs nosodām Eiropas valstis tādēļ, ka tās ir NATO dalībvalstis un nevis tādēļ. ka tās ir ES dalībnieces.". Kāds cits Ārlietu ministrijas pārstāvis paziņoja, ka "NATO stratēģija mūs šķir, bet Eiropas Savienības stratēģija mūs apvieno", kaut arī lielākā daļa ES dalībvalstu vienlaicīgi ir arī NATO dalībnieces.

Krievijas politiskās elites neizpratne kavē tai ņemt vērā būtiski svarīgās pārmaiņas Rietumeiropā, kā arī ievērot paplašināšanās procesus. Ir skaidrs, ka Krievijas līderi nervozē: te pietiek pieminēt premjerministra Stepašina aicinājumus Zalcburgā neatstumt Krieviju visu Eiropas procesu ceļmalā.

Tajā pašā laikā bēdīgi slavenā "Eiropas aizsardzības identitāte", kas līdz šim bija tipiski iespaidīgs, taču tīri "papīra" projekts, piepeši sāk pieņemt reālas konfigurācijas. Eiropā visapkārt tiek apspriesta ideja par "konverģences kritērijiem " aizsardzības jomā saskaņā ar analoģiju ar plaši pazīstamajiem "Māstrihtas kritērijiem" pārejai uz vienoto Eiropas valūtu, bet gada sākumā tiks radītas jaunas struktūras vienotas ES ārējās politikas īstenošanai, atbalstoties uz savu personīgo militāro spēju.

Un, kaut arī tuvākajā nākotnē NATO ir un paliks Eiropas centrālais drošības balsts, ES vadošās dalībvalstis pirmo reizi izsaka gatavību atteikties no paša svarīgākā savas suverenitātes nosacījuma, lai saglabātu iespēju savulaik cīnīties bez amerikāņu palīdzības. "Ārlietu un aizsardzības superministra" amatu ieņems plaši pazīstamais Eiropas politiķis Havjērs Solana. Maskavā šo nozīmējumu uzņēma ar neslēptu aizkaitinājumu, bet jaunās iniciatīvas kopumā - ar lielām aizdomām.

Jūlija Berezovska

"Šoks Olsterā"

"Die Presse"

— 99.07.23.

Pagrīdes armija kompromitē savu politisko roku, republikānisko Sinn Fein partiju.

Londona

. Pagrieziens notika trešdienas vakarā, kad ASV starpnieks, senators Džordžs Mičels (George Mitchell) un Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs gribēja attīstīt jaunu Ziemeļīrijas miera procesa stratēģiju. Ceturtdien bija paredzētas sarunas, kurās piedalītos visas iesaistītās partijas.

Tā vietā Blēram un Mičelam, kā arī protestantiskās un katoliskās Ziemeļīrijas pārstāvjiem Deividam Trimblam (David Trimbl) un Džerijam Adamsam (Gery Adams) vakar vajadzēja nodarboties ar īru Republikāņu armijas IRA viedokli nedēļas laikrakstā "An Phoblacht".

Sākumā teksts šķita neviennozīmīgs, bet viens no tā punktiem neprasīja tuvākus paskaidrojumus: "1994. gada pamiers tika lauzts, jo britu konservatīvā valdība pieprasīja IRA kapitulāciju. Ar šodienas prasību atbruņoties, Blēra valdība atkal kā priekšnoteikumu prasa IRA sakāvi." Republikāņu pagrīdes organizācija, lai arī ne atklātā tekstā, draudēja atgriezties pie bruņota spēka pielietošanas, tāpat kā 1996. gadā.

Pirms nedēļas premjerministram Tonijam Blēram vajadzēja pārtraukt miera centienus, jo protestantu unionisti tik ilgi negribēja izveidot Ziemeļīrijas izpildvaru, kamēr IRA nav oficiāli paziņojusi par atteikšanos no spēka pielietošanas. Sinn Fein partija unionistus mierināja ar solījumiem, ka IRA atbruņošana ir tikai "laika jautājums".

Uz šo solījumu pamata partijas vienojās arī pēc vasaras turpināt 1998. gada Lielajā piektdienā noslēgtās vienošanās realizēšanu. Tā paredz Belfāstā izveidot konfesionāli jauktu valdību. Tagad, pēc slēptajiem draudiem no IRA puses, tas diez vai būs iespējams. Pagrīdes organizācija atklāti kompromitē savu politisko roku Sinn Fein . Tā protestantisko unionistu daļa, kura nekad nav uzticējusies IRA, par šo viedokli nebija pārsteigta. Demokrātisko unionistu dalībnieks Pīters Robinsons uzsvēra, ka "IRA tur pistoli Blēram pie deniņiem, lai viņš būtu nepiekāpīgāks pret protestantiem". Pagaidām Sinn Fein par pēdējām izmaiņām miera procesā klusē. Britu Ziemeļīrijas lietu ministre Mo Movlana IRA paziņojumu vērtē kā tādu, kas "neko nepalīdz". Tikai ASV senators Mičels saglabāja optimismu un teica, ka septembra sākumā miera misija tiks turpināta.

Martins Peters

"Gudrais despots"

"Frankfurter Rundschau"

— 99.07.26.

Prezidenti un valstu vadītāji no visas pasaules ir ieradušies Marokā, lai atvadītos no Hasana II.

Viņi visi ir ieradušies. Prezidenti un valstu vadītāji no visas pasaules ir ieradušies Marokā, lai atvadītos, bet no kā? Vai Hasans II, kurš nomira piektdien, nebija austrumniecisks despots, kurš valsti vadīja, kā viņam patika, tāpat kā kādreiz Ludvķis XIV Francijā?

Tāds viņš bija. Taču Hasans II bija kaut kas vairāk. Miera meklējumos Tuvajos Austrumos, vai karā pret Irākas tirānu Sadamu Huseinu: gudrais marokānis, kuram piemita politiskais instinkts, vienmēr prata lasīt laika zīmes. Tā, piemēram, viņš kā pravieša un musulmaņu reliģiskā vadītāja pēctecis atbīdīja malā islamistus, pirms viņi paspēja kļūt viņam bīstami. Un viņš, tāpat par patiku Rietumu pasaulei, pat mēģināja neiespējamo. Viņš deva rīkojumu savai valstij atvērties demokratizācijai, kam vajadzēja atstāt neskartu viņa varas pamatu. Vairāk tika ievērotas cilvēktiesības, bet struktūras, kas atgādina par feodālajiem laikiem, ir palikušas.

Tagad lēmumi būs jāpieņem troņmantniekam Mohamedam VI. Taču abas lietas - turēšanās pie absolūtās varas un tautas piedalīšanās lēmumu pieņemšanā - nav savstarpēji apvienojamas. Nabadzībā un paklausībā turēto iedzīvotāju neapmierinātība var izpausties atklātos nemieros. Un tā nebūs pirmā reize valsts vēsturē.

Aksels Feiels

"Serbijai draud briesmas"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.07.23.

Eiropas sociāldemokrātisko partiju sanāksme Vīnē vakar Vācijas kanclers Gerhards Šrēders solīja ciešu Balkānu integrāciju Eiropā.

"Reģiona izolācija ne pie kā laba nav novedusi," teica kanclers. Viņš apsolīja ekonomisko un politisko palīdzību Dienvidslāvijas kaimiņvalstīm. Serbijas opozīcijas pārstāvji mēģināja pārliecināt sanāksmes dalībniekus, ka bez Rietumu palīdzības Dienvidslāvija šo ziemu var nepārdzīvot. "Kādēļ gan par Miloševiča kļūdām būtu jāmaksā visai tautai? " vaicāja Zorans Džindžičs. Eiropas Savienība sola, ka Dienvidslāvija var rēķināties vienīgi ar humanitāro palīdzību, kamēr vien Miloševičs paliks pie varas. [Vācijas] kanclers savukārt apsolīja, ka tad, ja serbu opozīcija nonāks pie varas, starptautiskās sankcijas pret Dienvidslāviju nekavējoties tiks atceltas. Sanāksmē bez Melnkalnes prezidenta piedalījās arī Bosnijas Serbu Republikas premjerministrs Milorads Dodiks, Slovēnijas prezidents Milans Kučans un Albānijas premjerministrs Pandeli Majko.

No alfas līdz omegai

Lietuvas presē

Visu Lietuvas mediju uzmanības centrā ir Latvijas zaļo akcija Būtiņģē.

Nacionālās Lietuvas avīzes pirmajās lapaspusēs ir izvietojušas četru zaļo aktīvistu fotogrāfijas. Lielākais laikraksts "Lietuvos rytas" (tirāžā ~ 60000) rakstā ar nosaukumu "Nekaunīgais Latvijas zaļo dūriens Lietuvai" atspoguļo zaļo pieķēdēšanos uz peldošās platformas, kā arī norāda, ka Latvijas zaļie ir sasnieguši savu mērķi – pievērst Latvijas un Lietuvas valdību un sabiedrības uzmanību Būtiņģēs termināla iespējamajiem draudiem.

Lietuvas saimniecības ministrs Jevgenijs Maldeikis norāda, ka zaļo akcija ir viena no konkurences izpausmes formām. Tieši konkurences motīvs ir pats svarīgākais visā šajā notikumā, jo Būtiņģes termināls kļūs par nopietnu konkurentu Ventspilij.

Šobrīd Krastu apsardzes robežpolicijai nav ne tehnikas, ne arī fiziski tā spēj uzmanīgāk kontrolēt Baltijas jūras akvatoriju pie peldošās platformas. Tiek pieļauta pat iespēja, ka vājās apsardzes rezultātā par platformu var sākt interesēties dažādi piedzīvojumu meklētāji.

21.jūlijā Lietuvas valdība Būtiņģes naftas termināla robežapsardzes kontroles punkta uzturēšanai piešķīra 60 000 USD, bet tā esot tikai minimālās vajadzīgas nosedzošā summa.

Ziņu aģentūras darbības principiem neatbilstoša ir BNS informācija, kuru nopublicēja avīzē "Lietuvos rytas". BNS ziņa sākas nevis ar konkrētu informāciju, bet gan ar vērtējumu – Latvijas politiķu komentāri zaļo akcijas lietā atgādina histēriju.

Minēto BNS ziņu izplatīja arī citi mediji un pagaidām tā ir vienīgā izteikti negatīva informācija. Jāpiebilst, ka tā jau nav pirmā reize, kad BNS informēšanas vietā nodarbojas ar komentēšanu, kas ir pretrunā ar ziņu aģentūras darbības principiem.

Otrā ietekmīgākā Lietuvas avīze "Respublika", vērtējot zaļo akciju, izceļ Lietuvas iekšējās problēmas, jo īpaši vājo stratēģisko objektu apsardzi. Rakstā ar nosaukumu "Pret četriem latviešu zaļajiem Būtiņģes apsardze bija bezspēcīga" tiek norādīts, ka, reaģējot uz zaļo akciju, Lietuvas robežapsardze ir nostiprinājusi robežas ar Latviju apsardzību. Ir paredzēts palielināt arī naftas vada apsardzību. Uz Būtiņģes rajonu ir nosūtīta fregate "Dzūkas" un tuvākajā laikā tai pievienosies trīs robežapsardzes kuteri, kuri tiks pārcelti no robežas zonas ar Krieviju.

Koncerns "Būtiņģes nafta" peldošās platforma apsardzi ir uzticējis Lielbritānijas sabiedrībai "Coris", kuras divi kuteri visu laiku dežūrē platformas tuvumā. Šo stratēģisko objektu vēlējās apsargāt arī Lietuvas robežapsardze, bet no viņu pakalpojumiem koncerna vadība atteicās. Presē tiek norādīts, ka platformas apsargāšana izmaksā miljonus litu.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

.sa