Profesors Pēteris Zeile:

Latgales pirmā atmoda: zvaigznes gaisma tumsā

Latgales pirmo atmodu XX gadsimta sākumā var raksturot kā ārēju apstākļu aizkavētu apgaismības un kāpinātas sabiedriskās rosmes kustību. Kā latgaliešu inteliģences pirmās paaudzes izvērstu cīņu par savas nacionālās esības, dzīves un kultūras vērtību apliecinājumu. Tās būtiska iezīme — nacionālās un kultūras atmodas pārtapšana politiskajā atmodā, kas galarezultātā noveda pie Latgales atdalīšanās no Krievijas, apvienošanās ar Vidzemi un Kurzemi, izveidojot nosacījumus vienotas, neatkarīgas Latvijas valsts izveidei.

Ar to Latgales pirmā atmoda būtiski atšķiras no jaunlatviešu kustības, kura, paveikusi nozīmīgu lomu nacionālās literatūras un kultūras attīstībā, pamazām ieslīga saimnieciski praktisku interešu jomā. Daži no tās ideologiem aktīvi sadarbojās ar krievu cara varas virsotnēm un pat sekmēja rusifikācijas procesu Baltijā. Francis Trasuns jau gadsimta ieskaņā un vēlāk 1917.gada Rēzeknes latgaliešu kongresā nenorimis jo dedzīgi iestājās par visu latviešu apdzīvoto novadu vienotību, bet Baltijas latviešu pirmās atmodas darbinieki par toreizējās Vitebskas daļu Inflantiju (izņemot Kronvaldu Ati) neizrādīja tikpat kā nekādu interesi. Viņiem Latvija beidzās pie Aiviekstes un Lubāna. Vēl sliktāk — Jānis Sproģis ar saviem domubiedriem latīniskās rakstības vietā piedāvāja krievisko kirilicu, nodrukājot tajā ābeci ("bokveri") un kaledāru. Latgalieši, bez šaubām, no tiem atteicās, tāpat kā no gotiskās ortogrāfijas. Bet ar XX gs. sākumu arī pārējie latvieši tika aicināti pāriet uz vienotu latīņu rakstību. Tas beigu beigās notika, apliecinot vienu no svarīgākajām integrācijas un konsolidācijas procesa izpausmēm. Arī tas bija viens no Latgales pirmās atmodas pozitīvajiem rezultātiem.

Latgales atmodu no jaunlatviešu kustības šķīra puse gadsimta. Kopīgais tām abām bija tautas modināšana no gadsimta garīgā miega, savas tautības apziņas stiprināšana, romantiski iestrāvojumi dzejā un vēl daži citi. Taču visai būtiskas atšķirības kustību galamērķos un izejā uz Latvijas kā noteiktas nacionālas vienības nākotni nebija.

M.Bukšs savā "Latgaļu literatūras vēsturē", runādams par jezuītu un citu garīgo ordeņu darbību Latgalē, īpaši grāmatniecības jomā, tiecās tajā saskatīt apgaismības atbalsis un pat Latgales renesanses izpausmes. Jā, var piekrist M.Bukšam, ka XVIII un vēl XIX gs.sākums Latgalei bija "gaišā priekšpusdiena". Tapa latgaļu literārā tradīcija, tika celtas un mākslinieciski rotātas katoļu baznīcas, likti pamati elementārai izglītībai un pat nodibināta pirmā Latgales augstskola — Krāslavas garīgais seminārs.

Taču tā bija relatīva apgaisme un renesanse, jo tās veidotāji bija cittautieši un viss tika virzīts uz galveno — kristietības nostiprināšanu un latviskā pagānisma, kas turējās jo sīksti, izskaušanu. Pats Latgales latvietis joprojām bija vēstures, dažādu ārēju manipulāciju objekts, nevis aktīvs darbības subjekts. Piemēram, tajā pašā Krāslavas augstskolā Latgales zemnieku jaunietim iekļūt bija neiespējami, un, kaut arī tajā mācīja latviešu valodu, to apguva cittautieši, lai sekmīgāk darbotos vietējo iedzīvotāju vidū un dziļāk tos iespaidotu.

Latgales pirmā atmoda bija kvalitatīvi atšķirīgs laikposms un kustība no šīs M.Bukša krietni vien idealizētās renesanses. Pirmkārt, latgalietis no pasīva objekta aizvien izteiktāk kļuva par savas spējas un iespējas apjautušu subjektu, gala rezultātā — savas vēstures veidotāju. Kustības priekšgalā nostājās paši Latgales latvieši — gaišas, kolorītas personības ar izteiktu raksturu savdabību, ar apziņu par pārredzamajā laika nogrieznī paveicamo. Šī individualitāte atklājās katra darbības stilā, domu gaitā, leksikā, aicinājumā uz aktivitātēm. Francis Trasuns: "Mani kungi, mani kungi, es domāju, ka vajadzētu darīt tā..." Nikodems Rancāns: "Raujiet, puiši, saraujiet! Un panākumi neizpaliks." Kazimirs Skrinda: "Ar Dieva palīgu un vienotiem spēkiem visu panāksim. Pie darba!" Donāts Grišāns: "Ak, sīkstā, nešķīstā sēkla! Kaut nelabais tevi parautu!" To viņš parasti veltīja cariskās Krievijas birokrātiem, pārkrievotājiem, progresa bremzētājiem.

Tas pirmkārt. Otrkārt, sākotnēji atmodas kustībā dominēja priesteri, kas pirmie bija ieguvuši izglītību. Taču vēlāk aizvien vairāk kustībā iesaistījās citu aprindu un profesiju pārstāvji. Neaizmirstot reliģiju, baznīcu, kas bija viens no latgaliešu mentalitātes pamatbalstiem, Latgales pirmā atmoda ieguva vispusīgu, pamatos laicīgu raksturu un virzību. Arī garīgo semināru un akadēmiju beigušie priesteri risināja tautas vienotības, izglītības, ortogrāfijas, preses, literatūras, biedrību veidošanas un citus jautājumus. Vispārzināma ir F.Trasuna daudzpusīgā darbība novadu vienošanā, publicistikā, literatūrā, dažādu izdevumu rediģēšanā, Muzikālās biedrības dibināšanā un vadīšanā un citās jomās. Tāpat Nikodema Rancāna pūliņi izglītības, grāmatniecības, biedrību, izstāžu organizēšanā Latgalē. Baznīckungs K.Skrinda, būdams avīzes "Dryva" redaktors (no 1908. līdz 1918.g.), lielāko daļu no tās materiāliem veltīja saimnieciskiem, kultūras, politikas, zinātnes jautājumiem. Kad 1914.gadā savu darbību bija spiesta izbeigt laicīgās inteliģences veidotā avīze "Jaunas Ziņas" (visus tās veidotājus iesauca armijā), K.Skrindas "Dryva" veica lielu darbu, idejiski un organizatoriski sagatavojot 1917.gada Rēzeknes kongresu. "Dryvā" tika dotas īsti demokrātiskas iespējas izteikt savu viedokli par Latgales nākotni dažādu uzskatu pārstāvjiem — F.Trasunam un F.Kempam, viņa domubiedram P.Līpiņam, tāpat E.Blankam, K.Stukmanim u.c. Pats K.Skrinda šajā diskusijā izteica lakonisku un ietilpīgu programmatisku formulu: "Na sevim, bet kūpā, lai pastovētu sevim." Tieši šajā diskusijā veidojās kontraversālās F.Trasuna, no vienas puses, un F.Kempa, no otras puses, līnijas. Tāpēc ne jau Rēzeknes kongresa gaitā veidojās pretešķības starp kongresa vairākumu, ko pārstāvēja F.Trasuns, viņa domubiedri, un F.Kempa grupu, kas atstāja kongresu. Būtībā uzskatu atšķirība izpaudās jau krietni agrāk, kam liecinājums ir augšminētā diskusija "Dryvā" 1916.un 1917.gadā.

Latgales pirmā atmoda — savdabīga un būtiska attieksmes paudēja pret visu iepriekšējo vēsturi. Ja XIX gs. nedaudzi darbinieki — Latgales latvieši pievērsās atsevišķām darbības jomām, tad atmodas darbinieki no atsevišķiem pasākumiem gāja uz savstarpēji koordinētu darbību. Var sacīt – radīja sabiedriskās un kultūrdarbības sistēmu, noteiktu kompleksu, kas aptvēra dažādas (būtībā visas galvenās) dzīves un kultūras nozares: biedrību darbu (Pirmā pasaules kara priekšvakarā darbojas vairāk nekā 50 dažādu latgaliešu biedrību), presi (no 1905.līdz 1918.g. iznāca 7 latgaliešu preses izdevumi), rakstniecību (pirmā latgaliešu dzejas antoloģija "Kūkle", vairāki dzejoļu krājumi, lugas, stāsti), folkloristiku un etnogrāfiju, valodniecību (pirmā latgaliešu ortogrāfijas reforma 1907.gadā, latgaliešu gramatika, raksti presē), teoloģiju, reliģiju, baznīcas lietas, mūziku un teātri, lauksaimniecību un citas tautsaimniecības nozares (tām veltīti atsevišķi izdevumi un raksti), sarīkojumus, priekšlasījumus, diskusijas, izstādes, dažādus kursus, bibliotēku un lasītavu izveidi, bēgļu aprūpi kara laikā.

Par Latgales pirmās atmodas būtību labu liecību sniedz arī šādi fakti. Atmodas 14 gados (1904—1917) tika nodrukāti 159 dažādi izdevumi — grāmatas, kalendāri, žurnāli, avīzes, no tiem 103 dažādu nosaukumu laicīgie darbi, 56 garīgie. 16 izdevumi veltīti lauksaimniecībai, jaunāko zinātnes atziņu popularizēšanai — 10, tikpat politikai, 8 — dzejai, 3 — vēsturei, 6 ir lugu izdevumi, 8 — folklorai, 3 — medicīnai, 2 — pretalkohola propagandai, 5 ābeces u.c. darbi. Šo darbu raksturs arī liecina, cik plaši dažādu nozaru pārstāvji bija iesaistījušies pirmās atmodas darbā.

Latgales pirmajai atmodai kā kulturāli sabiedriskai kustībai nebija ne savas īpašas partijas vai tai līdzīgas organizācijas. Par tās atbalsta centriem kļuva 1903.gadā dibinātā Pēterburgas latviešu muzikālā biedrība, F.Kempa rediģētā avīze "Gaisma", bet pēc tās slēgšanas — "Dryva" un "Jaunas Ziņas". Dažas "Dryvas" iniciatīvas jau minēju. "Jaunas Ziņas" savās slejās daudz vietas veltīja citos Baltijas novados gūto sasniegumu, pozitīvās pieredzes popularizēšanai, līdz ar to veicot arī Latvijas novadus integrējošas funkcijas. Ne velti tās redaktors V.Rubulis kļuva par vienu no Latvijas Republikas ilglaicīgiem ministriem un "Jaunās Ziņās" aizsākto vēlāk — otrajā atmodā turpināja laikrakstā "Jaunais Vords".

Pēterburgas latviešu (latgaliešu) muzikālā biedrība kā pirmais un galvenais organizējošais centrs pulcināja kopīgam darbam Krievijas metropoles sabiedriski aktīvos un kultūrā darboties gribošos Latgales latviešus. Notika sekmīga sadarbība ar šeit strādājošo komponistu Jāzepu Vītolu un konservatorijā studējošo Emili Melngaili. Biedrības ietvaros izveidojās kara inženieru institūta studenta F.Kempa vadītais jaunatnes pulciņš "Gunkurs". Darbojās koris, divi orķestri, teātra trupa (tā vēlāk sazarojās vairākās grupās), bibliotēka un lasītava, kurā varēja lasīt poļu un krievu, kā arī latviešu laikrakstus un žurnālus ("Baltijas Vēstnesi", "Rīgas Avīzi", "Austumu"), vēlāk arī latgaliešu izdevumus. Tika izveidots pulciņš bērniem, kuriem mācīja dzimto valodu, izkopa muzikālās spējas. Notika atpūtas vakari, "gaismas bilžu" rādīšana.

Ar laiku Muzikālās biedrības aktīvie dalībnieki (dibināšanas gadā — 147, vēlāk viņu skaits pieauga) kļuva aizvien drosmīgāki, sāka rīkot diskusijas par Latgales un visas Latvijas vēsturi un nākotni. Šajās pusslepenajās sanāksmēs (galvenokārt pagraba kafejnīcas telpās) pie durvīm allaž dežūrēja sargs, kurš brīdināja par nevēlamu personu tuvošanos. Jāatzīmē, ka latgaļu atmodas atbalstītāju vidū bija Krievijas cara galma augsts kalpotājs — latgalietis no Barkavas — Aloizs Lauris Trūps (1856—1918), kurš draudzējās ar dažiem atmodas vadošajiem darbiniekiem (īpaši ar A.Skrindu). Viņš nereti sniedza nozīmīgu informāciju par impērijas politikas aizkulisēm un nodomiem, palīdzēdams koordinēt kustības taktiku, izvairīties no negaidītiem pārsteigumiem. A.L.Trūpu kopā ar cara ģimeni 1918.gadā nošāva Jekaterinburgā; 1998.gada vasarā nošautos pārbedīja Sanktpēterburgā.

Runājot par Latgales pirmo atmodu, tā parasti tiek "izvietota"visai stingros honoloģiskos rāmjos: 1914.—1917.gads. Te kā norobežojoši galapunkti tiek ņemti drukas aizlieguma atcelšana (kuru sekmēja arī F.Trasuna un F.Kempa personiskie pūliņi) un 1917.gada Rēzeknes kongress. Taču plašāk var runāt par latgaliešu nacionālo atmodu, kuras sākumi labi saredzami jau agrāk — XIX gadsimtā. D.Latkovskis savu jau kara laikā izdošanai sagatavoto manuskriptu tā arī nosaucis — "Nacionālā atmoda Latgalē", kurā ietilpināti apraksti gan par XIX, gan par XX gadsimta latgaļu redzamākajiem darbiniekiem. Tagad ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu to laiž klajā LKC izdevniecība.

Jau XX gs.sākumā F.Kemps atgādināja (un šo domu vēlāk izvērsa monogrāfijās "Latgalieši", "Latgales atmoda" un 1943.gadā sarakstītajā apcerē "Gersikas karaļa valsts"), ka Latgales savdabība veidojās ne tik daudz poļu un krievu ilgās nošķirtības laikos, bet gan latgaļu senvalstīs plašajā novadā — no Atzeles līdz Koknesei, īpaši izceļot Jersikas senvalsti ar karali Visvaldi priekšgalā. XII gs.beigās un XIII gs. Latgale piedzīvo savu augstāko pakāpi, gan salīdzinot ar iepriekšējo periodu, gan vairākiem nākamajiem gadsimtiem. Jo šajā laikā savu dzīvi un kultūru veidoja paši brīvie latgaļi. Ap 160 pilskalni ar pilīm un nocietinātām apmetnēm. Mērķtiecīga administratīvā iekārta ar ciemu kopienām, pilsnovadiem un centralizētu pārvaldi, sabiedrības hierarhiju. Ieradumu tiesības ar savu morāles kodeksu. Sava mitoloģija un vistautas reliģija, vēlāk austrumu rita kristietības aizsākumi un pirmās pazīmes (ir konkrēti liecinājumi) par ceļu uz rakstību. Svētnīcas un observatorijas. Prasme apstrādāt metālu, bagāta keramika. Jau izveidojušies etniski spilgti tautastērpi, krāšņs ornaments; bagātīgs rotaslietu komplekss (kuras cildinājis vēsturnieks un arheologs Francis Balodis). Tēlotājas mākslas iedīgļi un mūzikas pirmsākumi. Izvērsta laukkopība, lopkopība, zvejniecība, dažādu darbarīku izgatavošanas prasme. Minētās un citas kultūras izpausmes ietvēra lielas attīstības iespējas, kuras tālāk netika pilnībā izvērstas nebalvēlīgo ārējo apstākļu dēļ.

Par to, ka šajā laikā izveidojās veselas kultūras jomas ar noteiktu reģionāli etnisku specifiku, kas tika saglabāta un attīstīta arī visos tālākajos gadsimtos līdz pat mūsu dienām, jo skaidru liecību sniedz Annas Zariņas pētījums "Latgaļu apģērbs VII—XIII gs." un citi darbi.

Visu to atgādinot, F.Kemps XX gs.sākumā, lai atbrīvotos no svešā Inflantijas, Vitebskas guberņas un tamlīdzīgiem nosaukumiem deva savam dzimtajam latviskas cilmes — Latgales (pašā sākumā — Latgalijas) vārdu, kas bija pavīdējis senkrievu un Indriķa hronikās (Lotygola, Lethigallia), kaut gan Indriķis, gan vēlākie poļu hronisti un vēsturnieki šīs zemes apdzīvotājus visai konsekventi sauca par latviešiem (lethi, lotavi). Līdz pat XVI gs.beigām vienīgi tagadējās Latgales un Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem (pārējie bija sēļi, kurši, zemgaļi, lībieši). Taču jau atmodas aizsākumos jēdzieni "Latgale", "latgalieši" iezīmējās ar savu pozitīvo semantiku, gan atgādinot par tautas dziļākām kultūrpolitiskajām saknēm, gan atbrīvojot novadu no svešu varu uzspiestiem nosaukumiem. To sāka lietot arī pagātnes formā, apzinot savu vēsturi.

Kas attiecas uz XIX gs. darbiniekiem, kuri iezīmēja virzību uz nākamo Latgales atmodu, te jāmin Kazimirs Buiņickis ar saviem Latgalei veltītajiem desmit almanahiem "Rubon", ar kultūrvēsturisko romānu "Priestera Jordāna atmiņas" un Gustavu Manteifelu ar pirmajiem latgaliskajiem kalendāriem. Jāmin un vienmēr svētā piemiņā jātur grāmatu pārrakstītāji drukas aizlieguma laikā ar Andrivu Jūrdžu priekšgalā. Pirmo tautskolu dibinātāji un skolotāji Sofija Prentniece (Strūžānu skola, dib.1840.g.), Ādams Upenieks (Vārkavas skola, 1845), Andrejs Miglinieks (Zaļmuižas skola, 1860), Helēna Oreniete–Lietauniece u.c. Pirmie latgaļu folkloras vācēji Pēteris Smelters, Felikss Boļeslavs Laizāns, Eduards Valteris kopā ar Raini, Stefānija Uļanovska... Pirmā latgaliskā stāsta autors, priesteris, latgalisko grāmatu izdošanas organizētājs Somijā Miķelis Dukaļskis. Un citi.

Taču viens no redzamākajiem XIX gs.latgaļu darbiniekiem–dzejnieks cīnītājs par Latgales pirmo atmodu, lielā mērā noteica tās virzību un būtību. Tie ietverti viņa novēlējumos jeb desmit ticības apliecinājumos:

* cīnīties par taisnību;

* neklīst svešumā, bet palikt uzticīgiem savai dzimtenei;

* nevis savu zemi atstāt, bet atgūt to, kas atņemts, tiekties pēc gara gaismas;

* censties nostiprināties saimnieciski;

* turēties kopā, būt vienotiem;

* saglabāt savus tikumus un tradīcijas;

* stingri turēties pie savas ticības;

* runāt dzimtajā valodā;

* cieši ticēt labākai tautas nākotnei.

Zīmīgi, ka P.Miglinieks bija radinieks un krusttēvs diviem izciliem pirmās atmodas darbiniekiem N.Rancānam un F.Kempam, kuri turpināja Miglinieka sākto darbu un cīņu. Šarls Fergusons teicis vārdus, kuri it kā domāti P.Migliniekam, viņa liktenim un vietai Latgales likteņgaitās: "Dažreiz ir vajadzīga krītoša zvaigzne, lai pievērstu mūsu uzmanību debesīm."

F.Kempa vadītā avīze "Gaisma" vairākkārt izsaka līdzīgas domas augšminētajiem P.Miglinieka novēlējumiem. Īpaši skaidri un vispārinoši tos varam izlasīt "Gaismas" 1906.gada 8.janvāra numurā:

* sargāt un aizstāvēt savu tautu, tās ticību un dzimto valodu;

* vest tautiešus pa miera ceļu pie lielākas skaidrības (t.i.izglītības) un turības;

* nabadzīgajiem zemniekiem meklēt zemīti un gaismu;

* dzīvot saticībā ar visiem kaimiņiem un svešām ciltīm;

* neaiztikt svešu mantu un neatdot nekam arī savu labumu;

* būt vienmēr par zemnieku draugu un atbalstu.

Visu Latgales pirmās atmodas lielo darbu veica jaunā un topošā Latgales latviešu inteliģence. Tās priekšgalā nostājās un vislielāko slodzi nesa Francis Trasuns, Francis Kemps, Nikodems Rancāns, Kazimirs un Antons Skrindas. Arī šodien daudzi latvieši latgalieši var nosaukt šo izcilo vīru vārdus un pēc tam domās apstājas. Bet D.Latkovska darbā "Nacionālā atmoda Latgalē", ko esmu gatavojis izdošanai, sniegti visai izvērsti apraksti par piecdesmit četriem atmodas darbiniekiem (bet otrajā daļā — 37 biogrāfijas, kas arī gaida izdošanu). Laika gaitā atmodai no Pēterpils izvēršoties arī Latgalē, tajā iesaistās dažādu profesiju pārstāvji — ārsti, inženieri, agronomi, mērnieki, ērģelnieki, pedagogi, literāti, iestāžu, tipogrāfiju darbinieki, studenti, vecāko klašu ģimnāzisti, virsnieki, apzinīgākie strādnieki, pašvaldību darbinieki un citi. Vesela plejāde spilgtu, individuāli patīgu personību. A.Laizāns, P.Tukišs, A.Punculis, K.Kempe–Daugule, F.Ciukors, J.Višņevskis, J.Kindzulis, V.Rubulis, J.Grišāns, A.Dzenis, F.Logins, A.Laurinoviča, G.Mukt–Kneders, A.Bžežinska, V.Seile, S.Cunskis, J.Pabērzs, V.Barkāns, J.Čeksters, F.Obšteins, A.Rubins, I.Asāns, E.Kozlovskis sen., Naaizmērstule (R.Tabine), S.Putāns, S.Kambala,V.Krops, J.Velkme, G.Začs un daudzi citi. Viņu vidū bija arī viens mākslinieks—grafiķis Jezups Dekšņa.

Latgales pirmās atmodas pievilcības spēks un mērķi bija tik nozīmīgi, ka to atbalstīja arī latgalieši, kuri bija sasnieguši augstu stāvokli toreizējā varas hierarhijā. Jau minētais cara galma kalpotājs Aloizs Lauris Trūps (kurš cita starpā brauca uz Latgali, kur Bukmuižā bija rīkots vakars un pats spēlēja virsnieka lomu A.Skrindas lugā "Pēdējie divi rubļi"). Lai cik tas arī būtu paradoksāli, atmodas atbalstītāju vidū bijuši trīs latgalieši— krievu armijas ģenerāļi Antons Kazradzis (Kazričs, 1862—1917), Benedikts Zazerskis (1867—1917), Ignats Čeksters (1842—1914) un viens pulkvedis Jānis Kantinieks (1865—1904). Benedikts Zazurskis ir vienīgais latvietis, kurš ieguvis ne tikai augsto ģenerāļa pakāpi, bet bijis arī gubernators Krimā no 1912. līdz 1917.gadam. Viņš materiāli un morāli atbalstījis atmodu, aizstāvējis latgaliski latvisko valodu, apciemojis savus novadniekus — sakstagaliešus. Lai arī dzīvojis svešā vidē, ģenerāļa ģimenē valdījis nacionāls gars un ievērotas latgaliskās tradīcijas. Viņa sieva bijusi latviete no Dagdas puses. Lielā valstsvīra un sabiedriskā darbinieka dzīve beigusies traģiski. Bēgot no boļševikiem 1917.gada 19.decembrī, B.Zazurskis kopā ar sievu un trijiem bērniem noslīcis Melnajā jūrā.

...Nekas no labi veiktā nepazūd bez pēdām. Pirmās atmodas turpinājums secīgi un organiski pārgāja otrajā — Latvijas Republikas laika atmodā. Trešā atmoda, kura aizsākās astoņdesmito gadu beigās, turpinās arī šodien. Liecinājums tam ir divas Latgales augstskolas un citas rosmīgas mācību iestādes, Latgales Pētniecības institūta aktīvā darbība, Latgales Kultūras centra izdevniecības klajā laistās daudzās grāmatas, LTS, Latgales Kultūrvēstures muzeja radoši rosīgais darbs, Daugavpils un Rēzeknes teātru uzvedumi, nelielā, bet ņiprā latgaliskā avīze "Zemturs" un citi izdevumi. Kā arī daudz kas cits, kurā ar gandarījumu jūtam Latgales pirmās atmodas atbalsis, ideju un mērķu piepildi.

Referāts Rēzeknes Augstskolā starptautiskajā zinātniskajā konferencē "Integrācijas problēmas mūsdienās" 1999.gada 29.aprīlī