Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”

• Kristīne Jaunzeme. Valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšana

Publiskās pārvaldes jēdziens mūsdienu demokrātiskajās valstīs ietver ne tikai valdības lēmumus un likumu ieviešanu vai administratīvo lēmumu pieņemšanu, bet arī politikas izstrādi un politisko padomu sniegšanu. Parasti valsts pārvaldes definīcija aptver arī publiskos pakalpojumus, faktiski visas publiskās funkcijas, izņemot komercdarbību. Lai īstenotu publiskās funkcijas, ir izveidota valsts pārvaldes institucionālā sistēma, kuras mērķis ir kalpot sabiedrībai. Šā mērķa īstenošana var izpausties vismaz divos veidos. Pirmkārt, tādas pārvaldes sistēmas izveidošana, kas nodrošina kvalitatīvu un iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu pārvaldes funkciju veikšanu. Otrkārt, pašas sabiedrības iesaistīšana valsts pārvaldīšanas lietu kārtošanā, atsevišķu pārvaldes uzdevumu izpildi deleģējot privātpersonām.

Ņemot vērā Latvijas valsts pārvaldes milzīgo aparātu un resursus, kas tiek patērēti šā aparāta uzturēšanai, daudzkārt izskanējuši viedokļi, ka daļa no pārvaldes funkcijām, uzdevumiem un publiskiem pakalpojumiem būtu nododami izpildei privātpersonām, tādējādi samazinot gan valsts pārvaldes uzturēšanas, gan arī funkciju izpildes izmaksas. Tāpat arī nereti tiek sajauktas publiskās pārvaldes darbības jomas, proti, darbības, kur vienpusēji tiek īstenota publiskā vara, publisko pakalpojumu sniegšana un komercdarbība, uzskatot, ka darbība jebkurā no minētajām jomām var būt pārvaldes uzdevumu deleģēšanas priekšmets. Šā raksta mērķis ir analizēt pārvaldes uzdevumu deleģēšanas teorētiskos un tiesiskos aspektus, it īpaši uzmanību pievēršot pārvaldes uzdevumu deleģēšanai privātām personām un pārvaldes uzdevumu deleģēšanas nošķiršanai no citām privātpersonu iesaistīšanas valsts pārvaldē formām.

• Gatis Litvins. Tiesības mainīt likumā noteikto pieteikuma pakļautību 

Ar Augstākās tiesas Senāta departamentu priekšsēdētāju sēdes 2009.gada 10.marta lēmumu lietā Nr.SKA-170 nolemts, ka personas tiesību uz pieeju tiesai nodrošināšana ir būtiskāka tiesiska vērtība par precīzu kompetences sadalījuma ievērošanu starp dažādām tiesām. Tāpēc, ja vispārējās jurisdikcijas tiesa atteikusies pieņemt prasības pieteikumu uz tā pamata, ka lieta izskatāma administratīvā procesa kārtībā, un persona attiecīgi iesniegusi pieteikumu administratīvajā tiesā, administratīvajai tiesai pieteikums ir jāpieņem izskatīšanai pat tad, ja tā atzīst, ka lieta atbilstoši likumam izskatāma civilprocesa kārtībā.

Šis lēmums ir viens no retajiem, kas pieņemts atbilstoši likuma “Par tiesu varu” 50.panta piektajai daļai un Administratīvā procesa likuma 121.panta ceturtajai daļai, kas noteic: ja jautājums par pieteikuma vai lietas pakļautību atzīstams par sevišķi sarežģītu, tiesa vai tiesnesis vēršas ar iesniegumu pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja pakļautības jautājuma izšķiršanai. Lēmumā ietvertās atziņas raisa pārdomas par minētajos pantos ietvertā tiesību institūta mērķi un uzdevumu, tiesas tiesībām noteikt lietas pakļautību, personas mērķiem, vēršoties tiesā, un res judicata principa neaizskaramību.

“Jurista Vārda” redakcija