Vēl viena daudzpusīga mūža gājums

Šodien, 28.jūlijā, nacionālajam dzejniekam, pedagogam un politiķim Atim Ķeniņam aprit 125.dzimšanas diena. Pulksten 16 pie bijušās Ķeniņu ģimnāzijas Tērbatas ielā 15/17 tiks atklāta piemiņas plāksne. Stundu vēlāk Mūzikas akadēmijā notiks Ķeniņu dzimtas, Rakstnieku savienības, Jāņa Rozes apgāda un Kultūrkapitāla fonda rīkota literāra piemiņas pēcpusdiena un dzejas izlases "Mājup" atvēršanas svētki. "LV"

1902.gadā — jaunības vētru un dziņu laikā

Ap 1910. — 1912. gadu, ar dzejnieku Frici Bārdu

Dzejniekam, pedagogam un politiķim Atim Ķeniņam — 125. Atis Ķeniņš dzimis 1874.gada 16.(28.) jūlijā Tukuma apriņķa Grenču pagasta Lieļos, kalpa ģimenē. Astoņu gadu vecumā viņam sākās darba gaitas — turpmākās piecas vasaras viņš bija gans apkārtnes saimnieku mājās. Ziemas savukārt aizritēja skolas solā — no 1883. līdz 1888.gadam Grenču pagasta skolā, nākošos divus gadus Irlavas skolotāju semināra paraugskolā, bet 1891.—1894.gadā viņš bija Irlavas skolotāju semināra audzēknis. Pēc ļoti sekmīgas skolotāju semināra pabeigšanas viņš kļuva par palīgskolotāju Jelgavas kurlmēmo skolā, rosīgi iesaistījās arī Jelgavas Latviešu biedrības darbībā. 1895.—1896.gadā Ķeniņš bija skolotājs Līvbērzes pagasta skolā, bet tad atgriezās iepriekšējā darba vietā, kur pabija vēl vienu gadu. 1897.—1900.gadā viņš ir skolas priekšnieks un ērģelnieks savā dzimtajā pusē Tukuma apriņķa Zemītes pagastā.

1897.gadā Ķeniņš apprecējās ar pazīstamo izglītības darbinieci un rakstnieci Annu Rūmani un viņas vadībā Zemītē ierīkoja papildu klasi skolēnu sagatavošanai vidusskolām. No 1900.gada Atis Ķeniņš darbojās Rīgā, uz sievas vārda nodibinātajā pirmajā latviešu sieviešu četrklasīgajā proģimnāzijā Āgenskalnā, kuru 1906.gadā pārveidoja par astoņklasīgu sieviešu ģimnāziju. Ieguvis mājskolotāja, vēlāk ģimnāzijas skolotāja tiesības vācu valodā, Ķeniņš nodibināja arī zēnu tirdzniecības skolu. Viņš tolaik bija kļuvis arī par iecienītu lektoru strādnieku sapulcēs Mīlgrāvī un Ziemeļblāzmā.

Atis Ķeniņš ar sajūsmu piedalījās 1905.gada brīvības kustībā, kurā skolotājiem vispār bija izcila loma. Reakcijas un soda ekspedīciju laikam iestājoties, viņš bija spiests kādu laiku uzturēties Pēterburgā un Somijā, taču tieši represēts netika. Zēnu tirdzniecības skolas vadīšana gan viņam turpmāk tika liegta, taču liberālais mācību iestāžu kurators Ļevšins neiebilda pret to, ka šī skola 1907.gadā tiek pārorganizēta par zēnu reālsoku un Ķeniņš ir tās direktors (tā sacīt, tie paši vēži citā kulītē). Taču 1912.gadā Ķeniņi bija nonākuši saimnieciskās grūtībās un bija spiesti savas skolas pārdot. Arī par kuratoru bija kļuvis nikns reakcionārs Prutčenko, kurš 1913.gadā piespieda Ati Ķeniņu no izglītības darba aiziet.

Par naudu, kas bija iegūta no skolu pārdošanas, Atis Ķeniņš 1912.gadā nopirka 65 hektārus lielo Siljāņu saimniecību Rīgas apriņķa Bebru pagastā un sāka nodarboties ar lauksaimniecību un rakstniecību (1914.gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums "Potrimpa zeme"), bet Anna Rūmane-Ķeniņa aizbrauca uz Ženēvu un sāka studijas universitātē.

Līdztekus skolotāja darbam Ķeniņš iesaistījās grāmatu izdošanā. 1904.gadā viņš kopā ar A.Saulieti un J.Rozentālu nodibināja grāmatu apgādu "Zalktis", kas izdeva A.Saulieša un J.Poruka kopotos rakstus, literatūras un mākslas almanahu, vēlāk žurnālu "Zalktis".

Sākoties Pirmā pasaules kara bēgļu kustībai, Atis Ķeniņš devās uz Maskavu. Tur viņš atkal pievērsās pedagoga darbam, kādu laiku bija arī skolas direktors, taču sevišķi rosīga šajā periodā bija viņa sabiedriskā darbība. Viņš strādāja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, vadīja Latviešu bēgļu apgādāšanas Maskavas komitejas izglītības un kultūras nodaļu, organizēja patversmes un skolas bēgļu bērniem un izstrādāja šīm skolām latviskas izglītības programmas. 1915.—1916.gadā Ķeniņš bija Kultūras biroja sekretārs un rīkoja tā sauktos inteliģences vakarus, kā arī lielus latviešu simfoniskās un kora mūzikas koncertus Maskavas Lielajā teātrī. Atis Ķeniņš Maskavā nodibināja Viskrievijas latviešu rakstnieku un mākslinieku savienību un bija tās vadītājs. Viņš bija viens no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem un kopā ar Kārli Skalbi sastādīja pazīstamo uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!". Pēc Krievijas Februāra revolūcijas Ķeniņš piedalījās Latviešu nacionāldemokrātu partijas dibināšanā, un viņu ievēlēja Latviešu Pagaidu nacionālās padomes valdē kā izglītības lietu vadītāju. Kopā ar poļu politiķi A.Ļedņicki un citiem Atis Ķeniņš nodibināja Krievijas cittautiešu padomi un bija tās priekšsēdētājs.

Ķeniņš prata arī atlicināt laiku studijām Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru pabeidza 1918.gada pavasarī. No 1918.gada janvāra līdz septembrim viņš bija Maskavas Kooperatīvās tautas bankas inspektors un nodaļas vadītājs.

1918.gada septembra nogalē Atis Ķeniņš atgriezās Latvijā. Turpmākajos mēnešos viņš rosmīgi piedalījās neatkarīgās Latvijas valsts tapšanā — bija Tautas padomes loceklis, piedalījās un Latviešu nacionāldemokrātu partijas vārdā runāja vēsturiskajā valsts proklamēšanas aktā 1918.gada 18.novembrī.

Pēc lielinieku iebrukuma Ķeniņš devās līdzi Pagaidu valdībai uz Liepāju un no turienes aizbrauca uz Rietumeiropu, strādāja par sekretāru un juriskonsultu Maskavas Kooperatīvās tautas bankas Londonas filiālē un dzīvoja Londonā un Parīzē. Viņš atgriezās Latvijā 1919.gada rudenī un novembra sākumā no jauna aizbrauca no dzimtenes — šoreiz uz Varšavu kā Latvijas pirmais sūtnis Polijā. Taču šim amatam viņš neizrādījās esam pietiekami veikls diplomāts — pirmām kārtām savu neslēpto simpātiju dēļ Lietuvai Viļņas konflikta laikā. Ķeniņa atgriešanos Latvijā 1921.gada pavasarī tādēļ ar atvieglojumu uzņēma gan viņš pats, gan Polijas oficiālās aprindas.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņš bija zvērināts advokāts Rīgā, arī paša organizētās centrālās izglītības savienības priekšsēdētājs (1922—1937) un mēnešraksta "Ārpusskolas izglītība" redaktors (1925—1930), 1932.gadā viņš nodibināja Krišjāņa Barona tautas augstskolu, bija arī Latviešu–dāņu tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs. Kā politiķis viņš darbojās Demokrātiskā centra partijā. 1923.gadā Atis Ķeniņš otrreiz apprecējās — ar dzejnieci Austru Dāli, ar kuru kopā nostaigāja turpmākās sava mūža gaitas.

Ministru prezidenta Marģera Skujenieka vadītajā sešpadsmitajā Latvijas Republikas Ministru kabinetā (06.12. 1931.–23.03.1933.) kādreizējais kalpa dēls Atis Ķeniņš vienlaikus bija tieslietu un izglītības ministrs. Savukārt Ministru prezidenta Ā.Bļodnieka vadītajā septiņpadsmitajā Ministru kabinetā (24.03.1933.–16.03. 1934.) viņš līdz 1933. gada 15.jūnijam bija izglītības ministrs.

Laikā, kad Atis Ķeniņš bija izglītības ministrs, 1932.gada 18.februārī tika izdoti noteikumi par valsts valodu, kuros pirmoreiz bija fiksēts, ka Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu valoda. Tā kā Ķeniņš, būdams ministrs, cīnījās pret minoritāšu pārmērīgi lielo autonomiju izglītības jomā, minoritāšu aprindu opozīcija viņa izglītības politikai bija galvenais drīzās ministra demisijas cēlonis.

Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā Atis Ķeninš turpināja strādāt kā advokāts un nodevās arī rakstniecībai. 1934.gadā Ķeniņš publicēja bērniem veltītu poēmu "Ceļojums uz Saulespili". 1936.gadā iznāca viņa otrais dzejoļu krājums "Rudens un zvaigznes".

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā Atis Ķeniņš bija Demokrātiskā bloka izveidošanas galvenais iniciators tā sauktās Tautas saeimas vēlēšanās. Čekas arhīvos atrodamas ziņas, ka uz šādu soli viņu netieši mudinājis paziņa no Maskavas laikiem — Latvijas galvenais sovjetizētājs Višinskis, kurš tādējādi droši vien gribējis radīt saeimas viltusvēlēšanu demokrātisma ilūziju. Taču par Demokrātiskā bloka darbību bija informēts arī faktiskā mājas arestā esošais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš aicinājis savus domubiedrus izmantot šo iespēju, lai mēģinātu glābt bojāejošo Latvijas neatkarību ("Demokrātisko latviešu vēlētāju" memorandā, ko bija uzrakstījis Atis Ķeniņš, bija sacīts, ka būtu nepieciešams, lai "Padomju Savienība visā savā augošā varenībā atzītu par derīgu, tāpat kā līdz šim, respektēt latvju tautas un valsts patstāvību, atstājot pašai latvju tautai brīvu noteikšanu par valsts iekšējo iekārtu un par tautas materiālās un garīgās kultūras izveidošanu saskaņā ar tās vēsturisko attīstību un tradīcijām"). Negaidīti plašā un prasmīgā bloka priekšvēlēšanu darbība (neraugoties uz okupantiem un marionešu valdībai paklausīgās centrālās vēlēšanu komisijas pretdarbību, izdevās sagatavot pamata un rezerves kandidātu sarakstus visos piecos vēlēšanu apgabalos, daudzās vietās Latvijā izplatīt savus uzsaukumus, kas sākās ar vārdiem "Mēs gribam saglabāt brīvo un neatkarīgo Latviju, mēs negribam to zaudēt") nobiedēja komunistus, un 9.jūlijā bloka telpās ielauzās čekisti, kuri konfiscēja un iznīcināja visus vēlēšanu materiālus. Tā beidzās lielākā organizētā nacionālās pretošanās kustība pret Latvijas neatkarības iznīcināšanas procesu; patriotisku motīvu vadīti, šajā kustībā bija vienojušies gan 15.maija režīma piekritēji, gan šī režīma noliedzēji.

Divus mēnešus vēlāk čekisti arestēja Ati Ķeniņu, un viņam tika izvirzīta apsūdzība Demokrātiskā bloka organizēšanā. 1941.gada 8.martā viņu izsūtīja nometinājumā uz Akmoļinskas apgabalu Kazahijā uz pieciem gadiem, skaitot no aresta dienas — 1940.gada 19.septembra. Izsūtījumā Ķeniņš strādāja par skolotāju, taču kara laikā Vilis Lācis bija viņu savervējis par Maskavas radio korespondentu raidījumiem uz vācu okupēto Latviju. Tādēļ jau 1944.gada februārī Ķeniņam tika ļauts pārcelties uz Maskavu. 1945.gadā viņš atgriezās Rīgā, bija Rīgas pedagoģiskā institūta profesors un latviešu valodas un literatūras katedras vadītājs, 1946.—1950.gadā arī Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.

1951.gadā Atis Ķeniņš tika otrreiz arestēts un kā bijušais "buržuāziskās valdības ministrs" kopā ar dzīvesbiedri nosūtīts nometinājumā uz 10 gadiem Kokčetavas apgabalā Kazahijā. Nopelnīto pensiju viņam nemaksāja, un sirmgalvis, 2.grupas invalīds, bija spiests pelnīt līdzekļus izdzīvošanai, strādājot par angļu valodas skolotāju. Pēc Staļina nāves, režīma šķietamās liberalizācijas apstākļos, Ata Ķeniņa lieta tika pārskatīta, un 1955.gada janvārī viņam atļāva atgriezties Rīgā, kur viņš no jauna sāka strādāt Rīgas pedagoģiskajā institūtā, 1958.—1959.gadā Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā vadīja Tekstoloģijas sektoru.

1961.gada 9.martā nerimtīgā tautas darbinieka mūža pavediens pārtrūka un Rīgas Meža kapi deva viņam mājvietu.

Dipl. hist. Elmārs Pelkaus

— "Latvijas Vēstnesim"

Foto no J.Misiņa bibliotēkas fondiem