Uzrunā Aleksandra Čaka 20. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,

Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?..

Otrdiena, 1930. gada 29. jūlijs. Laiks gandrīz tikpat tveicīgs kā pēc 69 gadiem: ūdens temperatūra Bulduros no rīta 18,4 grādi, gaiss vēl siltāks. Rīgas apgabaltiesā turpinās prāva pret komunistiem. Nacionālajā operā viesojas nēģeru operetes trupa "Black Flower". Laikrakstā "Jaunākās Ziņas" pirmajā lappusē ievietots Plūdoņa dzejolis "Vējaina ganu diena". Pirms 11 dienām šajā pašā avīzē varēja lasīt pēdējos Jāņa Ziemeļnieka pantus , kas nodrukāti jau pēc autora nāves. Čehoslovākijā iestudēti Rūdolfa Blaumaņa "Indrāni". Āgenskalna līcī ap pulksten diviem naktī pil-nīgi nesaprotamā kārtā nogrimis pilsētas tvaikonis "K", kam no rīta virs ūdens rēgojas tikai kuģa pakaļgals.

Nekur ne ar vārdu todien nav pieminēts 28 gadus vecs četru dzejas mazgrāmatiņu autors Aleksandrs Čaks, kura svaigākais "Vasaras dzejolis" iespiests "Jaunākajās Ziņās" 1. jūlijā un vai pušu plīst no paša rakstītāja dzīvesprieka:

Sēžu es smiltīs un elpoju kāri

Gaisu, kas vizmo kā zīds.

Steidzoties tālē, slīd mākoņi pāri

Balti kā krīts.

Bet tieši 29. jūlijā, tobrīd, kad aiz loga valda nakts melnums, iespējams, pat tajā stundā, kad Daugavas dzelmē pazūd kuģis "K", Aleksandrs Čaks sacer 24 dzejas rindas, bez kurām pēc tam vairs nav iedomājama mūsdienu latviešu literatūra:

"Miglā asaro logs..."

Tas ir tīrraksts, kur ik pantā autors izdarījis labojumus, meklējot vistrāpīgākos, tiešākos vārdus. Pēc pusotra mēneša — 18. septembrī — dzejolis nonāks pie lasītājiem jau pieminētajā laikrakstā "Jaunākās Ziņas". Un drīz vien aizies tautā arī kā dziesma — mazliet smeldzīga melodija ar satraukti skaldītu ritmu. Autora doto sava dvēseles kliedziena virsrakstu "Atzīšanās" daudzi dziedātāji nezinās. Un var jau būt, ka tas nemaz nav tik būtiski, jo Aleksandra Čaka dzejas krātuvē ir vismaz vēl divi dzejoļi ar tādu pašu nosaukumu. Turklāt viens no tiem avīzē bijis izlasāms pirms diviem mēnešiem, 28. maijā. Šīs "Atzīšanās" noslēguma rindas:

Nekā nav bijis un arī tagad nava,

Tik savu nemieru es varu citiem dot.

Tik savu nemieru,

kas man pār galvu gruvis

Ar smīnu riebīgu kā bende ass un kārs.

No dzīves smīnošās to vienīgo es guvis

Ar savu dvēseli kā ūdensroze vārs.

Dīvaina sakritība, bet jau pirms 12 mēnešiem dzejnieks kavējies līdzīgās noskaņās kā "Miglā asaro logs..." To turpat "Jaunākajās Ziņās" 1929. gada 6. jūlijā pauž astoņrinde "Naktī":

Nomalēs, kur dzīvo starovieri,

Garos šķūņos smaržo savests siens,

Vēsam stabam piekļāvies ar pieri,

Gaidīju — līdz naktī nosit — viens.

Bet tu nenāci, kā viss, ko gaidu, nenāk,

Pretim nebrauca pat rūcot trams.

Un es biju nelaimīgs, kur senāk

Apkārt skrēju jautri svilpodams.

Vai tas liecinātu, ka jūlijs Aleksandram Čakam vispār ir skumīgu apjautu un saldu moku mēnesis? Droši vien, ne. Jo viena no lielākajām dzīves režisorēm ir nejaušība. Turklāt dzejniekam ar viņa atvērto sirdi tā kārtis jauc daudz biežāk nekā citiem cilvēkiem.

Kam īsti veltīts "Miglā asaro logs"? Viena no sievietēm, kas autoram bija vistuvākā mūža pēdējā desmitgadē — Milda Grīnfelde, 1970. gadā atmiņu grāmatā "Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku" attēlo, kā dzejoli, kam nav pat vēl īsti nožuvusi tinte, laimē starodama no autora rokām saņēmusi viņas līdzaudze Angelika Blaua. Tas varētu būt bijis īsi pēc dzejoļa radīšanas. Kad tieši? Laimīgie taču stundas neskaita un arī kalendārā pārlieku bieži neskatās.

Nupat Milda Grīnfelde vēlreiz, sarunā ar "Latvijas Vēstnesi" pakavējās atcerēs par un ap dzejoli "Atzīšanās".

Angelika pirms gadiem divdesmit bijusi iebraukusi Rīgā no Amerikas Savienotajām Valstīm, kas daudziem latviešu bēgļiem deva patvērumu pēc Otrā pasaules kara. Kad abas jaunības draudzenes sastapušās, Angelika teikusi, ka Mildas Grīnfeldes apcerē viņa esot pārāk izslavēta: "Starp mani un Aleksandru Čaku taču patiesībā nekā tāda nebija..."

Nekā tāda... Ja ar šiem vārdiem saprot seksu, tad tiešām nebija. Angelika nekļuva par dzejnieka mīļāko, jo tolaik ceļš līdz šīm attiecībām nebeidzās aiz pirmā līkuma. Vismaz Aleksandram Čakam ne. Tomēr ne reizi vien dzejnieks kalpojis Angelikai par sargeņģeli. Un nebūs aplami apgalvot, ka daiļā, gudrā un neparastā meitene kādā dzīves posmā ir bijusi deviņus gadus vecākajam dzejniekam mīļotā. Mūza. To jau pierāda viņai uzdāvinātais dzejolis. Tā sākumrindas autors ierakstījis arī Angelikai dāvinātajā grāmatā "Mana paradīze", veltījumu beidzot ar "...Angelikai... Mīlu! Aleksandrs Čaks".

Otrā pasaules kara laikā šis krājums ar visu ierakstu nonāca Angelikas māsīcas Dainas Sostes rokās. Un vēlāk čeka to konfiscēja ...kā aizliegto literatūru. Stāsta pensionētā ārste Daina Rozenšteina:

— Angelika kara beigu posmā ar vīru Arvīdu Kļaviņu un trim meitām dzīvoja Tukumā. Kad ciemojos māsīcas ģimenē un kārtējo reizi pārlapoju "Manu paradīzi", jau bija skaidrs — Kļaviņi dosies bēgļu gaitās. Un Angelika ieteicās, lai Aleksandra Čaka dzeju grāmata ar visu veltījumu paliek pie manis, jo Arvīds šo sējumiņu dikti nevarot ciest... Tas varēja būt 1945. gadā, kad man palūdza šo grāmatu palasīt kolēģe — ārsta Kristapa Rudzīša vedekla. Bet pie viņiem naktī čeka sarīkojusi kratīšanu. Un līdz ar citām grāmatām čekisti pievākuši arī "Manu paradīzi". Var jau būt, ka šī grāmata vēl kādā mājā ir, bet ticamākais — tā ir iznīcināta... Vai jūs zināt, ka Angelikai dzejoļus veltīja ne tikai Aleksandrs Čaks, bet arī Edvarts Virza — krietni vecāks kungs?

Milda Grīnfelde savukārt vēlāk atzīstas, ka arī viņu vai visu mūžu interesējuši vecāki, nobrieduši vīrieši. Un nevis līdzaudži. "Es uzaugu kopā ar trim puikām, saviem brāļiem. Un man arvien šķita, ka puikas nav par pilnu ņemami. Jaunībā jūsmoju par dzejnieku Edvartu Virzu, man patika profesors Jānis Endzelīns, biju samīlējusies Latvijas Universitātes kora "Dziesmuvara" diriģentā un skaņradī Ādofā Ābelē. It īpaši tāpēc, ka dziesma man visu mūžu ir valdzinājusi. Var jau būt, ka tā esmu kādam nodarījusi pāri, jo, atklāti runājot, arī puikām patiesībā nav nekādas vainas."

Vēl viena no Aleksandra Čaka iecerētajām — Leontīne Rundele, kurai viņš veltījis ne vienu vien dzejoli, stāstījusi, ka arī "Miglā asaro logs" ir bijis adresēts tieši viņai... Šo apgalvojumu vairs nevar ne pierādīt, ne noliegt. Un tagad tas nemaz nav arī svarīgi. Jo dzejolis jau 69 gadus pieder visai tautai. Visupirms tiem, kam varbūt tieši dzeja palīdz tikt pāri mulsumam un skaļi pateikt mūžvecos un allaž jaunos sirds atslēgas vārdus: "Tikai tevi es mīlējis esmu..."

29. jūlijs ir dzejoļa "Atzīšanās" dzimšanas diena. Jau 69. Cienījamu sirmgalvi šādā brīdī varētu godināt ar mūsu tautai tik tradicionālo vēlējumu "Daudz baltu dieniņu!"

Kā sumināt dzejoli un tā radītāju?

Piestāsim uz mirkli darbu un pienākumu nebeidzamībā. Un biedru pulciņā vai arī tikai klusi pie sevis sāksim dziesmu. To pašu, kas beidzas ar vārdiem:

Laikam asinīs manās savas lūpas

tu mērc,

Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?.