Par mūsu gadsimta mīlas Augsto dziesmu, par Angeliku, divu latviešu dzejnieku mūzu

1934.gadā laulību dienā, kad blakus nav ne Aleksandrs Čaks, ne Edvarts Virza, bet gan Viņš — ārsts Arvīds Kļaviņš

Angelika 16 gadu vecumā, 1926. gadā. No kreisās: tēvs Pēteris Blaus, brālis Pēteris, brālis Jānis, māte Karlīne, Angelika, brālis Kārlis

Dzīve nav piparbodīte, kur pircējiem labumus sadala pēc pieprasījuma un naudas maka biezuma — tā nevienam kāroto nepasniedz uz zelta paplātes. Tomēr dažiem arvien visa tiek vairāk nekā citiem. Arī Cēsu viesnīcnieka meitai Angelikai Blauai. Jo Latvijā nav nemaz tik daudz sieviešu, kurām savus dzejoļus būtu veltījuši uzreiz divi mūsu literatūras dižgari — Aleksandrs Čaks un Edvarts Virza. Par pēdējo gan stāsta, ka autors savus veltījumus sacerējis, jau saprazdams — viņam šīs jaunās dāmas sirdi neiekarot... Vai šīm runām bija pamats? Atbildes nav.

Toties literatūrzinātniece akadēmiķe Janīna Kursīte savā arhīvā uzgāja nu jau nelaiķa Viļņa Eihvalda 1998. gada 21. janvārī viņai rakstītu zīmīti:

"Lūk, visas zvaigznes nobāl jau

Mirdz tikai Angelika Blau."

E.Virzas ekspromts skaistai jaunai meičai, ko dzejnieku sabiedrībā tika ievedis A. Čaks. (No mana drauga Nikolaja Klēģera mutvārdu liecības.)

Zīmītes otrajā pusē V.Eihvalds apstiprinājis, ka Andželika ir tā pati Angelika. Abi dzejoļi ievietoti 1933. gadā izdotajā E. Virzas grāmatā "Dzejas un poēmas".

Šoreiz nav svarīgi motīvi, kāpēc tapis tas vai cits dzejolis, bet iepazīt kaut mazliet pašu dzejnieku mūzu, par ko velti meklēt tuvākas ziņas grāmatās vai presē.

Angelika Blaua dzimusi 1910. gada 23. jūlijā Cēsīs viesnīcas īpašnieka ģimenē. Vecāki mudinājuši interesēties par komerczinībām un tautsaimniecību, bet meitene — gluži otrādi — sākusi studēt teoloģiju, tomēr biežāk bijusi redzama literatūras un mākslas profesoru lekcijās un rakstnieku sabiedrībā. Ar Aleksandru Čaku iepazinusies tolaik, kad viņš Drabešos divdesmito gadu otrajā pusē strādāja par skolotāju. Slepus no vecākiem braukusi ciemos pie dzejnieka, mērojot ceļu no Cēsīm uz Drabešiem ar velosipēdu — to apcerējis savās atmiņās Anšlavs Eglītis.

Trīsdesmito gadu sākumā Angelika pat vienreiz teikusi sprediķi Āraišu baznīcā. Gan ne no kanceles, jo nav bijusi ordinēta, bet no pults dievlūdzēju priekšā.

1934. gadā apprecējusies ar Aleksandra Čaka draugu ārstu Arvīdu Kļaviņu. Pēc tam cita pēc citas sevi pasaulē pieteikušas meitas Ilze, Rūta un Māra. Otrā pasaules kara beigu cēlienā kopā ar vīru un bērniem devusies svešumā. Bēgļu nometnēs Vācijā reizēm nācies dzīvot pusbadā.

Kad pavērās iespēja, Kļaviņu saime izceļojusi uz Austrāliju, taču tur ģimenes galvam nav ļauts strādāt par ārstu bez pārbaudījumu kārtošanas, tāpēc tālākās gaitas vedušas uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tagad Angelika Kļaviņa mitinās pie savām meitām ASV. Pēdējo reizi ciemojusies Latvijā 1996. gadā, izrādot lielu interesi par mākslas izstādēm un koncertiem.

Angelikai ir septiņi mazbērni un jau arī septiņi mazmazbērni.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: no Dainas Rozenšteinas arhīva

Edvarts Virza

Šūpolēs

Ne šūpolēs, kas iespēj doties

Līdz bērzu galiem tiko tik,

Bet tavās rokās šūpojoties

Es augstāk kļūšu, Andželik!

Nav bail par likteni man savu,

Kā padebešos meža zoss,

Tā nomaldīšos acu tavu

Bez gala jautros klajumos.

Tur ieklīdīšu gulbju baros

Un došos līgsmi līdzi tiem,

Balts, vizuļodams saules staros,

Uz nezināmiem ūdeņiem.

Tos visus aromātus jaukus

Tur ieelpošu, ar ko prot

Dievs piesmaržināt zemes laukus

Šīm maija dienām atnākot.

Aleksandrs Čaks

Atzīšanās

Miglā asaro logs. Ko tur liegties,

nav vērts:

Tikai tevi es mīlējis esmu. —

Kādā dīvainā sulā savas lūpas

tu mērc,

Ka tās kvēl ar tik sarkanu

dvesmu? —

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz,

Un vairs nezinu miera ne mirkli. —

Uz tā stūra, kur lūdz naudu

ubags sev greizs,

Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena, vai nakts,

ielās klīstu viens pats,

Rauju lapas no kokiem un ceru.

Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts,

vai tavs mats,

Bet tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos,

varbūt

Tavas acis tur redzēšu spīdam,

Bet man cerību putni tikai

smadzenēs zūd,

Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi mans draugs?..

Vai tai blāzmā, kas kūst

Man no vientuļā mākoņa sejā?..

Jeb no tevis man tik, kā šīs ilgas,

kas lūzt

Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties,

nav vērts:

Tikai tevi es mīlējis esmu, —

Laikam asinīs manās savas lūpas

tu mērc,

Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?..

Edvarts Virza

Andželika

Caur tevi nācis mūzu varā,

Šai mierīgajā vakarā,

Bērns skaistais, nokļūstu es garā

Ar tevi maigā sakarā.

Jo tu tik prieku ļaudīm dari

Un saule tā, ko gaidām mēs,

Un kas jau iet uz pavasari

Spīd tavu vaigu bedrītēs.

Tik draiskulīgu aprīļdienu

Tavs balss ap sevi izburt prot,

Kā tajā sadzirdu ar vienu

Es bezdelīgas čivinot.

Cik slavens vārds ir Andželika!

Un apskaužu es visus tos,

Kam dziesmās apdziedāt to tika

Un uzgleznot to audeklos.

Bij ņemt no tā, kas Andželikā

Pat Venēcijas dodžam prāts

Un kļuva Marka bazilikā

Viņš reiz ar tevi salaulāts.

Bet nu caur mežiem sniega krēpēs

Un tāla senai pasaulei,

Tu kājām, tērptām žiglās slēpēs,

Kā nevaldāma stirna skrej.

Kā tiktos lai no Rīgas skāviem

Tu mani tajos mežos vil,

Kur saules pusē priežu stāviem

Jau pirmie sveķi lejup pil.

Tur klausītos uz Gaujas kraujā,

Pie sirds tev ausi licis klāt

Kā as’nīs šalc tev cita Gauja,

Ko ziema nespēj stindzināt.

Traks meitēns iedvēš sapni traku,

Kas nevar īstens būt necik,

Un skumji smaidīdams tev saku:

Ar labu nakti, Andželik!

Pēdējo gadu uzņēmums. Ar Angelikas roku attēla otrajā pusē uzrakstīts tikai viens vārds: "Vecums..."

Angelika Cēsu pilsdrupās: 1931.gads