Par pilsētu un pagastu jaunajiem simboliem

Latvijas valstij nodibinoties, tai nebija savu ģerboņu veidošanas tradīciju. Līdz tam pastāvēja tikai svešu varu ģerboņi un sveštautiešu dzimtu vapeņi jeb ģerboņi. Tolaik jaunās republikas dibinātājiem šķita pieņemams saules motīvs. Pirmo Latvijas valsts ģerboņa kompozīciju ar austošu sauli, trijām zvaigznēm un L burtu tajā ir zīmējis un veidojis mākslinieks Burkards Dzenis. Šis ģerbonis tika lietots no 1918.gada līdz 1921.gada 15.jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas valsts ģerboni un apstiprināja jaunu pēc ievērojamā grafiķa Riharda Zariņa meta izstrādātu ģerboņa attēlu. Šo ģerboni Latvijā oficiāli lietoja līdz 1940.gada vasaras liktenīgajiem notikumiem.

Lai sakārtotu heraldisko simboliku valstī, 1923.gada 4.jūnijā tika nodibināta Heraldiskā komiteja. Tā pārbaudīja lietojamos un iesūtītos pašvaldību ģerboņus, kā arī izstrādāja to projektus. Bez Heraldiskās komitejas akcepta nedrīkstēja ieviest jaunus un grozīt jau lietotus ģerboņus. Tās lēmumi stājās spēkā pēc tam, kad tos bija apstiprinājis Valsts prezidents.

Latviešu tautas trešās atmodas laikā Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs jau 1988.gada 29.septembrī pieņēma lēmumu par kultūrvēsturiskās simbolikas izmantošanu, kurā bija paredzēts atbalstīt iniciatīvu atjaunot vēsturisko simboliku un izveidot heraldikas komisiju, kas koordinētu valsts un citu ģerboņu izveidošanas darbus un dotu atzinumus ģerboņu galīgo variantu apstiprināšanai.

Likums par Latvijas PSR valsts ģerboni tika pieņemts 1990.gada 15.februārī, un tad arī apstiprināja lielā un mazā valsts ģerboņa attēlus. Atbilstoši starptautiskajiem heraldikas principiem R.Zariņa izveidotos ģerboņa attēlus koriģēja mākslinieki Juris Ivanovs un Jānis Krievs. Šo likumu papildināja un precizēja 1991. un 1992.gadā, bet jaunu likumu "Par Latvijas valsts ģerboni" Saeima pieņēma 1998.gada 19.februārī, kas stājās spēkā ar 1999.gada 1.janvāri.

Jau 1991.—1992.gadā Latvijas Republikas Augstākās padomes pārraudzībā darbojās Heraldikas terminoloģijas komisija mākslas zinātnieka un vēsturnieka Imanta Lancmaņa vadībā. Tā izstrādājusi visu Latvijas tā laika pilsētu un novadu ģerboņu aprakstus, radot no jauna vai atjaunojot un saskaņojot senāk lietotos heraldikas terminus. Šī komisija daudz uzmanības veltījusi heraldikas pamatterminu sistēmas izveidošanai un terminu hierarhijas precizēšanai.

Lielu darbu paveica arī Latvijas Kultūras fonds. Ar tā atbalstu mākslinieku grupa atjaunoja, precizēja un koriģēja 20.—30.gados Latvijā izmantoto pilsētu un novadu ģerboņu zīmējumus, sakārtojot tos atsevišķās mapēs. Jāsaka, ka daļa pašvaldību attiecīgās mapes vēl šobrīd nav saņēmušas, ko vēl joprojām var izdarīt, griežoties Kultūras fondā.

Ar Valsts prezidenta un Ministru prezidenta 1994.gada 19.februāra rīkojumu Nr.1 tika atjaunota Valsts heraldikas komisija. Tās darba apjoms salīdzinājumā ar 20.—30.gadiem ir ievērojami palielinājies, jo saskaņā ar likumu par pašvaldībāmarī ikvienam pagastam ir tiesības uz savu ģerboni. Un jāatzīst, ka pagasti ir visai ieinteresēti un rosīgi sava ģerboņa izveidē.

Heraldikas komisija, apstiprinot jaunos ģerboņus, vadās pēc principa, ka tiem ir jābūt zināmā atbilstībā agrākajiem, vēsturiskajiem, jau apstiprinātajiem ģerboņiem. Tāpat komisija raugās, lai līdzšinējās heraldiskās zīmes neatkārtotos. Bieži vien nākas veikt lielu izskaidrošanas darbu, norādot, kāpēc ir jādara tā un ne citādi. Dažas pašvaldības nāk ar jau gatavām skicēm, kurās ir ievēroti visi noteikumi, citkārt tām tiek ieteiktas gluži jaunas idejas, kuras pašvaldības lielākoties arī pieņem. Sākotnēji pašvaldību piedāvātie ģerboņu varianti bija ļoti vienveidīgi, jo kura gan Latvijas apdzīvotā vieta neatrodas pie ūdeņiem, kurā gan nav kāda vēsturiska celtne — baznīca, pils, muiža, kur gan nav notikušas brīvības cīņas? Bet pamazām darbs ar panākumiem virzās uz priekšu.

To apliecina šoreiz "Latvijas Vēstnesī" publicējamie 13 jaunizveidoto pilsētu ģerboņu oficiāli akceptētie apraksti un attēli.