Daidžests. Citu rakstītais Nr. 50(50)

"Latvijas vadītāja izmanto Kvebekā iegūto mācību"

"The Ottawa Citizen"

— 99.07.27.

Bijušās padomju republikas prezidente uzliek veto valodas likumam, kas ir veidots pēc 101.likuma parauga.

Jaunievēlētā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga jau tagad izmanto savu četrdesmit gadu pieredzi Kvebekā, lai vadītu neatkarību ieguvušo bijušo padomju republiku.

Savā pirmajā darbībā šīs Austrumeiropas valsts galvas amatā 61 gadus vecā bijuši Montreālas universitātes profesore uzlika savu veto pretrunīgajam likumam, kas, viņas vārdiem runājot, būtu diskriminējošs attiecībā pret Latvijas krievu minoritāti.

"Likums ir līdzīgs Kvebekas 101.likumam," 17.jūnijā ievēlētā Vīķe-Freiberga teica telefona intervijā no savas rezidences Rīgā.

"Ja valodas likums ir domāts kādas valodas izdzīvošanas veicināšanai, tad ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai nepārkāptu pilsoniskās tiesības."

Prezidente uzlika savu veto likumam, kas daļēji ir ticis veidots, izmantojot Kvebekā esošo aizliegumu par atklātībā pieejamajām angļu valodā esošajām reklāmām un uzrakstiem, jo tādējādi tas pārkāptu Eiropas Savienības likumus un līgumus un aizkavētu Latvijas centienus iestāties ES, teica Vīķe Freiberga.

Viņa atzīmēja, ka vispretrunīgākā vieta likumā ir tā sadaļa, kas aizliedz jebkādus plakātus un izkārtnes, kas nav latviešu valodā.

"Latviešiem patiktu izmantot par paraugu 101.likumu," teica prezidente. "Taču problēma ir tā, ka tad, ja viņi vēlas iekļauties Eiropas Savienībā, nākas ievērot Eiropas līgumus un likumus."

Vīķe-Freiberga atteicās parakstīt pretrunīgo valodas likuma projektu, kuru pirms nedēļas bija apstiprinājusi 100 deputātu lielā Saeima. Viņa likumu ir nosūtījusi atpakaļ parlamentam, lūdzot, lai atsevišķas likuma sadaļas tiktu padarītas skaidrākas vai pārstrādātas, kā, piemēram, sadaļa par aizliegumu izvietot izkārtnes, kas nav rakstītas latviešu valodā.

Likumdevēji cenšas saglabāt savu valodu mazajā Baltijas republikā, kur 40 procenti no 2.5 miljonu iedzīvotāju kopskaita tagad ir etniskie krievi - tas ir mantojums no Padomju Savienības, no kuras Latvija neatkarību atguva 1991.gadā.

Starptautiski atzītā Latvijas tautas kultūras eksperte, kura vēl joprojām ir Kanādas Karaliskās biedrības prezidente, Kanādā nodzīvoja 44 gadus. Taču pagājušajā gadā, atstājot savu amatu Montreālas universitātē, Vīķe-Freiberga atgriezās Latvijā, lai Rīgā vadītu informācijas centru ar nosaukumu Latvijas institūts .

Neilgi pēc tam viņa tika iesaistīta prezidenta vēlēšanu kampaņā.

Daži politiķi viņai vaicāja, vai viņa nebūt ar mieru izvirzīt savu kandidatūru pēc tam, kad Latvijas parlaments pēc pirmajām vēlēšanu kārtām nonāca strupceļā. Neviens no kandidātiem, kurus bija izvirzījušas atsevišķās partijas, nebija spējis saņemt nepieciešamo balsu vairākumu, lai ieņemtu augstāko amatu valstī.

17.jūnijā ar nelielu balsu pārsvaru Vaira Vīķe-Freiberga kļuva par pirmo sievieti, kura tika ievēlēta valsts vadītāja amatā jebkurā no bijušajā Padomju Savienības republikām vai arī Austrumeiropas valstīm.

Lielākai daļai latviešu viņa nebija pazīstama. "Es tikai paļāvos straumei," stāsta prezidente. "Tas bija tā, it kā skatītos kino - it kā tas viss notiktu ar kādu citu - ,jo viss noritēja tik strauji."

Vīķe-Freiberga teica, ka tajās valstīs, kuras savulaik atradās padomju ietekmes sfērā, tādās kā Latvija, attieksme pret sievietēm ir nevienlīdzīgāka nekā Rietumvalstīs. Taču tajā pašā laikā viņa arī atzīmēja, ka patriarhālisms nav vienīgi Austrumu iezīme.

Citējot bijušo premjerministri Kimu Kempbelu, kura pie varas atradās pavisam īsu brīdi, viņa teica: "Patriarhāla attieksme ir vērojama daudzos pasaules nostūros. Par to liecina tas fakts, ka pašlaik pasaulē ir tikai četras sievietes - prezidentes."

Lai gan daži mēdiju komentētāji viņu ir kritizējuši par to, ka viņa ir dzīvojusi ārzemēs laikā, kad 50 gadus viņas tautieši cieta no padomju okupācijas, Vīķe-Freiberga atsaka, ka dzīvošanai ārpusē ir bijušas arī savas priekšrocības, jo viņa nekad neesot bijusi komuniste.

Problēmu risināšanā viņai arī esot "anglosakšu pieeja", kurai vajadzētu palīdzēt Latvijai izrauties no padomju atstātā mantojuma, lai pievienotos Eiropas Savienībai un NATO.

"Man piemīt tendence pēc ziemeļamerikāņu modes teikt - mēģināsim atrisināt šo problēmu un tad skatīsimies, kas ir darāms tālāk," viņa stāsta. "Tā ir lietišķāka un vairāk piemērota pieeja problēmu risināšanai."

Viņas izaicinājums Latvijas krievu minoritātei varētu būt piemērs šai pieejai. Daudzas valodas pārvaldošā zinātniece, kura brīvi runā angļu, franču, vācu, spāņu un portugāļu valodās, kā arī latviski, taču ne krievu valodā, ir apsolījusi iemācīties Latvijas lielākās kaimiņvalsts valodu, ja krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji, kas nezina latviešu valodu, to iemācīsies.

"Jo vairāk kaut kas izmainās, jo vairāk viss paliek pa vecam," teica prezidente. "Ir jāaizbrauc pāri okeānam, lai atkal sadurtos ar valodu problēmu. Tāda ir dzīve."

Marks Stīvensons

"Vai latviešu valoda pāri visam?"

"Der Spiegel"

— 99.07.26. - Nr. 30

Ar veto valodu strīdā Latvijas prezidente izrāda pretestību populistiem un nacionālistiem.

Kad Rīgā valsts pensiju iestādes kompjūteri ir pārkarsuši, Olga Jevdokimova ir neaizstājama: kompjūteru sieva nodrošina failus, novērš kļūdas un pārstartē sistēmu no jauna.

Olgas ģimene Latvijā dzīvo jau veselu paaudzi. Viņas tēva, privātīpašnieka, liktenis ir līdzīgs daudzu latviešu liktenim. Viņš Staļina laikā tika deportēts uz Sibīriju. Nacionālā paraugbiogrāfija, tomēr Olgai tagad ir bail par savu darbu, jo viņa ir krieviete.

"Tas, kurš perfekti nerunā latviski, nedrīkst strādāt valsts dienestā," nesen viņai esot teicis priekšnieks. Pēc tam viņa dažus mēnešus mācījās latviešu valodu un nokārtoja valsts eksāmenu. "Taču vai ar to pietiks arī nākotnē?" viņa sev jautā. "Un ko darīt krievu izcelsmes darbiniekiem, kuri nav iemācījušies nevienu svešvalodu?"

Gandrīz visos amatos 700.000 Latvijā dzīvojošajiem krieviem, trešajai daļai no kopējā iedzīvotāju skaita, tagad ir jāapliecina latviešu valodas zināšanas. Tas neattiecas tikai uz valsts iestāžu darbiniekiem vien, bet arī uz aptiekāriem un medicīnas māsām. Arī taksisti un tirgus sievas nesaņem atļauju strādāt, ja viņi ar latviešu klientiem nespēj sarunāties viņu dzimtajā valodā. To uzrauga valsts inspekcija, kuras 18 darbinieki izseko valodu likuma pārkāpumus. Tikai 1998. gadā vien tika izteikti 3.000 oficiālie rājieni un uzlikta augsta soda nauda.

Latvija ar visiem spēkiem mēģina nostiprināt savu valodu un kultūru. No tām padomju koloniālās politikas gados pāri palika arvien mazāk, latviešu daļa vasaļu valstī samazinājās līdz 55%. Vēl šodien vairums no 1,4 miljoniem etnisko latviešu ir pārliecināti, ka latviešu valodai draud izmiršana.

"Mums ir jākompensē iepriekšējo gadu diskriminācija," saka Latvijas sestā ministru prezidenta kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā Andra Šķēles, valdošās Tautas partijas deputāte Vaira Paegle. Un Valsts valodu centra direktore Dzintra Hirša sūdzas: "Latviešiem taču arī ir tiesības uz to, lai viņi pašu valstī tiktu apkalpoti latviešu valodā."

Viņai ir taisnība. Taču dedzība ved krievu minoritātes diskriminācijas virzienā. Jūnija sākumā Latvijas parlaments ar gandrīz divu trešdaļu vairākumu pieņēma valodu likumu, kas ievērojami atšķiras no starptautiskajiem standartiem. Visas Eiropas organizācijas - EDSO, Eiropas Padome un ES Komisija - kritizēja jaunos noteikumus. "Valodu likums pārāk tālu iejaucas privātajā sfērā," sprieda EDSO Augstais komisārs minoritāšu lietās Makss van der Stūls. To, kādā valodā ir jārunā privātajā sfērā, eiropeiskas valdības nenosaka.

Saskaņā ar likumu, vārdi personu apliecinošos dokumentos ir jāraksta saskaņā ar latviešu valodas likumiem. "Mani taču sauc Šiškins, nevis Siskins," prokrieviskajā Cilvēktiesību komitejā sūdzas kāds vecāks apmeklētājs.

Sabiedriskajās vietās izliktajiem aģitācijas uzrakstiem un plakātiem turpmāk ir jābūt tikai latviešu valodā, visos sabiedriskajos pasākumos, koncertos, vai sporta svētkos ir jāizmanto valsts valoda - vai arī jānodrošina simultāntulkojums. "Vai mums arī uzraksti kapos ir jāpārraksta latviešu valodā?" jautā "Saskaņas" partijas deputāts Jakovs Pliners. "Ja kāda rokgrupa dziedās krievu valodā, tad tūlīt pat blakus kāda latviešu grupa gādās par tulkojumu?"

Finansista Džordža Sorosa fonda sponsorētā Cilvēktiesību centra vadītājam Nilam Muižniekam ir skaidrs: "Jaunais likums novestu līdz lielam sūdzību skaitam Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā." Bez tam tas traucētu ārvalstu investoriem, kuru kapitāls Latvijas ekonomikai ir ļoti nepieciešams: ir aizliegta arī līgumu noslēgšana angļu valodā.

Tā kā deputāti uz brīdinājumiem nereaģēja, iejaucās jaunā valsts prezidente, 62 gadus vecā Vaira Vīķe - Freiberga. Psiholoģijas profesore, kura amatā bija tikai dažas dienas un bez atbalsta parlamentā, drosmīgi nosūtīja delikāto valodu likumu atpakaļ parlamentāriešiem: "Mums nav izvēles: ja mēs gribam iestāties ES, mums ir jārespektē tās normas," tā viņa pamatoja savu lēmumu. Tagad pēc vasaras pārtraukuma tiks spriests atkārtoti.

Vīķe - Freiberga, kura kopā ar vecākiem 1944. gadā bēga no Sarkanās armijas, pati ir pierādījums tam, ka latviešu valoda un kultūra varēja izdzīvot arī ārzemēs. Kanādā viņa iesaistījās latviešu emigrantu apvienībā, organizēja dziesmu svētkus un uzrakstīja septiņas grāmatas par latviešu folkloru. Šo nacionālās identitātes sajūtu viņa ir nodevusi tālāk arī bērniem. Viņas dēls Kārlis, kurš Latvijā atgriezās 1990. gadā, kad tā vēl bija padomju republika, tūlīt pievienojās neatkarības kustībai.

Vīķe - Freiberga pieder pie tiem trimdas politiķiem, kuri Baltijā ir nonākuši līdz visaugstākajiem amatiem. Lietuvā pie varas ir bijušais Čikāgas vadošais padomnieks apkārtējās vides lietās Valds Adamkuss. Par Igaunijas ārpolitiku rūpējas ASV igaunis Tomass Hendriks Ilvess. Lietuvas armijas virspavēlnieks ir kādreizējais ASV armijas pulkvedis Jons Kronkaitis.

Vīķe - Freiberga dzimtenē atgriezās 1998. gadā, kur viņa vadīja Kultūras institūtu. Tikai dienu pirms viņas ievēlēšanas par prezidenti viņa nodeva atpakaļ Kanādas pasi. Deputātiem bezpartejiskā intelektuāle bija labākā kompromisa kandidāte. Taču ar savu pirmo lēmumu viņa visiem populistiem parādīja stingrību. "Es nepieļaušu, ka mani vazā aiz deguna, " viņa paziņoja. Lai varētu labāk saprasties ar krievu minoritāti, viņa mācās krievu valodu.

Latviešu paredzējumi no trīsdesmitajiem gadiem saka, ka valsts pēc grūtiem gadiem atkal uzplauks sievietes vadībā. Tomēr līdz vispārējai labklājībai valstij vēl būs kāds laiks jāpagaida. Taču apņēmīgā prezidente Baltijas valsti var vismaz uzvest uz Eiropas ceļa.

"Ar lielgabaliem uz zvirbuļiem"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.07.27.

Igaunijā un Latvijā vairojas saīgums par EDSO Augsto komisāru.

Rīga, jūlijs. Vai Baltijā atkal kārtējo reizi ir izglābtas cilvēktiesības? Ar vēstulēm, aicinājumiem un brīdinājumiem Latvija ir piedabūta tiktāl, ka tā ir paņēmusi atpakaļ likumu par valsts valodu, par kuru saka, ka tas ir pretrunā ar valsts starptautiskajām saistībām, ar Latvijas konstitūciju un tiesībām uz brīvību. Beigās visietekmīgākie izrādījās Eiropas Savienības (ES) draudi, ka valsts, ja tā neatteiksies no šī likuma, nevar cerēt, ka rudens beigās Helsinkos tiks uzaicināta uz sarunām par iestāšanos. Latvija prezidentes Vīķes-Freibergas personā izdarīja to, ko šādos gadījumos mēdz darīt centīgi kandidāti. Tā piekāpās ES gribai. Vīķes – Freibergas kundze likumu ar smagu sirdi, kā viņa pati teica, nosūtīja atpakaļ parlamentam atkārtotai caurlūkošanai. Tādējādi viņa norādīja uz to, ko Latvijā un kaimiņos esošajā Igaunijā atklāti saka nacionālisti, un ne tikai viņi: kad runa ir par politiku iepretī krievu minoritātei, ES un Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO) aizbildniecība ir nedaudz apnicīga.

EDSO Baltijā jau sen vairs nav vieglu standartu. Igaunija un Latvija, kurās EDSO misijas uzrauga izturēšanos pret krievu iedzīvotājiem, neatlaidīgi cenšas panākt to nomainīšanu. EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu un cilvēktiesību lietās Makss van der Stūls sešus gadus pēc viņa abu ārējo pārstāvniecību iekārtošanas abās valstīs ir kā dadzis acī. Jo vairāk tuvojas viņa mandāta termiņa beigas, jo skaļāka kļūst kritika. Viņa mandāts beidzas decembrī. Vēstulēs, viedokļos un ziņojumos van der Stūls iepriekšējos gados ir brīdinājis ievērot mērogus, par kuriem baltieši ne vienmēr ir bijuši pārliecināti, ka tie ir jāpielieto uz viņu valstīs. Jo kur gan citur Eiropā tautām draud briesmas kļūt par minoritāti pašu valstī? Kurā citā Eiropas valstī sava valoda ir jāaizsargā pret kādreizējās okupācijas varas valodu?

Īgnumam Baltijā par EDSO ir arī vēl citi iemesli. Cilvēktiesību sargātāji tiek kritizēti par to, ka viņi pārāk daudz pieķeras sīkumiem, bet izsaka pārāk maz priekšlikumu. Baltieši savā neapmierinātībā nav vieni. Baltijas jūras reģiona valstis jau pirms gada teica, ka Baltijas valstis, neraugoties uz rekomendāciju plūsmu, līdz šim nezin, kad, kā, kur un kādi "standarti" tām patiesībā ir jāizpilda. Tāpēc tagad Igaunija un Latvija ir ierosinājušas misijas pārveidot birojos, kas ar praktisko palīdzību nākotnē varētu piedāvāt labāku orientāciju. Kā piemērs te varētu būt Ukraina, kur EDSO misija vairs nekalpo tikai "monitoringam", bet ir pārveidota projektu birojā. Fondi un privātās organizācijas šādu darbu Baltijā veic jau vairākus gadus.

EDSO skatījumā tās Baltijas misiju pārveidošanas vai slēgšanas propagandēšanas motīvi ne vienmēr ir tālredzīgi. Organizācijā saka, ka tik efektīvi kā EDSO misijas, un galvenokārt tik izsvērti un visu pušu atzīti, līdz šim abās Baltijas valstīs nav spējusi strādāt neviena cita institūcija. Igaunijai un Latvijai draudot briesmas sevi novērtēt pārāk augstu, pirmām kārtām tad, ja domas par prestižu ņemšot virsroku pār apdomību: mēs esam izauguši, tātad mums šāda veida pamācības vairs nav vajadzīgas. Kāds cits Baltijas misiju un Hāgas Augstā komisāra mītnes arguments skan šādi: EDSO abām Baltijas valstīm ir tā priekšrocība, ka tā tām palīdz palielināt autoritāti arī iepretī Krievijai. Līdz šim Krievija vienmēr ir piekāpusies EDSO priekšlikumiem, kas tomēr nenoveda līdz tam, ka Maskavas propaganda pret Baltijas valstīm būtu kļuvusi mērenāka.

ES izturēšanās šajā jautājumā ir ievainojusi galvenokārt Latviju, kas jūtas atstāta ēnā. ES bieži vien rīkojas kā dubultspēlē ar EDSO, kad runa ir par atsauksmēm kandidātu gatavībai sākt sarunas par iestāšanos. Tāpēc izskatījās tā, it kā tad, ja Tallinā (Rēvelē) vai Rīgā netika ņemti vērā van der Stūla EDSO noteikumi, Brisele draudēja, ka izredzes uz sarunām par iestāšanos ir sliktas. Igaunija šo klinti ir apbraukusi un jau ir sākusi sarunas, un kopš tā laika uzstājas daudz pašapzinīgāk. Taču Latvijai uz to vēl ir jāgaida, nezinot, kāpēc. ES izvirza prasību pēc prasības, Rīgai nespējot saskatīt nekādu progresu. Tāpēc attiecības starp ES, Augsto komisāru un Latvijas valdību kļūst arvien smagākas. Arī neveiksmīgā valodu likuma priekšvēsturē šī trīsstūra rituāli spēlēja ne mazāku lomu kā cilvēktiesības.

Pagājušajā gadā Latvijā tika sarīkots referendums par pilsonības likumu, kas atviegloja pilsonības iegūšanu vairumam krievu iedzīvotāju, kuri līdz ar Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu un Padomju Savienības sabrukumu bija kļuvuši par bezvalstniekiem. ES pirms šī referenduma deva skaidrus signālus, ka nav ko domāt par sarunu sākšanu, ja referendums cietīs neveiksmi (ES un EDSO "logu sistēmu", kuras atcelšanu tās tagad prasa, pirms dažiem gadiem vēl akceptēja). Tajā pat laikā parlamentā debatēja par valodu likumu, kura pieņemšana tomēr izpalika; starp citu, tāpēc, ka vairums frakciju vēlējās nogaidīt referenduma rezultātu. Tās liberālu pilsonības piešķiršanas praksi apsveica ar noteikumu, ka latviešu valoda tiks vairāk aizsargāta iepretī krievu valodai un tiks akceptēta kā Latvijas sabiedrības integrācijas līdzeklis. Bez šī spiediena līdzekļa Latvijas sabiedrība jau sen būtu sašķēlusies divās daļās.

Un tā nonāca līdz jaunam likumam, kas dažos pantos ir stingrāks, bet ne skaidrāks kā tā priekšgājējs. Detalizēti noteikumi, piemēram, attiecībā uz vēstuļu galvām un plakātiem, atrodas blakus neprecīzajiem formulējumiem, kas valsts Valodas centram, kuru vairāk pazīst kā "valodu policiju", piešķir lielas tiesības un plašu spēles telpu. Iestādes darbība iepriekšējos gados dod maz iemesla domāt, ka tā šo spēles telpu izmantos multikulturālajā nozīmē, kas Rietumos parasti nosaka stratēģiju, ar kuras palīdzību latvieši, igauņi un krievi ir jāieved labākā pasaulē. Pie politiskā korektuma jau gadiem pieder galvas pakratīšana, kad baltieši viens ar otru vēlas runāt angliski, nevis krieviski. Galu galā krievu valoda esot viņu lingua franca , teiktajā ir jūtams naivitātes un vēlmes pamācīt sajukums. Labāk vajadzētu teikt, ka krievu valoda ir bijusi viņu Lingua sowjetica , kas Baltijā bija tikpat ienīsta, cik VDR vai Polijā. Kamēr tur netraucēti drīkstēja runāt vācu vai poļu valodā, baltiešu valodas tika nomelnotas kā "suņu valodas" un apspiestas. 1989. gadā rusifikācija Krievijā bija tik tālu pavirzījusies uz priekšu, ka no toreizējās padomju republikas 2,6 miljoniem iedzīvotāju gandrīz puse nesaprata ne vārda latviski. Desmit gadus vēlāk te nekas daudz nav mainījies. Tāpēc nav jābrīnās, ka Baltijā pēc Rietumu mājieniem rodas sajūta, ka lielgabali ir pavērsti pret zvirbuļiem.

Jaspers fon Altenbokums

"Somi Maskavā reklamē Eiropu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.07.24./25.

Baltijas jūras reģiona pieredze ar "pacientu" Krieviju.

Stokholma, 23. jūlijs

. "Mēs nezinām, ko iesākt", tāds bija Igaunijas prezidenta Lennarta Meri paziņojums, kad viņš gada sākumā uzņēma viesi no Ārlietu ministrijas Bonnā. Nav zināms, ko darīt ar Krieviju, paraustot plecus teica viņa sarunu partneris no Vācijas, kurš prezidenta apjukumu nemazināja: "Es nespēju saprast, ka šodien, desmit gadus pēc mūra krišanas, vēl arvien nav izstrādāta Krievijas stratēģija." Rietumi, teica Meri, visos šajos gados ir izturējušies kā ārsts, kurš savam pacientam nevēlas izpaust, kāds ir viņa stāvoklis. Tagad beidzot ir jārunā skaidra valoda. "Krievijai ir jāpasaka: tā turpināties nevar," tā Meri teica arī ārpolitiķim no Vācijas, kurš starplaikā noteikti bija darījis visu pārējo, tikai ne to. Taču vēl daudz mazāka būs vēlēšanās to darīt nākotnē. Toreiz vēl bija cita laika skaitīšana: "Pēc mūra krišanas", kā teica Meri. Tagad ir papildus jājautā: kas būs pēc Kosovas? Atbilde ir: bez Krievijas neko nevarēs izdarīt, taču arī ar Krieviju ne.

Pie Baltijas jūras, kas Krievijai ir jūra uz Rietumiem, bet Rietumiem vienīgais tiešais kontakts ar Krieviju, iepriekšējos gados ik dienu vāca pieredzi, kā izturēties pret "pacientu". Baltijas jūras padome, Barenca jūras reģions, Baltija un Somija ar savu Krievijas politiku virzījās uz priekšu soli pa solim, neatradinoties sadzīvot ar neveiksmēm. Eiropas Savienības (ES) galotņu sanāksmē Ķelnē, kuras laikā valstu un valdību vadītāji vienojās par Krievijas politikas principiem, šī eiropeiski – krieviskā reģionālā politika jau spēlēja ļoti nozīmīgu lomu. Somijas prezidentūras laikā ES vadlīnijām ir jākļūst par darba plānu un slimā vīra Austrumos terapijai ir jādod gaidītais impulss.

Izmisums Rietumu diplomātu vidū

Tā ir terapija un tomēr nav, nav jābūt. Somijā saka, ka nedrīkst Krievijai radīt sajūtu, ka tai uzmācas ar konkrētiem plāniem. Ilgu laiku Rietumos tika attīstītas koncepcijas, programmas un stratēģijas, kas spēja atbildēt uz visiem jautājumiem, tikai uz vienu ne: Ko patiesībā vēlas Krievija? Somijā, ES un Vašingtonā zināja, ka Krievija vēlas piekopt vienīgi pasaules politiku, to, ko tā par tādu uzskata, un noraida visu, kas izskatās pēc novirzīšanās no tās. Tādējādi arī Krievijas apstrādāšana pie Baltijas jūras vairākus gadus bija veltīga masāža, jo Krievija notikumus Baltijas jūras piekrastē vērtēja kā ļoti mazsvarīgus. Tāpēc joprojām eksistē spārnotie vārdi, ka krievi, acīmredzot, tikai tur kļūst aktīvi, kur parādās amerikāņi: tikai viņi viņiem parāda, ka lieta ir svarīga. Izmisums Rietumu politiķu un diplomātu vidū vienlaicīgi izplatās arī tāpēc, ka NATO un ES vienošanās ar Krieviju par sadarbību gan pavedinoši mirdz, bet nav piepildījusies ar dzīvību.

Helsinkos un arī Baltijā ir dzirdams, ka apmēram gadu attiecībā uz ES ir jūtamas izmaiņas, lai gan nav zināms, vai tā nav tikai domāšana vēlējuma izteiksmē. Pārāk ilgi ir veltīgi mēģināts no Kremļa saņemt atbildi uz jautājumu, ko Krievija patiesībā vēlas? Ja kāda arī tiek saņemta, tad nevar būt drošs, ka tā arī būs saistoša. Tas, ka tagad kaut kas ir izmainījies uz labo pusi, nav tikai tāpēc, ka arī amerikāņi Baltijas jūras reģionu ir atklājusi kā ciešu atlantiski – krievisko kontaktu uzturēšanas vietu. Saka, ka Krievija kopš tā laika, kad ES uzstājas kompaktāk, pret to izturas citādi. Galvenokārt līdz ar eiro ieviešanu, taču arī tāpēc, ka ir parādījies jēdziens "aizsardzības dimensija". Maskava Somijai ir apsolījusi, ka uz ES stratēģiju iepretī Krievijai atbildēs ar Krievijas stratēģiju iepretī ES.

Somijas Ārlietu ministrija neuztraucas par satricinājumiem Austrumu – Rietumu attiecībās saistībā ar Kosovas konfliktu un izstaro optimismu. Somi Maskavā reklamē Eiropu, "labāko draugu", kāds Krievijai jebkad ir bijis, kā nesen Maskavā teica Ārlietu ministrijas Austrumu politikas nodaļas vadītājs Renē Nībergs. Viņš pieder pie "ES Ziemeļu dimensijas" autoriem, ar kuras palīdzību Somija izspēlē savas vienīgā Krievijas ES kaimiņa pozīcijas. Nībergs saka, ka ES stratēģija ir jābalsta uz Maskavas izpratni, un ka neviena Krievijas robeža nav tik droša kā ziemeļrietumu. "Krievijas maizei sviests ir Rietumu pusē," Maskavā teica Nībergs.

Tad kāpēc gan Krievijai vajadzētu pieļaut, ka sviests no maizes tiek noņemts? To, ko Rietumos slavē kā ārpus robežām izejošu, savstarpēju atkarību, kas ved interešu izlīdzināšanas virzienā un ir Eiropas miera noslēpums, Maskavā bieži vien vērtē kā Krievijas vienpusēju atkarību no ES. Un tā rodas iespaids, ka Rietumi izolē Krieviju, un Krievija izolē pati sevi. Nībergs uzskata, ka Krievijai ir jāorientējas uz eiropeisku ikdienu, kad, piemēram, "Roterdamas sindroms" pie Baltijas jūras nenozīmē neko pazemojošu, bet ir jāsaprot kā panākumu recepte. Krieviem tiek iedzīts galvās, ka Vācijas lielākās ostas neatrodas vis Hamburgā, kā daudzi vācieši domā, bet Roterdamā Nīderlandē. Un otra lielākā ir nevis Brēmerhāfena, bet Antverpene Beļģijā. Līdzīgi Krievijai ir jāakceptē arī tas, ka lielākās Krievijas ostas atrodas Latvijā un Lietuvā. Maskava vēl ne tuvu nav pārliecināta par šīs situācijas priekšrocībām un arvien uzspodrina plānus par Sanktpēterburgas ostu pārbūvi naftas, gāzes un konteineru pārkraušanai.

Baltijā par Krievijas pretrunīgo tuvināšanos tiek runāts gan kā par lāstu, gan kā par svētību. Augstākajā politiskajā līmenī Maskava vēl arvien uzvedas tā, it kā Baltijas valstis būtu nepaklausīgas un nepateicīgas provinces pie Baltijas jūras, kuras kādu dienu mājas atkal atradīs impērijā. Šo izturēšanos, pie kuras pieder arī tāda raksturīga iezīme kā neaprēķināmība, Igaunijas ārlietu ministrs Ilvess ir nokristījis par "postimperiālistisko stresu". Un viens kuriozs: eksistē Krievijas un Baltijas ekonomiskā sadarbība, bet vienlaicīgi pastāv arī Krievijas sankcijas pret Igauniju un Latviju it kā tur notiekošās krievu "diskriminācijas" dēļ. Un vairākus gadus abas valstis veltīgi gaida uz parakstīšanai sagatavoto robežlīgumu noslēgšanu, jo Krievija savu novilcināšanas taktiku vērtē kā diplomātisku meistardarbu. Kopā ar pret baltiešiem vērsto Maskavas propagandu, šis kurss Baltijā ne tikai pastiprina tieksmi norobežoties, bet ir novedis arī līdz rezignācijai: "Krievija mūs patreiz neakceptē kā sarunu partnerus," saka kāds bijušais Latvijas prezidenta padomnieks ārpolitikas jautājumos. Sakārtotas attiecības būšot iespējamas tikai tad, kad Baltijas valstis iestāšoties Eiropas Savienībā. Tad Krievijai vajadzēs vērsties pie ES, kad tā gribēs runāt ar Baltiju.

Labāk ir vienīgi Lietuvai. Valsts no sava nepatīkamā stāvokļa starp Poliju, Kaļiņingradas (Kēnigsbergas) apgabalu, Latviju un autokrātisko Baltkrieviju ir panākusi tik daudz, ka reģions bez tās kā stabilitātes faktora nav iedomājams. Tieši jūtīgākais apvidus pie Baltijas jūras, Krievijai piederošais Kaļiņingradas anklāvs, pēdējos mēnešos ir pieteicies kā iespējamais Eiropas un Krievijas attiecību katalizators un paraugs. Helsinkos saka, ka Kaļiņingrada esot kļuvusi par šīs sadarbības "lakmusa testu". Šeit, spēcīgāk nekā "Roterdamas sindromā", visus dalībniekus skar Krievijas un ES savstarpējā atkarība: ja Lietuva un Polija pievienosies ES, no Krievijas anklāva izveidosies ES anklāvs. Lietuva ir pieņēmusi šo izaicinājumu un jau ir nonākusi pie "apaļajiem galdiem", kam ne tikai ir jārada savstarpējā uzticēšanās, bet jāattīsta konkrēta kaimiņattiecību politika.

 

Tirdzniecības ceļi no Rietumiem uz Austrumiem

Līdz ar to Lietuva ir visvairāk pietuvojusies vēlamajam tēlam, kāds ES ir izveidojies iepretī Baltijai. Tajā Baltijas valstis zaigo kā ideāls Somijas pagarinājums, kam ir jāuzceļ tilts pāri Rietumu neziņas ierakumiem iepretī Krievijai. Šīs funkcijas pārliecinoši ilustrē tirdzniecības ceļš no Austrumiem uz Rietumiem cauri Baltijas ostām. Arī krievu iedzīvotājus Igaunijā un Latvijā vilina šī ērtā formula, šeit aug pirmie "eiro–krievi", kuri kādu dienu varētu spēlēt Eiropas sazobes ar Krieviju pionierus. Taču, vai ne tāpēc Lietuva ir tik tālu tikusi attiecībās ar Krieviju, ka tā tik maz krieviem dod pajumti? Tāpēc latvieši un igauņi var tikai sapņot par Lietuvas valdības vizītēm Maskavā, kas Lietuvai pirms dažām nedēļām deva līgumus un cildināšanu.

Vai pasaules politikai, kas ir traukusies cauri Kosovas augstajiem viļņiem, Baltijas jūras pludmalē ir daudz mierīgāk, nekā varētu domāt? Nē, ja uz skatuves parādās krievu militāristi. Pie Norvēģijas un Krievijas robežas atrodas viens no "ES Ziemeļu dimensijas" aspektiem, kam eiropiešiem jau sen vajadzēja iespiesties atmiņā kā "Černobiļas sindromam". Tur jau gadiem rūsē Krievijas zemūdens flote. Nedrošie reaktori draud kļūt nekontrolējami un radioaktīvie atkritumi draud piesārņot vienu no pasaules svarīgākajām zvejošanas vietām - Barenca jūru. Tikpat ilgi tiek pievērtas acis iespējamās katastrofas apmēru priekšā, jo nav naudas, ar ko to varētu palīdzēt novērst. Tagad Kosovas karš ir novedis līdz tam, ka Krievija uz laiku ir iesaldējusi sadarbību ar Norvēģiju. Tālāk uz dienvidiem, Igaunijas un Latvijas durvju priekšā, militārā vadība Maskavā sarīkoja manevrus ar viennozīmīgu trieciena virzienu. Protams, ka tā ir provokācija, saka somi, kuri veiksmīgi baltiešiem mēģina ieskaidrot, ka viens no Somijas neatkarības izglābšanas no Padomju Savienības apetītes noslēpumiem ir neļauties provokācijām. Cik labi, ka vismaz Aukstā kara mācības vēl noder.

Jaspers fon Altenbokums

"Kaitējums ir nodarīts"

"Newsweek"

— 99.08.02.

Ekskluzīva intervija: Krievijas premjerministrs par spriedzi starp Vašingtonu un Maskavu, par korupciju, komunistiem - un savu politisko nākotni.

Savas pirmās Vašingtonas vizītes priekšvakarā Krievijas premjerministrs, 47 gadus vecais Sergejs Stepašins Maskavas "Baltajā Namā" tikās ar Newsweek korespondenti Laliju Veimūti un runāja par ASV un Krievijas attiecību atjaunošanu. Bijušais iekšlietu ministrs, kuru Boriss Jeļcins šā gada maijā paaugstināja par premjerministru, šonedēļ tiksies ar ASV viceprezidentu Elu Goru un prezidentu Klintonu, kuri abi ļoti vēlas nogludināt domstarpības ar Krieviju, kas radās Kosovas kara laikā. Lai gan ir sagaidāms, ka Stepašins saņems 4.5 miljardus dolāru no Starptautiskā Valūtas fonda un Baltajā Namā viņam ir paredzama silta uzņemšana, tomēr Maskavā cirkulē baumas, ka viņa postenis ir apdraudēts. Stepašins atzīst, ka viņš par šādām baumām esot dzirdējis, taču neviens - iespējams, atskaitot ar savām kaprīzēm bēdīgi slaveno Jeļcinu - nevar paredzēt Kremļa nākamos soļus.

Veimūta:

Ko jūs cerat sasniegt tās komisijas sanāksmē, kurai jūs kopā ar viceprezidentu Elu Goru esat līdzpriekšsēdētājs?

Stepašins:

Tā būs mūsu pirmā tikšanās reize un mana pirmā vizīte Savienotajās Valstīs premjerministra statusā. Man ir bijušas daudzas telefona sarunas ar viceprezidentu šajā grūtajā Kosovas izkārtojuma meklējumu laikā. Man radās iespaids, ka mēs abi labi saprotam viens otru. Vizītes laikā es ceru atrisināt divus uzdevumus. Pirmais uzdevums ir iepazīšanās ar Goru. Es uzskatu, ka labi personiskie kontakti var palīdzēt sarežģītu jautājumu risināšanā. Otrkārt, mēs apspriedīsim saimnieciskas dabas jautājumus. Pēc tam mēs runāsim par Dienvidslāvijas atjaunotni. Es arī vēlētos noskaidrot, ko viceprezidents domā par ABM un START II līgumiem.

V:

Kādu kaitējumu Kosova ir nodarījusi ASV un Krievijas attiecībām?

S:

Nav nekādu šaubu, ka ir nodarīts nopietns kaitējums. Tomēr, es esmu pārliecināts ka mūsu attiecības ir stabilas un pat karš Dienvidslāvijā tās nespēs sagraut. Mums vajadzētu izdarīt secinājumus no Dienvidslāvijas mācības: ja reiz mēs esam partneri, tad mums būtu jārespektē vienam otra viedoklis un būtu jācenšas panākt kompromisu pirms militāro akciju sākuma. Šobrīd Krievijas un NATO attiecības ir nonākušas strupceļā. Mēs esam ļoti nobažījušies par NATO paplašināšanos uz austrumiem.

V:

[ASV] administrācija ir sasaistījusi to ASV komerciālo zemes pavadoņu skaitu, kurus drīkst palaist no Krievijas, ar jautājumu par Krievijas raķešu un kodoltehnoloģijas plūsmas pārtraukšanu uz Irānu. Vai Krievija ir pārtraukusi šīs attiecības ar Irānu?

S:

Neviens vēl nav pierādījis, ka Krievija piegādā raķešu tehnoloģiju Irānai.

V:

Taču ASV ir uzlikusi sankcijas vairākām [krievu] kompānijām, uzskatot, ka atsevišķas Krievijas kompānijas turpina izplatīt masu iznīcināšanas ieročus.

S:

Jo vairāk ierobežojumu tiek uzlikti Krievijai tās centienos nonākt pasaules tirgū, jo vairāk mūsu kompānijas - gluži vienkārši, lai izdzīvotu - meklēs jebkādus noieta kanālus savām precēm, neizslēdzot pat šaubīgus darījumus.

V:

Tirdzniecības attiecības starp ASV un Krieviju ir visai sarežģītas. Krievija vēlas ASV tirgū pārdot vairāk sava tērauda, bet Amerika vēlas neierobežotāku pieeju Krievijas aviācijas tirgum. Kādu risinājumu jūs te saskatāt un kad Krievija gatavojas iestāties Pasaules Tirdzniecības Organizācijā?

S:

Mēs iestāsimies PTO - te vienīgā problēma ir mūsu iestāšanās datums. ASV [importa] ierobežojumi ir devuši nopietnu triecienu mūsu tērauda industrijai. Te es vēlētos atzīmēt, ka Gors mani ir atbalstījis. Taču es arī saprotu, ka viņam un prezidentam ir jāņem vērā gan Kongresa, gan arī tēraudražotāju lobija uzskati, jo tuvojas vēlēšanu laiks. Es arī vēlētos izvirzīt jautājumu par kosmisko industriju - Sietlā es gatavojos apmeklēt Boeing kompānijas uzņēmumus un tur apspriest sadarbību.

V:

Pašlaik vētraini izplatās baumas, ka jūs vairs ilgi nebūsiet premjerministra amatā. Vai šajās baumās ir kāda daļa patiesības? Vai jūs gatavojaties izvirzīt savu kandidatūru prezidenta amatam? Kas jums mēģina aizlikt priekšā kāju?

S:

Ja es jums izteiktos pilnīgi godīgi un atklāti, tad es tiktu nekavējoties padzīts. Tas, protams, ir tikai joks. Protams, ka brīdī, kad valda politiskā nestabilitāte un tuvojas vēlēšanas, baumas kļūst neizbēgamas. Tomēr es tām nepiegriežu īpašu vērību, jo politikā es jau esmu 10 gadus un šo gadu laikā esmu iemācījies ignorēt baumas. Runājot par prezidenta vēlēšanām, spēku samērs noskaidrosies pēc decembrī paredzētajām parlamenta vēlēšanām. Tad arī mēs droši vien uzzināsim, kuru kandidātu atbalsta pats prezidents. Ja jūs man jautātu, kuru kandidātu atbalstīšu es, es nenosauktu kādu konkrētu vārdu, taču izvirzītu kandidātam divus kritērijus: pirmkārt, tam ir jābūt cilvēkam, kas neaizvedīs mūs atpakaļ, un, otrkārt, es nevēlētos, lai šis cilvēks būt pensijas vecumā.

V:

Vai jūs pats būt gatavs kandidēt?

S:

Pašlaik par to spriest ir pāragri.

V:

Vai jūs šādu iespēju pilnīgi izslēgtu?

S:

Man ir 47 gadi un es nekādā gadījumā negatavojos iet pensijā.

V:

Vai militāristi deva rīkojumu krievu vienībām ieņemt Prištinas lidostu bez Jeļcina piekrišanas? Ārlietu ministrs izteicās, ka viņš par šo akciju neko neesot zinājis. Vai jūs zinājāt?

S:

Manuprāt, šī epizode ir izskaidrojama ar koordinācijas trūkumu starp Krievijas un NATO militāristiem.

V:

Runā, ka tajā naktī visu izrīkoja ģenerālštābs, kuru vada ģenerālis [Anatolijs] Kvašņins.

S:

Kvašņins ir ārkārtīgi disciplinēts ģenerālis un viņš nekad pats uz savu roku šādu lēmumu nebūtu pieņēmis.

V:

Bez prezidenta vai jūsu pavēles?

S:

Es esmu premjerministrs, nevis bruņoto spēku virspavēlnieks. Protams, ka virspavēlnieks ir prezidents. Es priecājos, ka mūsu prezidents pārņēma iniciatīvu [ lai atrisinātu šo jautājumu]. Tagad lai šis jautājums kļūst par vēsturi.

V:

Prezidents Jeļcins ir atklāti izteicies par Komunistiskās partijas aizliegšanu. Ko jūs domājat par šo ideju?

S:

Es šim jautājumam pieietu savādāk. Tas nav jautājums par Komunistiskās partijas aizliegšanu vai neaizliegšanu. Tas ir jautājums par to, vai jebkura lielā partija, tāda kā komunisti, ievēro konstitūciju. Viņiem nav jārunā par valdības gāšanu un ar savu priekšvēlēšanu retoriku nav jāuzkurina etniskā spriedze. Tas mums izraisa nopietnas bažas. Ir citās iespējas, kā ietekmēt politiskās partijas - ar Tieslietu ministrijas starpniecību, ar prokuratūras vai tiesu starpniecību. Visi šie mehānismi tiks aktīvi izmantoti.

V:

Cik saprotu, tad SVF Krievijai visā drīzumā piešķirs tik ļoti gribēto aizdevumu. Vai jūs spēsiet ievērot budžeta noteikumus un tos nosacījumus, kurus izvirza SVF?

S:

SVF jau ir pieņēmusi savu lēmumu. Aizdevums, kuru mēs saņemsim no SVF, galvenokārt tiks izmantots, lai atmaksātu mūsu parādus šai organizācijai. No otras puses, Pasaules Banka piešķirs papildus aizdevumus ogļrūpniecības rekonstrukcijai un citām programmām. Tikai gadu pēc maksātnespējas izsludināšanas [pagājušā gada augustā] mēs esam sasnieguši zināmu progresu banku sistēmas pārstrukturēšanā un inflācijas ierobežošanā. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka starp šo brīdi un nākamā gada beigām manas valdības darbības rezultātā Krievija nepieredzēs nekādus nopietnus ekonomiskos un finansiālos šokus. Mūs galvenais uzdevums ilgākā laika termiņā ir brīva un pievilcīga investīciju klimata radīšana.

V:

Ko jūs varētu teikt par joprojām turpinošos konfliktu Čečenijā? Vai jūs tajā saskatāt draudus Krievijai?

S:

Mēs mēģinām panākt, lai konflikts neizplatītos ne Dagestānā [kaimiņrepublika Krievijā], nedz arī Stavropoles apgabalā [Krievijā]. Pie tā mēs strādājam ik dienas. Pati svarīgākā lieta ir ekonomisko apstākļu uzlabošana, jo daudziem čečeniem nav ne darba, ne arī mājvietas. Mums vajadzētu panākt, lai gangsteri neizmanto neatkarības ideju kā aizsegu savām krimināli sodāmajām darbībām. Čečenijas konstitucionālās statusa problēma [pašlaik tā formāli ir Krievijas Federācijas sastāvdaļa, kaut gan būtībā tā ir pilnīgi neatkarīga] ir ļoti sarežģīta, taču ir iespējams apspriest dažādus jautājumus. Mēs tagad gatavojam tikšanos starp Čečenijas prezidentu Aslanu Mashadovu un prezidentu Jeļcinu. Es šajā procesā esmu iesaistīts personīgi. Kā jūs zināt, es cīnījos Čečenijā … NATO zināmā mērā atkārtoja mūsu bēdīgo pieredzi, veicot uzlidojumus pret Dienvidslāviju un Kosovu. Es uzskatu ,ka nav nekādas jēgas ar ieročiem aizstāvēt cilvēktiesības.

V:

Runā, ka korupcija un organizētā noziedzība Krievija rada milzīgas problēmas. Ko jūs varētu teikt par korupciju?

S:

Nenoliegšu, ka Krievijā ir problēmas ar korupciju un organizēto noziedzību. Tomēr masu mēdiji un politiķi šīs problēmas pārspīlē. Pati svarīgākā problēma ir ekonomiskie noziegumi. Iekšlietu ministrijā ir izveidota īpaša nodaļa cīņai pret naudas atmazgāšanu. Turklāt mums ir ļoti labas attiecības ar amerikāņu tiesībsargāšanas aģentūrām, ieskaitot FB un FIB direktoru Luisu Frī. Mēs sadarbojamies tādos jautājumos kā narkotiku kontrabanda un organizētās noziedzības apkarošana.

V:

Vai jums ir kādas idejas noslēgumam?

S:

Nobeidzot šo sarunu, es vēlētos izteikt visdziļāko līdzjūtību Kenediju ģimenei. Krieviem ir nostalģiskas izjūtas attiecībā pret Kenedijiem. Un tādēļ mums ir ļoti žēl, ka tādam lieliskam jaunam cilvēkam nācās iet bojā tik bezjēdzīgi.

"Pēc Kosovas kara beigām atkal ir pieprasījums pēc Krievijas ieročiem"

"Die Presse"

— 99.07.24./25

Krievija ievērojami palielina ieroču eksportu. Raķetes un lidmašīnas Āzijai.

Maskava

. Krievija šogad savu ieroču eksportu grib palielināt vismaz par 300 miljoniem dolāru. Līdz ar to tas sasniegs 3 miljardus dolāru. Kā saka Maskavas "Stratēģijas un tehnoloģijas analītiskā centra" vadītāja vietnieks Konstantins Makijenko, jau šī gada pirmajos piecos mēnešos ir noslēgti līgumi par ieroču eksportu vairāk nekā 1 miljardu dolāru apmērā. Lielākā daļa no tiem ir noslēgti ar valsts koncernu "Rosvooružeņije". Īpaši pieprasītas ir kaujas lidmašīnas un pretgaisa aizsardzības sistēmas.

Lielākās klientes ir Dienvidaustrumāzijas tīģervalstis, kas patreiz atveseļojas no ekonomiskās krīzes. Tā, piemēram, Indonēzija ir atjaunojusi līgumu par SU - 27 tipa lidmašīnu piegādi. Malaizija jau ir iegādājusies pusduci MiG – 29 un ved sarunas par nākošajām piegādēm.

Konsultācijas par gaisa spēku un aizsardzības modernizēšanu patreiz Maskavas emisāri notur ar Ķīnu, Irānu, Indiju un Pakistānu. Bez tam Maskava mēģina iekļūt arābu Persijas līča emirātu ieroču tirgū.

Pēc ekspertu domā, tieši NATO karš pret Dienvidslāviju ir novedis līdz lēcienveidīgam pieprasījumam pēc krievu kara tehnikas. Klienti zina, ka gaisa kara iznākums būtu citāds, ja Belgradai būtu pietiekami daudz S – 300 aizsardzības sistēmu, saka kāds no "Rosvooružeņije" vadošajiem darbiniekiem. Pēc viņa domām, Krievijai ir labas izredzes ieroču eksportu palielināt vismaz līdz 4 miljardiem dolāru gadā.

Nesen tika pabeigta vairāku jaunu produktu ieviešana sērijveida ražošanā. Par potenciālo eksporta preci tiek uzskatīta tālas darbības rādiusa raķete Topol – M. To pašmāju speciālisti uzskata par "21. gadsimta brīnumieroci", jo tā pretinieka pretgaisa aizsardzības sistēmām gandrīz nav aizsniedzama. Vēl interesantāka tā kļuva pēc vadības sistēmas "Terminator" veiksmīgās izmēģināšanas jūnijā. Ar militāro satelītu palīdzību Topol – M attiecīgās lidojuma pozīcijas ieņem ar precizitāti līdz vienam metram, kas garantē ārkārtīgi lielu precizitāti.

Par nākošo potenciālo valūtu piegādātāju tiek uzskatīta jaunā zemūdens raķete, kas ir attīstīta uz Torpedo WA 111 (Škval) bāzes, un kas no 10 km attāluma var trāpīt pretinieka zemūdenei 400 metru dziļumā. Pēc ekspertu domām, bez krīzes Dienvidslāvijā, impulsu ieroču eksportam deva arī rubļa devalvācija par 70% pagājušajā gadā. Vēl 1990. gadā Padomju Savienība pārdeva ieročus par 15 miljardiem dolāru. Lielākā daļa no tiem tika pārdota par barteru vai arī uz parāda. Vairumā gadījumu parāda atmaksāšanu Krievija gaida līdz pat šodienai.

Elke Vindiša

"Arī pēc Miloševiča gāšanas ir jābūt piesardzīgiem"

"Die Presse"

— 99.07.24./25.

"Die Presse" intervija ar Albānijas premjeru Pandeli Majko par stāvokli Serbijā, stabilitātes paktu un viņa attiecībām ar opozīciju Albānijā.

Vīne

. "Patiesā Serbijas problēma nav vis Miloševičs, bet sašķeltā opozīcija bez noteiktas programmas." Tā intervijā ar "Die Presse" konstatēja Albānijas premjers Pandeli Majko.

Albānijas valdības vadītājs teica, ka "arī tad, kad Miloševičs aizies, mums vajadzēs būt ļoti piesardzīgiem". "Miloševičs reprezentē režīmu. Serbijas problēma nav problēma tikai ar vienu cilvēku, bet ar visu sistēmu."

Par Dienvidaustrumeiropas stabilitātes paktu viņš teica, ka patreiz pakts eksistē tikai kā princips. Vēl atsevišķās reģiona valstīs trūkstot konkrētu projekta finansiālo fondu. "Taču stabilitātes pakts Balkānu valstis iedrošina sadarboties. Agrāk tas šādā formā nenotika." Tagad reģiona valstis arvien vairāk sevi redz kā viena veselā daļu.

Svarīgs solis Albānijas iekšpolitikas normalizācijas virzienā tika sperts nedēļas sākumā: pēc gadu ilgas parlamenta boikotēšanas svarīgākais opozīcijas grupējums, Sali Berišas Demokrātiskā partija, pieņēma lēmumu atgriezties parlamentā. Majko teica, ka viņš pieļaujot iespēju sadarboties ar Demokrātisko partiju. Uz jautājumu, vai šis piedāvājums attiecas arī uz partijas vadītāju Sali Berišu, sociāldemokrātu premjers atbildēja diplomātiski: "Es nevaru sadarboties tikai ar vienu personu. Nevar Balkānos politiku vienmēr saistīt ar kādu atsevišķu personu."

Vilands Šneiders

"Eiropa dzīvo no valodu daudzveidības"

"Tageszeitung"

— 99.07.23.

Somija izmanto prezidentūru, lai ES ieviestu jaunu valodu kārtību: ES informatīvajās tikšanās vācu valoda ir izsvītrota kā darba valoda. Maza partnera skatījumā tas ir saprotami, bet trūkst tiesiskās bāzes

"Altercatio quaedam inter Finniam et Germaniam orta est." Vāciski: starp Somiju un Vāciju ir izraisījies strīds. Vecajam Oto fon Habsburgam par patreizējo valodu krahu Eiropas Savienībā varētu būt prieks. Visbeidzot, Somijas prezidentūra, regulāri Internetā izplatot ziņas latīņu valodā (http://presidency.finland.fi/frame.asp), šādi liek šaubīties par tās notikumu izpratni pasaulē. Un latīņu valoda, pēc 86 gadus vecās dižciltīgās atvases domām, tomēr ir labākais komplicēto lietas apstākļu precizēšanas instruments.

"Valodu daudzveidība aizsargā vājos"

Otto fon Habsburgs, kurš tekoši runā septiņās valodās un Eiropas Padomē ir bijis vairākus leģislatūras periodus, kādreiz tulkus kabīnēs noveda līdz apjukumam, kad, iepriekš nebrīdinot, teica runu latīņu valodā. Viņš nepiešķir lielu nozīmi Eiropas kopējai valodai, tādām kā angļu vai esperanto. "Valodu daudzveidība aizsargā vājos," par to Habsburgs ir pārliecināts.

Mazajām valodu kopām, tādām kā somiem, iespēja Eiropas konferencēs izteikties savā mātes valodā ir kulturālās izdzīvošanas jautājums. Ja trūkst tulku, vai arī ir ierobežotas tehniskās iespējas, tāpat vispirms tiek taupīts uz somu vai dāņu valodu rēķina. No šāda viedokļa ir saprotams, ka somi izmanto ES prezidentūru, lai no jauna izvirzītu jautājumu par valodu kārtību Savienībā. Mulsina vienīgi tas, ka, lai kādu sodītu par brīdinājumu, izvēle ir kritusi tieši uz vācu valodu. ES darba tikšanās bez tās valsts valodas, kas rīko šo tikšanos, vēl tiks izmantotas angļu un franču valodas. Tāpēc arī Bonnas un Vīnes pirmā reakcija bija nesavaldīga. "Līdz laikam, kad atkal eksistēs vācu valodas tulkošanas kabīnes," saka Vīnē, mēs kopā ar Vāciju centīsimies aizkavēt to, ka vācu valoda kā darba valoda Somijas prezidentūras laikā tiek pieļauta tikai astoņās no 14 ES Ministru padomes informatīvajām tikšanās. Vācijas kanclers Šrēders sašutis teica, ka Vācija joprojām ir "lielākā ES neto maksātāja" un aicināja valsts ministru Mihaelu Naumani nepiedalīties ES kultūras ministru sanāksmēs. Naumans norādīja uz to, ka vācu valoda pēc Austrijas iestāšanās ES Savienībā ir visizplatītākā valoda. Bez tam vācu valoda ir "Eiropas pirmvaloda".

Ja ES ministru informatīvajās tikšanās ir pārāk dārgi sagatavot versijas četrās valodās, tad kāpēc gan pārmaiņas pēc neatteikties no franču valodas?

Somijas lēmumam nav tiesisks pamats svītrot vācu valodu no darba valodu saraksta. Eiropas valodu kārtība, kas tika noteikta 1958. gadā, un kas kopš tā laika ir paplašināta ar vēlāk pievienojušos valstu valodām, visas 11 Savienībā izmantotās valodas uzskata par oficiālajām un darba valodām. Praksē tomēr informatīvo tikšanos laikā netulko visās 11 valodās, kā tas notiek oficiālajās padomes sanāksmēs. Taču vācu, franču, un pēc Lielbritānijas iestāšanās 1973. gadā, arī angļu valoda tradicionāli tiek uzskatītas par minimālo standartu ar aktīvo un pasīvo tulkojumu. Klāt nāk vēl arī tās valsts valoda, kas organizē attiecīgo tikšanos. Kopš 1997. gada vidus šī tradīcija ir aizmirsta.

Ja somi tagad vēlas atdzīvināt diskusijas par vienādu izturēšanos, minoritāšu aizsardzību un izmaksu samazināšanu, tad viņiem ir jāatbild uz jautājumu, pēc kādiem kritērijiem turpmāk ir jānosaka ES sanāksmju valodas. Tā kā ieskats likumdošanā neko nepalīdz, tad kā kritēriju var izmantot vienīgi lētāko variantu, vai arī to, kas ir nepieciešams vairumam konferenču dalībnieku.

Vairums ES cilvēku tikai viduvēji runā angļu valodā

Droši vien vislētāk būtu atteikties no "ceļojošā cirka" un darba tikšanās rīkot Briselē. Tur tulkošana 11 valodās jau ir kļuvusi par ierastu lietu. Tad pa visu Eiropu nevajadzētu transportēt ne darbinieku štābu, ne arī dokumentus un žurnālistus, kas prasa lielu organizatorisko darbu un finansiālos izdevumus.

Šāds risinājums somiem varētu arī nebūt pārāk simpātisks. Visbeidzot, ES prezidentūra tieši mazai valstij nozīmē izdevību citiem parādīt sevi un savu kultūru. Bez tam dalībnieki saka, ka informatīvās tikšanās ārpus labi organizētā Briseles aparāta ir īpaši auglīgas.

Ja valodu strīdam pieiet pragmātiski, tad ir skaidrs, ka arī turpmāk tulki ir jāizvēlas tā, lai tulkojumu piedāvājums aptvertu pēc iespējas vairāk konferenču dalībnieku. ES vairāk 90 miljoniem cilvēku vācu valoda ir dzimtā valoda. Pēc tam ir jājautā, kurš vācu valodu uzskata par otru svarīgāko valodu. Tad klāt nāk vēl 50 miljoni cilvēku. Otrās valodas statistikā Vācija atrodas tūlīt aiz franču un angļu valodām.

Protams, ka informatīvajās tikšanās par vienīgo darba valodu var paziņot angļu, kā tas jau tagad ir zinātniskajās komisijās un ekonomikas konferencēs. Tas ietaupītu laiku un naudu, un laikā, ko iezīmē globalizācijas trakums un bailes par valsti kā uzņēmumu piesaistes vietu, tā būtu populāra prasība. Taču, diemžēl, - pretēji vispārējam spriedumam - vairums cilvēku angļu valodu zina ļoti viduvēji, un bez tam par to būtu jāmaksā ar valodu daudzveidību: satura noplicināšanu un kultūru vienādošanu (standartizāciju).

Vienalga, kā uz to raugās, Somija strīdā par valodām ir pārsteigusies. Protams, ka no Vācijas kanclera varēja gaidīt mazāk asu reakciju. Paziņojums par boikotēšanu jau iedīglī iznīcina iespēju vest nosvērtas sarunas.

"Eiropas identitātes aizsargāšanas vērts īpašums"

Šrēdera valsts ministrs Naumans savu protestu izteica mazāk asi. Viņš savam somu kolēģim uzrakstīja draudzīgu vēstuli, kurā runāja par savām ciešajām saitēm ar somu valodu un kultūru: "Mums mūsu [...] diskusiju laikā lielāka nozīme ir jāpiešķir tam, ka Eiropas kultūru daudzveidība [...] ir aizsargāšanas vērts Eiropas identitātes īpašums," raksta Vācijas valdības pilnvarotais kultūras jautājumos. Vēstuli, saskaņā ar patreizējo ES prezidentūras līniju, viņš nobeidz latīņu valodā: triste est – patiesībā žēl.

Daniela Veingertnere

No alfas līdz omegai

Polijas presē

* Varšavas prezidents Pāvels Piskorskis (Pawel Piskorski) grib pārliecināt valdību un parlamentu, lai tiktu parakstīts "Varšavas kontrakts". Tajā būtu paredzēti papildus līdzekļi no valsts budžeta, sabiedriskā transporta attīstībai. Kontrakts būtu jāparaksta šogad, lai paredzētā nauda ceļu uzlabošanai un metro celtniecībai, ieplūstu galvaspilsētas kasē līdz 2000.gadam. Kopumā Varšavas sabiedriskā transporta attīstībai ir nepieciešami 15 miljardi PLN. 1999.gadā no valsts budžeta saņemti 110 miljoni PLN.

* Krušvicē (Kruszwice) uzsāka darbu Polijas Protestējošo Zemnieku Komiteja. Zemnieki aicinās valdības pārstāvjus uz pārrunām, kurās viņi vēlās apspriest rapšu, rudzu un kviešu iepirkuma cenas. Ja līdz 21.jūlijam valdības pārstāvji neieradīsies uz pārrunām, zemnieki bloķēs ceļus visā valstī. Pēc protestu organizētāja Andžeja Leppera teiktā -Valdība ar savu attieksmi panāks zemnieku sacelšanos. Savukārt valdības preses sekretārs Kšištofs Lufts (Krzysztof Luft) paziņoja, ka valdība ir gatava sākt dialogu. Blokāžu organizēšana ir pretlikumīga un neatrisinās konfliktu, tādēļ nekavējoties jāsāk sarunas, kuras veicinātu valdības un zemnieku vienošanos labības iepirkuma cenu jautājumā.

* Premjers Ježijs Buzeks (Jerzy Buzek) tikās ar Brīvības Ūnijas (UW) un Solidaritātes Vēlēšanu Akcijas (AWS) kluba biedriem. Tikšanās mērķis - novērtēt līdzšinējo MK darbu un iepazīstināt ar darba plānu nākamajiem diviem gadiem.

Septembrī paredzamas izmaiņas, premjerministrs nostiprinās savas pozīcijas, taču MK strukturālās reformas nenotiks, Ježijam Buzekam jāpaliek savā amatā līdz Sejma kadences beigām t.i. līdz 2001.gadam, pie tāda slēdziena nonāca klubu biedri pēc tikšanās ar premjeru.

* Valdība sāka diskusiju par 2000. gada budžetu. Kā pirmie tiek apspriesti valsts administrācijas pārvaldēm un ministrijām paredzētie izdevumi. Nākošgad tie nedrīkst pārsniegt 151 miljardu 484 miljonus PLN. Daudzi ministri uzskata, ka paredzētie izdevumi ir nepietiekami, tādēļ diskusija var ieilgt.

* Kā paredzēts Civildienesta likumā, no š.g. 1.jūlija informācijai par vakancēm uz jebkuru amatu valsts administrācijā, ir jābūt publicētai Civildienesta ikmēneša biļetenā. Ikviens, var saņemt informāciju par darbadevēja prasībām konkrētajam amatam un pretendēt uz to. Civildienesta vadītājs J.Pastva (Jan Pastwa) apgalvo, ka godīgas konkurences rezultātā pieņemtie darbinieki būs zinoši, kompetenti un atbildīs ieņemamajam amatam. Beidzot ir panākts tas, ka ikviens var pretendēt uz jebkuru amatu, pateicoties savām prasmēm un iemaņām, nevis labo sakaru dēļ, tā izteicās J.Pastva.

* 15.jūlijā oficiālā 2 dienu vizītē Polijā ieradās Francijas premjers Žospēns. Ar Polijas premjeru J.Buzeku tika apspriesti jautājumi par Polijas un Francijas divpusējo sadarbību, it sevišķi ekonomikas jomā, ES paplašināšanu, Eiropas aizsardzību, NATO un Kosovu. Jautājumā par ES, Francijas premjers izteicās, ka Polija būs viena no pirmajām valstīm, "bet varbūt pat pirmā", kas tiks uzņemta ES. Francijas premjera pavadošo personu skaitā bija arī Francijas ārlietu ministrs H.Vedrīns, vides aizsardzības ministre Vojnets un Eiropas lietu ministrs P.Moskovici. Abu valstu divpusējās attiecībās Polijai ir svarīgi atgriezt līdzsvaru tirdzniecībā, Francijai – līdzdalību privatizācijā, sevišķi telekomunikāciju, apdrošināšanas un pilsētas dienestu sfērās, kā arī franču kultūras un valodas zināšanu paplašināšanā un popularizēšanā. Francija ir 3. lielākais ārvalstu investors Polijā.

*Polijas valdība nākamajā nedēļā uzstāsies ES par poļu tiesībām strādāt ES valstīs uzreiz pēc Polijas iestāšanās ES, kā tas tiek plānots 2003.gada 1.janvarī. No tā brīža arī iedzīvotāji varētu Polijā - gan ar ierobežojumiem - saņemt pasīvas un aktīvas tiesības piedalīties vietējās velēšanās. Vācija, Austrija un dažas citas ES valstis tomēr baidās, ka, dodot strādāšanas atļauju no iestāšanās paša sākuma, tas izraisīs emigrācijas vilni no Polijas.

*Visticamāk, ka pēc ES galotņu tikšanās decembrī Helsinkos Polijā vizītē ieradīsies R.Prodi, Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. R.Prodi ierasties Polijā ir uzaicinājis Polijas vicepremjers L.Balcerovičs, kurš 20.julijā uzturējās Briselē un tikās ar EK priekšsēdētāju. Kā galvenie temati, kas tika apspriesti tikšanās laikā bija sarunu norise sakarā ar Polijas iestāšanos ES un strukturālo fondu izmantošana

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS