Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Zavoloka pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 7.jūlijā pasludināja spriedumu lietā “Zavoloka pret Latviju”, ar sešām balsīm pret vienu atzīstot, ka šajā lietā nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 2.panta un Konvencijas 13.panta (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību) saistībā ar Konvencijas 2.pantu (tiesības uz dzīvību) pārkāpums Latvijā.

Iesākumā, atsaucoties uz Tiesas līdzšinējā judikatūrā iedibinātajiem principiem, Tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību par iespējamo Konvencijas 2.panta pārkāpumu, jo valsts amatpersonas bija efektīvi veikušas visas nepieciešamās darbības – pret iesniedzējas meitas nāvē vainojamo personu nekavējoties tika ierosināts kriminālprocess, viņa tika saukta pie kriminālatbildības un sodīta ar reālu brīvības atņemšanas sodu.

Tiesa atzina, ka tā var izvērtēt iesniedzējas sūdzību tikai daļā attiecībā uz iespējamo Konvencijas 13.panta saistībā ar Konvencijas 2.pantu pārkāpumu, jo iesniedzēja sūdzējās, ka saskaņā ar Latvijā spēkā esošo tiesisko regulējumu viņai nebija iespējams saņemt morālā kaitējuma atlīdzību, kas bija radies meitas nāves rezultātā. Šajā sakarā Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Konvencijas 13.pants ir piemērojams tikai tad, ja iesniedzējam ir pamatota prasība attiecībā uz kādu no Konvencijā un tās protokolu pantos ietvertajiem tiesību un brīvību iespējamiem pārkāpumiem.

Tālāk Tiesa norādīja, ka šī lieta fundamentāli atšķiras no citām līdz šim Tiesā izskatītajām lietām saistībā ar iespējamo Konvencijas 2.panta pārkāpumu, jo transporta satiksmes negadījumā, kurā bojā gāja iesniedzējas meita, ir vainojama privātpersona un to nevar attiecināt uz valsts amatpersonu prettiesisku darbību vai bezdarbību. Tiesa vēlreiz atkārtoja savu secinājumu, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 2.panta pārkāpums. Līdz ar to iesniedzējai nav arī pamatota prasība Konvencijas 13.panta izpratnē.

Jautājumā par morālā kaitējuma atlīdzību Tiesa atzina, ka, ņemot vērā dažādu valstu tiesību sistēmās pastāvošās lielās atšķirības šajā jautājumā, tā nevar noteikt absolūtu un vispārēju pienākumu atlīdzināt morālo kaitējumu šai situācijai līdzīgos gadījumos. Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējai bija iespēja iesniegt civilprasību kriminālprocesa ietvaros, lai pieprasītu ar ārstēšanu un bēru organizēšanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu, ko iesniedzēja šajā lietā nebija izmantojusi, apmierinoties ar transporta satiksmes negadījumā vainojamās personas izmaksāto atlīdzību.

Visbeidzot Tiesa ar gandarījumu atzīmēja, ka ar 2006.gada 26.janvāra Civillikuma 1635.panta grozījumiem tika noteiktas vispārējas un neierobežotas tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību. Turklāt saskaņā ar šī panta trešo daļu, ja minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, tiek prezumēts, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums un tas nav papildus jāpierāda.

Spriedumam ir pievienotas tiesneses Inetas Ziemeles atšķirīgās domas.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Zavoloka pret Latviju”

Nadežda Zavoloka (turpmāk – iesniedzēja) ir 1954.gadā dzimusi Latvijas nepilsone.

1996.gada 20.septembrī iesniedzējas 12 gadus veco meitu notrieca automašīna, kuru vadīja A.A. Iegūto traumu dēļ viņa mira. Pret A.A. tika uzsākts kriminālprocess apsūdzībā par personas, kas atrodas dzīvībai bīstamā stāvoklī, atstāšanu bez palīdzības un transporta līdzekļu kustības drošības noteikumu pārkāpšanu. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā A.A pēc paša iniciatīvas samaksāja prasītājai kompensāciju 1500 latu apmērā, kas, pēc iesniedzējas teiktā, sedza meitas bēru izdevumus.

Ar 1997.gada 26.marta pirmās instances tiesas (Liepājas pilsētas tiesa) spriedumu A.A. tika atzīts par vainīgu nozieguma izdarīšanā pēc Latvijas Kriminālkodeksa 213.panta otrās daļas un 115.panta otrās daļas, notiesājot ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem. Iesniedzēja šī kriminālprocesa ietvaros civilprasību neiesniedza.

1997.gada septembrī iesniedzēja iesniedza civilprasību Liepājas pilsētas tiesā pret A.A. par nozieguma rezultātā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību. Savā prasībā pirmās instances tiesai iesniedzēja šo kaitējumu bija novērtējusi 12 000 latu apmērā, atzīmējot, ka viņa savas meitas izglītībai katru gadu bija izdevusi aptuveni 1000 latu. Turklāt iesniedzēja pamatoja savu prasību ar dažādām medicīniskām izziņām, norādot, ka meitas zaudēšana graujoši un neatgriezeniski bija ietekmējusi viņas veselību.

Ar 1998.gada 5.janvāra Liepājas pilsētas tiesas spriedumu iesniedzējas civilprasība tika noraidīta, pamatojot, ka Civillikumā nav paredzēta morālā kaitējuma atlīdzība kāda tuva radinieka nāves gadījumā.

Par šo spriedumu iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā, kura ar 1998.gada 2.marta spriedumu apmierināja viņas prasību, piedzenot no A.A. atlīdzību par morālo kaitējumu 12 000 latu apmērā. Apelācijas instances tiesa atzina, ka morālais kaitējums, ko bija pārcietusi māte sava nepilngadīgā bērna nāves dēļ, ir pamatots un tam nav vajadzīgi nekādi pierādījumi. Tiesa norādīja: lai gan Civillikums skaidri neparedz morālā kaitējuma atlīdzību šajā konkrētajā gadījumā un nedefinē pašu kaitējuma jēdzienu, to paredz konstitucionālais princips, kurš garantē katram tiesību uz savas dzīvības, drošības un savu tiesību aizsardzību, kā arī Civillikuma 1635.pants, kurš nosaka vispārējo pienākumu segt otram radītos zaudējumus. Šo spriedumu kasācijas kārtībā pārsūdzēja A.A.

Ar Augstākās tiesas Senāta 1998.gada 13.maija lēmumu lietas izskatīšana kasācijas kārtībā tika apturēta, lūdzot Augstākās tiesas priekšsēdētāju sasaukt Augstākās tiesas plēnumu, lai izskatītu jautājumu par Civillikuma 1635.panta interpretāciju attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzību.

Savā 1999.gada 26.februāra lēmumā Nr.1 Augstākās tiesas plēnums sniedza šādu interpretāciju:

“(..) Civillikuma 1635.pants paredz tikai upurim radītu materiālo zaudējumu atlīdzību (..). Morālā kaitējuma atlīdzība ir paredzēta tikai 19.nodaļas 1.apakšnodaļas 2.sadaļā “Tiesība uz atlīdzību no noziedzīgiem nodarījumiem pret personisko brīvību un sieviešu nevainību”.”

Augstākās tiesas Senāts ar 1999.gada 31.marta lēmumu atcēla Kurzemes apgabaltiesas 1998.gada 2.marta spriedumu, atzīstot, ka apgabaltiesa bija kļūdaini interpretējusi Civillikuma 1635.pantu, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai citā sastāvā. Konkrēti Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa nebija ņēmusi vērā Civillikuma 2350.pantu, kurā ir skaidri norādījumi par to, kam un kādi izdevumi jāsedz kāda nāvē vainojamai personai; šis punkts neparedz, ka mirušā mantiniekiem ir tiesības, bez ārstēšanas un apbedīšanas izdevumiem, pieprasīt arī morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Ar 1999.gada 31.augusta lēmumu Kurzemes apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas civilprasību, pievienojoties pēc būtības Augstākās tiesas Senāta secinājumiem. 1999.gada 1.decembrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību.

2000.gada 30.maijā iesniedzēja griezās ar iesniegumu Tiesā, sūdzoties, ka viņai nebija iespējams saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas viņai radies, transporta satiksmes negadījumā zaudējot meitu. Iesniedzēja uzskatīja, ka Latvijas tiesu piemērotā Civillikuma interpretācija, saskaņā ar kuru morālā kaitējuma atlīdzība šādos gadījumos Civillikumā nav paredzēta, pārkāpj viņas Konvencijas 2.pantā, kā arī Konvencijas 13.pantā saistībā ar Konvencijas 2.pantu garantētās tiesības.

2003.gada 29.aprīlī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma lēmumu par iesniedzējas iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments