Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Ņikitenko pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 16.jūlijā pasludināja spriedumu lietā “Ņikitenko pret Latviju”, vienbalsīgi atzīstot, ka šajā lietā ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas aizliegums) un Konvencijas 8.panta (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi) pārkāpums Latvijā.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par sliktajiem uzturēšanās apstākļiem Valsts policijas Jelgavas pilsētas un rajona īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, kurā iesniedzējs atradās no 2000.gada 24.janvāra līdz 2000.gada 28.februārim, Tiesa atsaucās uz spriedumu lietā “Kadiķis pret Latviju”, kurā tā jau konstatēja Konvencijas 3.panta pārkāpumu saistībā ar sliktajiem uzturēšanās apstākļiem Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Tiesa atzīmēja, ka apstākļi īslaicīgās aizturēšanās izolatorā Jelgavā atsevišķos gadījumos bija pat sliktāki nekā apstākļi īslaicīgās aizturēšanās izolatorā Liepājā (kameras pārapdzīvotība, gultas neesamība). Turklāt lietā “Kadiķis pret Latviju” iesniedzējs pavadīja īslaicīgās aizturēšanās izolatorā Liepājā 15 dienas, bet šajā lietā iesniedzējs atradās īslaicīgās aizturēšanās izolatorā Jelgavā vairāk nekā mēnesi. Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, Tiesa vienbalsīgi konstatēja, ka iesniedzēja uzturēšanās apstākļi īslaicīgās aizturēšanās izolatorā Jelgavā bija cilvēka cieņu pazemojoši.

Komentējot iesniedzēja sūdzības par ilgstošo un pilnīgo aizliegumu sarakstīties ar māti un faktisko sievu, kā arī par to, ka no Tiesas nosūtītā korespondence tika atvērta cietumā, Tiesa uzskatīja, ka minētās Latvijas valsts iestāžu darbības neapšaubāmi iejaucās iesniedzēja privātajā dzīvē. Vērtējot, vai šāda iejaukšanās ir notikusi uz likuma pamata, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējam noteiktie ierobežojumi balstījās uz 1994.gada 28.aprīļa ar iekšlietu ministra pavēles Nr.113 apstiprināto instrukciju “Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu turēšanas kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos” 53.punktu. Tiesa atkārtoti atsaucās uz saviem agrākiem secinājumiem citās lietās pret Latviju, ka minēto pavēli nevar uzskatīt par “likumu” Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē. Turklāt Tiesa uzskatīja, ka minētā pavēle piešķīra pārāk lielu rīcības brīvību valsts iestādēm, kas neļāva iesniedzējam baudīt pat minimālās tiesiskās garantijas, kas būtu jānodrošina demokrātiskā valstī.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Ņikitenko pret Latviju”

Vladimirs Ņikitenko (turpmāk – iesniedzējs) ir 1964.gadā dzimis Latvijas nepilsonis.

1999.gada 7.decembrī Jelgavas kriminālpolicija sāka kriminālizmeklēšanu par jaunas, stāvoklī esošas sievietes izvarošanu. 2000.gada 24.janvāra vakarā pēc cietušās tālruņa zvana, kurā viņa apgalvoja, ka ir atpazinusi ļaundari, policija Jelgavā aizturēja iesniedzēju, nogādājot viņu uz Jelgavas policijas rajona nodaļu un ievietojot īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.

Uzreiz pēc aizturēšanas iesniedzējs lūdza policijai atļauju nosūtīt vēstuli mātei un faktiskajai sievai. Šī prasība tika noraidīta.

2000.gada 27.janvārī ar Jelgavas rajona tiesas lēmumu iesniedzējam tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums līdz 2000.gada 23.februārim.

2000.gada 23.februārī par lietu atbildīgais prokurors izvirzīja iesniedzējam apsūdzību par izvarošanu vainu pastiprinošos apstākļos un seksuālā vardarbībā. Tajā pašā datumā Jelgavas rajona tiesa pēc prokuratūras lūguma pagarināja iesniedzēja apcietinājuma termiņu līdz 2000.gada 25.martam.

2000.gada 28.februārī iesniedzējs tika pārvests uz Rīgas Centrālcietumu.

2000.gada 14.martā iesniedzējs lūdza Centrālcietuma administrācijas atļauju sarakstīties ar māti, faktisko sievu un bijušo darba devēju. Šis lūgums tika nosūtīts Zemgales apgabaltiesas prokuratūrai, kura izmeklēja krimināllietu.

Ar 2000.gada 21.marta lēmumu iesniedzēja lūgums tika noraidīts, norādot, ka līdz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanai šāda atļauja netiks dota.

2000.gada 24.martā iesniedzēja krimināllieta tika nosūtīta Zemgales apgabaltiesai iztiesāšanai.

2000.gada 5.aprīlī iesniedzējs atkārtoti lūdza Centrālcietuma administrāciju atļaut sarakstīties ar māti un faktisko sievu. Šis lūgums tika nosūtīts Zemgales apgabaltiesai. Ar 2000.gada 10.aprīļa Zemgales apgabaltiesas tiesneša atbildi, kura pārziņā bija nodota iesniedzēja krimināllieta, tika atteikts izskatīt šo lūgumu, pamatojot, ka likums šādu iespēju neparedzēja.

2000.gada 2.maijā iesniedzējs ar rakstisku lūgumu atļaut viņam sarakstīties ar māti vērsās Tieslietu ministrijā, uzsverot, ka māte ir veca un slima. 2000.gada 17.maijā iesniedzējam tika atbildēts, ka Sodu izpildes kodeksa 49.pants atļauj ieslodzītajiem sarakstīties ar ģimenes locekļiem, bet šī norma neattiecas uz apcietinātajiem. Papildus tika norādīts, ka saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 211.pantu visi lūgumi un sūdzības jāadresē tieši tiesai, kurā atrodas lieta.

Iesniedzējs atkārtoti vērsās ar lūgumu Zemgales apgabaltiesā, bet saņēma atteikumu.

Pret iesniedzēju celtās apsūdzības pamatotība tika izvērtēta 2000.gada 3., 4. un 5.jūlija Zemgales apgabaltiesas sēdē. Tiesa atzina iesniedzēja vainu par pietiekami pierādītu, ņemot vērā vairākus pierādījumus, precīzāk, bioloģiskās ekspertīzes rezultātus un tiesas sēdē sniegtās cietušās un vairāku liecinieku liecības. Tiesa arī secināja, ka prettiesiskās darbības tika veiktas, iesniedzējam izciešot nosacīto sodu un viņš vēl nebija izcietis iepriekšējo sodu, kas saistīts ar izvarošanu. Tādējādi tiesa, nosakot sodu, ņēma vērā arī neizciestā soda daļu un piesprieda iesniedzējam brīvības atņemšanu uz 12 gadiem un diviem mēnešiem.

2000.gada 24.jūlijā un 2.augustā iesniedzējs atkārtoti vērsās Zemgales apgabaltiesā un Augstākajā tiesā, lūdzot atļauju sarakstīties ar māti un faktisko sievu. 2000.gada 3.augusta vēstulē Augstākā tiesa atbildēja iesniedzējam, ka šāda atļauja tiks dota tikai pēc sprieduma stāšanās spēkā.

2000.gada 14.jūlijā un 11.augustā iesniedzējs nosūtīja Tiesai divas vēstules, izklāstot viņa sūdzību būtību. 2000.gada 21.augustā Tiesas kanceleja nosūtīja iesniedzējam atbildi pasta sūtījuma veidā, kurā atradās vēstule un dokumenti, kas ir nepieciešami, lai uzrakstītu individuālo pieteikumu Tiesai. Iesniedzējs to saņēma 2000.gada 30.augustā atvērtā aploksnē; uz Tiesas vēstules bija divi zīmogi: par vēstules saņemšanu Centrālcietumā un cietuma cenzora zīmogs.

Tikmēr iesniedzējs iesniedza Augstākajā tiesā apelācijas sūdzību par 2000.gada 5.jūlija spriedumu. 2000.gada 11.oktobrī iesniedzēja apelācijas sūdzība tika noraidīta. Ar Augstākās tiesas Senāta 2000.gada 24.novembra lēmumu tika noraidīta iesniedzēja kasācijas sūdzība.

Savā pieteikumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par šādiem viņa tiesību pārkāpumiem Latvijā:

Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzējās par uzturēšanās apstākļiem Jelgavas policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Viņš apgalvoja, ka izolators bija slikti apgaismots, bez lāvām vai gultām, kā rezultātā iesniedzējs bija spiests gulēt uz grīdas ar visu apģērbu. Turklāt iesniedzējs apgalvoja, ka viņš saņēma tikai vienu siltu maltīti dienā, bet brokastīs un vakariņās bija tējas krūze un rupjmaizes šķēle. Kas attiecas uz sanitāro mezglu, izolatorā tāda nebija un labierīcību lietošana bija atļauta tikai divas reizes dienā. Citā laikā, lai apmierinātu savas dabiskās vajadzības, iesniedzējs bija spiests izmantot plastmasas spaini.

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzējās par ilgstošo un pilnīgo aizliegumu sarakstīties ar māti un faktisko sievu.

Neminot konkrētu Konvencijas pantu, iesniedzējs sūdzējās par viņam 2000.gada 21.augustā no Tiesas nosūtītās korespondences atvēršanu un cenzūru.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments