Gundars Ķeniņš–Kings mācot attiecību veidošanu sevī un pasaulē, pa pusei mākslu, pa pusei zinātni

Starp Ata Ķeniņa atceres dienas rīkotājiem un dalībniekiem ir arī tautsaimniecības profesors Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Gundars Ķeniņš–Kings. Viņš piekrita dalīties atmiņās par tēvu un mazliet pastāstīt par savu darba mūžu.

Būtībā man ir maz tiešu atmiņu. Kad tēvu 1940.gadā apcietināja, man bija četrpadsmit gadu. Vairāk ir atmiņu, kurās ar mani dalījusies mana māte un mani brāļi, arī skolotāji un kultūras darbinieki. Kā tēvs viņš sekmēja manu izglītību tādā plašākā mērogā. Katrā no saviem dēliem, es domāju, arī katrā savā skolniekā viņš redzēja indivīdu. Arī kā ministrs viņš nebija par izglītības izlīdzināšanu, bet pacelšanu. Uz izglītību viņš nekad nav skatījies kā uz tādu tīri zinātnisku lietu. Viņš uzskatīja, ka cilvēkam vajadzīga audzināšana un vajadzīgas konkrētas zināšanas. Tēvam patika, ka mēs ļoti nopietni pieejam savām interesēm. Viņš zināja, ka tās dod iespēju attīstīt sevi, paplašināt savas zināšanas ne tikai tajā izvēlētajā konkrētajā laukā, bet vispār. Piemēram, mans vecākais brālis Marģers kā puika bija izdomājis būvēt kuģa modeli. Ne kādu burukuģi, bet kārtīgu tvaikoni. Izrādījās, ka viņam pietrūkst matemātisku zināšanu. Labi, viņš teica, mācīšos matemātiku. Vai es varu dabūt skolotāju? Un tēvs to nokārtoja. Vēlāk viņš kļuva par vienu no aviācijas pionieriem Latvijā, bija mašīnu parka direktors. Brālis Ilmārs, ko čekisti vēlāk Rēzeknē noslepkavoja, jaunībā domāja par diplomāta karjeru. Arī Tālivaldis gribēja kļūt par diplomātu, bet kļuva par mūziķi. Katrs dēls attīstīja savas individuālās intereses, izvēlējās savu ceļu.

Es līdz ceturtajai klasei mācījos mājās. Pēc tam — Franču licejā un 1.valsts ģimnāzijā Raiņa bulvārī 7. To nevajag jaukt ar 1.pilsētas ģimnāziju. Mums bija klasiskā izglītība ar latīņu, grieķu, vācu un vēl dažām valodām. Nekādu grūtību ar mācībām man nekad nav bijis. Ja nu vienīgi tad, kad kāds gribēja mani briesmīgi kontrolēt, ielikt ļoti stingros rāmjos. Tas nesaskanēja ar to, kā mēs ģimenē bijām auguši, tas nesaskanēja ar manu pārliecību. Mana māte Austra Dāle bija vēstures maģistre. Viņas lielo bibliotēku es biju izlasījis un vēl tagad daudz ko atceros. Tēvs rūpējās, lai mēs mācītos svešvalodas. Žila Verna grāmatas es lasīju franču valodā. Tās bija daudz interesantākas par Franču liceja mācību grāmatām. Tēvs atļāva ņemt no vecākajiem brāļiem arī visus "krimiķus". No tiem varēja iemācīties ikdienas valodu, tie bija aizraujoši. Cilvēks jau mācās pats, tikai jārada apstākļi, lai varētu mācīties. Un mūsu ģimenē tie bija. Tēvam pašam bija liels talants uz valodām. Franču valodu viņš bija apguvis gandrīz tikai uz savu roku, bet kļuva par vienu no pirmajiem franču dzejas atdzejotājiem. Viņš regulāri lasīja franču un angļu presi.

Es uzskatīju, ka man ir ļoti labas vācu valodas zināšanas. Kā nekā, okupācijas laikā vācu valodu taču skolā krietni mācījāmies. Biju mātei palīdzējis pat Gēti tulkot. Tomēr Vācijā universitātē sadūros ar to, ka ar savām vācu valodas zināšanām nespēju uzsūkt lekciju sintētiski. Man vajadzēja rakstīt briesmīgi plašas piezīmes, lai visu savilktu kopā. Ja kāds man pēc lekcijas jautātu, par ko tajā stāstīts, es teiktu: "Man nav ne mazākās jēgas. Tad jāskatās piezīmēs". Universitātē es mācījos kāri. Izvēlējos arī filoloģijas un filozofijas studiju programmas. Viens kurss bija par Dīreru, viens par Romiešu tiesībām. Arī par Maksu Vēberu un visu socioloģijas attīstību.

Pēc tēva pārliecības, ne Latvijas valsts, ne latviešu tauta nevar pastāvēt bez latviešu kultūras. Tās nav populāras domas. Sen atpakaļ varbūt tomēr populārākas nekā tagad. Es domāju, arī tagad visvairāk ir nepieciešams izglītotājs, skolotājs. Izglītība jāceļ uz augšu, kaut arī līdzekļi ir mazi. Arī toreiz materiālā ziņā bija grūti. Piemēram, tēvs 1932.gadā inspekcijā pa Latgali redzēja, ka Rēzeknē un Dagdā ir skolas, kur nav grīdu, ir tikai klons. Turpat blakus bija poļu skola, kur bija grīdas. Par to gādāja poļi. Tēvs toreiz sagādāja dēļus, lai skolās varētu ielikt grīdas. Viņš rūpējās arī par jumta skārdu Rundāles pilij. Toreiz pils nebija modē. To uzskatīja par baronu varas mantojumu, par kuru labāk neinteresēties. Pils bruka kopā. Ja tēvs toreiz nebūtu sagādājis jumta skārdu, šodien pils nebūtu. Viņš uz latviešu kultūru skatījās plaši — tas būtībā ir viss kultūras mantojums, ieskaitot Rastrelli pilis un Kanta un Hēgeļa filozofiju no vācu puses, pārstrādātu mūsu Baltijas mācītāju ierosmē, tāpat arī Lielās franču revolūcijas atblāzmas mūsu kultūrā.

Dzīves lielāko tiesu esmu pavadījis Amerikā, un visu laiku — saistībā ar augstāko izglītību. Vispirms students, tad mācību spēks un dekāns. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet esmu pazīstams arī ar to, ka piederu pie tiem ļoti nedaudzajiem, kas 25 gadus nostrādājuši dekāna amatā. Tādējādi esmu bijis pa pusei zinātnieks, pa pusei administrators. Tikai pēdējā laikā tā īsti esmu varējis pievērsties pētniecībai. Visvairāk pētu Latvijas ekonomikas jautājumus ar īpašu uzsvaru uz uzņēmējiem, noskaidrojot arī tās nostādnes un vērtības, kas šos cilvēkus vada.

Manuprāt, visa tā prasīšana "dodiet man ķehņiku, ķehņiku" ir priekš kaķiem. Tehnikai pašai par sevi nav nekādas nozīmes. Ja cilvēks nezina, kādā veidā viņš to tehniku lietos, ar kādiem cilvēkiem sastrādāsies, viņam nekas neiznāks. To jau esam redzējuši Krievijā, esam redzējuši Latvijā, kā stāv un rūsē par dārgu naudu sapirktas ārzemju mašīnas.

Par sevi man nav daudz ko stāstīt. Bērnībā kā jau bērnībā. Dzēru karstu pienu un negribēju dzert zivju eļļu. Biju puika ar visām puiku nerātnībām. Es jau teicu, ka ģimenē mēs, bērni, augām kā indivīdi. Tēvs bija pārliecināts, ka kaut kas labs iznāks. Tādās domās viņš bija gandrīz par visiem saviem audzēkņiem. Un viņam izdevās mūs ievirzīt tā, ka mēs kustējāmies paši uz savu roku, mācījāmies paši ar savu prieku.

Uz Vāciju es devos kopā ar krusttēvu Viktoru Dāli. Māte palika Latvijā, gaidīja tēvu mājās no izsūtījuma. Kad nonācām Frankfurtē, tā bija par 90 procentiem izbumbota. Kā jau kara laika apstākļos, dzīve nebija viegla. Man viss koncentrējās uz mācīšanos. Biju ciešā kontaktā ar amerikāņu armiju. 1950.gadā izbraucu uz Ameriku. Tieši īstajā laikā, lai dabūtu iet cauri Korejas karam. Par kara lietām negribu runāt. Bet no visa tā mācās. Nekur labāk es nebūtu varējis iepazīties ar dažādām amerikāņu grupām, ar cilvēku raksturiem, rīcību. Kur es citur būtu iepazinies, piemēram, ar melnajiem amerikāņiem. Ikdienā man nebija ar viņiem nekāda sakara. Bet kaujas vienībā viņi bija. Un ar viņiem nācās rēķināties — ko viņi darīs un ko nedarīs. Uz ko var paļauties un uz ko nevar. Tas bija ļoti izglītojoši.

Pēc Korejas kara es saņēmu amerikāņu armijas stipendiju, ar kuru bija gandrīz pietiekami, lai es varētu pabeigt bakalaura darbu, izstrādāt maģistra darbu un sagatavot doktora disertāciju. Viss bija atkarīgs no paša centības un sekmēm. Sākumā es aizgāju pie prorektora studentu lietās un lūdzu, lai man ieskaita divus Vācijas studiju gadus. Viņš man sacīja: "Es nevaru izvērtēt, ko jūs Vācijā esat apguvis un ko ne. Bet, ja jūs nākamajā semestrī parādīsit, ka jums viss iet labi, es ticēšu, ka jums ļoti labi gājis arī Vācijā". Un pēc pirmā semestra man ieskaitīja visu, ko es prasīju, un vēl pa virsu. Jo man bija ļoti labas sekmes un dekāns bija mani ievērojis. Ja jūs tiekat ievērības saulītē, tad jūs tur varat diezgan ērti pagozēties. Jo īstenībā jau katrs, kas jūs ievēro, grib jums palīdzēt. Ievēro to, ka jūs esat padarījuši kaut ko labi, varbūt labāk, nekā varēja sagaidīt.

Ko tad skolotājs vai profesors var vairāk vēlēties? Un, ja es sēžu pirmajā solā un visu izdaru labāk, nekā viņi to sagaidījuši, viņi ir sajūsmināti par tādu sesku. Viņi sāka gādāt par mani, piedāvāt papilddarbiņus universitātē. Aizgādāja mani uz universitāti, kuras uzņēmumu vadības skola skaitās labākā pasaulē.

Bez šīs labvēlības un gādības es nekādā ziņā nebūtu tik daudz sasniedzis savā profesijā, ko varētu saukt par vadības ekonomiku. Vienīgā darīšana ar ekonomiku ir tā, ka vadība te būtībā ir valsts un uzņēmuma attiecības. Tālāk nāk tirgzinības, finanses un ražošanas lietas. Un te es esmu izveidojis savas intereses attiecībā uz apgādi. Man bija lielisks, tiešām lielisks profesors — agrākais amerikāņu kara flotes apgādes vadītājs admirālis Lī. Es vēl tagad esmu sajūsmināts par viņu, apbrīnoju viņu, un viņš apbrīno mani.

Attiecībā uz apgādi ir divējas pieejas. To var uzskatīt par masu un materiālu kustību no vienas vietas uz otru. Tas nāk no veciem militāriem priekšstatiem, apmēram no Ludviga XIV laikiem, kad bija svarīgi, lai armija būtu apgādāta, atrastos jumts virs galvas un karavīri īstā laikā būtu īstā vietā. Kad Napoleons vēlāk prasīja, lai armija, nākot no dažādām vietām, sanāktu vienā vietā vienā reizē, zināmā mērā tur bija zinātne iekšā. No tā izauga loģistika. Latvijā tai pievērš lielu vērību. Tas ir uzskats, ka galvenais ir materiālu kustība. Es pārstāvu citu pieeju. Mums rūp, lai būtu attīstība. Tiklīdz jūs sākat rūpēties par uzlabojumiem, runa vairs nav par kādu zinātni, kas var dot principus atkārtotai lietošanai, bet drīzāk par pieeju, kas ir pa pusei māksla, pa pusei zinātne. Jāmeklē veidi, kā uzlabot kaut ko. Apgāde būtībā ir attiecību veidošana starp dažādām vietām, kas strādā kopā.

No admirāļa Lī esmu mācījies, ka dažas lietas ir negrozāmi svarīgas, fundamentālas. Un tāda lieta ir godīgums. Absolūti nepieciešams ir godīgums. Ja cilvēks nav godīgs, ar tādu labāk nesastrādāties, jo viņš agri vai vēlu jūs iegāzīs. Ja skatās gluži materiāli, jums var likties, ka nav tik svarīgi — godīgs vai negodīgs, varbūt kaut kas var iznākt. Bet attiecību veidošanā godīgums ir fundamentāla vērtība. Jāņem arī vērā, kādi ir tie cilvēki, ar ko jūs gribat sastrādāties. Kādi viņu mērķi, kā tie saskan vai atšķiras no jūsu mērķiem.

Sešdesmitajos gados man uzdeva izveidot Boening apgādes sistēmu. Iepircēju vien bija vesels tūkstotis. Miljards dolāru gadā. Toreiz dolārs vēl bija ko vērts. Tā bija liela nauda. Svarīgākais nebija uzmanīgi kontrolēt darbību attiecībā uz konkrētu darījumu, tas ir tradicionāli. Svarīgākais bija veidot visu apgādes sistēmu uz ilgtermiņa bāzes.

Mani sasniegumi bija pietiekami labi, lai man uzticētu pārorganizēt apgādes sistēmu kara flotes augstskolām.

Kā pedagogs esmu mācījis visu ko, izņemot grāmatvedību. Strādāju Pacifika luterāņu universitātēm kas atrodas nepilnus 50 kilometrus no Klusā okeāna, tāpēc tās nosaukums vienlīdz labi varētu nākt no tā ( the Pacific ), kā arī no tā, ka tā tiešām ir miermīlīga un rāma mācību iestāde. Te ir visas fakultātes, izņemot medicīnu un tieslietas. Uzņēmumu vadības skolu es te esmu izveidojis no pašiem sākumiem un no 1965. līdz 1990.gada, biju fakultātes dekāns. Man labāk patiktu teikt ne "uzņēmumu vadības", bet "uzņēmības", jo tā jau ir būtība. Tagad esmu pensijā, bet man ir tiesības lietot biroju un datorus un izmantot sekretāres pakalpojumus.

Latvijā es pirmo reizi biju 1976.gadā, bet katrs mans solis tika uzmanīts. Ap 80.gadu vidu par mani un Juri Vīksniņu parādījās brīdinājuma raksts augstākās izglītības žurnālā Maskavā — sak, no šitiem seskiem vajag uzmanīties. 1989.gadā es noorganizēju pirmo trīsgadīgo Baltijas valstu studentu apmaiņas programmu. Esmu lasījis lekcijas Rīgas biznesa skolās, man ir kontakti ar mācībspēkiem. Jaunajā paaudzē ir tik daudz gudru galvu. Latvijas Universitātē, Rīgas Ekonomiskajā augstskolā un Rīgas biznesa institūtā ir ļoti talantīgi studenti. Tomēr viņiem pietrūkst sociālās sirdsapziņas, sabiedriskās atbildības sajūtas.

Ir tādas pamatvērtības, kas paliek nemainīgas. Es jau runāju par godīgumu savstarpējās darījumu attiecībās. Tā tas ir arī sabiedrībā kopumā.

Vēstule tēvam

No Ata Ķeniņa dzejas un piemiņas grāmatas "Mājup". Noras Īkstenas sakārtojums un redakcija. Jāņa Rozes apgāds

Mīļais tēvs!

Tavā simt divdesmit piektā gadskārtā ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai es varētu labi, ja ne pilnīgi novērtēt to, ko tu esi devis man, mūsu ģimenei un savai tautai. Tomēr katrs vērtējums būs nepilnīgs tāpēc, ka aizgājušais laiks nav ļāvis rūpīgi sakopot visu to, ko tu esi domājis, teicis un darījis. Pat ja tas būtu bijis iespējams, tavs apbrīnojami plašais interešu un darbības lauks mums atgādina daudzus un ļoti sarežģītus jautājumus. Dažus no tiem tikai tagad prasām. Tiem nav vienkāršu atrisinājumu. Citiem no tiem, kaut vai par taviem uzskatiem par brīvu Latviju brīvu Eiropas valstu saimē, atbildes gaidāmas vēl nākotnē. Par šīm lietām domājot, tiešām jūtam tavu atgriešanos Latvijas sabiedriskā un kultūras dzīvē!

Ganu zēns un sapņotājs Abavas krastā, sešu dēlu un divu meitu tēvs, savas ģimenes un tautas audzinātājs, skolotājs un Ķeniņu skolu dibinātājs, uzņēmējs un apgāda "Zalktis" vadītājs, revolucionārs un muižnieks, latviešu bēgļu aprūpētājs un bāriņu aizgādnis, Krievijas Tautas Bankas pārstāvis Anglijā, Latvijas valsts proklamētājs, dzejnieks un tulkotājs, Latvijas sūtnis Polijā un Latvijas izglītības un tieslietu ministrs, advokāts, diktatoru ienaidnieks un brīvības aizstāvis, nacionālists un demokrāts! Kad tas ir bijis vajadzīgs, tu esi visur bijis klāt ar savu sirdi un prātu, ar savu padomu un savu palīdzīgo roku.

Tava garā mūža gadi ir nebrīvības un brīvības, lielu sasniegumu, dziļu sēru un tomēr nebeidzamas ticības un cerību gadi. Arī šodien šis milzīgu pārmaiņu laiks turpinās visā pasaulē. Nāk jaunu cerību un grūtu darbu gadi Latvijā. Šis ir laiks, kad tavi ieskati, pieredze un pārdomas mums atkal lieti der.

Šodien es tev vēlos pateikties par to, ko tu esi devis man un citiem.

Es vispirms vēlos tev pateikties par to mīlestību un gādību, ko tu esi devis man un visai savai ģimenei. Es pateicos par tavu saulainu personību gan vieglās, gan grūtās dienās. Tev ir iznācis rūpēties gan par saviem bērniem, gan mazbērniem, gan mazmazbērniem. Tu esi mums visiem palīdzējis.

Mūsu atmiņā tu visvairāk esi izcils audzinātājs. Tas, ko tu mums esi mācījis, un tas, ko tu esi mācījis mums mācīties pašiem, ir mūsu lielais mantojumus. Vairāk kā visi citi, tu esi mums mācījis izkopt mūsu rakstura un spēju labākās īpašības. Tu mums parādīji, ka iedzimtās spējas mainās maz, bet tu mūs pārliecināji, ka ar cītīgu un rūpīgu darbu mēs visi varam sasniegt vairāk, kā to no mums varam sagaidīt mēs paši un arī citi. Tu mācīji mūs cienīt katru godīgu un labi paveiktu darbu. Tu mācīji mūs vērtēt mūsu pašu iecerēto, plānot un paveikt visu, pat savā laikā neaptveramo un daudziem neiedomājamas lietas. Tā mēs, tavi pieaugušie dēli, arī esam guvuši savas sekmes lidmašīnu konstrukcijā, starptautiskās tiesībās, pārtikas rūpniecībā, mūzikā un modernā saimnieciskā izglītībā. Par šīm sekmēm mēs esam pagodināti gan Latvijā, gan ārzemēs ar zeltu un sudrabu, goda doktoru grādiem, izcilu brālību diplomiem un ievērības cienīgiem amatiem. Tie ir gan mūsu pašu, gan tavi nopelni. Taču par visām lietām tu mūs pārliecināji, ka tikai mēs paši esam atbildīgi par sevi, ka tikai mūsu sirdsapziņa var mūs droši virzīt un vadīt arī tad, kad mūsu mērķi ir vēl neskaidri un mūsu tautas nākotne ir vēl miglā tīta. Šī atbildības sajūta mums ir palīdzējusi visvairāk mūsu dzīvē un sabiedriskā darbā visās pasaules malās. Par to tev īpašs paldies!

Es vēlos pateikties par to, ka tu esi mums devis drosmi cīnīties ne tikai par ikdienai svarīgo, bet arī par mūsu augstākiem un tālākiem mērķiem. Mēs ļoti labi apzināmies, ka tu pats sev un mūsu tautai par svarīgāko vienmēr esi licis latviski raksturīgās kultūras izaugsmi visu nāciju saimē. Citādi maza tauta šodien nevar pastāvēt. Mēs zinām, ka mūsu tauta un valsts var izaugt liela un iegūt īstu atzinību tikai priekšzīmīgi izglītota un ar augstas kultūras sasniegumiem sev un visai pasaulei. Tu audzināji mūs to saprast tad, kad tu prasīji tiesības latviešu valodai 1905. gadā, tad, kad tu aicināji latviešu karavīrus pulcēties zem saviem karogiem. Paldies tev par to, ka tu jau 1917. gadā rakstīji par Latvijas valsti, un par to, ka tu 1918. gada 18. novembrī, Latvijas valsts neatkarību proklamējot, jau skaidri pateici, kādu to jāveido. Paldies, ka tu uzdrīkstējies ieteikt Latvijai piemērotu izglītības likumu 1933. gadā, un par to, ka tu aicināji mūs darīt pat neiespējamo, lai glābtu Latvijas godu un brīvību 1940. gadā.

Es vēlot pateikties tev par to, ka tu vienmēr, visu mūžu, ticēji latviešu tautas nākotnei un Latvijas brīvībai. Mēs saprotam, ka šodien Latvija vēl stāv tālu no taisnības un progresa, par ko cīnījās mūsu brīvības cīnītāji. Latviešu tauta vēl mācās būt īsti brīva, bet tevis iecerētā Eiropas Savienība vēl nav vienojusies par to, kas darāms katrai tautai atsevišķi un kas ir kopīga lieta. Mēs visi būsim īstai brīvībai tuvāk tad, kad būsim vēl vairāk ieraduši cienīt viens otru, jo tikai tad mēs varēsim dalīties ar citiem savā izglītībā un kultūrā un tās sasniegumos.

Paldies par tavu dzeju un dziesmām! Tās atsvaidzina mūsu atmiņas un iepriecina mūs šodien. Vēl vairāk — tās mūs ierosina kopā ar tevi pārdomāt mums visiem svarīgāko. Paldies tev par tavu lielo, šodien vēl nenovērtēto darbu latviešu skolām un kultūrai pēc Otrā pasaules kara. To, ko tas tev ir maksājis, vari vērtēt tikai tu pats, bet par to, ko esi viņiem devis, tevi mīļā piemiņā patur tavi studenti un līdzstrādnieki.

Es pateicos tev, ka tu mani un citus esi izaudzinājis ne tikai šīsdienas uzdevumiem, bet vēl vairāk mūsu vēl nezināmās nākotnes sasniegumiem. Tas ir vērtīgākais, ko tu esi devis man, mūsu ģimenei un savai tautai. Par to tev, mīļais tēvs, sirsnīgs paldies!

Gundars Ķeniņš

Vaicāts par savām autoritātēm literatūrā, Gundars Ķeniņš–Kings kā pirmo minēja Kārli Skalbi: "Viņš ir vislatviskākais dzejnieks. Tik latviska izjūta ir varbūt vēl tikai Vairai Vīķei–Freibergai." Meklējot vistrāpīgāko apstiprinājumu šiem vārdiem, ieskatījos 1995.gadā izdotajā runu un rakstu krājumā "Pret straumi". Te ir arī šādas rindas: "Ir ļoti iespējams, ka nākotnē attīstīsies virspusīgas atšķirības latvietības izpausmēs starp trimdniekiem un mājiniekiem un starp dažādo kontinentu iedzīvotājiem. Tas nebūs svarīgi, ja tikai spēsim uzturēt atvērtus savstarpējās informācijas kanālus un saglabāsim dzīvu garīgo kontaktu savā starpā. Šai ziņā mums lieti var palīdzēt modernās komunikācijas līdzekļi, kurus nākotnē, cerams, pielietosim aizvien vairāk. Mūsu pirmā un pēdējā rūpe ir gādāt par latvisko identitāti, kam pamatā būtu mums pašiem dabīga, nemākslota, īsta, emocionāli pārdzīvota, aktuāla, dinamiska un augoša latviska esamība. Tad piepildīti kļūs dzejnieces Veltas Sniķeres vārdi, kas bija arī Otrā vispasaules latviešu jaunatnes kongresa mude:

Šķiraties šķērsām

Tiekaties krustu,

Lai jūs viens otram

Vairs nepazustu.

Lai mēs viens otram nepazustu — tāds lielā mērā bijis arī šīs sarunas mērķis.

Gundara Ķeniņa–Kinga stastījums —  Ainas Rozenieces, "LV" nozares  redaktores, diktofona ierakstā  

Foto: Marika Vanaga