Jānis Ābols pasaules arhitekts, būvinženieris, diplomāts vienā personā

Latvijas Arhitektu savienībā 21.jūlijā viesojās kolēģis no Kanādas — būvdarbu vadītājs Jānis Ābols, kura radošo biogrāfiju grezno sava laika lielākie projekti pasaulē — augstceltnes Ņujorkā, Londonā un Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā. Nav tāda arhitekta, kas nebūtu dzirdējis par moderno Kualalumpuras centra apbūves kompleksu ar pasaulē visaugstāko celtni — dvīņu torņiem Petronas towers (arhitekts — Cēzars Pelli, ASV). Jānis Ābols ir viens no vadošajiem speciālistiem Adamsona firmā, kas piedalījās šī milzu objekta būvē, tāpēc viņa stāstījums kopā ar bagāto vizuālo informāciju izraisīja ļoti lielu interesi.

Piedaloties vērienīgo būvdarbu vadīšanā, Jānis Ābols kopā ar savu dzīvesbiedri Valentīnu 1992.gadā pārcēlies uz Kualalumpuru un pavadījis tur četrarpus gadus, iepazīstot šo eksotisko zemi un mazliet arī Ķīnu, Japānu, Indiju, Nepālu un citas Austrumāzijas valstis. Malaiziju viņš raksturo kā valsti, kur visa peļņa, ko dod kaučuka, alvas, palmu eļļas un citu dabas produktu eksports, tiek ieguldīta attīstībā un izglītībā. Galvaspilsētas jaunais centrs, kas aizņem ap 50 hektāru lielu platību, ir visas valsts attīstības simbols. Un šie Dvīņu torņi, ko 44.stāva augstumā savieno tilts, uztverami kā vārti uz pilsētu un visu Malaiziju. Torņi veidoti kā savstarpējs spoguļattēls. Tiek teikts, ka tiem ir 88 stāvi, taču stāvu skaits esot krietni lielāks: "Austrumnieki 88 uzskata par laimīgu skaitli, tāpēc pie tā vajadzēja palikt, izlīdzoties ar dažiem A, B un C stāviem." Torņos ir galvenokārt biroju telpas, taču te ir arī moderna koncertzāle un apakšzemes stāvvietas 5000 automašīnām.

Akadēmiķis Jānis Krastiņš sīkāk iztaujāja par unikālā tilta montāžas tehnoloģiju un konstruktīvo shēmu, par piekārtās sienas struktūras tehnisko izveidojumu un vispusīgo ilglaicības un drošības pārbaudi, kas veikta īpašā laboratorijā Floridā.

Adamsona firma piedalījusies arī citu grandiozu Cēzara Pelli firmas (Cesar Pelli & Associates) projektu realizācijā. Viens no lielākajiem Jāņa Ābola darbiem Amerikā saistīts ar Pasaules finansu centra Bateriparkā (Battery–park) kompleksa izveidi. Tieši viņa ziņā bijusi American Express 52 stāvu augstceltne un stiklotā milzu ēka ar ziemas dārzu, kur aug arī 16 lielas palmas. Tai laikā viņš katru darbdienu lidoja no Toronto uz Ņujorku un atpakaļ. Pēc tam nākusi finansu centra celtniecība Londonas austrumu daļā. Kādreizējā ostas Canary Wharf vietā, kas Otrā pasaules kara laikā bija stipri cietusi, faktiski izveidots vesels pilsētas kvartāls. Uzcelta viena no Eiropā augstākajām (50 stāvi) ēkām ar ļoti lielu kvadratūru, 26 stāvu biroju un veikalu ēka un daudzi citi objekti. Uz pamesta zemes gabala izaugusi jauna pilsēta. Ar Toronto te piecu stundu laika starpība, tāpēc arī toreiz nācies mainīt dzīvesvietu. Londonā pavadīti divarpus gadi.

Tikai retajam zālē iepriekš bijis kaut kas zināms par Jāņa Ābola produktīvo darbību Eiropā, Amerikā un Āzijā. Kā Andris Roze saka — pravietis jau savā sētā netiek cienīts. Tomēr tik ļoti mums varbūt nemaz nav jākaunas par savu nezināšanu. Kad Jānis Ābols diendienā braukājis uz Ņujorku un cēlis dižo American Express namu, viņa dēlēns reiz pie brokastu galda lepni paziņojis: "Tēti, vai tu zini — kanādiešu firma būvē vislielāko ēku Ņujorkā!"

Mūsu saruna ar Jāni Ābolu un viņa dzīvesbiedri Valentīnu turpinās viesnīcā "Radi un draugi". Jau pēc dažām dienām viņi lidos mājup uz Toronto, kur gaida darbs. Tomēr pāris stundu sarunai tiek atvēlēts. Kopā ar socioloģi Māru Zirnīti, kas Ābolu ģimenes viesmīlību baudījusi jau Londonā, kur viņu aizveduši latviešu tautas mutvārdu vēstures pētījumi.

Laiks dzimtenē aizskrējis nemanot. Daudzi radu un draugu apciemojumi. Katrs brīvs brīdis — pastaigām pa pilsētu. Jānis Ābols no sirds ir pārliecināts, ka Rīga ir viena no visskaistākajām pilsētām pasaulē, un Vecrīga — vienkārši brīnišķīga. "Tikai daudz darba un daudz krāsas te vēl vajag. Es mēģināšu pierunāt kādu Rietumu firmu, lai te uzbūvē labu krāsu fabriku."

Jāņa Ābola māte un tēvs bijuši lauksaimnieki, viņa bērnu dienas aizritējušas Lādē pie Limbažiem. Nauži bijusi laba kopta vecsaimniecība, tikai tagad tur vairs nekā nav. "Mājas jau toreiz bija simtgadīgas. Palikušas bez saimnieka, aizgāja postā." Bet toreiz, zēna gados, viņš te ar savām vecākajām māsām un daudzajiem brālēniem vadījis jaukas dienas: "Dažreiz sētā bija četrpadsmit bērnu. Bruņķītī visi iemācījāmies peldēt. Turpat netālu bija vēl Skuju ezers un arī Lielezers. Vectēvs bija skolotājs un agri sāka mūs mācīt. Jaunākais brālis piedzima 1941.gadā, tam tas gāja secen, bet es un abas māsas sākām mācīties jau divu trīs gadu vecumā."

Tā kā krusttēvs bijis Latvijas armijas virsnieks un tēvs iesaukts leģionā, māte ar visiem četriem bērniem un svaine ar savu meitiņu 1944.gada rudenī devušās uz Vāciju. "Mums bija pārāk labas izredzes tikt Sibīrijā, tāpēc vajadzēja bēgt." Nometnēs kā jau nometnēs — "badā nemirām, bet paēduši arī nebijām". Kaut kur pie Meklenburgas liktenis savedis kopā ar tēvu, kas te bija nokļuvis slimnīcā. Nejaušība bijusi arī tā, ka izdevies tikt ārā no krievu zonas. Kādi trīs gadi pagājuši Flensburgā pie Dānijas. ("Kad mēs, puikas, lasījām mežā ķiršus, nekad īsti nezinājām, vai esam Vācijā vai Dānijā.") Tēvam bija izdevies nokļūt Anglijā, un 1948.gada decembrī turp devusies arī ģimene. Izmēģināti dažādi lauku darbi, līdz dabūts darbs tekstilfabrikā. Jānis kļuvis par profesionālu audēju, sevišķu meistarību sasniegdams kā spolīšu licējs. Tikai ar skološanos gājis grūti: 1944./1945. mācību gadu nācies zaudēt, pēc tam mācījies latviešu skolā, bet jāapgūst bija arī vācu valoda. Un tad pārcelšanās uz Angliju, un atkal jauna valoda. Būtu jāstājas 7.klasē, bet toreiz Anglijā iestājpārbaudījumus vidusskolā varējuši kārtot vai nu 11 vai 13 gadu vecumā. Jānim bija 14. Tad nu piecas dienas strādāja tekstilfabrikā, mācījās pa vakariem, bet sestdienās un svētdienās pildīja mājas darbus. Tikai tad, kad ticis par arhitekta mācekli, varējis četras dienas strādāt, bet piekto mācīties koledžā. Anglijā aizritēja deviņi gadi. Māsas strādāja, apprecējās ar latviešiem, jaunākais brālis gāja skolā. Mamma jau Latvijā bija saslimusi ar tuberkulozi, viņai ik pa laikam bija jāārstējas sanatorijā. Tomēr slimību izdevies pieveikt, un māmuļa piedzīvojusi 87 gadu ilgu mūžu. No Anglijas Ābolu ģimene un arī māsas ar vīriem 1957.gadā devušies uz Kanādu.

Jānis Kanādā ticis pieņemts par zīmētāju, strādājis dažādos arhitektūras birojos, līdz ar lielu centību kļuvis par būvdarbu vadītāju. Visu laiku paralēli mācījies vakara universitātē. "Katru gadu studēju kādu jaunu priekšmetu — filozofiju, angļu literatūru, vēsturi, visu ko. Nemaz nezināju, ka vēlāk tas viss tik labi noderēs."

Ar Valentīnu Skrindu viņš satikās 1959.gadā. Tos deviņus gadus, ko Ābolu ģimene pēc Vācijas nometnēm pavadījusi Anglijā, Skrindu ģimene nodzīvojusi Brazīlijā. Valentīna pārvaldīja arī spāņu un portugāļu valodu un strādāja lidostā par pasažieru sagaidītāju. Zilos svārciņos, baltā blūzītē — tādu viņu Jānis pirmo reizi ieraudzīja. Aicināja sadzert tubrālības. "Es esmu darbā, vīnu dzert nevaru. Tikai limonādi." — "Tad pienākas divas bučas!" Pēc diviem mēnešiem svinējuši kāzas. Un nu 8.augustā — 40 gadu laulības jubileja. Nupat konstatējuši, ka kaut kur pazuduši divdesmit gadi.

Sākums nepavisam nav bijis viegls. Lai tiktu pie sava mājokļa, naudu vajadzēja aizņemties. Par pirmo bērniņu sāka domāt tikai tad, kad visi parādi bija nomaksāti. Vienu dēlu slimība viņiem laupījusi. Izaudzināti un augstskolas beiguši trīs bērni, aug trīs mazbērni. Ingrīda ir psiholoģe, viņa vada bērnudārza skoliņu, Silvija ir botāniķe, triju bērnu māmiņa, bet Andris strādā būvmateriālu firmā. Visus skolas gadus Valentīna bijusi viņiem līdzās, darbojusies vecāku komitejā, vadājusi gan savējos, gan citu latviešu ģimeņu bērnus uz latviešu skolām un vasaras nometnēm. Līdz Garezeram bijis astoņu stundu brauciens. Turp — pilna mašīna, atpakaļ — vienmēr viena. Skolas laikā iznācis likt lietā gan autovadītājas, gan saimnieces talantu: "Atceros, skolai nebija naudas, lai vingrošanas zālē nomainītu nolietojušās virves. Mēs, vecāki, kopā ar bērniem sarīkojām labdarības tirdziņu. Pēc maniem speķa pīrāgiem bija vislielākais pieprasījums." Valentīna prot ieburt viesmīlību pat viesnīcas istabas šaurībā. Gan pašu bērni, gan ciemiņi ik pa brīdim viesojušies arī nelielajā Londonas dzīvoklītī, bet Kualalumpurā mājoklis bijis tik plašs, ka te labi juties viss Liepājas simfoniskais orķestris, kad tas Malaizijā koncertējis pēc rakstnieka Deivida Monsona ielūguma: "Kad aicinājām ciemos visus četrdesmit mūziķus, maestro Imants Resnis sākumā bija pat apmulsis. Bet mūsu rīcībā tur bija pat peldbaseins, un sagatavot cienastu arī nebija nekādu grūtību. Saaicināju talkā savas draudzenes ķīnietes, servējām gan auksto galdu ar dažādiem salātiem, gan silto ar malajiešu tradicionālajiem ēdieniem." Salātus Valentīnas kundze protot gatavot visdažādākos — negribēdams tērēt laiku, lai braukātu uz māju, vīrs gadiem ilgi ņēmis līdzi viņas gatavoto azaidu. Būdams mājas cilvēks, viņš restorānā pusdienojot tikai galējas nepieciešamības gadījumos. "Firma jau mums piedāvājusi gan šoferi, gan mājkalpotāju, bet man pēc viņiem nekad nav bijusi vajadzība. Pati labi jūtos gan pie stūres, gan pie pavarda." Viņai patīkot cept ābolmaizes un lielas tortes, bet visvairāk — tos pašus speķa pīrāgus. "Man liekas, ka pa šiem gadiem būšu sacepusi tādu lērumu, ka ar maniem pīrādziņiem varētu nolikt ceļu līdz pašam Mēnesim."

Jānis Ābols ar mīļumu atceras gan azaida kārbas ar gardajiem salātiem, gan baltos kreklus, kas viņam allaž doti līdzi ceļā: "Kad vēl nebijām pārcēlušies uz Londonu, lidoju turp ar lidmašīnu. No Toronto tā izlidoja 15 minūtes pāri astoņiem, laika starpība bija piecas stundas. Lidmašīnā noskuvos, uzvilku baltu kreklu un 7.15 Londonā sēdos pie sapulces galda."

Kanādā Jānis Ābols strādājis dažādos uzņēmumos, bet kopš 1962.gada — nu jau 37.gadu! — Adamsona firmā, kur viņš izaudzis par visatbildīgāko projektu vadītāju. Firma veic galvenokārt speciālos darbus, un tie ik reizes ir atšķirīgi un citādi. No kāda militārā objekta komandas centra izbūves 600 pēdu zem zemes līdz jau minētajiem Dvīņu torņiem ar tiltu 44.stāva augstumā. Bijušas arī skolu un universitāšu zāles, teātru skatuves un koncertzāles, bijis daudz kas, visu nemaz nevar uzskaitīt. Un katrā objektā — daudzu cilvēku darbs, kas prasmīgi jāorganizē un jāvada. Piemēram, kad tapa finansu centrs Londonā, granītu veda no Kanādas, sazāģēja Itālijā un tad transportēja uz Angliju. Tas viss bija jāsaskaņo uz stundu un uz minūti. Adamsona firmas stiprā puse ir pamatīgums un precizitāte, un daudzos objektos to nodrošinājis tieši Jānis Ābols, jo viņš ir tas, kas sēž galda galā, kad būvdarbu gaitā ap to ik rītu pulcējas divdesmit vai vairāk speciālistu. Viņi pārstāv dažādas nozares, un katram ir savs raksturs un domāšanas veids, bet darbs prasa absolūtu saskaņu. Te noderējušas gan jaunības gados apgūtās daudzpusīgās humanitārās zinības, gan vidzemes zemnieka dēla rūdījums. Būdams pārliecināts, ka katrs darbs jāmācās ar darīšanu, ne ar skatīšanos, viņš par dzīves pārbaudījumiem saka tā: "Tā nav problēma, tā ir izdevība!"

No firmas jaunākā piedāvājuma uzņemties Toronto lidlauka ēku pārbūvi Jānis Ābols atteicies, solot vislielāko atbalstu un padomu tam, kas šo darbu uzņemsies: "Vairs tik lielas lietas negribu uzņemties. Kā nekā man jau 65 gadi. Jāpadzīvo mazliet vieglāk." Tie darbi, kas Toronto lidlauka pārbūvē būtu jādara Jānim Ābolam, tagad uzticēti četriem cilvēkiem. Varbūt viņa darba atvēziens tiešām bijis pārāk liels.

Jānis Ābols joprojām ir uzticīgs savai firmai, un domas viņam atkal un atkal atgriežas pie jauniem darbiem: "Tie arvien ir lieli darbi, ko esam darījuši. Atnākam, kur nekā nav, un atstājam veselu pilsētu! Cilvēki mūs piemin ar labu."

Es iztēlē līdzās Jāņa celtajiem debesskrāpjiem redzu paceļamies Valentīnas sencepto pīrāgu kalnu. Līdz Mēnesim. Viņi tiešām ir labs pāris!

Valentīna un Jānis Āboli Aina Rozeniece,  "LV" nozares redaktore Foto: Māra Zirnīte

&n

Dvīņu torņi Petronas towers Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā. Arhitekts Cēzars Pelli, ASV. Būvdarbu vadītājs — Jānis Ābols. Kopskati ar palmām un mēnesi. Vidū — koncertzāle torņa iekšpusē

Foto: no Jāņa Ābola arhīva