Pašvaldības arvien ir tuvāk saviem cilvēkiem, savai valstij

Par sava 9.kongresa devīzi pašvaldību vadītāji bija izraudzījušies aicinājumu: "Laiks pildīt solījumus!", tā darba kārtībā iekļaujot jautājumus par reģionālo reformu, par 2000.gada budžeta veidošanas pamatprincipiem, par valdības deklarācijas izpildi un valsts pārvaldes un pašvaldību reformu.

Kongresa delegātus un visus pašvaldību vadītājus sveica Valsts prezidents Guntis Ulmanis. ( Prezidenta runa — šā "LV" laidiena 1.lpp. ) Guntis Ulmanis pateicās it visiem pašvaldību vadītājiem un darbiniekiem, atzīstot, ka bijis grūti izvēlēties, kuriem šoreiz pateikt vislielāko paldies.

Valsts prezidenta Atzinības rakstu saņēma 17 pašvaldību vadītāji: Rēzeknes rajona padomes izpilddirektors Valērijs Zvīdriņš, Mālpils pagasta padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs, Dundagas pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Laicāns, Lēdmanes pagasta padomes priekšsēdētājs Ēriks Zaporožecs, Līvānu pilsētas domes priekšsēdētājs Visvaldis Gercāns, Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, Dagdas pilsētas domes priekšsēdētāja Janīna Tukiša, Rucavas pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Veits, Rundāles pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Okmanis, Priekuļu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Līpacis, Daugavpils rajona padomes priekšsēdētājs Arvīds Kucins, Bērzes pagasta padomes priekšsēdētājs Miervaldis Langermanis—Grāvis, Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Kokars, Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Uldis Ivans, Aizkraukles rajona padomes izpilddirektors Guntis Libeks, Gaujienas pagasta padomes priekšsēdētāja Mētra Kalniņa un Balvu rajona padomes priekšsēdētājs Andrejs Zujāns.

Kongresu atklāja Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis. Par valsts pārvaldes un pašvaldību reformu runāja tikko ieceltais īpašu uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību reformas jautājumos Jānis Bunkšs. Atgādinājis, ka, nodibinot šo amatu, pašvaldību ministra uzdevumi ir papildināti ar valsts pārvaldes jautājumu risināšanu, viņš izteica pārliecību, ka tam ir simboliska jēga un ka tieši pašvaldības arī valsti sakārtos. Kādi tad ministra skatījumā ir reformas galvenie motīvi?

— Par valsts pārvaldes reformas nepieciešamību pirmām kārtām liek runāt sabiedriskās domas aptaujas rādītāji, kas liecina par Saeimas un Ministru kabineta zemo reitingu. Cita lieta — cik lielā mērā stāvokli palīdzēs labot tas instruments, ko varam saukt par administratīvi teritoriālo reformu. Otrs ļoti būtisks motīvs ir Eiropas Savienība. Ja kāds zina labāku veidu, kā Latvijai jau tuvākajā laikā ātri attīstīties, tad par to vajag nākt un stāstīt. Bet iespējas, ko mums paver Eiropas Savienība, ir jāizmanto. Taču šajā procesā mūsu valstij tiek izvirzītas ļoti noteiktas prasības. Un viena no tām Eiropas Savienības dokumentos ir ļoti precīzi formulēta: valsts pārvaldē trūkst administratīvās kapacitātes. Raugoties no Latvijas attīstības viedokļa, ar to nedrīkstam nerēķināties, tas mums ir jāņem vērā. Taču — lielā mērā administratīvās kapacitātes palielināšanai varam izmantot administratīvi teritoriālo reformu.

Par reģionu veidošanas mērķiem. Runājot par funkciju pārdali, robežu piegriešanu un citiem jautājumiem, jāatrod pareizie motīvi un kritēriji. Kādiem vajadzētu būt galvenajiem kritērijiem, lai varētu spriest, vai piegriezums ir veidots pareizi? Vispirms jāskatās, vai valsts pārvalde kļuvusi lētāka. Esmu pārliecināts, ka — jā. Tātad — jo tuvāk cilvēkiem atrodas valsts pārvalde, jo vieglāk to kontrolēt un diez vai daudz ko tautas acīm tad var noslēpt. Otrs — valdība ir ieinteresēta atbrīvoties no veselas virknes funkciju. Lai tā varētu realizēt stratēģisko mērķi — ātru virzību uz Eiropas Savienību. Šis process ir prioritāte, kas ir jānodrošina. Līdz ar to vesela virkne funkciju ir jānodod reģioniem, jānodod municipalitātēm. Mums nav tik daudz laika un resursu, lai varētu vilcināt šo jautājumu risināšanu. Nākamā lieta, kur es saskatu reģionalizācijas jēgu, ir starptautiskā konkurētspēja. Tiek saukti konkrēti skaitļi ar vārdu "miljons" galā. Taču pie šīs naudas ir jātiek, lai to izdarītu, vajadzīga šī konkurētspēja. Jo uz strukturālo fondu un dažādu palīdzības programmu atbalstu cer daudzi — mūsu kaimiņi un citas valstis, kas tāpat vēlas pie šīs naudas tikt.

Un beigās — par vietējo reformu. Domāju, ka attiecībā uz municipālo reformu esam panākuši kompromisu. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka arī šeit reforma nav pašmērķis. Mums ir nevis vienkārši jāveic reformas, bet jāparāda, kur slēpjas to efektivitāte.

Vēlāk atbildot uz pašvaldību vadītāju jautājumiem, Jānis Bunkšs atzīmēja reformas sagatavošanas darbu konstruktīvo ievirzi:

— Vispirms tiek veikta pašvaldību darba izpēte, cik to atļauj laiks un līdzekļi. Tā ir iespēja iedziļināties pašvaldību problēmās un pirmo reizi šajos desmit gados, kas pagājuši kopš dziesmotās revolūcijas, izdarīt pašvaldību darba inventarizāciju. Tas ir minimums, inventarizācija mums ir vajadzīga. Turklāt arī likums par pašvaldībām paredz divu veidu izpētes jeb sagatavošanās darbus. Jo padziļināta izpēte un atsevišķu, specifisku jums interesējošu jautājumu risināšana iespējama tieši konkrētas sadarbības vai apvienošanās sagatavošanas laikā. Un šiem darbiem, pateicoties Eiropas Savienībai, mums ir pat nauda, summa gan nav liela. Bet inventarizāciju var veikt. Lai mēs varētu operēt ar konkrētiem datiem, nevis emocijām.

Otra lieta. Gribu uzsvērt, ka mums ir likums par administratīvi teritoriālo reformu, un šajā likumā esam panākuši konsensu, ka pašvaldību un pilsētu līmenī jums ir divas iespējas — ja gribat, apvienojieties, sekojiet to pašvaldību paraugam, kas to jau ir izdarījušas, piemēram, Kandava, Salacgrīva, Nautrēni. Ja negribat, — ir arī cita iespēja, varat slēgt sadarbības līgumus. Mums ir konkrēti pilotprojekti — ar Dundagu un citām pašvaldībām. Par to mēs esam vienojušies. Es uzskatu, ka valdībai pašlaik, vismaz tuvāko divu gadu laikā, šeit nekas nav sakāms.

Par 2000. gada budžeta veidošanas pamatprincipiem ziņoja Pašvaldību savienības priekšsēža vietnieks Aleksandrs Lielmežs. Vēl lielāku skaidrību naudas lietās ieviesa finansu ministrs Ivars Godmanis.

"Jaunās pašvaldības aug skolā" — šo domu, ko izteica Jelgavas pilsētas domes priekšsēža vietnieks Raitis Vītoliņš, attīstīja Pašvaldību mācību centra direktore Ruta Kalniņa: "Neviena reforma nevar izdoties, ja nav izglītotu cilvēku. To apliecina kaut vai Dānijas paraugs, kur nav ne lielu dabas resursu, ne tranzīta, bet ir augsts izglītības līmenis." Par to runāja arī Latvijas Bibliotekāru biedrības priekšsēde Silvija Liniņa, aicinot uz pagastu bibliotēku saglabāšanu un attīstīšanu.

Madonas rajona Mētrienas pagasta padomes priekšsēdētājs Andris Jaško mudināja uz lielāku konkrētību lēmumu pieņemšanā un izpildē: "Ja nav zināms, kas tieši atbild par vienu vai otru lēmumu, turpinās kolektīvā bezatbildība. Zem katras direktīvas apakšā jābūt uzvārdiem. Lai pēc gada, diviem vai pieciem tos cilvēkus varētu sūtīt vai nu pie Valsts prezidenta uz apbalvošanu, vai uz prokuratūru — par nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanu.

Latvijas Zemnieku savienības priekšsēde Maija Rubīna pievērsa uzmanību konkursam "Sakoptākais Latvijas pagasts", kas ar katru gadu vēršas plašumā. Debatēs tika runāts par nodokļu vides sakārtošanu, iedzīvotāju resursu racionālu izmantošanu un lauku cilvēku izglītošanu. "Tas, ko saucam par ekonomisko vadību jeb menedžmentu, tagad zemniekam ir tikpat svarīgi kā lasītprasme. Bagātība — tā nav nauda, bet māka taisīt naudu."

Domu apmaiņa notika gan debašu gaitā zālē, gan pie pusdienu galda un kafijas tases. Arī tiešie kontakti un pleca sajūta, nepastarpinātā informācija un dalīšanās pieredzē ir bagātības, ko dod līdzdalība Pašvaldību savienībā. Kopš pašiem pirmsākumiem kopā ar to ir Priekuļu pagasta padomes priekšsēdis Jānis Līpacis. Viņaprāt, Pašvaldību savienības augšanas spirāle vijas uz augšu un attīstības gaita kļūst arvien mērķtiecīgāka: "Tas bija 1994.gada februārī, kad toreizējais premjers Valdis Birkavs mums sacīja — kas tad jūs esat, ka varat izvirzīt savas prasības, jūs taču nepārstāvat vairākumu. Tā arī bija. Savienība aptvēra tikai kādu trešo daļu pašvaldību. Toreizēja neveiksme sarunās ar valdību lika mums sasparoties. Jau pēc gada savienībā bija pārliecinošs pašvaldību vairākums. Šajos piecos gados pašvaldību savienība sevi apliecinājusi kā nopietnu spēku, ar kuru jārēķinās. Ņemot vērā tieši pašvaldību viedokli, reforma tomēr nav notikusi tajā nesaprātīgajā formā, kādu valdība sākumā gribēja uzspiest.

Pašlaik, arī šajā kongresā, reāli tieki spriests, kādai jābūt administratīvi teritoriālajai reformai, lai panāktu visu reģionu harmonisku un stabilu attīstību. Tagad jānāk tai fāzei, kad spriedīs, kādām jābūt pašvaldību tiesībām, pienākumiem, teritorijām un iespējām rūpēties par savu teritoriju ekonomisko attīstību. Katrs nākamais kongress ir solis uz priekšu, un aizvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka Pašvaldību savienībai jābūt visas pašvaldību sistēmas sastāvdaļai. Un varbūt jākļūst par iedīgli Latvijas parlamenta otrai palātai.

Kā savā tēlainajā un atjautīgajā runā sacīja Strazdes pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Pētersons, mums visiem vairāk vajadzētu izvēlēties Latvijas preci un arī ekspertus biežāk meklēt tepat Latvijā. Gan starp zinātniekiem, gan praktiķiem. Rezumējot debatēs teikto, Aleksandrs Lielmežs sacīja: " Un tomēr viss iet uz labumu. Nepaiesim tikai garām nelietībām un nekārtībām!"

Par kongresu tradīciju jau kļuvusi apbalvošana ar Latvijas Pašvaldību savienības atzinības rakstu un nozīmi par ieguldījumu demokrātiskas pašvaldību iekārtas veidošanā. Šoreiz paldies tika teikts bijušajai Ainažu pilsētas domes priekšsēdētājai Lilijai Tauriņai, bijušajam Pašvaldību savienības Tehnisko problēmu komitejas priekšsēdētājam Antonam Kovaļevskim un bijušajam LPS Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētājam, pašreizējam zemkopības ministram Pēterim Salkazanovam, kā arī plašsaziņas līdzekļu pārstāvēm — televīzijas žurnālistei Sarmītei Plūmei un radio žurnālistei Ingrīdai Strodei.

Rezumējot kongresa darbu, A.Jaunsleinis sacīja: "Ir patīkami, ka pašvaldības ir spēks, ar ko rēķinās un ko ciena. Man visvairāk gribētos, lai mūs ciena. Mēs esam ieinteresēti šīs valsts attīstībā un mīlam šo zemi, kurā dzīvojam."

"LV"

Finansu ministrs Ivars Godmanis

(trešais no kreisās) jautājumu krustugunīs;

Valsts prezidents ceļā uz kongresa zāli

Valsts prezidenta Atzinības raksts LPS priekšsēža vietniekam Aleksandram Lielmežam;

Kongresa prezidijā (no kreisās): Saldus rajona padomes priekšsēdētājs Zigmunds Fīrers, LPS priekšsēža vietnieks Jānis Teikmanis un LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis

LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis, uzrunājot kongresa dalībniekus;

Kongresa viesis — īpašu uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību reformas jautājumos Jānis Bunkšs

Delegāti — atbalstot kongresa rezolūcijas;

LPS Atzinības raksts un nozīme — zemkopības ministram, bijušajam LPS Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētājam Pēterim Salkazanovam

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Kongresa norises vietā — viesmīlīgajā Viesītē ceriņziedu laikā, skaistajā kultūras pilī, kur pulcējās pašvaldību delegāti no visas Latvijas

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis:

Lai atgādinām: "Laiks pildīt solījumus!"

Uzsākot savu ziņojumu pēc Valsts prezidenta uzrunas, nemaz negribas vairs atgriezties pie mūsu ikdienas problēmām. Pie tam ir sakritis tā, ka tieši šodien Latvijas zemnieki, faktiski novesti jau izmisuma stāvoklī, ir sarīkojuši akciju, lai pievērstu sabiedrības uzmanību un lai viņu sasāpējušās problēmas tiktu risinātas. Tās būtu jārisina normālā ceļā, dialoga ceļā, laikus, nevis tad, kad tās jau pārāk samilzušas un cilvēkiem ir jāpamet sava saimniecība un jābrauc stāvēt uz ceļa, lai atgādinātu, ka šos jautājumus neviens nav centies risināt, it kā to vispār nebūtu. Arī mēs esam stāvējuši piketā, arī mēs esam izgājuši šo ceļu, bet es domāju, ka konstruktīvs dialogs, kad mēs sēžam pie viena galda, kaut arī mums ir ļoti dažādi viedokļi un droši vien tie arī saglabāsies attiecībās ar valdību, tomēr var būt produktīvs. Un man gribētos novēlēt, lai arī zemnieku problēmas tiktu risinātas nevis uz ceļiem, piketos, bet sēžot Ministru kabinetā pie galda visām ieinteresētām pusēm.

Pēc mūsu iepriekšējā kongresa ir pagājis ļoti īss laiks, tāpēc es varbūt mazāk uzmanības veltīšu sasniegumiem un zaudējumiem kongresu starplaikā un vairāk pievērsīšos 2000. gada problēmām un uzdevumiem.

Runājot par sasniegumiem un zaudējumiem kongresu starplaikā, jāatgādina, ka Latvijas jaunās valdības veidošana sakrita ar pašreizējo Krievijas krīzi. Tas ekonomiski ietekmējis visu procesu, un mēs sarunās ar šo valdību esam mēģinājuši maksimāli aizstāvēt un saglabāt tās iestrādes, kuras bija panāktas sarunu protokolā ar iepriekšējo valdību. Es gribētu atgādināt, ko mums izdevās šajā protokolā saglabāt un kas varbūt nodrošina šodien to minimālo stabilitāti konkrētās pašvaldībās. Tās ir garantijas iedzīvotāju ienākuma nodoklim, garantijas nekustamā īpašuma nodoklim, ja neizpilde ir radusies no pašvaldības darbības neatkarīgu apstākļu dēļ, tā ir īpašuma nodokļa neizpildes izskatīšana konkrētai pašvaldībai, ja tādas problēmas radīsies. Un tās ir papilddotācijas ieņēmumu bāzes palielināšanai 800 tūkstošu latu apmērā. Faktiski tā ir kompensācija pašvaldībām, kuru ieņēmumi šogad būs mazāki nekā 1998. gadā. Protams, tā nav virzība uz priekšu. Šodienas aprēķini rāda, ka tam kopumā vajadzētu 1,8 miljonus, bet pagaidām kompensācijas daļā ir 800 tūkstoši. Un jūs arī zināt, ka valdība savā slēgtajā sēdē runāja par to, ka viņiem ir jāpārskata viss valsts budžets un jāatrod iespējas samazināt jau esošo valsts budžetu.

Budžeta veidošanas process gadu no gada diemžēl ir palicis nemainīgs, un diemžēl — ne par labu pašvaldībām. Varbūt šis kongress un mūsu pieņemtie lēmumi palīdzēs šos procesus ietekmēt. Finansu ministrs ir gatavs uz konstruktīvu dialogu, varbūt mums kopīgi izdosies kaut ko mainīt, lai, veidojot nākamo gadu budžetus, tiktu maksimāli ņemtas vērā visu mūsu intereses.

Ko tad mums izdevies panākt pašvaldību demokrātijas jomā? Saeima ir ratificējusi trīs paragrāfus no Eiropas Vietējo pašvaldību hartas, un šeit ir jāsaka paldies mūsu Saeimas deputātiem. Bet mums ir atlicis pats galvenais — ir jāpanāk skaidrība, kādā veidā mēs šos hartas punktus varēsim realizēt. Un tie ir ļoti svarīgi punkti. Tie skar sociālās garantijas, darba apstākļus un atalgojuma sistēmu, un tie nosaka, ka pašvaldībām ir jābūt līdzekļiem, lai tās varētu veikt savus pienākumus. Tātad ir jābūt vienādai attieksmei pret vietējo varu un pret valsts institūcijām. Un ja naudas nepietiek valstij kopumā, tad tās nepietiek abām pusēm. Ja valstij nauda ir, tad palielinājumu saņem abas puses proporcionāli. Nevis tā, kā mums tas pēdējos gados ir noticis, ka vispirms tiek apmierinātas valdības intereses, bet pašvaldību budžetu vienmēr veido pēc pārpalikuma principa. Ļoti negribētos, lai šāda prakse turpinātos. Šo hartas punktu ratifikācija un starptautiskie līgumi būs vēl viens kopīgs līdzeklis, ar kuru mēģināsim ietekmēt šos procesus.

Pēc diezgan smagām diskusijām valdības sēdē tika nolemts, ka Ministru kabineta noteikumos iestrādājams punkts, ka pašvaldību izveidotās institūcijas var piedalīties Eiropas Savienības programmu ieviešanā un ES fondu līdzekļu piesaistīšanā konkrētiem projektiem. Protams, šis viens ieraksts neko nedod. Mums pašiem ir jābūt gataviem, mums pašiem ir jāapmāca mūsu cilvēki, jābūt atbilstošai kapacitātei, lai mēs varētu palīdzēt šo ierakstu realizēt, un, es domāju, valsts kopumā no tā tikai iegūs.

Un vēl otra lieta, ar kuru jūs droši vien visi jau esat saskārušies. Mums ir reģionālo LPS informācijas centru izveidošanas projekts kopā ar PHARE projektu. Runa ir ne tikai par tiem četriem reģionālajiem centriem, kuru izveidošanā mums palīdz PHARE programma. Mēs esam nolēmuši, ka mēģināsim atbalstīt arī visus pārējos centrus, kas iesniegti kā projektu pieteikumi "Projekts pašvaldībām". Ja Latvijā būs vairāk šādu centru, mums būs iespēja vēl labāk apgādāt cilvēkus ar informāciju, kas pašlaik ir viens no galvenajiem uzdevumiem.

Un tagad es gribētu pāriet pie 2000. gada problēmām un uzdevumiem. Tā nu ir iznācis, ka mēs visi kopā sagaidīsim nākamo tūkstošgadi. Es kā pirmo punktu ierakstīju — celt pašvaldību reitingu sabiedrībā. Jūs visi esat saņēmuši kongresa dokumentos pēdējās aptaujas datus, kā sabiedrība vērtē dažādas institūcijas. Pēdējos divus gadus pašvaldības visu laiku bijušas viena no visaugstāk novērtētajām valsts pārvaldes institūcijām, kas bauda lielu sabiedrības uzticību. Tas panākts tikai ar jūsu kopīgo darbu, ar iedzīvotāju vēlmju un prasību uzklausīšanu. Katrā pašvaldībā galvenais princips bijis darbs, nesolot nepiepildāmas lietas saviem cilvēkiem. Mēs esam blakus saviem cilvēkiem, mūs redz, un mēs nevaram saviem cilvēkiem dot nepārdomātus solījumus, kurus pēc tām nevaram izpildīt. Un mūsu uzdevums ir izskaidrot sabiedrībai pašvaldību nozīmi valstī, pašvaldību lomu demokrātijas nostiprināšanā un valsts attīstībā.

Mūsu uzdevums ir ietekmēt 2000. gada budžeta izveidošanu. Esam sagatavojuši rezolūcijas projektu par budžetu, kurā mēs gribētu kopīgi formulēt galvenās lietas. Uz to mēs varētu balstīties sarunās ar Finansu ministriju un valdību, kad tiks veidots 2000. gada budžets. Mēs esam par konstruktīvu dialogu, bet par konstruktīvu dialogu no abām pusēm.

Mēs nedrīkstam realizēt reformas reformu pēc. Arī Valsts prezidents šodien par šiem jautājumiem runāja. Nevajag mūs uzskatīt par reformu pretiniekiem, mēs tādi neesam. Bet jābūt skaidriem mērķiem. Ja politiķi nolems, ka reforma ir jāveic, mēs, protams, pildīsim valdības uzdevumu, nekādus līdzekļus neprasot. Bet pašlaik līdzekļu nav. Visskaidrākais signāls, ko šai sakarā saņēmušas pašvaldības, ir tas, ka 1999. gada budžetā neesam atraduši nevienu santīmu, kas būtu paredzēts kā kompensācija tām pašvaldībām, kuras veic reformu. Tagad ir vismaz sagatavoti Ministru kabineta noteikumi, un mēs esam saņēmuši no ministriem savu atzinumu. Bet tai pašā laikā mēs zinām, ka valsts budžetā nav līdzekļu, lai varētu izpildīt šos Ministru kabineta noteikumus. Sabiedrība to uztver kā signālu, ka nekādas īstas skaidrības par reformu joprojām nav. Un mēs nevarēsim neko izdarīt, nevarēsim iet uz priekšu, kamēr neesam saņēmuši skaidru atbildi. Jo no mums visiem skaidru atbildi prasa arī iedzīvotāji. Ja gribam, lai reforma virzītos uz priekšu, ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Un esmu lasījis rakstus, kur saka, ka reformu vajadzēja veikt tikpat strauji kā naudas reformu. Toreiz, kad mēs veicām naudas reformu, vispirms tika skaidri definēti mērķi — kāpēc mēs to darām. Un mēs katrs — katrs Latvijas iedzīvotājs — par šo naudas reformu samaksājām. Bet mums bija skaidrs, kāpēc mēs to maksājam, kāpēc to darām. Šodien tikpat skaidri mēs gribētu saņemt atbildi attiecībā uz šo reformu. Jo arī par šo reformu ir jāmaksā. Neviens mums šodien nevar īsti pateikt — cik šī reforma izmaksās valsts budžetam un cik tā var izmaksāt katram iedzīvotājam. Un es gribu dzirdēt konkrētu atbildi, vai mums ir līdzekļi, vai mēs šodien to varam izdarīt.

Saskaņā ar vietējiem reģionāliem attīstības plāniem nepieciešams palielināt investīcijas infrastruktūrā. Sarunu līmenī mēs jau pagājušogad ar Ekonomikas ministriju sākām vienoties, ka investīciju programma tiks skatīta ne tikai sektorālā griezumā, bet arī no reģiona attīstības viedokļa. Diemžēl ar praktisko realizāciju šīs lietas mums uz priekšu neiet. Ministrijās vēl arvien dominē sektorālais skatījums, kādas investīcijas kādā sektorā būtu vajadzīgas. Bet tai pašā laikā tas noved pie tā, ka mums pašlaik ir konkrēti objekti, kuriem vienu gadu ir valsts investīcija, pēc tam šī investīcija tiek pārtraukta. Kas par to visu kopumā maksās? Kopumā maksājam mēs visi, jo intereses netiek līdzsvarotas, pienācīgi saskaņotas. Piemēram, mēs atradām investīciju programmā ierakstu, ka konkrētam objektam konkrētā teritorijā parādās 2000. gadā investīcija. Un es tikos ar šīs pašvaldības vadītāju un sacīju, ka valdība nolēmusi vispirms pabeigt iesāktos projektus. Tas būtu loģiski, bet pašvaldības vadītājs saka — mēs jau divus gadus šeit investējam, jau divus gadus mēs no savas naudiņas esam investējuši, mēs tikai gribējām to pabeigt un cerējām pēdējā gadā saņemt valdības atbalstu. Bet dokumentos, ko saņem ministri, ko saņem Ministru kabinets, diemžēl šīs lietas nav atspoguļotas. Un tādā veidā no prioritāra objekta tas var nonākt pilnīgi citā prioritātē. Protams, ka šeit mums atkal visiem kopā ir jāstrādā. Reģionālās attīstības plāni ir jāsaskaņo ar Valsts investīciju programmu. Pretējā gadījumā mēs visi kopumā ļoti dārgi maksāsim par šīm lietām.

Un pēdējais jautājums par ilgtermiņa kredīta resursu piesaisti infrastruktūras atjaunošanai. Šeit mums noteikti ir jārunā ar Finansu ministriju, ja valdībai ir iespēja saņemt ilgtermiņa kredīta resursus ar atmaksāšanās periodu 17, 20 un vairāk gadu, tad mums būtu lūgums, ja šādi resursi ir, kopīgi nolemt, kādām sfērām mēs šādus resursus novirzām. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevaram tādas sfēras kā kanalizāciju, ūdensapgādi un enerģētiku veidot ar piecu, septiņu vai pat desmit gadu kredīta resursiem. Tie nav pašatmaksājušies tādos tempos. Un maksātspēja nav augsta. Šādi infrastruktūras objekti ir jārada, jo tālāk aiz tiem veidojas viss pārējais.

Ko mums vajadzētu izdarīt? Vajadzētu panākt precīzu pienākumu sadali starp rajonu pašvaldībām un pilsētu, pagastu pašvaldībām atbilstoši to finansēšanas kārtībai. Zināms konflikts ielikts jau likumos, tāpēc mēs nesekmīgi mēģinām to visu laiku atrisināt. Mums vajadzētu to atrisināt likumu ceļā, attiecīgi konkrēti nodalot — kam ir pienākums, tam arī ir finanses. Nevar būt tā, ka vienam ir atbildība, bet finanses ir otram. Mums droši vien ir jāizdara grozījumi likumdošanā un šīs lietas jāsakārto. Un man liekas, ka tās ir lietas, ko var izdarīt bez lielas naudas un lielas finansēšanas. Šeit faktiski ir jautājums par mūsu kopīgo politisko gribu, ka mēs to gribam izdarīt. Pagaidām tiek veicināts princips — skaldi un valdi. Un tas arī diezgan sekmīgi strādā, arī attiecībā, uz konkrētiem reģioniem un konkrētām vietējām pašvaldībām. Tie, kas piedalījās sarunu grupā par ārpusskolas iestāžu finansēšanu, zina, cik bezcerīgi mēs mēģinājām atrast šajos jautājumos kaut kādu kompromisu.

Atbalstīt vidējos un mazos uzņēmējus, lai attīstītu pašvaldību pastāvīgo ieņēmumu bāzi un veicinātu darbavietu radīšanu. Es domāju, ka tā arī varētu būt viena no 2000. gada prioritātēm. Mēs esam centušies visu laiku to darīt, varbūt šī prioritāte ir jāpaceļ vēl augstāk un jāsaprot, ka vidējais un mazais uzņēmums — tā ir stabilitāte un garantija jūsu teritorijā. Mēs varam paskatīties, kā lielie uzņēmumi uz dažādām finansu krīzēm. Tie nespēj ļoti ātri pārveidoties, tie nespēj ļoti ātri atrast tirgu. Tas ir objektīvi, tā nav viņu vaina. Līdzsvarot šādu situāciju konkrētā teritorijā var vidējie un mazie uzņēmumi. Domāju, ka sadarbībā ar jauno ekonomikas ministri, kas tikko apstiprināta, mums jāmēģina šeit atrast kopīga valoda un, protams, otrais sadarbības partneris atkal ir Finansu ministrija.

Un pēdējais. Radīt mērķprogrammu — atgriezties mājās. Kam tas ir domāts? Vai tas ir domāts zemniekiem, kas šodien ir aizbraukuši uz piketu, un ko es ar šo programmu domāju. Es ar šo programmu domāju to, ka galvenā vērtība, kas mums ir katrā pašvaldībā, ir cilvēki. Tā ir pati galvenā vērtība. Un mums katrā pašvaldībā ir jāpadomā par to, kā varam realizēt savu programmu — atgriezties mājās. Mēs palīdzam mūsu jaunajiem cilvēkiem iegūt attiecīgu izglītību, bet mēs arī gaidām, lai šie cilvēki atgriežas savā novadā un palīdz celt un to tālāk. Es zinu, ka daudzas pašvaldības jau to dara. Tā nav jauna ideja, un es neko unikālu šeit nepateicu. Es vienkārši gribu pievērst tam uzmanību un varbūt katram no jums likt aizdomāties par to, ka šīs prioritātes vajadzētu pārrunāt ar saviem deputātiem un šādas programmas vajadzētu attīstīt. Tās ir investīcijas, tās ir investīcijas izglītībā, kuras varbūt atnesīs šai teritorijai daudz lielāku labumu, nekā tad, ja investētu kādā materiālā vērtībā.

Un pašā noslēgumā es vēl vienai lietai gribētu pieskarties. Es šodien nerunāju par Pašvaldību savienību, jo decembrī mēs ļoti sīki pārrunājām tās problēmas. Bet es gribētu jūs aicināt padomāt par vienu lietu. Kā jūs zināt, mūsu statūtos ir ierakstīts, ka Pašvaldību savienības priekšsēdētāja alga tiek pielīdzināta Rīgas domes priekšsēdētāja algai. Ar šā gada 1. janvāri Rīgas dome strauji palielināja sava priekšsēdētāja algu, saskaņā ar statūtiem arī mana alga tātad palielinājās un pašlaik tā ir 1000 latu mēnesī. Diemžēl Pašvaldību savienības budžets nav tāds, ka es varētu līdzvērtīgu algu noteikt saviem cilvēkiem jeb savai komandai, ar ko es kopā strādāju Pašvaldību savienībā. Man ir priekšlikums un lūgums jums visiem padomāt par to, ka mums varbūt nākošā kongresā statūtos ir jāizdara kādas izmaiņas, kādā veidā mēs varētu šīs lietas līdzsvarot. Jo nedrīkstētu būt tā, ka Pašvaldību savienības priekšsēdētājs un cilvēki, ar kuriem kopā viņš strādā, algas ziņā atrodas diezgan patālu.

Runa Latvijas Pašvaldību savienības 9.kongresā Viesītē 1999.gada 28.maijā — pēc ieraksta "LV" diktofonā

Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis:

"Rītdienas grūtie jautājumi, kas risināmi tūlīt"

Situācijā, kad Ministru prezidents ir izteicis nepārprotamu politisko gribu veikt reģionālo reformu, būtu muļķīgi "iebāzt galvu smiltīs" un izlikties, ka tādas nav, neformulēt savu attieksmi un nedomāt, kā šo reformu veikt pēc iespējas labāk.

Pirmais — par atbildību un gribu veikt reformu. Reģionu skaits vai jautājums par to, tieši kur novilkt robežu, nav galvenā problēma. Galvenais ir: kas, kādas interešu grupas vēlas veikt reformu. Sāksim pēc kārtas. Reformu pretinieku vidū varētu būt politiskās partijas, jo tās varētu domāt, ka reģionālā vara koncentrēsies zināmās vietās un netiks attīstīts demokrātiskais process. Reformu pretinieku vidū varētu būt lielās pilsētas. Tās, protams, orientējas uz lielāku patstāvību un brīvību. Vēsturiskā pieredze rāda, ka arī Eiropā lielās pilsētas vēlas būt brīvpilsētas. Reformu pretinieku vidū varētu būt pašreizējie rajonu centri. To bažas ir pavisam vienkāršas. Daļa šo pilsētu nelielās, bet tomēr esošās pārticības saistās ar to, ka tie ir administratīvie centri un tur ir darbavietas. Mainoties nosacījumiem, šīm pilsētām draud perifērijas liktenis. Reģionu veidošanas pretinieku vidū varētu būt pagasti. Jo tiem pašlaik ir savas noteiktas funkcijas un ļoti sāpīgi ir atteikties no ilgā un sūri grūtā cīņā iegūtām funkcijām, kas pārņemtas no esošajiem rajoniem. Īpašs pretinieks varētu būt Finansu ministrija. Objektīvu iemeslu pēc. Šie objektīvie iemesli ir tādi, ka ļoti daudzām starptautiskām organizācijām ir doti solījumi kāda būs vispārējā nodokļu politika, kā viss tiks uzskaitīts un sakārtots. Reforma varētu likt šīs lietas mainīt. Finansu ministrija jebkurā valstī ir konservatīva, tas ir normāli, bet tieši tādēļ tā arī varētu būt pretinieks. Nopietns pretinieks reformai varētu būt visas sektoru ministrijas. Pavisam vienkārša iemesla dēļ — nopietnu un spēcīgu reģionu izveidošana neizbēgami izvirzīs jautājumu par to, ka daļa kompetences jānodod reģioniem. Tas nozīmē, ka ministrijām būs jāsamazina savs darbinieku skaits, jāatsakās no kādas daļas budžetā, un diez vai kāda ministrija tam labprātīgi piekritīs. Un beidzot — iedzīvotāji. Viņi it kā nevarētu būt pret reformu. Bet viņi pēdējos piecdesmit gados nav pieredzējuši nevienu reformu, ko varētu pieminēt ar labu vārdu. Pēc Otrā pasaules kara ir bijušas aptuveni divdesmit teritoriālās reformas. Un nekādas labas atmiņas par tām cilvēkiem nav saglabājušās. Tātad īsta pamata ticībai, ka viss ir kārtībā, nav.

Varētu uzdot retorisku jautājumu. Kāpēc vajadzīga reforma, ja pret to ir politiskās partijas, lielās pilsētas, rajonu centri, pagasti, ministrijas. Taču, neskatoties uz to, es negribētu teikt, ka reforma nav vajadzīga. Es tikai gribu apgalvot, ka tam nepieciešami tik nopietni iemesli un tik spēcīga politiska griba un jābūt tik lielai sabiedrības vienotībai, ka tā atzīst mērķi, kura dēļ ir vērts ar visu to tikt galā.

Un faktiski mums nekas nav jāizdomā no jauna. Paskatīsimies, kas notiek Eiropā. Tur notiek reģionalizācijas process un reģionu loma palielinās. Šim procesam ir divi iemesli. Viens iemesls ir tas, ko uzskata par Eiropas ideju. Tā ir dažādība — etniskā, kultūru, tautu un valodu dažādība. Eiropa to grib saglabāt.

Otrs iemesls — Eiropā ir radusies pārliecība, ka nepieciešams panākt teritoriju līdzsvarotu attīstību. Un labākais risinājums ir nevis centrālās jeb nacionālās varas politika, bet — reģionu lomas nostiprināšana. Protams, ir atsevišķas Eiropas Savienības valstis, kur joprojām to dara centralizēti, piemēram, Īrijā un Somijā. Tomēr kopumā attiecībā uz šo procesu secinājums Eiropā ir viennozīmīgs: tā ir attīstība. Attīstība varētu būt tik nozīmīgs mērķis, kas liktu domāt, kā varētu pārvarēt visu pretestību un nonākt pie konsensa.

Vēl gribu uzsvērt, ka pašlaik to balstu vidū, kas gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, Latvija ir pēdējā vietā pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju. Mums ir atsevišķas veiksmīgas ekonomiskās darbības zonas: tranzīts, meži, pārtikas rūpniecība. Taču, kamēr nebūs attīstītas šīs pašas nozares, nekur augstāk par pēdējo vietu mēs netiksim, jo šo nozaru iespējamie resursi ir pilnīgi izsmelti. Jā, mums jācīnās, lai viss uzlabojas, bet ar to tauta uz augšu netiks. Tas nozīmē, ka vienīgā iespēja ir iesaistīt visus resursus. Un tie nebūt nav galvenokārt dabas resursi. Galvenā problēma ir iesaistīt cilvēku resursus visos Latvijas reģionos. Līdz ar to galvenais ir jautājums par mērķi. Par to nav panākta vienošanās, bet es uzdrošinos apgalvot, ka droši vien tas varētu būt vienīgais loģiskais mērķis, kura dēļ būtu vērts pārvarēt visas šīs problēmas.

Taču, lai to visu darītu, ir vajadzīgas ļoti nopietnas lietas. Te atkal nav jāizgudro nekāds ritenis. Mūsu rīcībā ir Eiropas vietējo pašvaldību harta un Eiropas Savienības pieredze, ziņas par to, kā un ko plāno attīstīt Eiropas Savienībā, un mēs daudz ko no tā varam izmantot Latvijā.

Šeit galvenie jautājumi ir šādi: pirmkārt — ka reģioni nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot vietējo pašvaldību demokrātiskās tiesības. Latvijā tas nozīmētu, ka vismaz sākumā būtu jāizslēdz jebkāda pārraudzība un koordinācija no reģionu puses. Otrkārt — jāveic zināma decentralizācija, tas nozīmē, ka funkcijas, par ko atbild centrālā valdība, tos jautājumus, kuros valdība pašlaik uz likumu pamata izdod saistošos noteikumus, būtu jānodod reģioniem, un no tiesībām izdot saistošos noteikumus valdībai būtu jāatsakās. Tad visus jautājumus regulētu tikai likums.

Nākamais — pastāvīgas nodokļu bāzes izveidošana. Tas ir ļoti grūts jautājums, ne katrā valstī to izdevies atrisināt. Bet tas ir tieši tas iemesls, kādēļ šī saruna bez Finansu ministrijas nopietnā veidā nav iespējama. Ir jābūt pastāvīgiem nodokļiem, kas pienākas tikai reģioniem. Viens no tādiem varētu būt uzņēmumu ienākuma nodoklis, bet tas arī prasa likumu pārskatīšanu. Tikai tad, ja reģionu finanses tiktu nodalītas, principā nodalītas no vietējām finansēm, tad katrs — gan vietējā, gan reģionālā pašvaldība, varētu justies stabili un droši, ka tai ir kaut kas stabils nākotnei.

Nākamais jautājums — par dekoncentrētajām valdības funkcijām. Mēs zinām, kāds pašlaik ir haoss ar dažādām valdības funkcijām, kas sadalītas pa daudziem reģioniem. Eiropas vietējo pašvaldību harta iesaka daudzas funkcijas, ja tas iespējams, nodot reģioniem. Tas nozīmē, ka reģioni šajā gadījumā nav pilnīgi patstāvīgi, bet darbojas kā valdības aģentūras — taču ar diezgan lielu brīvības pakāpi.

Nākamais jautājums — investīcijas. Tātad par tiesībām patstāvīgi veikt publiskās investīcijas. Tas nozīmē, ka sākumā ir jāsadala esošais valsts investīciju fonds, jāatstāj pietiekami līdzekļi reģioniem, lai tie patstāvīgi lemtu.

Viss minētais liecina par problēmas nopietnību. Vienkārša robežu pārdalīšana varētu beigties ar to, ar ko parasti beidzas vienkārša robežu pārdalīšana — ar izgāšanos un ar to, ka visi cilvēki prasa, kādēļ jūs to vispār darījāt. Ja šīs politiskās gribas vispār nav, tad reformu nevajag sākt. Ja resursus var atrast pakāpeniski, tad jāuzzīmē grafiks, kad tos varēs atrast. Acīmredzot šāda mēroga jautājumus nevar atrisināt gada laikā. Tam nepieciešams daudz ilgāks laiks.

 

Runa Latvijas Pašvaldību savienības 9.kongresā Viesītē 1999.gada 28.maijā — pēc ieraksta "LV" diktofonā

Par reģionālās reformas jautājumiem runā Māris Pūķis