"Iekļūt Eiropas Savienībā ātrāk par Poliju"

"Reczpospolita"

— 99.05.26.

Tomaša Teluka saruna ar Latvijas Republikas ārlietu ministru Valdi Birkavu.

— Ministra kungs, kādi ir Latvijas Republikas ārpolitikas galvenie mērķi?

— Ārpolitikai jābūt kā kārtīgam galdam, uz kura var uzlikt labu ēdienu un dzērienu. Latviešu galdam, kā katram, ir četras kājas - pilnvērtīga dalība Eiropas Savienībā, iekļūšana NATO, labas attiecības ar kaimiņvalstīm (tajā skaitā ar Krieviju) un reģionālā sadarbība. Ļoti svarīgas mums ir arī pārējās Baltijas un Skandināvijas valstis. Tomēr vissvarīgākais mums ir kļūt par ES dalībvalsti.

— Cik lielā mērā Latvija ir gatava pārņemt ES tiesiskos kritērijus?

— Esam pilnīgi gatavi uzsākt sarunas. Latvija izpilda visus kritērijus, arī tos, kas saistīti ar mazākumtautībām, ko arī apstiprināja Eiropas Komisija. Politiskie kritēriji neradīs nekādas problēmas. Mūsu ekonomiskais modelis atbilst Eiropas standartiem. Cenšamies panākt, lai mūsu ekonomika būtu arvien ciešāk saistīta ar Eiropas tirgu: mūsu eksports uz ES valstīm ir 60%. Arī mūsu justīcija un tieslietu sistēma ir izgājušas cauri nepieciešamajām modifikācijām. Tagad galvenais ir uzsākt sarunas. Latvija attīstās visdinamiskāk sabiedroto valstu, ieskaitot Poliju, starpā.

— Vai tiešām?

— Absolūti. To apstiprināja Eiropas Komisija. 1997. gadā bijām vienīgā valsts, kuru rekomendēja sarunu uzsākšanai 1999.gadā. Toreiz ekonomikas dinamiskā attīstība bija visaugstākā.

Tomēr Latvija neiekļuva to valstu grupā, ar kurām pirmajām tiks uzsāktas sarunas. No Baltijas valstīm sarakstā iekļuva vienīgi Igaunija.

Priecājamies par Igaunijas panākumiem, kas nenozīmē, ka esam sliktāk sagatavoti. Mūsu rādītāji dažās nozarēs ir pat labāki, un līdz ar to mūsu pozīcija sarunās ir stiprāka. Tas, ka Latvija netika uzaicināta uz pirmo sarunu grupu, ir ES iekšējā problēma. Uzskatam, ka bijām atbilstoši sagtavoti, tomēr pret nevienu mums nav pretenziju. Mūsu valsts atrodas otrās sarunu grupas valstu, kuras vēlas iekļūt ES, priekšgalā.

— Ko dara valdība, lai uzlabotu situāciju, kas saistīta ar mazākumtautībām Latvijā?

— Parunājiet ar cilvēkiem uz ielas. Noorganizējām referendumu par liberalizāciju imigrācijas noteikumos. Vācieši mums zvana un lūdz, lai atļaujam viņiem iepazīties ar mūsu liberālo likumu par pilsonības piešķiršanu! Tas, šķiet, vislabāk liecina par mūsu prasmi risināt sarežģītus jautājumus. Katrs Latvijā var censties iegūt pilsonību. Ir, protams, noteikti kritēriji, kuri jāizpilda, piemēram valodas zināšanas. Valodu mācīšanas programmās un skolotājos esam investējuši miljonus. Speciāla integrācijas stratēģija ļauj panākt visu šīs valsts iedzīvotāju naturalizāciju. Latvijas parlaments pamudināja visus krievus un poļus pieņemt Latvijas pilsonību. Daudzi tomēr to nedara. Kāpēc? Jo pat bez pilsonības viņi nejūtas diskriminēti. Daudzi jauni cilvēki ir par slinku, lai mācītos valodu. Būt par pilsoni nozīmē uzņemties arī pienākumus, un ne katrs vēlēsies kalpot Latvijas armijā.

— Kādas patreiz ir attiecības ar Krieviju?

— Vēlamies uzsākt sarunas, tomēr Krievija pastāvīgi pielieto sankcijas. Ekonomiskais spiediens uz mūsu valsti ir mēģinājums iejaukties Latvijas politikā. Latvijas precēm ir speciāli muitas tarifi, ir pastiprināta robežkontrole. Tā rezultatā par 60% ir samazinājusies tirdzniecības apmaiņa ar Krieviju. Vienlaicīgi ir palielinājusies tirdzniecības apmaiņa ar ES valstīm. Tas mums nāk par labu, jo arvien vairāk kļūstam atkarīgi no Krievijas ekonomikas. Kad Krievijā sākās krīze, bijām jau sagatavoti. Tadēļ nosargājām mūsu tirgus sabrukumu. Uzskatu, ka ir jāpalielina apgrozījuma daudzums, tomēr tirdzniecība ar Krieviju nedrīkst pārsniegt 10%. Varam palielināt apgrozījumus ar šo valsti, taču nedrīkstam būt no tā atkarīgi.

Mums ir sagatavoti politiskās saskaņas piedāvājumi Maskavai, tajā skaitā arī robežlīgums. Daudzi no tiem ir ļoti izdevīgi Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Mūsu budžetā viņiem ir paredzēta speciāla sociālā palīdzība, tomēr valdība Maskavā nerūpējas par to. Krievijas politika grauj mūsu abpusējās attiecības. Mums ir jāsargā šeit dzīvojošos krievus no viņu dzimtās zemes sankcijām. Nekāds spiediens mūs nepiespiedīs izmainīt mūsu ārpolitikas virzienu. Būsim ES un NATO.

— Kā izrādīt cieņu veterānu jūtām: to, kuri cīnījās Sarkanajā armijā un to, kuri kalpoja Waffen SS leģionā?

Vai Jūs redzējāt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Pēc tā var spriest, cik dziļi latviešu tautas atmiņā ir iesakņojušās Staļina laiku deportācijas, cik ļoti latvieši ilgst pēc brīvības. Starp veterāniem, kuri kalpoja Sarkanajai armijai un nacisma daļās, bija daudzi, kuri vēlējās tikai vienu - brīvu Latviju. Piekrītu valsts prezidentam (Guntim Ulmanim), ka 16.marts nav atbilstoša diena, kad svinēt svētkus (Latviešu Leģiona Waffen SS dibināšanas diena). Šī diena netiks atzīmēta oficiālajā kalendārā.

Lūdzu ievērot: senie ienaidnieki, piemēram franči un vācieši, šodien veido Eiropas Savienību, savukārt tie, kas satiekas pie Brīvības pieminekļa, kaut arī cīnījās pretējās pusēs, nemaz nav ienaidnieki. Tie ir mūsu valsts traģiskās vēstures upuri. Atļausim viņiem nolikt ziedus, ja viņi to vēlas. Pārpratums ir insinuācija, ka atdzimst fašisms. Veterāni ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri vienīgi vēlas, lai atcerētos, ka vini cīnījās par Latvijas brīvību.

— Kādu vietu Latvijas ārpolitikā ieņem Polija?

— Mūsu ārpolitika tiecas tajā pašā virzienā, kur Polija. Ļoti priecājamies par Polijas dalību NATO un augstu vērtējam jūsu valsts atbalstu Latvijas centieniem. Esam apmierināti ar sadarbību ar Poliju. Vienīgais, ar ko neesmu apmierināts, ir mūsu tirdznieciskie sakari. Tie ir mazāki par sakariem ar Ēģipti! Par laimi tas mainās. Liela valsts tas ir liels tirgus, tāpēc mūsu attiecībām ir jāattīstās. Iespējams, ka poļi nezina, cik garšīgi ir mūsu zemes augļi? Jums jāzin vairāk par mūsu produktiem. Man jāsaka, ka kā mazai, dinamiskai valstij mums nebūtu iebildumu, ja mēs spētu iekļūt ES agrāk par Poliju.

"Maestro kā valsts galva?"

"Ņezavismaja gazeta"

— 99.05.31.

Raimondam Paulam ir iespējas kļūt par Latvijas prezidentu.

"Es esmu gatavs uzņemties valsts galvas augsto pienākumu pildīšanu." Šie 63 gadus vecā plaši pazīstamā komponista un muzikanta Raimonda Paula vārdi, kas atskanēja 22. maijā viņa vadītās Jaunās partijas kongresā, kļuva par īstu sensāciju Latvijas politiskajā dzīvē.

Paula lēmums, kuru daudzi politiķi-analītiķi tomēr jau bija prognozējuši, bija negaidīts, jo vēl pagājušā gada decembrī viņš, komentējot savas partijas pirmsvēlēšanu solījumu izvirzīt viņa kandidatūru prezidenta postenim, oficiāli paziņoja, ka atsakās no šī goda. "Šis lēmums ir galīgs, un es nevelētos, lai mans vārds tiktu skandēts saistībā ar prezidenta vēlēšanām. Savu kandidatūru tajās es neizvirzīšu, un uzskatu, ka neesmu piemērots šim amatam," toreiz Pauls pavēstīja žurnālistiem. To pašu viņš arī atkārtoja sarunā ar NG žurnālistiem šī gada marta sākumā. "Es nevaru būt prezidents. Tas nekad nav bijis mans sapnis. Es esmu strādājis pie prezidenta Gunta Ulmaņa un zinu, ko tas nozīmē. Šis darbs nav priekš manis," paziņoja maestro, atzīmējot, ka prezidentūra pieliktu punktu arī viņa radošajai darbībai.

Vēl tikai dažas dienas pirms ziņas par savu apņemšanos kļūt par Latvijas prezidentu, Pauls, atsaucoties uz savu sievu, vēlreiz izteicās pret iespējamo piekrišanu kļūt par kandidātu uz valsts galvas posteni. "Lana solīja izlikt mani no mājām, ja es pieņemšu savas partijas biedru priekšlikumu," sacīja Pauls. Pagājušajā sestdienā notikušajā partijas kongresā viņš pavēstīja, ka Lana uz pāris dienām esot aizbraukusi un viņš nolēmis izmantot šo apstākļi, lai tomēr piekristu piedalīties prezidenta vēlēšanās. Klātesošie šo joku "Paula stilā" uzņēma ar draudzīgiem smiekliem un skaļiem aplausiem. "Mēs mīlam Paulu," teica Latvijas parlamenta sekretāre Silvija Dreimane. Viņai piekrita arī citi viņas partijas biedri.

Jaunās partijas

kongresā bija ieradušies arī politiķi no citām partijām, un tie tāpat apsveica Paulu kā kandidātu uz prezidenta posteni. Premjerministrs Vilis Krištopans Jaunās partijas līderi un savas partijas Latvijas ceļš kandidātu - vicepremjeru un satiksmes ministru Anatoliju Gorbunovu - nodēvēja par "diviem cienījamiem kandidātiem, kurus Latvijas valsts ir pelnījusi".

Kā uzskata lielākā daļa Latvijas politiķu un analītiķu, Pauls un Gorbunovs ir galvenie kandidāti uz valsts galvas posteni. Turklāt daudzi domā, ka maestro iespējas ir lielākas, lai arī viņa partijai parlamentā ir tikai astoņas vietas, bet uzvarai ir nepieciešama 51 balss.

Saskaņā ar vispārpieņemto uzskatu, "atsijāšanas" rezultātā (pēc katra balsojuma vismazāko balsu skaitu saņēmušais kandidāts izstājas no cīņas) no iespējamajiem četriem vai pieciem kandidātiem (no Tautas partijas izvirzīta bijusī ārzemju latviešu apvienības vadītāja Vaira Paegle, bet no apvienības Tēvzemei un Brīvībai - cits latviešu emigrācijas pārstāvis, Latvijas vēstnieks ANO Jānis Priedkalns) "finālā" tiksies tieši Pauls un Gorbunovs. Un no viņiem uzvarēs tas, par kuru savas balsis atdos pārējo četru parlamentā pārstāvēto partiju deputāti.

Gorbunovs var cerēt tikai uz 21 savas partijas deputāta balsi, un varbūt arī uz 14 sociāldemokrātu balsīm. Par Paulu savukārt papildus Jaunās partijas 8 deputātiem ir gatavi balsot arī kreiso partiju Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā parlamenta frakcijas 16 deputāti, kā arī Latvijas ceļa galvenā konkurenta Tautas partijas 24 deputāti. Kopā tas veido 48 balsis. Iztrūkstošās balsis varētu dot nacionālradikāļi un partija Tēvzemei un Brīvībai , kas uzskata, ka "Pauls tomēr ir labāks, nekā Gorbunovs".

Par izšķirošo Paula priekšrocību tiek uzskatīts tas, ka viņš nekad nav bijis komunistiskās partijas rindās. Savukārt Gorbunova biogrāfiju aptumšo viņa atrašanās Latvijas kompartijas CK ideoloģiskā sekretāra postenī. Šo traipu, kā uzskata nacionālistiski noskaņotie cilvēki Latvijā, un tajā skaitā arī daudzi parlamentārieši, viņam nenomazgāt pat ar viņa ieguldījumu cīņā par Latvijas neatkarību 90 gadu sākumā un veiksmīgo darbu tēvzemes labā pēdējos desmit gados.

Anatolijs Baranovskis

"Nacistu garu — Latvijas armijā"

"Sanktpeterburgskije

vedomosti"

— 99.05.21.

To nolēmis ienest aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis.

Latvijas krievu iedzīvotāji jau ir pieraduši: jo vājprātīgāka ideja, kas ienākusi nacionāli norūpējušos politiķu galvās, jo lielāka iespēja, ka tā tiks īstenota. Taču šoreiz satraukumu sāka izrādīt pat arī mēreno partiju pārstāvji, kuri uz savu nacionālistisko kolēģu "nerātnībām" parasti skatās caur pirkstiem. Latvijas politisko eliti satricināja aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš uzskata, ka nacionālo bruņoto spēku sastāvā ir nepieciešams iekļaut Latvijas aizsargu organizāciju.

Lai saprastu mēreno satraukumu, ir īsumā jāizklāsta, kas tad tie tādi ir - aizsargi. Tulkojumā no latviešu valodas tas skan pilnīgi pieklājīgi un pat cēli. Taču tas, kurš ir pazīstams ar Latvijas vēsturi, teiks pavisam ko citu. Pirms dažiem gadiem aizsargi kļuva slaveni visā pasaulē ar to, ka pozēja amerikāņu žurnālam Life ar nacistu sveicienā paceltām rokām, kā arī pastāstīja tā lasītājiem, ka to organizācijas galvenais mērķis ir panākt krievu un ebreju izraidīšanu no Latvijas.

Praktiski visi no pieciem tūkstošiem aizsargu ir bruņoti ar kaujas ieročiem, taču šos ieročus tie ir iegādājušies kā privātpersonas, jo Latvijas likums aizliedz sabiedrisko organizāciju militarizēšanu. Saskaņā ar Kristovska un Feldmaņa kungu plāniem aizsargu iekļaušanai aizsardzības spēku sastāvā tad arī ir jānovērš radusies pretruna.

Šodienas "aizsargi" neslēpj, ka tie ir pirmskara aizsargu organizācijas idejiskie mantinieki. Un arī šeit ir kas tāds, kas var likt notrīsēt Latvijas liberāļiem. Vēsture cieši saista aizsargus ar notikumu, kuru šodien Latvijas oficiālajās aprindās ļoti nevēlas pieminēt. Atgādināsim par to, jo tam ir iemesls: 15. maijā apritēja 65 gadi kopš dienas (precīzāk būtu teikt - nakts), kad notika pretkonstitucionāls apvērsums, kura rezultātā tika iedibināta Kārļa Ulmaņa - šodienas Latvijas Republikas prezidenta Gunta Ulmaņa tēvoča - profašistiskā diktatūra.

Galvenais sazvērnieku triecienspēks bija 40 tūkstošu vīru lielā "Ulmaņa gvarde" - aizsargu organizācija ar tās deviņpadsmit apriņķu un dzelzceļa pulkiem.

Pučisti sāka ar Saeimas un arodbiedrību padzīšanu, ar 31 avīzes slēgšanu, vietējo varasiestāžu darbības apturēšanu, komunistu un sociāldemokrātu arestiem. Maija beigās Liepājā tika izveidota koncentrācijas nometne. Pēc ieslodzīto skaita per capita Ulmaņa režīms neatpalika no Staļina režīma. 1934. gada 15. maijā ieviestais karastāvoklis ilga 1371 dienu - līdz 1938. gada 15. februārim. Un visu šo laiku aizsargi kalpoja kā drošs balsts diktatūrai.

Pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā aizsargi uz kādu brīdi slēpās, taču drīz vien daudzi no tiem pievienojās pretpadomju pagrīdei, ko vadīja nacistiskās Vācijas slepeno dienestu aģenti. Līdz ar kara sākumu tie brīvprātīgi iestājās soda vienībās, bet pēc tam ieplūda SS Latviešu leģionā. Par 90 gadu sākumā reanimētās aizsargu organizācijas mugurkaulu kļuva tieši bijušie leģionāri un "mežabrāļi".

Kādēļ aizsargu vadība vēlas pārvērst savu organizāciju par oficiālu nacionālo bruņoto spēku struktūru, ir skaidrs. Šeit var iegūt gan prestižu, gan ietekmi, gan valstisku finansējumu - atzīmēsim, arī uz nodokļu maksātāju nepilsoņu rēķina. Savs pamats ir arī aizsardzības ministram, kura atbalstīja šo ideju. Diez vai aizsargi palielinās bruņoto spēku varenību, taču tie, kā izteicās Ģirts Kristovskis, var uzņemties smago jaunatnes patriotiskās audzināšanas darbu (jādomā - SS leģionāru garā). Un tas ir svarīgi saistībā ar Latvijas tiekšanos pēc iespējas ātrāk integrēties Ziemeļatlantijas aliansē.

Nu ko, aizsardzības ministram loģikas netrūkst. Šodien, kad NATO arvien vairāk pārvēršas par starptautisku soda organizāciju, attiecīgā marinādē izmērcēta lielgabalu gaļa derēs uz NATO galda.

Jurijs Čerņavskis

"50 nolādēti gadi"

"Berlingske Tidende"

— 99.05.28.

Latvija 50 gadus bijusi pakļauta komunistiskajam režīmam. Tagad, lai valstī turpinātos demokrātijas procesa pozitīva attīstība un tirgus ekonomikas uzplaukums, Latvijai nepieciešams mūsu atbalsts.

1999. gada 5. jūnijā mēs atzīmēsim Dānijas Konstitūcijas 150 gadadienu - dienu, kad tika likts mūsu brīvās demokrātijas pamats. Kopš 1849. gada mēs esam nosargājuši un saglabājuši savas ar likumu noteiktās brīvības, to skaitā vārda brīvību, tiesības uz privātīpašuma neaizskaramību, brīvību veidot apvienības, ticības brīvību utt.

Tās ir brīvības, ko mēs šodien uztveram kā pašsaprotamas, un esam pārliecināti, ka tās pastāvēs arī nākotnē. Mūsuprāt ir neiedomājami dzīvot bez šīm brīvībām, un tikai tie dāņi, kas piedzīvoja vācu okupācijas laikus, pieredzēja dzīvi bez šīm brīvībām. Okupācijas laiks tika arī dēvēts "pieci nolādētie gadi".

Mūsu Baltijas kaimiņvalstīs līdz pat 1991. gadam ļaudis nepazina šīs brīvības. Laikā posmā kopš Otrā pasaules kara Igaunija, Latvija un Lietuva atradās Padomju Savienības pakļautībā, un šīs okupācijas laikā nebija nekādas vārda brīvības, viss piederēja valstij, atļauta bija tikai viena partija - komunistiskā, valdīja plānveida ekonomika un nebija ticības brīvības.

Piedevām liela daļa Baltijas iedzīvotāju tika vajāti un deportēti uz Sibīriju. Padomju Savienības mērķis bija Baltijas valstu etniskā tīrīšana un rusifikācija. Šis mērķis Latvijas gadījumā gandrīz tika sasniegts. Kad 1991. gadā Latvija atguva brīvību, vairs tikai 52 procenti iedzīvotāju bija latvieši, un valstī nebija nekādu demokrātijas un brīvības tradīciju.

Pēc 50 gadiem komunistu jūgā Latvijai no pašiem pamatiem nācās attīstīt demokrātiju un tirgus ekonomiku - gandrīz neiespējams uzdevums. Taču Latvija atkal bija brīva, un, dziedot valsts himnu, nebija vairs jābaidās no cietumsoda - tautas morālais noskaņojums un optimisms sita augstu vilni.

Gandrīz katra latviešu ģimene glabā sevī sēras no okupācijas laikiem - bez vēsts pazudis ģimenes loceklis, ieslodzīts tēvs, deportēts brālis - tā ir grūti sadziedējama brūce. Kā dziedējošs plāksteris uz brūces ir atgūtā brīvība un izredzes uz pieaugošu labklājību.

Tagad, pēc astoņiem gadiem, daudz kas ir sasniegts demokrātijas jomā. Latvijā ir daudzpartiju sistēma ar tautas ievēlētu parlamentu, tautas vēlētas vietējās pašvaldības, vārda brīvība, ticības brīvība, un norit īpašumu privatizācija, atdodot tos sākotnējiem īpašniekiem. Tiesības un brīvības ir izdzinušas saknes, un optimisms plaukst un zeļ.

Tirgus ekonomikas principi ir ieviesti, bet konjunktūra ir slikta. Pārorientēšanās uz konkurētspējīgu un efektīvu ražošanu norit ļoti lēni, un situācija pasliktinās, ņemot vērā kapitāla trūkumu un eksporta kritumu - galvenokārt Krievijas ekonomiskās krīzes dēļ.

Nabadzības līmenis ir augsts, un ekonomiskais sabrukums ir nopietns drauds jaunajai demokrātijai. Tā ir demokrātija ar tikai astoņu gadu pieredzi un tradīcijām. Demokrātija, kur vienmēr virmos bailes no lielā austrumu kaimiņa. Demokrātija, ko varētu stiprināt uzņemšana ES. Demokrātija un tauta, kam vajadzīgs mūsu nedalīts atbalsts un palīdzība.

1999. gada 5. jūnijā priecāsimies par mūsu tiesībām un brīvībām un pienācīgi novērtēsim mūsu demokrātiju. Vienlaikus domāsim par mūsu kaimiņiem Baltijā un cerēsim, ka demokrātijas process un tirgus ekonomika šajās valstīs turpinās pozitīvu attīstību.

Mads Fraziers

"Lietuva noraidoši izturas pret Krievijas industriju"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.05.28.

Viļņa negaidīti atsakās akceptēt enerģijas vienošanos.

Varšava

. Lietuvas valdība negaidīti pēdējā minūtē atteicās akceptēt vienošanos par Ziemeļaustrumeiropas enerģijas apvienības izveidošanu. Šī vienošanās nosaka Baltijas reģiona apgādes kārtību ar strāvu, dabas gāzi un nafu, kā arī naftas un gāzes vadu izmantošanas kārtību. Bija paredzēts, ka šo vienošanos parakstīs trīs Baltijas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva, Krievija kā eksportētāja, kā arī Baltkrievija un Ukraina kā tranzītvalstis. Pēc sarunas ar Krievijas Apvienotās enerģijas sistēmas pārvaldes vadītāju, bijušo vicepremjeru Anatoliju Čubaisu, jaunais Lietuvas premjers Pakss teica, ka Viļņa, iespējams, līgumam pievienosies vēlāk.

Lietuvas valdības paziņojumā ir teikts tikai tas, ka vēl nav pabeigta līdzšinējā likumprojekta pārbaude. Koncerna Lietuvos Energija vadība līdzšinējās sarunās esot pārkāpusi savas kompetences, jo runa esot par stratēģisku lēmumu, kas atrodas valdības kompetencē. Koncerna priekšsēdētāja vietnieks tika atlaists. Taču patiesais šādas noraidošas Viļņas izturēšanās iemesls ir centriski - labējās koalīcijas centieni saglabāt pēc iespējas mazāku Krievijas ietekmi uz valsts apgādi ar enerģiju. Iepriekšējās dienās nonāca pat līdz konfliktam ar Krievijas naftas koncernu Lukoil . Lukoil atteicās pagarināt vienošanos par Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas apgādi ar naftu pēc tam, kad prese bija paziņojusi, ka Seims Viļņā grib ASV naftas koncernam Williams International par 150.000 miljoniem (?) dolāru atdot divas trešdaļas no valsts naftas industrijas īpašuma daļas. Šādā gadījumā amerikāņi kontrolētu arī naftas pārsūknēšanas terminālu Baltijas jūras ostā Klaipēdā.

Par iniciatoru orientācijai uz ASV tiek uzskatīts valsts prezidents Valds Adamkus, kurš Amerikā kā emigrants ir nodzīvojis 40 gadus un ir arī ASV pilsonis. Tomēr daļa preses, tāpat kā sociāldemokrātiskā opozīcija, brīdina no konfrontācijas ar Maskavu. "Ja krievu puse ierobežos naftas piegādes, tad mums vajadzēs ievest ievērojami dārgāko Rietumu naftu," teikts laikrakstā "Lietuvos Rytas". Ekonomikas ministrs Vincas Babiliuss turpretī tiek citēts ar vārdiem: "Mēs Ivanu pie caurulēm nelaidīsim, taču (naftu) piegādāt viņam vajadzēs, jo viņš to var pārdot tikai ar mūsu starpniecību." Čubaiss pēc nesekmīgajām sarunām ar Paksu teica, ka līguma projektā runa ir tikai par tehniskiem jautājumiem; tajā nav politisku dimensiju.

"Ja bombardēšana netiks apturēta, Krievijai vajadzētu norobežoties"

"International

Herald Tribune"

— 99.05.28.

Autors uzskata par nepieciešamu paust savus uzskatus par Kosovas situāciju, saasinoties kara darbībai, un pieaugot sauszemes operāciju briesmām, kas būtu vēl asiņainākas un iznīcinošākas.

Viņš vēlas arī komentēt dažas prezidenta Bila Klintona izteiktās idejas, kas 23.maijā tika ievietotas The New York Times . It īpaši viņš vēlas izteikties par Klintona apgalvojumu, ka "Krievija pašlaik palīdz izstrādāt ceļu, kādā Belgrada varētu izpildīt mūsu nosacījumus," un to, ka NATO stratēģija "var nostiprināt un nevis vājināt mūsu fundamentālās intereses ilgstošajās, pozitīvajās attiecībās ar Krieviju."

Faktiski Krievija ir uzņēmusies starpnieka lomu starp Belgradu un NATO nevis tādēļ, ka tā vēlētos palīdzēt NATO īstenot savu stratēģiju, kuras mērķis ir Slobodana Miloševiča kapitulācija un faktiska NATO protektorāta izveide Kosovā. NATO mērķi ir pretrunā Krievijas nostājai, kas aicina ievest Kosovā ANO spēkus.

Vēl vairāk, jaunā NATO stratēģija ir novedusi pie nopietnas ASV-Krievijas kontaktu pasliktināšanās. Autors apgalvo, ka tā šīs attiecības ir atsviedusi atpakaļ par vairākiem desmitiem gadu.

Nesenās aptaujas to apliecina. Pirms gaisa uzbrukumu sākuma 57% krievu bija pozitīvi noskaņoti pret Savienotajām Valstīm, un 28% - negatīvi. Bombardēšana ir mainījusi šo attiecību – 14% ir pozitīvi noskaņoti, bet 72% - negatīvi. 63% krievu vaino NATO konflikta izraisīšanā, un tikai 6% vaino Dienvidslāviju.

Šādu izjūtu pamatā tik daudz nav tā saucamā slāviskā brālība, cik izpratne par to, ka tiek bombardēta suverēna valsts, turklāt šī bombardēšana tiek uzlūkota kā iekšēja konflikta atrisināšanas veids. Šāda pieeja ir pretrunā starptautiskajiem likumiem, Helsinku līgumiem un pasaules kārtībai, kas izveidojās pēc II Pasaules kara.

Dienvidslāvijas vislielākais kara nodarītais ļaunums Krievijas - ASV attiecībām ir morālā plāksnē. Reformu posmā vairākums krievu izveidoja savu uzskatu par Savienotajām Valstīm kā patiesu demokrātiju, kas rūpējas par cilvēktiesībām, piedāvājot universālus standartus. Taču tieši tāpat kā padomju tanku samīdītais 1968.gada Prāgas pavasaris beidzot satricināja mītu par sociālistu režīma labumiem, tāpat arī Savienotās Valstis zaudēja savas morālās tiesības tikt uzlūkotai kā brīvās demokrātiskās pasaules līderei, jo bumbas satricināja brīvības un demokrātijas ideālus Dienvidslāvijā.

Var tikai nožēlot, kā tā apstiprina komunistu un nacionālistu uzskatus, kuri vienmēr ir uzlūkojuši NATO kā agresīvu, kuri ir pieprasījuši palielināt aizsardzības izdevumus un atbalstījuši izolacionistu politiku.

Kad triecieni militārajiem objektiem ir izrādījušies bezjēdzīgi, NATO bruņotie spēki ir pievērsušies masveida civilās infrastruktūras iznīcināšanai. Vai viena cilvēka kļūdu dēļ būtu jānogalina tūkstošiem nevainīgu cilvēku? Vai būtu jāiznīcina visa valsts?

Šeit vajadzētu pievērsties nesenās vēstures mācībām. ASV gaisa spēki un Karaliskie gaisa spēki nometa uz Berlīni vairākus tūkstošus bumbu, un tomēr to ieņēma padomju armijas ofensīva. Amerikāņu gaisa uzlidojumi Vjetnamai izrādījās bezjēdzīgi, un Krievijas armija Čečenijā cieta nozīmīgus zaudējumus.

Serbi NATO un amerikāņus uzlūko kā agresorus, pret kuriem viņi aizstāv savu dzimto zemi. Autors neuzskata, ka sauszemes karš nesīs panākumus, bet noteikti izraisīs neizmērojamu asinsizliešanu.

Turklāt turpmāk nebūs iespējams apturēt raķešu un kodolieroču izplatīšanu. Pat vismazākās neatkarīgās valstis centīsies iegūt kodolieročus un ierīces, lai aizstāvētu sevi. Palielinās globālās nestabilitātes draudi ar jauniem kariem un jauniem upuriem.

Aktīvāka bombardēšana padara bēgļu atgriešanās plānu bezjēdzīgu. Kurp viņi atgriezīsies, ja viņu mājas ir drupās, bez elektrības un ūdens? Kur viņi atradīs darbu, ja puse visu rūpnīcu ir iznīcinātas, bet otra puse vēl tiks bombardētas?

NATO valstīm ir pienācis laiks apzināties, ka vēl vairāk uzlidojumu ne pie kā nenovedīs. Puse no bēgļiem nevēlas pamest pārticīgo Eiropu, lai atgrieztos iznīcinātajā Kosovā, lai dzīvotu plecu pie pleca ar kara saniknotajiem serbiem. Protams, katrs simts kosoviešu būtu jāaizsargā vienam vai diviem karavīriem. Tādā veidā NATO klātbūtne Dienvidslāvijā kļūtu pastāvīga.

Agrāk vai vēlāk pasaule liks NATO maksāt Dienvidslāvijai par tai nodarīto ļaunumu, lai kompensētu nevainīgo upuru ģimenēm, kā arī sodītu pilotus, kuri bombardēja civiliedzīvotājus.

Tādā veidā bloks virzās uz Pirra uzvaru, vai nu konflikts beigsies ar serbu kapitulāciju vai iebrukumu Dienvidslāvijā. Kampaņa nesasniegs savus mērķus. Ne visi bēgļi atgriezīsies Kosovā, kas zināmā formā paliks Dienvidslāvijas jurisdikcijā, un miljardiem dolāru tiks izlietoti, lai atjaunotu valsti no drupām.

Daži vārdi par etnisko albāņu kaujiniekiem. Tās ir teroristiskas organizācijas. Krievija par to ir pilnīgi pārliecināta. Naudu galvenokārt viņi pelna ar narkotiku kontrabandu, un apgrozījums gadā sasniedz 3 miljardus $. Tā kā tie saglabā ciešus kontaktus ar šīm grupām un modernizē to ieročus, Rietumi tieši vai netieši pamudina plaša narkotiku kontrabandas centra izveidi šajā pasaules daļā.

Tā pamudina kaujiniekus paplašināt savu ietekmi kaimiņvalstīs. Drīzumā varētu piepildīties Lielalbānijas moto. Tas nozīmēs vēl lielāku asinsizliešanu, vairāk karu un vairāk robežu pārveides. Pasaule nekad nav bijusi tik tuvu atomkaram kā pašlaik.

Autors aicina NATO līderus demonstrēt savu drosmi atcelt uzlidojumus, kas būtu vienīgais pareizais ceļš.

Ir neiespējami runāt par mieru, krītot bumbām. Tagad tas ir pilnīgi skaidrs. Tādēļ, kamēr netiks apturēta bombardēšana, autors ieteiks Krievijas prezidentam atlikt Krievijas līdzdalību sarunu procesā, pārtraukt jebkādu militāri - tehnoloģisko sadarbību ar Savienotajām Valstīm un Rietumeiropu, atlikt START-2 ratifikāciju, kā arī izmantot Krievijas veto ANO diskusijās par Dienvidslāviju. Šajā ziņā Krievija cer uz tādu lielvaru kā Ķīnas un Indijas izpratni.

Viktors Černomirdins

"Varas saglabāšana kā vadmotīvs"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.05.28.

Krievijas jauno ministru kabinetu nedrīkst reformēt pēc Jeļcina vēlēšanās, tas ir jāizbeidz.

Maskava

. Krievijas jaunais valdības vadītājs tikko kā uzaicināja savus ministrus uz pirmo kabineta sēdi, bet viņa autoritāte jau mazliet bija cietusi. Premjers ekonomikas ministra amatā gribēja kādu no izraidītajiem reformistiem, bet prezidents iebilda un rājās. Juceklis bija iespaidīgs, bet rezultāts atskurbinoši skaidrs: Krievijas jaunajam ministru prezidentam Stepašinam būs jāiet saitē cieši pie Krievijas vecā prezidenta Borisa Jeļcina kājas.

Neatkarīgi no jautājuma, kurš būs atbildīgs par Krievijas nolaistās ekonomikas reformām – veids, kā Jeļcins izturas pret valdības vadītāju, ļauj secināt tikai vienu: jaunais vīrs nekādā gadījumā nedrīkst iegūt savu profilu. Premjers, kuru jau pirms darbības uzsākšanas prezidents ir atklāti degradējis līdz izpalīgam bez līdzspriešanas tiesībām, diez vai spēs atstāt iespaidu uz tautu.

Vai gan tāpēc Jeļcins no premjera amata jau neatlaida vīru ar gribasspēku, tautā ieredzēto premjerministru Jevgēņiju Primakovu? Vai viņš šī iemesla dēļ pat nesamierinājās ar konstitucionālo krīzi? Vai viņš tāpēc neriskēja ar to, ka viņam, iespējams, pat vajadzēs atlaist parlamentu? Tā nevar būt. Taču, acīmredzot, tieši uz to viss virzās. Varas saglabāšana ir vienīgais redzamais Jeļcina izturēšanās pret veco un jauno valdību motīvs. Iespējams, ka ir derīgi atgādināt Primakova atlaišanas pamatojumu. Tas bija viņa vājais devums ekonomikas reformās. Taču, kas attiecas uz Stepašina komandu, tad tur nevar būt ne runas par reformatoru kabinetu. Vispirms jau valdības vadītājs pats nav ekonomikas politiķis. Stepašins ir law – and – Order cilvēks, kurš politisko audzināšanu ir baudījis policijā un slepenajā dienestā. Otrkārt, apkārt Stepašinam ministru kabinetā pie galda sēž gandrīz tie paši ministri, kas Primakova laikā. Treškārt, svarīgais "jaunais vīrs" nav arī nekāds ekonomikas speciālists, pat ne reformu eksperts. Bijušais dzelzceļa ministrs Nikolajs Aksjoņenko, kurš tagad kā "pirmais vicepremjers" būs kompetents visos ekonomikas jautājumos, līdz šim bija atbildīgs par sliedēm un pārmijām. Acīmredzot, viņš savu uzdevumu veica labi. Pirmajā radio intervijā viņš sevi nosauca par "atbildīgo visās jomās", bet vai tas viņu kvalificē arī kā reformatoru?

Iespējams, ka jaunā Krievijas ekonomikas vadītāja izturēšanos izskaidro tas, ka viņam ir spēcīga aizmugure. Šķiet, ka Aksjoņenko mentors ir pazīstamais finansu magnāts Boriss Berezovskis. Ņemot to vērā, Aksjoņenko varētu būt Berezovska interešu pārstāvis ministu kabinetā. Ko tas nozīmē, ir skaidrs. Berezovskis atkal meklē ceļus, kā no valsts budžeta iedzīvoties bagātībā puslegālā ceļā. Taču tas, savukārt, iederas varas saglabāšanas shēmā, kas ir Krievijas prezidenta vienīgais tālākais politiskais mērķis. Berezovskis it kā atrodoties ciešā saistībā ar Jeļcina ģimeni un tās finansēm. Tātad varētu būt spēkā vienkārša formula: kas ir labi Jeļcinam, ir labi arī Berezovskim.

Krievijas jaunā valdība Stepašina vadībā vēl nav tā īsti sākusi darbu, bet jau atstāj neiepriecinošu iespaidu. Iespējams, ka Jeļcinam vienmēr uzticīgais Stepašins tomēr iegūs savu profilu. Taču tad viņu drīz vien piemeklēs Primakova liktenis. Greizsirdīgais Jeļcins nespēj izturēt, ka kāds no viņa pakļautajiem bauda pārāk lielu autoritāti. Un pats galvenais ir tas, ka viņš, iespējams, vēl nav apradis ar domu, ka ir jāmeklē pēctecis un jānodod vara jaunākās rokās. Patreiz Krievijas valdība, kā raksta laikraksts, ir tikai "prezidenta rotaļlieta".

Tomass Avenariuss

"Kurš koordinēs ekonomikas politiku"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.05.28.

Krievijas jaunajā valdībā ir sākusies cīņa par kompetencēm. Pirmajam vicepremjeram Zadornovam neizdodas saglabāt kontroli pār ekonomikas politiku. Cieš arī ministru prezidenta Stepašina autoritāte.

Maskava

. Kurš ir Krievijas finansu ministrs? Uz šo jautājumu patreiz Krievijā nav atbildes. Kāds ministrijas pārstāvis gan bija dzirdējis par Mihaila Kasjanova iecelšanu, bet attiecīgu prezidenta dekrētu nebija redzējis. Viņš nevarēja pateikt, vai viņa šefu patreiz sauc Zadornovs, vai arī Kasjanovs. Sajukums ap finansu ministru ir tikai viens no daudzajiem neslēptās cīņas par ietekmi jaunajā valdībā pierādījumiem, galvenokārt attiecībā uz ekonomikas politiku. Pēc sīkstām sarunām starp prezidentu un ministru prezidentu Stepašins paziņoja, ka finansu ministrs Zadornovs kļūs par pirmo vicepremjeru, kurš atbildēs par makroekonomikas un finansu jautājumiem. Vienlaicīgi tas nozīmēja, ka Zadornovs arī turpmāk vadīs Finansu ministriju. Savukārt Zarornovs no savas puses paziņoja, ka abu posteņu apvienošana ir "loģiska", ja ņem vērā viņa darbu pie valsts budžeta un sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu.

Taču tieši tās pašas dienas vakarā Kremlis paziņoja, ka par jauno finansu ministru ir iecelts Zadornova vietnieks Kasjanovs. Līdz šim viņš galvenokārt vadīja sarunas par parādu pārstrukturēšanu ar Rietumu kreditoriem. Taču drīz vien tika saņemta informācija, ka Zadornovs nav apmierināts ar šādu amatu sadalījumu. Reālā ietekme Krievijas valdībā nav atkarīga no tituliem, bet no kontroles pār varas aparātu, kas spēj veicināt konkrētus lēmumus vai arī tos bloķēt. Tas, ka Zadornovs līdz ar finansu ministra posteņa zaudējumu ir palaidis garām izdevību, skaidrs kļuva trešdien: otrs pirmais vicepremjers Aksjoņenko radio intervijā paziņoja, ka viņš kontrolēs visas valdības vadītāja darba jomas, arī tās, kas atrodas viņa kolēģa Zadornova kompetencē. Ekonomika esot vienota matērija un kā makroekonomika, tā arī finanses nedrīkstot no tās tikt atdalītas.

Visas sabiedrības priekšā notiekošās intrigu spēles galvenokārt kaitēja jaunā ministru prezidenta Stepašina autoritātei. Abus vietniekus bija izvēlējies nevis viņš pats, bet Kremlis un tagad viens no viņiem, Aksjoņenko, vēl pretendē arī uz valdības darba pārraudzību. Stepašins pirmajā ministru kabineta sēdē uzskatīja par nepieciešamu atgādināt, kurš ir valdības vadītājs.

Krievijas masu mēdiji spekulē par to, ka Kremļa galma kamarilja norobežo Jeļcinu un neļauj viņam runāt ar Stepašinu zem četrām acīm. Runā, ka Aksjoņenko esot Berezovska cilvēks. Finansu magnāta ietekme uz lēmumu pieņemšanu Maskavā ir ievērojami pieaugusi. Tomēr trūkst faktu, kas varētu apstiprināt šīs baumas. Neatkarīgi no tā vietā ir jautājums, kā bijušajam dzelzceļa ministram Aksjoņenko ir izdevies pēkšņi nonākt šādā dominējošā valdības pozīcijā. Norises Krievijas varas gaiteņos šķiet arvien bizantiskākas.

"Mazohisti, kuri cenšas piekļūt pie gaļas poda"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.05.29.

Skandināvijā ES pretinieki joprojām ir varas faktors un viņi pastiprina sajukumu Strasbūrā.

Līdz šim Pāvo Veirinens Eiropas parlamentā ir septiņas reizes prasījis vārdu, bet iesniedzis tikai vienu vienīgu rezolūciju. Starp 16 somu Eiropas parlamenta deputātiem viņš tādējādi atrodas apkaunojošajā pēdējā vietā. Tagad, kad runa ir par atkārtotu ievēlēšanu, viņa termiņu kalendārs ir vairāk aizpildīts nekā pārējiem kandidātiem. Bijušais ārlietu ministrs un lauksaimnieciskās, pret ES kritiski noskaņotās Centra partijas vadošais kandidāts Veirinens, steidzas no viena vēlēšanu pasākuma uz otru.

Taču jautājumu loks, par kuriem viņš runā, liek domāt, ka arī turpmāk viņu ne pārāk interesēs Eiropas jautājumi. Veirinens savus klausītājus lūdz uzrakstīt, kuram, pēc viņu domām, turpmāk ir jābūt Centra partijas priekšsēdētājam un kuram ir jābūt prezidentam. Taču partijas vadībai tas jau ir skaidrs: Esko Aho ir jāpaliek partijas vadītāja amatā un nākošajā gadā jākandidē uz prezidenta amatu. Taču Veirinens cer, ka abās rubrikās viņš varēs lasīt savu vārdu.

Kādreizējais brīnumbērns Pāvo Veirinens, kurš jau 28 gadu vecumā bija ministrs un politikas un intrigu mākslu ir apguvis pie garīgā audžutēva, kādreizējā prezidenta Urho Kekonena, atkal mēģina sacelties. Arī 51 gada vecumā šīs vīrs, kuram joprojām ir saujiņa dedzīgu atbalstītāju un kurš savas acīmredzamās varaskāres dēļ iegūst arvien vairāk ienaidnieku, negrib atteikties no sapņa nokļūt pašā augšā. Tagad viņš Eiropas parlamenta vēlēšanu cīņu izmanto jaunam mēģinājumam. Protams, ka viņš cietīs neveiksmi tāpat kā iepriekš. Par Somijas prezidentu Veirinens nekļūs nekad, taču ar viņa popularitāti pietiek, lai iegūtu vietu Eiropas parlamentā. Un tā kā viņš ir viens no nedaudzajiem, kurš ienes dzīvību ārkārtīgi vienmuļajā vēlēšanu cīņā, viņš var Centra partijai palīdzēt sastādīt lielāko daļu no somu komandas Strasbūrā.

Veirinens gan bija ārlietu ministrs, kurš 1993. gadā parakstīja Somijas oficiālo iesniegumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā, bet kopš tā laika viņš zem sava karoga ir sapulcinājis ļoti daudzus ES pretiniekus, galvenokārt no lauku iedzīvotāju vidus. Kreisajiem un zaļajiem, kuri pārējā Skandināvijā pārstāv ES pretiniekus, Somijā vienīgā alternatīva ir Centra partija, kas kā valdības partija veicina sociāldemokrāta Pāvo Liponena Eiropai naidīgo kursu. Eiropas parlamentā – atkarībā no panākumiem vēlēšanās - sēdēs četri līdz seši Centra partijas deputāti, kuru priekšstati ir pilnīgi pretēji liberālās frakcijas priekšstatiem, kas saka "jā" Eiropas integrācijai.

Arī Zviedrijā liberālā Eiropas frakcija saņems pretrunīgu papildinājumu: no vienas puses, tā sastāvēs no Tautas partijas deputātiem, kuri ir Eiropas Savienības entuziasti, un viņu vadošā kandidāte Marita Paulsena tiek uzskatīta par vispārliecinātāko Zviedrijas eiropieti, bet no otras puses, arī no Centra partijas parlamentāriešiem, kas arī Zviedrijā ir pret eiro un neko negrib dzirdēt par atteikšanos no neitralitātes vai patreizējās Briseles lauksaimniecības kārtības. Šis nav vienīgais šāda veida programmu sajaukums. Arī Zviedrijas Zaļie, kuru vadošais kandidāts ir Pērs Gārtons vēršas pret ES "kara projektu" un sapņo par to, kā valsti izvest no Savienības.

Sociāldemokrāti, kuri pirmajās Eiropas vēlēšanās Zviedrijā izvirzīja sarakstu, kurā katra otrā vieta bija rezervēta kādam "ES skeptiķim", šoreiz, līdz ar ārlietu ministra vietnieku Pjēru Šorī sacensībā sūta vienu pārliecinātu eiropieti, bet ar Maj–Britu Teorīnu drošā vietā tikai vienu eiroskeptiķu pārstāvi. Tas, ka līdz ar Maritu Paulsenu un Pjēru Šorī saraksta sākumā ir divi ES piekritēji, bet Gārtons atrodas trešajā vietā, mazāk ir saistīts ar zviedru noskaņojuma maiņu nekā ar rūpīgu to kandidātu atlasi, kuri ir spējīgi izsisties cauri.

Salīdzinājumā ar tikai 1995. gadā uz Eiropas parlamentu nosūtītajiem somu un zviedru kolēģiem, dāņi jau ir veterāni. Jens Peters Bonde parlamentā sēž jau kopš tā pirmās stundas. Viņam ir jābūt mazohistam: viņš Savienību ir apkarojis jau kopš tā laika, kad Dānija 1973. gadā pievienojās toreizējai Eiropas Ekonomiskajai savienībai. Visos referendumos viņš ir aģitējis par "nē", visās ES vēlēšanās aicinājis uz pretestību. Taču viņu atkal un atkal pievelk Briseles gaļas pods, kuru viņš ļoti uzmana. Arī šoreiz viņš kandidē vienā no abiem eiroskeptiķu sarakstiem, kas Dānijā tradicionāli var rēķināties ar vienas ceturtās daļas vēlētāju atbalstu.

ES pretinieki joprojām ir varas faktors. Dānija sev izņēmumus izcīnīja jau Māstrihtas līgumā. Šoreiz eiroskeptiķi centrā izvirza iebildumus pret kopējo militāro politiku, starpvalstu policiju sadarbību, kā arī sadarbību patvēruma meklētāju jautājumos. Taču valdībai ir jāņem vērā, ka šie iebildumi nav praktiski. Dānija skaļi pieprasa izstrādāt Kosovas bēgļu sadalījuma plānu Eiropai. Taču, tiklīdz Savienībā par to sākas diskusijas, Dānijas pārstāvji atstāj zāli. Kopēja patvēruma meklētāju politika? Tikai ne ar Dāniju.

Pēc dāņu pašu izpratnes humānie uzdevumi ir valsts specialitāte. Taču tad, kad ES lūdz piedalīties mīnu novākšanā, Dānija to nevar. Piedalīšanās notiekot "kopējo militāro akciju" ietvaros, un tās esot tabu. Un ekonomiskajā politikā Kopenhāgenai, lai atgūtu kredītu tirgus uzticību, ir jārealizē vēl stingrāks taupības kurss nekā eiro valstīs.

Sociāli liberālā valdība neslēpj, ka ir apgrūtinoši, bet izdarīt izmaiņas, kas prasa sarīkot referendumu, viņi tomēr neuzdrošinās, vismaz ne pagaidām. Dāņu eiroskeptiskums joprojām ir pārāk liels, pārāk rūgta ir 1992. gada referenduma pieredze, kad neliels vairākums noraidīja valdības silti ieteikto Māstrihtas līgumu. Taču debates par iebildumiem vairs nav iespējams novērst. Pilsoniskās partijas pēc iespējas ātrāk grib atteikties no īpašā ceļa, un vairāki sociāldemokrātu Eiropas kandidāti tam piekrīt. Kreisā un labējā spārna Eiropas pretinieku iecienītākā vēlēšanu cīņas munīcija: valdība laužot solījumus, kurus esot devusi vēlētājiem un ievedot Dāniju arvien dziļāk Savienībā.

Šīs diskusijas nenovedīs līdz uzbrukumam vēlēšanu urnām. Vēlētāju letarģija ir arī eiroskeptiķu niknākais pretinieks, un 50% piedalīšanās vēlēšanās jau ir panākums. Šoreiz arī Dānijā balsu skatīšana, tāpat kā visur Eiropā, sāksies svētdienas vakarā pēc pēdējā vēlēšanu iecirkņa slēgšanas. Iepriekšējās Eiropas vēlēšanās, lai nevajadzētu maksāt par virsstundām vēlēšanās nodarbinātajiem, sākās tikai pirmdienas rītā. Taču šoreiz ministru prezidents Nīrups Rasmusens teica savu vārdu. Dzirdēt par vēlēšanu rezultātiem citur, kamēr dāņi vēl guļ, esot bijis pārāk nepatīkami. Tāpēc šoreiz arī Dānijā jau būs pusnakts rezultāti.

Haness Gamilšegs

"Lielserbijas vīzija beidzas Hāgas kara tribunālā"

"Die Welt"

— 99.05.28.

Hāga

. Līdz ar Slobodanu Miloševiču pirmo reizi vēsturē par kara noziegumiem tiek apsūdzēts vēl amatā esošs kādas valsts vadītājs.

Miloševiču personiski apsūdz "etniskajā tīrīšanā" un Kosovas albāņu deportācijā no viņu dzimtenes. Apsūdzībai var būt tālejošas politiskās sekas. Vai NATO vēl varēs vest sarunas ar iespējamo kara noziedznieku? Vai ar viņu var noslēgt mieru?

Nav nekādu šaubu par to, ka Hāgas kara noziegumu tribunāls ir kompetents spriest tiesu par Kosovā izdarītajiem noziegumiem. ANO tiesai, kas 1993. gada 25. maijā tika nodibināta, pamatojoties uz ANO Drošības Padomes rezolūciju Nr 827, ir neapstrīdams mandāts. Tas nosaka ne tikai to, ka ANO tiesa Hāgā ir kompetenta piespriest sodu par visiem bij. Dienvidslāvijas teritorijā izdarītajiem kara noziegumiem, tātad patreizējā Slovēnijā, Bosnijā, Horvātijā un vēl atlikušajā Dienvidslāvijā, pie kuras pieder arī Kosova, bet arī to, ka Hāgas tiesas rīcību neierobežo noteikts termiņš. Kara noziegumiem nav noilguma.

Tātad 625 tribunāla darbiniekiem nav jābaidās par savām darba vietām. Šodien tribunāls ir kļuvis par respektētu instanci.

Tā budžets no 276.000 dolāriem ir pieaudzis līdz 94 miljoniem dolāru. Tribunālā ir 14 tiesneši. Līdz šim Hāgas tribunāls atklātu apsūdzību ir izvirzījis 87 personām, starp tām arī Miloševičam.

Tagad, līdz ar Miloševičam izvirzīto apsūdzību, NATO ir nonākusi spiediena iespaidā. Sarunas ar iespējamo kara noziedznieku nebūtu piedienīgas. Tātad NATO atliek Miloševiču uzvarēt militāri, vai arī vismaz piespiest viņu padoties.

Savukārt Belgradā saka, ka apsūdzība pret Miloševiču ir jāignorē. "Mums tribunāls neeksistē," teica kāds Serbijas valdības pārstāvis.

Helmuts Hetcels

"Aicinājumi iesaistīt karā sauszemes vienības kļūst skaļāki"

"Die Welt"

— 99.05.29.

"Times": Klintons grib nosūtīt 90.000 karavīrus. Trīs nedēļas diplomātijai.

Vašingtona

. Deviņas nedēļas pēc gaisa uzbrukumu sākšanas pret Dienvidslāviju arvien vairāk pazīmju norāda uz neapmierinātību ar patreizējo NATO stratēģiju, kas neparedz sauszemes vienību piedalīšanos.

ASV Aizsardzības ministrija ceturtdien vēl nebija gatava komentēt Londonas "Times" ziņojumu, ka ASV prezidentam Bilam Klintonam ir jābūt gatavam nosūtīt uz bij. Dienvidslāviju 90.000 karavīrus, ja nākošo trīs nedēļu laikā netiks panākts Kosovas konflikta diplomātisks atrisinājums.

Armijas štāba vadītājs, ģenerālis Deniss Reimers sarunā ar reportieriem atklāja, ka ģenerālštābs jau no paša sākuma ir bijis sašķēlies jautājumā par to, vai gaisa uzbrukumiem būs militāri panākumi. "Vispārīgi runājot, es uzskatu, ka tad, ja tiek pielietots militārs spēks, pareizais ceļš ir iesaistīt visus rīcībā esošos spēkus," teica Reimers.

Attiecībā uz Londonas valdības centieniem panākt, lai tiktu sākts sauszemes karš, ģenerālis teica, ka šī izvēle tagad ir jāanalizē intensīvāk nekā līdz šim. "No ASV armijas perspektīvas nav nekādu šaubu par to, ka mēs uz to esam spējīgi. Ja tiks pieņemts attiecīgs lēmums, mēs būsim gatavi šādai operācijai," teica Reimers. Taču viņš norādīja arī uz grūtībām iegūt visu 19 NATO dalībvalstu atbalstu. Es domāju, ka tas bija Napoleons, kurš teica: "Ja tu vēlies karot, tad pārliecinies, ka karš būs pret koalīciju."

Un jau vairākas dienas prezidents Klintons atklātos paziņojumos vairs neizslēdz militārās izvēles iespēju, tomēr neapšauba arī ierobežotu gaisa uzbrukumu stratēģijas pareizumu.

Kamēr iedzīvotāju vidū samazinās atbalsts gaisa uzbrukumiem un viņi ir kļuvuši atturīgāki, Kongress ir akceptējis finansējumu karam, tomēr atsakās tiklab pieteikt karu, kā arī izteikt skaidru atbalstu.

Manfrēds Rovolds

"Krievija ir pārsteigta par Rietumiem"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.05.29.

Pēc Maskavas domām, apsūdzība Miloševičam apgrūtinās konflikta atrisinājuma meklējumus.

Varšava

. Krievija apsūdzību Miloševičam uzskata par "politiski motivētu". Tomēr Ārlietu ministrijas paziņojums neatstāja nekādas šaubas, ka Maskava turpinās centienus panākt drīzu konflikta nokārtojumu. Krievijas īpašā sūtņa Viktora Černomirdina pārstāvis Valentins Sergejevs izteicās īsi: "Intensīvie konflikta atrisinājuma meklējumi turpināsies." Maskava saglabās līdzšinējo līniju.

Pirmo reizi sarunās par miera vienību nosūtīšanu uz Kosovu piedalījās arī Krievijas pārstāvis NATO, ģenerālleitnants Viktors Zavarzins. Krievijas prese pārāk vēlu saņēma pirmos ziņojumus par gaidāmo apsūdzības izvirzīšanu un tāpēc ceturtdien laikrakstos par Miloševiču komentāru vēl nebija.

Vairāki Krievijas valdības pāstāvji vienbalsīgi izteicās par to, ka ar apcietināšanas pavēli būs tikai grūtāk. Krievijas vēstnieks ANO Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Hāgas kara noziegumu tribunāla lēmums esot "neproduktīvs". Maskavas ziņu aģentūra Intefax jau pirms oficiālā apstiprinājuma no Hāgas citēja vārdā nenosauktu Ārlietu ministrijas pārstāvi: "Tas ir pārsteidzoši, kad lēmums par šādu soli tiek pieņemts tieši tajā brīdī, kad miera procesā ir samanāms pirmais progress."

Černomirdins Wahington Post aicināja NATO nekavējoties pārtraukt gaisa uzbrukumus. Acīmredzot, viņa publikācija bija sacerēta pirms pirmajiem ziņojumiem par Hāgas tribunāla lēmumu. Černomirdins iebilda ASV prezidenta Bila Klintona uzskatam, ka Krievijai ir jāpalīdz NATO panākt atrisinājumu pēc tās prāta. Bombardēšana attiecības starp abām valstīm esot atsviedušas atpakaļ "par gadu desmitiem". Ja pirms militārā konflikta 57% Krievijas iedzīvotāju attieksme pret ASV esot bijusi pozitīva, tad tagad tai simpatizējot vairs tikai 14% iedzīvotāju. Černomirdins brīdināja, ka ASV rīcība var novest līdz atbruņošanās sistēmas sabrukumam, jo tagad arī mazās valstis domās, ka tām ir spēcīgi jāapbruņojas. Nekad vēl pēdējos desmit gados pasaule neesot bijusi tuvāk atomkaram. Krievijā spēcīgāki esot kļuvuši nacionālistiskie spēki, kas noraida atbruņošanās līgumu.

Gaisa karu pret Dienvidslāviju Černomirdins salīdzināja ar Varšavas pakta iesoļošanu Čehoslovākijā 1968. gadā. Tāpat kā toreiz esot ticis iznīcināts mīts par sociālismu, tagad morālās tiesības uzstāties kā brīvās demokrātiskās pasaules vadītājai esot zaudējusi ASV.

Tomass Urbans

"Sarunas ar kara noziedznieku?"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.05.28.

ANO Kara noziegumu tribunāla Hāgā lēmums apsūdzēt Dienvidslāvijas prezidentu Slobodanu Miloševiču kara noziegumu izdarīšanā var sarežģīt, taču ne pilnībā izslēgt sarunas starp NATO un Belgradas līderi.

Tas var sarežģīt sarunas gan dēļ iespaida, ko tas atstās uz Miloševiču, gan arī dēļ sekām, ko tas atstās uz Rietumu valdībām.

Miloševičs nešaubīgi šo soli uzskatīs par vēl vienu apliecinājumu tam, ka starptautiskā sabiedrība nav reāli ieinteresēta tādas vienošanās panākšanā, kas ļautu viņam palikt pie varas. Un viņš droši vien uzstās, lai starptautiskā sabiedrība, ja vien tā vēlas vienoties ar viņu, atteiktos no plāniem nostādīt viņu tiesas priekšā.

Tajā pat laikā var paredzēt, ka Rietumu valdībām nāksies saskarties ar jaunu sabiedriskās domas spiedienu atturēties no sarunām ar cilvēku, kurš ir apsūdzēts par saviem un sava režīma nodarījumiem Kosovā. Un, sekojoši, tuvākajā laikā tiem gandrīz nešaubīgi būs grūtāk, nevis vieglāk sākt sarunas.

Nav nekāds brīnums, ka daudzi komentētāji jau izsaka domu, ka šis solis paildzinās karu, nepieļaujot sarunu sākšanos. Taču ir vismaz trīs pamatoti iemesli domāt, ka šādi pareģojumi nepiepildīsies.

Pirmkārt, kā savulaik norādīja bijušais Izraēlas premjerministrs Ichāks Rabīns, "mieru jūs slēdzat ar saviem ienaidniekiem, nevis draugiem". Un, lai noslēgtu ar tiem mieru, ir nepieciešams zināms kontakts. Tagad, kad daudzas valdības ir noraidījušas bezierunu padošanās konceptu un tā sekas, valdībām un starptautiskajām organizācijām bieži vien ir jārunā ar tiem, ar kuriem tās ir iesaistītas konfliktā.

Dažreiz šādas sarunas tiek vestas ar trešās puses palīdzību - kā tagad tas notiek ar Krievijas starpniecības mēģinājumiem Dienvidslāvijā. Taču visai bieži valdības ar saviem ienaidniekiem runā tieši, pat ar režīmiem, kuri ir pastrādājuši ļaunākos cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram, ASV sakāva Irākas armiju kaujaslaukā, taču Līča karu noslēdza caur tiešiem kontaktiem ar Bagdādes pārstāvjiem.

Otrkārt, par spīti saprotamajam vēlēšanās trūkumam runāt ar kara noziegumos apsūdzēto, lielākajai daļai tautu un valdību ir arī citas un bieži vien konkurējošas intereses.

 Un treškārt, Miloševičs ir tikai apsūdzēts, bet nevis notiesāts. Lai arī lielākā daļa novērotāju ir pārliecināti, ka viņš ir vainojams visās viņam izvirzītajās apsūdzībās, gandrīz visi tie - un it īpaši valdības ar plašākām interesēm - var izvēlēties rīkoties, pamatojoties uz šo atšķirību.

Šāds iznākums daudziem noteikti šķistu morāli neapmierinošs. Ņemot vērā to, ko ir pastrādājis Miloševiča režīms, daudzi cilvēki visā pasaulē pieprasīs, lai kaut kas tiktu darīts. Taču pārāk maz no tiem ir gatavi atbalstīt tāda veida pasākumus, kādi būtu nepieciešami, lai piespiestu Miloševiču stāties starptautiskā tribunāla priekšā.

Gan šīs apsūdzības tieši izraisīto problēmu dēļ, gan arī iespējamā krīzes iznākuma dēļ daudzi novērotāji droši vien secinās, ka Hāgā izvirzītā apsūdzība bija bezjēdzīga un nenozīmīga.

Taču šādi secinājumi ir ne tikai pārsteidzīgi, bet arī gandrīz nešaubīgi nepareizi.

Pols Goubls

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS