Mēs un mūsu cilvēktiesības

Lietas, jautājumi un problēmas

1999. gada 1. ceturksnī
Saturā

Pirmais prasības pieteikums Latvijas Republikas Satversmes tiesai

Pārskats par ANO Ceturtās pasaules konferences par sievietēm

Pekinas Rīcības plāna ieviešanu Latvijā

Politisko partiju minimālā biedru skaita palielināšana ir nedemokrātiska

Publikācijas presē nerespektē tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību

un nevainības prezumpciju

Paraugs samērīgam tiesību ierobežojumam uz privātās dzīves neaizskaramību

Personas kodu izmantošana ārstniecības sistēmā un Eiropas cilvēktiesību konvencijas

garantētā privātās dzīves neaizskaramība

Cilvēka cieņu pazemojoši uzturēšanās apstākļi nelegālajiem imigrantiem Latvijā

Bezpajumtnieku problēmas — dzīve bez elementārām tiesību garantijām

HIV vīrusa izplatība cietumos

Valsts cilvēktiesību biroja viedokļi par likumprojektiem

Pirmais prasības pieteikums Latvijas Republikas Satversmes tiesai

1999.gada 3.februārī Valsts cilvēktiesību birojs iesniedza pirmo prasības pieteikumu LR Satversmes tiesai. Šī bija pirmā reize, kad Valsts cilvēktiesību birojs izmantoja savas Satversmes tiesas likumā noteiktās tiesības iesniegt pieteikumu, lai tiktu ierosināta lieta par Ministru kabineta aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem.

Valsts cilvēkiesību birojs uzskata, ka to politiski represēto personu, kuras ieguva šādu statusu pēc 1997.gada 30.septembra, īpašuma tiesības tika nepamatoti ierobežotas, radot diskrimināciju pēc sociāli tiesiskā statusa:

— salīdzinājumā ar MK Noteikumos Nr.187 3.1. un 3.2. punktā minētājām personām politiski represētajām personām, kuras ieguva statusu pēc 1997.gada 30.septembra, netika radītas vienādas iespējas pievienot pieteikumam visus nepieciešamos dokumentus. Pat ja cilvēks zināja par pieteikuma iesniegšanas termiņiem un nepieciešamajiem dokumentiem un vēlējās iesniegt pieteikumu, tajā brīdī nebija iespējams iesniegt MK Noteikumu Nr.187 7.punktā minētos dokumentus;

— salīdzinājumā ar politiski represētajām personām, kuras ieguva statusu pirms 1997.gada 30.septembra, politiski represētajām personām, kuras ieguva statusu pēc 1997.gada 30.septembra, netika radīta vienāda īpašuma tiesību atjaunošanas iespēja.

Saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.panta 1.punktu un Satversmes tiesas likuma 17.panta 2.daļas 8.punktu, Valsts cilvēktiesību birojs lūdza atzīt Ministru kabineta Noteikumu Nr.187 29.punktu kā neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes ("LV", 23.oktobrī, Nr.308/312) 105. pantam un 91. pantam, likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 1.panta 2.daļai un 12.panta 2.daļas 3.punktam un likuma "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantam un atzīt to par spēku zaudējušu no pieņemšanas brīža.

Likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 1.panta 2.daļa par vienu no zemes privatizācijas uzdevumiem atzīst zemes īpašuma tiesību atjaunošanu bijušajiem zemes īpašniekiem, kam tās bija 1940.gada 21.jūlijā, vai viņu mantiniekiem.

Likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 12.pants nosaka:

Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir tiesības saņemt kompensāciju par īpašumā bijušo zemi vai tās daļu, ja viņi to vēlas un ja viņi nav saņēmuši zemi dabā vai līdzvērtīgu zemi citā vietā.

Tiesības dzēst zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus, saņemot samaksu — 28 latus par sertifikātu, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir viens no aspektiem bijušo zemes īpašnieku politiski represētajiem pārdzīvojušajiem laulātajiem un politiski represētajiem pirmās šķiras mantiniekiem, ja viņi līdz 1992.gada 31.decembrim ir pieprasījuši kompensāciju.

Minētā likuma 14.panta 3.daļa paredz, ka kompensācija izmaksājama naudā vai vērtspapīros Ministru kabineta noteiktajos termiņos un apjomos.

Saskaņā ar likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 12. un 14. pantu 1997.gada 20.maijā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēmis Noteikumus Nr.187 "Kārtība, kādā izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus".

Noteikumi Nr. 187 atkārto likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" jau paredzēto, proti, citu personu vidū paredz tiesības dzēst sertifikātus, saņemot par vienu sertifikātu samaksu — 28 latus — arī politiski represētajām personām (sk. Noteikumu 3.2.2 –3.3. punktu).

Noteikumu 4.punkts precizē, ka personām, kuras pretendē uz sertifikātu dzēšanu, saņemot kompensāciju naudā, jāiesniedz pieteikums attiecīgās pašvaldības zemes komisijā.

Savukārt Noteikumu 29. punkts nosaka termiņa noilgumu pieteikuma par sertifikātu dzēšanu iesniegšanai — 1997.gada 30.septembri.

1995.gadā pieņemtais likums "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem", kas nosaka pamatu personas atzīšanai par politiski represēto, nenosaka galīgo termiņu, kad personu var atzīt par politiski represēto. Līdz ar to arī pašlaik personai var piešķirt politiski represētās personas statusu.

No otras puses, minētā likuma 9.pants nosaka, ka valsts nodrošina politiski represēto personu tiesību atjaunošanu civilo, ekonomisko un sociālo tiesību sfērā atbilstoši likumam. Šis pants neierobežo šo tiesību pastāvēšanu atkarībā no politiski represētās personas statusa piešķiršanas laika.

Papildus 1997.gada 25.februārī ar Noteikumiem Nr. 80 Ministru kabinets pieņēmis grozījumus 1996.gada 22.oktobra Noteikumos Nr.408, kas noteica, ka politiski represētās personas apliecības ir derīgas līdz 1997.gada 30.jūnijam (sk. Noteikumu 19.punktu). Ar šo Noteikumu pieņemšanu sācies politiski represēto personu apliecību apmaiņas process. Tas nozīmē, ka uz kādu laiku tika pārtraukta politiski represēto personu apliecību izsniegšana.

Līdz ar to, personas kuras 1997.gada 30.septembrī nevarēja uzrādīt politiski represētās personas apliecību (t.i., vēl nebija atzītas par politiski represētajām personām, kuru apliecības tajā brīdī tika mainītas vai uz laiku atzītas par nederīgām), nevarēja saņemt kompensāciju naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus. Tādējādi nepamatoti tika ierobežotas minēto personu īpašuma tiesības, radot diskrimināciju pēc sociālā statusa.

Saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.panta 1.punktu un Satversmes tiesas likuma 17.panta 2.daļas 8.punktu lūdzam atzīt Ministru kabineta Noteikumus Nr.187 kā neatbilstošus Latvijas Republikas Satversmes ("LV", 23. oktobrī, Nr. 308/312) 105. pantam un 91. pantam, likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 1.panta 2.daļai un 12.panta 2.daļas 3.punktam un likuma "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantam.

Pārskats par ANO Ceturtās pasaules konferences

par sievietēm Pekinas Rīcības plāna ieviešanu Latvijā

Šā gada martā Valsts cilvēktiesību birojs sadarbībā ar Latvijas Sieviešu nacionālo līgu, Sieviešu tiesību institūtu, sieviešu invalīdu asociāciju "Aspazija" un Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienību sagatavoja pārskatu par Pekinas Rīcības plāna ieviešanu Latvijā, kas attiecas uz institucionāliem sieviešu sociālo iespēju paplašināšanas mehānismiem; sieviešu cilvēktiesībām, sievietēm masu saziņas līdzekļos. Pārskata daļa tika iesniegta LR Labklājības ministrijā šā gada 8. martā.

 

Institucionālie mehānismi

sieviešu sociālo iespēju

paplašināšanai

Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa ir sievietes (54%). Pēc statistikas avotiem, ģimene un bērnu audzināšana pamatā balstās uz sievieti (70% sieviešu vienas pašas audzina bērnus, ir neprecējušās vai vīrieši par ģimeni nerūpējas. Citi dati liecina, ka uz vienu veselu un normāli attīstītu vīrieti ir 4 veselas un izglītotas sievietes).

1. Veiksmīgi programmu vai projektu

piemēri Pekinas Rīcības platformas

ievērošanā

1995.gada jūlijā tika nodibināts Valsts cilvēktiesību birojs, kura galvenie uzdevumi ir situācijas pētīšana par cilvēktiesību ievērošanu valstī, it īpaši jomās, kas skar mazaizsargātās sabiedrības grupas, Latvijas tiesību normu analīzes veikšana, lai noskaidrotu to atbilstību Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā, sūdzību izskatīšana par cilvēktiesību pārkāpumiem gan publiskajā, gan privātajā sfērā un sabiedrības informēšana par cilvēktiesībām. Birojs savu iespēju robežās aktīvi līdzdarbojas vairākos dzimumu līdztiesību veicinošos projektos (piemēram, 1997.gadā Valmieras konferences organizēšanā, bukleta "Vardarbība ģimenē" sagatavošanā, krīžu telefona atbalstīšanā). Attiecībā uz sūdzībām dzimumu līdztiesība ir aktuāls aspekts darba tiesību jomā. Valsts cilvēktiesību birojam nācies saskarties ar tādām problēmām kā diskriminējošie darba sludinājumi avīzēs (par ko tika informēti masu mediji ar ieteikumiem pievērst īpašu uzmanību, lai sludinājumi būtu korekti pret abu dzimumu pārstāvjiem; šie ieteikumi lielā mērā tiek ņemti vērā), par diskrimināciju, pieņemot darbā (šī problēma ir īpaši aktuāla sievietēm pēc 40 gadiem).

Kopš 1990.gada Latvijā ļoti aktīvi darbojas nevalstiskās organizācijas sieviešu tiesību aizsardzības jautājumos (Latvijas Sieviešu nacionālā līga, Latvijas Sieviešu biedrība, Sociāldemokrātiskā sieviešu organizācija u.c., kurās biedru skaits ir tikpat liels kā Saeimā ievēlētajām partijām — no 200 līdz 1000). Šīs organizācijas pārsvarā darbojas ar starptautisko organizāciju atbalstu.

1998.gada 12. novembrī Labklājības ministrija izstrādāja dokumentu "Par dzimumu vienlīdzības jautājumu koordinēšanu Latvijā".

1998.gada decembrī Ministru kabinetā tika pieņemts lēmums, ar kuru Labklājības ministrija noteikta par atbildīgo valsts institūciju dzimumlīdztiesību jautājumu koordinēšanā.

2. Iegūtā pieredze

Sieviešu sabiedriskās organizācijas, kuru ir vairāk nekā 20, nerod pieeju valdības veidotai informācijai, tai skaitā par to finansējumu daļu, kas paredzēta sabiedrības izglītošanai — speciāli pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām.

Latvijā nav izstrādāts institucionālais valdības mehānisms, kas nodrošinātu dzimumu līdztiesību, tās izpēti, pārbaudi un atskaites, nav atbildīgas amatpersonas par šiem jautājumiem. Institucionālo mehānismu neesamība veicinājusi arī finansējuma trūkumu šai dzimumu līdztiesības politikai.

Tas, ka valstī nav līdztiesības institūcijas, ir viens no iemesliem, kāpēc:

— nevar veikt objektīvu pētījumu par sievietes stāvokli valstī;

— izstrādāt valstisku programmu, kas veidotu dialogu starp sievieti un vīrieti par dzimumlīdztiesības jautājumiem;

— izstrādāt valstisku programmu, kas veicinātu sabiedrības izglītošanu un informētību par līdztiesības jautājumiem un sieviešu tiesībām;

— veikt likumu izmaiņas, kas veicinātu dzimumu līdztiesību un aizsargātu sieviešu tiesības.

3. Prioritātes turpmākajam darbam

un jaunas iniciatīvas

Veidot un organizēt institucionālu sadarbību starp valsts, pašvaldību un nevalstiskajām organizācijām ir viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem. Šī sadarbība ir būtiska lēmumu pieņemšanas procesā, kas nodrošina sieviešu organizācijas tiesību realizāciju pilsoniskajā sabiedrībā.

Nepieciešams nodibināt līdztiesības institūciju (vienu amatpersonu vai struktūru) un finansēt par valsts budžeta līdzekļiem, lai minētā institūcija varētu efektīvi funkcionēt un attīstīt savu darbību.

Veidot dažādus sieviešu sociālos krīzes centrus, kas pievērstu īpašu uzmanību sievietes lomai sabiedrībā un ģimenē. Šiem centriem jābūt pieejamiem arī sievietēm invalīdēm.

Organizēt īpašas sieviešu un sieviešu invalīdu apmācību programmas, kas sekmētu tādu prasmju un iemaņu veidošanu, lai viņām būtu iespējas aktīvi iesaistīties darba tirgū.

Organizēt izglītojošus pasākumus, tajā skaitā seminārus, kas veidotu sabiedrības domu par sievietes lomas nozīmību un vērtības paaugstināšanu sabiedrībā.

Veidot sabiedrības izpratni par problēmām, kas saistītas ar sievietes lomu ģimenē.

 

Sieviešu tiesības

1. Veiksmīgi programmu vai projektu piemēri Pekinas Rīcības platformas

ievērošanai

Latvijas Republikas Satversmes 91. pants nosaka, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Līdz ar neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4.maijā Latvijas Republika pievienojās ANO Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas novēršanu (1979), Darba kodeksā ir paredzētas īpašas darba aizsardzības normas grūtniecēm un mazgadīgu bērnu mātēm, ar Saeimas 1996.gada 14.marta lēmumu ir noteikts, ka, pieņemot darbā, nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana vai priekšrocību noteikšana atkarībā no dzimuma un vecuma (1. un 15. pantā).

Nevalstiskās organizācijas nodarbojas ar "Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas novēršanu" popularizēšanu.

2. Iegūtā pieredze

Latvijā nav pieņemts atsevišķs likums par dzimumlīdztiesību. Pašreiz Latvijā spēkā esošās sociālās garantijas neatbilst vienādu iespēju principam:

— bērna kopšanas pabalsta izmaksas tikai pilnu darba laiku nestrādājošiem vecākiem (likuma par sociālo palīdzību 19.panta 1.punkts) ierobežo bērnu kopēja (un parasti tā ir māte, jo Darba likumu kodekss neparedz tēvam iespēju doties bērnu kopšanas atvaļinājumā) tiesības uz darbu vai — pretējā gadījumā — liedz daļu no vecākiem paredzētajām sociālajām garantijām bērnu pirmajā dzīves posmā un līdz ar to ierobežo iespējas savienot darbu ar ģimenes pienākumu izpildi;

— darba iespēju ierobežošana un sociālā nodokļa iemaksas tikai no minimālās algas bērna kopējam tā pirmajos dzīves gados pēc pastāvošā pensiju likuma samazina šim kopējam — un parasti tā ir māte — sociālo nodrošinājumu vecumā;

— maternitātes pabalsta izmaksa tikai mātēm, kas pašas bijušas nodarbinātas un atbilstoši maksājušas sociālo nodokli vismaz 6 mēnešus, neveicina līdztiesību. Vairāki starptautiskie līdztiesības standarti paredz šī pabalsta izmaksu arī pašnodarbināto sievām, kas piedalījušās peļņas gūšanas aktivitātēs, un sociāli apdrošināto personu apgādībā esošajām mātēm, kas būtībā ir obligāts priekšnosacījums abu vecāku līdzdalībai attiecībā pret bērniem un veicina šīs atbildības juridisko noformēšanu, stājoties laulībā.

1997.gadā Saeimā pēc 1.lasījuma noraidīja Likumu par reproduktīvo veselību, kura projektu iesniedza Latvijas ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija "Papardes zieds", kas veicinātu sieviešu un vīriešu seksuālās veselības uzlabošanos un ģimenes plānošanu.

Nav izveidota kontroles sistēma pār dzimumu līdztiesības ievērošanas jautājumiem, piemēram, darba likumdošana regulē jautājumu par nediskrimināciju, pieņemot un atlaižot no darba, bet likumdošana neregulē jautājumu par seksuālo uzmākšanos darba vietās, vienādu darba samaksu.

Latvijas sieviešu organizāciju sadarbības padome iesniedza Saeimā 1996. gadā priekšlikumu par likumu izmaiņām valstī, kas noteiktu 33% kvotu vēlēšanu sarakstos abiem dzimumiem. Saeima to noraidīja.

Latvijā nav likumu, kas veicinātu sievietes darba tiesību reālu aizsardzību, piemēram, darba devēja atbildību par sievietes diskrimināciju dzimuma vai vecuma dēļ.

Latvija nav pievienojusies deklarācijai "Par vardarbības pret sievietēm novēršanu". Sievietes cieš no vardarbības ģimenē, darbā un sabiedrībā, nav nodrošināta aizstāvība vardarbības gadījumā. 95% vardarbības upuru ģimenē ir sievietes, šī problēma ir ļoti aktuāla Latvijā.

Neraugoties uz Latvijas likumos ietvertajām garantijām, diskriminācija darba tirgū joprojām pastāv. Diskriminācija bieži tiek pieļauta, kad darba devēji iespējamām darbiniecēm jautā par ģimenes stāvokli, veselību u.c. jautājumiem. Šādi jautājumi veicina to, ka jaunas un kvalificētas sievietes nepieņem darbā (darba devēju vidū 70% ir vīrieši).

Neproporcionāli zemais darba samaksas līmenis nozarēs, kur nodarbinātas pārsvarā sievietes — galvenokārt no budžeta finansētajās izglītības, kultūras un veselības aizsardzības iestādēs, rada mazākas sociālās apdrošināšanas iemaksas sievietēm, un līdz ar to ir mazāks visu no apdrošināšanas atkarīgo sociālo garantiju apjoms (pensionēšanās, bezdarba, slimības un invaliditātes gadījumos). Tāda situācija būtībā ierobežo profesijas un darba izvēles iespējas.

Atšķirīgais darba samaksas līmenis nozarēs, kur nodarbināti pārsvarā viena vai otra dzimuma pārstāvji, iespaido vecāku izvēli bērnu kopēja lomai: tā kā izdevīgāk darbu pārtraukt tam, kas mazāk pelna, un vairumā ģimeņu Latvijā tās ir sievietes, tad tas vēl papildus samazina viņu apdrošināšanas iemaksu un izmaksu apjomu visā atlikušajā mūžā. Sievietes Latvijā saņem vidēji tikai 78,5% no vīriešu vidējās izpeļņas, jo viņas nodarbinātas gan mazāk apmaksātās nozarēs, gan, neraugoties uz relatīvi augstāku izglītības līmeni, zemāka statusa amatos.

Latvijas vīriešu līdzdalība bērnu aprūpē un citu ģimenes pienākumu veikšanā atpaliek no sieviešu veikuma, un tas negatīvi ietekmē kā bērna attīstību, tā arī ģimenes noturību, visu tās locekļu psiholoģisko komfortu un līdz ar to iespēju pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves jomās. Spēkā esošie Latvijas valsts likumi un to īstenošanas mehānisms sociālās palīdzības jomā, izglītības programmas un saziņas līdzekļu nostāja nesekmē vīriešu aktīvu dalību ģimenes aprūpē.

Sievietēm ir pārāk liela nesamaksāto mājas darbu slodze, bērnu aprūpei dienā sievietes velta 70 minūtes, bet vīrieši — 20 minūtes. Sievietes strādā vidēji divdesmit astoņas stundas nedēļā nesamaksātos mājas darbos.

LR Saeimā ir 16% sieviešu, bet 84% vīriešu. Ministriju centrālajos aparātos 30% ir sievietes, bet 70% — vīrieši. No politisko partiju vadītājiem 95% ir vīrieši, partiju vēlēšanu kandidātu sarakstos pirmajās vietās ir tikai vīrieši.

Likums par tiesībām strādāt nepilnu darba dienu, ja sievietei ir bērns līdz trīs gadu vecumam, reāli dzīvē nedarbojas. Tas galvenokārt notiek divu iemeslu dēļ:

— fiktīva pusslodze;

— darba devējs nepiekrīt darbam uz pusslodzi.

59% no kopējā bezdarbnieku skaita ir sievietes, kaut gan sievietēm ir augstāks izglītības līmenis.

Zems ir Latvijas sieviešu tiesiskās apziņas līmenis, tiesiskā izglītība un finansiālās iespējas saņemt juridisku palīdzību. Sievietes nepārzina savas tiesības, nav informētas, kas ir sieviešu tiesības un cilvēktiesības, ko tās ietver. Daudzas sievietes uzmākšanos darba vietā neuztver kā cilvēktiesību pārkāpumu. Valsts institūcijas vāji nodarbojas ar sieviešu psiholoģisku sagatavošanu savu tiesību apzināšanai, ar sieviešu juridisko tiesību izskaidrošanu.

Sieviešu nabadzība Latvijā ir sevišķi aktuāla.

3. Plāni turpmākajam darbam

un jaunas iniciatīvas

Lai novērstu pašreizējo Latvijas sociālās drošības normu neatbilstību starptautiskās likumdošanas prasībām un tajās ietvertajiem abu dzimumu līdztiesības principam, būtu nepieciešams:

1) likuma "Par sociālo palīdzību" 19.pantā 1.punktā svītrot ierobežojumu par bērnu kopšanas pabalsta izmaksu tikai personām, kas nav nodarbinātas ilgāk par 20 (34) stundām nedēļā;

2) likumu "Par maternitātes un slimības pabalstiem" papildināt ar normu par maternitātes pabalsta izmaksu minimālās algas apjomā sociāli apdrošinātu personu apgādībā esošām mātēm;

3) jāpārskata sociālā palīdzība sievietēm, kuras audzina bērnu no 1,5 līdz 3 gadu vecumam, lai, ģimenē piedzimstot otram bērnam, sieviete nezaudētu pensijas iemaksas un iespēju pilnā mērā saņemt maternitātes pabalstu;

4) vispusīgi izvērtēt minimālās algas noteikšanas lietderību vairākos līmeņos proporcionāli darbinieka kvalifikācijai;

5) paaugstināt darba samaksu no valsts budžeta finansējamās iestādēs, t.i., cilvēku aprūpes un darbaspēka veidošanas nozarēs, kas sekmētu darba kvalitāti tajās un līdz ar to visa darba potenciāla kvalitatīvāku izaugsmi turpmākajam laikposmam.

6) papildināt Darba likumu kodeksu ar normu, kas ļautu arī tēvam — pēc ģimenes izvēles — izmantot bērnu kopšanas atvaļinājumu.

Tā kā dzimumu līdztiesība ir divpusēja parādība, izpratne par tās lietderību, izpausmēm un īstenošanās nosacījumiem veidojama sieviešu un vīriešu vidū. Turklāt jāuzsver ne abu dzimuma pārstāvju stāvokļa atsķirības, sieviešu diskriminācijas piemēri un katra dzimuma specifiskās problēmas, kā tas bieži notiek, bet gan kopējās intereses un tādi darbības virzieni, kas rada priekšnosacījumus līdztiesībai. Ņemot vērā, ka sievietēm invalīdēm īpašas problēmas sagādā viņu veselības stāvoklis, sevišķa uzmanība jāpievērš jautājumiem, kas ir saistīti ar viņu integrāciju sabiedrības dzīvē, t.i., izglītībā, darbā u.c.

Īpaša uzmanība jāpievērš sieviešu invalīdu informēšanai gan par invalīdes tiesībām, gan par sieviešu tiesībām.

Nepieciešams organizēt jau pieņemto un turpmāk ierosināto likumu ekspertīzi par Latvijas likumdošanas normu atbilstību starptautisko dokumentu prasībām un ieteikumiem par vienādu iespēju radīšanu vīriešiem un sievietēm visās dzīves jomās.

Izglītības un zinātnes ministrijai skolās mācību programmās būtu nepieciešams ietvert dzimumlīdztiesību veicinošas programmas un metodes, kā arī pamatzināšanas par ģimenes plānošanu. Papildināt veselības mācības programmu ar sadaļu par ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām, to nozīmi un veidošanu.

 

Sievietes un sabiedriskās

saziņas līdzekļi

1. Veiksmīgu programmu vai projektu

piemēri Pekinas Rīcības platformas

ievērošanai

Atsevišķi Latvijas laikraksti ne tikai atzīst, ka tiem ir līdzekļi nevalstisko organizāciju, t. sk. sieviešu, reklāmas publicēšanai bez maksas, bet līdzsvaroti un maksimāli objektīvi parāda sievieti kā sabiedrības daļu — biznesā, bezdarba risinājumos, vadošās pozīcijās u.c. Dažām avīzēm ir labas kvalitātes un līdzvērtīga izmēra sieviešu fotogrāfijas atšķirībā no citām, kur sieviešu fotogrāfijas parādās reti, daudz mazākā izmērā un bieži vien nekorektas, īpaši reklāmās vai ilustratīvajos attēlos.

Nevalstiskā organizācija — Sieviešu tiesību institūts — 1999.gada janvārī ir uzsākusi mācību programmu "Sieviete un masu mediji" un regulāri informē masu medijus visā Latvijā par savām programmām, politiskajām nostādnēm, sagatavojot viedokļus.

Darbu ar žurnālistiem pozitīvi mēģināja risināt Valmieras 1997.gada konferences organizētāji, rīkojot speciālus seminārus žurnālistiem un izskaidrojot sieviešu tiesības.

2. Iegūtā pieredze

Avīžu redaktori un žurnālisti joprojām vāji izprot līdztiesības un sieviešu jautājumu būtību.

Pārāk maz un virspusēji Latvijas medijos tiek atspoguļoti jautājumi par dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām.

Mediji sieviešu un sieviešu tiesību jautājumus pārsvarā aktualizē, tuvojoties 8.martam, Mātes dienai vai kritiskos brīžos. Tātad — vajadzīga sensācija, kuru ikdienā sieviete neizraisa.

Mediju vadības nepietiekami veido līdztiesības politiku, neizvirza problēmas dzimumu aspektā, tieši otrādi — veicina stereotipu saglabāšanu, norādot sievietei vietu tikai mājās, virtuvē.

Mediji nevēlas runāt par sievieti kā cilvēku sabiedrībā, nespēj atspoguļot dzīves un notikumu skatījumu sievietes acīm, piemēram, prostitūcijas problēmu, sievietes piekaušanu darba vietā — pašvaldības iestādē, vardarbību ģimenē u.c.

Bieži vien medijos pārkāpta vizuālā ētika, piemēram, tiek publicētas fotogrāfijas, kurās sieviete attēlota kā izpriecu priekšmets.

Ļoti maz tiek atspoguļota starptautiskā sieviešu politika un praktiskā pieredze. Piemēram, 1998.gada augustā Rīgā organizētā Somijas un Latvijas sieviešu organizāciju konference par līdztiesības jautājumiem ar dezinformatīvu tekstu Latvijas televīzijā tika pasniegta kā sieviešu grupas diskusija par savām sociālajām problēmām.

3. Plāni turpmākajam darbam,

jaunas iniciatīvas

Masu medijiem ir ļoti svarīga nozīme Latvijas sievietes psiholoģijas tēla veidošanā, tāpēc nepieciešams īpašs informatīvs darbs ar žurnālistiem un mediju vadītājiem.

Izmantojot masu medijus, nepieciešams aktivizēt sievietes vietu sabiedrībā, īpašu uzmanību pievēršot viņas spējām un prasmei iekļauties vispārējā sabiedrības dzīvē, dodot savu ieguldījumu demokratizācijas procesā.

Svarīgi sievietēm sniegt iespēju brīvi paust noteiktas sociālās grupas viedokli masu informācijas līdzekļos un radīt iespēju veikt visu nepieciešamo, lai visu veidu informāciju padarītu pieejamu sievietēm.a

a