Sev uzturu cenšas nodrošināt visi. Bet visi to nespēj

Turpinājums

no 1.lpp.

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Univeristātes profesors - "Latvijas Vēstnesim"

Ir daudz jaunattīstības valstu, kur šis skaitlis pārsniedz 3000 (Kipra, Korejas Rep., Fidži, Jordānija, Tunisa, Libāna u.c.). Bet nav daudz valstu, kur iedzīvotāju uztura diennakts enerģētiskā vērtība nesasniedz 2000 kcal (Zambija, Ruanda, Libērija, Angola, Burundi u.c.).

Tātad Latvijas rādītāji starpvalstu skatījumā nav tik apmierinoši, lai tiem vairs nepievērstu uzmanību. Vēl jāņem vērā, ka lielākā daļa jaunattīstības valstu atrodas siltā klimatiskā joslā, kur cilvēku enerģijas patēriņš mazāks. Latvijas iedzīvotājiem, dzīvojot mērena klimata joslā, fizioloģiskā enerģijas vajadzība ir lielāka. Tomēr galvenais ir tas, ka vidējos lielumus veido gan mājsaimniecības, kuru locekļiem līdzekļu pārtikas iegādei pilnīgi pietiek, gan tās, kurām to nepietiek. Tādēļ Latvijas iedzīvotāju nodrošinājums ar uzturu ir jāpētī diferencēti pa labklājības grupām.

Trīs ceturtdaļas no vidējā

Lai noskaidrotu, kā ar uzturvielām sevi spēj nodrošināt dažādu labklājības grupu iedzīvotāji, izmantosim mājsaimniecību deciļgrupējumu pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Šajā nolūkā visas mājsaimniecības sakārto no visnabadzīgākās līdz visturīgākajai, kādas sastopamas izlasē.

Pirmajā visnabadzīgāko grupā no sakārtotās rindas ņem pirmos 10% mājsaimniecību, nākamajā - nākamos 10% un tā tālāk. Pēdējā grupā paliek 10% visturīgāko mājsaimniecību. Tālāk var izpētīt katras deciļgrupas iedzīvotāju dienas uzturdevu lielumu un saturu un salīdzināt iegūtos rezultātus dažādās grupās (skat. 1. tabulu). Šādu izstrādi esam veikuši pirmoreiz.

Rīcībā esošais ienākums, kas mums ir labklājības grupu izdalīšanas pazīme, pirmajā deciļgrupā 1998. gadā bija tikai 14,57 lati mēnesī, rēķinot uz mājsaimniecības locekli. Pēdējā deciļgrupā atbilstošs rādītājs bija 174,11 lati jeb 11,9 reizes vairāk.

Ja pieņemtu, ka pārtiku iegādājās atbilstoši ienākumiem un normāli paēduši ir tikai pēdējās deciļgrupas iedzīvotāji, tad pirmās grupas iedzīvotājiem būtu jāiztiek ar mazāk nekā desmitdaļu. Ja tā būtu īstenībā, nabadzīgākās grupas iedzīvotāji būtu aizgājuši bojā. Savukārt, ja pieņemtu, ka pārtikas minimums ir nodrošināts pirmās grupas iedzīvotājiem, tad pēdējās grupas iedzīvotājiem būtu jāapēd divpadsmit reizes vairāk, ko viņi nespētu izdarīt.

Tādēļ iedzīvotāju noslāņošanās pēc uzturvielu patēriņa nav un nevar būt tik dziļa kā pēc ienākumiem un patēriņa izdevumu nepārtikas daļas, nerunājot nemaz par īpašumiem.

Nabadzīgie un trūcīgie izdzīvošanai nepieciešamo uzturu cenšas nodrošināt, atvēlot pārtikas iegādei lielāko daļu, pat līdz trim ceturtdaļām no saviem ienākumiem. Relatīvi turīgākie sevi ar uzturu nodrošina, izmantojot ap 20-30% no ienākumiem. Tomēr arī pēc dienas uzturdevām noslāņošanās ir samērā liela un liek šaubīties par to, vai pirmo deciļgrupu iedzīvotāji var sevi nodrošināt ar uzturu tā, lai pretotos slimībām, spēku izsīkumam un priekšlaicīgai nāvei. Zināmas šaubas rada pat trešās un ceturtās deciļgrupas uzturs. Turpmāk nosacīti pieņemsim, ka Latvijas "vidējais" iedzīvotājs saņem organismam nepieciešamo uzturu. Ciktāl tāds pieņēmums ir pareizs, vēl ir jāpārbauda, jo vispāratzītu uzturdevu normatīvu mums nav. Ja "vidējā" iedzīvotāja uzturdevas nebūtu īsti pareiza bāze salīdzināšanai, tad tās varētu būt vienīgi par mazām, jo Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums ir viens no vismazākajiem Eiropā.

Pieņēmumam, ka Latvijas vidējā iedzīvotāja uzturdevas varētu izmantot arī kā pagaidu normatīvu bāzi, var saskatīt šādu pamatojumu.

Vidējo uzturdevas enerģētisko vērtību (2428 kcal) deciļgrupās (skat. 1.tabulu) pirmo reizi sasniedz un pārsniedz piektās deciļgrupas mājsaimniecības. Tālāk augot labklājībai, nākamajās deciļgrupās uzturdevas enerģētiskā vērtība aug lēni: tikai devītajā deciļgrupā tā sasniedz 2739 kcal un manāmi vairāk - 2865 kcal - desmitajā deciļgrupā. Var secināt, ka sestās, septītās un astotās deciļgrupas iedzīvotāji nav izjutuši lielu vajadzību papildu ienākumus izlietot pārtikas iegādei, jo visumā jutušies paēduši. Turpretī ceturtajā un zemākajās labklājības deciļgrupās iedzīvotāju uzturs strauji pasliktinās.

Salīdzinot ar valsts "vidējā" iedzīvotāja uzturu, visnabadzīgākās deciļgrupas iedzīvotājiem 1998. gadā bija jāiztiek ar 78% olbaltumvielu, 77% taukvielu, 87% ogļhidrātu un 82% no diennakts uzturdevas enerģētiskās vērtības kilokalorijās. Vēl sliktākus rādītājus iegūstam, vērtējot uzturvielu daudzumu, ko iedzīvotāji saņem no vērtīgākiem dzīvnieku izcelsmes produktiem. Pirmās deciļgrupas iedzīvotāji no dzīvnieku izcelsmes produktiem saņēma tikai 68% olbaltumvielu, 71% taukvielu un 71% no uzturdevas enerģētiskās vērtības, salīdzinot ar valsts vidējo patēriņu.

Tik slikts uzturs ievērojamai iedzīvotāju daļai noteikti ir viens no cēloņiem, kādēļ Latvijā atgriežas sen aizmirstas nabadzības slimības, kā tuberkuloze, distrofija, kašķis u.c.

Ko rāda ekonometrija

Aplūkojot grupējuma tabulu, var novērot ne vien vispārējas likumsakarības, bet arī lielākas vai mazākas atkāpes no tām. Atkāpes rada dažādi blakusfaktori un dažkārt arī vienkārši izlases kļūdas, jo izlase, kas ir pietiekami reprezentatīva kopumā, var būt mazāk reprezentatīva atsevišķās grupās, kurās ir daudz mazāk novērojumu. Vispārējās likumsakarības tīrākā veidā parāda ekonometriski modeļi, kurus iegūst, analītiski izlīdzinot faktiskos datus.

Piemēram, iedzīvotāju diennakts uzturdevas enerģētisko vērtību (y) atkarībā no rīcībā esošā ienākuma (x) izsaka modelis:

kur pakāpes rādītājs 0,166 ir uzturdevas elastības koeficients (šādu modeļu interpretācijas un izmantošanas iespējas plašāk bija parādītas agrāk3). Izmantojot šādu modeli, var aprēķināt teorētiski sagaidāmo diennakts uzturdevas enerģētisko vērtību jebkuram ienākumu līmenim, protams, reāli sastopamo ienākumu apgabalā. Aprēķinot šos lielumus tām rīcībā esošā ienākuma vērtībām, kas uzrādītas 1.tabulas 1.rindā, iegūstam diennakts uzturdevu enerģētiskās vērtības, kas parādītas 2.tabulas 2.rindā. Tās visumā atbilst 1.rindā uzrādītiem faktiskajiem datiem, bet ir izlīdzinātākas.

Var aprēķināt, cik kilokalorijas katras labklājības grupas iedzīvotāji pērk no katra ienākumu lata. Pirmajā labklājības deciļgrupā 135, pēdējā - tikai 17. Izdodot pārtikai daudz mazāku savu ienākumu daļu, pēdējie ir labāk paēduši.

Var aprēķināt arī t.s. papildu rezultātu: cik kilokalorijas attiecīgās grupas iedzīvotāji pirktu par papildus nopelnītu latu virs tā ienākuma, kas jau ir. Tā kā zināmu iztikas minimumu jau ir devis esošais ienākums, papildu pirkums būtu daudz mazāks nekā vidējais. Tomēr arī šis rādītājs labklājības grupās ir ļoti atšķirīgs. (2.tabulas pēdējā rinda). Pēdējās augstākās labklājības grupās tas kļūst ļoti mazs. Tas nozīmē, ka šo grupu iedzīvotājiem nevajag vairāk pārtikas, lai palielinātu uzturdevas kaloritāti. Viņi gan izdod papildu līdzekļus pārtikas iegādei, lai izmantotu arvien kvalitatīvākus un līdz ar to dārgākus produktus.

Tomēr sociālās statistikas galvenais uzdevums ir saasināt sabiedrības uzmanību uz trūcīgāko grupu nepietiekamo nodrošinājumu ar pārtiku. Turīgāko grupu pārstāvji par sevi parūpēsies paši.

Maz gaļas, daudz kartupeļu

Latvijas iedzīvotāju uzturs no saimnieciski pārtikušāko kaimiņvalstu iedzīvotāju uztura atšķiras arī kvalitatīvi.

Relatīva trūkuma vai pat nabadzības apstākļos mājsaimnieces cenšas sastādīt ēdienkarti no lētākiem produktiem. Kaut gan nekur netiek rēķināta un publicēta vienas kilokalorijas vērtība, iegūstot to no gaļas, piena, kartupeļiem, mājsaimnieces to izjūt intuitīvi un atbilstoši tam izdara pirkumus.

Ja salīdzina Latvijas iedzīvotāju uzturu, piemēram, ar uzturu Dānijā, tad Latvijā patērē gandrīz trīs reizes vairāk lētos kartupeļus, bet gandrīz divas reizes mazāk dārgo gaļu un gaļas produktus (3.tabula). Mazāk patērē arī piena produktus un olas.

Tomēr ēdienkartes sastādīšanā liela loma ir arī nacionālām tradīcijām un ģimenes ieražām. Kā redzams 3.tabulā, salīdzinājumā ar Somiju un Zviedriju Latvijā patērē pat vairāk piena un piena produktu. Tomēr lēto kartupeļu patēriņš arī Somijā un Zviedrijā ir daudz mazāks nekā pie mums.

Turpmāk vajadzētu noskaidrot ēdienkartes īpatnības dažādās Latvijas iedzīvotāju labklājības grupās.

Mērķis - cilvēka attīstība

Var jautāt - vai valstij, sabiedrībai, arī zinātniekiem tik daudz jādomā par visu iedzīvotāju izdzīvošanu, atbilstoši liberālajai tirgus teorijai katram jādomā pašam par sevi.

Nenoliedzot prasību katram rūpēties par sevi, tomēr jāatzīst, ka dažādām sociālajām demogrāfiskajām, teritoriālajām un citām grupām ir dažādas, pat ļoti atšķirīgas iespējas nodrošināt sevi pašreiz un nākotnē. Valsts uzdevums ir pēc iespējas izlīdzināt šīs iespējas. Lai teikto neuztvertu kā autora personīgo viedokli, nobeigumam izmantosim dažas tēzes no UNDP 1996. gada ziņojuma par cilvēka attīstību. Šis ziņojums latviski nav tulkots un tādēļ zināms tikai ļoti šauram speciālistu lokam.

Ir nepieciešami radikāli pasākumi, lai novērstu ekonomikas izaugsmi, ko pavada bezdarbs un ko raksturo nežēlība; tam nav nākotnes.

Tradicionālā teorija, ka ekonomikas izaugsme agrās stadijās neizbēgami saistīta ar ienākumu sadales pasliktināšanos, kas padziļina nevienlīdzību, ir izrādījusies nepareiza.

Cilvēka attīstība un nabadzības izskaušana ir jāizvirza par valsts un sociālās politikas galveno uzdevumu.

1 Turpmāk izmantots 1996. gada ziņojums, kas pieejams angļu un krievu valodā

2 Krastiņš O. Par mūsu ēdienkarti pēdējā desmitgadē. - "LV", 1999.g. 11.februārī, Nr.40 (1500) un 17.februārī, Nr.45/46 (1505/1506)

3 Krastiņš O. Maksātspēja nepieaug - tās loma pieaug. - "LV" 1998.g. 16.aprīlī Nr.100/101 (1161/1162)

Latvijas iedzīvotāju nodrošinājums ar uzturvielām dažādās labklājības grupās 1998.gadā 1.tabula