Atklāta vēstule

Valsts cilvēktiesību birojā 1999.gada martā ir izveidota Konsultatīvā padome, kurā piedalās valsts un sabiedriskās organizācijas, kuras pārstāv cilvēktiesību jomu. Viens no sarežģītākajiem un nopietnākajiem jautājumiem, kas tika izskatīts vairākkārt, ir saistīts ar cilvēku izlikšanu no dzīvokļiem.

Latvijas Republikas Satversmes 89. pantā ir teikts "Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem."

Latvijas Republikas Satversmes 110.pantā ir teikts "Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības."

Pēc Tiesu darba un statistikas nodaļas datiem, kopējais lietu skaits Latvijas tiesās pirmajā instancē, kuras tika izskatītas ar spriedumu, 1998. gadā ir 52 970, no tām tika apmierinātas prasības par izlikšanu ar citas dzīvojamās platības ierādīšanu — 107, prasības par izlikšanu no dzīvokļa par īres un komunālo pakalpojumu maksas savlaicīgu nemaksāšanu — 4167, citas prasības par izlikšanu bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas — 689.

Valsts cilvēktiesību birojs 1998.gadā saņēma visvairāk sūdzību no iedzīvotājiem par tiesību pārkāpumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas īres līguma laušanu, iedzīvotāju izlikšanu no dzīvokļiem tiesas ceļā bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Statistikas dati liecina, ka 1998.gadā tika saņemtas 769 rakstiskas un mutiskas sūdzības no iedzīvotājiem, kas saistītas ar tiesību uz mājokli pārkāpumiem, no kurām par izlikšanu no dzīvokļiem tika saņemtas 25 rakstiskas un 286 mutiskas sūdzības.

Šī situācija turpinās arī šogad. Tā var novest pie nevajadzīga sasprindzinājuma un pretrunām sabiedrībā.

Jau 1992. gadā Latvija ir ratificējusi Bērnu tiesību konvenciju un tātad ir atbildīga starptautiskās sabiedrības priekšā par šajā dokumentā noteikto pantu izpildi, tomēr situācija, ka valsts nespēj palīdzēt bērniem, kuri tiek izlikti no dzīvokļiem, ir nopietns liecinājums, ka Latvija neievēro šīs Konvencijas 3.2, 18.2, 23., 24.2, 27.1 un 27.3. pantu. Savukārt atsevišķas pašvaldības kā risinājumu piedāvā bērnu ievietošanu patversmē, t.i., nošķiršanu no vecākiem, līdz ar to pārkāpjot šī paša dokumenta 7., 8., 9., 12. un 14.pantu.

Pat ja dzīvokļu jautājumu pašvaldības iestādes cenšas saistīt ar sociālekonomisko situāciju valstī, tomēr bērnu izlikšanu no dzīvokļiem vai nošķiršanu no vecākiem mēs nevaram uztvert nekā citādi kā nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus un savu starptautisko saistību nepildīšanu.

Visvairāk iedzīvotāji palīdzību meklē pašvaldību institūcijās. Likuma "Par pašvaldībām" 15.pantā noteikts, ka viens no pašvaldību pienākumiem ir "sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājuma risināšanā", kā arī likuma "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" 15.pantā noteikts pašvaldības pienākums "nodrošināt mitekli un aprūpi bērnam, ja ģimene tiek izlikta no dzīvokļa bez citas dzīvojamās telpas ". Galvenokārt tiek lauzts dzīvojamās telpas īres līgums ar personām, kuras nav spējīgas segt komunālos un īres maksājumus. Likums "Par dzīvojamo telpu īri" neaizsargā mazaizsargātās un maznodrošinātās personu grupas, tādēļ no dzīvokļa tiek izlikti vientuļie pensionāri, kā arī invalīdi un ģimenes ar bērniem, lai gan Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10.pantā noteiktas bērna tiesības uz mājokli un pastāvīgu dzīvesvietu, bet likuma 66. panta 2. daļā noteikts, ka "Pašvaldība atbilstoši likumam: 1) sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un vecumam un veselības stāvoklim atbilstošu uzturu".

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11.pants paredz katra indivīda tiesības uz mājokli. Valsts un sabiedriskajās organizācijās, kuras saistītas ar cilvēktiesībām, vēršas cilvēki, meklēdami risinājumu šai problēmai. Viņiem tiek sniegta konsultatīva palīdzība un informācija par sociālās palīdzības iespējām. Diemžēl ir gadījumi, kad šie jautājumi nav saistīti ar cilvēktiesībām, bet ar sociālekonomisko situāciju valstī.

Tā kā izlikšana no dzīvokļa ir viena no aktuālākajām sociālekonomiskajām problēmām Latvijā, uzskatām, ka ir steidzami jāveic šīs problēmas pētījums, nosakot iemeslus, kādēļ un kādas personas tiek izliktas no dzīvokļiem. Pamatojoties uz pētījumā iegūtajiem rezultātiem, būtu iespējams identificēt cēloņus indivīdu izlikšanai no dzīvokļa, kā arī meklēt steidzamu risinājumu šai problēmai.

Tādēļ lūdzam Ministru kabineta un Saeimas atbalstu šāda pētījuma veikšanai, rast iespēju tā finansēšanai un šīs problēmas risināšanai valstī.

Ar cieņu, —

Apvienoto Nāciju Latvijas asociācijas

ģenerālsekretārs

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības

priekšsēdētājs

Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju

centra direktors

Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs

Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta direktore

Nevalstisko organizāciju centra

direktors

Valsts cilvēktiesību biroja

direktors

Šo vēstuli atbalsta:

UNICEF LR Nacionālās komitejas

izpilddirektore

1999.gada 27.maijā

LU Juridiskās fakultātes

Cilvēktiesību institūta papildu viedoklis pie Atklātās vēstules

Cilvēktiesību institūts atbalsta Valsts cilvēktiesību biroja konstatējumus par starptautisko cilvēktiesību dokumentu pārkāpumiem Latvijā jautājumā par bērnu un citu mazaizsargāto izlikšanu no dzīvokļiem bez tālāk risinājuma meklēšanas šādām situācijām.

Valsts pienākums ir sekot tam, lai mazaizsargātie netiktu vēl vairāk diskriminēti savas mazaizsargātības dēļ. Valstij ir jāpieņem visi nepieciešamie likumdošanas, administratīvie un finansiālie pasākumi, lai tiesību pārkāpumi un diskriminācija tiktu novērsta, sākot ar likuma "Par dzīvokļu īri" grozīšanu.

Latvijas Universitātes Cilvēktiesību

institūta direktore Dr. Ineta Ziemele

1999. gada 31. maijā