Turpinājums no 1.lpp.

Divus no viņiem pēc sprieduma spēkā stāšanās un lūguma Valsts prezidents apžēlojis, un viņiem nāvessods aizstāts ar mūža ieslodzījumu, bet diviem notiesātajiem spriedumu grozījusi augstāka tiesas instance. Piemēram, 1998.gadā pirmās instances tiesas par īpaši smagiem noziegumiem piesprieda nāvessodu pieciem cilvēkiem. Taču Viktoram Stepanovam Augstākās tiesas instance šo Latgales apgabaltiesas spriedumu grozīja un piesprieda 15 gadus brīvības atņemšanas sodu cietumā. Savukārt Dmitrijevam un Jurčenko, kuriem Rīgas apgabaltiesa tika piespriedusi nāvessodu, spriedums nav stājies spēkā, jo iesniegta sūdzība Augstākās tiesas apelācijas instancē. Arī viņiem nāvessods netiks piemērots, jo likums par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.protokola ratificēšanu stājies spēkā. Vēl ir Vladimira Lesika lieta, kurš par laupīšanas uzbrukumu bija notiesāts ar augstāko soda mēru, un spriedums bija stājies spēkā vēl pirms 15.aprīļa. Tieši tajā dienā no V.Lesika saņēmām apžēlošanas lūgumu, pēc tam viņš gan to atsauca, uzzinot, ka tik un tā nāvessodu vairs nevar izpildīt, turklāt visos apsūdzības punktos neatzīst sevi par vainīgu.

Kā rīkoties šādā gadījumā? Lai gan līdzīgas situācijas mums nav bijis, droši vien šī lieta jānosūta ģenerālprokuroram, lai viņš attiecīgi rīkojas, domājams, iesniedz protestu par spriedumu Augstākās tiesas Senātam.

Arī Ilmāram Purmalim, kam sākotnēji tika piespriests nāvessods, Augstākās tiesas Senāts noteica mūža ieslodzījumu.

— Vai varat minēt skaitļus, cik noziedznieku, kuriem piespriests augstākais soda mērs, Valsts prezidents apžēlojis, cik saņēmuši atteikumu?

— Kopš 1993.gada, tātad divas prezidentūras laikposmos, Guntis Ulmanis no astoņiem ar nāvessodu notiesātajiem iesūtītajiem lūgumiem (saskaņā ar Satversmi, to noziedznieku, par kuriem nāvesspriedumi stājušies spēkā) trijus noraidīja un šos sodus izpildīja, bet pieciem tika noteikts mūža ieslodzījums. Protams, te nav runa par citiem Valsts prezidentam iesūtītajiem lūgumiem, kuru ir krietni daudz. Piemēram, šogad vien saņemti 220 iesniegumi, no kuriem izskatīta 171 lieta, apžēlotas 20 personas. Jāpiebilst, ka pēdējā laikā apžēlošanas lūgumu skaits nedaudz samazinājies. Un tas arī saprotams, jo, kā paredz Apžēlošanas likums, par smagākiem noziegumiem apžēlošanas lūgumu var sūtīt, ja izciesta puse no piespiestā cietumsoda laika, savukārt, ja vienreiz šāds lūgums noraidīts, to atkārtoti var iesniegt pēc gada.

— Liela sabiedrības daļa, to skaitā arī juristi, Saeimas deputāti, par ko liecināja diezgan vētrainā šī likumprojekta par nāvessoda atcelšanu apspriešana Saeimā, nav pārliecināti, vai nepieaugs smago noziegumu skaits, ja potenciālie noziedznieki zina, ka nāvessodu tik un tā viņiem nepiespriedīs. Un vēl — vai ir droša garantija, ka šie uz mūžu ieslodzītie no cietuma neizbēgs? Turklāt pat tad, ja personai piemērots šāds soda mērs, ir cerība pēc noteikta laika sūtīt apžēlošanas lūgumu Valsts prezidentam.

— Ar mūža ieslodzījumu notiesātajam pēc jaunā Krimināllikuma ir tiesības uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, ja cietumā pavadīti 25 gadi, bet Apžēlošanas likums dod viņiem tiesības lūgt Valsts prezidentam apžēlošanu, ja izciesti ne mazāk kā 20 gadi brīvības atņemšanas soda. Taču tas nenozīmē, ka Valsts prezidentam būtu jāapžēlo katrs, kurš šādu vēlmi izteicis. Te jāievēro noziedznieka uzvedība ieslodzījumā, veselības stāvoklis, citi apstākļi. Manuprāt, tas ir pareizi, ja cilvēkam ir kāda maza cerība kādreiz izkļūt brīvībā, ja viņš savu vainu apzinās, priekšzīmīgi uzvedas. Bezcerība var būt pat bīstamāka.

Tiesa gan, liela daļa juristu, kuri bija pret nāvessoda atcelšanu, izteica šaubas, vai tagad nepalielināsies noziedzība, kā varēs nodrošināt cietumos tādus apstākļus, lai noziedznieki, bet īpaši slepkavas, uz mūžu notiesātie neizbēgtu un neturpinātu brīvībā vardarbības. Domāju, diezin vai tik strauji pieaugs to personu skaits, kuriem piespriests mūža ieslodzījums. Pašlaik tādu ir ne vairāk par desmit, tāpēc nodrošināt atbilstošus apstākļus nav problēmu. Manuprāt, Iekšlietu ministrija, Ieslodzījumu vietu pārvalde un tās priekšnieks Vitolds Zahars pēdējā laikā daudz darījuši, lai uzlabotu cietumu apsardzi un kontroli. Taču sakarā ar to, ka pēc valdības deklarācijā paredzētā jau šogad cietumiem jāpāriet Tieslietu ministrijas uzraudzībā, darba šajā jomā ir ļoti daudz.

Atbildot uz jūsu jautājuma daļu, vai pēc nāvessoda atcelšanas nepalielināsies smagie noziegumi, jāielūkojas skaitļos, konkrēti — par tīšām slepkavībām. Piemēram, 1993. gadā Latvijā tika reģistrētas 429 šādas slepkavības, 1994. gadā 375, 1995. gadā — 281 tīša slepkavība, 1996. gadā, kad no septembra Valsts prezidents pasludināja moratoriju, — 256 slepkavības, nākamajā gadā — 259, bet 1998. gadā — 238 šādas slepkavības. Kā redzat, nāvessoda neizpildīšana nav palielinājusi smago noziegumu izdarīšanu, tie ir pat samazinājušies. Tomēr visbīstamākais ir tas, ka daudzi noziegumi netiek atklāti, un apmēram puse slepkavu no gada uz gadu netiek noskaidroti, paliek nesodīti un staigā brīvībā.

Savā mūžā man daudz nācies izmeklēt noziegumus, tikties un pratināt slepkavas, mierināt un pratināt cietušos, taču ne reizes neesmu saņēmusi pārmetumus no cietušajiem, upuru tuvinieku puses, par to, kāpēc tajā vai citā gadījumā vainīgajam nav piemērots nāvessods, bet gan — ja nav atklāts noziegums un aizturēts šis vainīgais. Ja atskatāmies uz periodu no 1990. gada līdz mūsdienām, tad nepārspīlēšu sakot, ka aptuveni 1000 reģistrēto smago noziegumu kā rezultātā iestājusies cilvēka nāve, nav atklāti.

Un vēl kas īpaši baida: tie ir bezvēsts pazudušie, kuri skaitāmi tūkstošos — bērni, pieaugušie… Minēšu vienu gadījumu.

Kāda sieviete no Jēkabpils atsūtīja vēstuli Valsts prezidentam pēc tam, kad bija vērsusies daudzās instancēs par pirms diviem gadiem pazudušo vīru. Nesaņemot policijas un prokuratūras atbalstu un ieinteresētību cilvēka meklēšanā, pati sieviete bija savākusi pierādījumus, kas norādīja par vīra noslepkavošanu. Taču laikam, sekojot tādai praksei: nav līķa, nav lietas, savlaicīgi krimināllieta netika ierosināta. Un izmisusī sieviete atsūtīja vēstuli Valsts prezidentam. Protams, Valsts prezidentam nav tiesību iejaukties tiesībsargājošo institūciju darbā, tāpēc vēstuli nosūtījām Ģenerālprokuratūrai. Un drīz vien saņēmām atbildi, ka uz šo gadījumu reaģēts, ierosināta krimināllieta, jo bijis bezstrīdus pamats šādas lietas uzsākšanai jau agrāk. Taču pagājuši divi gadi! Zinu no pieredzes, cik svarīgi operatīvi apskatīt noziegumu vietas, savākt lietiskos pierādījumus, aptaujāt lieciniekus vai veikt citas darbības. Bet nereti tas netiek izdarīts, jo daudziem policijas darbiniekiem nav pietiekamu zināšanu, trūkst pieredzes. Arī prokuratūrā strādā ne mazums no policijas pārgājušo, kuriem jāpiedalās notikuma vietas apskatē.

— Kāda rakstura vēstules jums jāizskata saistībā ar Apžēlošanas dienesta darba specifiku? Vai pēc Saeimas likuma pieņemšanas par nāvessoda atcelšanu cilvēki nerakstīja prezidentam niknas vēstules?

— Jā, varēja prognozēt, ka tā notiks, taču, par brīnumu, šādu pārmetumu pilnu vēstuļu gandrīz nebija. Viens otrs pauda gan savu pretējo viedokli, taču tā ir normāla savas attieksmes izpausme. Pēdējā laikā Apžēlošanas dienestam arī nav bijis vēstuļu no ieslodzītajiem, ka viņus sit un spīdzina cietumā vai citādi pazemo. Toties biežāk raksta, ka, cilvēkus aizturot, policisti izturas brutāli, pat "izsit" liecības. Šādas vēstules sūtām uz prokuratūru, saņemam atbildes, tomēr konkrēti grūti laikam šādas nelikumības noskaidrot, atrast un sodīt vainīgos. Mēs, Apžēlošanas dienestā, var sacīt, kā spogulī redzam mūsu tiesu praksi, jo sakarā ar apžēlošanas lūgumiem, citiem materiāliem, vēstulēm, jāsaskaras ar dažādu tiesu instanču spriedumiem. Un reizēm rodas pārdomas, kāpēc bijis tāds vai citāds spriedums. Kādi bijuši nozieguma motīvi? Sekas allaž redzamas, bet cēloņi? Kāpēc cilvēks izdarījis noziegumu? Uz to mūsu tiesībsargājošās iestādes ļoti reti meklē atbildes. Taču šie noziedznieki mūsu sabiedrības "produkts" vien ir...

— Jā, nesenais traģiskais notikums Gulbenes bērnudārzā... Kāpēc šādu drausmīgu bērnu slepkavību izdarīja it kā normāls, pietiekami izglītots cilvēks, kurš pats gribējis kļūt par juristu?

— Esmu agrāk runājusi ar daudziem noziedzniekiem, kam piespriests nāvessods, un pārliecinājusies, ka neviens nozieguma izdarīšanas brīdī nav domājis par sodu, kas viņu gaida. Tikai pēc tam nāk šī atskārsme, bieži vien arī vainas apziņa. Šajā gadījumā ar Gulbenes bērnu slepkavu man personīgi aizdomīga šķiet šī uzspēlētā "varonība", šī mērķtiecīgā gatavošanās noziegumam. Neesmu ārste psihiatre, bet intuitīvi jūtu: kaut kas nav tā, lai gan, kā rakstīts presē, šī persona ar psihiskiem traucējumiem neslimo, tātad ir tiesājama. Ceru, ka izmeklēšana visu noskaidros un tiesa pareizi izlems, jo noziegums tiešām ir drausmīgs. Taču jāmeklē arī motīvs! Līdz šim pārsvarā sastopamies ar sekām, bet nemeklējam cēloņus noziedzīgai rīcībai.

Apžēlošanas dienesta darbinieki, vērtējot un analizējot iesūtītos apžēlošanas lūgumus, cenšas meklēt šos motīvus. Valsts prezidents, kuram ir izšķirošais vārds, lemjot par tā vai cita noziedznieka apžēlošanu vai atteikumu, īpašu uzmanību pievērš šiem apstākļiem. Ir zināms, ka valstī aptuveni 10 000 cilvēku atrodas ieslodzījumā, to skaitā apmēram 4000 ieslodzītie gaida tiesas spriedumu un pat vairākus gadus. Tieši tajā periodā cilvēki visvairāk degradējas, cieš pazemojumus, turklāt daudzus pēc tam tiesa attaisno. Bet kas kompensēs viņu un viņu ģimenes locekļu morālo kaitējumu?

Ik gadu aptuveni 2000 ieslodzīto iznāk brīvībā pec soda izciešanas. Kas viņus sagaida, ja nav ne naudas (reti kurā cietumā ir iespējas strādāt, lai nopelnītu, mācīties), ne pases, ne dzīvokļa vai kāda mitekļa? Protams, valdība, pašvaldības iespēju robežās palīdz, bet tas ir gaužām nepietiekami. Labi, ka vēl Sorosa fonds, tādas labdarības organizācijas kā "Zilais krusts" un vēl dažas cenšas brīvībā iznākušos kaut cik pabalstīt, bet tas nav atrisinājums, jo darba trūkst arī daudziem citiem. Un tādā situācijā atkal tiek izdarīti noziegumi, recidīvs pieaug.

Ievērojot šos un daudzus citus aspektus, kas saistās ar noziedzības cēloņiem, stāvokli cietumos un sodu izcietušo iekļaušanos sabiedrībā, Valsts prezidents februārī nosūtīja speciālu vēstuli Ministru prezidentam Vilim Krištopanam. Lai arī valdība, Ieslodzījumu vietu pārvalde pievērsusies šiem jautājumiem, notiek sadarbība ar Skandināvijas un citām valstīm vairāku programmu ietvaros, taču situācija vairākos cietumos ieslodzīto izglītības, īpaši veselības jomā ir visai kritiska. Tāpat joprojām aktuāla ir cietuma tipa slimnīcas izveidošana Olainē, lai ārstētu tuberkulozes slimniekus.

Tā kā var teikt, ka Valsts prezidenta Kancelejas Apžēlošanas dienests, arī Apžēlošanas padome, kurai ir padomdevēja tiesības, no prakses izdara arī teorētiskus apsvērumus, secinājumus, kā rezultātā tapa minētā vēstule Ministru prezidentam.

Protams, ikdienā jāsastopas ar vairākām citām problēmām, ko izjūt mūsu tiesībsargājošās institūcijas, piemērojot likumus, jo dažkārt tajos ir pretrunas, trūkst loģikas. Piemēram, kā tas nesen bija ar Kriminālkodeksa 24.2 panta piemērošanu. Tas noteica: personu, kura nebija LR pilsonis, varēja izraidīt no valsts, piemērojot izraidīšanu kā papildsodu pēc pamatsoda izciešanas Latvijā. Tādus pēc šāda panta sodītus nepilsoņus neņēma pretī arī cita valsts, bet atbrīvot pavisam viņus arī nedrīkstēja... Labi, ka šādu ačgārnību izlaboja jaunais Krimināllikums: tagad pamatsodu izcietušo var izraidīt uz to valsti, kuras pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs viņš ir.

Tāda nu ir mūsu dienesta visai raibā, diezgan sarežģītā ikdiena, kurā jāsastopas ar daudzu cilvēku likteņstāstiem. Likuma, savu pilnvaru robežās cenšamies problēmas risināt.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore