Kur radošiem cilvēkiem pulcēties? — Māmuļā

Jānis Streičs, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Tādēļ Rīgas Latviešu biedrībā tagad darbojas spēcīga Teātra komisija, kas pūlas risināt šo (vienu no daudzām) rūpi. Mums ir jādomā, kā panākt, lai mūsu latviešu dramaturgi ieņemtu tādu pašu vietu uz skatuves, kā tas bija kādreizējos padomju laikos, kad cilvēki ar lielu interesi gaidīja katru jaunu latviešu lugu. Esam sagatavojuši priekšlikumus gan teātru direktoriem, gan Kultūras ministrijai. Te nepietiks ar kādas konferences sarīkošanu. Ir jābūt stratēģijai. Mūsu rūpju lokā ir daudzas lietas. Arī Mākslas dienas, kuras pēdējā laikā bija panīkušas. Šogad to norisē ļoti aktīva kopā ar Rīgas domes Kultūras pārvaldi bija arī Rīgas Latviešu biedrība. Domāju, ka nākamgad Rīgas Latviešu biedrībā jāatjauno arī Mākslas komisijas darbība. Un mēs varbūt varētu būt tie, kas turpmāk rīkos Teātra dienas un Mākslas dienas, jo tās abas pazaudējušas savu kādreizējo dzīvīgumu.

Gribam mēs to vai ne, bet dzīve dara savu. Radošās savienības, izmantojot veco izkārtni, mēģina vienu otru pārliecināt, ka apvieno visus amata brāļus. Taču tie ir maldi. Kādreizējās radošās savienības ir pārvērtušās par klubiem. To es varu teikt arī par mūsu Kinematogrāfistu savienību. Tas ir klubs, kurā pulcējas tikai vienu ētisko un estētisko uzskatu cilvēki. Rīgas Latviešu biedrība neņemas apvienot visus, kā reiz es kļūdaini cerēju, bet vienīgi tos radošo profesiju cilvēkus, kas iestājas par mākslas stabilitāti, par pēctecību un nacionālo skolu.

Mūsu darbības otrais slānis ir reprezentatīvais, jo Rīgas Latviešu biedrības nams, šī izcilā māja, pati par sevi ir kultūras un arhitektūras vērtība. Šis nams ir ļoti pievilcīgs daudziem valsts mēroga pasākumiem, dažādu ceremoniju norisēm un sarīkojumiem. Un ne tikai. Tas var būt pievilcīgs arī dažādām organizācijām, Ārlietu ministrijai, ārvalstu vēstniecībām. Tāpat atsevišķiem bagātiem cilvēkiem. Bet, protams, ne tikai bagātajiem. Arī mazāk pārtikušiem cilvēkiem un organizācijām, kam mēs palīdzam, ļaujot telpas izmantot par brīvu. Tās ir mūsu tiesības. Biedrības namā bez maksas esam devuši iespēju organizēt sarīkojumus bāreņiem, mūsu armijai, policijai, šeit ir notikuši arī dažādi labdarības pasākumi.

Trešais slānis — jaunrade. Tā šeit, Rīgas Latviešu biedrības namā, var ļoti labi, es teiktu, pamatīgi, attīstīties. Taču ... Lai cik arī dīvaini, mums trūkst telpu. Kaut gan māja ir milzīga. Mums ir jauns spēcīgs Latvijas Jauniešu simfoniskais orķestris. Darbojas vairāki kori — jauktais koris, kamerkoris "Austrums", ģimeņu koris "Dēkla" un Latvijas Nacionālais vīru koris. Par ģimeņu kori man gribētos teikt, ka te nav no svara mākslinieciskā kvalitāte, bet gan pati kopābūšana un ģimenes svētuma, ģimenes tradīciju kopšana. Šis koris nesen atzīmēja savu desmit gadu jubileju. Rīgas Latviešu biedrības namā darbojas arī deju kopa un folkloras kopa "Patmalnieki", bērnu vokālā studija "Knīpas un knauķi", lietišķās mākslas studija "Cēre" un ziedu dizaina studija "Rezēda". Katrs te var atrast kaut ko savām interesēm piemērotu.

Nesen mūsu namā bija interesants sarīkojums, kura režiju bija veidojis Oļģerts Šalkonis, skanēja Elgas Īgenbergas mūzika. Tas bija saviļņojošs uzvedums, kurā tik precīzi, pat perfekti darbojās mūsu amatieri, kas taču nav profesionāli aktieri. Tādu degsmi un pašatdevi reti var redzēt profesionālajos teātros. Jo aktieriem bieži nākas dienišķo maizīti pelnīt citur, un teātrim viņiem atliek maz laika. Šeit ir otrādi. Cilvēki strādā kaut kur citur, ar mākslām nesaistītā darbā, bet te ļauj raisīties savam priekam.

Daudz varētu stāstīt arī par Jāņa Anmaņa vadīto Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmiju. Šo bērnu zīmējumus pazīst daudzviet pasaulē. Katru dienu visas mūsu zāles un citas telpas ir aizņemtas, brīžiem nav pat vietas mēģinājumiem.

Tuvojas telpu remonts, un mēs vēl īsti nezinām, kur izvietot gan reprezentācijai, gan mūsu garīgam saturam tik nepieciešamo Šaha klubu, kurā darbojas daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, liela medicīnas autoritāte profesors Jānis Gaujēns. Esmu ļoti pagodināts, ka profesors Gaujēns ir Rīgas Latviešu biedrībā un arī Šaha klubā. Šajā klubā ir arī Ojārs Celle no Amerikas. Kad sāksies telpu remonts, iespējams, atvēlēšu šiem cilvēkiem, kas darbojas Šaha klubā, savu kabinetu. Pats iziešu.

Man ir patīkami, ka tādi cienījami cilvēki jūtas šeit kā savās mājās. Telpu trūkums saistīts ar to, ka mēs "apēdam" paši sevi, būdami sabiedriskas organizācijas statusā. Nesaņemam nekādas dotācijas no valsts, un mūsu vienīgie ieņēmumi ir no telpu izīrēšanas. Daudz telpu esam izīrējuši dažādām firmām un ar šiem ieņēmumiem uzturam pie dzīvības māju (kas prasa ļoti daudz) un maksājam saviem darbiniekiem algas. Mums taču ir vajadzīgas ne vien apkopējas un garderobistes, bet arī santehniķi un galdnieki, jo nemitīgi kaut kur kaut kas lūst.

Jūs pat iedomāties nevarat, ko nozīmē krēslu pārnēsāšana, kas ir jāveic katru dienu! Cilvēki, kas to dara, strādā gandrīz kā akrobāti, ļoti virtuozi! Zāles taču katru dienu ir jāpārkārto, jo reizēm vajadzīgi arī galdi, reizēm tikai krēsli, vēl citu reizi — krēsli tikai gar telpas sienām. Ja paredzama dejošana — krēsli jāiznes, ja būs sēdēšana pie galdiņiem — krēsli jāizvieto, taču savādāk. Divi vīri katru dienu veic šo krēslu pārnēsāšanu, un jāteic, ka strādā viņi ar ļoti lielu prieku un pašaizliedzību, par visai mazu atalgojumu. Kad ierodos darbā, redzu, kā šie vīri pārnēsā krēslus, labi zinot, kā tos ātrāk un operatīvāk izkārtot. Tā jau ir vesela profesija — šī krēslu pārvietošana tik zibenīgā ātrumā un precīzi!

Mēs gudrojam, kā varētu dzīvot vēl labāk. Kā radīt iespējas visiem netraucēti strādāt. Domājam arī, kā palielināt savus ienākumus, taču pirms tam ir daudz kas jāuzlabo. Mums patiešām ir uzsmaidījusi laime, ka nākamā gada maijā Rīgas Latviešu biedrības namā notiks Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas konference. Protams, šis nozīmīgais pasākums notiks arī citviet Rīgā. Taču Latviešu biedrības nams izvēlēts kā valstu reprezentācijas vieta. Līdz ar to, gatavojoties šim visnotaļ svarīgajam notikumam, mūsu nams tiks saposts, izremontēts, bet, protams, ne par biedrības līdzekļiem, kurai to nemaz nav. Esam pateicīgi un gandarīti par Rīgas Latviešu biedrībai parādīto godu. Patīkami, ka remontdarbi tiks veikti, ņemot vērā mūsu nama intereses. Konkursā par tiesībām remontēt Rīgas Latviešu biedrības namu uzvarējusi firma "Restaurators", kura ir apņēmusies visus šos darbus veikt, turklāt vislētāk — par miljonu un divsimt tūkstošiem latu. Lai gan skan fantastiski, taču būtībā tas nav daudz, jo, lai šo māju ideāli sakārtotu, naudas ir nepieciešams vēl vismaz pusotru reizi tik daudz. Tādēļ mums ir jāknapinās, un remonts būs ilgstošs, dažādās kvalitatīvās pakāpēs. Tiks veikta arī restaurācija, taču vietām — vienīgi kosmētiskais remonts, telpu estetizācija. Lielajā zālē remonts vilksies ilgi, un daudzus pasākumus tajā laikā nāksies noturēt Līgo zālē.

Ļoti žēl, ka mums iet secen viens Latvijai un Rīgas Latviešu biedrībai vajadzīgs pasākums — divtūkstošā gada sagaidīšana šeit, šajā namā. Uz to piedāvājās sabraukt daudz ārzemēs dzīvojošu latviešu, kas jauno tūkstošgadi gribēja sagaidīt savā dzimtenē, Latvijā, Rīgas Latviešu biedrībā. Taču diemžēl mūsu biedrības zāles tajā laikā tiks remontētas. Visi pasākumi ir jāplāno laikus. Tagad mums jau ir pieteikti divi starptautiski pasākumi nākamajam gadam, kad remonts būs beidzies.

— Rīgas Latviešu biedrībai droši vien vajadzīgs ne tikai remonts...

— Mums ir jāvērš valdības un sabiedrības uzmanība uz to, kas šim namam vēl būtu vajadzīgs, lai tas atbilstu visām reprezentācijas vajadzībām. Apkalpošana šeit varētu noritēt daudz augstākā līmenī nekā patlaban, varbūt pat pēc zvaigznīšu sistēmas. Un, lai apkalpošanas spektrs būtu izveidots ļoti demokrātiski — sākot no studentu apkalpošanas līdz pat augstākajai klasei. Tādā gadījumā būtu jārīko konkurss, pēc tam noslēdzot līgumu ar kādu no firmām. Ar vienu. Manuprāt, nav pareizi, ka pašlaik Rīgas Latviešu biedrības namā strādā divas firmas un abas it kā konkurē. Bet abas taču ir zem mūsu jumta! Ja konkurence notiks zem mūsu jumta, zaudētāji būsim mēs. Konkursā mēs izvirzīsim daudzus noteikumus, un, protams, tie būs saistīti ar biedrības interesēm. Tam, kas šeit notiek, ir jāatbilst Rīgas Latviešu biedrības garam un būtībai. Arī īrniekiem jābūt tādiem, kas šo mūsu garu un būtību izprot. Pašlaik to labi izprot mūsu īrnieki — Šaha klubs, Inteliģences apvienība, arī Valodu centrs. Un tas ir brīnišķīgi! Par tādiem apakšīrniekiem esam pat pagodināti. Labi ar viņiem sadzīvojam. Žēl, ka vienu otru reizi strīdus ar kādu no apakšīrniekiem (to ir vairāk nekā manis nupat nosauktie) adresē Rīgas Latviešu biedrībai un attiecina šos konfliktus uz mums. Tas nav pareizi!

— Vai arī agrāk bijāt saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību?

— Nē, biedrībā iestājos nesen. Līdz tam mana saistība bijusi vienīgi ar Pēteri Pētersonu un biedrības namā savulaik notikušajiem Kinematogrāfistu savienības (tolaik biju tās priekšsēdis) sarīkojumiem, kurus mums atļāva šeit organizēt bez maksas. Tā bez maksas mums deva zāli, lai sarīkotu atvadīšanos no aktiera Voldemāra Zandberga. Jau tolaik biju pārsteigts, cik izdarīgs un precīzs ir Rīgas Latviešu biedrības kolektīvs. Neko nevajadzēja lūgt divas reizes, neko nevajadzēja pārbaudīt. Biedrības namā notikuši daudzi skaisti vakari. Ar pateicību jāatceras, cik daudz te paveicis Pēteris Pētersons, tāpat nama toreizējā direktore Mirdza Stirna un sarīkojumu daļas vadītāja Māra Kokina. Nākot uz šejieni strādāt, zināju, ka te mani sagaida brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem būs patīkami un viegli strādāt.

— Vai, jūsuprāt, šajā namā ir tāda aura, kādai te vajadzētu būt?

— Jā, protams! Pētersons ar savu komandu ir izdarījuši visu, lai tā būtu. Pēteris Pētersons ar savu varonību un brīžiem pat neaprēķināmo rīcību ir paveicis patiešām daudz. Pirms manis viņš šeit ir strādājis kā īsts līdumnieks. Diezin vai es viņa vietā to būtu spējis izdarīt. Neaizmirstama ir mana pirmā darbadiena šajā amatā, šajā namā. Kad pēc kārtējās iknedēļas apspriedes, kurā piedalījos arī es, ienācu priekšsēdētāja kabinetā, nevarēju šajā, lūk, krēslā apsēsties. Šķita, ka priekšā ir kaut kāda siena, kurai netieku pāri. Izstaigāju visu māju, saimniecības daļas vadītājs izvadāja mani pa visiem stāviem, un tas paņēma ne mazumu laika. Pēc tam bija vairāku komisiju sēdes, kurās es piedalījos. Darbadiena aizritēja, kā mēdz teikt, bez apsēšanās un beidzās ļoti vēlu. Izstaigājot visu līdz pat pagrabstāvam, fiziski izjutu visu šīs mājas smagumu. Visu šo neprātu, ko esmu uzņēmies. Vakarā biju galīgi sagrauts, nospiestā garastāvoklī, nelaimīgs un izmisis. Ko es esmu uzņēmies!?... Nezinu, kas pa nakti bija noticis, taču nākamajā dienā ierados ar tādu noskaņojumu, it kā nāktu uz šejieni jau sen, katru dienu. Droši atvēru sava kabineta durvis un apsēdos krēslā pie rakstāmgalda. Nevaru izskaidrot, kāds brīnums pa nakti bija noticis! Viss un visi man šķita jau sen pazīstami.

Esmu gandarīts, ka biedrībai ir sākusies sadarbība ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, ka ir atjaunota Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kas tika dibināta pirms 130 gadiem. Atzīmējot šo jubileju, kā arī latviešu ortogrāfijas 90. gadadienu 14. maijā šeit notika Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce (kopīgi ar Rīgas Latviešu biedrību). Šajā reizē tika pasniegta Kārļa Mīlenbaha balva par devumu literatūrā, valodniecībā un ortogrāfijas izveidē, ko saņēma Jānis Kušķis. Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības kopējā balva ir apliecinājums latviešu valodas pastāvēšanai, izdzīvošanai un tīrībai. Jo tas, starp citu, ir arī visu mūsu darba komisiju jautājums.

— Jūsu sirdslieta joprojām ir arī kino. Gatavojaties uzņemt jaunu filmu...

— Nē, ne sirdslieta. Tas ir smags pienākums. Filma "Vecās pagastmājas mistērija" ir par mūsu dienām, pats rakstīju (tāpat kā iepriekšējām filmām) scenāriju. Ceru, ka tā būs tautiska filma. Pašlaik vislielāko pretestību, lai sāktu uzņemt šo filmu, izrāda Nacionālais kinocentrs. Lai gan šim centram vajadzētu veicināt mūsu, latviešu, kino attīstību. Taču neizprotamu iemeslu dēļ tieši šis centrs mani bremzē, neļaujot uzsākt filmēšanu. Lai gan jāteic, ka savulaik arī pret "Likteņdzirnām" centram bija līdzīga attieksme. Protams, turpinu pie filmas sagatavošanas strādāt. Skumji, ka presē nesen parādījās intriga, kurā cilvēks, kas palīdz meklēt filmai sponsoru, tiek nodēvēts par diedelnieku. Man ir bēdīgi tagad atklāt, ar kādiem kolēģiem savulaik esmu kopīgi strādājis un pat draudzējies... Cilvēkus, kuriem kādreiz ticēju, tagad ieraugu jaunā gaismā. Par to atliek vien rūgti pasmaidīt, jo galu galā ne jau manā, bet viņu pašu dzīvē tas daudz ko izšķirs. Droši vien, šie cilvēki paši neapzinās, ko viņi dara. Nacionālā kino centra rīcība ir neapdomīga, nesaimnieciska un nevalstiska. Esmu gatavs filmēšanai, ir izvēlēti aktieri, arī filmēšanas vieta. Taču pat tos nieka līdzekļus, kurus piešķīra valsts, vēl nevaram saņemt. Mana grupa strādā bez algas.

— Kāda varētu būt latviešu kino nākotne?

— Tad ir jārunā, kāda būs valsts. Kino nevar attīstīties trūcīgā valstī. Kino ir valsts varēšanas un pašcieņas apliecība. Labāk nejautājiet man par kino, runājiet par valsti. Kā Latvija varētu kļūt par pārticīgu valsti? Ja tā notiks, būs arī kinomāksla.

— Pa vidu Rīgas Latviešu biedrības namam un kino ir dzīve...

— Mūsu dzīve kā tāda... Dzīve ir jauka. Tā ir ļoti laba. Piekrītu Broņislavai Martuževai, kas saka: man nav jābaidās no uzlidojumiem un bumbām, man nav jābaidās par to, ka esmu katolis, un protestants vai baptists par to mani uz ielas var nošaut. Esmu gandarīts un priecīgs, ka šeit, pie manis, biedrībā, notiek baptistu kongress, ka pie manis nāk luterāņu arhibīskaps un mēs draudzīgi sarunājamies. Tas ir skaistākais, kas Latvijā ir un citur nekur nav atrodams. Redzat, kāds ārā pašlaik neparasti auksts pavasaris? Bet vai tad vasaras nebūs? Būs! Arī Latvija uzplauks! Tauta ir attīstībā un gaida. Un, ja valdībā reizumis rodas kādas nesaskaņas, tad mums tādēļ nav jākrīt panikā. Mums ir jākļūst gudrākiem, jāizdara savi secinājumi. Cilvēks, kas tevi reiz ir pievīlis, pie varas tik viegli vairs netiks. Un es redzu, ka tauta paliek arvien prātīgāka. Lai nu kā, bet šī Saeima ir atšķirīga, nav sadrumstalota ar sīkām partijām. Tas ir liels solis pretim valstiskajai domāšanai. Bet, runājot vēl par kino... Jau 1991. gada decembrī savā dienasgrāmatā paredzēju, ka nacionālās kinofilmas uzņemšana kļūs gandrīz vai par varoņdarbu, jo valsts šim "priekam" varēs atvēlēt tikai niecīgu naudiņu.

Tā tas ir. Un šo jauno filmu gribu uzņemt ne jau sev, bet lai sagādātu cilvēkiem gaišumu dzīvē. Jo manas domas jau ir un paliek manī, filmas scenārijs ir izdzīvots manās domās. Ja filma netiks uzņemta, ne jau es zaudēšu, bet skatītāji. Tauta. Man ir Rīgas Latviešu biedrība, kurā varu darboties no visas sirds.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente