Armands Krūze ierastajā darba vietā pie datora

Foto: no konsulāta arhīvā

Latvijas konsulāts atrodas pilsētas centrā netālu no Daugavas un iemantojis ievērību arī ar labi kopto apkārtni

— Šajā pavasarī Latvijas konsulāts Vitebskā atzīmēja piekto gadadienu. Šķiet, jūs esat audzis reizē ar konsulātu — tas bija jāveido pilnīgi no jauna, un arī jums līdz tam nebija diplomātiskā darba pieredzes. Kā jums veicies?

— Konsulāta darbības sfēra aptver Vitebskas un Mogiļevas apgabalu, kas kopā ir lielāki par Latviju gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Tāpēc arī radās nepieciešamība līdztekus Latvijas vēstniecībai Baltkrievijā veidot šo konsulātu. Lai cilvēkiem nebūtu jāmēro lielie attālumi, konsulāts atvēris savu korespondentpunktu vēl tuvāk Latvijas robežai — Braslavā. Bet sākums tiešām bija visai pieticīgs: 1994.gada janvārī darba uzsākšanai saņēmu 2000 dolārus un faksa aparātu. Mana sieva Svetlana nāk no kuplas baltkrievu ģimenes, un mums Vitebskā bija dzīvoklis. Tur arī uzstādīju faksa aparātu. Un viena no pirmajām ziņām, ko saņēmu, bija Vitebskas apgabala meteoroloģiskā dienesta brīdinājums, ka Daugavā gaidāmi plūdi. Laikā paguvu šo ziņu pārraidīt uz Latviju. Tagad pastāvīgi uzturam sakarus ar Piedrujas agrās brīdināšanas staciju Daugavas viņā krastā. Pirmajā darba mēnesī izsniedzu arī pirmo vīzu. Šajos piecos gados konsulāta pakalpojumus izmantojuši vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku un Latvijas valsts budžetā ieskaitīti pāri par pusmiljonu dolāru.

Mans galvenais arguments, pieņemot uzaicinājumu kļūt par konsulāta vadītāju, bija pārliecība, ka šajā darbā varēšu būt savai zemei vairāk noderīgs. Līdz tam es strādāju celtniecībā, kādu laiku biju Vitebskas Augstākās tehniskās mākslas skolas direktora vietnieks. Man bija sava firma. Katrā ziņā pelnīju vairāk nekā tagad.

Vai es biju sagatavots diplomāta darbam? Formāli nē. Man nebija pat augstākās izglītības, tāpēc sākumā tiku iecelts par vicekonsulu. Par konsulu kļuvu tikai tad, kad biju pabeidzis Baltkrievijas komerciālās vadības universitāti. Ekonomiskā izglītība man ļoti noder, jo grāmatvedības un saimniecības lietas konsulāta darbībā nav tās mazsvarīgākās. Tikai tāpēc, ka no pirmās dienas esam cītīgi rēķinājuši un plānojuši, varējām pienācīgi izremontēt un iekārtot šo namu, kur kādreiz atradās bērnudārzs. Ēka tika nopirkta Latvijas īpašumā par 56 tūkstošiem dolāru, taču ne santīms nav ņemts no Latvijas nodokļu maksātāju kabatas. Tas nav budžeta finansējums, bet tā sauktie speclīdzekļi, ko esam prasmīgi izmantojuši. Remontdarbiem esam meklējuši tos lētākos un prasmīgākos celtniekus un padarījuši viņus par Latvijas draugiem, lai viņi savu darbu padarītu, cik labi vien spēj.

— Arī telpu iekārtojums ir ļoti gaumīgs. Te droši vien talkā nākuši mākslinieki?

— Kokā grieztais Latvijas ģerbonis ir baltkrievu koktēlnieka Dmitrija Tihonova darbs. Sadraudzējāmies tajā pašā tehniskajā mākslas skolā, kur viņš strādāja par pasniedzēju. Tagad tādi ģerboņi ir gandrīz visās mūsu vēstniecībās. Bet telpu iekārtošana arī man nav sveša lieta. Esmu taču savulaik beidzis Gailes tehnisko skolu un dienējis aviācijā, kur daudz ko varēja iemācīties. Zelta rokas ir manam palīgam Jurim Nikolajevam. Viņš reizē ir arī saimniecības pārzinis un šoferis.

— Bez laba kolektīva tik latvisku saliņu pašā Vitebskas centrā droši vien nebūtu bijis iespējams izveidot.

— Jā, dzīvojam kā viena ģimene. Vairāk nekā puse darbinieku te strādā no pirmās dienas. Daudzus darbus pieprot mūsu komandants Valdis Rudenkovs, ar dokumentu pieņemšanu un noformēšanu labi tiek galā Sandra Novikova. Viņa ir Latvijas pilsone. Apprecējās ar baltkrievu radiomehāniķi, pārcēlās te uz dzīvi, viņu dēliņš Andris piedzima reizē ar mūsu konsulātu. Četrus pirmos gadus es konsulātā biju vienīgais diplomāts. Tikai pērn par vicekonsuli tika iecelta Marija Jegoruškina. Viņa tagad praktiski nodarbojas ar vīzu izsniegšanu, tāpēc es vairāk varu pievērsties politisko un saimniecisko jautājumu risināšanai.

— Skaistas telpas konsulātā atvēlētas latviešu svētdienas skolai. Šķiet, tāda skola ir vēl tikai Latvijas vēstniecībā Maskavā. Kas šajā skolā mācās, un kas māca?

— Vajadzību pēc tādas skolas izjutām jau no pirmās dienas. Mums gandrīz visiem ir jauktas ģimenes, dzīvojam baltkrievu vidē, visapkārt skan krievu valoda. Ja gribējām, lai bērni prastu latviski runāt un viņiem nebūtu sveša latviešu tautas vēsture un kultūra, bija jāatver skola. Sākumā tajā mācījās konsulāta darbinieku bērni un vēl daži latvieši, tagad klāt nākuši arī viņu draugi no krievu un baltkrievu ģimenēm. Šajā mācību gadā bija 27 skolēni vecumā no 6 līdz 16 gadiem, bet kopš skolas atvēršanas to beiguši 50 audzēkņi. Skolu vada augstākās kategorijas skolotāja Viktorija Špaka, Latvijas Universitātes absolvente. Viņa māca arī Latvijas vēsturi un ir sagatavojusi pētījumu par latviešu diasporu Vitebskas apgabalā un baltkrievu diasporu Latvijā. Rūpīgi viņa vākusi ziņas par baltu un slāvu cilšu vēsturiskajām saitēm un latviešu ģimeņu ieceļošanu Vitebskas guberņā, kas sevišķi aktivizējusies pēc Rīgas–Orlas dzelzceļa līnijas atklāšanas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Skolotāja izmantojusi Vitebskas apgabala valsts arhīva materiālus, Latvijas un Baltkrievijas vēstures grāmatas, periodiku un citus avotus, arī tādus kā Krievijas impērijas kara statistikas apskats, kas datēts ar 1852.gadu. Šis darbs nav gatavots publicēšanai, autorei par to neviens nav maksājis. Viņa vienkārši centusies dziļāk papētīt latviešu dzīvi Vitebskas novadā un baltkrievu dzīvi Latvijā, lai par to interesantāk varētu stāstīt bērniem.

Skolā strādā mūsu vicekonsule Marija Jegoruškina, Daugavpils Pedagoģiskā institūta abosolvente, un Tatjana Soboļa, kas šogad beidz Vitebskas Pedagoģijas universitāti. Dažādos konkursos ievērību izpelnījies mūsu bērnu floristikas pulciņš, ko vada Irina Jurčenko. Bet mūzikas skolotājs ir mūsu bijušais audzēknis Igors Stepanovs. Viņš labi iemācījies latviešu valodu, izveidojis arī vokālo ansambli. Skola ik gadus rīko ekskursijas uz Latviju, vairākas ģimenes piedalījušās populārajā 3x3 nometnē. Sevišķi cieša draudzība mums ir ar baltkrievu svētdienas skolu Daugavpilī, kuras izveidošanā sava loma bija arī mūsu skolas paraugam. Tagad mēs praktizējam arī apmaiņu — baltkrievu bērni no Daugavpils te dzīvo baltkrievu ģimenēs pie saviem draugiem un Vitebskas latviešu bērni — latviešu ģimenēs Daugavpilī. Gan bērniem, gan viņu vecākiem šāda apmaiņa ļoti patīk.

Šogad pirmo reizi esam uzaicināti uz Latvijā tik populāro Latgales televīzijas mūzikas festivālu, kas notiek no 3. līdz 6.jūnijam. Mūsu bērnu ansamblim tas ir liels gods. Un visa mūsu svētdienas skola tam gatavojas ar sevišķu pacilātību.

Šo gadu mūsu skolā sauc arī par Raiņa gadu, jo aprit 70 gadi kopš dzejnieka nāves un 100 gadi, kopš Aizsaulē aizgāja viņa māte. Toreiz Dārta Pliekšāne dzīvoja Vitebskā pie savas meitas Doras un pēc nāves tika apglabāta Staro-Semjonovkas luterāņu kapos.

Bet par to, ka mūsu svētdienas skola ir tik labi nokomplektēta ar mācību grāmatām, metodisko literatūru un uzskates līdzekļiem, varam pateikties arī Latvijas Ārlietu ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai un Daugavpils rajona skolu valdei. Pašlaik latviešu svētdienas skola reģistrēta Vitebskas apgabala ārpusskolas darba apvienībā, taču notiek sarunas par oficiāla skolas statusa piešķiršanu.

— Jūsu māmuļa ir pazīstamā koncertmeistare Ilze Krūze. Vai jūtaties mantojis kādus talantus no savas ģimenes, jūtaties nākam no savas bērnības?

— Mans vecaistēvs esot bijis atzīts galdniecības meistars, un arī man patīk visu ko meistarot. Svetlana, piemēram, ir ļoti apmierināta ar mūsu virtuves stūrīti, ko esmu izveidojis savām rokām, pēc paša zīmētām skicēm. Māte jau vēlējās, lai es mācītos mūziku. Iestājos Dārziņskolā, pats profesors Deķis mani eksaminēja un deva savu svētību. Tomēr mūzika nebija mans aicinājums. Kā jau sacīju, aizgāju uz Georga Gailes tehnisko skolu, kļuvu par VI kategorijas elektriķi.

— Redzot jūsu interesanto mājas lapu internetā, rūpīgi kārtotās dokumentu mapes, racionālo un tomēr mājīgo kabineta iekārtojumu un it īpaši — rūpes par lielo zālienu un topošo akmensdārzu, tomēr šķiet, ka mākslinieka dzirksts jūsos nav apdzisusi līdz ar aiziešanu no Dārziņskolas.

— Tā jau nebija, ka pilnīgi nodevos tikai tehnikai. Spēlēju pat bērnu teātrī toreizējā Pionieru pilī. Mana lielākā loma bija Lidotājs "Mazajā princī". Un Antuāna Ekziperī doma, ka esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām, varbūt ir arī mans dzīves vadmotīvs. Bet attiecībā uz internetu es visvairāk lepojos ar to, ka esam vieni no nedaudzajiem, kas savu mājas lapu visu laiku atjauno un krievu un angļu valodā stāsta par Latviju. Dokumentu mapes savukārt man palīdz kārtot visi kolēģi. Saglabājam visu, kas var liecināt par konsulāta darbību, mūsu skolu, sakariem ar ārpasauli, jo šodiena ļoti ātri kļūst par vēsturi. Un tai jābūt pēc iespējas pilnīgai.

— Jā, šie dokumenti jau ir ļoti daiļrunīgi. Piemēram, skolas mapē ir arī likumi, lēmumi un preses materiāli par izglītību un valodas politiku Latvijā. Un jūsu biezajās viesu grāmatās — ieraksti latviešu, krievu, baltkrievu, vācu, poļu, bulgāru, čehu, igauņu, lietuviešu, ukraiņu, itāliešu valodā.

— Pašlaik esmu arī konsulārā dienesta vecākais un vadu konsulu klubu, kurā ir visu Vitebskā atvērto konsulātu darbinieki, vairāki desmiti cilvēku. Mums ir ļoti labas attiecības. Kad martā atzīmējām konsulāta piekto gadadienu, viesu vidū bija arī Bulgārijas, Polijas un Čehijas vēstniecību vadītāji.

— Vai kāds pikets arī noticis pie konsulāta?

— Jā, viens tiešām bija. Toreiz, 3.martā, kad tika sacelta ažiotāža sakarā ar pensionāru protesta akciju Rīgā, arī pie mūsu konsulāta bija sanācis paliels pūlis. Mēs tūlīt apziņojām preses, radio un televīzijas žurnālistus, es izgāju pie cilvēkiem un pastāstīju, kāda ir reālā situācija Rīgā un Latvijā. No mūsu Ārlietu ministrijas jau biju saņēmis operatīvo informāciju un biju lietas kursā. Stāstīju arī par Latvijas konsulāta darbību, par Vitebskas apgabala ciešajiem ekonomiskajiem un kultūras sakariem ar Latviju. Agresīvais noskaņojums drīz vien noplaka, un cilvēki klausījās ar lielu interesi.

— Arī mūsu laikrakstā nesen bija informācija par Latvijas un Baltkrievijas saimniecisko sadarbību, par kuras paplašināšanu aprīļa beigās sprieda abu valstu lauksaimnieki. Kāda vieta ekonomisko sakaru attīstībā ir Vitebskas apgabalam?

— Vislielākā. Patlaban Baltkrievijas ārējās tirdzniecības apgrozībā Latvijai ir piektā vieta, pērn sasniedzot 266 miljonus dolāru. Bet Vitebskas apgabala ārējā tirdzniecībā Latvijai ir trešā vieta, tūlīt aiz Krievijas un Ukrainas. Pagājušajā gadā šis apgrozījums pieauga par 45 procentiem un sasniedza 60 miljonus dolāru. Vitebskas apgabalā ir septiņi Baltkrievijas un Latvijas kopuzņēmumi un trīs uzņēmumi ar simtprocentīgu Latvijas statūtkapitālu. Sakaru attīstības perspektīvas ir ļoti plašas.

— Mēs pirmo reizi tikāmies tieši pirms gada, kad jūs piedalījāties Krāslavā sarīkotajā konferencē par Latvijas un Baltkrievijas pierobežas pašvaldību sadarbības iespējām. Jūs, tāpat kā Baltkrievijas Republikas ģenerālkonsuls Daugavpilī Vasīlijs Markovičs, īpašu uzmanību pievērsāt sadarbības koordinācijai un informācijas apmaiņai. Kas panākts šai ziņā?

— Jau šajā konferencē mūsu Krāslavas rajona un Vitebskas apgabala Verhņedvinskas rajona vadītāji vienojās izmantot Eiropas Savienības piedāvāto CREDO programmu un izstrādāt informācijas apmaiņas projektu. No Rīgas līdz Vitebskai ir vismaz 540 kilometri, bet no Krāslavas — tikai kādi 240. Tāpēc arī tika izlemts tieši Krāslavā veidot Latvijas un Baltkrievijas informācijas centru. Projekts pagājušā gada jūlijā tika pieteikts ES CREDO programmai, kas iekļaujas PHARE programmā un paredz sniegt neatmaksājamu palīdzību pārrobežu sadarbības projektiem. Informācijas centrs, kura izveidei Eiropas Savienība decembrī piešķīra 36 339 ekiju, palīdzēs nostiprināt Latvijas un Baltkrievijas pašvaldību, izglītības un kultūras iestāžu un uzņēmēju partnerattiecības. Projekta mērķis ir veicināt pierobežas teritoriju tautsaimniecības un sabiedrības attīstību, lai to iedzīvotājiem rastos sajūta, ka te, kur viņi dzīvo, valsts nevis beidzas, bet sākas. Latvijas un Baltkrievijas pārrobežas sadarbības padomē tagad iekļāvusies arī Lietuva.

Šā gada sākumā padome apstiprināja savu jauno nosaukumu — Ezerzeme. Paredzēts rosīgi sadarboties arī tādos darbības laukos kā kultūra, vides aizsardzība un infrastruktūras attīstība. To, ka šāda sadarbība bagātina abas puses, jau daudzkārt apliecinājušas latviešu kultūras dienas Vitebskā un baltkrievu kultūras dienas pierobežas pilsētās Latvijā. Tiklab Vitebskas apgabala, kā arī Latvijas puses pašvaldības to rīkošanu allaž atbalstījušas gan organizatoriski, gan finansiāli. Tie ir garīgas bagātināšanās svētki visai sabiedrībai.

— Bērnībā jūs esat tēlojis Lidotāju, vēlāk dienējis aviācijā. Vai jums gribas lidot?

— Dienestā es pie lidošanas netiku. Gādāju, lai lidmašīnas būtu kārtībā un citi varētu lidot. Pašam man ir kā Mazajam princim — lidot gribas, bet lidoju vairāk pārnestā nozīmē.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Vitebska — Rīga

"Kamēr sava nama nebija, īrējām lepnas telpas Vitebskas filharmonijā"

"Kad stājos amatā, Latvijas vēstnieks Baltkrievijā bija Jānis Lovniks

Festivāls "Slāvu bazārs" — Daugavas viļņos. Kādreizējā Sopotas festivāla mantiniekam Vitebskā uzcelta estrāde ar 5000 vietām. Ik vasaru uz to pulcējas slāvu tautu jaunie talanti no visas pasaules. Jau otro gadu svētkos piedalās arī daugavpilieši;

Armands Krūze kopā ar dzīvesbiedri Svetlanu (pirmā no labās) un festivāla viešņu Annu Veski

Kopā ar audzēkņiem — Viktorija Špaka

Vingrošanas zāli izmanto gan diplomāti, gan bērni

Skolai atvēlētas pašas skaistākās telpas