Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Ir jāprot grūtībām tikt pāri"

Intervija Latvijas radio vakar, 7. jūnijā, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35

— Mūsu Latvijas radio studijā ir Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Labdien!

G.Ulmanis:

— Labdien!

— Ir pirmdiena, sākusies atkal darba nedēļa, pilna ar dažādām kolīzijām un darbiem. Kāda jums bija šī sestdiena un svētdiena?

G.Ulmanis:

— Es teiktu, ka samērā klusa un,varētu teikt, patīkama, jo sestdien es kārtējo reizi, liekas, nu jau piekto vai sesto reizi, piedalījos Ozolniekos bērnu un jaunatnes invalīdu sporta spēlēs. Un sāp sirds, kad tu tur ierodies, jo tā ir daudzu cilvēku, daudzu bērnu traģēdija, es pat teiktu, nelaime. Bet sirds kļūst daudz optimistiskāka un prāts mierīgāks, kad redzi, ka ar katru gadu šie bērni, kuriem daba ir nodarījusi pāri, arvien vairāk atdzīvojas, un pats galvenais, mēs esam spējuši šais sešos gados kaut vai mazliet panākt, ka šie cilvēki atgriežas sabiedrībā un kļūst par pilntiesīgiem un atbildīgiem sabiedrības locekļiem. Un, ja pirms pieciem sešiem gadiem Ozolniekos tas bija diezgan nomācošs iespaids, tad pamazām mums izdodas šiem bērniem atdot optimismu, pārliecību. Un es esmu pateicīgs tiem vecākiem un tiem labajiem cilvēkiem, jo ne visiem bērniem ir vecāki, kuri palīdzēja šai bērnu un jaunatnes invalīdu spartakiādei, un ir jāapbrīno tā fantastiskā apņēmība, ko var veikt cilvēks, kurš ir izcietis dzīvē daudzas nelaimes. Es runāju par invalīdiem riteņbraucējiem, ratiņbraucējiem — pareizāk būtu teikt — tiem, kuri apceļo Latviju šajos ratiņos. Vajadzēja redzēt, kāds viņu sejās bija smaids, optimisms un prieks, kad viņi izbrauca goda apli un devās no stadiona ārā tālāk pa mūsu Latvijas ceļiem. Katrā ziņā tas man ir zināmā mērā simbols, ka mēs nedrīkstam nolaist rokas pie viena otra grūta darba, mēs nedrīkstam palikt pesimisti vai skumt, ja mums kaut kur aizķeras kāja un neizdodas kā vajag. Jo paskatīsimies, cik kādreiz grūti klājas cilvēkam dzīvē, un viņš pie tā nemaz nav vainojams, bet ir jāprot visām šīm grūtībām tikt pāri. Un šie bērni un jaunieši sestdien man šo pārliecību milzīgā mērā deva.

— Sakiet, lūdzu, vai arī sabiedrības attieksme mainās? Jūs sakāt, ka viņi paši mainās.

G.Ulmanis:

— Jā, mēs runājām arī par to, ka parādās ielās, diemžēl vēl tikai parādās, nav visur uzbrauktuves un nobrauktuves bērniem pieejamas. Es esmu redzējis jau nevienu vien kafejnīcu, kurā var iebraukt bez liekām trepēm, ar pacēlumiem un kritumiem, jebkurš cilvēks ar saviem trūkumiem un priekšrocībām var ienākt iekšā un justies kā cilvēks. Tikai daudz vairāk, protams, tas ir jādara, šeit mēs nedrīkstam žēlot ne līdzekļus, ne laiku, jo tā ir viena mūsu sabiedrības sastāvdaļa, par kuru mums noteikti jārūpējas. Bet bija arī divi mākslinieciski skaisti priekšnesumi sestdien un svētdien. Opera mūs kārtējo reizi pārsteidza ar "Salomes" pirmizrādi. Smaga izrāde, ļoti sarežģīta un pārdzīvojumu pilna. Bet mākslinieki parādīja, ka mūsu Opera ir sasniegusi, es nebaidīšos teikt, Eiropas un pasaules operas mākslas kalngalus. Un tas gan tika izdarīts ar lietuviešu draugu palīdzību. Nu ko lai dara, māksla un sports šobrīd ir tā kooperējušies, ka bieži vien mēs stadionos neredzam, vai tas skrējējs vai mākslinieks ir no mūsu valsts vai no kādas kaimiņvalsts, kurš šeit piedalās, bija gan jauks diriģents, gan režisors, un es domāju, ka "Salome" daudziem cilvēkiem atgādināja — tikai negaidiet vieglus un jaukus, brīnišķīgus brīžus, esiet gatavi uz smagiem pārdzīvojumiem, bet mākslas virsotnes pēc tam to pārpārēm atdara ļoti pozitīvi atpakaļ. Vakar bija arī Puškina dienas, es arī piedalījos Operā, domāju, tas bija labs apliecinājums, ka mūsu tauta spēj ieklausīties pasaules tautas mākslās un arī novērtēt pasaules ģēnijus no cittautu vidus, šinī gadījumā — krievu dzejnieku Puškinu, kuram apritēja 200 gadi. Zāle bija pārpildīta, un es jutu šo labestīgo auru no visiem cilvēkiem, klausoties "Jevgeņijā Oņeginā", un sapratu, ka nav tālu tas brīdis, kad mēs arī daudzos citos jautājumos spēsim ar mūsu kaimiņiem atrast kopīgu valodu un tādā operiskā gaisotnē risināt nevienu vien problēmu, kura šobrīd varbūt ir pārāk samilzusi. Bet tas nu tā — par sestdienu un svētdienu, katrā ziņā tie bija interesanti brīži.

— Un šodien ir pirmdiena, Rīgā karsts laiks, un tāds laiks, manuprāt, būs vēl kādu brītiņu ne tikai ārā meteoroloģiski, bet arī politikā, jo tieši pēc desmit dienām tiks vēlēts jaunais prezidents, uz to gatavojas sabiedrība, apspriež. Uz to gatavojas deputāti. Vai jūs atceraties to laiku, kad jūs izvirzīja par prezidenta kandidātu?

G.Ulmanis:

— Mazlietiņ jā. Jūs man uzdodat tādu negaidītu jautājumu, un es tagad sasprindzinu savu atmiņu, kā tas notika toreiz. Bet man liekas, ka pats kandidāts vienmēr it kā drusciņ stāv malā tanī ziņā, ka vēlēšanas notiek parlamentā un nekādas priekšvēlēšanu kampaņas runas vai solījumi jaunajam prezidenta kandidātam nav jādod. Un es neteiktu, ka kaislības sit pārāk augstu vilni, jo šī ir klusā nedēļa, klusā nedēļa jau pirmām kārtām, tāpēc ka tuvojas 14. jūnijs, kas mūsu tautai ir sāpju un traģēdijas diena. Un šogad Brīvības piemieneklis būs remontā, tas tiek atjaunots un uzpucēts. Tāpēc mēs šai dienā runāsim ar vēsturniekiem par vēstures procesiem, un droši vien es atradīšu iespēju aiziet kopā ar represētajiem uz kādu citu vietu, kas saistās ar represēto piemiņu un atmiņām, tā var būt Torņakalna stacija, kas mums visiem ir labā atmiņā. Bet prezidenta vēlēšanas norit it kā divās grupās. Viena — ko domā iedzīvotāji, ko domā sabiedrības ideālisti, kādam vajadzētu būt prezidentam. Bet parlamentārieši, no kuriem būs atkarīgs viss šis process, manuprāt, tagad ir ļoti pieklusuši, es nedzirdu nekādus parlamentāriešu viedokļus, varbūt tas ir arī pareizi, ka viņi pašreiz rūpīgi strādā pie savas pārliecības veidošanas, pie argumentācijas. 17. jūnijā tas būs interesants process, un es ceru, ka neievilksies pārāk gari.

— Jā, parlamentārieši šobrīd strādā arī pie kāda procesa, ko daži grib pasteidzināt, daži — novilcināt, tēvzemieši un Tautas partija domā, ka Valsts valodas likums galīgajā lasījumā līdz Jāņiem būtu jāpieņem. Bet savukārt "Latvijas ceļš" un Jaunā partija uzskata, ka šis likums var gaidīt. Kā jūs uzskatāt — vai būtu vērts sasteigt ārkārtas sēdē?