Par divu diktatūru terora upuriem

4. un 5. jūnijā Rīgā notika Baltijas valstu, Krievijas un Vācijas vēsturnieku un politiķu starptautiska konference "Divu diktatūru terora upuri Austrumeiropā"

Šajās dienās Rīgā notika starptautiska konference "Divu diktatūru terora upuri Austrumeiropā", kurā būtībā pirmo reizi vienotā kontekstā tika aplūkoti gan komunistiskā, gan nacistiskā režīma briesmu darbi. Konferenci bija sarīkojis Jāņa Čakstes Demokrātijas veicināšanas fonds un Konrāda Adenauera fonda Politiskā akadēmija, un tajā piedalījās piecu valstu — Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas un Krievijas — vēsturnieki, juristi un sabiedriskie darbinieki.

Pirmajā sēdē dalībnieku ziņojumi bija veltīti divu diktatūru terora upuriem Austrumeiropā. Latvijas pārstāvji Andris Ruģēns un Arnis Āboltiņš informēja par totalitāro režīmu upuru apbedījumu vietām mūsu zemē. Maskavas garīdznieks, pazīstamais padomju laika disidents Gļebs Jakuņins stāstīja par totalitārisma upuriem Krievijas pareizticīgo baznīcā, bet viņa novadnieks Aleksandrs Podrabineks runāja par pretestību terora režīmam un tā upuriem, kā arī par starptautiskās sabiedrības ētisko atbildību. Vācijas pārstāve Marija Noke pievērsās ebreju genocīda upuru un viņu pēcnācēju morāli psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem. Pazīstamā Latvijas sabiedriskā darbiniece, bijusī Saeimas deputāte Ruta Marjaša uzsvēra: "Ebreji allaž bijuši daļa no Latvijas tautas, tāpēc genocīds pret Latvijas ebrejiem aplūkojams kā genocīds pret Latvijas tautu." Igaunijas pārstāvis Agu Rahi informēja par masveida represijām Igaunijā pēc Otrā pasaules kara un dalījās pieredzē par šo pētījumu avotiem un metodi, bet Lietuvas pārstāve Birute Burauskaite savas pārdomas koncentrēja uz totalitārisma upuru piemiņas saglabāšanas pasākumiem.

Vācu profesors Pēters Māzers izteica viedokli, ka nacistiskais un komunistiskais terors nebija tikai divu tautu lieta, jo abas šīs diktatūras atradās dziļā internacionālā mijiedarbībā. "PSRS diktatūra ieguva sociālas reliģijas formu, kas pārņēma visas dzīves jomas un izpaudās pat letarģiskā formā," teica profesors Māzers. "Vācijā nacistiskajai diktatūrai bija daudz paralēlu pazīmju, taču daudz kas bija arī atšķirīgs, jo par centrālo nacisma ideoloģijā kļuva rasu ideja. Padomju Savienībā turpretim galvenā bija centralizētas varas ideja. Taču abas diktatūras noteikti ir salīdzināmas ar grandiozo upuru skaitu."

Turpinājums — 3.lpp.