4. un 5. jūnijā Rīgā notika Baltijas valstu, Krievijas un Vācijas vēsturnieku un politiķu starptautiska konference "Divu diktatūru terora upuri Austrumeiropā"

Turpinājums no 1.lpp.

Profesors Māzers arī plašāk izvērtēja specifisko totalitārisma sistēmu Vācijas Demokrātiskajā Republikā, kas, neraugoties uz daudzām totalitārisma pazīmēm, tomēr no šīs valsts nodibināšanas brīža līdz pat tās pastāvēšanas beigām bijusi antifašistiska. "VDR totalitārisms bija specifiski instrumentalizēta sistēma, kuras pamatā bija agrāko, ar fašismu saistīto paaudžu kritika, " teica profesors Māzers. Viņš arī pastāstīja ka, pēc Vācijas atkalapvienošanās pārņemot VDR drošības policijas STASI elektronisko datu bāzi, izrādījies, ka visi aģentūras dati iznīcināti. Taču tika iegūti 180 tūkstoši STASI lietu par Vācijas Demokrātiskās Republikas pilsoņiem, un tagad katrs, kas vēlas, arhīvā var iepazīties ar savu lietu.

"Diemžēl vācu politiķiem pēc mūsu valsts atkalapvienošanās nepietika spēka nosaukt VDR par totalitāru valsti," atzina profesors Māzers. "Vācijas Sociālistiskā partija atkal atjaunojās, vietām tā pat nākusi pie varas. Vācijā vairs neskaitās kauns būt "bijušajam" un bijušie STASI štata darbinieki, tāpat kā Vācijas Federatīvās Republikas valsts ierēdņi, saņem valsts pensijas," pastāstīja P.Māzers, izsakot pieņēmumu, ka laikam gan nekad nav iespējams pilnībā atbrīvoties no kādas diktatūras sekām.

Jurists Venjamins Jofe no Sanktpēterburgas, raksturojot komunistiskā režīma noziegumu izpētes iespējas šodienas Krievijā, teica: "Pie mums šis jautājums ir it kā aplūkots un atkal pieklusis, un šāds stāvoklis visus it kā apmierina — līdz neskar tiešos režīma noziegumu īstenotājus vai viņu upurus."

Venjamins Jofe plašāk pakavējās pie komunistiskā režīma noziegumu tiesāšanas juridiskajiem aspektiem. Pēc viņa domām, nav pareizi komunistiskā režīma upuru reabilitāciju balstīt uz postulātu, ka nepareizi bijuši tā laika likumi. Pēc V. Jofes domām, jāiet dziļāk, izvērtējot komunistiskā režīma laikā izdarīto tiesas spriedumu neatbilstību arī tā laika juridiskajiem likumiem.

"Tagad ir tā, ka tiesneši, kas komunistiskā režīma laikā īstenoja totalitārās represijas, joprojām ir amatos un pat saņem paaugstinājumus — jo slikti bijuši nevis viņi, bet tā laika likumi," teica V.Jofe. "Ir labi, ka mēs tagad runājam par komunistiskā režīma noziegumiem. Taču jārunā arī par šī režīma juridisko praksi. Pretējā gadījumā notiek pat tāds absurds, ka zināmi cilvēki pieprasa Ježova un Berijas reabilitāciju — jo viņus taču arī notiesāja komunistiskā režīma laikā."

V. Jofe arī uzsvēra, ka Krievijā nav principiāli izvērtēta bijušo Valsts drošības komitejas profesionāļu darbība."1991. gadā gan viņi nobijās, taču nekas reāls, neraugoties uz Konstitucionālās tiesas lēmumu, pret viņiem netika iesākts, un tagad šie cilvēki atkal pacēluši galvas, "teica Sanktpēterburgas jurists. "Tagad šos cilvēkus pat izvirza atbildīgos amatos valsts varas institūcijās kā labus profesionāļus."

V. Jofe arī izteica nožēlu par to, ka Vācijas tiesībsargājošās institūcijas pēc valsts atkalapvienošanās nav principiāli izvērtējušas STASI darbību. "1990. gadā vācieši varēja viegli nosodīt STASI un VDR komunistus, bet tas diemžēl nenotika. Sodīja vienīgi Ēriku Milki, turklāt ne jau par to, ka viņš trīsdesmit gadus vadījis VDR drošības policiju, bet gan par to, ka viņš Veimāras Republikas laikā nogalinājis policistu. Vācija varēja sniegt starptautiska taisnīguma paraugu, bet neizdarīja to. Ja 1990. gadā būtu notiesāts Ēriks Milke, tad pasaulei tagad nevajadzētu domāt par Miloševiča tiesāšanu," uzsvēra V. Jofe.

Konferences otrā diena bija veltīta diskusijai par "pagātnes pētīšanu nākotnei — no diktatūras uz demokrātiju". Vācu vēsturnieks Dr. Tomass Šrapels pamatoja pagātnes noziegumu izpētes juridisko un morāli ētisko nepieciešamību. Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras totalitāro režīmu un noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Uldis Strēlis atmaskoja deportācijas kā tautas iznīcināšanas metodi. Saeimas deputāts Andris Tomašūns iedziļinājās latviešu piespiedu kalpošanai okupācijas spēku armijās. Vēsturniece Ilga Kreituse analizēja propagandas klišejas un patiesību par Salaspils nāves nometni, bet profesors Leons Taivāns runāja par upuru, noziedznieku un pasīvo līdzzinātāju ētisko dimensiju. Savukārt konferences iniciators Paulis Kļaviņš iedziļinājās kristietības lomā terora upuru glabāšanā.

Konferences kuluāros "Latvijas Vēstneša" pārstāvis ieklausījās vairāku šī forumu dalībnieku viedoklī par konferences aktualitāti.

Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras totalitāro režīmu un noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Uldis Strēlis.

— Jūs ar totalitāro režīmu noziegumiem saskaraties ik dienu savā tiešajā prokurora darbā. Vai šādas konferences nepieciešamība nebija jau sen nobriedusi?

— Es esmu pārliecināts, ka šāda konference mums ir nepieciešama. Mums jāizvērtē pagātne, lai varētu domāt par nākotni. Vai mums ir tiesības aizmirst to, kas noticis? Es domāju, ka mums šādu tiesību nav. Jo arī mūsu dienās nemaz tik vienkārša situācija nav. Un, lai nepieļautu pagātnes kļūdas, mums tās ļoti nopietni jāizvērtē, lai tās nekad vairs neatkārtotos. Divu totalitāro režīmu izdarītie noziegumi pret cilvēci — šie abi totalitārie režīmi it kā sacentās, kurš nobendēs vairāk cilvēku. To mēs nekad nedrīkstam aizmirst.

— Kā, jūsuprāt, izskaidrojams, ka Rietumu sabiedrībā tomēr bieži vērojama atšķirīga attieksme pret abu totalitāro režīmu noziegumiem? Viņi labi zina par nacistiskā režīma noziegumiem, bet mazāk zina par staļinisma noziegumiem. Un šāda neziņa vai nevēlēšanās zināt vērojama ne vien Rietumos. Domāju, tieši tāpēc arī pret jums zināmas aprindas — mūsu valstī un ārpus tās — vērsa niknus pārmetumus, kad jūs izvirzījāt kriminālapsūdzību pret Vasiliju Kononovu,

— Es gan kā amatpersona nevēlos kritizēt valdību. Bet taisnības un patiesības labad jāsaka, ka mums vairāk vajadzētu skaidrot, kas noticis Latvijā. Mūsu valsts pārstāvji bieži vien it kā attaisnojas par tām absurdajām apsūdzībām, kas tiek izvirzītas pret Latviju. Par pagātnes notikumiem Latvijā. Tieši tāpēc mums vajag vairāk sniegt patiesu, skaidrojošu informāciju, jo nevar izvērtēt Otrā pasaules kara notikumus Latvijā un latviešu līdzdalību šajos notikumos, ja mēs neizvērtējam to laika periodu, kāds bija Latvijā pēc 1940. gada 17. jūnija okupācijas, kad PSRS okupēja Latviju.

Bijusī Saeimas deputāte Ruta Marjaša.

— Kā jūs vērtējat faktu, ka tieši Rīga kļuva par iniciatori konferencei, kurā tiek apspriesti gan nacistiskā, gan komunistiskā režīma noziegumi?

— Ļoti labi, ka tā bija tieši mūsu iniciatīva. Agrāk par šīm tēmām bijušas dažādas konferences. Es domāju, viss nobriest savā laikā. Galvenais ir, kāds būs šīs konferences rezultāts. Vai šīs domas nesīs augļus. Vai rosinās jaunas idejas. Galvenais jau ir no dzirdētā izdarīt secinājumus. Tas mums vēl ir priekšā.

— Vai šī nav jauna, kvalitatīvi jauna parādība, ka vienā konferencē tiek apspriesti gan nacistiskā, gan komunistiskā režīma noziegumi?

— Jums taisnība, tā ir kvalitatīvi jauna parādība. Un es to apsveicu. Starp abu režīmu noziegumiem ir ļoti daudz līdzības. Un, ja vēsture mums nospēlēja tādu lomu, ka Padomju Savienības komunistiem nebija iespējams sarīkot Nirnbergas procesu, jo komunisms sabruka pats, tad šāda konference dod labu pārskatu par noziedzību. Visus šos faktus vajag savilkt vienā kopskatā, un būs ļoti labi, ja vēsturnieki to izdarīs. Jo mēs zinām, ka Krievijā ir spēcīgas cilvēku grupas, kas sevi joprojām lepni dēvē par komunistiem. Vācijā ir nesalīdzināmi mazāk tādu, kas sevi vēl sauc par nacistiem. Bez tam Vācijā viņus sauc par neonacistiem, bet Krievijā viņi joprojām ir komunisti.Viņi idealizē pagātni. Viņi ir Krievijas Valsts domē. Viņi ir līderi lielām politiskām grupām, un viņi sev piesaista arī jaunatni.

— Spriežot pēc pašas Krievijas plašsaziņas līdzekļiem, Krievijā darbojas arī atklāti fašistiskas organizācijas.

— Jā, ir arī fašistiskas organizācijas. Un tas tikai pastiprina manu domu par līdzību starp fašismu un boļševismu. Starp citu, nesen es izlasīju ļoti interesantu faktu, ka Francijā viens no Le Pena partijas līderiem ir viens no bijušajiem Francijas komunistiskās partijas līderiem.

— Te būtu vietā minēt vēl vienu līdzību, kas jo labi zināma jums kā Latvijas ebreju kopienas pārstāvei. Pasaulē daudz runā par nacistiskās Vācijas genocīdu pret ebrejiem. Bet arī komunistiskais režīms taču vērsās pret ebrejiem.

— Jā, es par to runāju arī savā referātā.

— Spriežot pēc Krievijas plašsaziņas līdzekļu informācijas, arī šodien Krievijas politiskajā spektrā parādās šādas tendences. Piemēram, te varētu minēt kaut vai ģenerāļa Makašova antisemītiskos izteicienus un konfliktu ar Krievijas žurnālistiem.

—Tas ir tradicionāli — uzpūst nacionālo histēriju pret ebrejiem. Ebreji vienmēr bijuši vajāšanas objekts. Tā tas ir vēsturiski izveidojies, jo ebreji gadu tūkstošiem dzīvoja diasporā. No savas valsts viņi bija padzīti. Sociāli psiholoģiskais fenomens it tāds, ka vienmēr totalitāra vara grib skaldīt un valdīt. Tad ir jāatrod upurjērs — un ebreji par tādu vēsturē kalpojuši vienmēr.

Krievu garīdznieks, pazīstamais padomju laika disidents Gļebs Jakuņins.

— Kā jūs raksturotu šīs Rīgas konferences aktualitāti?

— Es uzskatu, ka šī problemātika vispirms ir ārkārtīgi aktuāla Krievijai. Jo Vācijai šīs jau ir pagātnes problēmas. Jums — trim Baltijas valstīm — arī šī problemātika vairs nav tik aktuāla, jo jums, paldies Dievam, ekonomika iet uz augšu. Starpnāciju attiecības, īpaši Igaunijā un Latvijā, ar krieviem arī, paldies Dievam, nokārtojas. Bet Krievijā mēs pašlaik, pēc impīčmenta kraha Valsts domē, jūtam, ka komunistu nākotne ir visnotaļ bēdīga. Visticamāk, ka Krievijas komunistu rindās būs sabrukums un viņi Valsts domē pazaudēs daudz vietu. Domāju, ka nākamajās vēlēšanās viņi dabūs ne vairāk kā 10–15 procentu balsu. Taču totalitārisms pastāv ne tikai komunisma vai fašisma formā. Totalitārismu mēs varam redzēt arī Dienvidamerikas valstīs, Āfrikā, un mēs ļoti baidāmies, ka pie varas nāks jauno "aparatčiku" (valdošie birokrāti— krievu val., J.Ū. ), funkcionāru un gubernatoru apvienība, kurai būtībā nav ideoloģiskās bāzes un kuras vienīgais mērķis ir noturēt varu. Arī šāda valdīšanas forma ir ārkārtīgi bīstama, jo tā var pāraugt ja ne "banānu republikā", tad kādā "bērzu republikā". Ar demokrātiju mums ne tuvu nav viss kārtībā. Demokrātijas daudzos gadījumos nav, un nemitīgi pasliktinās situācija masu informācijas līdzekļu jomā. Krievijas reģionos mēs skaidri redzam, kā gan prese, gan elektroniskie plašsaziņas līdzekļi viens pēc otra nonāk gubernatoru rokās. Maskavā vēl centrālie mediji turas, taču būtībā arī tur jau pastāv neoficiāla cenzūra. Tā ka pastāv lielas briesmas. Nākamajās vēlēšanās cietīs gan komunisti, gan demokrāti, un varu Krievijā var sagrābt šīs pelēkās peles —"aparatčiki". Bet viņi pie varas var noturēties gadu desmitiem. Daudz ilgāk nekā noturētos komunisti. Ja, nedod Dievs, notiktu revanšs un komunisti sagrābtu atkal varu, kas, protams, nestu jaunu asinsizliešanu, tad komunistiskā doktrīna jau vairs nebūtu spējīga šo varu noturēt. Protams, pēc varas sagrābšanas komunistiskais režīms dažus gadus vēlāk atkal sabruktu, nesot jaunu asinsizliešanu, un visa Krievija varētu tikt pārvērsta ne vien milzu Čečenijā, bet arī, teiksim, milzu Dienvidslāvijā. Taču es domāju, ja reiz komunistiskais režīms ir sabrucis, tad tas sabrucis uz visiem laikiem un brīvības attīrošais vilnis noskalos visu komunistisko, kas vēl mūsu dzīvo vidū sastopams.

— Dažkārt Krievijas televīzijas reportāžās no komunistu demonstrācijām var redzēt Staļina portretus. Vācijā

— Maskavas pilsētas tiesa gan faktiski ir aizliegusi barkašoviešus, taču pieņemt šo likumu visas valsts mērogā diemžēl traucē tieši komunisti. Jo komunisti taču savā būtībā paši ir visīstākie totalitāristi. Fašisti un komunisti faktiski ir gara radinieki, brāļi. Ja komunisti savas sociālās doktrīnas pamatā liek naidu pret buržuāziskajām šķirām un šo šķiru iznīcināšanas ideju, tad fašisms vadās no bioloģiskā aspekta, liekot pamatā rasu naidu . Taču komunisma un nacisma būtība ir viena un tā pati.

— Tāpēc demokrātisko pārkārtojumu pieredze Vācijā un Baltijas valstu pieredze demokrātijas nostiprināšanā mums ir ārkārtīgi nozīmīga. Protams, ja šāda konference notiktu Krievijā, tai būtu milzu nozīme, un tā piesaistītu ļoti plašu plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Diemžēl šeit, Rīgas konferencē, es neredzu daudz žurnālistu. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai šī pagātnes izvērtēšana vairāk ir vēsture un ceļš, kā uzbūvēt pilnīgas demokrātiskas valstis. Līdzīgi tas bija arī Vācijai. Turpretim mums Krievijā joprojām aktuāls ir izdzīvošanas jautājums. Galvenais, lai šī baismīgā totalitārā pagātne no jauna neatkārtotos.

Konferences iniciators, Jāņa Čakstes demokrātijas veicināšanas fonda priekšsēdētājs Paulis Kļaviņš.

— Kā jums radās šīs konferences iecere?

— Tā radās, pērnvasar Vācijā piedaloties seminārā un kongresā par cilvēktiesību jautājumiem. Tur piedalījās arī vairāku Austrumeiropas valstu vēsturnieki un vienkārši laikabiedri. Tur arī radās šī doma, ka mums pagātnes skaidrošanā jādarbojas starptautiskā līmenī. Jo mūsu problēma ir vienāda visur, kur valdījis totalitārais režīms, atstājot aiz sevis asiņainas pēdas un upurus. Starptautiski sadarbojoties, paceļot pagātnes kopsakarības, mēs varam izdarīt vairāk un atstāt paliekošākas pēdas mūsu sabiedrības apziņā. Ir par maz, ja par šiem noziegumiem lasāms zinātnieku disertācijās. Mūsu sabiedrībai tagad jāuzzina, kas īsti noticis , kas gājis zudumā. Tieši tādēļ šīs konferences uzmanības centrā ir cilvēku upuri, kas radušies šo divu režīmu valdīšanas laikā. Kas ir zaudēts no tautas, līdzpilsoņiem, no kuriem viens otrs citos apstākļos vēl šodien būtu starp mums un varbūt pat piedalītos politikā. Mūsu mērķis bija fokusēt zaudējumus, upurus . Un vainas meklēšanu, kurš vairāk vainīgs, atstāt uz citu reizi un risināt jau citā kontekstā. Vispirms jāzina , kas īsti ir zaudēts. Varbūt bijis tikai neliels tautsaimniecisks krahs, kā daži to cenšas iztēlot!? Bet, ja ir tā, ka bojā gājuši miljoni, un ja ir tā, ka par to neviens nav vainīgs, kā tagad cenšas iztēlot dažs labs Krievijā, — ka vainīgo nav, jo vainīgi bija tā laika "sliktie likumi"! — tā teikt," nošautie ir, bet šāvēju nav" — tad te kaut kas nav kārtībā. Tad šī pagātne vēl nav pārvarēta, tā vēl pastāv ļoti spēcīgi . No otras puses, Vācija ir paraugs pasaulei, kā notikusi attīrīšanās. Kā šī distance iegūta no totalitārisma laika — godīgi apliecinot visu, kas notika. Atbildīgos meklējot, jo galu galā viss balstās uz atbildību. Cik cilvēki darījuši ļauna un cik kolaborēdami palīdzējuši totalitārajiem režīmiem Šī diskusija bija mēģinājums ievadīt starptautisku sarunu un turpināt šo sadarbību, lai palīdzētu mūsu sabiedrības atjaunotnei.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Par paveikto un nepaveikto 1998.gada lauksaimniecībā

Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts ir izdevis analītiski pētniecisku grāmatu "Latvijas lauksaimniecība, 1998: politika un attīstība"

Turpinājums no 1.lpp.

Aizvadītajā gadā turpinājās visu veidu mājlopu skaita samazināšanās. Liellopu un putnu skaits samazinājies par 10 procentiem, bet cūku skaits — par 2 procentiem salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Krīze cūku ražošanas nozarē Eiropā, kā arī neaizsargātā Igaunijas ekonomiskā robeža radīja apstākļus ievērojami lētākas cūkgaļas nonākšanai Baltijas tirgū. Tas, protams, ietekmēja arī Latvijas cūkgaļas tirgu. Cūkkopības attīstība, kas bija veiksmīgi uzsākta 1996. un 1997.gadā, pagājušajā gadā faktiski apstājās, bet gada beigās ražošanas apjomi izteikti samazinājās.

Latvijas lauksaimniecības un pārtikas produktu eksporta attīstības tendences aizvadītajā gadā ir bijušas nevienmērīgas. Visvairāk pārtikas produkcija tika eksportēta uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Lietuvu, Igauniju un Kipru. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka eksporta samazinājumā vislielākais īpatsvars pēdējā laikā ir tieši Krievijai. Eksports uz Krieviju samazinājies gandrīz divas reizes. Līdzīgi samazinājies eksports arī uz Ukrainu. Uz Krieviju mazāk eksportējam zivju konservus, konfektes, piena konservus.

Savukārt lauksaimniecības preču imports pērn ir pieaudzis. Imports no Eiropas Savienības valstīm sasniedz apmēram pusi no kopējā importa. Visvairāk lauksaimniecības produktu tiek importēti no Vācijas, Nīderlandes, Lietuvas, Igaunijas, Dānijas un Polijas.

1997.gadā tika noslēgts Baltijas Brīvās tirdzniecības līgums, tad arī pieauga tirdzniecības apjomi starp Baltijas valstīm. Kopumā lauksaimniecības un pārtikas produktu eksports uz Lietuvu un Igauniju dod 20 procentus no Latvijas kopējā lauksaimniecības produktu eksporta. Tomēr jāatzīmē, ka aktīvāk Brīvā tirdzniecības līguma priekšrocības izmanto Lietuvas un Igaunijas pārtikas ražotāji. Pēc speciālistu domām, tas tāpēc, ka ir zināmas atšķirības lauksaimniecības atbalsta politikā starp Baltijas valstīm.

Starp citu, uz Igauniju Latvija eksportē galvenokārt ar lauksaimniecību bieži nesaistītas izcelsmes pārtikas produktus, piemēram, sulas, alu, vīnu, dažādus konditorejas izstrādājumus. Igauņi uz Latviju lielos apjomos eksportē gaļu.

1998.gads ir iezīmējies kā svarīgs Latvijas lauksaimniecības politikā. Tad pirmoreiz tika īstenota lauksaimniecības valsts atbalsta programma, kas vērsta uz Latvijas lauksaimniecības sagatavošanu iestājai Eiropas Savienībā. Tāpat ir formulēti Latvijas valsts mērķi lauksaimniecības nozares attīstībā.

Lauksaimniecības politikas dokumentāro pamatu veido gan Lauksaimniecības likums, gan likumi par ciltsdarbu, veterināriju, labības tirgu, augu aizsardzību, kā arī dažādi Ministru kabineta noteikumi, citi vispārējie likumi, kuros ir regulēti kādi īpaši lauksaimniecības jautājumi.

Par lauksaimniecības politikas jumta likumu tiek uzskatīts 1996.gadā pieņemtais Lauksaimniecības likums. Likumā formulētais mērķis ir — nodrošināt lauksaimniecības kā vienas no tautsaimniecības pamatnozares attīstību un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības politiku. Šis likums arī paredz, ka subsīdijas lauksaimniecībai nedrīkst būt mazākas par 3 procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem.

Pēdējos gados Latvija ir parakstījusi vairākus Brīvās tirdzniecības līgumus. Vispirms jāmin 1995.gada 1.janvārī noslēgtais Brīvās tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību. Tas paredz pakāpenisku tarifu samazinājumu līdz 2000.gadam. Līgumā noteiktas Latvijai pieejamās eksporta kvotas uz Eiropas Savienību.

Noslēgtais Brīvās tirdzniecības līgums ar Lietuvu un Igauniju Latvijai jau radījis nopietnas problēmas. Konflikta pamatā ir Latvijas neapmierinātība ar strauji pieaugošo cūkgaļas importu no Igaunijas. Baltijas Brīvās tirdzniecības līguma nepilnību likvidēšanai ir izstrādāts "Iekšējā tirgus aizsardzības likums, pašlaik tiek izstrādāts likums "Par antidempingu" un likums "Par pretsubsīdiju nodevas piemērošanu."

Lai veicinātu piena produktu eksportu, piena pārstrādes uzņēmumiem konkurētspējas paaugstināšanai 1998.gadā tika piešķirti 865 tūkstoši latu. Pēc Latvijas Piensaimnieku Centrālās savienības datiem, ar šo summu varēja atbalstīt 85 tūkstošu tonnu piena eksportu.

Aizvadītajā gadā daudzi lauksaimnieki cieta lielus zaudējumus dabas stihiju dēļ. Subsīdijās šim mērķim tika izlietoti 270 tūkstoši latu. Savukārt, lai kompensētu zaudējumus graudaugu audzētājiem, tika izmaksātas ārkārtas subsīdijas 3 miljonu latu vērtībā. Pēc Zemkopības ministrijas datiem, ārkārtas subsīdiju saņemšanai tika deklarēti 150 tūkstoši hektāru ziemāju.

Pēc izdevuma autoru vērtējuma, pašreizējā situācija lauksaimniecībā ir smaga. Situācijas nopietnību apliecina fakts, ka slēptais bezdarbs laukos sasniedz 50—60 procentus, šogad gaidāma laukos strādājošo ienākumu tālāka samazināšanās. Šoreiz autoru kolektīvs nav devis konkrētas norādes, kā mainīt situāciju laukos, taču tieši priekšlikumi un to īstenojums pašreiz ir visnepieciešamākais, lai laukos radikāli mainītos dzīves apstākļi.

Dagnija Muceniece

"Latvijas Vēstnesim"