"Latvijā tiks ievēlēts jauns prezidents"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.06.01.

Rīga.

Latvijas neatkarības laika prezidenta Gunta Ulmaņa mandāta periods beigsies jūlija pirmajā nedēļā. Valsts parlaments 17. jūnijā balsos par jaunu prezidentu.

Latvija kļuva neatkarīga 1991. gadā, un valsts jaunais parlaments 1993. gadā Ulmani ievēlēja par prezidentu. Tagad uz viņa posteni pretendē četri kandidāti.

Pašreizējais satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs, 56 gadi, ir partijas Latvijas ceļš biedrs. Visvecākais kandidāts ir 63 gadus vecais pazīstamais mūziķis un komponists Raimonds Pauls. Viņš politikā ir jaunpienācējs - tikai pagājušajā gadā iestājās Latvijas Jaunajā partijā un nekavējoties tika izvirzīts par prezidenta amata kandidātu.

Partijas Tēvzemei un brīvībai kandidāts ir Latvijas pašreizējais vēstnieks Vašingtonā Jānis Priedkalns , 62 gadi.

Vienīgā sieviete šajās vēlēšanās ir opozīcijas kandidāte piecdesmitsešgadīgā Vaira Paegle, kura ir atgriezusies no ASV.

Prezidents Guntis Ulmanis pirmām kārtām ir bijis Latvijas ceremoniālais un diplomātiskais līderis. Jaunie kandidāti savukārt ir paziņojuši, ka vēlas, lai prezidentam būtu lielākas politiskās varas pilnvaras.

Latvijai tagad pirmo reizi savas neatkarības laikā ir jāizlemj, kādu statusu piešķirt pensionētam prezidentam. Politiķi jau ir stingri uzsvēruši, ka 59 gadus vecajam Ulmanim ir jāiet pensijā. Viņam bez tam ir apsolīts dzīvoklis Rīgas centrā, sekretāre un miesassargs. Viņa rīcībā tiks piešķirta arī automašīna Volvo , par kuras uzturēšanu kārtībā būs atbildīga prezidenta kanceleja.

"Latvija meklē jaunu prezidentu"

"Demari"

— 99.06.

Miljons rožu autors vai bijušais komunistu šefs?

No jauna neatkarību atguvušās Latvijas pirmais prezidents Guntis Ulmanis savas prezidenta pilnvaras noliek 7. jūlijā. Valsts parlaments 17.jūnijā vēlēs jaunu prezidentu.

Atbilstoši Satversmei, prezidents ir amatā trīs gadus, un tas pats cilvēks nevar būt šajā vietā vairāk par diviem termiņiem. Vēl nav skaidrs, kuru kandidātu parlamenta deputāti izraudzīsies par prezidentu, taču ir skaidrs, ka tas notiks pēc vairākām kārtām.

Pirmais neatkarību atguvušās valsts parlaments prezidentu ievēlēja 1993. gadā, un par to kļuva Zemnieku savienības pārstāvis Guntis Ulmanis. Domājams, ka galvenais ievēlēšanas iemesls bija viņa radniecība ar bijušo prezidentu Kārli Ulmani.

Pašlaik ir zināmi četri prezidenta kandidāti. Starp tiem ir pašreizējais satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs, kurš tiek izvirzīts kā Latvijas ceļa kandidāts. Viņš joprojām ir ļoti populārs politiķis. Pagājušajās parlamenta vēlēšanās Latvijas ceļš ieguva otru lielāko balsu skaitu, t.i.18 %. Kā premjers darbojas LC pārstāvis Vilis Krištopans. Vecākais no prezidenta amata kandidātiem ir 63 gadus vecais mūziķis, komponists Raimonds Pauls. Bijušais kultūras ministrs Somijā ir pazīstams kā dziesmas Miljons rožu autors. Pagājušajā gadā R. Pauls atgriezās politikā un nodibināja Jauno partiju . Partija vēlēšanās ieguva 7% balsu un uzaicinājumu darboties Krištopana valdībā.

Trešā valdībā esošā partija Tēvzemei un brīvībai ir izvirzījusi Latvijas vēstnieka ANO, 62 gadus vecā Jāņa Priedkalna kandidatūru. Vienīgā sieviete ir Tautas partijas kandidāte, ārzemju latviete Vaira Paegle. Strīdīgā biznesmeņa un bijušā premjerministra Andra Šķēles vadītā Tautas partija atrodas opozīcijā, kaut gan vēlēšanās iegūtais 21% balsu skaits bija vislielākais.

Atbilstoši Satversmei, prezidents Ulmanis pamatā ir bijis valsts reprezentētājs. Pašreizējie deputāti ir paziņojuši, ka vēlētos jaunajam prezidentam piešķirt lielāku politisko varu. Pašlaik viņa varā ir premjerministra kandidāta izraudzīšana. Prezidents var arī atlaist parlamentu, taču tam ir jāiegūst svētība tautas nobalsošanā. Pēc Gunta Ulmaņa laika beigām, pirmo reizi ir sākts domāt par emeritus prezidenta posteni. Tādēļ politiķi ir nolēmuši, ka 59 gadus vecais Ulmanis var tūlīt sākt baudīt pensionāra dzīvi. Bez tam viņam tiek gatavots dzīvoklis pilsētas centrā, algota sekretāre, apsargs, kā arī piešķirts Volvo, par kura aprūpi gādās Prezidenta kanceleja.

"Latvijas pagātne"

"International Herald

Tribune"

— 99.06.03.

Atsaucoties uz 14. maijā publicēto Valda Birkava rakstu "Latvija tiecas uz multietnisku nākotni".

Latvijas ārlietu ministrs Birkavs raksta, ka "cilvēku atmiņām nav noilguma. Lai attaisnotu, ir nepieciešama izpēte, atzīšana un nožēla." Ir grūti apvienot šos izteikumus ar ārlietu ministra izturēšanos pret katastrofu, kuru nācās piedzīvot Kurzemes un Livonijas ebrejiem, kā arī ar lomu, kādu daudzi viņa līdzpilsoņi spēlēja tās īstenošanā.

Pretēji Birkava apgalvojumam, ka "kopumā etniskie latvieši nepiedalījās slepkavībās, kas notika Holokausta laikā", daudzi latvieši ne tikai palīdzēja slepkavošanā, bet bieži vien bija to tiešie veicēji. Saskaņā ar latviešu vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa datiem, Viktora Arāja vienība, kuras sastāvā bija tikai latvieši, nogalināja ap 30 000 ebreju. Vēl vairāki tūkstoši krita no latviešu policistu un kolaborantu rokām. Vācu Sicherheitsdienst dienēja vismaz 2000 latviešu, bet SS Latviešu leģionā - 80 000. Latvieši brīvprātīgi kalpoja kā ebreju slepkavas arī aiz pašas Latvijas robežām, it īpaši Varšavas geto sacelšanās apspiešanā.

Ir interesanti atzīmēt, ka Birkavs, norādot uz faktu, ka četras piektdaļas Latvijas iedzīvotāju bija latvieši, citē 1943. gada statistiku. Taču ārlietu ministrs nepiebilst, ka līdz tam laikam lielākā daļa Latvijas ebreju jau bija nogalināti.

Tāpat, kā Birkavs un latvieši aicina krievus apzināties savus noziegumus pret Latviju, tāpat arī latviešiem ir "jāpaskatās spogulī" un "jāpieņem pašiem savas vēstures fakti".

Lorenss Veinbaum

"Krievijas "marionešu raustītāji""

"The Wall Street Journal"

— 9.06.02.

Pamazām sāk parādīties jaunā Krievijas kabineta apveidi.

Taču, lai izprastu šo veidojumu, aizmetiet jebkādus aizspriedumus par to, ko valdībai vajadzētu darīt vai kādai tai vajadzētu būt. Šodienas Krievijā politiķiem, kuri darbojas kabineta posteņos, ir tikai nomināla noteikšana pār saviem portfeļiem. Līdzīgi pils galminiekiem, tie kalpo savu sponsoru priekam - bagātākiem vīriem ar labākiem sakariem, kuriem tiem ir jāpateicas par savu prominenci.

Tāpat nav nekādas jēgas izskatīt viņu iepriekšējās darbības kopsavilkumus, mēģinot izsecināt, ko nesīs jaunie ministri. Nozīmīga pieredze ir nenozīmīga. Redzējums nav nepieciešams. Uzstājība vai izdoma politikā ir nešaubīgs mīnuss.

Nav nekāds brīnums, ka Mihails Zadornovs piektdien atkāpās. Bijušais finansu ministrs bija pazīstams kā kompetents politiķis un ierēdnis, kurš ieteica apvaldītu budžetu un pretinflācijas monetāro politiku, un kurš deva vismaz kaut kādu ticamības daļu valdības darījumos ar SVF un komerciālajiem kreditoriem. Taču viņš šeit acīmredzami neiederējās.

Grigorijs Javlinskis pagājušajā piektdienā par pašreizējo valdības situāciju apsūdzēja "marionešu raustītājus". Kādreizējais premjerministrs Jegors Gaidars atbalsoja šo tēmu sestdien. "Dažu pēdējo dienu notikumi diskreditē Krievijas demokrātiju pasaulē," teica Gaidars, "un, kas ir pat vēl bīstamāk, tie diskreditē Krievijas demokrātiju pašā Krievijā. Mēs esam samaksājuši pārāk lielu cenu par demokrātiju, lai bezrūpīgi izšķiestu ticību demokrātiskajām institūcijām."

Daudzi novērotāji domā, ka Boriss Jeļcins, par spīti sliktajam veselības stāvoklim un dīvainajai uzvedībai, joprojām pielieto aizkulišu varu šajā procesā. Fakts, ka viņš ir Krievijas likumīgais, tautas ievēlētais prezidents, dod tiem vismaz kaut kādu komforta sajūtu. Taču palūkojoties, kurš tad gūst vislielāko labumu no pastāvīgas nelīdzsvarotības stāvokļa, no reformu trūkuma un no politiskas neskaidrības, atliek domāt pretēji. Iespējams, ka Jeļcins tagad pats ir kļuvis par manipulējamo.

Bijušā dzelzceļu ministra Nikolaja Aksjoņenko dīvainā nozīmēšana premjerministra pirmā vietnieka postenī un vairāki citi svarīgākie nozīmējumi tiek uzskatīti par oligarha Borisa Berezovska uzvaru. Aksjoņenko pieredzes trūkums ekonomikā vai finansēs acīmredzami padara viņu par ideālu kandidātu Krievijas ekonomikas vadībai. Viņa plašās pilnvaras var iekļaut sevī arī kontroli pār Krievijas galvenajām monopolindustrijām - tajā skaitā kontroli pār gāzes gigantu Gazprom un enerģētikas monolītu Unified Energy Systems. Viņš var arī pārraudzīt lēmumus, kuri ietekmē valdības naudas plūsmas, tajā skaitā arī korporatīvos nodokļus, valūtas regulācijas, kā arī importa un eksporta maksas.

Krievijas jaunais premjerministrs Sergejs Stepašins ir vēl viena mistiska izvēle. Viņš nāk no Krievijas policijas aparāta, tāpat kā viņa priekšgājējs Jevgēņijs Primakovs. Viņam ir vēl viena marionešu raustītāja Anatolija Čubaisa atbalsts. Čubaiss apgalvoja, ka Stepašins varētu vislabāk turpināt reformu lietu un ka viņš esot prorietumniecisks un antikomunistisks. Taču tas, cik labi viņš spēs līdzsvarot Aksjoņenko pieredzes trūkumu, daļēji ir atkarīgs no tā, kas ieņems Zadornova posteni. Šai personai, domājams, būs jāuzņemas uzdevums vienoties par 140 miljardu dolāru lielā ārējā parāda apkalpošanas izmaksu atlaišanu.

Nesen Zadornovs paredzēja, ka Krievijas IKP nākošā gada laikā pieaugs par 1,5% un ka reālie personīgie ienākumi palielināsies pat par 10%. 2000. gada budžets, kuru viņš palīdzēja izstrādāt, paredzēja inflāciju 18 līdz 20% līmenī. Tolaik šāda aina izskatījās optimistiska, taču tagad tā šķiet mežonīgi nereāla. Krievijas budžetiem ir tā pati Potjomkina iezīme, kas Krievijas kabinetiem; ienākumu plāni ir pārspīlēti un izdevumi noteikti līmenī, pie kādiem valdības ministri nedomā pieturēties. Ja pagātne par kaut ko liecina, tad šogad izdevumu uzdzīve dos labumu Jeļcina atbalstītajiem kandidātiem decembra parlamenta vēlēšanās.

Krievijas marionešu raustītāji bauda varas saldumu, tajā pat laikā neuzņemoties nekādu atbildību. Tā ir tikai Krievijas tauta, kuras intereses tiks mīdītas kājām, marionetēm klimstot par skatuvi.

"Krievijas jaunās valdības vecās sejas"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.06.01.

Kad no pirmā viceministru prezidenta posteņa atkāpās Zadornovs, prezidents Jeļcins viņa vietā nominēja 41 gadus veco Viktoru Hristjenko.

Hristjenko tiek uzskatīts kā reformām draudzīgs, taču nedaudz bezkrāsains birokrāts. Nav skaidrs, vai viņš savā jomā - makroekonomiskajos un finansu jautājumos - spēs pastāvēt pret otru viceministru prezidentu Aksjoņenko, kurš pretendē uz virsraudzību pār finansu politiku un pie tam bauda plašu Kremļa atbalstu.

Izskatās, ka Hristjenko gan ir ieguvis lielu amatu, taču niecīgas kompetences. Ne velti Zadornovs tika pieprasījis, lai viņš kā viceministru prezidents saglabātu vadību pār finansu ministriju. Acīmredzami kontroli pār šo iestādi viņš uzskatīja par priekšnosacījumu tam, lai spētu īstenot striktu budžeta politiku. Taču tad Zadornovam tika atrasts cits postenis, proti, viņam ir jāved sarunas ar Starptautisko valūtas fondu, kā arī ar citiem naudas devējiem. Šī nominācija gan primāri ir domāta Rietumu finansu aprindu mierināšanai, kas ar satraukumu tika uzņēmusi Zadornova atkāpšanos.

Kaut arī valdības sastādīšana notika īsā laikā, tā tomēr labu sajūtu nerada ". Ministru prezidents Stepašins sevi parādīja kā vāju figūru. Vairākus no viņa publiski paustajiem personālpolitiskajiem plāniem prezidents Jeļcins noraidīja. Pēc viņa tikšanās ar valsts vadītāju Stepašins šķita pavisam pazemīgs, un vienīgais, ko viņš darīja zināmu, bija tas, ka viņš paziņoja, ka valdība tagad esot pilnā sastāvā, taču vārdus viņš nenosauca.

Nav skaidrs, kādēļ prezidents Jeļcins tādā veidā saņem grožos jauno vadības šefu. Kopš kāda laika Jeļcins greizsirdīgi uzmana, lai viņa pavalstnieki bez nosacījumiem atzītu viņa visaugsto autoritāti. Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ viņš atlaida populāro ministru prezidentu Primakovu un tagad Stepašinam no paša sākuma parāda viņa vietu.

Taču Maskavā cirkulē arī baumas, ka Jeļcins atrodas kāda neliela grupējuma ietekmē, kuram pieder arī viņa meita Tatjana un biznesmenis Berezovskis. Vai jaunā valdībā primāri kalpos šauri personiskām vai pat korumpētām interesēm, rādīs tuvākais laiks.

Šā vai tā, skaidrs ir viens - Jeļcinam pirmajā vietā ir personīgās, nevis valsts intereses. Viņš atkal kārtējo reizi kārtis ir vienīgi samainījis vietām tā vietā, lai valdībā ienestu svaigus spēkus.

"Bailes Krievijas ebrejos"

"Newsweek"

— 99.06.07.

Newsweek

žurnālistes Janas Dlugijas intervija ar Krievijas virsrabīnu Ādolfu Šajeviču.

Dlugija:

Kā Jūs raksturotu ebreju stāvokli šodienas Krievijā?

Šajevičs:

Situācija ir ļoti sarežģīta. Skaitļi rāda: kopš pagājušā gada augusta no Krievijas aizbraucošo ebreju skaits ir palielinājies. Un tas nav saistīts tikai ar arvien sliktāko ekonomisko situāciju, jo tā mēs esam pavadījuši visu savu dzīvi. Mēs nekad nedzīvojām labi Padomju Savienībā. Bet bailes iedveš tieši šis kailais, ļaunais šovinisms, nacionālisms, antisemītisms, kurš paliek nesodīts. Cilvēki ir nobijušies, nobijušies par savu un savu bērnu dzīvi, un dabiski, ka tie sāk kaut ko darīt. Tie netic nevienam - ne valdībai, ne prezidentam, ne parlamentam. Mūsu valdības struktūrām nav absolūti nekādas ticības.

D.:

Vai tas Jūs nebaida?

Š.:

Protams, ka baida. Pašreizējā situācijā viss ir iespējams.

D.:

Ja Krievijas ebrejs ar iespējām atstāt Krieviju lūgtu Jūsu padomu, kā viņam rīkoties, ko Jūs viņam ieteiktu?

Š.:

Ziniet, tas laiks, kad cilvēki jautāja padomu, vai braukt prom, vai nē, ir pagājis. Šodien cilvēki lūdz palīdzību nokārtot aizbraukšanu. Ne uz Izraēlu, jo uz Izraēlu aizbraukt ir vienkārši, bet gan uz Vāciju, Ameriku, Kanādu, Austrāliju - jebkuru valsti pasaulē. Šodien cilvēki lūdz šādu palīdzību. Ja tava dzīvība ir briesmās, tad par to pat nav ko domāt. Ir tikai jābrauc prom.

D.:

Vai Jūs domājat, ka šodien ebrejiem Krievijā draud šādas briesmas?

Š.:

Dažādos Krievijas reģionos situācija ir dažāda. Cilvēkiem ārpus Maskavas klājas smagāk, jo Maskava ir centrs, tā tiek kontrolēta, kā arī dēļ mēra attieksmes pret šādām lietām. Šajā ziņā es, man šķiet, esmu optimists. Es ceru, ka nekādu asiņainu notikumu nebūs. Jācer, ka cilvēki varēs dzīvot normālos apstākļos. Es esmu runājis ar ebreju kopienu cilvēkiem visā Krievijā, bet es nevaru teikt, ka ebreju vairākums vēlas aizbraukt. Tie, kuri vēlējās aizbraukt, to jau sen ir izdarījuši. Ja valdība rīkotos kā valdība, ja valdība palīdzētu saviem pilsoņiem, tad daudzi paliktu.

D.:

Alberts Makašovs pagājušruden šķietami nesodīti uzstājās ar antisemītiskām runām. Ko varētu darīt?

Š.:

Šeit var redzēt valdības nevēlēšanos rīkoties vai tās bezpalīdzību. Mums ir labs likums, kurš paredz sodu par naida kurināšanu pret kādu nacionalitāti, pret kādas nacionalitātes apvainošanu. Nekas cits nav vajadzīgs. Iedarbiniet šo likumu un piemērojiet atbilstošu sodu.

D.:

Kādēļ tāda nesodītība?

Š.:

Viņš ir deputāts, un trīs ceturtdaļas mūsu Valsts domes sastāv no tādiem pat makašoviem. Tāda ir praktiski visa komunistu frakcija. Skaidrs, ka tie ir viņa pusē un nekad neatteiksies no viņa, nekad neatņems viņam deputāta imunitāti, jo viņš skaļi pasaka to, ko pārējie domā pie sevis. Valdībai nav spēka kaut ko darīt, un, manuprāt, tai arī nav īsti nekādas vēlēšanās.

D.:

Kādēļ nav vēlēšanās?

Š.:

Tā ir tik aizņemta ar savstarpējo cīņu par varu, ka tai nav daudz laika kam citam.

D.:

Kādas ir Jūsu domas par nākotni?

Š.:

Tas ir atkarīgs no mana garastāvokļa, taču vispārēji ņemot - tās mainās no pesimistiskām uz ļoti pesimistiskām. Neviens šeit nevar paredzēt tuvāko nākotni - pat ne to, vai ebrejiem Krievijā vispār ir nākotne. Es nezinu, vai krieviem Krievijā ir nākotne. Pašreizējās situācijas dēļ Krievija var sabrukt tikpat viegli, kā sabruka Padomju Savienība.

D.:

Kādēļ Jūs esat šeit? Kādēļ Jūs neaizbraucat?

Š.:

Pirms krietna laika man bija iespēja aizbraukt. Daudzus gadus es biju vienīgais rabīns Padomju Savienībā. Šejienes ebreju kopiena aizsūtīja mani mācīties uz Ungāriju. Es biju pirmais rabīns, kurš saņēmis diplomu padomju varas laikā, un cilvēki mani gaidīja, es nevarēju pamest tos, kuri bija mani sūtījuši. Un šī atbildība vienmēr mani ir paturējusi šeit. Šodien man ir pāri par 60 gadiem, es varu vienkārši aiziet no darba, taču es jūtu, ka es šeit esmu vajadzīgs. Izraēlā ir daudz cilvēku, kuri var palīdzēt, bet šeit tādu nav. Un ebrejiem šeit palīdzība ir vajadzīga.

"Reālie rezultāti

un iedomātās priekšrocības"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.06.04.

Konfrontācija ar Rietumiem ir neproduktīva Krievijas interesēm.

Ir pagājuši jau divi mēneši, kopš krīze Balkānos ir iegājusi savā kritiskajā fāzē: etniskās tīrīšanas Kosovā beidzās ar Dienvidslāvijas bombardēšanu.

Ja nepievēršam uzmanību Krievijas emocionālajai reakcijai, kura izpaudās demonstrantu "asimetriskajā" uzvedībā pie ASV vēstniecības sienām Maskavā, tad pie kā gan ir novedis bezkompromisu atbalsts Miloševičam? Kādas, tā sakot, ir Krievijas diplomātijas iniciatīvu, Valsts domes demaršu un dažādu politisko kustību pārstāvju braucienu uz Belgradu politiskās nogulsnes? Ko reāli ir ieguvusi Krievija, skatoties no savas ietekmes nostiprināšanas pasaules arēnā viedokļa? Kādi ir šādas ārpolitiskās pozīcijas rezultāti valsts iekšienē? Visi šie jautājumi interesē jebkuru krievu un pieprasa, mazākais, atbilžu meklēšanu uz tiem.

Kas attiecas uz Krievijas starptautisko ietekmi un attiecībām ar Rietumiem, no kurām lielā mērā šī ietekme ir atkarīga, tad tām ir dots ļoti nopietns trieciens. Iespējams, ka tās ir pat atsviestas atpakaļ par kādiem 15-20 gadiem: atkal ir sākuši pūst spalgie Aukstā kara vēji. Par partnerattiecībām, kuras ar tādām pūlēm sāka veidoties pēc Krievijas-NATO Pamatdokumenta parakstīšanas 1997. gadā, acīmredzot nāksies aizmirst, vismaz tuvākajā laikā. Taču varbūt mēs, nostādot sevi pretī Rietumiem, esam guvuši vērā ņemamus panākumus austrumos vai dienvidos? Arī nē. Ķīnas pozīcijai, kuras pārstāvis kopā ar Krievijas vēstnieku ANO Drošības padomē balsoja par rezolūciju, kurā izteikts nosodījums Dienvislāvijas bombardēšanai, kā arī Ķīnas vadības reakcijai uz traģisko kļūdu, kas bija saistīta ar Ķīnas vēstniecības bombardēšanu Belgradā, nevajadzētu radīt ilūzijas par kaut kādu stratēģisku trīsstūru veidošanu nākotnē: zināms, ka Ķīna un Indija austrumnieciski delikāti, taču tajā pat laikā arī stingri izvairās no līdzīgu stratēģisku shēmu veidošanas ar Krieviju.

Austrumeiropas valstis, kuras vēl nav paspējušas iestāties NATO, tagad ar vēl lielāku uzstājību klauvēs pie šīs Rietumu savienības durvīm. Un tā dēvētais otrais paplašināšanās vilnis, par kuru pēdējo 2-3 gadu laikā tik nervozi runāja Krievijas politiskajā un militārajā elitē, tieši tagad kļūst reālāks, kā jebkad agrāk, jo Austrumeiropas valstu rīcībā ir argumenti, kuri apstiprina to steigu un uzstājību: nacionālisma ar pretrietumniecisku seju plosīšanās pašā Krievijā, Austrumeiropas valstu tieksme distancēties no neparedzamās notikumu attīstības mūsu valstī, pēdējās nevēlēšanās rēķināties ar veselas rindas antidemokrātisku režīmu noziegumu pierādījumiem un atbalsta sniegšana tiem, neraugoties ne uz ko.

Bet kā tad ir ar mūsu interesēm Balkānos? Pēdējo gadu laikā ir novērojama Krievijas ārpolitikas ekonomizācija. Tā arvien lielākā mērā tiek noteikta saskaņā ar Krievijas monopolu interesēm. Visiem zināms, ka Balkānu degvielas un enerģētikas komplekss ir saslēgts ar Krieviju. Var pieņemt, ka Krievijas naftas monopolu aprēķini saistās ar to, ka Miloševiča režīms varēs aizstāvēt to intereses Dienvidslāvijā. Bet vai tā ir? Kur ir garantijas, ka pēc uzlidojumu pārtraukšanas un mierīgā noregulējuma procesa sākšanās Kosovā Miloševičs neuzgriezīs Maskavai muguru, kā tas jau ir noticis ne vienu reizi vien, un nesāks pārrunas, piemēram, ar franču naftas kompānijām?

Man var iebilst - bet kur tad ģeopolitika, kur slāvu brālība? Tie visi ir vakardienas termini. Krievijai savas nacionāli-valstiskās intereses ir jāveido nevis ģeopolitiskajās, bet gan sociāli-ekonomiskajās kategorijās. Citiem vārdiem sakot, mums ir pienācis laiks aptvert, ka, tikai uzbūvējot savu māju un padarot to drošu un ērtu paši saviem, krievu pilsoņiem, mēs līdz ar to padarīsim to pievilcīgu arī mūsu kaimiņiem un tiem, kuri dzīvo tālu no Krievijas, un tikai tā mēs spēsim aizstāvēt savas "ģeopolitiskās intereses", jo tikai tad nostiprināsies Krievijas ietekme mūsdienu pasaulē, kurā "lielvalsts varenība" tiek noteikta nevis pēc raķešu, lidmašīnu un tanku skaita, bet gan pēc ekonomiskā pieauguma tempiem, iedzīvotāju izglītības līmeņa, dzīves kvalitātes, kultūras ietekmes, tas ir, pēc kvalitatīvajiem, nevis kvantitatīvajiem rādītājiem.

Runa iet nevis par slāvu brālību, bet gan par "lielvaras interešu" aizstāvību, kuras tiek interpretētas ģeopolitiskajās "ietekmes sfēru" kategorijās. Bet vai Krievija var atļauties mest savas intereses zem kājām Miloševičam, kurš izspēlē tās kā kārti savā politiskajā spēlē, izmantojot to nesaskaņu celšanai starp Krieviju un Rietumiem, un kurš nemaz neatcerēsies Krievijas intereses, tiklīdz kā iemirgosies politiska noregulējuma gaismiņa (kā jau tas vairākkārt arī ir noticis). Tā nav nejaušība, ka jau tagad daži dienvidslāvu politiķi runā, ka noregulējuma atslēga meklējama nevis Maskavā, bet gan Vašingtonā.

Bet kas notiek mūsu pašu valstī? Vai Krievijas viennozīmīgi proserbiskā pozīcija ir novedusi pie visnacionāla konsensa veidošanās? Arī šeit atbilde ir negatīva. Jā, tiesa, lielākā daļa krievu nosoda bombardēšanu. Taču tā ir normālu cilvēku attieksme pret karu vispār, it īpaši ņemot vērā to, ka Krievijas masu informācijas līdzekļos praktiski nav bijis nekādas informācijas par Belgradas darbību Kosovā pirms uzlidojumu sākšanās. Tajā pat laikā lielākā daļa krievu dažādās socioloģiskajās aptaujās ir izteikušies pret Krievijas ieraušanu karā Dienvidslāvijas pusē. Bet Krievijas sastāvā esošo musulmaņu republiku līderi ir skaidri likuši saprast, ka nepieļaus brīvprātīgo sūtīšanu uz Dienvidslāviju, jo tas nozīmēs pilsoņu kara sākšanos jau pašā Krievijā, kur dzīvo apmēram 50 miljoni musulmaņu, kuru simpātijas nepārprotami ir Kosovas albāņu pusē.

Viskrievijas konsensa vietā mēs esam ieguvuši iekšpolitiskās situācijas saasināšanos, kreisi radikālo spēku prasības par nekavējošu prezidenta atkāpšanos, jo pēdējais nevēlējās nekavējoties sniegt militāri tehnisku palīdzību Miloševiča režīmam.

Ir pilnīgi skaidrs, ka lielas daļas Krievijas politiskās elites asi pretrietumnieciskā reakcija, kopīgā ienaidnieka rašana NATO tēlā ir kā hiperkompansācija par neveiksmēm valsts reformēšanas procesā, par izgāšanos ekonomikā. Tuvojošos vēlēšanu kontekstā pretrietumnieciska retorika, acīmredzot, pieņemsies spēkā, jo daudziem politiskajiem spēkiem un to līderiem tā ir vienīgais trumpis.

Kā rast izeju no šīs situācijas? Ir nepieciešams pilnā mērogā atjaunot dialogu ar Rietumiem, tajā skaitā arī ar NATO. Krīžu laikā pusēm, vēl jo vairāk pretējām, ir jāuztur dialogs, nevis jānovēršas no kontaktiem. Ja vien Krievija vēlas sadarboties ar Rietumiem, ir jāizmanto jau pastāvošie mehānismi ANO, EDSO un NATO ietvaros. Starp citu, Krievijas miera iniciatīvas būtu varējušas nest daudz lielākus rezultātus, ja jau no paša sākuma mūsu valsts būtu darbojusies kopā ar Rietumiem, nevis iestājusies pret tiem (var pieļaut, ka šādā gadījumā lieta nebūtu aizgājusi līdz bombardēšanai). Konfrontācija ar Rietumiem ir pretrunā ar Krievijas interesēm, jo pēdējās paredz valsts modernizāciju (kura nav iespējama bez Rietumu finansu un tehniskās palīdzības), politisko institūciju demokratizāciju, pilsoniskas sabiedrības veidošanos valsts līdzdalību Eiropas integrācijas procesos, integrēšanos pasaules ekonomikā.

Aicinājumi apturēt militāri-tehnisko sadarbību ar NATO un izstāties no līguma par parasto ieroču ierobežošanu Eiropā ir neproduktīvi pašas Krievijas interesēm, jo tieši Krievija ir tā valsts, kurai vairāk nekā pārējām ir nepieciešama sadarbības turpināšana, jaunu vienošanos sagatavošana bruņojuma ierobežošanas ietvaros.

Krievijas prezidenta īpašā sūtņa Viktora Černomirdina izsvērtā pozīcija - viņš ir viens no nedaudzajiem Krievijas politiķiem, kurš ir iestājies par visiem Balkānu krīzes upuriem, tajā skaitā arī par Kosovas albāņiem, un kurš ne reizes nav atļāvies ultranacionālistiskus izteikumus - nepārprotami ir pierādījusi, ka nepieciešams īstenot saprātīgu ārpolitisko kursu, kurš ņemtu vērā pastāvošās starptautiskās realitātes, nevis balstītos uz bipolārās konfrontācijas laiku mītiem un stereotipiem.

Tatjana Parhaļina

"Neviens neslavē Černomirdinu"

"Die Welt"

— 99.06.07.

Jeļcina Kosovas sarunu delegācijas vadītājs cīnās par savu reputāciju. Kremļa vadītājs piešķir lielāku nozīmi ārlietu ministram.

Maskava

. Krievijas prezidenta pilnvarotais Dienvidslāvijas jautājumos izmisīgi cīnās par savu reputāciju, iespējams, arī par amatu.

Černomirdins nedēļas beigās nenoguris masu mēdijus informēja par to, ka Krievijas prezidents ir ļoti apmierināts ar Kosovas konflikta atrisinājumu. Taču no Kremļa puses pateicības vārdi nenogurstošajam starpniekam Viktoram Černomirdinam par to, ka Miloševičs ir akceptējis G - 8 miera plānu, nebija dzirdami. Neviens no prezidenta administrācijas nestājās pretī kritizētājiem, kuri Jeļcina pilnvarotajam pārmeta piekāpšanos NATO. Tātad bijušais premjers iniciatīvu ņēma rokās pats un informēja Interfax par to, kā bija īstenībā. Pikantākais ir tas, ka tieši tajā pat laikā Krievijas prezidents tikās ar ārlietu ministru Igoru Ivanovu, lai ar viņu apspriestu tālāko rīcību Balkānu jautājumā. Tajā pat laikā Černomirdins apgalvoja, ka prezidents nekādā gadījumā nav paziņojis, ka viņa Balkānu misija ir izbeigta. Viņš varot ar pilnu atbildību atkārtot, ko ir teicis prezidents: "Liels paldies par visu, ko tu esi izdarījis. Es esmu apmierināts, rīkojies tālāk."

Ar aizkustinošu dedzību īpašais pilnvarotais pastāvēja uz to, ka ir stingri ievērojis prezidenta noteikto virzienu. "Es to nepārkāpu nevienā punktā." Īpašu uzsvaru viņš lika uz konstatējumu, kuru viņš pēc tam vairākas reizes atkārtoja arī TV intervijā: Mēs savas vienības nepakļausim NATO komandstruktūrām. Tas ir izslēgts."

"Četrus galvenos uzdevumus", kurus prezidents Boriss Jeļcins uzdeva savam ārlietu ministram Ivanovam, var uzskatīt par Viktoram Černomirdinam adresētu kritiku. Ivanovs teica, ka Ārlietu ministrijai, kuras "koordinējošo lomu Balkānu krīzes noregulēšanā esot uzsvēris prezidents, vispirms ir jāpanāk bombardēšanas pārtraukšana". To vajadzēja panākt īpašajam pilnvarotajam. Tajā, ka, neraugoties uz Belgradas piekāpšanos, bombardēšana turpinās, Maskavā tiek vainots arī Černomirdins.

Jeļcins teica, ka Krievijas diplomātiem ir jāpiedalās ANO Drošības padomes rezolūcijas izstrādāšanā, kurai ir jābūt "tiesiskajam pamatam" turpmākajiem soļiem. Bez tam esot jāizanalizē, kādā formā un kādā apjomā Maskava varētu piedalīties bruņotajos miera spēkos. Un visbeidzot, ārlietu ministram Ivanovam esot jāparūpējas par to, lai tiktu sāktas starptautiskās palīdzības akcijas Dienvidslāvijas atjaunošanai. Tās izmaksas, pēc prezidenta domām, esot jāuzņemas tiem, kuri "Dienvidslāviju bombardēja 70 dienas". Par Černomirdina lomu Ivanovs izteicās lakoniski: "Mēs strādājam kopā." Protams, ka eksistē arī "atšķirīgi viedokļi". Taču tas, "kādos posmos" un kā ir jāiesaista īpašais pilnvarotais, esot prezidenta lieta, teica ārlietu ministrs, kura loma pēc tikšanās Kremlī ir ievērojami pieaugusi.

Manfrēds Kvirings

"Favorītu kabinets Maskavā"

"Die Welt"

— 99.06.02.

Krievijas valdība ir sastādīta. Klanu cīņas rezultāts. Jeļcinam tuvo aprindu ietekme palielinās.

Maskava

. Krievijas ministru kabinets ir nokomplektēts. Pēc gandrīz divu nedēļu ilgajiem līkločiem visi posteņi beidzot ir aizņemti. Prezidents, kā saka Kremlī, esot apmierināts. Sergeja Stepašina jaunā komanda esot profesionāla, noskaņota uz reformām un nekavējoties varot ķerties pie darba. Tādu prezidenta Borisa Jeļcina valdības vērtējumu izteica viņa preses pārstāvis Dmitrijs Jakuškins.

Jakuškins teica, ka līdz ar pēdējā brīvā posteņa aizņemšanu esot pielikts arī punkts "mākslīgajai polemikai", kāda esot izraisījusies par vietām kabinetā. Viss, kas esot teikts par slepenajiem iemesliem attiecībā uz ministru posteņu aizņemšanu, esot "izdomāts un mākslīgs".

Vēstījums skan labi, tikai tam ir grūti noticēt. Gandrīz neviens Maskavā nešaubās par to, ka jaunās valdības sastāvs ir tieši šīs neiepriecinošās klanu cīņas rezultāts. "Vienādi domājošo komanda" - ar Abramoviču un Berezovski, tā otrdien rakstīja "Komersant".

Laikraksts tādējādi nepārprotami norādīja uz baņķiera un biznesmeņa Borisa Berezovska un naftas magnāta Romana Abramoviča lomu "kadru" izvēlē. Abiem ir labi kontakti ar Jeļcina meitu Tatjanu Djatčenko, kuras roka šajā spēlē tāpat bija jūtama.

Politiskajā TV raidījumā "Itogi" Jevgeņijs Kiseļovs teica, ka "nekad agrāk prezidentam tuvās aprindas nav tik bieži un tik ciniski, neko un nevienu neakceptējot, izvirzījušas valdībā savus cilvēkus".

Rezultāts: ietekmīgākajos amatos ir iecelti cilvēki, pret kuriem ir labvēlīgi abi augstāk minētie uzņēmēji. Ja tic "Komersant", tad 13 no ministriem ir viņu, bet 11 posteņi ir palikuši konkurentam cīņā par varu - Anatolijam Čubaisam.

Čubaiss, kurš kā kādreizējais privatizācijas ministrs, sabiedrībā ieguva sliktu slavu, tagad ir varenā valsts Enerģijas koncerna (EES) valdes priekšsēdētājs. Taču ar viņa ietekmi nepietiek, lai kopā ar Stepašinu izveidotu pretsvaru "stiprajam" vīram valdībā, pirmajam vicepremjeram Anatolijam Aksjoņenko. Aksjoņenko, kurš ir Berezovska ieliktenis, savās rokās praktiski ir koncentrējis galveno budžeta finansu plūsmu. Stepašins tagad ir palicis bez "komandas, uz kuru var paļauties", priecājas "Ņezavisimaja Gazeta", kuru sponsorē Boriss Berezovksis. Sakostiem zobiem otrdien Čubaiss slavēja vadošos posteņos iecelto vīru "pirmklasīgo profesionalitāti". Viņi "lietas labā" esot uz daudz ko spējīgi. Viņš piebilda, ka tagad tikai vajagot panākt "kolektīvo sadarbību". Labi zinādams, ka to, ņemot vērā atšķirīgās intereses komandā, izdarīt būs ļoti grūti.

Tāpēc arī jaunajam kabinetam netiek paredzēts pārāk ilgs darbības laiks. Parlamenta pārstāvis Genādijs Seļezņovs solīja, ka Valsts Dome uzmanīgi sekos ministru kabineta darbībai un pēc tam tai dos savu novērtējumu. Un tas notikšot jau "nākošajos mēnešos".

Viens no nedrošības faktoriem šajā sakarībā ir arī prezidents, kurš vienmēr pēc lēmumiem personāla jautājumos vēlas redzēt drīzākus rezultātus nekā pieļauj cilvēciskās iespējas. Tāpēc Krievijas masu mēdijos otrdien ministru kabinets jau bija nosaukts par "rudens cāli", jo cāļus skaita rudenī.

Manfrēds Kvirings

"Gara rinda, lai kļūtu par zviedru"

"Dagens Nyheter"

— 99.06.04.

Lai saņemtu Zviedrijas pilsonību, šodien ir jāpatērē divas reizes vairāk laika nekā pirms gada. Tas nozīmē, ka, lai Ieceļotāju pārvaldē varētu izskatīt parastu lietu, paies gads vai pat vairāk.

Ieceļotāju pārvaldē patlaban atrodas apmēram 20 000 neizskatītu lietu. Tām nāksies gulēt četras reizes ilgāk, nekā būtu vēlams pēc pašas pārvaldes domām.

"Pietiekami ilgs gaidīšanas laiks, mūsuprāt, būtu trīs mēneši, taču kur tas laiks, kad tā vairs nenotiek. Līdzekļu trūkuma dēļ nākas patērēt tik daudz laika. Valsts varas iestādes mēs esam informējuši par patreizējo situāciju, taču naudu dabūt ir grūti", teica Ieceļotāju pārvaldes nodaļas direktors Bū Lundbergs.

Šī gada prognozes rāda, ka neizskatīto lietu skaits būs apmēram tikpat liels.

Visvairāk pieteikumu nāk no personām no Irānas, Irākas un bijušās Dienvidslāvijas.

Ilgā gaidīšanas laika dēļ nākas uzklausīt daudzus tālruņa zvanus un saņemt vēstules no personām, kuras ir pieprasījušas pilsonību, un tas aktualizējas jo sevišķi tagad, pirms atvaļinājumu sākšanās, kad daudziem ir vajadzīgas pases, lai apmeklētu savu dzimteni. Ja uz rokas ir Zviedrijā izsniegts ceļošanas dokuments, ārzemnieka pase vai dzimtās zemes pase, tad braukt ir daudz grūtāk, jo gandrīz visās valstīs nākas pieprasīt vīzu.

"Mēs cenšamies atbildēt uz tālruņa zvaniem un atbildēt uz vēstulēm divu nedēļu laikā, un, protams, arī tas prasa laiku", Bū Lundbergs norādīja.

Pēdējos gados pilsonības iegūšanas dokumentu kārtošana ir kļuvusi sarežģītāka. Daudziem, kuri vēlas saņemt Zviedrijas pilsonību, rodas problēmas, kad ir jāapliecina sava persona. Daļa ir ieradušies ar viltotiem dokumentiem vai vispār bez nekādiem papīriem un te palikuši, pamatojoties uz pašu minētajiem iemesliem.

"Kad pēc tam tiek iesniegts pieprasījums par pilsonības piešķiršanu, obligāta prasība ir spēja apstiprināt, kas tu patiesībā esi", Bū Lundbergs uzsvēra.

Kopš 1998. un 1999. gada mijas tiek dota iespēja atbrīvot no prasības apstiprināt savu identitāti, taču šādā gadījumā šai personai Zviedrijā ir jābūt nodzīvojušai vismaz astoņus gadus. Bez tam ir jābūt ticamam, ka iesniegtās ziņas par identitāti ir patiesas.

"Arī šādas situācijas mums ir ļoti rūpīgi jāpārbauda, lai redzētu, vai attiecīgā persona var saņemt atbrīvojumu vai nē", Lundbergs norādīja.

Sevišķi personām no Somālijas un Afganistānas - valstīm, kurās nav funkcionējošas pārvaldes - ir grūti dabūt pieņemamus dokumentus, kas apstiprinātu, kas viņi īsti ir.

Šogad gaidāms, ka Ieceļotāju pārvalde saņems apmēram 37 000 iesniegumus par Zviedrijas pilsonības piešķiršanu. Tās ir tā sauktās pamatlietas. Katrā lietā var būt vairākas personas, visbiežāk mazgadīgi bērni. Klāt vēl nāk arī zināms lietu skaits, kurās ir pārsūdzēti noraidītie iesniegumi. Apmēram 13% no visām lietām tiek noraidītas sakarā ar nespēju apliecināt personas identitāti.

"Dagens Nyheter" fakti par pilsonības likumu:

— Zviedrijas pilsonības likums balstās uz tā saukto izcelšanās principu. Tas nozīmē, ka vecāku pilsonība ir izšķiroša, kādu pilsonību saņems viņu bērni.

— Lai varētu kļūt par Zviedrijas pilsoni, personai ir jābūt 18 gadus vecai un Zviedrijā nodzīvojušai vismaz 5 gadus, Ziemeļvalstu pilsoņiem 2 gadus. Personai Zviedrijā pa šo laiku ir vajadzējis labi uzvesties un jāspēj apliecināt savu identitāti.

— Ārzemnieku bērni, kuri dzimuši Zviedrijā vai tajā ieradušies, var kļūt par pilsoņiem, ja viņiem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja un miteklis Zviedrijā piecus gadus.

— Pēdējo sešu gadu laikā apmēram 6000 personas ir saņēmušas atteikumu uz savu pieprasījumu saņemt Zviedrijas pilsonību, jo nespēja apstiprināt savu identitāti.

Līzbete Bratberga

"Grieķija sniegusi palīdzību kurdiem"

"The Globe and Mail"

— 99.06.02.

Kurdu dumpinieku līderis Abdullahs Odžalans, kurš tiek apsūdzēts nodevībā, paziņoja, ka viņa dumpinieku spēkiem atbalstu esot sniegušas vairākas valstis, nodrošinot ieročus, apmācību un viltotas pases, ieskaitot Grieķiju.

Tomēr Odžalans noraidīja, ka 1996. gadā būtu organizējis Zviedrijas premjerministra Ulofa Palmes noslepkavošanu pēc tam, kad Zviedrija liedza patvērumu bijušajiem Kurdistānas Strādnieku partijas (PKK) pārstāvjiem. Tā vietā viņš apgalvoja, ka līdz šim vēl nenoskaidrotajā slepkavībā sava ietekme varētu būt bijusi viņa bijušajai sievai Kesirei Jildirimai, kura vairākus gadus dzīvoja Zviedrijā. Vienmēr ir pastāvējušas aizdomas par PKK saistību ar šo slepkavību, tomēr to nav bijis iespējams pierādīt.

Pēc pārsteidzošās Turcijas drošības tiesas sēdes, kurā Odžalans atteicās no PKK separātiskajiem mērķiem un piedāvāja izbeigt cīņas, kas ir prasījušas vairāk nekā 30000 dzīvību, Odžalans atgriezās tiesas zālē, lai detalizēti izskaidrotu dumpinieku vadības struktūru un tās starptautiskās saites.

Atbildot uz tiesnešu jautājumiem, viņš dažbrīd bija nenoteikts un izvairīgs, tomēr atklāja detaļas, kas varētu pārsteigt daudz valstu.

Viņš atzina, ka PKK ir saņēmusi palīdzību no Turcijas tradicionālās ienaidnieces Grieķijas. Tā ir kā mūzika Turcijas varas iestāžu ausīm, kas cenšas atriebt faktu, ka Grieķija ir palīdzējusi Odžalanam viņa mēģinājumos rast patvēruma pirms sava aresta Kenijā.

Odžalans pastāstīja, ka PKK bija mācību nometnes Grieķijā, tomēr nenosauca konkrētas to atrašanās vietas. Viņš teica, ka PKK birojs Atēnās bija noorganizējis, lai Kipra apgādātu Odžalanu un viņa kaujinieku vadītājus ar diplomātiskajām pasēm. Aresta brīdī pie viņa atradās Kipras pase.

Grieķija vienmēr ir noliegusi savu palīdzību PKK mācību nometņu izveidē.

Odžalans pastāstīja, ka PKK dumpiniekiem mācības ir notikušas arī Dienvidslāvijā, tomēr arī šajā gadījumā nenosauca konkrētas vietas. Kas attiecas uz ieročiem, viņš paziņoja, ka pēc 1991.gada kara esot ļoti viegli Irākā sagādāt smagos ieročus, pat raķetes.

Odžalans sacīja, ka viņš esot atbildīgs par PKK, tomēr, kad viņam jautāja par konkrētu dumpinieku darbību, kurdu līderis savu atbildību noraidīja. Viņš apgalvoja, ka neesot devis pavēli par uzbrukumu 1993.gadā, kura laikā tika nogalināti 33 neapbruņoti turku karavīri. Odžalans paziņoja: "Provincēs PKK varētu būt rīkojusies pēc savas iniciatīvas, jo es nekad šādu pavēli neesmu devis."

Narkotikas viņš nosauca par "noziegumu pret cilvēci" piebilstot, ka viņš savā grupējumā esot aizliedzis smēķēšanu. Tomēr vienlaicīgi Odžalans arī atzina, ka PKK daļu finansējuma varētu būt saņēmusi kā "dāvinājumus" no narkotiku kontrabandistiem. Kaujinieku grupa jau ilgstoši ir tikusi apsūdzēta aktīvā līdzdalībā narkotiku tirdzniecībā gan kurdu reģionos, gan Eiropā.

Odžalans atzina, ka PKK varētu būt saistīta arī ar cilvēku kontrabandu, lai kurdi varētu saņemt pilsonību Eiropas valstīs.

Viņš paziņoja, ka grupējuma ienākumi esot 250 miljoni $, tomēr nebija skaidrs, vai tie bija PKK ienākumi gadā, vai visa tās rīcībā esošā nauda.

Turpinās minējumi par to, kādēļ Odžalans, kurš 1978.gadā dibināja PKK, ir atteicies no sava mūža darba un apgalvo, ka esot gatavs aizmirst par kurdu autonomiju apmaiņā pret mieru un demokrātiju vienotā Turcijā.

Viens no Odžalana advokātiem Ahmeds Zeki Okcuglu, kurš, protestējot pret Turcijas attieksmi pret šo lietu, atkāpās no sava posteņa, tic, ka viņa izturēšanās atspoguļojot izturēšanos pret viņu Turcijas varas iestāžu rokās.

Okcuglu teica: "Odžalans runā pavisam citādi nekā viņš parasti ir mēdzis runāt. Liekas, viņš tiek piespiests runāt zināmas lietas."

Jautāts par iespējamo tiesas spriedumu, viņš sacīja: "Viņi plāno viņu pakārt."

Kad sākās tiesas sēde, Odžalans tiesnešiem paziņoja, ka viņš liecinot no savas "brīvas gribas", tomēr vēlāk piebilda, ja tomēr esot trūkumi, tad tas esot "psiholoģisko apstākļu" dēļ.

Odžalana advokāti ir sūdzējušies par to, ka viņus visur tikšanos laikā ar kurdu līderi pavadot maskējušies sargi, viņu piezīmes tiekot fotografētas.

Tad viņiem liedza konsultēties ar klientu nedēļas nogalēs; tiesneši paziņoja, ka viņi varot tikties pirms un pēc tiesas sēdēm.

Bez galvenā advokāta aizstāvība tiek uzskatīta par jaunu un nepieredzējušu.

Alans Frīmens

""Miera" plāns nodrošinātu

vairāk kara"

"The Wall Street Journal"

— 99.06.04.

Prezidents Klintons vakar rīkojās pareizi, atsakoties pārtraukt militāro kampaņu pret Dienvidslāviju pēc ziņas, ka Slobodans Miloševičs ir pieņēmis Krievijas pārstāvja Viktora Černomirdina un Eiropas Savienības pārstāvja Somijas prezidenta Marti Ahtisāri piedāvāto miera plānu, jo šis darījums ļautu Miloševičam ne tikai palikt pie varas, bet arī ar zināmu pamatojumu apgalvot, ka viņš ir uzvarējis.

Saskaņā ar plānu, dažiem kosoviešiem tiktu atļauts atgriezties mājās, un to drošību garantētu spēki, kuru sastāvā būtu dažas NATO vienības. Dažiem dienvidslāvu karavīriem un policistiem (un nešaubīgi daudz lielākam skaitam paramilitāro grupējumu locekļu) tiktu atļauts palikt Kosovā.

Bez sauszemes kara šāds apšaubāms iznākums droši vien bija neizbēgam jau no paša sākuma. Un ja NATO joprojām nespēs saņemt gribasspēku paveikt to, kas ir jāpadara - uzņemties politisko un militāro risku, kas nepieciešams, lai gāztu Miloševiču un uzņemtos atbildību par Kosovu, kā NATO to ir efektīvi padarījusi Bosnijā - tad Klintona administrācijai būs jāsaskaras ar problēmu, kā panākt, lai tās piekāpšanās mazāk izskatītos pēc sakāves. Tādēļ pēc darījuma noslēgšanas ir pavisam ticams, ka Klintona administrācija nelokāmi uzstās, ka tā iestājās par cilvēktiesībām un demokrātiju. To var tikai gaidīt. Gandrīz visi mūsdienu politiķi - pat tie, kuri ir mazāk apsēsti ar sabiedriskās domas aptaujām nekā Bils Klintons - parasti pat visniecīgākos sasniegumus slavē kā milzīgu uzvaru.

Taču pašlaik apspriestā apkaunojošā vienošanās ar Miloševiču nomierinās amerikāņus un rietumeiropiešus, liekot tiem domāt, ka nu ir panākts ilgstošs risinājums. Lai kāda arī nebūtu tālākā notikumu attīstība, nekas nav tālāk no patiesības.

Gandrīz nešaubīgi tiks apgalvots, ka daļēja bēgļu atgriešanās un Starptautiskā tribunāla apsūdzības serbu līderiem ir liela cilvēces un demokrātisko vērtību uzvara. Tas dīvaini atgādina to, ko administrācija teica Deitonas līguma noslēgšanas brīdī. Toreiz ASV pārstāvji, lai arī atzina, ka viņi ķērušies pie lietas pārāk vēlu, tomēr uzstāja, ka amerikāņu spēks ir guvis virsroku un ka tie, kuri ir pastrādājuši masu slepkavības un etnisko tīrīšanu, ir sakauti.

Godīgi sakot, Ričardam Holbrukam varētu būt taisnība, apgalvojot, ka tad jau bija par vēlu darīt jebko citu. Taču viss, ko spēja panākt Deitona, ir iegūt labāko etniskās tīrīšanas versiju, kāda bija pieejama pēc četriem kara gadiem.

Domājams, ka līdzīgs iznākums tiks pieņemts arī Kosovas izkārtojumā. Palīdzības darbinieku vidū nav noslēpums, ka daudzi no Kosovas bēgļiem, kuri ir devušies uz Rietumeiropu un ASV, nekad neatgriezīsies. Vēl sliktāk, ja pārliecinoša Miloševiča spēku sakāve kaujas laukā varētu dot pamatu stabilam mieram, tad jebkas mazāks par to nodrošinās Rietumiem tikai pauzi karadarbībā.

Šāds miers var būt tikai pagaidu, jo miers nav Miloševiča interesēs. Viņš ir ieķīlāts ekstrēmistiem un paramilitāristiem, kuri taisa naudu ar šī kara palīdzību gluži tāpat, kā viņi to darīja Horvātijas un Bosnijas karu laikā. Miloševičs nevar riskēt ar šo marodieru atsvešināšanos, tāpat kā viņš nevar riskēt ar Vojislava Šešelja Radikālās partijas kaujinieku atsvešināšanu, no kuriem tagad ir atkarīgs viņa politiskais atbalsts. Lai apmierinātu šos savus klientus, Miloševičs gandrīz nešaubīgi būs spiests izraisīt nepatikšanas.

Risks, kādu Miloševičam rada šāds kurss, ir krietni vien mazāks nekā tas, ko viņam radītu vēss miers, kurā parastie serbi varētu prasīt atbildi par sabrukumu, kādā ir novedušas viņu līdera ambīcijas. Miloševičs to izprot perfekti, un tādēļ pēdējās desmitgades laikā viņš ir iemācījies uzplaukt haosa periodos un justies briesmās miera laikā. Katra Dienvidslāvijas sadalīšanās kara laikā, sākot no Slovēnijas 1991. gadā, kad vien Miloševiča plāni izjuka, viņš pievērsa uzmanību nākošajam konfliktam. Viņš bija gatavs darboties kā Bosnijas miera līgumu garantētājs daļēji tādēļ, lai varētu ķerties pie Kosovas albāņiem.

Kur viņš skatīsies pēc Kosovas? Miloševičam ir plašas nākošās izvēles iespējas. Viņš var viegli izraisīt konfliktu Melnkalnē, kur iedzīvotāji ir gandrīz vienādi sadalījušies starp Miloševiča un premjera Djukanoviča atbalstītājiem. Pastāv arī pārsvarā musulmaņu apdzīvots rajons Sandzaka, kā arī etnisko ungāru apdzīvotā province Vojvodina.

Un tad vēl joprojām ir arī Bosnija. Vienīgi spēcīga NATO klātbūtne novērš karadarbības atjaunošanos. Pagājušajā gadā Bosnijas serbu paramilitārās vienības lielā skaitā ieradās Kosovā. Ja Milosevičs tos iedrošinātu, šie paši kaujinieki, etniskās tīrīšanas veterāni, varētu labi nospēlēt uz parasto Bosnijas serbu bailēm un aizvainojuma un mest izaicinājumu NATO.

Arī Horvātija ir krietni apdraudētāka, nekā parasti tiek pieņemts uzskatīt. Bēgļu plūsma, kas neizbēgami rastos Sandzakas vai Melnkalnes krīzes gadījumā, Zagrebas režīmam būtu visai destabilizējoša. Un nedrīkst aizmirst Horvātijas serbus, kuri tika padzīti no Krajinas reģiona 1995. gadā.

Domāt par Kosovas krīzi atrauti no tā, kas notika Horvātijā un Bosnijā, ir ne tikai kļūda - tā ir recepte katastrofai. Tikai taisnīgs risinājums Kosovā, tāds, kas beidzot pieliktu punktu Miloševiča iespējām izraisīt nepatikšanas - iespējas, ko Savienotās Valstis palielināja, padarot Dienvidslāvijas prezidentu par Deitonas līgumu garantētāju - nodrošinās reālu mieru, un ne tikai Kosovā, bet arī Bosnijā un Horvātijā.

Pašreizējā diskusijā bieži vien tiek aizmirsts neapgāžamais fakts, ka tas ir viens karš. Tas sākās tad, kad Miloševičs anulēja Tito konstitūciju, kurā Kosovai un Vojvodinai bija paredzēta autonomija. Situācija pasliktinājās Slovēnijā, kļuva katastrofāla Horvātijā un Bosnijā, un tagad tā tiek izspēlēta Kosovā. Ja vien mēs vēlamies mieru, tad ir jāaptur galvenais kara arhitekts - Miloševičs. Citādi līdz šim panāktais - relatīvi stabilā Horvātija, Bosnija, kurā pamiers vismaz turas - tiks zaudēts.

Uzvara būs smaga, krietni smagāka un politiski krietni strīdīgāka nekā apkaunojošais miers, kas patlaban tiek apspriests. Taču tas ir vienīgais ilgstošais risinājums. Bez tā agrāk vai vēlāk būs vēl viens karš.

Deivids Rīfs

"Tās ir atvadas no nākotnes"

"The Globe and Mail"

— 99.06.02.

Skaista pavasara diena Belgradā. Svīres traucas dzidri zilajās debesīs. Ģimenes ar bērniem pastaigājas pa promenādi Donavas krastā. Jaunieši malko espresso tirdzniecības centrā. Dažubrīd ir grūti iedomāties, ka šeit notiek karš. Un tad kaut kur sprāgst kāda NATO bumba. Izbiedēti baloži paceļas spārnos. Pelēcīgs dūmu mākonis paceļas virs apvāršņa, kur atrodas rūpnīcas un militārās nometnes.

Cilvēki šeit cenšas dzīvot normālu dzīvi. Viņi ēd saldējumu. Parkā braukā ar velosipēdiem. Viņi dodas uz darbu - tie, kuriem vēl tāds ir. Bet viņi visi apzinās, kas notiek. Metodiski, posmu pa posmam, tiek iznīcināta viņu valsts. Tilti, apkures rūpnīcas, sūkņu stacijas. Pēdējo dažu dienu laikā ir nogalināti 40 cilvēki. Ja NATO dod triecienu kādas nelielas pilsētiņas tiltam tirgus dienas rītā, tad ir grūti iedomāties, ka tā cenšas minimizēt civilo upuru skaitu. Šajā uzbrukumā gāja bojā vismaz 11 cilvēku. Tie nebija karavīri vai etniskie tīrītāji, vienkārši parasti cilvēki, kuri šķērsoja tiltu.

Būs nepieciešami gadi, lai izlabotu nodarīto ļaunumu. Tomēr ir iznīcināts kaut kas daudz svarīgāks: cerība. Dienvidslāvijas iedzīvotāji pēc sava rakstura ir dzīvespriecīgi un optimistiski. Par spīti pēdējo 10 gadu grūtībām - karam Bosnijā, serbu bēgļu straumēm, starptautiskajām sankcijām, valdības represijām - viņi ir vienmēr ticējuši, ka situācija varētu kļūt labāka. Pašlaik viņi vairs nav tik pārliecināti. Kāda skaista jauna sieviete teica: "Tās ir atvadas no mūsu nākotnes." To viņa teica bez izmisuma vai ļaunuma. Tas vienkārši bija fakts, ar kuru viņai jāsaskaras. Tā pašlaik jūtas daudz cilvēku. Pēc vairāk nekā divu mēnešu bombardēšanas, kuru neviens nespēj saprast, belgradieši ir sākuši zaudēt ticību. Tie, kuri reiz raudzījās uz Rietumiem - jaunieši, inteliģenti un vidusslāņa pārstāvji - to jūt jā dunča dūrienu mugurā. Šie ir tie paši cilvēki, kuri pirms trim gadiem iedvesmoja visu pasauli ar savu gara spēku, izejot ielās pret prezidentu Slobodanu Miloševiču. Viņi ticēja, ka Rietumi viņus aizstāv. Tagad tie bombardē viņu pilsētu un biedē bērnus. Daudzi apgalvo, ka esot vīlušies ne tikai Rietumu valstīs, bet arī Rietumu vērtībās. Kas labs no Rietumu demokrātijas, viņi jautā, ja 19 demokrātiskās valstis var ignorēt starptautiskos likumus un bombardēt suverēnu valsti?

Kāds filozofijas profesors, kurš gadiem ir lasījis lekcijas Rietumos un vēlāk palīdzējis vadīt cīņu pret Miloševiča režīmu, saka: "Mēs piedzīvojam visas tautas demonizāciju. Tas ir tīrais rasisms." Viņam līdzīgi cilvēki jūt, ka ir pārvērsti par spitālīgajiem.

NATO līderi apgalvo, ka tā neesot taisnība. Viņi ar lielu vērienu runā par jaunu Maršala plānu, lai atjaunotu to, ko viņi pašlaik sagrauj, un pārveidotu Balkānus pēc Eiropas tēla līdzības. Varbūt viņi ir aizmirsuši, ka pirms Maršala plāna sabiedrotajām bija jāiekaro Vācija pa sauszemi. Viņi apgalvo, ka Serbijā nekas tāds nenotiks. Tā vietā viņi plāno bombardēt tik ilgi, kamēr Miloševičs pieņems jebkuru no viņu prasībām.

Pat, ja tas izrādīsies veiksmīgi un Miloševičs kapitulēs - un nekas par to neliecina - Dienvidslāvijas nākotne liekas drūma. Pazemota, sakauta, militarizēta Serbija, kuru pārvaldītu vēl vairāk nostiprinājies Miloševičs, diezin vai spēj nodrošināt Balkānos stabilitāti. Cilvēki baidās, ka viņi varētu kļūt par Eiropas irākiešiem.

Ir grūti izteikt to, cik tas būtu bēdīgi. Reiz šai valstij piemita potenciāls, lai tā kļūtu par kaut ko dižu. Būdama Rietumu sabiedrotais divos pasaules karos, tā pieslējās Rietumiem arī Aukstā kara laikā. Tito Dienvidslāvija pārtrauca attiecības ar padomju bloku, un dzīve šeit kļuva brīvāka nekā lielākajā daļā Austrumeiropas valstu. Pirms 10 gadiem Belgrada bija izcila vieta. Daudzējādā ziņā tā vēl tagad ir tāda. Ar savām plašajām, triju joslu ielām, kafejnīcām un klubiem, tā vairāk jūtas piederīga Centrāleiropai nekā Balkāni.

Tomēr tās solījums tika nodots, vispirms to izdarīja Miloševiča etniskais nacionālisms un tagad šis bezjēdzīgais NATO karš. Cilvēki jautā: "Kādēļ mēs esam to pelnījuši? Ko mēs tādu izdarījām?" Neviens viņiem pagaidām nav atbildējis.

Markuss Gī

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

s