Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

No janvāra barikādēm uz vēsturi

Ievadvārdi, kas sagatavoti starptautiskās konferences "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam" atklāšanai Rīgā, Kongresu namā, 2001.gada 19. janvārī

Šogad atskatāmies uz atjaunotās Latvijas valstiskās neatkarības pirmajiem desmit gadiem. No vēstures skatuves pamazām noiet paaudze, kura ir dzīvojusi padomju režīmā un rosinājusi trešo atmodu, kura izdziedājusi dziesmoto un karogoto revolūciju, kura izcīnījusi brīvību. Latvijas neatkarības atgūšanas vēsture pamazām gūst tāluma, laika perspektīvu, gan vēl ne pārāk izteiktu, taču pienāk brīdis, kad var jau sākt pietiekami objektīvi un distancēti izvērtēt procesus, cilvēkus, vadītājas organizācijas un institūcijas, to savstarpējās attiecības, zemstrāvas. Tieši tādēļ Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar 1991. gada barikāžu atbalsta fondu Ministru kabineta aizgādībā šodien var rīkot starptautisku konferenci "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tā mācības".

Konference iekļaujas janvāra barikāžu desmit gadu atceres norisēs kā šo norišu analītiskā, intelektuālā, ja tā drīkstētu sacīt, sastāvdaļa, papildinot daudzos emocionālos pasākumus, ar kuriem pārbagāta ir šī nedēļa. Kā, kādēļ, kas organizēja janvāra barikādes, kāda bija to nozīmība Latvijai un pasaulei?

2001. gads ir arī Rīgas 800 gadu jubilejas gads, un barikāžu nedēļa ir pirmais lielākais pieturas punkts šajā gadā. Rīgas gadsimtu vēsturē barikāžu nav bijis pārāk daudz, Rīga tomēr nav Parīze. Tādēļ jo nozīmīgāki ir momenti, kad tik spilgti izpaudusies pilsoņu, tautas vienota nostāja, kad plecu pie pleca ir stāvējusi gan Rīga, gan Latvija, pilsēta un lauki. Vēsture atceras rīdzinieku cīņas par pilsētas tiesībām pret Livonijas ordeni, Kalendāra nemierus, Piektā gada 13. janvāri.

Visdrīzāk tomēr 1991. gada barikādes varētu salīdzināt ar dramatiskajiem mirkļiem Latvijas Brīvības karā — 1919.gada oktobrī — novembrī, ar bermontiādes dienām, kad visa latviešu Rīga, visdažādākie iedzīvotāju slāņi patiešām lielā vienotībā stājās pretī bermontiešiem un pārlauza šī reakcijas spēka mugurkaulu.

Neparastais, netipiskais barikāžu dienu garīgais pacēlums, iespējams, pats dižākais, pats būtiskākais latviešu nācijas un Latvijas tautas vēsturē, ir nepārvērtējama morāla vērtība. Trešā atmoda kopumā un barikādes kā tās augstākā izpausme ir bijusi mūsu zvaigžņu stunda, skaistākais, būtiskākais, ko savā mūžā esam pieredzējuši, mūsu dzīves kulminācija.

Jā, ir tiesa, ka mehānismi, kā tapušas barikādes, nav gluži skaidri, vēsturniekiem vēl jāvāc dokumenti, jādod analīze. Dažādi cilvēki, dažādi politiskie spēki tos interpretē atšķirīgi. Viktora Daugmaļa apkopojumā šonedēļ iznāca grāmata, kas vēstī par šo laiku ar tā dalībnieku ierindnieku dienasgrāmatām, atmiņām, attēliem, barikāžu folkloru. Daudzi no barikāžu cīnītājiem šodien ir bezdarbnieki un pauž zināmu vilšanos par savu ideālu nepiepildījumu, savukārt viens otrs, kurš bija barikāžu otrā pusē, šodien sēž ienesīgos amatos. Ārpus šī krājuma ir palikusi galveno personāžu — iedvesmotāju, organizatoru, ideologu — analītiski vērtējumi, dokumenti, lai tos izanalizētu vispusīgāk, vēsturiskāk. Katrā ziņā Latvijas Tautas frontes valdes, koordinatoru, Augstākās padomes Aizsardzības štāba loma bija izšķirīgas, un arī te nebija anonīmu cilvēku, bet bija konkrēti darītāji un rosinātāji. Taču izvērtēt to vajadzētu korekti, vairoties no subjektīvisma un no personīgiem apvainojumiem.

Šīsdienas konferences uzdevums ir aizsākt šo grūtāko, analītisko darbu — iztirzāt tautas pretošanās koncepciju un tās zemstrāvas, atklāt galvenās personības. Latvijas notikumos ievijas pavisam globāli motīvi — PSRS sabrukuma iekšējie un ārējie momenti, Gorbačova perestroikas pretrunas un krīze, Līča karš pret Sadamu Huseinu, dažādu spēku darbība PSRS, ārvalstu žurnālistu un izlūkdienestu aktivitātes, dažādu Latvijas politisko spēku darbības, arī pretrunas, par ko nebūt ne visi dokumenti ir pieejami un par ko versijas ir dažādas, bieži vien pārāk politizētas. Visu apstākļu apzināšana, pārbaude, izvērtējums prasa profesionālu vēsturnieku, sociologu, filozofu, publicistu, politologu pētniecisku darbu, un tāds ir jāsāk. Un droši vien jāsāk ar notikumu tiešu līdzdalībnieku viedokļu fiksēšanu, "oral history", diskusijām, ko šajā konferencē arī esam iecerējuši darīt. Ja arī konferenci varbūt vēl nevarēs apzīmēt par gluži akadēmisku, tad tā tomēr ir jau ceļā uz akadēmismu.

Domāju, šodien vairākos konkrētos norišu atainojumos dažādiem referentiem varētu nebūt vienots viedoklis, — pretrunas iezīmējās jau diskusijās par Daugmaļa grāmatu —, būs viens otrs pamatots tīri personisks sarūgtinājums, taču tie tomēr ir mazāk būtiski momenti, pamatlietas ir traktējamas viennozīmīgi neatkarīgi no tā, kā vēlāk veidojusies Latvijas, Baltijas, Austrumeiropas vēsture.

Pirmais. Janvāra barikāžu akcijas Rīgā bija visas tautas, vismaz tās lielumlielā vairuma, arī dažādu tautību cilvēku, kopēja vienota rīcība, kopsaucējs. Tās bija Latvijas demokrātijas nosargāšanas un valstiskās neatkarības atjaunošanas simbols, Latvijas jaunāko laiku vēstures atskaites punkts. Visus, kas piedalījās cīņā, vienoja apziņa, ka šo cīņu nedrīkst zaudēt: ja, piemēram, Interfrontes 15. janvāra akcijas būtu sekmīgas, to sekas Latvijai un demokrātijai būtu neatgriezeniskas un šodien mēs te nepulcētos.

Otrais. Janvāra barikādes Rīgā, notikumi Viļņā bija paraugs barikādēm Maskavā augusta puča laikā, katalizators un detonators, kas tieši izraisīja PSRS impērijas sabrukumu. Janvāra notikumi Viļņā un Rīgā veido tiešu tiltu ar augusta notikumiem Maskavā, tie veicināja PSRS sabrukumu un pavēra iespēju pilnā mērā atjaunot Baltijas valstu neatkarību, iniciēt demokrātijas iedīgļus Krievijā.

Trešais. Janvāra barikādes bija izteiksmīgs nevardarbīgās pretestības paraugs Eiropas un pasaules mērogā, vēršanās "ar gara spēku pret kara spēku", kā toreiz rakstīja. Visā pasaulē izraisījās milzu cieņa pret Baltijas nāciju morālo spēku, un šis uzticības kredīts nav gluži pazaudēts. Atcerēsimies, ka toreiz laikrakstā "Atmoda" lasījām amerikāņu profesora Džīna Šārpa 1990.gada grāmatas nodaļas par nevardarbīgo pretošanos, kas deva vadlīnijas darbībai "x stundā". Ar gandarījumu šodien redzam Bostonas A.Einšteina institūta dibinātāju (1983), profesoru un direktorāta locekli Džīnu Šārpu kā mūsu šīsdienas lektoru, kurš runās par nevardarbīgās pretošanās teoriju un tās starptautisko pieredzi.

Mēs sveicam šodien kolēģus no Lietuvas un Igaunijas, toreizējo Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētāju Vītautu Landsberģi un lietuvju demokrātisko politiķi Egidiju Bičkausku (Viļņas notikumi katalizēja Rīgas barikādes). Sveicam toreizējo Igaunijas Ministru padomes priekšsēdi Edgaru Savisāru — Igaunijai janvārī gan izdevās izvairīties no asinīm, taču tā bija solidāra ar mums, atcerēsimies, ka Tallinā Jeļcins parakstīja toreiz un vēlāk daudz diskutēto Baltijas vēl neatzīto valstu līgumu ar atjaunoto un arī vēl neatzīto Krieviju, kas lielā mērā aizkavēja impērijas spēku masivētu prettriecienu. Mēs sveicam toreizējo Gruzijas Tautas frontes priekšsēdētāju Nodaru Natadzi, atceroties 1989. gada asiņainos notikumus Tbilisi. Diemžēl no mums neatkarīgu apstākļu dēļ nav varējis ierasties pazīstamais krievu demokrāts Aleksandrs Jakovļevs, kurš savulaik ir veicinājis reformas un trešās atmodas pirmos soļus Baltijā un kurš vēlējās konferencē piedalīties. No Latvijas puses konferencē uzstāsies notikumu tiešie dalībnieki un vadītāji, Latvijas Tautas frontes aktīvisti, katrs atgādinās savu darbošanās iecirkni, to, kurā viņš vistiešāk piedalījies, savu notikumu redzējumu. Un šajās nedaudzajās stundās mēģināsim izdzīvot tās dramatiskās nedēļas hroniku, "pie pleca plecs, kā ierindnieki", kā "brīvībai nolemtie".

Ir iecerēts šīs konferences referātus līdz ar citiem jau uzrakstītiem analītiskiem materiāliem izdot grāmatā, analītiskā, akadēmiskā izdevumā, kas būtu papildinājums jau minētajai Viktora Daugmaļa emocionālajai "mīlestības grāmatai". Referātu teksti tiek ierakstīti, un autori aicināti tos izveidot grāmatai piemērotā formā. Tādēļ mēs ceram, ka šī konference bagātinās mūsu vēsturisko apziņu un dos pamatu akadēmiskiem pētījumiem par 1991. gadu Baltijā, par pāreju no totalitārisma uz demokrātiju, un jau tagad dos zināmu objektivizētu kopainu. Īpašu pateicību gribas izsacīt akadēmiķim Tālavam Jundzim, kurš bija viens no šīs konferences koncepcijas izstrādātājiem un daudz darījis, lai konference notiktu.

Barikādes un to piemiņa nedrīkst kļūt par pamatu nostalģijai vien, kaut arī šajās dienās dziļā godbijībā pieminam mūsu leģendāros upurus — kinooperatorus Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni, policistus, šoferus, skolēnus, mazāk varbūt tos, kuri tika ievainoti un zaudēja darbaspējas, atceramies Juri Podnieku, kurš, riskējot ar dzīvību, atveda Viļņas vizuālos materiālus uz Rīgu un tādējādi lielā mērā novērsa te vēl traģiskāku notikumu scenāriju. Konferencei jākļūst par pamatu mūsu jaunākās vēstures pareizai izpratnei, jādod mācības. Ar šo domu lai man ļauts konferenci pasludināt par atklātu.