Saeima kā domu kopības un atšķirības apliecinājums

Kristiāna Lībane, savienības "Latvijas ceļš" frakcijas priekšsēdētāja,

— "Latvijas Vēstnesim" pirmdien, 7. jūnijā

Turpinot Saeimas frakciju priekšsēdētāju atbildes uz "LV" jautājumiem ("LV" 8.jūnija nr.)

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Kā vērtējat Saeimas pavasara sesijā paveikto?

— Ne tikai šajā pavasara sesijā, bet arī visā septītās Saeimas darbā ir iezīmējusies tāda tendence, ka likumprojektu skaits kļūst mazāks. Šajā sakarā ir pamats domāt, ka lielākoties galvenajos likumos, kas saistāmi ar reformām, varbūt jau ir izdarīti vajadzīgie grozījumi. Bet varbūt likumi ir kļuvuši kvalitatīvāki. Es drīzāk gribētu cerēt uz otro apstākli. Jo, kā zināms, mums reformas vēl ne tuvu nav pabeigtas. Mums ir priekšā vēl ļoti daudz darba, saskaņojot Eiropas Savienības likumdošanu ar Latvijas likumdošanu. Manuprāt, šobrīd šīs likumdošanas harmonizēšanas procesā ir diezgan labs progress. Taču ir svarīgi, lai Saeima un valdība nezaudētu šo tempu. Domāju, ka turpmāk ir jāmēģina līdzsvarot dažādas lietas, proti, tiecoties palielināt likumprojektu skaitu, tajā pašā laikā nezaudējot to kvalitāti.

Pastāv uzskats, ka lielākā daļa darba tiek paveikta valdībā un parlaments ir it kā politiskais siets, kas izsijā pieņemamo vai nepieņemamo, raugoties vien no politiskajām nostādnēm. Tas ir pareizi. Bet dažkārt tomēr mulsina šīs pavisam neilgās Saeimas sēdes, šis mazais likumprojektu skaits. Tad nu rodas jautājums — kā tad tā, mums taču vēl ir tik daudz ko darīt. Piemēram, jāīsteno nacionālā integrācijas programma.

Tāda, lūk, ir tā divējādā attieksme pret paveikto. No vienas puses, varam cerēt uz to labāko, uz to, ka ir vairāk laika pastrādāt pie likumprojektiem gan Saeimas komisijās, gan deputātiem individuāli. No otras puses, jāatzīst, ka tempu zaudēt nedrīkst.

— Kuri pieņemtie likumi, jūsuprāt, ir bijuši svarīgākie un valstij aktuālākie?

— Šajā sesijā, manuprāt, ļoti svarīgi valstij bija tas, ka mēs akceptējām 1950. gada 4. novembra Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas sesto protokolu, kas nozīmē, ka Latvijā tiek atcelts nāvessods. Katrā ziņā tas ir liels solis uz priekšu gan Eiropas Savienības, gan Eiropas Padomes kontekstā. Man, strādājot Eiropas Padomes parlamentārajā asamblejā, diezgan bieži ir jautāts — kā tad tā, jūs esat palikuši vienā kompānijā ar Krieviju un Albāniju? To valstu skaits, kur pastāvējis nāvessods, pēdējā laikā saruka ar katru gadu. Līdz ar to atrašanās minētajā sabiedrībā Latvijai vairs nemaz nebija glaimojoša.

No politiskā viedokļa raugoties, manuprāt, svarīgs bija likums par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu tiesisko stāvokli un nodrošinājumu. Tas, pēc manām domām, bija nepieciešams žests un arī gluži praktiskas nozīmes solis to cilvēku labā, kas, neraugoties uz toreizējo PSRS likumdošanu, drosmīgi nobalsoja par Latvijas neatkarību un diendienā strādāja Jēkaba ielas namā arī baismajās barikāžu dienās. Tātad Augstākās padomes deputāti ir palikuši Latvijas vēsturē kā īpaši parlamentārieši, ko apstiprinājām ar šo likumu. Lai gan jāsaka, ka tagad Latvijā ir ne mazums cilvēku, kuru materiālais stāvoklis ir daudz labāks salīdzinājumā ar bijušo Augstākās padomes deputātu pensijām, taču tie nelielie līdzekļi būs viņiem vismaz morāls novērtējums.