Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio

Intervijā Latvijas Radio 18. janvāra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mūsu šīsdienas saruna, kā ik ceturtdienu, ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Jūs nākat no vienas citas garas sarunas. Es jau iepriekš teicu — pāris stundu internetā diskutējāt. Noguris esat.

A.Bērziņš: — Nē, nē, neesmu noguris nemaz. Tas bija pirms kāda laika, pa šo laiku jau visas citas lietas vēl padarīju.

— Ko tad cilvēki jautā, un cik interesanti vai saistoši tas bijia?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka tas bija faktiski pirmo reizi, pirmo reizi Latvijā, kad dzīvajā internetā tu vari uzreiz rakstīt iekšā kompjūterā un saņemt dzīvu atbildi. Un jāsaka paldies visiem tiem, kas to bija organizējuši. Un jāsaka paldies Dievam — viss aizgāja bez īpašām problēmām, serveris nepakārās, un viss bija labi. Protams, jautājumi bija visdažādākie, ļoti nopietni, un jautājumus uzdeva cilvēki, kas reāli, ikdienā strādā ar internetu. Ļoti daudz jautājumu bija par to, kad informācijas tehnoloģijas aizies arī nopietni ārpus Rīgas. Es neatceros tagad, vai mēs precīzi uz to atbildējām, vismaz tā jautājumi bija formulēti. Daudz jautājumu bija par ārpolitiku, iekšpolitiku, par ekonomiku, par to, kā mēs esam beiguši gadu, kādi ir ekonomiskie rezultāti, ko gaidām nākotnē, šai gadā un tālāk.

— Šīsdienas prakse varētu liecināt to, ka tomēr Latvijā internets daudziem ir pieejams?

A.Bērziņš: — Jā, jā, bija ļoti daudz jautājumu. Un, ja tās sapulces, sēdes vai tikšanās vadītājs nebūtu mēģinājis tos grupēt, tad faktiski mēs mums atvēlētajā laikā uz tiem nemaz nebūtu atbildējuši.

— Divas stundas bijāt ēterā?

A.Bērziņš: — Mazāk drusciņ.

— Starp citu, ja runājam par interneta attīstības iespējām, — es zinu, ka valdība šur tur skata šādus projektus, kādas tad ir mūsu perspektīvas un iestrādes?

A.Bērziņš: — Jā, nu ir tāda koncepcija par e–valdību apstiprināta, par e–Latviju, tātad internetizētu Latviju. Pirmā lieta ir tāda, ka mēs gribam izdarīt tā, lai šie valdības dokumenti kustētos kā informācija bez papīra starpniecības. Tas noteikti palīdzētu taupīt un nodrošinātu dokumentu ātrāku apriti.

Tad šīs pašas programmas ietvaros nākamajā solī būtu jāsaslēdz kopā visas pašvaldības un jānodrošina, lai cilvēki reāli tiktu pie nepieciešamās informācijas, neejot uz pašvaldībām, nesēžot rindās un negaidot. Tas pats attiecas, protams, arī uz dažādām lietām, kas saistītas ar valdības darbu. Tātad — citiem vārdiem — vienkārši modernajām tehnoloģijām jāienāk mūsu ikdienas dzīvē, bet šeit ir ļoti lielas problēmas, kuras saistītas ar lielo infrastruktūru, pamatinfrastruktūru, kura nodrošinātu tiešām ļoti ātru un dinamisku šo pakalpojumu saņemšanu. Un te, protams, ir jārunā par to, ka "Lattelekom" līdz šā gada beigām faktiski ir jādigitalizē visā Latvijā, kā es saku — katrā zemnieka sētā ir jāienāk stiklšķiedras digitālajam kabelim. Lai to izdarītu un lai šis pakalpojums būtu pieejams visā Latvijā, — tas ir šai organizācijai uzrakstīts jumta līguma punkts, ka "Lattelekom" tas jāizdara. Šobrīd apmēram 40 procentu no plānotā tikai ir izdarīts, tātad vēl šī gada laikā 60 procenti darba jāpadara.

— Neizskatās, ka padarīs!?

A.Bērziņš: — Nu, jāpadara! Pretējā gadījumā mums ir jārunā par to, ka jumta līgums nav izpildīts.

— Tas nozīmē, ka tas varētu būt viens arguments šajā cīņā par monopola termiņa samazināšanu?

A.Bērziņš: — Tas ir viens no argumentiem.

— Ja mēģinām perspektīvā skatīties — kad mana mamma laukos, mežā varēs tomēr lasīt internetu mājās?

A.Bērziņš: — Nu, tad jāsaka — cik tālu mežā. Bet principā tai sistēmai būtu jābūt šādai— nākošā gada sākumā vajadzētu būt tehniskām iespējām pilnīgi visās apdzīvotajās vietās — jābūt jau tiešai pieejai internetam. Minimālā programma, protams, ir visas pašvaldību ēkas, visas skolas un visas bibliotēkas saslēgt, nodrošināt, lai tās var pieslēgt pie interneta un pie moderniem digitālajiem interneta informācijas tehnoloģiju sakariem.

— Nu es pieļauju, ka viena daļa vienkārši vēl nezina, kas ir internets, — arī tāda lieta ir.

A.Bērziņš: — Internets — tā tāda informācijas pārraidīšana pa gaismas vadiem, stikla šķiedras kabeļiem.

— Runājot arī par citām lietām, protams, par klausītāju jautājumiem, kādi mums šeit uzdoti, — es varētu papriekš pirmo jautājumu pajautāt. Zināms, ka mūsu ārlietu ministrs ir Krievijā, Maskavā, viņš ir ticies ar savu kolēģi Ivanova kungu. Vai jūs esat sazinājies ar ārlietu ministru?

A.Bērziņš: — Mēs vēl neesam ar viņu sazinājušies, nedaudz vēlāk es to darīšu, bet principā es sagaidu, ka šī tikšanās varētu būt ļoti pozitīva. Pirmkārt, es domāju, ka tīri ekonomiski mēs varētu paātrināt starpvaldību komisijas darbu, kurai mēs, Latvijas puse, esam gatavi. Mēs esam nozīmējuši atbildīgos, diemžēl Krievijas puse to vēl nav izdarījusi. Un otrs — protams, es ceru, ka tīri politiski šī vizīte varbūt varētu veicināt kādu starptautisku sadarbību arī politiskā līmenī. Es, piemēram, zinu, ka Valsts prezidente ir teikusi, un es esmu arī ārlietu ministram teicis, ka mēs būtu gatavi savstarpējām apmaiņām, vizītēm, kas palīdzētu kaut kā risināt un virzīt uz priekšu mūsu valstu savstarpējās attiecības.

— Jautājums par pietiekami sāpīgu lietu — par sociālā nodokļa nomaksām vai, pareizāk sakot, nenomaksām. Man zvanīja kāda klausītāja no Cēsīm, minot ļoti konkrētu uzņēmumu ar ļoti konkrētiem vārdiem un uzvārdiem un jautājot — cik ilgi vēl mēs nespēsim tikt ar šiem sociālā nodokļa nemaksātājiem galā?

A.Bērziņš: — Nu, ja ir zināma kāda konkrēta vieta, kur par strādniekiem netiek maksāts sociālais nodoklis, tad šīs funkcijas uzraudzība ir Darba inspekcijai. Tātad ir jāiet vai nu uz Sociālās apdrošināšanas aģentūras attiecīgo Cēsu nodaļu, vai jāvēršas Darba inspekcijā pēc palīdzības, turklāt Darba inspekcijā var vērsties pēc palīdzības arī anonīmi, nemaz nav obligāti jāuzrāda savs uzvārds, vienkārši jāpasaka tādi fakti, un viņu pienākums ir veikt administratīvos pasākumus, lai nodokļi tiktu samaksāti.

— Tas ir vienīgais, ko mēs šobrīd varam teikt?

A.Bērziņš: — Nē, nu ja! Otrs — es gribētu teikt, ka katram cilvēkam, protams, arī pašam ir jāinteresējas, vai par viņu tiek maksāts sociālais nodoklis. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut tādu situāciju, ka pēkšņi ir pagājuši pieci gadi un kāds konstatē, ka par viņu visus piecus gadus nav maksāts sociālais nodoklis. Varbūt tas nav jādara divreiz mēnesī, bet reizi divos mēnešos tas nu būtu katram cilvēkam obligāti darāms.

— Man zvanīja kāda klausītāja un interesējās par vakardienas "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" minēto, ka jūs esat Rīgas ostā kā padomes priekšsēdētājs — es gan īsti neesmu pārliecināts — nopelnījis 14 tūkstošus latu. Jūs to neatceroties, jums esot sarežģījumi ar atmiņu.

Andris Bērziņš: Nē, man nekādu sarežģījumu ar atmiņu nav. Es tiešām, strādājot Rīgas domē, biju Rīgas ostas padomes priekšsēdētājs — tas ir atbilstoši likumam "Par ostām", un es gribu teikt, ka arī Aivars Lembergs Ventspilī ir ostas padomes priekšsēdētājs un Uldis Sesks Liepājā, un droši vien vēl kādus piemērus varētu minēt. Tas ir atbilstoši likumam, un atbilstoši likumam es saņēmu tur algu — ja nemaldos, alga bija 800 latu mēnesī uz papīra, tātad ar visiem atvilkumiem nost tas ir likumīgs ienākums. Nav man nekādu citu komentāru. Iespējams, ka šī summa ir tāda trijos gados.

— Zvanīja kāds cilvēks un teica: viņš esot dzirdējis — mēs te spriežam par bioetanola rūpnīcas celtniecību, Zviedrijā jau ko tamlīdzīgu ceļot.

A.Bērziņš: — Ja es esmu pareizi informēts, Zviedrijā šāda rūpnīca jau funkcionē, un pašlaik ir runa par to, ka laikam Lietuva taisās būvēt. Tātad faktiski katrā no Ziemeļvalstīm viena tāda rūpnīca ir.

— Vai tas nozīmē, ka tie ir konkurenti, kas varētu negribēt šo Latvijas rūpnīcu?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka ne. Es domāju, ka šīs rūpnīcas noteikti ir uzbūvētas ar ļoti konkrētu mērķi, aprēķinot konkrētu iekšējo tirgu šai rūpnīcai. Ja runājam par Latviju, tad mums būtu svarīgi, ja mēs šādu rūpnīcu uzbūvētu arī no tā viedokļa, ka Eiropas Savienībā ir tā sauktā nepieciešamība pēc pašatražojošiem resursiem. Šī rūpnīca varētu kalpot kā arguments, ka mums ir lielāki pašatražojošie resursi. Tas nozīmētu, ka mēs vairāk saudzējam dabu.

— Šis pats klausītājs arī interesējās par vienu citu lietu. Latvijā ir parādījušās visādas firmas — "Narvesen", "Rimi", "Statoil" utt., utt., kuru nosaukumus mēs nesaprotam. Viņš saka: savulaik mēs negribējām, ka mums ir krievu nosaukumi visur uz ielām, tagad mēs lasām tikai un vienīgi angliskus nosaukums. Jūsu personiskais viedoklis šajā lietā?

A.Bērziņš: — Jā, nu, šie nosaukumi ir saskaņoti ar Valodas inspekciju, un ja tā firma tā saucas, nav nekāda pamata neļaut šai firmai likt savu nosaukumu, bet tiem ir jābūt latviešu transkripcijā, un pamatā visi arī ir. Protams, ir jārēķinās ar to. Šī lielā veikalu ķēde nāk iekšā, bet es gribu teikt, ka, no otras puses, ir tā — ja nebūtu šīs lielās veikalu ķēdes, mēs noteikti maksātu mazākos veikalos vairāk, nekā tagad lielajos veikalos. Pasaules prakse ir apliecinājusi, ka tā ir. Un attiecībā uz šiem veikaliem — viena lieta, ka tie kādam citam pieder, bet cilvēki, kas strādā šajos veikalos, un cilvēki, kuriem tur ir labas darba vietas, kas maksā kārtīgi nodokļus, — tie ir mūsu pašu cilvēki, tie nav nekādi ievesti, svešzemnieki.

— Vismaz varbūt drošāk ir tas, ka šajos veikalos tiek nomaksāti nodokļi.

A.Bērziņš: — Un otrs — arī kvalitātes prasības un uzraudzība kopumā ir stingrāka nekā pavisam mazā veikalā. Neko sliktu es negribu teikt par mazajiem veikaliņiem, arī tādiem ir jābūt, bet pasaulē pašlaik ir tā, ka masveida pārtikas produktu tirdzniecībā ap šiem lielajiem veikaliem grupējas tālāk mazie veikaliņi, kuri atrod katrs sev kādu nišu vai pārdod tādas lietas, kādas, piemēram, nav nopērkamas tai lielajā veikalā, kaut ko ļoti specializētu.

— Latvijas Radio ir saņēmis faksu no sporta nama "Daugava" direkcijas, kura sola nākamnedēļ rīkot sēdošo streiku pretī Ministru kabinetam, runājot par sporta nama "Daugava" tālāko likteni. Kas tur īsti notiek?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka sporta nama "Daugava" vadība kopā ar visiem tiem, kas ir gatavi sēdēt kaut kur, varētu iet un mēģināt sēdēt: puse pie Izglītības ministrijas, otra puse pie Universitātes, jo mēs faktiski esam nolēmuši Komitejā šo sporta namu "Daugava" nodot Rīgas domei. Bet nosacījums ir šāds — Rīgas domei kopā ar Izglītības ministriju un Universitāti ir jāparaksta vienošanās par to, kā pēc tam, kad šis objekts būs atjaunots un sakārtots, Universitāte varēs to izmantot studentu sporta nodarbībām. Galvenā ideja ir tā, ka Universitātei būtu jābūt kaut kādām priekšrocībām un šis pakalpojums jāsaņem par pašizmaksu.

— Kāpēc Universitātei būtu jābūt priekšrocībām, ja tā pati neliekas ne zinis gar šo uzņēmumu?

A.Bērziņš: — Nē, nu, pašlaik tas ir Universitātes īpašumā, un Universitātes pozīcija ir tāda: mēs esam gatavi to atdot Rīgas domei, jo zinām, ka mums nekad nebūs naudas, lai pilnībā rekonstruētu šo objektu, bet mēs gribam, lai mūsu studentiem ir kur sportot, jo diemžēl tā ir iznācis, ka visas sporta būves, kas bija Universitātes rīcībā kādreiz, pirms denacionalizācijas procesa, tagad tās rīcībā vairs nav. Un Universitātei ir nepieciešams arī rūpēties par studentu veselību, arī studentiem ir jāsporto!

— Un ja šajā situācijā — nu, pieņemsim, tā — šāds līgums netiek noslēgts, tad tas sporta nams vienkārši nobrūk?

A.Bērziņš: — Principā jau nekur tas nenobruktu. Tādā gadījumā Izglītības ministrijai jādomā, kā kopā ar Universitāti viņi to rekonstruēs. Bet principā vienošanās, cik es saprotu, ir panākta, ir bijusi speciāla apspriede pie izglītības ministra. Vienošanās ir panākta, tikai tas ir dokumentāli jānoformē, jāuzliek uz papīra un formāli jāparaksta.

— Tā būtu tā kā kompensācija par to, ka Universitāte atdod par velti to ēku?

A.Bērziņš: — Universitāte jau šajā ēkā nav ielikusi nevienu santīmu, tā ka faktiski Ministru kabinets, kādas divas trīs valdības atpakaļ, atdeva šo ēku Izglītības ministrijai, un Izglītības ministrija to nodeva Universitātei lietošanā. Vienkārši Universitātes problēma ir tā, ka studentiem vajag kaut kur organizēt sporta nodarbības.

— Un ar šo valdība grib vienkārši palīdzēt Universitātei?

A.Bērziņš: — Nē, mēs vienkārši izpildām to lūgumu, ko savulaik izvirzīja Rīgas dome — lūgumu paņemt, atdot šo ēku Rīgas domei, jo zeme, kas ir zem "Daugavas" sporta nama, ir Rīgas pilsētai piekritīga. Un Rīgas pilsēta tad uzņemtos atbildību un sakārtotu šo kompleksu atbilstoši mūsdienu modernām prasībām, lai tur visi pilsētas iedzīvotāji varētu nākt un sportot, apmeklēt sporta pasākumus — basketbolu, futbolu.

— Jūs paredzat, ka tāds valdības lēmums varētu tuvākajā laikā tikt pieņemts?

A.Bērziņš: — Nu, Komitejā tas ir izskatīts, tā ka tagad tā bumbiņa ir Universitātes pusē, un Misas kungs pats varētu paātrināt šo procesu kā SIA "Daugavas sporta nams" direktors, mēģinot šo jautājumu ātrāk sakārtot.

— Jautājums par pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu jeb, pareizāk sakot, par iespējamām pašvaldību nākamajām apvienošanās lietām. Vismaz Latvijas Radio tiek palaista ziņa, tiks laista arī te, "Kāpnēs", par to, ka ir projekti vai ir izdarīti pētījumi par to, ka ar laiku Latvijā vajadzētu palikt kādai piektajai daļai no pašvaldībām — 150. Tajā pašā laikā ir atskanējis ziņojums, ka jūs esat uzdevis sagatavot projektu, kurā varētu būt viens no variantiem, ka Latvijā paliek 70 pašvaldības. Vai šī ziņa atbilst patiesībai?

A.Bērziņš: — Ziniet, dažādi pētījumi notiek jau kādus gadus divus trīs par šo tēmu. Es gribētu teikt, ka tas ir ļoti, ļoti nopietni jāizvērtē un pagaidām vēl neviens no dokumentiem nav tādā gatavības stadijā, lai varētu sākt runāt par lēmuma pieņemšanu. Un tai pašā laikā jāsaka, ka, protams, ir ļoti daudzi dažādi pozitīvi piemēri. Piemēram, Līvānu novads, Preiļu novads tagad attīstās, arī Kandavas novads, kur skaidri redzams, ka, apvienojoties piecām sešām mazspējīgām pašvaldībām, kurām visām ir bijušas problēmas, un sākot normāli racionalizēt visas lietas, rodas papildu resursi, ir iespēja sakārtot infrastruktūru, sākas reāla attīstība. Un šie piemēri, protams, ļoti nopietni ir jāstudē, acīmredzot tā ir nākotne, bet runāt par ko konkrētu pagaidām ir priekšlaicīgi.

— Jūs domājat, ka mēs vispār nevaram šobrīd noteikt, kāds skaitlis tas varētu būt?

A.Bērziņš: — Nē, nē, protams, vēl ir absolūti priekšlaicīgi runāt. Droši vien, versijas var būt visdažādākās, tur skaitļus var saukt, bet tas nebūtu atbildīgi no manas puses.

— Runājot vēl par to — kad tad tādam procesam būtu jānotiek? Jo šobrīd mēs zinām — brīvprātīgais princips līdz 2004.gadam. Tajā pašā laikā Eiropas Savienība, cik es saprotu, ir ieinteresēta, lai šis process netiktu vilkts garumā.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka faktiski šādā procesā būtu ieinteresēta ne tikai Eiropas Savienība, arī mums pašiem, visām pašvaldībām būtu jābūt ieinteresētām, jo jāsaka godīgi: tie simt miljoni eiro, kas šodien ir pieejami visām pašvaldībām, — tā ir Eiropas palīdzība, kura domāta infrastruktūrai. To jau var paņemt tikai tad, ja tev ir pietiekami jaudīga pašvaldība un tu esi gatavs formulēt to projektu precīzi, esi gatavs atrast pie sevis vienu ceturto daļu resursu, lai līdzfinansētu šos projektus. Un tad tas viss ieguvums ir tavs pēc projekta realizācijas, un, galvenais, tad tas nav kredīts, tev tā nauda nav jāatmaksā. To var izdarīt tikai tad, ja pašvaldībai ir pietiekami liels mērogs, ja tur dzīvo pietiekami daudz cilvēku. Un lielākā daļa pašvaldību jau pie šāda secinājuma pašas ir nonākušas. Bet runāt par kādu termiņu, laika grafiku vai runāt par kādu skaitu ir priekšlaicīgi.

— Tik daudz, ka tas 2004. gads pagaidām paliek un nav paredzēts to mainīt?

A.Bērziņš: — Pagaidām šis likums paliek — 2004.

— Un nav paredzēts mainīt?

A.Bērziņš: — Pašlaik nav nekādu konkrētu priekšlikumu.

— Starp citu, bija viena klausītāja jautājums — savulaik tika runāts par to, ka Latvija tiks sadalīta četros vai deviņos reģionos, šīs runas ir pazudušas kopš Šķēles valdības krišanas. Vai tas projekts ir norakts, vai kas tur ir?

A.Bērziņš: — Man liekas, ka Šķēles valdība pieņēma to lēmumu par pieciem reģioniem, un tad sākās milzīgas diskusijas par to, kur vilkt reģionu robežu. Mana pozīcija ir pavisam vienkārša un skaidri saprotama — vajag paņemt Latvijas Republikas Satversmi, un tajā ir rakstīts, ka Latvija sastāv no Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Latgales un galvaspilsētas Rīgas. Un man liekas, ka šeit ir atbilde un nevajag neko izdomāt, nevajag velti šķiest enerģiju — vienkārši izlasām Satversmi un pie Satversmē teiktā turamies. Un, ja gribam mainīt ko Satversmē, tad, protams, tas ir jādara ļoti nopietni un ļoti, ļoti ilgi jāapspriež. Tā ka, pēc manām domām, tur nebūtu nekādu diskusiju, tā ir Satversmes norma, un tā tam jāpaliek.

— Kad šī lieta reāli tiek iedzīvināta? Un līdz ar to tur bija runa arī par šo rajonu sistēmas likvidāciju. Kā ir šobrīd?

A.Bērziņš: — Arī rajoni ir ar pārejas formulu atstāti, un jāsaka godīgi, ka rajoni iztērē apmēram 14 miljonus latu. Funkcijas rajoniem iet mazumā, un, runājot par pašvaldību skaita vai lieluma optimizāciju un šo brīvprātīgo apvienošanos, arī tas ir kompleksā jāskatās. Tur pirmām kārtām ir jārunā par tām funkcijām, kādas šobrīd ir palikušas rajoniem, otrkārt, ir jāapskatās, kas ir noticis ar tiem īpašumiem, kas pašlaik ir rajonu pašvaldību rīcībā, tie droši vien ir jāatdod tām pašvaldībām, kuru administratīvajā teritorijā šie īpašumi ir, un tad droši vien var kādu nākamo soli spert. Pirms tas nav izdarīts, mēs pretējā gadījumā varam radīt sev milzīgas problēmas.

— Še arī nav nekāda termiņa?

A.Bērziņš: — Arī nav pagaidām termiņa, jā.

— Kā jūs domājat — tas viss varētu dabiskā nāvē nomirt vai attīstīties?

A.Bērziņš: — Nē, nē, nē, nāvē nomirt nekam mēs neļausim, tam visam jānotiek noteiktā attīstības stadijā, bet šis jautājums nav vēl pietiekami izpētīts, lai par to varētu ļoti precīzi pateikt.

— Jebkurā gadījumā es zinu, ka Šķēle to visu laiku ļoti akcentēja. Jūs tam neesat tik lielu uzmanību pievērsis?

A.Bērziņš: — Nē, nē! Es ļoti lielu uzmanību tam pievēršu, jo šis ir viens no ļoti svarīgiem jautājumiem. Bet vienkārši mēs pašlaik vēl neesam gatavi runāt par konkrētiem skaitļiem un termiņiem.

— Nu ko, paldies! Es arī aicinu visus klausītājus tālāk zvanīt un rakstīt, sūtīt vēstules.Vienu es nodevu. Man vēl ir tikai viena vēstule, no kuras mēs lielāko daļu esam atbildējuši. Un te Kļaviņa no Smiltenes interesējas par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attiecībām. Viņasprāt, šī vienotība sāk zust, un viens no iemesliem, viņasprāt, ir tas, ka Latvija atšķirsies laika jautājumā no Lietuvas un Igaunijas.

A.Bērziņš: — Igaunija, protams, ir uzaicināta iestāties Eiropas Savienībā pusgadu agrāk par mums, līdz ar to tai nedaudz vairāk ir slēgtas šīs sarunu sadaļas, bet mums ir visas iespējas Igauniju noķert.

— Nē, varbūt neuzdevu īsti jautājumu, bet runa ir par laiku, es domāju, vasaras un ziemas laikiem, mēs atšķiramies no Lietuvas, Igaunijas, līdz ar to zaudējot šo vienotības posmu.

A.Bērziņš: — Nu, jāsaka, ka laiks un vienotība — tās ir divas dažādas lietas. Latvijā tika veikta aptauja, man liekas, šo aptauju veica dažnedažādi — gan masu mediji, gan arī oficiālā statistika, un vairāk nekā 65 procenti cilvēku saka, ka laiks ir jāmaina, pret bija laikam kādi 10 procenti cilvēku. Kaut gan, kad mēs runājām ar zinātniekiem, tad zinātnieki mums teica tā: puse cilvēku ir pūces, un puse cilvēku ir cīruļi. Un dariet, kā jūs gribat, vienalga, viena puse būs tādā vai citādā formā neapmierināta. Bet, kas attiecas uz tā lēmuma pamatojumu, tad mēs valdībā faktiski pat nobalsojām. Tas bija viens no retajiem jautājumiem, kuru mēs nobalsojām, lai būtu pilnīgi skaidrs katra konkrēta ministra viedoklis. Mēs nobalsojām un, diviem ministriem atturoties, pieņēmām šo lēmumu. Pieņēmām viņu pamatos arī tāpēc, ka Eiropas Savienība maina laiku, nupat sagatavošanā ir arī viena direktīva, kurā teikts, ka Eiropas Savienība to darīs vēl līdz 2010.gadam.

— Paldies! Zvaniet, rakstiet! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā