— Mēs varbūt varētu sarunāties zināmā mērā kā partneri. "Latvijas Vēstnesis" kopš 1996.gada oktobra pilnībā lasāms internetā, tādējādi arī mēs būtībā piedalāmies Latvijas tēla veidošanā pasaules acīs.

— Noteikti! Par to nav nekādu šaubu. Mēs jau nebūt neuzskatām, ka Latvijas tēla veidošana ir tikai mūsu unikālā sūtība. Mūsu īpašais uzdevums varbūt ir rūpēties par informāciju, kas nokļūst ārzemēs un ir pieejama svešvalodās. Un radīt ārzemēs interesi par Latviju, jo pagaidām šī interese diemžēl nav tāds dotums, ar kuru varētu rēķināties. Te ir divi līmeņi. Viens ir sagatavot informāciju svešvalodās. Piemēram, mēs ceram, ka mums uzticēs sagatavot vācu valodā informāciju, ko varētu izplatīt 2000.gada vispasaules izstāde Hannoverē. Sagaidāms, ka tur 60 līdz 70 procenti apmeklētāju būs vācieši, tāpēc mums šādi materiāli jāsagatavo, lai mēs varētu tiešām "bombardēt" apmeklētājus ar viegli uztveramu informāciju par Latviju. Paldies par jūsu laikrakstu, ko mēs tagad regulāri saņemam. Mums tas ir ļoti svarīgi. Un arī apmeklētāji var izlasīt. Pasaules izstādei mēs centīsimies informāciju savilkt īsi un kodolīgi, lai apmeklētāji uzskatāmā veidā varētu iegūt ziņas gan par Latvijas saimniecību, gan dabas aizsardzību un investīciju iespējām. Galvenais ir pievērst uzmanību, iesēt tādu mazu sēkliņu, kādu dīglīti, lai cilvēks sāktu domāt: "Latvija un investīcijas — tās ir divas lietas, kas iet kopā", "Latvija un skaista, neskarta daba — tās ir lietas, kas iet kopā." Tā Latvija pamazām iezīmētos viņa prātā, viņa mentālajā kartē.

Pirmajā darbības gadā mēs centīsimies sniegt pašas fundamentālākās pamatzināšanas par Latviju, sagatavot informācijas lapas. Te vēl jādomā, kā to labāk izdarīt. Piemēram, vienā lapā par kultūru neko nevar pateikt. Mēs domājam, ka vajadzēs atsevišķas lapas par dažādām nozarēm. Piemēram — "Latvijas mūziķu sasniegumi starptautiskos konkursos" vai "Latvijas slavenie mūziķi". Tur būtu mūsu operdziedātāji, izpildītājmākslinieki, mūsu slavenie kori. Un varētu minēt arī Gidonu Krēmeru, Marisu Jansonu un daudzus citus, kas nedzīvo Latvijā, bet nāk no Latvijas, ir ar to saistīti. Centīsimies izmantot jau labi izstrādātos reklāmas principus: slavens vārds ar savu atpazīstamību piesaista uzmanību. Mēs gatavojamies sevi pieteikt arī ar audiovizuāliem materiāliem.

Kopš esmu uzņēmusies direktores amatu, man ar cilvēkiem bijis ļoti daudz sarunu par to, kā cīnīties pret ārzemju presē dažkārt sastopamo negatīvo skatījumu uz Latviju, kā atspēkot klaji nepareizus apgalvojumus, kuru mērķis ir nomelnot mūsu zemi. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, un mēs pašlaik rūpīgi analizējam dažādus viedokļus un diskutējam, kādai vajadzētu būt atbildes reakcijai. Pirmais, ko mūsu institūts var darīt, ir sēt labu, patiesu informāciju. Ne jau izskaistinātu, izpušķotu. Bet godīgu, korektu informāciju.

— Kad Imants Ziedonis bija mūsu redakcijā, viņš sacīja, ka institūts pašlaik no visām iestādēm vāc ziņas, kas ir darīts Latvijas tēla veidošanai. Kā jums veicas?

— Tas ir ļoti liels darbs. Mēs gribam apzināt visu, kas šai ziņā noticis. Un izvērtēt, kādā kvalitātē tas darīts. Arī konstatēt, vai zināmās jomās nav pārsegšanās vai varbūt kādi trūkumi. Diezgan daudz jau esam paveikuši. Piemēram, es tikko divas stundas runāju ar ministriju preses sekretāriem. Arī no Privatizācijas aģentūras un dažām citām institūcijām bija pārstāvji. Mēs ļoti intensīvi apspriedāmies, kā Latvijas institūts varētu sadarboties ar ministrijām. Preses sekretāru misija ir sniegt valdības viedokli, dienu no dienas ziņot par jaunākajiem notikumiem. Mums turpretī jāveido informācija, kas plauktā paliek kā prece ilgākam laikam, atspoguļo notikumus it kā ar atkāpi, ar zināmu distanci. Protams, arī šī informācija laiku pa laikam ir jāatsvaidzina. Savas informācijas lapiņas publicēsim un liksim arī internetā.

Latvijas institūta faktu lapas un brošūras iznāks četrās valodās. Internetā uzliksim skaitītāju, lai redzētu, kādā valodā ziņas visvairāk pieprasa. Un tad izvērtēsim. Latviski mums ir pirmā lapa, kas sniedz informāciju par pašu Latvijas institūtu. Pārējās būs tikai svešvalodās, jo latviešiem jau mums nav par Latviju jāstāsta.

Mēs esam iepazinušies ar Zviedrijas, Somijas un Igaunijas institūtiem. Somijai ir 16 dažādi institūti lielākajās pasaules pilsētās. Tuvākais mums būtu Zviedrijas modelis, kaut gan Zviedru institūtā strādā 108 darbinieki un mērogi ir daudz lielāki. Igaunijā apstākļi ir pieticīgāki, viņiem ir septiņi pilna laika darbinieki, un vēl tiek slēgti līgumi atsevišķu projektu veikšanai. Igaunijas institūts pratis piesaistīt atbalstītājus, arī Sorosa fonda un sava kultūrkapitāla fonda līdzekļus. Arī Latvijas institūts meklēs gan partnerus, gan sponsorus, gan pasūtītājus savām publikācijām.

— Kā konkrēti varētu veidoties jūsu sadarbība ar citām institūcijām?

— Šorīt mēs ar ministriju preses sekretāriem runājām, piemēram, par ārvalstu žurnālistu vizītēm. Arī ar Birkava kungu bijusi par to saruna. Te tiešām vajadzīgs nopietns koordinācijas darbs, un Ārlietu ministrija labprāt vēlētos nodot mums šo pienākumu.

— Kā jūs formulētu Latvijas institūta statusu?

— Juridiski esam bezpeļņas valsts SIA. Kā budžeta postenis institūts ir pakļauts Ministru kabinetam. Valsts daļas turētājs ir Zinātnes un dialoga centrs akadēmiķa Andra Buiķa personā. Zinātnes un dialoga centrs sev vēl piepulcinājis četrus valsts pilnvarniekus — no Ārlietu ministrijas, no Izglītības un zinātnes ministrijas, no Kultūras ministrijas un Latvijas attīstības aģentūras. Tātad kopā ir pieci valsts pilnvarnieki, kuriem institūta direktors atskaitās.