no 1.lpp.

Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas institūta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vai Latvijas institūta stratēģiskā padome tagad ir noformēta? Cik cilvēku tajā sapulcināti?

— Pašlaik padomē ir 16 locekļi, izcilas personības, kas pārstāv ļoti plašu sabiedrības interešu loku. Nākamajā sēdē valsts pilnvarniekus lūgsim apstiprināt vēl dažus, kas šo loku varētu papildināt.

— Nākot uz šo tikšanos, pārskatījām, ko jūs esat rakstījusi mūsu avīzē. Piemēram, 1998.gadā "Latvijas Vēstnesis" publicēja jūsu runu valsts 80.gadadienas svinībās Monreālā. Tur jūs skārāt arī tādu jautājumu kā Latvijas ģeogrāfiskais jēdziens. Dažkārt dzird sakām, ka Igaunija esot tuvāk Ziemeļvalstīm, Lietuva — Viduseiropai, Latvija — pasaulei. Vēl biežāk saka, ka Latvija pieder pie Austrumeiropas. Kā tad patiesībā ir?

— Man šķiet, vispareizākais ir Skandināvijas valstu izteiktais formulējums, ko arī Zviedrijas valdība ietvērusi savā koncepcijā. Proti, mēs visas esam valstis ap Baltijas jūru. Ne vairs trīs Baltijas valstis — tās trīs māsiņas, trīs bārenītes, ne arī kādreiz populārais formulējums: 5+3, respektīvi, piecas Skandināvijas valstis plus trīs Baltijas valstis. Tas mūs it kā nošķīra, sadalīja nabagos un bagātos brāļos. Tai vietā: visas valstis, kas atrodas ap Baltijas jūru, veido vienu ģeopolitisku jēdzienu. Kā to uzskata Skandināvijas valstis, te varētu veidoties ļoti dzīvs un perspektīvs Eiropas reģions. Tas būtu visu šo valstu kopējās interesēs, lai visapkārt Baltijas jūrai būtu vienāda stabilitāte, vienādas saimnieciskās attīstības iespējas un laba sadarbība. Tas attiektos arī uz Krieviju, Poliju un Vāciju. Man personiski šķiet, ka Latvijai nav izdevīgi mēģināt sevi izvirzīt par kādu unikālu fenomenu. Tādā veidā mums nav īpašu izredžu piesaistīt pasaules uzmanību. Daudz perspektīvāk ir pieņemt šo modeli, ka mēs piederam pie valstīm ap Baltijas jūru, kas ir viens vienots veselums. Visām šīm valstīm ir vienādas tiesības, un tās atrodas vienādi tuvu vai tālu no pārējās Eiropas. Manuprāt, tas mainītu spēles laukumu, kurā mēs sevi iezīmējam. Tad mēs vairs nejustos it kā izolēti un atstāti vieni paši. Mēs paši esam vainīgi, ja pieņemam tādu formulējumu, ka nemaz nezinām, kur mēs īsti atrodamies. Vai varbūt uzskatām, ka esam vienīgi durvis un lielceļš starp Austrumiem un Rietumiem. Protams, mēs esam arī saimnieciski un tirdznieciski interesanta tranzītvalsts, ķēdes posms, kas savieno Austrumus ar Rietumiem, bet nedrīkst aizmirst, ka mēs savienojam arī Ziemeļus ar Dienvidiem un atrodamies vienā lokā ar visām valstīm ap Baltijas jūru.

— Valsts sākas ar katru no mums. Ar katru pilsoni un arī nepilsoni, kas te dzīvo. Kas jums kā Latvijas pilsonei dara lepnumu par savu valsti un kas varbūt nomāc?

— Es lepojos ar latviešu sasniegumiem. Burtiski katru dienu pienāk kādas iepriecinošas ziņas, katru dienu mēs uzzinām par kādu jaunu panākumu. Mūsu skaitliski mazajai tautai, kam nepavisam nav bijis viegls liktenis, ir daudz izcilu cilvēku. Es tiešām jūtos lepna par savas tautas spējām un sasniegumiem. Ļoti daudzos laukos mēs spējam izturēt starptautisko konkurenci, būt ne vien līdzvērtīgi, bet pat stāvēt pirmajās rindās. Mums nav jābūt pārlieku kautrīgiem, nav jātur svece zem pūra. Par igauņiem saka, ka viņi esot Eiropas jaunie tīģeri. Nu labi — lai viņi ir tīģeri, bet mēs varam būt jaunie Eiropas lauvas. Iesim un parādīsim, ka mums arī ir daudz kas labs. Mums ir spējīgi cilvēki. Un ir vēstures mantojums, ir kultūras pieminekļi, augsta civilizācija.

Kas mani Latvijā nomāc? Tā ir korupcija. Ne jau mums vienīgajiem tāda ir. Bet nomāc Latvijā sastopamās korupcijas apjomi, lielais cinisms, ar kādu tā tiek pieciesta. Ar to jātiek galā. Un vistuvākajā laikā. Ne gadu, bet tuvāko mēnešu laikā jāsāk pasaulei rādīt, ka pie tā tiek nopietni piestrādāts un stāvoklis sāk uzlaboties. Vispirms jau jāsakārto likumdošana. Lai likumi būtu stiprāki un mazāk būtu atsevišķu reglamentu, birokrātisko kontroles mehānismu. Piemēram, ārzemju investoriem jāiet cauri desmitiem dažādu kontrolieru. Tas ir par daudz, tas nenāk par labu mūsu valsts attīstībai. Ir svarīgi sākt nokārtot šo birokrātiju un parādīt, ka te panākts kāds progress. Neviens nesagaida, ka mēs trijās dienās varēsim aizlidot uz Mēnesi vai sasniegsim tādu labklājību kā, piemēram, Dānijā, bet ir ļoti svarīgi parādīt savu labo gribu, kaut mazāko progresu. Tāpat tas ir attiecībā uz korupciju, kur vispirms būtu jāparāda, ka ir apjēgts un atzīts, ka mums tā pastāv. Nevis šo nesmukumu paslaucīt zem paklāja un izlikties, ka nekas nav bijis. Mums jāatzīst — jā, diemžēl korupcija pastāv, bet mēs tagad esam gatavi pret to cīnīties, un tā būs mūsu prioritāte. Tas sūtītu Pasaules bankai un potenciālajiem investoriem ļoti svarīgu signālu par stāvokļa uzlabošanos mūsu valstī.

— No dažādām zemēm un kontinentiem tiek saņemtas mūsu tautiešu sūtītās grāmatas un citas garīgās un arī materiālās vērtības. Šo paku sagatavošana un nosūtīšana prasa lielu uzņēmību un arī izdevumus. Vai šai darbā ir kāda koordinācija un vai nav tā, ka daudzi, kas savu bibliotēku vai kādas kultūrvēsturiskas liecības gribētu nosūtīt uz dzimteni, to vienkārši nespēj izdarīt? Citreiz savukārt pienāk novēlējumi no cilvēkiem, kurus it kā neviens nav pazinis, viņu dzīvesstāsti paliek mums nezināmi. Vai šo bagātību apzināšanā arī varētu piedalīties Latvijas institūts?

— Tas tiešām ir svarīgs darbības lauks. Mēs trimdā dažādos kontekstos daudz esam runājuši par to, kā pārvest mājās šo latviešu tautas garīgo mantojumu. Cilvēku dzīvesstāstu apzināšana jau pirms daudziem gadiem ir uzsākta, pie tās citu starpā darbojas mans novadnieks Kanādā Mārtiņš Štauvers. Tas ir līdzīgs tam darbam, ko Latvijā dara Māra Zirnīte un citi. Mans vīrs Imants Freibergs ir sniedzis daudzas konsultācijas par šo materiālu ievadīšanu datu bāzēs.

Darāmā ir ļoti daudz. Atceros, Brazīlijā bija sarīkota latviešu jauniešu nometne. Brazīlijas latvieši mūs ļoti laipni uzņēma, bijām vairākās pilsētās. Riodežaneiro nesen bija nomiris mūsu ilggadējais konsuls. Vienīgā mantiniece bija viņa māsa, kas jau bija krietni gados un bija vienkārši izmetusi ārā Latvijas valdībai piederošus arhīvus. Toreiz Latvija vēl nebija brīva, bet tos būtu vajadzējis nodot kādai uzticības personai. Pats konsuls nebija paguvis par to parūpēties un viņa māsai šie dokumenti absolūti neko neizteica. Šoreiz tā notika ar oficiālas personas nenokārtoto mantojumu. Bet ir daudz privātpersonu, kam paliek neoficiālu dokumentu arhīvi, paliek gleznas un retas grāmatas. Bērni varbūt ir asimilējušies, viņiem tas neinteresē. Diemžēl ne jau visu iespējams saglābt. Turklāt daudz kam Latvijā nav saņēmēju. Es zinu gadījumus, kad gadiem ilgi stāv kastes ar neizsaiņotām grāmatām, kas ar lielām pūlēm ārzemēs sagatavotas un atsūtītas uz Latviju. Daudzas kultūras vērtības, kas potenciāli varētu atgriezties Latvijā, pastāvēs vēl varbūt 20—25 gadus. Pēc tam tās mums būs zudušas. Vēl ir tas laiks, kad cilvēkos ir liela vēlēšanās ziedot, dot kaut ko Latvijai, to vajadzētu izmantot.

Tādā valstī kā Portugāle, ko ļoti daudzi ir atstājuši ekonomisku apsvērumu dēļ, ir sava Emigrācijas ministrija. Tā rūpējas par cilvēkiem, kas Kanādā vai citā zemē kā imigranti ir tikuši pie zināmas turības, bet mūža nogalē tomēr grib atgriezties dzimtenē.

— Emigrācijā, trimdā ir gandrīz desmitā daļa no mūsu tautas. Varbūt mums arī vajadzētu, ja ne ministriju, tad vismaz kādu departamentu vai vismaz nodaļu?

— Tagad, kad tiek iedibināti jauni valsts ministru amati, tiešām varētu izveidot vai nu emigrācijas, vai tautas dzīvā spēka un tautas kultūras vērtību apzināšanas ministriju, tādu kā letonikas ministriju. Mums jāapzina savi cilvēku resursi un jāpalīdz atgriezties mājās tiem, kas to vēlas. Cik zināms, pašlaik jūtas pamesti un aizmirsti arī mūsu tautieši Austrumos, Sibīrijā un citur Krievijā. Tur ir diezgan liels skaits latviešu, kas strauji asimilējas. Cik es noprotu, viņiem ir ļoti liels sarūgtinājums, ka Latvijā viņiem netiek oficiāli parādīta pretimnākšana. Un tas tiešām ir sarežģīti — atgriezties mājās, ja nav nekādas pretimnākšanas. Arī man kā repatriantei ir zināmas grūtības, piemēram, tikt pie dzīvokļa. Cilvēkam, kas pārceļas uz Laviju un strādā ar šejienes algu, tas ir ļoti problemātiski. Par dzīvokli jāmaksā pasakainas summas, it kā mums visiem ārzemēs piederētu kādas naftas firmas.

Savā laikā es sāku interesēties par to, kā manas paaudzes ļaudis ir pārdzīvojuši savas bērnības traumas. Pēc visiem psiholoģijas likumiem, viņiem vajadzēja būt dziļi traumētiem, disfunkcionāliem. Bet es esmu saņēmusi daudz materiālu (man tikai nav bijis laika tos apstrādāt un publicēt), kas rāda, ka latvieši ir apbrīnojami adaptējušies tajā sabiedrībā, kur viņi nonākuši. Viņi ir izgājuši cauri neticamām grūtībām, visu to pārvarējuši un guvuši labus panākumus. Šie cilvēki bērnībā ir badā miruši un pēc tam nereti strādājuši divos un trijos darbos, lai puslīdz tiktu uz zaļa zara. Varētu domāt, ka tagad, mūža galā, viņi atpūtīsies un baudīs dzīvi, bet nē! Man kāda kundze atrakstīja, ka viņa no savas algas atbalsta Latvijā piecpadsmit ģimenes. Bet viņa strādā normālu algotu darbu, nav nekāda uzņēmēja. Es viņai rakstīju: "Vai Jūs nedomājat, ka tas varbūt ir par daudz? Vai to kāds drīkst no Jums prasīt?" Bet viņa atbildēja: "Man sagādā lielu prieku doma, ka es ar savu algu varu kādam darīt labu." Un viņai nevajag jaunu kleitu, viņa negrib iet uz restorānu. Viņa bez tā ir iztikusi visu mūžu un var iztikt tagad. Tā ir apbrīnojama pašaizliedzība un ideālisms. Un to var teikt par daudziem mūsu tautiešiem. Viņu labie darbi savā stihiskajā spēkā plūst uz priekšu, izpaužas un nonāk pie saviem adresātiem. Šis process notiek arī bez kādām ministrijām, iestādēm vai amatpersonām. Tie, kas vēlas palīdzēt, un tādu ir ļoti daudz, ir to darījuši un turpina darīt. Un droši vien turpinās līdz pēdējam elpas vilcienam. Šie darbi neparādās nekādās organizētās atskaitēs. Lai gan būtu labi, ja te būtu kāds apkopojums. Piemēram, atsevišķas Daugavas Vanagu nodaļas ir ziedojušas Latvijai gluži vai fantastiskas summas. Es pazīstu tādus pensionārus, kas savā mūžā strādājuši vissmagākos darbus, brīvajā laikā veidojuši latviešu skolas un cēluši latviešu centrus un baznīcas, bet tagad, sev aizliedzot luksusa lietas, regulāri sūta līdzekļus Latvijai. Vai tas tiek objektīvi novērtēts? Es šaubos, vai Latvijas sabiedrība pilnībā novērtē Rietumu latviešu patriotisko palīdzību. Bet, ne jau atzinību meklējot, šis palīdzības darbs tiek darīts. Tas tiek darīts cerībā, ka tas nāks par svētību. Tas tiek darīts no sirds, tikai tāpēc, ka tas ir vajadzīgs un nepieciešams.

— Kāds ir jūsu ieskats par mūsu sabiedrības integrācijas programmas koncepciju?

— Jāsaka, ka sabiedrības integrācija Latvijā ir ritējusi labāk, nekā es to biju cerējusi. Ja jūs man šo jautājumu būtu uzdevuši pirms deviņiem gadiem, mana prognoze būtu izrādījusies drūmāka par to, kāds ir pašreizējais stāvoklis. Tā tomēr ir laba zīme. Nav piepildījušās pašas drūmākās iespējamības, nav piepildījušās mūsu bailes un bažas par to, kas varētu notikt sliktākajā gadījumā.

Mans ieteikums: raudzīsimies uz to, kas ir sasniegts, un priecāsimies par progresu. Priecāsimies, ka latviešu valoda ir atkarojusi savas pozīcijas, ka notiek latviešu valodas mācīšanās, ka uzlabojas attieksme pret latviešu valodu, ka veidojas labāks modelis, kā sadzīvot latviešu valodā runājošajiem ar tiem, kas valsts valodu vēl nav paguvuši apgūt. Savā dziļākajā būtībā tā ir okupācijas seku likvidēšana. Diemžēl daudzi svarīgi soļi, kurus būtu vajadzējis spert pirms astoņiem vai septiņiem gadiem, ir nokavēti. Ir svarīgas lietas, ko vajadzēja izdarīt tad, kad viss vēl bija svaigs: okupācijas seku apzināšana, uzrādīšana, apsūdzības celšana... Vajadzēja notikt pagātnes seku sistemātiskai izvērtēšanai.

Mēs ļoti labi zinām, kāpēc tas viss nenotika. Nu jāpieņem un jādzīvo ar to, kas šajos gados ir bijis. Laika ritējumu atpakaļ atgriezt nevaram. Tātad atliek izsvērt, kas pašlaik ir tas pozitīvais, ko vēl vajadzētu uzlabot un veidot tālāk nākotnē. Jāturpina nostiprināt latviešu valodas pozīcijas, neņemot vērā nekādus draudus, lai kā arī tie būtu motivēti un lai arī kā vārdā tie tiktu izteikti. Latviešu tautai pašai jāgādā par savu tiesību aizstāvēšanu. To nevar uzticēt nevienam citam. Mums jāprot formulēt savas tiesības un par tām pastāvēt tā, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva. Mums jāparāda, ka mēs saskaņojamies ar pasaulē atzītiem likumiem un cilvēktiesībām, mēs spējam formulēt savas tiesības un savas prasības tādos vārdos un terminos, kas arī citiem ir pieņemami un ko nekādi nevar atraidīt.

Atklāti sakot, tā ir spēle ar vārdiem. Bet ļoti nopietna spēle. Viss ir atkarīgs no tā, kā definējam situāciju, kādus spēles noteikumus izstrādājam un kādus simboliskos apzīmējumus izraugāmies. Tiek runāts par minoritātēm. Kas tās ir? Kurā brīdī kurš Latvijā ir minoritāte? Tiek stāstīts par minoritāšu apspiešanu utt. Bet par kuru minoritāti ir runa? Kādā valodā tā runā? Un kurā vietā Latvijā? Pat tāds jēdziens kā minoritāte Latvijā nav viennozīmīgs. Daugavpilī, Rīgā un citur latvieši ir skaitliskā minoritāte. Ir nepieciešams katrā gadījumā precizēt, par ko runājām. Mēs nedrīkstam no citiem akli un nekritiski pieņemt kaut vai minoritātes formulējumu.

Eiropa nav vienveidīga. Nav tai viens vien modelis, tā sakot, pēc vienas piegrieztnes šūts krekliņš, kas visiem nemainīts būtu jāvelk mugurā. Šis krekliņš ir jāpielāgo katrai tautai. Un tur ir jāpiestrādā, lai vispārējiem principiem būtu jēga arī Latvijas konkrētajā vēsturiskajā, cilvēciskajā, demogrāfiskajā un ģeopolitiskajā situācijā. Te Latvijai vēl ir priekšā smags darbs līdz tam brīdim, kad mēs iekļausimies Eiropas Savienībā. Lai saskaņošanās ar Eiropu notiktu tā, ka mūsu nacionālā eksistence, mūsu tautas un valodas izdzīvošana netiktu apdraudēta atkal no citas puses. Būs aktīvi jācīnās, jāapbruņojas ar pareiziem argumentiem un informāciju. Neaizmirsīsim, ka arī Eiropā nav viennozīmīgas situācijas. Eiropā valda liela dažādība gan pilsonības, gan valodas likumos. Kaut arī Eiropas Savienība ir izveidojusies jau sen, tā nebūt nav monolīta un viendabīga. Neraugoties uz konvencijām, ko visi ir parakstījuši, reģionālās un nacionālās atšķirības vēl arvien ir vērā ņemamas. Turklāt nemitīgi notiek berze un cīkstēšanās starp dažādām zemēm, starp dažādiem resoriem — kā lauksaimniecību un rūpniecību un tamlīdzīgi. Tā ir dzīve. Un šajā cīņā jārūdās, labi apzinoties, ka cita ceļa nav — ir jācīnās.

— Kādu jūs redzat Latvijas institūta nākotni pēc gada?

— Gribētos, lai institūts būtu ieguvis savu atpazīstamību ar cittautiešiem pieejamu informāciju par Latviju, lai tas būtu pazīstams un atzīts kā labas, ticamas un interesantas informācijas avots. Objektīvas informācijas — bez propagandiskas pieskaņas. Propaganda ļoti atbaida, pret to visiem ir ļoti negatīva attieksme. Informācija nedrīkstētu būt pārāk reklāmiska, jo arī pret reklāmu publikai ir mazliet negatīva attieksme. Reklāma gan praksē iedarbojas — un zināmi reklāmas principi Latvijas institūtam būs jāizmanto. Bet te mums būs jābūt ļoti uzmanīgiem, lai atrastu pareizo toni, kādā citiem pasniegt informāciju par Latviju.

Mēs vēlētos būt pazīstami ar faktu lapām un brošūrām, kas sniedz aktuālu, precīzu, saistošu, viegli uztveramu, skaidri organizētu informāciju par Latviju. Un arī — lai mēs varētu iesaistīties koordinācijas darbā, kad tiek gatavotas dažādu līmeņu vizītes un Latvijas izstādes ārzemēs. Piemēram, mūsu institūts piedalās komitejā, kas vada gatavošanos izstādei "Expo 2000" Hannoverē. Šāda veida līdzdalība institūtam nākotnē būtu izvēršama plašāk. Vēl mēs redzam institūtu kā konsultāciju centru tiem cilvēkiem, kas veido paši savus ārzemēm domātus materiālus. Lai viņi varētu pie mums atnākt un konsultēties gan par saturu, gan par priekšāsniegumu — kā un cik interesanti un saistoši tas ir uzrakstīts, un arī par tulkojumiem svešvalodās. Mēs būtu konsultāciju centrs ar plašu ekspertu un konsultantu tīklu. Esam šādu darbu darījuši. Tas prasa laiku, resursus un personālu. Es ceru, ka ar nākamo gadu mums būs vairāk līdzekļu un mēs šādas konsultācijas varēsim izvērst plašāk.

Institūts varētu arī rīkot darbnīcas — seminārus, gan brošūru rakstīšanā, gan tulkošanā dažādās valodās, gan arī uzvedības un psiholoģijas jautājumos — kā, piemēram, būt šarmantam un iegūt labvēlību sarunās ar sveštautiešiem. Es esmu dzirdējusi ne vienu vien šausminošu anekdoti par mūsu cilvēku neprasmi kontaktēties. Piemēram, jauns cilvēks aizbrauc uz ārzemēm studēt. Viņš tagad ir Latvijas sūtnis, svarīgs cilvēciskās diplomātijas pārstāvis ārzemēs. Kad amerikāņu studiju biedri viņu uzrunā: "How are you?" (Kā jums iet un kā jums klājas?) Viņš atcērt: "Kas jums par daļu, kāpēc jums tas jāzina?" Amerikānim šis "How are you?" nozīmē: es esmu pret tevi laipns, esmu cilvēcīgi atvērts, esmu gatavs ar tevi iepazīties. Tas ir pirmais solis. Nākamais būs jautājums: no kurienes jūs nākat, kas tā par zemi? Te ir izdevība būt savas valsts pārstāvim un diplomātam. Bet šis jaunais cilvēks absolūti neizprot, ko nozīmē kontaktēties ar citiem cilvēkiem, un visu sabojā jau pie pirmā soļa, iedomājoties, ka kāds ielaužas viņa privātās darīšanās. Un te, man šķiet, nemaz nenāktu par sliktu, ja būtu šāda "šarmskola", kur varētu uzklausīt psihologus, sociologus, komunikāciju ekspertus un pārrunāt, ko nozīmē kontaktēties ar citu cilvēku, ar citas tautas pārstāvi. Kā uzvesties, lai parādītu ne tikai sevi, bet arī savu tautu pēc iespējas labākā gaismā.

— Jūs runājāt par Latvijas institūta lapu internetā. Precizēsim, kādās valodās tiks sniegta informācija?

— Angļu, kā pirmā un svarīgākā. Vēl vācu, franču un krievu. Dažus materiālus mēs vēlētos sagatavot Ziemeļvalstīm, arī kaimiņiem — igauņiem, lietuviešiem. Tāpat es pati varu sniegt materiālus spāņu valodā — savā jaunībā esmu pat par spāņu tulku strādājusi, man ir kontakti ar tiem, kam spāņu mēle ir dzimtā valoda. Man patiktu tādus materiālus gatavot. Un tur mums uzreiz pavērtos Spānija, Centrālamerika un viss Dienvidamerikas kontinents, izņemot, protams, Brazīliju.

Man patiktu, ja mēs varētu sist pušu savus igauņu kolēģus, jo viņi ir koncentrējušies galvenokārt uz angļu valodu.

— Cik valodās jūs pati varat sazināties?

— Angļu un franču valodā mani ir izcili plašs vārdu krājums. Spēju būt daiļrunīga un atjautīga, pie tam katrā valodā savā atškirīgā stilā. Izteikties varu vēl vācu un spāņu valodā. Saprast varu arī itāļu un portugāļu valodu, un zināmās situācijās pat radīt iespaidu, ka runāju arī šajās mēlēs. Tā tomēr ir tāda mānīšanās, jo neko daudz ne itāļu, ne portugāļu valodā pateikt nevaru. Saprast gan saprotu diezgan labi. Arābu valodu esmu tikai bērnībā mācījusies, tā tagad ir aizmirsusies.

— Kad jūs atkal tiksit pie saviem zinātniskajiem darbiem?

— Labs jautājums. Rīt man ir paredzēts referāts valodniekam Valdim Zepam veltītā starptautiskā konferencē Latvijas Zinātņu akadēmijā. Un jūnija vidū es ar referātu piedalīšos zinātniskā konferencē Zviedrijā. Viesošos arī Zviedru institūtā un konsultēšos par mūsu tehnisko darbu. Arī augusta sākumā Aberdīnā starptautiskā kongresā lasīšu zinātnisku referātu. Tātad kaut kas tiek darīts.

— Tās ir vecās iestrādes.

— Jā un nē. Mazliet kaut kas ir jādara, lai es nenomirtu kā zinātniece. Šo darbu es pieņēmu ar tādu norunu, ka vienu dienu nedēļā drīkstēšu strādāt savu zinātnisko darbu, jo kultūras mantojuma apgūšana ietilpst institūta mandātā. Līdz šim brīdim par to esmu varējusi tikai sapņot — minētie referāti ir tapuši vakaros, sestdienās vai svētdienās, izmantojot zinātniskos materiālus, kas bija jau sagatavoti. Bet mūsu kultūras mantojuma zinātniskā apguve ir milzīgs darba lauks. Man ir zināmas iestrādes, kā citām tautām celt priekšā latviešu mantojumu, vismaz mūsu folkloras mantojumu. Tas ir prasījis gadiem ilgus pūliņus, meklējot un atrodot tos formulējumus un veidus, kā to prezentēt. Būtu žēl to visu pilnīgi pamest. Starptautiskajā arēnā Latvija ar sava kultūras mantojuma zinātnisko izpēti ir visai vāji pārstāvēta. Tur ļoti daudz vēl darāms.

— Kad jūsu tēvs ģimeni aicinājis uz Maroku, viņš teicis, ka tur ir vienmēr zilas debesis un gaiss smaržo pēc apelsīniem. Kā jūs kādu varētu aicināt uz Latviju?

— Te ir brīnišķīga ziemeļu gaisma. Protams, ja kāds nāk no Norvēģijas ziemeļiem, tad tas viņam neko neizsaka, bet visi pārējie no citiem platuma grādiem Latvijā no pavasara līdz rudenim var apbrīnot brīnišķīgo ziemeļu gaismu. Tā ir tiešām kaut kas īpašs. Vēl dabas krāšņums. Man personīgi sevišķi imponē meži un ūdeņi, Vidzemes mīlīgie pakalni. Kaut arī tur ir sabrukušas mājas, jo daudzas ģimenes padomju laikā diemžēl tika izvestas. Tas ir traģiski. Bet ir ļoti skaistas ainavas, kur acis raugās pāri pakalniem un bērzu birzīm. Un vēl — milzīgā ziedu bagātība, nevar salīdzināt ar Kanādas dienvidu biezi apdzīvoto zonu savvaļas dabu — tur ziedu daudzveidība ir daudz trūcīgāka. Mūsu birzēs un norās tiešām var atrast gan tautas dziesmu, gan puķu bagātību. Latvijā katrā grāvmalē ziedu fotogrāfi var atrast lielas bagātības.

— Cik bieži jums iznāk izbraukt pa norām un birzīm?

— Daudz par maz. Tā man ļoti pietrūkst. Neiznāk laika un nav izdevības.

Aina Rozeniece, Andris Sproģis, "Latvijas Vēstneša" redaktori

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"