Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Miroļubovs un citi pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 15.septembrī pasludināja spriedumu lietā “Miroļubovs un citi pret Latviju”, ar sešām balsīm pret vienu atzīstot, ka šajā lietā ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 9.panta (reliģijas brīvība) pārkāpums Latvijā. Tiesa atsevišķi nevērtēja iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 8.panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) un 11.panta (pulcēšanās brīvība) iespējamiem pārkāpumiem, kā arī noraidīja kā acīmredzami nepamatotas iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 6. (tiesības uz taisnīgu tiesu), 13. (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību), 14. (diskriminācijas aizliegums) pantu un 1.protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) iespējamiem pārkāpumiem. Tiesa piešķīra katram iesniedzējam 4000 eiro kā atlīdzību par morālo kaitējumu, noraidot viņu prasības par materiālajiem zaudējumiem un tiesāšanās izdevumiem.

Vispirms Tiesa noraidīja Latvijas valdības iebildumu par to, ka iesniedzēju sūdzības ir atzīstamas par nepieņemamām izskatīšanai, jo viņi neievēroja mierizlīguma procesa konfidencialitāti. Tiesa neuzskatīja, ka viena no iesniedzēju atbalstītājiem vēstule Latvijas tieslietu ministram un Ministru prezidentam, kurā tika atklāti piedāvāti mierizlīguma nosacījumi, būtu pielīdzināma konfidencialitātes principa pārkāpumam, jo vēstuļu mērķis nebija nodot minēto informāciju publiskai zināšanai.

Atzīstot, ka Reliģisko lietu pārvaldes (Pārvalde) 2002.gada 23.augusta lēmuma rezultātā, ar kuru tika anulēta iesniedzēju pārstāvētās draudzes reģistrācijas apliecība, šajā lietā tika ierobežotas iesniedzēju tiesības uz reliģijas brīvību, ko garantē Konvencijas 9.pants, Tiesa izvērtēja, vai šī iejaukšanās ir bijusi noteikta likumā un nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, leģitīma mērķa sasniegšanai. Prezumējot, ka iejaukšanās ir notikusi uz likuma pamata un tai bija Konvencijas 9.panta 2.punktā noteiktais leģitīmais mērķis “sabiedriskās kārtības un citu personu tiesību nodrošināšana”, Tiesa tālāk vērtēja, vai Pārvaldes rīcība, ierobežojot iesniedzēju tiesības, bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”. Tiesa atzina, ka Pārvaldes 2002.gada 23.augusta lēmums, ar kuru tā iejaucās abu reliģisko draudžu konfliktā, nebija pietiekami pamatots, ņemot vērā konflikta apstākļus, neņemot vērā faktus, kuri bija tās rīcībā. Tiesa īpaši uzsvēra, ka tādā veidā netika ievērots valsts neitralitātes pienākums reliģisko jautājumu sfērā. Tiesa uzskatīja, ka Pārvaldei lēmuma pieņemšanas procesā vajadzēja pievērst pietiekamu uzmanību vecticībnieku sadrumstalotībai. Visbeidzot, Tiesa īpaši atzīmēja, ka Latvijas tiesas atteicās izskatīt iesniedzēju sūdzību par Pārvaldes rīcību pēc būtības, tādējādi atsakoties atrisināt strīdu. Ņemot vērā minēto, kā arī faktu, ka uz Pārvaldes lēmuma pamata iesniedzēju pārstāvētā draudze tika izlikta no draudzes Rīgas dievnama telpām un nekad tur nav varējusi atgriezties, šāda iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz reliģijas brīvību nebija samērīga leģitīma mērķa sasniegšanai.

Iesniedzēji lūdza Tiesu piešķirt viņiem atlīdzību par materiālajiem zaudējumiem 174 125 eiro apmērā, 25 000 eiro par morālo kaitējumu katram (75 000 eiro kopā) un 1142 eiro par ar tiesāšanos saistītajiem izdevumiem.

Spriedumam ir pievienotas tiesneša Maijera (Myjer) atsevišķās nepiekrītošās domas.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Miroļubovs un citi pret Latviju”

Lietā “Miroļubovs un citi pret Latviju” iesniedzēji ir vecticībnieku konfesijas mācītājs Ioanns Miroļubovs (pirmais iesniedzējs) un viņa atbalstītāji – Sergejs Pičugins (otrais iesniedzējs) un Albīna Zaiceva (trešā iesniedzēja; visi kopā turpmāk tekstā minēti kā iesniedzēji).

1984.gadā pirmais iesniedzējs, tēvs Ioanns Miroļubovs kļuva par vienu no Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes (RGVD) garīgajiem audzinātājiem. 1995.gadā viņš tika iecelts par draudzes galveno garīgo audzinātāju. Viņš arī kļuva par Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālās padomes priekšsēdētāju.

Pēc neilga laika, 1995.gadā, RGVD kopējā sapulcē tika ievēlēta jauna draudzes padome un tika pieņemti jauni statūti, kas tika pasludināti par spēkā esošiem un piereģistrēti Tieslietu ministrijā. Tomēr kāds cits draudzes garīgais audzinātājs, tēvs A.K., neatzina jaunās izmaiņas un atstāja RGVD kopā ar vairākiem citiem draudzes locekļiem. Šī šķelšanās noveda līdz pat vardarbībai un iebiedēšanai, kas vairākkārt bija par iemeslu tam, ka bija nepieciešama pat policijas iejaukšanās.

1995.gada jūlijā Daugavpilī notika Vecticībnieku baznīcas vispārējais koncils. Delegāti gandrīz vienbalsīgi atteicās atzīt pirmā iesniedzēja rīcības kanonisko likumību; viņam tika atņemts garīgā audzinātāja statuss un uzlikts septiņu gadu ilgs aizliegums. Tāda pat sankcija tika piemērota tikai piecu gadu garumā arī viņa atbalstītājiem, kā arī viņa ģimenes locekļiem. Tomēr 1997.gadā jauns koncils pasludināja par nelikumīgu iepriekšējo, 1995.gada koncilu, un atcēla visus tā pieņemtos lēmumus.

1999.gadā tēvs A.K. un viņa piekritēji pēc tam, kad bija atstājuši RGVD, nodibināja jaunu kopienu, kuru nosauca par “Rīgas Dieva Parādīšanās Pomoras vecticībnieku draudzi”. 2000.gada janvārī tā tika piereģistrēta kā draudze Pārvaldē, tādējādi iegūstot juridiskās personas statusu.

2001.gada aprīlī pirmais iesniedzējs atstāja Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālās padomes priekšsēdētāja vietu un paziņoja, ka arī RGVD izstājas no minētās padomes. No lietas materiāliem izriet, ka jau vairākus gadus iesniedzējam bija ildzis konflikts ar daudziem citiem Latvijas vecticībnieku garīgajiem mācītājiem, kuri viņam pārmeta viņa nodomu atjaunot priesterību un iztrūkstošos sakramentus, pretēji bezpriesternieku garīgās dzīves pamatprincipiem. Viņi arī pārmeta pirmajam iesniedzējam, ka šajā sakarā viņš bija kontaktējies ar Krievijas Pareizticīgo baznīcu (Maskavas patriarhiju).

Ar 2001.gada 7.jūnija vēstuli Satversmes aizsardzības birojs informēja Reliģisko lietu pārvaldi (Pārvalde) par to, ka tas ir sācis “pārbaudi sakarā ar varbūtējām I.Miroļubova aktivitātēm ar mērķi novest Latvijas vecticībniekus Maskavas patriarhāta pakļautībā”.

2001.gada 5.augustā RGVD kopējā sapulcē, kas notika Pārvaldes amatpersonas klātbūtnē, ievēlēja savu draudzes padomi un revīzijas komisiju. Pirmais iesniedzējs palika draudzes galvenā garīgā audzinātāja statusā, otrais kļuva par draudzes padomes priekšsēdētāju; savukārt trešā iesniedzēja tika ievēlēta minētās padomes sastāvā. Ar 2001.gada 17.augusta vēstuli Pārvalde atzina šo vēlēšanu likumību. 2001.gada 8.novembrī Pārvalde piešķīra RGVD jaunu reģistrācijas numuru un izsniedza jaunu reģistrācijas apliecību. 2002.gada 3.martā draudzes kopējā sapulce pieņēma jaunus statūtus, kuros īpaši bija uzsvērta RGVD neatkarība. 2002.gada 2.maijā Pārvalde tos reģistrēja.

Pa to laiku 2001.gada septembrī Daugavpilī notika jauns Vecticībnieku baznīcas vispārējais koncils. Tas apstiprināja sankcijas, kas bija pieņemtas attiecībā uz pirmo iesniedzēju un uz viņa atbalstītājiem 1995.gadā. Koncils arī konstatēja, ka pirmais iesniedzējs bija uzaicinājis RGVD dievnamā Krievu Pareizticīgās baznīcas mācītāju noturēt Euharistiju, pēc kuras vairāki draudzes locekļi bija gājuši pie dievgalda un saņēmuši vakarēdienu; šāda rīcība tika novērtēta kā “Pomoru Baznīcas nodošana”. Attiecībā uz minēto dievnamu koncils pasludināja, ka “[šis] dievnams (..), kā arī viss tā īpašums bija neatņemama Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas garīgā un materiālā mantojuma sastāvdaļa”.

2002.gada 12.aprīlī pirmais iesniedzējs patiesi bija uzaicinājis krievu pareizticīgo mācītāju, kurš piederēja pie uniātu kustības, lai tas noturētu dievkalpojumu RGVD telpās. Šis mācītājs nosvinēja Lielās Piektdienas liturģiju, sniedza vakarēdienu un eļļas svaidīšanu tiem RGVD locekļiem, kas to vēlējās.

2002.gada 7.jūnijā Sanktpēterburgā sapulcējās pārstāvji no Krievijas, Latvijas un Baltkrievijas pomoru kopienām, kuri paziņoja, ka sakramenta kopība (vienošanās sakramentā) ar citas konfesijas pārstāvjiem nozīmē izslēgšanu no pomoru ticības.

2002.gada 14.jūlijā Rīgas dievnama sapulču zālē notika RGVD ārkārtas sanāksme. Pasākumā piedalījās 175 draudzes locekļi, tai skaitā trīs iesniedzēji, visi draudzes padomes locekļi un visi iekšējās revīzijas komisijas locekļi.

Tai pašā laikā cita sanāksme tika organizēta turpat uz ielas ārpus dievnama sienām (“ielas” sapulce); tur sanāca aptuveni 250 cilvēku. Tajā piedalījās piecpadsmit vecticībnieku garīgo mācītāju no visas Latvijas – tai skaitā tēvs A.K. no Dieva Parādīšanās draudzes, un P.M., Saeimas deputāts. Viens no trim RGVD garīgajiem mācītājiem, tēvs T.K. arī beidzot pievienojās sapulcei uz ielas. Toties neviens no citiem draudzes ievēlētajiem atbildīgajiem pārstāvjiem tur nepiedalījās. Iesniedzēji izsauca policiju, bet tā atteicās iesaistīties.

Sanākšanas laikā cilvēki, kuri bija pulcējušies uz ielas, paziņoja, ka arī viņi notur “atklātu RGVD ārkārtas sapulci”. Viņi pasludināja, ka, pieņemot vakarēdienu no pareizticīgo priestera 2002.gada 12.aprīlī, iesniedzēji un viņu sekotāji bija zaimojuši viņu seno ticību un ka līdz ar to de facto viņi bija pārgājuši Pareizticīgo baznīcā. Saskaņā ar RGVD statūtu 13.pantu visas šīs personas bija automātiski zaudējušas draudzes locekļa statusu un līdz ar to arī savas balsstiesības un ieņemamos amatus draudzē. Tādējādi “ielas” sapulce nolēma atstādināt visus RGVD ievēlētos atbildīgos pārstāvjus, ievēlēja viņu vietā jaunus un ieviesa būtiskus jauninājumus draudzes statūtos. Tēvs T.K. tika ievēlēts par galveno garīgo audzinātāju; savukārt deputātam P.M. tika piešķirts draudzes padomes priekšsēdētāja amats. Šādā veidā pieņemtie lēmumi tika fiksēti sanāksmes protokolā un nekavējoties nodoti Pārvaldē reģistrēšanai.

Saskaņā ar protokolā ierakstīto sapulcē piedalījās 183 RGVD locekļi. Turpretim iesniedzēji apgalvo, ka aptuveni divas trešdaļas no minētās pulcēšanās dalībniekiem nebija piederīgi RGVD un līdz ar to viņiem nebija nekādu balsstiesību šajā draudzē.

Paralēlai sanāksmei noritot uz ielas, RGVD kopējā sapulce, kas notika dievnama iekšienē, reaģēja, pieņemot virkni sankciju. Trīspadsmit draudzes locekļu, kuri atradās uz ielas, tika izslēgti par viņu “šķeltniecisko” darbību, citiem trīspadsmit piemēroja aizliegumu sešu mēnešu garumā, un tēvs T.K. tika atlaists. Turklāt sapulce pieņēma divas deklarācijas. Pirmajā deklarācijā, kas tika pieņemta vienbalsīgi ar nosaukumu “Deklarācija par RGVD autonomiju” jo īpaši tika uzsvērta šīs draudzes neatkarība no Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas, neatkarība, kas bija strikti ievērota līdz 1989.gadam. Otrajā deklarācijā ar nosaukumu “Deklarācija par reliģiskās tolerances principiem un par iespēju apzināšanu atgriezties pie senajām krievu reliģijas tradīcijām”, tika paskaidrots, ka vienreizējs dievgalds kopā ar uniātiem nekādā veidā nepārkāpa pomoru kanoniskos likumus un disciplīnu, tajā tika apstiprināta RGVD uzticība pomoru ticībai un rituāliem un noraidīta jebkāda ideja par pāriešanu citā konfesijā.

Pēc neilga laika esošā draudzes padome brīdināja Pārvaldi par to, ka saskaņā ar RGVD statūtiem “ielas” sapulce bija nelikumīga, ka tās lēmumi un rīcība nav uzskatāmi par spēkā esošiem un ka zīmogs, kuru viņi bija izmantojuši, bija viltots. Atbildot Pārvalde pieprasīja iesniegt dievnama telpās notikušās kopējās sapulces protokolu, reģistrēto draudzes locekļu sarakstu, kā arī sniegt dažas citas uzziņas. Padome to izdarīja; tā arī nosūtīja Pārvaldei abu strīdīgo sapulču videoierakstus.

2002.gada 5.augustā Pārvalde rakstiski vērsās Krievu Pareizticīgo baznīcas sinodē (Maskavas patriarhija) ar lūgumu izteikt savu viedokli par iespējamo RGVD konfesijas maiņu. 2002.gada 26.septembrī sinodes kompetentā amatpersona paziņoja, ka nekāda RGVD vai tās locekļu pievienošanās viņu baznīcai nav notikusi.

Divās vēstulēs, ko 2002.gada 5.augustā tēvs A.K. no Dieva parādīšanās draudzes nosūtīja Pārvaldei un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadībai, viņš lūdza šo iestāžu viedokli par to, vai pirmais iesniedzējs un viņa sekotāji bija vai nebija mainījuši konfesionālo piederību, saņemot svēto vakarēdienu kopā ar pareizticīgajiem. Šo vēstuļu pielikumā A.K. pievienoja teksta kopiju ar viedokli, ko bija parakstījis kāds Krievijas Federācijas publiskā sektora Akadēmijas profesors un saskaņā ar kuru šāda rīcība bija absolūtā pretrunā ar bezpriesterības kanoniskajiem likumiem. 2002.gada 23.augustā Teoloģijas fakultātes dekāns nosūtīja Pārvaldei savu viedokli, kas bija izteikts astoņās lapās un saskaņā ar kuru “draudzes locekļi [bija] atteikušies no Vecticībnieku pomoras baznīcas raksturīgajiem principiem”.

Ar lēmumu, kas tika pieņemts tai pašā dienā, 2002.gada 23.augustā, Pārvalde atzina uz ielas notikušās sapulces likumību, apstiprināja tās pieņemtos lēmumus un piereģistrēja izmaiņas statūtos, kas tur bija pieņemti. Saskaņā ar Pārvaldes lēmumā teikto, tas bija pieņemts, “ņemot vērā Pārvaldes juridiskās daļas viedokli” un to “ka iesniegtie dokumenti [atbilda] Latvijas Republikas tiesību aktiem”; neviens cits motīvs nebija norādīts.

Aiznākamajā dienā, 2002.gada 25.augustā, deputāts P.M. un viņa vadītās jaunās padomes locekļi ieradās RGVD dievnamā, uzrādīja iepriekšminēto lēmumu un pieprasīja nekavējoties atbrīvot telpas. Tā kā iesniedzēji un viņu sekotāji atteicās pakļauties šai prasībai, ienācēji izmantoja kādas privātas apsardzes firmas pakalpojumus, lai viņus izliktu piespiedu kārtā. Kopš tā laika nedz iesniedzēji, nedz viņu sekotāji (aptuveni 180 cilvēku) nekad nav varējuši ienākt dievnama teritorijā; neskatoties uz to, viņu kopiena turpināja pastāvēt neformāli, ar nosaukumu “Trimdas RGVD”.

Ar 2002.gada 10.septembra lēmumu Pārvalde izsniedza jaunajai draudzes padomei jaunu RGVD reģistrācijas apliecību, anulējot 2001.gada 8.novembrī izsniegto. Vēlāk, 2003.gadā, šī pārreģistrācija tika pagarināta.

Sākot ar nākamo dienu pēc viņu izlikšanas, iesniedzēji kritizēja jaunās draudzes padomes rīcību vairākās sūdzībās, ar kurām viņi vērsās policijā un prokuratūrā; taču tās atteicās iesaistīties. Iesniedzēji tāpat sūdzējās par Pārvaldes attieksmi Tieslietu ministrijā; tur tika ieteikts vērsties tiesā.

2002.gada 18.septembrī visi trīs iesniedzēji, rīkojoties savā vārdā kā privātpersonas, griezās Rīgas Centra rajona pirmās instances tiesā ar prasību atcelt Pārvaldes 2002.gada 23.augustā un 10.septembrī pieņemtos lēmumus. Savos paskaidrojumos viņi uzsvēra, ka, ņemot vērā RGVD statūtus, “ielas” sapulce bija acīmredzami nelikumīga; ka visiem lēmumiem un aktiem, kurus tā varētu pieņemt, nebija juridiska spēka; apstiprinot šos aktus, Pārvalde bija rīkojusies ultra vires. Vēlāk, 2002.gada 17.novembrī, 110 trimdas RGVD locekļu parakstīja un nosūtīja tiesai rezolūciju, kurā iesniedzēji tika pilnvaroti pārstāvēt leģitīmās RGVD intereses.

2002.gada 18.oktobrī Pārvalde nosūtīja tiesai savus apsvērumus sakarā ar lietas būtību. Saskaņā ar Pārvaldes teikto, formāli raugoties, katrā no abām sapulcēm – kā tajā, kas notika dievnamā, kā arī tajā, kas norisinājās uz ielas,– piedalījās vairāk nekā viena trešdaļa RGVD locekļu; tādējādi abās šajās sapulcēs tika ievērots kvorums, ko paredz draudzes statūtu 26.pants. Taču no divu ekspertu slēdzieniem, ko Pārvalde bija saņēmusi, izrietēja, ka, daloties svētajā vakarēdienā ar pareizticīgo baznīcu, liela daļa pirmā iesniedzēja sekotāju bija automātiski mainījuši konfesionālo piederību statūtu 13.panta izpratnē, līdz ar to zaudējot visas savas tiesības kopienas ietvaros. Tas nozīmēja, ka faktiski RGVD kopējā sanāksmē, ko vadīja pirmais iesniedzējs, nebija vajadzīgā kvoruma. Tas tad arī bija par iemeslu tam, ka Pārvalde deva priekšroku alternatīvai sanāksmei, kura norisinājās ārpus dievnama.

2002.gada 27.novembrī Latvijas Universitātes rektors nodeva pirmajam iesniedzējam viedokli, ko uz četrām lapām rakstiski bija izteicis šīs pašas universitātes Teoloģijas fakultātes profesors L.T. Saskaņā ar šajā atziņā rakstīto un kas bija pretēja diviem citiem viedokļiem, ko bija saņēmusi Pārvalde pirms tam, profesors L.T. apstrīdēja sava dekāna kompetenci šajā jautājumā. Pēc viņa uzskatiem, ņemot vērā vecticībnieku konfesijas vēsturiskās un teoloģiskās īpatnības un jo īpaši bezpriesternieku kopienu attīstības vēsturi, vienreizējs dievgalds ar uniātiem nekādā gadījumā neizraisīja konfesijas maiņu. Turklāt profesors L.T. paziņoja, ka neatkarīgai kopienai tādai kā RGVD bija “neatņemamas tiesības ieviest teoloģiska rakstura jauninājumus (..), ja tā uzskatīja to par nepieciešamu”, un ka valstij nebija nekādu tiesību šajā lietā iejaukties un lemt par konfesionālo piederību. Arī šis viedoklis tika nodots tiesai.

Ar 2003.gada 10.janvāra spriedumu pirmās instances tiesa apmierināja iesniedzēju prasību un atcēla 2002.gada 23.augusta un 10.septembra lēmumus. Saskaņā ar šo spriedumu kopējā draudzes sapulce, kas notika dievnamā, bija likumīga un pilnībā atbilda RGVD statūtiem. Savukārt “ielas” sapulce acīmredzami neatbilda vairākiem RGVD statūtu pantiem. Tiesa jo īpaši uzsvēra to, ka RGVD bija neatkarīga reliģiska kopiena un ka tā nebija Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas sastāvdaļa.

Šo spriedumu Pārvalde pārsūdzēja apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesā; savā paskaidrojumā tā jo īpaši uzsvēra savu nostāju attiecībā uz iesniedzēju konfesionālās piederības maiņu.

Ar 2003.gada 17.septembra spriedumu apgabaltiesa atcēla iepriekš pieņemto spriedumu un noraidīja iesniedzēju sūdzību. Saskaņā ar šo spriedumu apstrīdētie lēmumi bija attiecināmi vienīgi uz RGVD kā juridisko personu, nevis uz iesniedzējiem kā fiziskajām personām. Līdz ar to šie lēmumi neiespaidoja viņu likumīgās tiesības un intereses; tieši pretēji – nekas viņiem netraucēja “brīvi izvēlēties savu piederību kādai konfesijai [un] piekopt garīgos rituālus”. Turklāt, izdarot izvēli starp abām paralēli notikušām RGVD sapulcēm, Pārvalde bija rīkojusies savas kompetences ietvaros.

Iesniedzēji pārsūdzēja šo spriedumu kasācijas instancē, Augstākās tiesas Senātā. Ar 2004.gada 14.janvāra spriedumu, kas bija taisīts sēdē ar abu pušu piedalīšanos, kurā iesniedzējus pārstāvēja kāds Rīgas advokātu kolēģijas advokāts, Senāts sūdzību noraidīja. Pretēji apgabaltiesai tas neapstrīdēja iesniedzēju tiesības kā fiziskām personām apstrīdēt administratīvo aktu, taču tas nonāca pie slēdziena, ka viņu iesniegums nav juridiski pietiekami pamatots, lai atceltu pieņemto spriedumu.

2004.gada 15.aprīļa vēstulē Rīgas tiesas apgabala galvenais prokurors pieprasīja Pārvaldei atcelt 2002.gada 23.augustā un 10.septembrī pieņemtos lēmumus kā pretlikumīgus. 2004.gada 8.maijā Pārvalde viņam atbildēja, ka šis jautājums jau ir galīgi atrisināts ar Senāta 2004.gada 14.janvāra spriedumu, kas jau stājies spēkā.

2004.gada 16.jūnijā iesniedzēji iesniedza iesniegumu Tiesā, sūdzoties par šādiem viņu tiesību pārkāpumiem Latvijā:

• atsaucoties uz Konvencijas 9.pantu, iesniedzēji kritizē veidu, kādā Pārvalde bija iesaistījusies RGVD konfliktā. Pēc viņu uzskatiem, tikai reliģiskas kopienas garīgajiem vadītājiem un nevis valsts iestādēm ir tiesības noteikt attiecīgās kopienas konfesionālo piederību. Ja runa ir par pilnīgi neatkarīgu draudzi, kā tas ir RGVD gadījumā, šādas tiesības pieder tikai un vienīgi tās vadītājiem. Iesniedzēji uzskata par nepieņemamu, ka laicīgā valstī, kas nošķirta no baznīcas, kāda valsts iestāde, pamatojoties uz viedokļiem, kurus izteikuši ārpus reliģiskās kopienas stāvoši eksperti, pēc saviem ieskatiem nosaka šīs draudzes locekļu konfesionālo piederību pret viņu gribu un pieņem tiem saistošu lēmumu, balstoties uz šādu novērtējumu. Citiem vārdiem sakot, iesniedzēji apsūdz Pārvaldi par to, ka tā bija uzņēmusies spriest par viņu reliģisko pareizticību un šādā veidā bija iejaukusies jomā, kura nav viņu kompetencē;

• šo pašu iemeslu dēļ iesniedzēji uzskata, ka ir bijušas pārkāptas viņu Konvencijas 8. un 11.pantā nostiprinātās tiesības. Šai sakarā viņi norāda, ka liturģiskā ceremonija, kuru noturēja pareizticīgās baznīcas mācītājs 2002.gada aprīlī, notika privātās telpās un skāra to draudzes locekļu, kuri tajā piedalījās, privāto dzīves sfēru. Tāpat viņi kritizē, ka vairs nevar legāli pulcēties ar nosaukumu RGVD;

• atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu (tiesības uz taisnīgu tiesu), iesniedzēji sūdzējās par veidu, kādā Latvijas tiesas bija izvērtējušas lietas apstākļus; atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību), iesniedzēji kritizēja prokuratūras un Tieslietu ministrijas rīcību, atsakoties iesaistīties un labot Pārvaldes rīcību; atsaucoties uz Konvencijas 14.pantu (diskriminācijas aizliegums), iesniedzēji sūdzējās par to, ka tiesvedības laikā nacionālajās tiesās viņi nav varējuši izteikties savā dzimtajā krievu valodā. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu (tiesības uz īpašumu), iesniedzēji sūdzējās, ka viņiem bija liegta iespēja pārvaldīt RGVD īpašumus.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments