Divu okupāciju laika dokumenti 590 lappušu garumā

Prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Tik apjomīgu pagātnes liecību krājumu "Okupāciju varu politika Latvijā 1939–1991" nule laidis klajā Latvijas Vēstures arhīvs. Vajadzīga, sen gaidīta grāmata, kura iznāk arīdzan krievu un angļu valodā, tādējādi palīdzot arī cittautu lasītājiem iepazīt no pirmavotiem šo drūmo posmu latviešu tautas vēsturē.

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1990.gadā Latvijas historiogrāfiju jau bagātinājuši vairāki vēstures avotu krājumi par atsevišķiem okupācijas periodiem, taču kā tematiski, tā hronoloģiski tik visaptverošu izdevumu profesionāli vēsturnieki un visi interesenti saņem pirmo reizi. Grāmatā ievietoti 297 dokumenti un teksti vai to fragmenti. Diža puse no tiem ir arhivāriju pirmpublicējumi, kas kā zināms katram lietpratējam, tikai paaugstina šādu izdevumu vērtību.

Krājums tematiski sadalīts 14 nodaļās (šķiet, ka to skaits varēja būt arī nedaudz mazāks, tas padarītu grāmatu kompaktāku), kuras ievada to sastādītāju plašāki vai šaurāki komentāri, kas palīdz mūsdienu lasītājam labāk izprast publicējamo dokumentu saturu.

Visu izdevumu iesāk ievads, kuru autors ir krājuma atbildīgais redaktors Elmārs Pelkaus. Tā kā tajā ir izklāstīta visas grāmatas koncepcija, pie šiem sākumvārdiem jāpakavējas nedaudz sīkāk.

Grāmatā ievietoto dokumentu lielākā daļa attiecas uz PSRS komunistiskās okupācijas varas politiku Latvijā. Kāpēc? E.Pelkaus paskaidro, ka šāds sadalījums izriet no komunistiskās un nacistiskās okupācijas ilguma attiecībām — 47 gadi un 4 gadi. Turklāt jāņem vērā, ka Vācijas nacionālsocialistiskā režīma noziegumi jau visai plaši dokumentēti (piemēram, Starptautiskā kara tribunāla Nirnbergas prāvas materiālos), ko nevar teikt par otrās puses ļaundarībām, kuras līdz šim vēl nav pietiekami izvērtētas, kā arī nav nosodītas ne nacionālā, ne starptautiskā mērogā.

Teiktais, pasvītro ievadnieks "tomēr nekādā ziņā nenozīmē nacionālsocialistiskā režīma un tā īstenotās politikas attaisnošanu — pat ne daļēju, pat ne netiešu (..). Autori kategoriski noraida jebkura veida tiešu vai netiešu kāda okupācijas režīma īstenotās politikas attaisnošanu vēsturiskā perspektīvā. Šī režīma iztēlošanu par "mazāko ļaunumu" salīdzinājumā ar citu okupācijas režīmu. Mūsuprāt, jebkāda totalitārā režīma attaisnošana ir nekritiska, neproduktīva un amorāla un rada draudus demokrātijai, indivīdu un tautu tiesībām, sagatavo augsni šāda režīma atdzimšanai tieši tādā pašā vai pārveidotā formā".

Vēl jāakcentē šāds E.Pelkaua postulāts: "Šis dokumentu krājums nav vērsts ne pret vienu tautu un ne pret vienu mūsdienu valsti (..). Krājuma dokumenti liecina, ka gan totalitārā režīma politikas īstenotāju, gan tā upuru vidū ir, dažādu tautu pārstāvji, tāpēc nav nekāda pamata par režīma noziegumiem vainot kādu tautu kopumā. Teiktais jo vairāk attiecas uz tautām, kurām šo noziegumu izdarīšanas laikā nav bijis sava nacionālā valstiskuma vai arī tas ir bijis zaudēts, kādēļ šīs tautas nav spējušas pietiekami ietekmēt notikumu gaitu."

Grāmatas ievada sākumdaļā tā autors konspektīvi un vienlaikus konkrēti pakavējas arī pie dokumentos atspoguļoto norišu priekšvēstures Latvijā. Taču divas viņa tēzes te ir diskutablas, lai neteiktu vairāk. Pirmā: "Autoratīvās varas periods (1934.–1940.g. — R.T. ) latviešu tautas vēsturē iegājis kā spožākais (izcēlums mans — R.T. ) saimnieciskās un garīgās rosmes laiks.

"Ne tikai šo rindu autors bet arī ne viens vien cits pētnieks un it īpaši tādā autoritāte kā trimdas profesors Arnolds Aizsilnieks (1898–1982) nav šāda uzskata piekritēji. Cienījamais ārzemju zinātnieks savā fundamentālajā pētījumā "Latvijas saimniecības vēsture. 1914–1945,"(Stokholmā, 1968) ar skaitļiem un faktiem pierāda, ka tik rožains šis laiks Latvijas ekonomikā nu nebija vis. Kas attiecas uz citētā apgalvojuma otro daļu, tad būs vietā atgādināt, ka autoritārajā Latvijā likvidēja preses brīvību, slēdza Strādnieku teātri, aizliedza uzvest lugas, kurās saskatīja režīmam nevēlamas tendences, nepublicēja tam nepieņemamus literārus un publicistiskus darbus utt., u.tml. Otrā E.Pelkaua tēze: "Ir ziņas, ka K.Ulmanis bija iecerējis radīt jaunu prezidentālās republikas satversmi, taču šis darbs līdz valsts neatkarības bojāejai netika paveikts."Ja jau "ir ziņas", tad tās vajadzēja minēt. Taču ir arī tāda ne ziņa, bet labi pazīstama Ulmaņa veca drauga Dr. Miķeļa Valtera 1939.gada 27.novembra vēstule (no daudzām) no Briseles, kur Valters iesaka diktatoram atjaunot tūlīt Latvijā demokrātiju, vienkārši sasaucot 1934.gadā atlaisto Saeimu. Ja tas būtu izdarīts, tad 1922.gada Satversme atsāktu funkcionēt automātiski un, iespējams, ka 1939.un 1940. gada notikumi risinātos citādi.

No daudzo krājuma iedaļu ievada autoriem gribas uzteikt profesoru Heinrihu Strodu, sevišķi par 13.nodaļas "Pretestības kustība Latvijā" komentārvārdiem.

Viņš savu īso stāstījumu par bruņoto un nevardarbīgo pretošanos okupācijas varai sadalījis it kā vēl mazākās nodaļās, kur izmantojot tādus parastus skaitļu vārdus kā pirmais, otrais, trešais utt., īsi bet maksimāli uzskatāmi parāda šo norišu cēloņus, dalībnieku sastāvu, grūtības un dažādās cīņas formas.